2020. gada mirstība: vai tiešām dzīve “krievu pasaulē” apdraud dzīvību?


Centrālā statistikas pārvalde jau kādu laiku publicējusi pērngada dēmografiskos rādītājus, un var skatīties un lēst, kāda bijusi iedzīvotāju kustība 2020. gadā. Parasti esmu rēķinājis, kāds kuŗā gadā bijis latviešu dēmografijas mača rezultāts. Bet! Pērnais gads dēmografiski bija, pieklājīgi sakot, visai neparasts. Jā, Ķīnas vīruss. Tas iespaidojis vismaz divus dēmografiskos procesus, kam ierasti biju pievērsies: pirmkārt, mirstību; otrkārt, migrāciju. Tāpēc, priekš ķerties klāt citām lietām, vērts pārbaudīt šīs. Mirstība ar vīrusu saistīta visciešāk, sākšu ar to. Pārbaudāmā hipoteze: vai tiešām bijis tā, kā esmu vairākkārt izteicies un rakstījis — tā kā

  1. iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki arī pret savu veselību;
  2. Kremlis cenšas riebt Rietumiem, arī izmantojot Ķīnas vīrusu — lai tas postītu pēc iespējas vairāk, propagandē, ka sērga nav bīstama, no tās nevajag sargāties un cīņas līdzekļi pret vīrusu ir kaitīgi;
  3. vairums krievu, kas ar kājām min Latviju, ar galvu tomēr ir Krievijā,

varētu gaidīt, ka no Ķīnas vīrusa krievi cietīs smagāk nekā latvieši.

Mirušo skaits pērn, salīdzinot ar 2019. gadu, bijis tāds:

Tauta 2019 2020
Latvieši 15619 16019
Krievi 8185 8746
Citi (ieskaitot nezināmu tautību) 3915 4089

Kā redzams, mirstība augusi visiem. Bet vai visiem vienlīdz? Tad jāskatās, cik reižu (vai par cik procentiem) mirstība augusi. Proti, jādala 2020. gada skaits (vai mirušo skaita pieaugums) ar 2019. gada skaitu. Iznākums ir tāds:

Tauta 2019 2020 2020/2019
Latvieši 15619 16019 102,6%
Krievi 8185 8746 106,9%
Citi (ieskaitot nezināmu tautību) 3915 4089 104,4%

Vai grafikā:

Kā redzams, krievu mirstība pērn palēkusies tiešām jūtami vairāk nekā latviešu, bet citas tautas ieņem starpstāvokli. Taču, kā rakstīju, kad tikko sākās līdzšinējais sērgas sprādziens, kuŗa vietā tūlīt tiks izraisīts nākamais:

..kad Kremlim savējo veselība un dzīvība bijusi svarīga — svarīgi, lai viņi līdzētu slimībai izplatīties un nodarīt lielāku postu zemei, kuŗā uzturas.

Latviešu īpatsvars dzimušos ir augstāks nekā Latvijas laikā


Sāku mazliet uzmest aci pērngada dēmografijas rādītājiem. Patīkami, ka laulībā dzimušo īpatsvars augstākais kopš 1998. gada — 61,6%, salīdzinot ar 55,0% vēl 2012. gadā. Bet šoreiz ne par to. Jo turpinājumā aprēķināju dzimušo sadalījumu pēc tautības. Un latviešu īpatsvars 2019. gadā bija tāds, ka tūlīt ņēmos darīt kaut ko pirmo reizi mūžā — salīdzināt ar Latvijas laiku. Tā kā tolaik sīkākas tautas un nezināma tautība skaitīta kopā, tāpat bija jādara ar mūsdienu datiem, kaut toreiz nezināma bija dažu dzimušo tautība, bet šobrīd jaundzimušā tautību drīkst nenorādīt un tā katru gadu nodara četrciparu skaitlim bērnu. Proti, es velku uz to, ka man bija jāpieņem zemākais iespējamais latviešu īpatsvars — it kā neviens nezināmas tautības bērns nebūtu latvietis. Tā, protams, nav tiesa. Piemēram, 2015. gadā 31% nezināmas tautības bērnu māte bija latviete — un šobrīd varētu būt līdzīgi. Bet labi, pat pieņemot mūsdienās teorētisko minimumu, skaitļi ir tādi:

Jā, pēdējos trīs gadus latviešu īpatsvars dzimušos ir augstāks nekā jebkad Latvijas laikā! 1920.—23. gada ziņas nevarēju dažās minūtēs atrast, bet nav domājams, ka 1924. gadā latviešu īpatsvars dzimušos būtu piepeši kritis par 8%. Vai tas nozīmē, ka pērn latviešu īpatsvars no Latvijā dzimušiem bijis lielākais kopš … ēē … 19. gadsimta vidus? Tad jāskatās ne tikai neatkarības posmi. Dažās minūtēs dažus citus gadus varēju atrast, un tad aina ir tāda:

Tomēr 2. pasaules kaŗa laikā vardarbīgas iedzīvotāju sastāva maiņas dēļ (vācu izceļošana, žīdu iznīcināšana) latviešu īpatsvars dzimušos sasniedza 78%. Bet! Kā jau teicu, mūsdienās izmantots teorētiskais minimums. Pieskaitot tam 31% no 2019. gada 1740 nezināmas tautības bērniem, iegūst 78,7%. Bet varbūt pērn nebija 31%? Lai gūtu skaidrību, būtu jālūdz no Centrālās statistikas pārvaldes ziņas par dzimušo sadalījumu pēc bērna un mātes tautības. Pietiktu 1/4 nezināmas tautības bērnu dzimt latvietēm, lai latviešu īpatsvars dzimušos būtu augstāks arī par vācu laiku.

Un par cara laiku? 1897. gadā latviešu Latvijā bija 68,3% iedzīvotāju, pirms tam un līdz 1. pasaules kaŗam īpatsvars lēni dila sveštautiešu iebraukšanas dēļ. Savukārt tautu dzimstības īpatnības bija līdzīgas kā Latvijas laikā: no lielākām tautām vien vāciešiem bija zemāka dzimstība nekā latviešiem, tāpēc dzimušo sadalījumā pēc tautības latviešu bija aptuveni tikpat, cik tautību sastāvā kopumā vai pat nedaudz mazāk (kā Latvijas laikā). Tāpēc tiešām iepriekšējo reizi 4/5 varētu būt bijušas 19. gadsimta vidū.

Jā, arī jaunākie dēmografijas dati rāda, ka latviešiem nav zemas dzimstības izraisītas dēmografiskas krizes. Pašreizējā dzimstība nerada nekādus draudus tautas pastāvēšanai pārskatāmā nākotnē līdz pat apvārsnim, aiz kuŗa dēmografiskas prognozes zaudē jēgu. Gluži pretēji, dzimstība vairo un nostiprina latviešu stāvokli Latvijā. Eksistenciāls drauds ir sveštautiešu iebraukšana, bet par to citkārt.

