Valodas Latvijā: izvietojums

Tagad vai varētu atkārtot visu, ko darīju ar tautības datiem, tikai ar valodu (pēc nepublicētiem Centrālās statistikas pārvaldes apkopotiem 2011.g. tautskaites datiem par tautību un valodu pilsētās un pagastos). Ja tā, jāsāk ar izvietojumu. Lūk, valodu karte — un vēlreiz tautu karte, lai var salīdzināt.

Latviskākās vietas kļuvušas latviskākas, nelatviskākās — nelatviskākas. Tas ir vēl viens apliecinājums, ka etniski jaukts iedzīvotāju sastāvs ir tikai starpposms ceļā uz etniski viendabīgu sabiedrību. Latvijas apstākļos — uz atgriešanos latviskā Latvijā vai uz mazu Baltkrieviju. Un stūre ir mūsu rokās. Pagaidām Zemgales brūce un atsevišķie dūrieni citur aizvelkas paši, grūtības ir Rīgā un smags stāvoklis valsts dienvidaustrumos, kur sarkanie plankumi sāk atgādināt “Saskaņas centra” izplatību.

Baltkrievi un poļi (un citas sīkākas tautas) pilnībā pārkrievoti, leiši daļēji latviskojušies, taču arī saglabājuši savu valodu tādā līmenī kā neviena cita sīkāka tauta. Tāpēc atļāvos valodu kartē parādīt, kur leitiski runā >10%: Kalētu pagastā 12,0% un Gramzdas pagastā 10,5%.

Turpinājums sekos: latvieši un latviešu valoda.

140 vārdu: valoda un polītika

Iepriekšējā ierakstā ieskicējās tautības un valodas attiecības: tautība ir izcelsme, pāreja citā valodā rāda pārtautošanas virzienu un stiprumu, valoda ir esība. Tā nav tikai teorētizēšana. Ne tikai pats, bet arī dažs lasītājs pamanījis, cik ļoti 2012.gada valsts valodas nobalsošanas iznākumi sakrīt ar pilsoņu sastāvu pēc valodas. Pavisam korekti vajadzētu tautskaites datus par 18 gadu vecumu sasniegušu pilsoņu sadalījumu pēc valodas pilsētās un pagastos, bet tāpat redzams — kāda valoda, tā arī nobalsoja. No tā izriet secinājums, ko darīt, lai 1/4 pilsoņu (un droši var teikt, ka praktiski visi nepilsoņi) nealktu krievu valodu par valsts valodu Latvijā. Natūrālizācija? Tikai deldēs latviešu polītisko varu. Kosmētiskas kampaņas? Tikai notrieks valsts naudu. Jāmaina valodu samērs: veicinot latviešu atgriešanos savā tēvijā un nelatviešu — savā, no bērnudārza līdz augstskolai īstenojot principu “valsts skolā — valsts valodā” un visādi citādi. Likme ir Latvijas valsts būtība un latviešu tautas dzīvība.

Valodas Latvijā: pārtautošana

Viens no trīs procesiem, kas kādā vietā maina tautību sastāvu, līdzās dabiskai kustībai (dzimšana un miršana) un migrācijai (ieceļošana, izceļošana) ir pārtautošana jeb asimilācija — pāreja citā tautā. Pārtautošanas virziens un stiprums atkarīgs no vairākiem apstākļiem:

• pirmkārt, no tautību samēra — mazākas tautas pāriet lielākās;
• otrkārt, no atsevišķu tautību pievilcības un noturības;
• treškārt, no etnopolītiskās vēstures.

Kā ir Latvijā? Diemžēl migrācijas uzskaite mūsdienās ir zemākā līmenī nekā priekš 90 gadiem, tāpēc pilnīgi precīzu ziņu par pārtautošanu nav. Labākais, kas ir — 2011.gada tautskaites dati par dažādu tautību mājās runāto valodu. Neiedziļinoties mazāk svarīgās lietās (piemēram, kāpēc tik daudz nezināmas valodas un ko ar to darīt), arī neapstrādātas tautību valodas ziņas rāda, kā ir ar pārtautošanu Latvijā. Cik kuŗai tautai piederīgo kuŗā valodā pārgājuši, var uzskatāmi attēlot, rādot plūsmas proporcionāli pārgājušo skaitam, bet tautu nosaukumus — proporcionāli piederīgo skaitam.

Īsi secinājumi:

1. kaut latviešu ir 2,3 reizes vairāk nekā krievu (62,3% un 27,0% iedzīvotāju), latvieši pāriet krievos daudz vairāk nekā krievi latviešos. Latviešu pēc valodas ir aptuveni tikpat, cik latviešu pēc tautības (62,1% un 62,3%), tikai tāpēc, ka dažas tautas (leiši, čigāni, igauņi) pāriet vairāk latviešos nekā krievos;
2. Latvijā šobrīd pārtautošana ir pārkrievošana, krievu pēc valodas ir ievērojami vairāk nekā krievu pēc tautības (37,2% un 27,0%);
3. pārkrievošana gandrīz pilnīgi iznīcinājusi sīkākās tautas — trešā izplatītākā mājas valoda ir leišu, nieka 0,12% (vēl varētu būt čigānu, tak pētītos datos tā diemžēl nav atsevišķi rādīta).

Pārtautošanas virzienu un stiprumu var ietekmēt ar valsts etnopolītiku. Pašreizējā pārkrievošana ir līdzšinējās Tautas frontes — “Latvijas ceļa” — Tautas partijas — “Vienotības” etnopolītikas iznākums. Ja tāda Latvijas valsts pamatu graušana apmierina, etnopolītiku var nemainīt. Ja neapmierina, tā jāmaina latviskuma un sīkāku tautu nostiprināšanas virzienā.

Tautības Latvijā: leiši

Ar brāļiem leišiem mums ir visgaŗākā robeža, un arī mūsu pusē brāļu tauta dzīvo viscaur gar to. Leiši ir samērā laucinieciska tauta un pat vēl maķenīt laucinieciskāka nekā latvieši: 57,6% dzīvo pilsētās, salīdzinot ar 59,2% latviešu. Pēc nepublicētiem Centrālās statistikas pārvaldes apkopotiem 2011.g. tautskaites datiem par tautību un valodu pilsētās un pagastos, augstākais leišu īpatsvars ir tai Leišmales posmā, ko Jēkabs Janševskis, kas pats dzimis Nīgrandē, tik sirsnīgi aprakstījis “Bandavā”:

Lūk, territoriālo vienību (pilsētu, pagastu) desmits ar augstāko leišu īpatsvaru:

1. Kalētu pagasts — 25,9%;
2. Vadakstes pagasts — 22,7%;
3. Rubas pagasts — 19,7%;
4. Gramzdas pagasts — 19,3%;
5. Ukru pagasts — 18,4%;
6. Nīgrandes pagasts — 18,3%;
7. Ezeres pagasts — 17,9%;
8. Vītiņu pagasts — 15,8%;
9. Pampāļu pagasts — 15,1%;
10. Jaunauces pagasts — 14,8%.