Latviešu dēmografijas mača rezultāts 2018. gadā


Kamēr vēl gads nav beidzies, nokopšu lietu, ko cita darāmā dēļ neizdarīju gada vidū: izpētīšu un uzrakstīšu, kāds bijis latviešu dēmografijas mača rezultāts 2018. gadā. Galu galā vismaz pusgadu tie vēl būs jaunākie pieejamie dati. Tātad apskatāmais jautājums ir, cik lielā mērā dēmografiskie procesi pērn darbojušies latviešu labā — un vai vispār. Un dēmografijā ir kā sportā: lai uzvarētu, nav svarīgi, cik tu pats stiprs, bet gan, lai tu būtu stiprāks (ātrāks, veiklāks utml.) par sāncenšiem. Dēmografijā tas nozīmē, ka izšķirīga nozīme ir nevis dēmografisko rādītāju absolūtām vērtībām, bet rādītāju samēram starp dažādām grupām.

Ir trīs procesi, kas maina kāda apvidus tautību sastāvu: dabiskā kustība, migrācija un pārtautošana. Pirmos divus var sadalīt sīkākās sastāvdaļās: dabisko kustību veido dzimstība un mirstība, migrāciju — iebraukšana un izbraukšana. Gandrīz vai kā teniss vai volejbols ar punktiem, setiem un mača rezultātu rodas. Tā kā minēto dēmografisko procesu intensitāti var izmērīt, var arī noteikt, kādā virzienā tie ietekmē latviešu dēmografisko stāvokli (uzlabo vai pasliktina) un cik lielā mērā — un kāds tieši pa punktiem ir mača rezultāts. Lūk, kādi promilēs (tūkstošdaļās) ir 2018. gada skaitļi (nezināmai tautībai piederīgie ieskaitīti sveštautiešos, iekavās 2017. gada dati):

Dzimstība Mirstība Iebraukšana Izbraukšana Pārtautošana
Latvieši 11,9 (12,8) 13,3 (13,2) 2,4 (2,5) 6,3 (7,8) Precīzu datu nav. Īstermiņā neitrāli, ilgtermiņā negātīva tendence
Sveštautieši 6,8 (7,2) 17,5 (17,3) 11,0 (9,3) 11,3 (11,3)
Starpība 5,1 (5,6) 4,2 (4,1) -8,6 (-6,8) 5,0 (3,5)
Dabiskā kustība Migrācija
Latvieši -1,4 (-0,4) -3,9 (-5,3)
Sveštautieši -10,7 (-10,1) -0,3 (-2,0)
Starpība 9,3 (9,7) -3,6 (-3,3)
KOPĀ
Latvieši -5,3 (-5,7)
Sveštautieši -11,0 (-12,1)
Starpība 5,7 (6,4)

Salīdzinot ar 2017. gadu, pērn latviešu dabiskās kustības rādītāji nedaudz pasliktinājušies, repatriācija palikusi tāda pati un samazinājusies izbraukšana. Cittautiešu dabiskās kustības rādītāji mainījušies līdzīgi latviešiem, taču daudz zemāka saldo līmenī. Nelatviešu izbraukšana (repatriācija uz savu tēviju vai izceļošana uz citām valstīm) palikusi tāda pati, bet jau otro gadu pēc kārtas jūtami augusi iebraukšana: no 5,3 tūkstošiem 2016. gadā līdz 6,9 tūkstošiem 2017. gadā un 8,0 tūkstošiem pērn. Turklāt pieauguma lauvastiesu veido līdz šim Latvijā maz redzētu imigrantu plūsma. Mazākām tautām piederīgo (ne latviešu, ne krievu, ne baltkrievu, ne ukraiņu, ne poļu, ne leišu, ne čigānu, ne žīdu, ne vācu) iebraucēju skaits cēlies no 1,5 tūkstošiem 2016. gadā līdz 2,7 tūkstošiem 2017. gadā un 3,8 tūkstošiem 2018. gadā (ieskaitot tautību nenorādījušos). Pērn tas sasniedzis turpat pusi (47,3%) sveštautiešu imigrācijas, gandrīz dubulti apsteidzot krievus, kuŗu 2006 iebraucējiem pretī bija 4411 izbraukuši krievi. Visvairāk izceļas indieši: iebraukušo skaits audzis no 102 2016. gadā līdz 553 2017. gadā un 819 pērn.

Sveštautiešu imigrāciju aprakstu tik plaši tāpēc, ka tā ir viens no diviem procesiem, kas apdraud latviešu tautas pastāvēšanu (otrs ir pilsonības dāļāšana). No tabulas var aprēķināt, cik liela drīkstētu būt cittautiešu imigrācija, lai migrācija kopumā nekaitētu latviešu tautai: tik, lai sakristu abu grupu migrācijas saldo, tātad pērn 7,4‰ jeb 5,4 tūkstoši. Ir gan dzirdamas naivas vai tīši maldinošas balsis, kas cildina augstāku nelatviešu imigrāciju, jo tā, edz, palīdzot samazināt iedzīvotāju skaita rukšanu. Nē, svarīgi ir, KAS dzīvos Latvijā, nevis cik. Tāpēc 2018. gadā migrācija kaitējusi latviešiem kā nekad kopš atmodas, un latviešu pārsvars dēmografijas mačā pērn bijis mazāks nekā 2017. gadā:

No pieciem rādītājiem trīs darbojas latviešu labā, viens ir neitrāls un viens negātīvs. Visiem to zīme viegli izskaidrojama:

  • kopš atmodas kā latvieši, tā sveštautieši sirds dziļumos jūt, ka Latvija ir latviešu zeme, tāpēc latvieši drošāk laiž pasaulē nākamo paaudzi, dzīvo veselīgāk un atbildīgāk pret sevi un savējiem un ciešāk turas savā tēvijā — līdzīgos apstākļos drīzāk izbrauks tie, kam Latvija un latviskums vienaldzīgi vai pretīgi;
  • nav brīnums, ka no ārzemēm vairāk iebrauc sveštautieši — otras Latvijas pasaulē nav;
  • Tautas frontes — “Latvijas ceļa” — Tautas partijas — “Vienotības” līberāļu etnopolītika praksē nozīmējusi pārkrievošanas turpināšanu. Mazākas tautas gandrīz pilnībā iznīcinātas; vienam krievam, kas mājās runā latviski, pretī ir trīs latvieši, kas mājās runā krieviski, taču vismaz 2011. gada tautskaitē latviešu pārkrievošanu nosedza plūsma no dažām sīkākām tautām pie latviešiem. Diemžēl 2021. gada tautas skaitīšanā Centrālā statistikas pārvalde nav gribējusi iekļaut pilnvērtīgu kultūretnisku ziņu noskaidrošanu, tāpēc precīzu jaunāku datu par patieso ainu joprojām nebūs.