Leiši atšķiŗas no citām tautām ar lielāku latviskošanos un savas valodas saglabāšanu un mazāku pārkrievošanos. (Vēl līdzīgi varētu būt čigāni, bet tie pētītos tautības un valodas datos nav šķirti no citām, vēl sīkākām tautībām.) Iznākumā >2000 mājās leitiski runātāju (0,12% iedzīvotāju) ir trešā lielākā valodas grupa Latvijā.

Ar šo varētu tautību apskatu pagaidām beigt un ķerties pie valodas datu pētīšanas. Turpinājums sekos.

Tautības Latvijā: poļi

Poļiem bija laime palikt ārpus SPRS, un tāpēc tie netika iesaistīti Latvijas kolonizēšanā. Tie, kas te dzīvoja, palika, kur dzīvojuši — Sēlijas augšgalā no Ilūkstes uz austrumiem, gar starpkaŗu laika Polijas robežu. Tiesa, savedot Baltkrievijas laukstrādniekus, Latvijā nokļuva arī dažs Rietumbaltkrievijas polis, tā radot vieglu apēnojumu Zemgalē. Pēc nepublicētiem Centrālās statistikas pārvaldes apkopotiem 2011.g. tautskaites datiem par tautību un valodu pilsētās un pagastos, veidojas samērā skaista poļu izvietojuma karte:

Lūk, territoriālo vienību (pilsētu, pagastu) desmits ar augstāko poļu īpatsvaru:

1. Sventes pagasts — 31,1%;
2. Demenes pagasts — 25,8%;
3. Medumu pagasts — 25,0%;
4. Laucesas pagasts — 21,7%;
5. Kaplavas pagasts — 20,5%;
6. Salienas pagasts — 19,5%;
7. Skrudalienas pagasts — 19,0%;
8. Kalkūnes pagasts — 17,7%;
9. Vecsalienas pagasts — 16,3%;
10. Tabores pagasts — 16,1%.

Pirmā aiz svītras ir Daugavpils ar 14,2%. Par spīti visai augstai reģionālai koncentrācijai arī poļi ir smagi pārkrievoti: pēc valodas to ir tikai nepilni divi tūkstoši (0,09% iedzīvotāju) un 76,2% poļu pēc tautības mājās runā krieviski.

Tautības Latvijā: ukraiņi

Ukraiņi ir Latvijai svešs elements: 1935.gadā te dzīvoja 1844 ukraiņi jeb 0,09% iedzīvotāju, un arī tas jau bija daudzkārtīgs pieaugums, salīdzinot ar 512 ukraiņiem 1925.gadā. Krievu laika kolonizācijas dēļ 1989.gadā ukraiņu skaits jau tuvojās 100 tūkstošiem un Rīgā tie bija kļuvuši 3.lielākā tauta. Tolaik ukraiņu izvietojums un īpatsvars pat vēl labāk nekā krievu norādīja uz okupācijas armijas klātbūtni. Tagad ukraiņu ir divreiz mazāk nekā 1989.gadā, un tie izvietoti visai vienmērīgi.

Territoriālo vienību (pilsētu, pagastu) desmits ar augstāko ukraiņu īpatsvaru:

1. Vecates pagasts — 7,1%;
2. Gailīšu pagasts — 6,4%;
3. Kupravas pagasts — 6,3%;
4. Vangaži — 4,9%;
5. Liepāja — 4,7%;
6. Ventspils — 4,4%;
7. Zvārdes pagasts — 4,3%;
8. Svariņu pagasts — 4,1%;
9. Lazdonas pagasts — 3,7%;
10. Jaunannas pagasts — 3,6%.

Tauta ir smagi pārkrievota: ukraiņu pēc valodas ir tikai nepilni divi tūkstoši (0,09% iedzīvotāju) un 87,2% ukraiņu pēc tautības mājās runā krieviski.

140 vārdu: “Nepērc svešu!” un “Nepārdod svešam!”

Paldies a/s “SAF Tehnika” vadītājam Normundam Bergam, kuŗš atvēra acis: kampaņa “Nepērc svešu!” ir tikai pussolis pareizā virzienā. Tikpat nepieciešama analoga kampaņa: “Nepārdod svešam!” Jo diemžēl daudz uzņēmēju (ir pat tādi, kas par zemniekiem uzdodas) kļuvuši par pēdējiem zelta teļa vergiem un neapvaldītā alkatībā iztirgo nācionālos labumus svešiem, nevis palīdz apgādāties ar pārtiku, apģērbu un visu citu dzīvei nepieciešamo tautiešiem. Iznākumā smagi cieš vietējie patērētāji, mūsu vecmāmuļas un bērni, ģimenes spiestas knapināties un skaitīt pēdējos santīmus — un tikai tāpēc, ka peļņas izredzes dažiem aizmiglojušas acis un sirdsapziņu. Visi argumenti “Nepērc svešu!” labā analogi piemērojami arī “Nepārdod svešam!” kampaņai. Kā vispār drīkst kokmateriālus izvest un nodot zviedru banku rokaspuišiem, ja ar tiem varētu izmitināt un pārlaist ziemu tūkstošiem ģimeņu tepat Latvijā? Un ar kampaņu vien nepietiek — laiks Saeimai un valdībai ieviest kārtīgas izvedmuitas, lai nācionālie labumi paliek pašu zemē pašu cilvēkiem!

Tiesībsarga sociālā reālitāte

Tiesībsargs aicina ratificēt Pārskatīto Eiropas Sociālo chartu tādā apmērā, lai minimālā alga būtu jāceļ līdz Ls300, kas nodrošinātu strādājošiem un to ģimenēm kaut cik pienācīgus dzīves apstākļus.

Aicinājums diemžēl rāda saimniecības likumu nepārzināšanu. Ja kam ceļ cenu, pieprasījums samazinās. Ja ievieš un ceļ minimālo algu, uzņēmēji saraujas un iztiek bez lētā gala darbiniekiem. Vienīgais drošais iznākums, izpildot aicinājumu, būs augstāks bezdarbs — un tieši tiem, kam visgrūtāk: jauniešiem, kas meklē pirmo darbu, bezdarbniekiem, kas meklē jaunu darbu, nīkstošiem apvidiem, kur grūti atrast jebkādu darbu. Vienīgā saimnieciski pamatotā minimālā alga ir Ls0,00.