Viegli arī secināt, kas darāms, lai latvieši dēmografijas mačā uzvarētu:

  • nostiprināt latviešu saimnieka stāvokli valstī un izjūtu, ka tas tā tiešām ir;
  • samazināt imigrāciju līdz minimumam;
  • ļumīgu ļenganu ļerpatu etnopolītiku vērst skaidri latviskā (šī ir ne tikai dēmografijas, bet arī valsts drošības lieta, ko apliecina pēdējo gadu notikumi Ukrainā un Rietumeiropā, ja kāds tāpat nebija sapratis).

Dēmografiskās pārmaiņas Rīgā kopš 2017. gada Rīgas domes vēlēšanām


Šodienas (nu jau vakardienas) paziņojums par Rīgas domes atlaišanas sākumu pamudināja apskatīties, kā un par cik mainījies rīdzinieku sastāvs kopš iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām 2017. gadā. Skatījos iedzīvotāju reģistra statistiku, ko reizi pusgadā publicē Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Nav noslēpums, ka Latvijā un Rīgā ir izteikts etnisks balsojums: krievi un pārkrievoti sveštautieši izteikti balso par “Saskaņu” (un Krievu savienību, ja tā startē), latvieši — (Eiroparlamenta dilšanas secībā) par “Vienotību”, Nācionālo apvienību, “Attīstībai/Par”, JKP utt. Tāpēc tautību sastāva maiņa iespaido vēlēšanu iznākumus.

Bet kā un cik? Lūk, tautību maiņa kopš 2017. gada vidus, kas ir tuvākais pieejamais datupunkts 2017. gada vēlēšanām:

Kopā pa divi gadi latviešu par tūkstoti mazāk, krievu par deviņi tūkstoši mazāk, mazāku tautu par tūkstoti vairāk, neizvēlētas tautības ar par tūkstoti vairāk. Iznākumā latviešu īpatsvars (atmetot neizvēlētu tautību) audzis par 0,4%. Tas par iedzīvotājiem, bet kā ar pilsoņiem? Pieņemot, ka visi latvieši ir pilsoņi un ka neviens neizvēlētas tautības pilsonis nav latvietis, latviešu īpatsvars pilsoņos audzis no 58,3% līdz 58,5…58,6%. Jā, Rīga kļuvusi latviskāka, tak visai maz. Rīgas domē 60 vietu, tātad viena vieta ir 1/60=1,7% vērta. Jāsecina, ka dēmografisku pārmaiņu dēļ latviešu partijas atkarībā no kandidātu sarakstu balsu sadalījuma varētu gūt 0…1 vietu vairāk nekā 2017. gadā. Kaut kad februārī PMLP publicēs iedzīvotāju gadumijas statistiku, un dēmografisko kustību varēs papildināt, tak neizskatās, ka šīgada otrais pusgads ko būtiski mainīs.

Bet, ja reiz latviešu vairāk par pusi pilsoņu, kāpēc 2017. gadā vēlēšanās uzvarēja un pie varas palika “Saskaņa”? Divu cēloņu dēļ: pirmkārt, augstāka krievu (un pārkrievotu sveštautiešu) aktīvitāte; otrkārt, no latviešiem, kas balsoja, ~12% nobalsoja par “Saskaņu” (pretēja plūsma ir daudz mazāka, un vienkāršības labad to var neievērot). Šie arī būs divi no trim izšķirīgiem apstākļiem, kas noteiks vēlēšanu iznākumu: dažādu vēlētāju grupu aktīvitātes atšķirības un latviešu īpatsvars, kuŗi balsos par “Saskaņu” (un tās sabiedrotiem). Trešais: kuŗi kandidātu saraksti ar cik procentiem balsu paliks zem 5% barjeras.

Eiropas kolonizēšana: jaunākie Rietumeiropas dati


Iepriekšējā rakstā aprakstīju kultūretniskas statistikas iegūšanas grūtības Rietumeiropā un aprēķināju Latvijas kolonizēšanas rādītājus krievu laikā. Nu var ķerties pie nākamā — jaunākās Rietumeiropas statistikas. Atgādinu, ka valstu izlase nav patvaļīga, bet būs visas, kam atrodama puslīdz kāda kultūretniska statistika. Diemžēl vairumā valstu trešās un senākas paaudzes iebraucējus patvaļīgi ieskaita pamatiedzīvotājos. Salīdzināšanai iesākumā var izmantot visbezcerīgākās 70. gadu Brežņeva stagnācijas un kolonizācijas kontrolskaitļus, kuŗi bija pietiekami, lai ilgākā laikā iznīcinātu latviešu tautu. Tad:

  • latviešu īpatsvars dila par 0,34% gadā;
  • latviešu un sveštautiešu skaita attiecība mainījās par 1,39% gadā;
  • kolonistu migrācijas saldo bija 0,82% no pamattautas gadā.

Domāju, kādā secībā aprakstīt. Kad meklēju statistiku, skatījos iedzīvotāju skaita dilšanas secībā — sākot no Vācijas un beigās atstājot bez ievērības mikrovalstis (Andora u.tml.). Lai tā arī paliek.

Vācijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities gandrīz par procentu un līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

  • 2016. gadā 77,35%;
  • 2017. gadā 76,44%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,91% gadā, bet vēl 2012. gadā tas bija 80,8%. Pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 5,26% gadā. 2017. gadā taču nekāda imigrantu iepludināšanas viļņa it kā nebija, taču tik un tā ārzemnieku migrācijas saldo bija pusmiljons (499 tk), kas ir 0,80% no pamattautas.

Nīderlandē pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities par pusprocentu un līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

  • 2017. gadā 77,39%;
  • 2018. gadā 76,88%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,51% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 2,93% gadā. Ārzemēs dzimušo migrācijas saldo 2017. gadā bija 91 tk jeb 0,69% no pamattautas.

Zviedrijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities gandrīz par procentu:

  • 2016. gadā 69,38%;
  • 2017. gadā 68,45%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,93% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,44% gadā. 2017. gadā taču nekāda imigrantu iepludināšanas viļņa it kā nebija, taču tik un tā ārzemnieku migrācijas saldo bija simt tūkstošu (102 tk), kas ir 1,47% no pamattautas. Pamattautas īpatsvars jau nospiests zem 70% (un es atceros, ka priekš dažiem gadiem vēl bija 75%!), un, ja tā turpināsies, 2022. gadā Latvija būs latviskāka, nekā Zviedrija zviedriska.

Austrijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

  • 2016. gadā 77,93%;
  • 2017. gadā 77,21%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,72% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,23% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 50 tk jeb 0,75% no pamattautas.