Pārsteidz vēl tāds apgalvojums:

Pēc ekspertu aprēķiniem atalgojumam, kas nodrošinātu strādājošiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus, ir jābūt vismaz 66% no nacionālā ienākuma uz vienu iedzīvotāju vai 68% no nacionālās vidējās algas – jeb attiecīgi 303 vai 360 lati.

Tad ko — ja nācionālais ienākums un algas caurmērs būtu četrreiz augstāks, tad tie, kas būtu zem 2/3 līmeņa un saņemtu Ls1400, būtu nabagi? Nē, protams! Jo nabadzība nav relātīva, bet absolūta. Vienmēr būs, kas saņem vairāk un kas mazāk, vienmēr puse saņems mazāk par mediāno algas vidusmēru. Nabags ir tas, kam nav, ko ēst un kur dzīvot, nevis tas, kam ir kabatas tālrunis, mikroviļņu krāsns, automobilis, videokamera, tēlevīzors utt.

Un vēl tiesības. Ir divas lietas, ko dēvē par tiesībām. Pirmās ir tiesības būt brīvam no apspiešanas (vispirms jau valsts izpildījumā, kuŗai iespējas apspiest pilsoņus ir vislielākās), sākot ar tiesībām uz dzīvību. Otrās ir “tiesības” apspiest citus ar pamatojumu “man pienākas” — līdz pat citu slepkavošanai savas ērtības labad. Maksāt vienam “taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus sev un savām ģimenēm” neatkarīgi no tā, cik viņa darbs vajadzīgs, var tikai — atņemot citiem. Diemžēl tiesībsarga aicinājums ieturēts “man pienākas” garā.

Nevajag censties katrās krustabās būt par pādi, katrās vedībās par līgavaini un katrās bedībās par nelaiķi.

140 vārdu: Kemerona runa

Lielbritanijas premjers Deivids Kemerons vakarrīt beidzot teicis sen daudzināto lielrunu, kuŗā apsolījis: ja tiks pārvēlēts 2015.g. parlamenta vēlēšanās, sarunās ar ES pārskatīt dalības noteikumus tajā un tad rīkot nobalsošanu — dzīvot ES pēc jaunajiem noteikumiem vai stāties ārā.

Izlasīju runu. Mērķis diezgan skaidrs: vairot pārvēlēšanas izredzes un aizbāzt muti eiroskeptiskiem partijas biedriem un sabiedrībai. Proti, ja cilvēks vēlas tikt brīvībā no ES, Kemerona pasludinātie noteikumi spiež pagaidām pievērt muti, pārāk daudz neīdēt, cik ļumīga ļengana ļerpata Kemerons ir, nākamās vēlēšanās sakostiem zodiem nobalsot par konservātīviem, nevis Neatkarības partiju, par ko varbūt gribētos, un tad cerēt, ka Kemerons šoreiz solījumu izpildīs.

Jāatzīst, ka Kemerons daudz neriskē. Pirmkārt, pārvēlēšanas izredzes šobrīd mazākas par pusi. Otrkārt, ja pārvēlēs, tas jau atsvers lielāko daļu risku, ja ne visus. Treškārt, propagandas mašīnērija ES cildināšanai ir visai stipra. Ceturtkārt, līdz tam vēl jānodzīvo un tad jau redzēs.

140 vārdu: “Liepājas metalurgs”

“Liepājas metalurgs” uz bankrota sliekšņa. Apsveŗami divi apstākļi:

1. elektrības obligātā iepirkuma komponente ir godīgu pilsoņu un uzņēmumu piespiedu maksājums parazītiem, kas sarunājuši ar saviem čomiem valdīšanā aplaupīt sabiedrību. Zaļā enerģētika ne tikai dzen pilsoņus nabadzībā, bet arī iznīcina rūpniecību un izspiež to uz zemēm, kas nešauj sev kājā;
2. nekur nav teikts, ka Latvijā obligāti jābūt kādam metallurģijas uzņēmumam, ka tam jābūt tieši Liepājā un tam jābūt tieši “LM”. Brīvā tirgū nepārtraukti notiek radoša ārdīšana, un uzņēmumi, kuŗu laiks pagājis, atbrīvo vietu pilsoņiem noderīgākiem. Igauņi nedzīvo sliktāk bez saviem metallējējiem.

“LM” lietā, visticamāk, izpaužas abi apstākļi, taču grūti noteikt, kādā attiecībā. Pareizākais būtu, cik iespējams, izbeigt tirgus kropļošanu un laist “Metalurgu”, lai peld. Izpeldēs — lai saņem godīgi sapelnīto. Peldēs cirvītī (vai cita metallējuma stilā), pats vainīgs. Pagaidām gan “LM” reakcija izskatās pēc skriešanas pie valdīšanas, lai piepulcētos parazītu pulkam.

Tautības Latvijā: baltkrievi

Baltkrievi ir lielākā no mazākām (neskaitot krievus) sveštautiešu grupām Latvijā: oficiāli gandrīz 70 tūkstošu jeb 1/30 iedzīvotāju. Visai skaista ir to izvietojuma karte (pēc nepublicētiem Centrālās statistikas pārvaldes apkopotiem 2011.g. tautskaites datiem):

Redzama baltkrievu koncentrēšanās Baltkrievijas pierobežā. Zīmīgi, ka daudz baltkrievu dzīvo uz ziemeļiem līdz Zilupes pilsētai. Tā ir vēsturiskās apdzīvotības palieka. Senāk baltkrievu un krievu robeža bija vairāk uz ziemeļiem un austrumiem nekā tagadējā Baltkrievijas robeža. Otrpus Zilupes upei Sebežas apriņķis ietilpa Vicjebskas guberņā un baltkrievu un krievu attiecība tajā bija 50:50. Arī Ludzas apriņķī baltkrievu bija trīsreiz vairāk nekā krievu, kas rāda, ka tas vēsturiski robežojies ar baltkrievu zemēm. SPRS Sebežas apriņķi tomēr iekļāva Krievijā un izdeldēja tajā visu baltkrievisko. Savukārt Latvijas pusē baltkrievi kaut vārda pēc saglabājušies.

Karte rāda, ka tālāk par pussimt kilometriem no Baltkrievijas robežas baltkrieviem vairs nebūtu jābūt pamanāmā skaitā. Ja ne Latvijas kolonizācija. Kuŗas viena sastāvdaļa bija baltkrievu laukstrādnieku savešana Zemgalē.

Lūk, territoriālo vienību (pilsētu, pagastu) desmits ar augstāko baltkrievu īpatsvaru:

1. Piedrujas pagasts — 53,5%;
2. Indras pagasts — 53,4%;
3. Robežnieku pagasts — 39,8%;
4. Kalniešu pagasts — 34,4%;
5. Pasienes pagasts — 22,7%;
6. Zaļesjes pagasts — 20,8%;
7. Kaplavas pagasts — 19,1%;
8. Krāslava — 17,0%;
9. Krāslavas pagasts — 16,6%;
10. Bērziņu pagasts — 13,0%.

Apskats nebūs godīgs, ja neminēšu, ka baltkrievi Latvijā, kaut oficiāli 3.lielākā tauta, tomēr lielā mērā ir šķitums. Izcelsme, bet ne esība. Jo baltkrievu pēc valodas ir tikai ~700 jeb 0,03% iedzīvotāju. 88,7% baltkrievu pēc tautības mājās runā krieviski. Bet kārtīgs Latvijas baltkrievs ir baltkrieviski runājošs katolis. Cik tādu palicis?…

Tautības Latvijā: sveštautieši

Tā, par latviešiem uzrakstīts, nu var par citiem. Vispirms atgādināšu, cik kuŗai tautai piederīgo gan ir Latvijā (2011.g. tautskaites dati):

Pavisam	2070371
latvieši	1285136	62.32%
krievi	557119	27.02%
baltkrievi	68202	3.31%
ukraiņi	45798	2.22%
poļi	44772	2.17%
leiši	24479	1.19%
čigāni	6489	0.31%
žīdi	6437	0.31%
pārējie	23741	1.15%
nav zināms	8198

Žīdu kļuvis mazāk nekā čigānu, un tuvāko desmit gadu laikā ukraiņu varētu kļūt mazāk nekā poļu. Lūk, sveštautiešu izvietojums Latvijā (pēc nepublicētiem Centrālās statistikas pārvaldes apkopotiem 2011.g. tautskaites datiem):

Latviskākos apvidos nav vērā liekamas sveštautiešu klātbūtnes. Citur Latvijā dominē krievi, un redzami divi galvenie pārkrievošanas areāli — dienvidaustrumos un valsts vidienē. Baltkrievi ir lielākā grupa pašā dienvidaustrumu stūrī pie Baltkrievijas robežas, kā arī dažviet Zemgalē, kur krievu laikā saveda baltkrievu laukstrādniekus. Ukraiņi cītīgi ēno krievus un atsevišķi nekur neparādās. Poļi ir lielākā tauta Sventes pagastā. Leiši apdzīvo Leišmali.

Par citām tautām diemžēl drošu ziņu nav, jo pieejamos datos tās bija skaitītas kopā un vēl apvienotas ar nezināmai tautībai piederīgiem. Teorētiski vēl paliek dažas iespējas kaut kam parādīties:

• Alojas pagastā ir 5,85% krievu un 7,16% pārējo+nezināmo. 2000.g. tautskaitē Alojā kopā ar tagadējo pagastu bija 1,60% čigānu. Es minētu, ka krievu tur tomēr vairāk nekā čigānu;
• Veclaicenes pagastā ir 5,29% krievu un 6,41% pārējo+nezināmo. 2000.g. tautskaitē te bija 6,69% igauņu. Vai tagad  igauņu vairāk nekā krievu, grūti teikt;
• Vilpulkas pagastā ir 7,59% pārējo+nezināmo. 2000.g. tautskaitē te bija 1,29% čigānu un 1,16% sīkākām grupām (ne žīdu, čigāņu, igauņu) piederīgo un nezināmo. Vai tagad čigānu būs kļuvis pāri 5%? Diez vai. Un kas tie par sīkākām grupām piederīgiem — vai tomēr nezināmi? Varbūt kāds zina par Vilpulku?
• Jērcēnu pagastā ir 5,02% pārējo+nezināmo. 2000.g. tautskaitē te bija 5,16% čigānu. Domāju, ka vismaz viens no tiem 5,02% tomēr nav čigāns un tāpēc čigānu ir <5%.
• Sabilē ir 6,60% pārējo+nezināmo. 2000.g. tautskaitē te bija 5,60% čigānu. Domāju, arī tagad čigānu ir >5%. Bet vispār nožēlojami, ka par Latvijas čigānu galvaspilsētu nav ziņu, cik tur šo īsti ir.

Skaidrības viešanai būtu nepieciešams ziņās par tautību atsevišķi redzēt vēl čigānus, igauņus un nezināmu (nenorādītu) tautību. Tad būtu iespējams arī izveidot vēl vienu skaistu karti — lielākā mazāko sveštautiešu grupa (neskaitot krievus), sākot no, teiksim, 2% līmeņa.

Pagaidām var izlīdzēties, skatoties katru tautu atsevišķi. Krievu izvietojums redzams jau pēc te ievietotās kartes, un atsevišķu nav vērts gatavot. Piebilstams vien, ka Sventes pagastā krievu ir 30%, bet baltkrievu pārsvara pagastos — 15…20% (izņemot Skaistu, kas ir latviska). Par citām tautām — turpinājums sekos.

Spilgts citāts

“Latvijas Avīze” piektdien iepriecinājusi, pieminēdama izcilo latviešu valodnieku Kārli Mīlenbachu, kas dzimis priekš 160 gadiem 1853.gada 18.janvārī. Un ielikusi arī cienīgu citātu:

Kā ikkatris miesīgi un garīgi vesels cilvēks, tā mazs, kā liels, bēg no nāves un mīl saldo dzīvību, tā arī katrai veselai tautai kā cilvēku nešķeļamai kopībai un vienībai, tā mazai, kā lielai, jāuztura sava dzīvība, jābēg no posta nagiem. Kā?

Ja garā vesels cilvēks, labi zinādams, ka tam reiz jāšķiras no šīs pasaules, tomēr piekopj savu veselību, velk savu dzīvību, cik ilgi tam iespējams, kamdēļ tad lai tauta tīši nīkoņa bedrē dodas, tauta, kuras dzīvība kā daudz dzīvību dzīvība stipra un neiznīcināma, saprotams, ja tik šī tauta izrāda veselu garu, ja viņa prot cienīt savu dzīvību un nesteidzas prāta aklumā pārdot savu īsto dzīvību un iemainīt tās vietā svešu ēnas dzīvību.

Tautas dzīvības serde un kodols ir valoda. Jo, valodai mirstot, mirst arī tauta. Tādēļ mums valoda kopjama, un proti, latviešu rakstu valoda.

(“Latviešu valoda”, 1881.g.)

Kas notiek Latgalē

Allaž patīkami, kad uz tavu darbu atsaucas. 15.janvāŗa “Latvijas Avīzē” lielintervija ar Daugavpils intellektuāļiem “Neiespējamā Latgales autonomija”. Pašās beigās Latgales pētniecības institūta direktors Heinrihs Soms izsakās:

Paskatieties Latvijas vēstures atlantu, kur ir balsojums par iestāšanos ES. Latgale tur ir iekrāsota sarkana, jo te bija vislielākais “pret”. Cilvēkiem ir bailes. Daudz esmu domājis, kāpēc tā. Varbūt tas ir provinciālisms, tālums no Rīgas, nelatviešu nevēlēšanās atvadīties no agrākajām ekonomiskajām saiknēm. Cilvēku domāšana patiešām ir iracionāla.