Šveice ir viena no retām valstīm, kam zināms iedzīvotāju sadalījums pēc valodas. Taču vai šķirt vietējos vāciešus, frančus, italiešus no lielo kaimiņvalstu tautiešiem? Ja šķiŗ, tad pamattautas ap 60% iedzīvotāju. Ja nešķiŗ, tad pamattautu valodas ap 80%. Nē, nešķiršu, valoda un areāls tomēr kopīgs. Starp citu, priekš simt gadiem Šveicei tuvākā Austrijas zeme Forarlberga nobalsošanā ar vairāk nekā 4/5 vairākumu izlēma pievienoties Šveicei, tak Pirmā pasaules kaŗa sabiedrotie uzvarētāji aizliedza. Labi, kā jau teicu, valodas nešķiršu:

  • 2015. gadā pamattautu valodās (vācu, franču, itaļu, retoromāņu) runāja 80,14% iedzīvotāju;
  • 2016. gadā — 79,64%.

Tātad pamattautu īpatsvars sadeldēts par 0,50% gadā, un pamattautu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 3,16% gadā. Diemžēl Šveices statistikā neapkopo migrantu sadalījumu pēc valodas. Tam tuvākais ir ņemt sadalījumu pēc pilsonības, tad no ārzemniekiem atņemt Šveices kaimiņvalstis. Atlikušais migrācijas saldo ir 34 tk jeb 0,52% pamattautu.

Dānijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars augstāks nekā daudzās citās valstīs:

  • 2017. gadā 86,76%;
  • 2018. gadā 86,31%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,45% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,01% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 24 tk jeb 0,48% no pamattautas.

Somijā ir vislabākā kultūretniskā, konkrēti, valodu statistika Rietumeiropā, un tajā var redzēt pat, kā latviešu (pēc valodas) skaits audzis no 20 1990. gadā līdz 1800 2017. gadā. Bet ne par to runa. Pamattautu (somu, zviedru, sāmu) īpatsvars ir visaugstākais no visām te minētām valstīm:

  • 2017. gadā 93,57%;
  • 2018. gadā 93,23%.

Tātad pamattautu īpatsvars sadeldēts par 0,34% gadā, un pamattautu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 5,67% gadā. Somijai ir arī dati par migrantu sadalījumu pēc valodas, un sveštautiešu migrācijas saldo 2017. gadā bija 16 tk jeb 0,31% no pamattautas.

Norvēģijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

  • 2017. gadā 76,91%;
  • 2018. gadā 76,30%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,61% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 3,43% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 23 tk jeb 0,57% no pamattautas.

Visbeidzot — Īslande. Nomaļa sala ar nemīlīgu klimatu un skarbu dabu, tūkstošiem kilometru no imigrācijas avotiem. Taču Īslande ir piemērs, kā polītiski lēmumi noteic migrācijas virzienu un apmēru. Izraēla, Ungarija, Austrālija, Maķedonija ir piemēri, ka nevēlamu imigrāciju var īsā laikā izbeigt,  ja tik ir griba, Īslande — ka iepriekš minētie dabas apstākļi nav šķērslis, lai pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars kristos par diviem (!) procentiem gadā:

  • 2017. gadā 81,21%;
  • 2018. gadā 79,19%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 2,01% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 13,53% gadā! Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 8 tk jeb 2,87% no pamattautas. Varētu iebilst, ka Īslandē iebraucēji pārsvarā nav no trešās pasaules, bet Austrumeiropas: 2017. gadā lielākais migrācijas saldo bija no Polijas (40,5%), Lietuvas (13,1%), Latvijas (6,6% — šis varētu būt rekords kādā valstī no Latvijas) un Rumānijas (4,6%). Tomēr, vienalga, no kurienes būtu iebraucēji, zeme kļūst neīslandiskāka, un diez vai īslandiešiem patiktu kļūt par 17. Polijas vaivadiju. Tāpat cilvēka dabas likums, ka iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki, attiecas arī uz poļiem un latviešiem. Un, ja nodevīgi polītiķi tur vaļā robežas, ir tikai dēmografiski īsa laika jautājums, līdz Austrumeiropu ar tās ierobežoto migrācijas potenciālu apsteigs četru miljardu Azija vai strauji augošā miljarda Afrika.

Tagad var visus kolonizēšanas rādītājus apkopot un salīdzināt ar Latvijas pieredzi. Kolonizācijas apmēru rāda, protams, pamattautas īpatsvars:

Kaut Latvijā pamattautas īpatsvars zemāks nekā Rietumeiropas valstīs, par ko ir dati, atšķiŗas iebr[a]ukušo pamattautas pretinieku ideoloģija un uzvedība. Pie mums krievu imperiālisti nerīko terrora aktus un neizvaro masveidā latviešu meitenes. Krievu imperiālisti gan izrāda nelojālitāti ar Jaungada uguņošanu pēc Maskavas laika, tomēr raķetes šauj gaisā, nevis guleniski vai pa cilvēkiem, automobiļus nededzina un latvietes Jaungada svinībās neapgrābsta. Arī dzimstība Latvijā augstāka pamattautai.

Kolonizēšanas ātrumam ir veseli trīs rādītāji. Vispirms pamattautas īpatsvara krišanās:

Visās valstīs pamattautas īpatsvars tiek deldēts ātrāk nekā okupētajā Latvijā 70. un 80. pirmsatmodas gados, visās, izņemot Somiju un Dāniju — ātrāk nekā 60. gados un Īslandē pat ātrāk nekā staļinlaikos (pirmos pēckaŗa gadus neskaitot, toties 1949. gada izsūtīšanu ieskaitot). Jājautā, kāda ļauna vara okupējusi Rietumeiropu, kas iznīcina eiropiešu tautas cītīgāk, nekā pārkrievotāji un komūnisti latviešus okupētajā Latvijā.

Nākamais kolonizēšanas ātruma rādītājs ir pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa:

Visās valstīs pamattautas un sveštautiešu skaita attiecība mainās straujāk nekā caurmērā krievu okupācijas laikā Latvijā. Ja salīdzina ar atsevišķiem Latvijas tautskaišu starpposmiem, tad visur ir straujāk nekā laikā no nācionālkomūnistu sagrāves līdz atmodai, bet Īslandē pat daudz straujāk nekā pirmajā posmā (1943.—1959. g.) kad rādītājs bija 5,84%/g. Somija ir otrā vietā tāpēc, ka sveštautiešu īpatsvars samērā zems, attiecīgi arī pamazs to skaita pieaugums rada jūtamu pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņu.

Trešais rādītājs — 2017. gada ārzemnieku migrācijas saldo pret pamattautas skaitu — ļauj novērtēt, cik nāvīga migrācija notiek:

2017. gadā nebija tāda nelegālu imigrantu ievešanas viļņa kā 2015. gadā, taču daudzās valstīs ārzemnieku migrācijas saldo pārsniedz Latvijas priekšatmodas 80. gadus, bet citās tik nedaudz atpaliek. Un, kā redzams no citiem rādītājiem, pietiek pat ar mazāku migrācijas saldo nekā Latvijas SPR, lai deldētu pamattautu straujāk nekā latviešu pārkrievošanā. Vienīgā valsts, kur migrācija neapdraud pamattautas pastāvēšanu, ir Somija.