Vispirms jau sirdi silda, ka vienkārši  “Latvijas vēstures atlants” bez sīkākiem skaidrojumiem. Gluži kā — Ūniversitāte. Jo visiem skaidrs, ka ir viens vienīgs kārtīgs Latvijas vēstures atlants. Un, protams, ES nobalsošanas karte tajā ir mans darbs. Apmēram tāda, tik daudz elegantāk noformēta:

Vai arī te var uzmest aci jaukākai līdziniecei. Vērīgāks atlanta lasītājs, salīdzinot ar tajā pašā atlantā ievietoto etniskā sastāva karti (gan maķenīt citādu nekā šī), uzreiz pamanīs, cik abas līdzīgas. Un pamanīs, ka ne jau Latgale sarkana, bet pārkrievoti pagasti un pilsētas — vienkārši Latgalē tādu vairāk. Un kā Soma k-gs var neredzēt, ka tas tā, jo lielum liels vairums krievu un pārkrievotu nelatviešu uzskatīja, ka ES nozīmē Latvijas attālināšanos no Krievijas, un tāpēc balsoja “pret”? Gan Daugavgrīvā, gan Daugavpilī.

Latvijas vēstures atlanta un manas kartes pieminēšana mudināja cītīgāk pārlasīt lielinterviju. Diemžēl radās iespaids, ka Soma k-gs pārāk brīvi svaidās ar skaitļiem. Piemēram, Daugavpilī latviešu esot 13%, kaut ir 20% (13% bija 1989.gadā). Vai arī pārspīlējot bezdarba līmeņa atšķirības — ka Rēzeknē tas esot “fantastisks”, bet Daugavpilī “tikai nedaudz lielāks par Rīgu”.

Viegli pārsteidza arī Daugavpils Ūniversitātes Mutvārdu centra vadītājas Irēnas Salenieces naivums:

Tā kā lielākoties visi esam darba ņēmēji, tad sociāldemokrātiskajam mums būtu jābūt tuvākam nekā liberālajam. ..

Bet referendums man tomēr sagādāja lielu vilšanos. Biju domājusi, ka būs kādi 60:40. Kad ieraudzīju tos skaitļus (Latgalē par krievu kā otru valsts valodu nobalsoja 55,6%), man bija šoks. Nu kaut vai no tīri pragmatiska viedokļa – divvalodības gadījumā taču visas veidlapas, viss būtu jāpārveido! Kad piedalies valstiskā pasākumā, tad taču jāpadomā, kā viss rezultēsies! ..

Poļiem balsojums bija aptuveni pusi uz pusi. Tie poļi, kas no pirmskara Latvijas, arī pateicoties temperamentam, brīžiem ir vēl lielāki patrioti par latviešiem.

Jo tiešām jābūt naivam, lai domātu, ka sociāldēmokrati rūpējas par darba ņēmējiem, nevis par sevi un savu palikšanu pie varas, ieaudzinot pilsoņos bezpalīdzību un atkarību no valsts. Jo tiešām jābūt naivam, lai gaidītu citādu valodas nobalsošanas iznākumu apgabalā, kur 60,3% iedzīvotāju mājās runā krieviski un tikai 38,9% — latviski. Jo tiešām jābūt naivam, lai ieraudzītu poļiem pusi uz pusi, ja pat Sventes pagastā, kur poļu 31,1% un latviešu 27,6%, pret krievu valodas celšanu valsts valodas godā bija tikai 14,9%.

Jāatzīst gan, ka pat ar visām lietām, par ko tagad izsakos, lielintervijā pulcēti bija cienīgi ļaudis un tā sniedz visai labu ieskatu, kas notiek Latgalē. Lasiet paši. Paldies “Latvijas Avīzei” un daugavpiliešiem.

Tautības Latvijā: pilsētas un lauki

Kaut dalījums pilsētās un laukos vairs neatbilst mūsdienu apdzīvotības struktūrai, iedzīvotāju sastāvu tādā griezumā joprojām iespējams aprēķināt (paldies pagaidām vēl nepublicētiem Centrālās statistikas pārvaldes 2011.g. tautskaites datiem par tautību un valodu pilsētās un pagastos).

	Kopā		pilsētas		lauki
latvieši	1285136	62.07%	761094	54.20%	524042	78.67%
krievi	557119	26.91%	466728	33.24%	90391	13.57%
baltkrievi	68202	3.29%	51737	3.68%	16465	2.47%
ukraiņi	45798	2.21%	37818	2.69%	7980	1.20%
poļi	44772	2.16%	34865	2.48%	9907	1.49%
leiši	24479	1.18%	14090	1.00%	10389	1.56%
citi un nezināmi	44865	2.17%	37915	2.70%	6950	1.04%
Kopā	2070371		1404247		666124

Izmantojot simt klucīšu metodi, iedzīvotāju sastāvu pēc tautības un dzīvesvietas var attēlot vienkāršāk un varbūt uzskatāmāk.

Un vēl tik vēl daži vērojumi:

• pilsētās dzīvo 1,45 reizes vairāk latviešu nekā laukos jeb 59,2%;
• šobrīd pilsētās vien ir labvēlīgāks tautību sastāvs nekā 1989.g. valstī kopumā;
• šobrīd Latvija ir latviskāka nekā jebkad pēdējā pusgadsimta laikā — un kļūst latviskāka katru gadu.

Tautības Latvijā: latvieši

Kā solīju, rakstu par latviešiem. Īpatsvara pārmaiņas Latvijā kopš 19.gs. beigām jau minēju iepriekš, tagad varētu sākt ar īpatsvara karti (avots: pagaidām vēl nepublicēti Centrālās statistikas pārvaldes 2011.g. tautskaites dati par tautību un valodu pilsētās un pagastos).

Te nu var smalki redzēt, kāds kur latviešu īpatsvars. Nepārstāstīšu, bet, ja būs kādi jautājumi, centīšos atbildēt. Var arī salīdzināt ar 2000.g. Ātrumā varu atrast vien pasen taisītu mazu kartīti, tak pārmaiņas uz labu redzamas.

Arī īpaši nekomentēšu, tik minēšu, ka no 13 pilsētām ar vismaz 15tk iedzīvotāju tikai vienā latvieši nav lielākā tauta. Daugavpilī, protams.

Kartēm gan īpatnība, ka tajās vienlīdz lielas gan blīvi, gan reti apdzīvotas territorijas. Piemēram, Rīga aptuveni tikpat liela, cik Beverīnas novads, tak tajā dzīvo ~200 reižu vairāk iedzīvotāju. Tāpēc tas, ka lielākā daļa kartes zaļa, vēl nenozīmē, ka lielākā daļa latviešu dzīvo zaļi. Tāpēc vērts papētīt, kāda daļa latviešu cik latviskā vidē dzīvo. Stāvoklis ir tāds.

Normālā, latviskā vidē, kur latviešu ir vismaz 3/4, dzīvo mazākums latviešu. Tas ir maz, un tas ir bīstami, jo lielākā daļa pārējo pakļauta pārkrievošanas draudiem, par ko sīkāk runāšu, kad tikšu līdz tautību un valodu salīdzinājumam.

Nobeidzot īso apskatu, tik nosaukšu latviskākās un nelatviskākās territoriālās vienības. Latviskākām jāatceras, ka tās visai mazas, tāpēc pat viena sveštautieša dzimšana, nāve, iebraukšana, izbraukšana vai ieskaitīšanās latviešos var mainīt rangu sarakstā pat par vairākām vietām. Nelatviskākām etalons tautas apziņā ir Daugavpils ar 19,8% latviešu (kaut ledus sakustējies arī tur), taču desmit pagastu ir vēl nelatviskāki.

Latviskākās territoriālās vienības:

1. Īvandes pagasts — 97,78%;
2. Snēpeles pagasts — 97,58%;
3. Ēdoles pagasts — 97,48%;
4. Kaives pagasts — 97,40% (ar vienkāršāko tautību sastāvu: 337 latvieši, 9 krievi i vyss);
5. Indrānu pagasts — 97,13%;
6. Lubāna — 97,06% (latviskākā pilsēta);
7. Palsmanes pagasts — 96,99%;
8. Sīļukalna pagasts — 96,96% (latviskākais Latgalē, kaut teiktu, ka izcilāka ir Auleja ziemeļos no Krāslavas ar 92,0%);
9. Vandzenes pagasts 96,96%;
10. Zentenes pagasts — 96,88% (par 0,02 cilvēku tiesu priekšā Grundzālei).

Atkal redzams, ka latviskākā latviešu zeme ir Kursa.

Nelatviskākās:

1.  Skrudalienas pagasts — 8,7%;
2. Biķernieku pagasts — 12,3%;
3. Demenes pagasts — 13,9%;
4. Indras pagasts — 16,8%;
5. Vecsalienas pagasts — 17,4%;
6. Tabores pagasts — 17,7%;
7. Piedrujas pagasts — 18,5%;
8. Laucesas pagasts — 18,6%;
9. Medumu pagasts — 18,8%;
10. Istras pagasts — 19,7%.

Pārsvarā Daugavpils novada dienvidaustrumu puse.

Turpinājums sekos: tautības pilsētās un laukos.

Pilsētas un lauki

Bieži dzird, ka pilsētas (vai Rīga) blīst ar cilvēkiem uz lauku rēķina. Šodien pat “Latvijas Avīzē” Balvu novada sociālā dienesta vadītāja Anita Petrova bilst:

Anita arī uzskata, ka nedrīkst iztukšot laukus un visus aicināt uz pilsētu.

Atļaušos atgādināt, kāds bijis pilsētnieku īpatsvars pēdējās trīs tautskaitēs:

• 1989. — 69,4%;
• 2000. — 68,1%;
• 2011. — 67,8%.

Īstenībā Latvijā pilsētnieku īpatsvars samazinās, bet laucinieku — aug.

Varētu iebilst, tas tikai tāpēc, ka pilsētas statuss ir kā blīstošai ūdensgalvai Rīgai, tā visādiem ārā nīkstošiem miestiem. Lūdzu, Rīgas īpatsvars Latvijas iedzīvotājos:

• 1989. — 34,1%;
• 2000. — 32,2%;
• 2011. — 31,8%.

Rīgas īpatsvars Latvijas iedzīvotājos samazinās. Ja kas tukšojas, tad drīzāk tā ir Rīga, nevis lauki.

Lietas būtība tomēr cita. Proti, ja kāds pretstata pilsētu un laukus, tas aizkavējies 150…50 gadu senā pagātnē, kas vairs neatbilst mūsdienu īstenībai. Kaut formāli joprojām iespējams un aprēķināms, dalījums pilsētās un laukos ir novecojis, jo galvenā urbānizācijas norise tāpat kā visur citur Centrāleiropā tagad ir — piepilsētiskošanās. Biķernieku pagasts un Ķekavas pagasts abi ir lauki, Ikšķile un Zilupe abas ir pilsētas, taču apdzīvotības ziņā Biķernieku pagasts daudz līdzīgāks Zilupei, bet Ikšķile — Ķekavas pagastam.

Ja tomēr runā par pilsētu un laukiem, tad ar vieglu humoru var teikt, ka Latvija sastāv no pilsētas (vienskaitlī!) un laukiem. Ķekava ir šīs pilsētas rajons, bet Liepāja — lauki. Dalījums labi redzams dzīves līmenī, migrācijā un pat vēlēšanu iznākumos. Nākotnes apdzīvotības modelis ir Pierīga. Esmu tuvākos pagastus vasarā apbraukājis ar riteni, un man prieks, ka cilvēki dzīvo labi. Par to nav ko sūroties, un jāļauj latviešiem pēc pašu ieskata balsot ar kājām par labāku dzīvi sev un savai ģimenei.

Tautības Latvijā: izvietojums

Vakar vakarā vai gaisā lēcu cilvēkģeografa priekā, kad ieraudzīju sava datora ekrānā pagaidām vēl nepublicētus Centrālās statistikas pārvaldes 2011.g. tautskaites datus par tautībām un valodām pagastu un pilsētu griezumā. Nudien nezinu, kā pateikties! Nē, zinu gan — kārtīgi izpētot un daloties izpētē.

Vispirms atkārtošanai, kāds kuŗā tautskaitē bijis latviešu īpatsvars (tālaika Latvijas territorijā; atmetot nezināmu tautību):

• 1897. — 68,34% (pēc valodas);
• 1920. — 72,94%;
• 1925. — 73,50%;
• 1930. — 73,48%;
• 1935. — 75,54%;
• 1943. — 80,17%;
• 1959. — 62,00%;
• 1970. — 56,76%;
• 1979. — 53,70%;
• 1989. — 52,06%;
• 2000. — 57,78%;
• 2011. — 62,32%.

Šobrīd stāvoklis līdzinās 1959.g. un — atšķirībā no tā — uzlabojas, un tuvojas 1.pasaules kaŗa priekšvakara stāvoklim. Izvietojuma apjēgšanai esmu sagatavojis apzināti vienkāršu karti, cik latviska kur etniskā vide un kuŗa ir lielākā tauta nelatviskā vidē.