Apkopojot redzamo, prātā ataust teiciens par to, kā notiek pārmaiņas. Proti, vispirms pakāpeniski un tad pēkšņi. Rietumeiropa no lēnas lejupslīdes, ko iesāka trešās pasaules imigrantu ievešana pēc Otrā pasaules kaŗa, pārgājusi straujā, un par simbolisku robežšķirtni var pieņemt 2015. gada nelegālo imigantu iebr[a]ukšanu. Šobrīd pamattautu deldēšana notiek straujāk nekā krievu laikā Latvijā, un tas rāda, ka vairums pašreizējo Rietumeiropas vartuŗu naidā, vienaldzībā un gļēvumā pret savu tautu likteni diemžēl neatpaliek no komūnistiem un Latvijas pārkrievotājiem vai pat pārspēj tos.

Vistālāk pa kolonizācijas skuju taku tikusi Zviedrija, otrā vietā seko Vācija. Labākais pamattautas stāvoklis ir Somijā, taču arī tur jau sākušies islāma terrorakti un Roteremas veida vietējo meiteņu izvarošana. Tā kā Somijā ir lieliska valodu statistika, var konstatēt, ka šādu seksuālo noziegumu sākšanās laikā Oulu sveštautiešu īpatsvars sasniedza 4%, to skaitā trešās pasaules imigrantu — 2,5% un musulmaņu — 1,6%. Šie skaitļi visai tuvi līmenim, kādā izvarošanas sākās Roteremā.

Turpinot kā šobrīd, Rietumeiropa vai nu tiks iekaŗota un pakļauta, kā to savulaik pravietiski aprakstījis Žans Raspajs un mūsdienās Mišels Velbeks, vai, ja nācionālisms kā tautas imūnsistēma būs gana stiprs, notiks tautu atmoda. Tiesa, vēsture rāda, ka tik nopietna dēmografisko procesu maiņa parasti saistīta ar tāda mēroga satricinājumiem kā abi pasaules kaŗi vai SPRS sabrukums. Varam tikai minēt, vai Rietumeiropas tautu nācionālā atbrīvošanās varēs notikt tik mierīgi, cik Latvijas neatkarības atgūšana.

Lielā mērā to noteiks vēlēšanu un nobalsošanu iznākumi un tas, cik lielā mērā šie iznākumi tiek respektēti. Tāpēc vērts aplūkot, kādas vēlēšanas vai valdīšanas maiņas bijušas pērn un kas gaidāms šogad. Bet par to citā rakstā.

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze


Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).

Protams, vienā dekādē (tīši lietoju šo vārdu, lai uzsvērtu, ka tas nozīmē desmit dienu, ne gadu) nav iespējams apkopot statistiku, kāds bijis pērnais gads šai ziņā. Tomēr izskatīju Eiropas valstu statistikas iestāžu mājaslapas, kādi jaunākie dati atrodami. Pirmā lieta, ko gan zināju, bet kas jāuzsveŗ tik un tā: kultūretnisko rādītāju uzskaite Rietumeiropā klibo uz visām pat ne divām, bet četrām. Mūsdienās tas visai ērti vartuŗiem: pamattautas nezina savu patieso stāvokli. Aptuveni pusē valstu (galvenokārt romāņu) nav nekādas kultūretniskas statistikas. Ir kaut kas par pilsonību, kaut kas par dzimšanas vai iebraukšanas valsti, bet tie nav kultūretniski rādītāji. Otra puse ir lielākoties ģermāņu valstis, taču arī tām gandrīz visur uzskaite nepilnīga. Ir nelielas valstu atšķirības, tak pamatprincips tāds, ka, sākot no 3. paaudzes, iebraucējus maģiski pasludina par vietējiem. Tā rēķinot, varētu pasludināt, ka Karaļauču apgabalā stingrs vairākums ir vācieši vai ka latvieši ir 90% (aptuvens skaitlis uzskatāmībai) Latvijas iedzīvotāju. Kārtīga kultūretniska statistika Rietumeiropā ir tikai pusotrai valstij, kur ir vairāku valodu pamatiedzīvotāji. Viena veselā ir Somija, kam ir lieliska valodu uzskaite. Pusīte ir Šveice, kam ir valodu uzskaite, tak vājāka. Tā ka būs jāiztiek ar pirmo divu paaudžu migrantu skaitu.

Bet kas būs mērs? Ar ko salīdzināt, lai noteiktu, vai tauta apdraudēta? Arī viegli atbildēt: Latvijas kolonizēšana krievu laikā. Ar to, cik intensīvi tā notika, bija pietiekami, lai iznīcinātu latviešu tautu, ja SPRS nebūtu sabrukusi. Skaitliski rādītāji lai ir trīs:

  • pamattautas īpatsvara krišanās procenta punktos gadā (turpmāk vienkāršības labad saukšu par procentiem gadā);
  • pamattautas un iebr[a]ucēju skaita attiecības maiņa gadā (1,01 attiecības maiņu vienkāršības labad saukšu par 1% gadā);
  • sveštautiešu imigrācija procentos no pamattautas skaita gadā.

Latvijas pārkrievošana notika tā:

Gads Latviešu īpatsvars tautskaitē
1943. 80,17%
1959. 62,00%
1970. 56,76%
1979. 53,70%
1989. 52,06%

No šiem skaitļiem var aprēķināt pirmos divus rādītājus gan visā posmā, gan tautskaišu starplaikos:

Laiks Latviešu īpatsvara krišanās,
% gadā
Latviešu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa,
% gadā
1943.—1959. 1,14 5,84
1959.—1970. 0,48 2,00
1970.—1979. 0,34 1,39
1979.—1989. 0,16 0,66
1943.—1989. 0,61 2,90

Tiem, kam nav savu 80. gadu atmiņu, varu paskaidrot, ka arī tādi skaitļi kā 80. gados veda latviešu tautu iznīcībā — vispirms kvalitātīvā stāvokļa maiņā, proti, mazākumā, no kuŗa atgūt savu valsti jau daudz grūtāk, un tad karēļu pēdās. (Kaut, protams, Ziemeļkursā latvieši paliktu sastopami vēl vairākas paaudzes — atkārtotos līvu liktenis.)

Tagad par trešo rādītāju — migrāciju. Migrācijas saldo 1946.—1988. gadā bija tāds:

Pirmkārt, var labi redzēt, ka pozitīvs migrācijas saldo un iedzīvotāju skaita augšana tā ietekmē nav pats par sevi nekas labs, bet parasti un arī Latvijas pieredzē kaitē pamattautai līdz pat tās iznīcināšanai. Otrkārt, dzelteni iezīmēti migrācijas ziņā “neparasti” gadi. Vispirms 1946.—1947. gads, kad Latvijā vienkārši gāza iekšā migrantu ordas. Pēc tam migrācija kļuva tāda, kā ANO deklarācijas nosaukumā, kuŗu nupat līberāļi gribēja uzspiest Latvijai — droša, sakārtota un rēgulēta — un, tāda būdama, dzina latviešu tautu iznīcībā. Arī šai posmā daži gadi iezīmēti dzelteni. Vispirms 1949. gads, kad negātīvu migrācijas saldo radīja aptuveni 42 tūkstošu izsūtīšana. Neskaitot izsūtīšanu, “parastās” migrācijas saldo bija ap 29 tūkstošiem plusā. Tad 1956. gads, kad Chruščova atkušņa laikā mājās atgriezās brīvlaistie latvieši. Taču stabiņš apkārtējos pārsniedz ne par 42 tūkstošiem, bet par daudz, daudz mazāku skaitu… Tad 1958. gads, kad nācionālkomūnistiem izdevās vienu gadu apturēt Latvijas pārkrievošanu.

Atmetot 1946.—1947. gadu, drošas, sakārtotas un rēgulētas migrācijas laikā saldo caurmērā bija 11 tūkstoši gadā. (Latviešu saldo bija tuvs nullei, tāpēc var pieņemt, ka visa migrācija bija sveštautiešu.) Turklāt jāatceras, ka tas bija tikai saldo — apaļos skaitļos gadā iebrauca 40 tūkstoši kolonistu, un, par laimi, 30 tūkstoši izbrauca atpakaļ. Lai aprēķinātu migrācijas intensitāti, saldo jādala ar pamattautai piederīgo skaitu. Tas tautskaitēs bija tāds:

Gads Latviešu skaits, tk
1943. 1445
1959. 1298
1970. 1342
1979. 1344
1989. 1388

Vienkāršības labad migrācijas intensitātes noteikšanai tautskaišu starplaikos var izmantot latviešu skaitu iepriekšējā tautas skaitīšanā, izņemot pirmo posmu — Otrā pasaules kaŗa beigās daudz latviešu bija spiesti bēgt no krievu okupācijas, tāpēc uz 40. gadu otro pusi un 50. gadiem piemērotāk attiecināt 1959. gada latviešu skaitu:

Laiks Migrācijas saldo,
% no pamattautas gadā
1948.—1958. 1,05 (neskaitot 1949. g. izvešanu)
1959.—1969. 1,10
1970.—1978. 0,82
1979.—1988. 0,71
1948.—1988. 0,92

Nu aplēsti visi trīs kolonizēšanas rādītāji, un redzams, kādas to vērtības pietiekamas pamattautas iznīcināšanai. Tagad var aprēķināt jaunākos Rietumeiropas datus un salīdzināt ar Latvijas pārkrievošanu. Bet par to nākamā rakstā.

Mēs bijām, esam un būsim — vai tiešām izmirstam?


Partijas kolēģi gada sākumā lūdza sagatavot dēmografiskā stāvokļa apskatu. Pērnā gada iznākumi vēl nav apkopoti, tas gaidāms jūnija sākumā, taču ir rudenī iznākusi dēmografijas gadagrāmata un Centrālās statistikas pārvaldes datubaze, kur var atrast, kas nu šobrīd pieejams. Sagatavoju apskatu, tas tika iespiests Nācionālās apvienības apkārtrakstā “Nacionālā Neatkarība”. Nav nekas slēpjams, tāpēc ņemiet par labu:

Eiropiešu nākotnes izredzes “Latvijas Avīzē”


Paldies “Latvijas Avīzei” par mana raksta iespiešanu. Salīdzinot ar te iepriekš rakstīto, izmantoti precīzāki skaitļi, un ir atsevišķi redakcionāli grozījumi. Vēl tik papildināšu rakstu ar saitēm, ko “LA” neievieto.

Ritvars Eglājs: Eiropiešu nākotnes izredzes

Nesen uzmanību piesaistīja “Breitbart” ziņu aģentūras vēsts par Vācijas dzimstību. Nolēmu aprēķināt vienkāršu demogrāfisku simulāciju vāciešu (un vispārinot – eiropiešu) nākotnes izredzēm. Nopietnai prognozei būtu jāzina pamattautas un sveštautiešu dalījuma dzimumvecumsastāvs (ne raupjāk kā pa piecu gadu vecumgrupām) un citi specifiskāki dati. Bet vienkāršoti var iztikt ar to, kas ir.

Kādi ir vācu statistiķu skaitļi? Summārais dzimstības koeficients 2015. gadā: 1,43 bērni pilsonēm un 1,96 ārzemniecēm. No 81,4 miljoniem iedzīvotāju pamatiedzīvotāji bijuši 64,3 miljoni jeb 79%. No 17,1 miljona imigrantu Vācijas pilsonība bijusi 9,3 miljoniem. Tā kā cilvēka demogrāfisko uzvedību kultūretniskā identitāte noteic daudz vairāk nekā uzņemšana pilsonībā, var pieņemt, ka sveštautiešu pilsoņu dzimstība ir tāda pati kā ārzemnieku. Tad pamatiedzīvotāju dzimstība bijusi 1,35 bērni. Pieņemot, ka 48,8% jaundzimušo ir meitenes, bruto ataudzes koeficients ir 0,954 sveštautiešiem un 0,659 pamatiedzīvotājiem. Tiesa, ne katrs jaundzimušais nodzīvo līdz savu bērnu radīšanas vecumam. Taču tādu nav daudz, vienkāršības labad un datu trūkuma dēļ šo var neievērot. Mātes caurmēra vecums bērna dzimšanas brīdī (paaudzes garums) bijis 31 gads.

Vācija ir pēc iedzīvotāju skaita lielākā Eiropas valsts (neieskaitot Krieviju), un tās skaitļi līdzinās stāvoklim daudzviet Rietumeiropā. Tāpēc lietu var vispārināt līdz Eiropas valstij ar 1000 iedzīvotājiem un aplēst, kas būs pēc nieka divām paaudzēm – 2077. gadā, ja saglabāsies šābrīža dzimstība:

Laiks               Pamattauta Sveštautieši

0. paaudze (2015.) 790 (79%) 210 (21%)

1. paaudze (2046.) 521 (72%) 200 (28%)

2. paaudze (2077.) 343 (64%) 191 (36%)

Pamattautas stāvoklis jūtami pasliktinājies — no 3,8:1 attiecības līdz 1,8:1, tomēr bezcerīgs nav. Galu galā latvieši šīgada sākumā bija 63,1% Latvijas iedzīvotāju (gan ar augšupejošu tendenci).

Dzirdu balsis: bet migrācija, kā ar miljonu migrantu gadā? Jā, pērn Vācijā ārzemnieku migrācijas saldo bija +1,16 miljoni jeb 1,8% no pamattautas. Vācijas pilsoņu migrācijas saldo bija -18 tūkstoši, 0,02% pilsoņu skaita, un vienkāršības labad to var atmest.