Skaisti būtu salīdzināt ar līdzīgu 2000.g. un 1989.g. karti, lai redzētu, kā Latvija attīrās, tak pagaidām tādu uztaisījis vēl neesmu. Pamatlatviju veido divi vienlaidus latviski areāli: Kursas un Vidzemes—Sēlijas. No tiem latviskāka Kursa, kas tālāk no Krievijas un, būdama pussala, vairāk nošķirta. Pieminams, ka pārkrievošanas beigās 1989.g. tādu vienlaidus latvisku areālu vairs un vēl nebija; tāpat kā līviem pēdējais patvērums bija palikusi Ziemeļkursa.

Redzami divi galvenie pārkrievošanas areāli — senāks dienvidaustrumos un jaunāks valsts vidienē. Vidienes areālu veido divas daļas — Lielrīga, kas bija galvenais kolonistu iepludināšanas centrs, un Zemgale, auglīgākā Latvijas zeme ar bagātākiem zemniekiem, no kuŗiem daudzus izsūtīja, un kur ieveda daudz krievu un baltkrievu kolonistu laukstrādnieku, īpaši padomju saimniecībās (atšķirībā no kolchoziem).

Ārpus šiem areāliem latviešu īpatsvars zemāks atsevišķos punktos, kas katrs ir kāda pārkrievošanas epizode, kā arī — dabiskā ceļā — atsevišķos Leišmales pagastos ar leišu piejaukumu.

Pašā dienvidaustrumu stūrī pie Baltkrievijas lielākā tauta ir baltkrievi, gan pilnīgi pārkrievojušies, un Sventes pagastā pie Ilūkstes — poļi.

Turpinājums sekos: latvieši.

Saūda Amerika

Ja jums priekš gadiem četriem parādītu tālaika AAV naftas ieguves grafiku, kāda būtu jūsu prognoze par ieguves apjomu 2012.g. beigās?

Es esmu konservātīvas dabas un, zinot AAV naftas ieguves apstākļus un vēsturi, būtu turpinājis līdzšinējo līkni līdz ~4500 līmenim. Bet īstenība bijusi tāda:

Proti, tādā lielā valstī ar vissenāko naftas urbšanas vēsturi gadu desmitiem ilgusī rukšanas tendence ir lauzta, un naftas ieguve četros gados augusi par 40%, tālu apsteidzot kādreizējo SPRS piecgažu plānu tempus. Šobrīd AAV iegūst vairāk naftas nekā jebkad pēdējo 20 gadu laikā.

Cēlonis ir pēdējo gadu ieguves technikas uzlabojumi — naftas slānekļu apgūšana ar hidraulisko skaldīšanu un līmenisko urbšanu.

Jāuzsveŗ, ka naftas (un gāzes) ieguves uzplaukums nav noticis apzinātas valsts polītikas dēļ, kuŗa pavēlētu izgudrot un ieviest innovācijas enerģētikā un izmantot tieši šos kurināmā veidus. Tāpat lielum liels vairums ieguves pieauguma gūts ne uz valsts zemes. Uzplaukuma nopelni pilnā mērā pieder privātiem uzņēmumiem, privātiem riskējošiem ieguldītājiem un privātiem zemes īpašniekiem. Iznākumā naftas un gāzes revolūcija ievērojami mīkstinājusi 2008.g. saimniecības krizi un ir viens no stiprākiem pamatiem optimistski vērtēt AAV saimniecības nākotni.

Algas “Latvijas dzelzceļā” un citur

Sacelta brēka: “Latvijas dzelzceļa” priekšniekam Uģim Magonim šogad pacelta alga no Ls2600 līdz Ls8500 mēnesī. Algas ievērojami celtas arī citiem LDz priekšniekiem un arī citos valsts uzņēmumos.

Kā tā drīkst? Atļaušos paskaidrot: lai cik netīra šī padarīšana būtu, tā nekādā ziņā nav kļūda vai negadījums, bet gan sistēmas īpašība, kas tieši izriet no fakta, ka “Latvijas dzelzceļš” ir valsts uzņēmums. Lai salīdzinām ar privātu uzņēmumu, kaut kādu “Jāņa sētas” karšu apgādu. Vai kādu interesē, cik  saņem “Jāņa sētas” priekšnieks? Protams, nē. Jo “Jāņa sēta” ir privāts kantoris, un tā akcionāri maksās priekšniekiem tik, lai uzņēmums nestu iespējami lielu peļņu. Ja maksās Ls8500, tad tāpēc, ka priekšnieks peļņu vairos vēl lielākā apmērā, ne tāpēc, ka viņam izdevies tā sarunāt.

Savukārt valsts uzņēmumi ir pilnīgi kas cits. To darbības mērķis nav peļņas nešana akcionāriem, un algu noteikšanā nedarbojas peļņas maksimizācijas aprēķins. Tāpēc jebkuŗa alga — Ls2600, Ls8500 vai cita — neizbēgami rada neatbildamu jautājumu, vai tā ir atbilstīga. Iznākumā valsts uzņēmumos, salīdzinot ar brīva tirgus iekārtu, ir daudz augstākas kukuļošanas un iedzīvošanās iespējas, kas rada neefektīvāku resursu sadalījumu un šķērdē tos.

Tāpēc cīņa pret tādām lietām kā “Latvijas dzelzceļā” lemta sakāvei. Var, protams, kādu laiku pa starpu gadīties kāds pieticīgs cilvēks, taču ilgtermiņā tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Vienīgais veids, kā tiešām var tikt vaļā no neatbilstīgām algām un šaubām par tādām “Latvijas dzelzceļā” un jebkur citur — godīgi privātizēt un likt darboties konkurences apstākļos.

“Kultūrzīmes”

Ar  interesi izlasīju jauno “Latvijas Avīzes” pielikumu “Kultūrzīmes”. Nevarētu teikt, ka pilnīgi visu no vāka līdz vākam, tomēr lasāma bija vairāk nekā caurmēra avīzē — Blaumanis, Valters Sīlis, Māris Salējs, Miķelis Fišers, grāmatu un mūzikas ierakstu apskats… Jauks pielikums. Tiesa, uzreiz klāt bija arī jautājums, kam lai pateicas par kā tāda laišanu klajā papīra izdevējdarbības norieta laikā. Atbilde gaidīja visupēdējā avīzes vietā — pēdējās lapas apakšējā labajā stūrī bija 4×2,2cm pastmarciņa, ka pielikuma iznākšanu atbalsta Kultūras ministrija. Tik necila, ka daudzi varbūt pat nepamanīs. Man šķistu, nepelnīti necila, bet tas lai paliek “LA” un ministrijas attiecību ziņā.

Labi, tagad redzēs, vai nākamotrdien ar būs tikpat daudz lasāma.

Eiropas iedzīvotāju vairākumam eiro esot tikai maksāšanas līdzeklis. Tiešām?

Eiropas iedzīvotāju vairākumam eiro ir tikai maksāšanas līdzeklis,

savu viedokli pauž “Latvijas Avīzes” Uldis Šmits.

Ja tā, kāpēc vācieši arvien dod priekšroku savai markai, nevis Vissavienības naudai?

Ja tā, kāpēc eiropistu elites tik ļoti baidās ļaut savām tautām pašām izlemt, kādā naudā tām norēķināties?

Ja tā, kāpēc visas tautas, kam elites nav jaudājušas liegt izteikšanos, nobalsojušas saglabāt savu naudu?

Un vai tiešām ES un Eiropa ir viens un tas pats?

Spilgts citāts

Raivis Dzintars Jaungada uzrunā:

Mēs esam tas, ko mēs redzam un dzirdam. Runājot labo par Latviju un latviešiem, mēs labo vairojam. Varbūt kādam to būs grūti pieņemt, bet arī bezgalīgi gānot tos, kas mūsu vidū ir turīgāki un veiksmīgāki, mēs liedzam iespējas sev pašiem tādiem būt. Jā, protams, daži par tādiem kļuvuši negodīgā ceļā. Bet kāpēc jācieš visiem? Kāpēc dēstīt jaunatnē tik nepareizo apziņu, ka mums jābūt melniem, maziņiem un kūtriem?

Grūti vēl precīzāk izteikties par progresīvo nodokli.

Neērta patiesība: kā Alberts Gors balso ar savu maciņu

Alberts Gors savā necilā un taupīgā kabinetā 2007.g. maijā. TIME foto

Alberts Gors, globālās sasilšanas pravietis un bijušais AAV viceprezidents, kas 2000.g. par mata tiesu zaudēja Džordžam Bušam prezidenta vēlēšanās, nule pārdevis savu nīkuļojošo televīziju “Al Jazeera”.

Redzot, kā Gors balso ar savu maciņu, ironija ir vismaz dubulta. Pirmkārt, $100mln netīras naftas naudas tomēr tik patīkami silda ķešu. Otrkārt, kreisais Gors spiedis līgumu noslēgt līdz gada baigām, lai nebūtu jāmaksā augstāki nodokļi, kas stājas spēkā šogad.

Atliek vēlēt nenogurdināmam progresa cīnītājam pelnītu atpūtu pieticīgos energoefektīvos oikoapartamentos.

Alberta Gora Nešvilas māja ar dažiem neciliem SUV braucamiem. Microsoft Live Earth foto

Alberta Gora 4.māja, ko tas nopircis 2010.g. Kalifornijā. Seši kamīni, piecas guļamistabas, deviņas vannas istabas. Skats uz jūŗu.

Eiro pretinieki ir neizglītoti muļķi

Pēdējā gada nedēļā “Latvijas Avīze” vienā no divām iznākšanas dienām paguva ielikt tādu Ērika Oša karikātūru:

Paraksts bija tāds:

FAKTS. Pētījumu aģentūra “TNS Latvia” Latvijas Bankas uzdevumā veikusi pētījumu par iedzīvotāju attieksmi pret aktuāliem ekonomikas un finanšu jautājumiem. Aptaujā noskaidrots, ka 10% iedzīvotāju uzskata, ka eiro jāievieš pēc iespējas ātrāk, un vēl 25% iedzīvotāju atbalsta eiro ieviešanu, bet ne tuvākajos gados. Kategoriski pret eiro ieviešanu ir 37% Latvijas iedzīvotāju, un biežāk tie esot cilvēki ar pamata vai nepabeigtu vidējo izglītību. Pētījums atklāj, ka, palielinoties izglītības līmenim, pieaug atbalsts eiro ieviešanai.

Latvijas Bankas uzdevums, protams, ir dzīt euro propagandu, iegalvojot pilsoņiem, ka tu esi muļķis, ja gribi savējai valstij savēju valūtu, tāpēc labāk sēdi un paklusē ar savām domām aizkrāsnē un ļauj augsti mācītiem lielskungiem un kundzenēm izlemt tavu likteni.

Bet lieta rada arī vispārīgāku jautājumu: vai izglītotāks cilvēks ir arī pareizāks, labāks, tikumiskāks?

Kādreiz domāju, ka ir. Zināt, 1.ģimnāzija, Jauno ģeografu skola, uzvaras mācību olimpiādēs, Skolēnu zinātniskā biedrība, Baltijas konferences utt.

Tagad saprotu, ka zināšanas ir rīks un tāpat kā ieroči labam palīdz labus darbus darīt, bet ļaunam — ļaunus. Arī vēsture diemžēl rāda, ka visnežēlīgākie kaŗi un visnežēlīgākie — sociālistiskie — režīmi bijuši tieši visizglītotākā — 20.gadsimtā. Un visnežēlīgākiem cilvēknīdējiem allaž piebalsojis intellektuāļu līdzskrējēju koris brīvā pasaulē. Tagad saprotu, ka cilvēks var nebūt augstās skolās gājis, bet, ja izaudzinājis krietnus bērnus, nopelni tautas un cilvēces priekšā nav mazāki nekā izglītotākam tautietim.

Bet kāpēc augsti mācīti prāti tik bieži gvelzuši aplamības vai bijuši ļaunuma pusē? Sabiedrības pētnieks Tomass Sauels darbā “Intellektuāļi un sabiedrība” min vairākus cēloņus:

• viņi strādā ar idejām, un laba ideja ir tāda, kas labi izklausās, nevis labi darbojas;
• par savām kļūdām viņiem nav jāatbild īstā dzīvē — kā atbild, piemēram, kaŗavīri vai inženieŗi;
• viņi var būt zinīgi savā šaurā jomā, tak iedomājas tāpēc esam zinīgi par visu un iesvaidīti noteikt, kā citiem dzīvot;
• viņiem vārda meistarība stājas pierādījumu, loģikas un analizes vietā.

Visai atšķirīgi no zinātnes, kam pamatā ir eksperiments un tā atkārtojamība, bet kārtīgi zinātnieki ir pazemīgi. Sauela atziņa nule pagājušā gadumijā ir pilna atskurbinoša reālisma:

Jo vairāk pētu intellektuāļu vēsturi, jo vairāk tie izskatās pēc kaitnieku brigādes, kas drusku pa druskai izārda civīlizāciju — aizvietojot to, kas darbojas, ar to, kas izklausās labi.

Ja nu vienīgi “izklausās labi” ir reklāmas triks, lai iebaŗotu sabiedrībai to, kas ir viņu šķiras interesēs.

Lai saprastu, ka Latvija ar euro būs tikpat brīva un neatkarīga, cik Latvija ar rubli, nevajag būt Latvijas Bankas prezidentam — pietiek ar veselo saprātu.