Pārejot uz tabulu, 1,8% no 790 ir 14 vienības gadā jeb 434 vienības vienas 31 gada paaudzes laikā. Iznākums ar 2015. gada līmeņa migrāciju ir tāds:

Laiks                Pamattauta Sveštautieši

0. paaudze (2015.) 790 (79%) 210 (21%)

1. paaudze (2046.) 521 (45%) 634 (55%)

2. paaudze (2077.) 343 (25%) 1039 (75%)

Graujoši – jau nākamā paaudzē pēc nieka trīsdesmit gadiem sveštautiešu vairāk nekā pamattautas! Pēc divām paaudzēm pamattauta tādā mazākumā, kādā latvieši Rīgā nav bijuši pat vissmagākā pārkrievošanas brīdī. Jā, tāda imigrācija kā pērn Vācijā ilgtermiņā iznīcinās eiropiešu tautas. Lai gan kāds ilgtermiņš, ja nokļūšana mazākumā draud jau pēc trīsdesmit gadiem!

Vēl redzams, cik melīgi apgalvot, it kā vācieši (eiropieši) paši vainīgi – dzemdējiet bērnus, un viss būs kārtībā. Nē, pat ja pamattautas dzimstība būtu mazliet augstāka nekā migrantiem un tai piederīgo skaits paliktu 790 vienību līmenī, tik un tā migrācijas dēļ pamattauta pēc divām paaudzēm jau būtu pārmākta.

Atkal dzirdu balsis: nepārspīlē, šogad vairs nav tāda imigrantu iebrukuma, nebiedē cilvēkus! Labi, ņemam 2014. gadu, kad tāda migrantu iebrukuma vēl nebija. Ārzemnieku migrācijas saldo Vācijā: +577 tūkstoši jeb 0,9% pamattautas. Tabulā tas būtu 7 vienības gadā jeb 217 vienības paaudzes laikā. Lūk, iznākums ar tādu, it kā mērenu imigrāciju:

Laiks                Pamattauta Sveštautieši

0. paaudze (2015.) 790 (79%) 210 (21%)

1. paaudze (2046.) 521 (56%) 417 (44%)

2. paaudze (2077.) 343 (36%) 615 (64%)

Tā pati skuju taka, tikai ilgākā, tomēr saredzamā laikā. Taču migrācija nav nenovēršama dabas nelaime. Gluži otrādi, salīdzinājumā ar citiem demogrāfiskiem procesiem to visai viegli groza politiski lēmumi. Būtu tikai griba. Recepte ir zināma un vienkārša:

  • robežas slēgšana masu imigrācijai;
  • pabalstu u. c. atkarības sabiedrības elementu atcelšana, kas gan mazinātu valsts pievilcību migrantu acīs, gan celtu pamattautas dzimstību (par citiem pozitīviem efektiem saimniecībā un dzīvesziņā šoreiz nerunājot);
  • civilizēta repatriācija (grāmatas “Īstie labējie atgriežas” autors Daniels Fribergs piedāvā, kā tieši tas darāms: nesenu iebraucēju patvēruma tiesību pārskatīšana; neiecietība pret noziedzību; repatriācijas pabalsts; divpusēji līgumi, saistot ārvalstu palīdzību ar tautiešu uzņemšanu atpakaļ).

Sakāvnieciskumam nav pamata. Eiropiešu tautām ir laiks atmosties. Abās nozīmēs: ka jāmostas un ka ir pietiekami laika.

Eiropiešu nākotnes izredzes


“Breitbart” ziņa par Vācijas dzimstību piesaistīja vērību, un nolēmu parēķināt vienkāršu dēmografisku simulāciju vāciešu (un vispārinot — eiropiešu) nākotnes izredzēm. Nopietnai prognozei vajadzētu zināt pamattautas un sveštautiešu dalījumā dzimumvecumsastāvu (ne raupjāk kā pa piecu gadu vecumgrupām), dzimstības vecumreizuļus, mirstības un migrācijas dzimumvecumreizuļus. Bet ļoti vienkāršotā variantā var iztikt ar to, kas ir. Proti, ņemam summāro dzimstības reizuli no “Breitbart” ziņas un apaļojam līdz vienai zīmei aiz kommata: 1,4 bērni pamattautai un 2,0 sveštautiešiem. Vācijas statistiķi teic, ka pērn pamatiedzīvotāji bijuši 79,0%. Noapaļojam attiecību līdz 80/20, kas atbilst stāvoklim daudzviet Rietumeiropā. Pieņemam, ka paaudzes gaŗums ir 30 gadu, un skatāmies, kas būs pēc divām paaudzēm, 2075.gadā:

Laiks Pamattauta Sveštautieši
0.paaudze (2015.) 80 80% 20 20%
1.paaudze (2045.) 56 74% 20 26%
2.paaudze (2075.) 39 66% 20 34%

Pamattautas stāvoklis jūtami pasliktinājies — no 4:1 attiecības līdz 2:1, tomēr bezcerīgs nav.

Dzirdu balsis: bet migrācija, kā ar miljonu migrantu gadā? Jā, pērn Vācijā iebrauca 1,16mln ārzemnieku, kas ir 1,4% no Vācijas 81,2mln iedzīvotāju 2015.gada sākumā un 1,8% no pamattautas. Pārdzenot uz tabulu, 1,8% no 80 ir 1,4 vienības gadā (noapaļoju) jeb 42 vienības vienas 30 gadu paaudzes laikā. Iznākums ar migrāciju 2015.gada līmenī ir tāds:

Laiks Pamattauta Sveštautieši
0.paaudze (2015.) 80 80% 20 20%
1.paaudze (2045.) 56 47% 62 53%
2.paaudze (2075.) 39 27% 104 73%

Graujoši — jau nākamā paaudzē, pēc nieka 30 gadiem sveštautiešu vairāk nekā pamattautas! Pēc divām paaudzēm pamattauta tādā mazākumā, kādā latvieši Rīgā nav bijuši pat vissmagākā pārkrievošanas brīdī. Bet tā jau šobrīd ir dzīves īstenība ne vienā vien Vācijas lielpilsētu skolā. Šis ir tas, ko esmu vairākkārt teicis — imigrācija tādā apmērā kā pērn Vācijā ilgtermiņā iznīcinās eiropiešu tautas. Lai gan kāds ilgtermiņš, ja nokļūšana mazākumā draud jau pēc 30 gadiem!

Vēl te redzams, cik melīgs apgalvojums, it kā vācieši (eiropieši) būtu paši vainīgi — dzemdējiet bērnus, un viss būs kārtībā. Nē, ja pamattautas dzimstība būtu migrantu līmenī un piederīgo skaits attiecīgi paliktu 80 vienību līmenī, tad tik un tā migrācijas dēļ pamattauta pēc divām paaudzēm jau būtu pārmākta.

Un atkal dzirdu balsis: nepārspīlē, šogad vairs nav tāda imigrantu iebrukuma, nebiedē cilvēkus, Ritvar! Labi, ņemam 2014.gadu, kad tāda migrantu iebrukuma vēl nebija. Ārzemnieku migrācijas saldo Vācijā: +577tk, tātad 0,9% pamattautas. Tabulā tas būtu 0,7 vienības gadā jeb 21 vienība vienas 30 gadu paaudzes laikā. Lūk, iznākums ar tādu, it kā “mērenu” imigrāciju:

Laiks Pamattauta Sveštautieši
0.paaudze (2015.) 80 80% 20 20%
1.paaudze (2045.) 56 58% 41 42%
2.paaudze (2075.) 39 39% 62 61%

Tā pati skuju taka, tikai ilgākā, tomēr saredzamā laikā, jo 2075.gads ir tikpat tālu, cik 1955.gads — un 1955. nav nekādi aizlaiki.

Taču migrācija nav nenovēršama dabas nelaime. Gluži otrādi, salīdzinot ar citiem dēmografiskiem procesiem, to samērā viegli groza polītiski lēmumi. Būtu tik griba. Recepte ir vienkārša:

  1. robežas slēgšana masu imigrācijai;
  2. pabalstu u.c. atkarības sabiedrības elementu atcelšana, kas gan mazinātu valsts pievilcību migrantu acīs, gan celtu pamattautas dzimstību (par citiem pozitīviem efektiem saimniecībā un dzīvesziņā šoreiz nerunājot);
  3. civīlizēta repatriācija (grāmatas “Īstie labējie atgriežas” autors Daniels Fribergs piedāvā, kā tas varētu izskatīties).

Sakāvniecismam nav pamata. (Starp citu, te lasīšanas un pārdomu vērts raksts par sakāvniecismu.) Eiropiešu tautām ir laiks atmosties. Abās nozīmēs: ka jāmostas un ka ir pietiekami laika.

Ušakova kampaņu ietekme uz Rīgas iedzīvotāju sastāvu


Izlasīju “Rīgas Apriņķa Avīzē” interviju ar Olaines novadveci, kur tiek pieminēta Rīgas domes cīņa par iedzīvotāju piesaistīšanu, un iedomājos papētīt, kā Rīgas domes kampaņas ietekmējušas galvaspilsētas iedzīvotāju skaitu un sastāvu. Pētīšanai ņēmu iedzīvotāju reģistra, ne Centrālās statistikas pārvaldes datus. CSP dati gan vairāk atbilst īstenībai, taču iedzīvotāju reģistra statistiku publicē divreiz biežāk (divreiz, ne vienreiz gadā) un tieši iedzīvotāju reģistra datus izmanto vēlēšanās, kur noteic, kam piederēs Rīgas atslēgas. Raksta tapšana maķenīt ievilkās, jo gribēju sagaidīt publicētus un izmantot jaunākos (1.jūlija) iedzīvotāju reģistra datus.

Kā atceramies, kopš iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām bijušas divas Ušakova kampaņas: 2013.gada beigās rīdzinieka kartes un nupat gadumijā un gada sākumā nekustamā īpašuma nodokļa. Kampaņu mērķis ir dabūt deklarējušos iedzīvotāju ienākuma nodokli Rīgas domes tēriņiem. Kā tas ietekmējis iedzīvotāju skaitu? Lūk, tā:

Rīgas iedz.sk.

Nekā nevar saskatīt? Visu laiku turas ap 700tk? Labi, pievelkam stabiņu galus tuvāk:

Rīgas iedz.sk. vēl

Nu var redzēt, kā apvienojas divas lietas: pamattendence Rīgai tukšoties un Ušakova kampaņas, kuŗas atkal papildina iedzīvotāju skaitu. Un kas deklarējas Rīgā? Cilvēki no pārējās Latvijas, tātad jūtami latviskāka kopa nekā Rīgas iedzīvotāji (latviešu īpatsvars Rīgā ir 48%, pārējā Latvijā 70%). Vai tas redzams arī statistikā? Lūk, kā pa pusgadiem mainījies zināmu latviešu, krievu un citām tautām piederīgu skaits:

Rīgas iedz.sk. pa tautām

Latviešiem tāpat ir labvēlīgāki dabiskās kustības un migrācijas rādītāji, bet Ušakova kampaņas papildus vairojušas Rīgā reģistrēto latviešu skaitu par vairāk nekā 10 tūkstošiem, un tas ir 1…2 Rīgas domes mandātu vērtībā.

Var iebilst, ka Rīgas dome vietā ieguvusi līdzekļus “Saskaņas” varas un atkarības sabiedrības stiprināšanai: mēs jums labumus, jūs mums balsis — un tā tas darbojas, kamēr ir citu cilvēku nauda, ko notriekt. Jā, tādā veidā “Saskaņai” izdevās 2013.gadā gūt ~15% latviešu balsu. Taču katram sociālismam reiz beidzas citu cilvēku nauda — un tāpēc kampaņveidīgi meklē vēl citus cilvēkus. Otrkārt, jo vairāk atkarības sabiedrības, jo vairāk citu cilvēku naudas vajag tās uzturēšanai un jo mazāk atliek tās paplašināšanai. Treškārt, pēc 2013.gada bijis Krievijas iebrukums Ukrainā, kā dēļ vērā liekama vēlētāju daļa atkrita no “Saskaņas”. Ceturtkārt, Ušakovam neizdosies dabūt ne 15% klāt nākušo latviešu balsu — cilvēki ir nikni uz viņu, ka piespiesti deklarēties Rīgā.

Tā ka var secināt, ka Rīgā deklarēšanās kampaņu ietekme uz iedzīvotāju sastāvu bijusi darīt to latviskāku. Ušakovs ieguvis naudu, bet zaudējis balsis.

Kuŗi izmirst un kuŗi izbrauc — 21.gs. Latvijas tautību sastāva maiņas sastāvdaļas vienā vienkāršā tabulā


Labi ļaudis lūdza šī gadsimta iedzīvotāju skaita maiņas sastāvdaļu izvērsumu pēc tautības. Lūdzu:

Tauta 2000.g. tautskaite 2011.g. tautskaite Starpība Dabiskā kustība Migrācijas saldo
latvieši 1373599 57,8% 1290245 62,3% -83354 -6,1% 27,2% -37871 -2,8% 33,3% -45483 -3,3% 23,5%
krievi 704729 29,6% 559334 27,0% -145395 -20,6% 47,4% -49039 -7,0% 43,1% -96356 -13,7% 49,9%
citi 299055 12,6% 220792 10,7% -78263 -26,2% 25,5% -26961 -9,0% 23,7% -51302 -17,2% 26,6%
KOPĀ 2377383 2070371 -307012 -12,9% -113871 -4,8% -193141 -8,1%
Piezīmes. 1. Nezināmai tautībai piederīgie tautskaitēs sadalīti proporcionāli zināmām tautībām.
2. Tā kā latviešu pārtautošanas bilance tuva nullei, pieņemts, ka pārtautošanas nav. Faktiski krievu izceļošana bijusi lielāka un sīkāku tautu — mazāka.
3. Dabiskā kustībā ieskaitīts 3/4 2000.g. (jo tautskaite notika 31.martā) un 1/6 2011.g. (jo tautskaite notika 1.martā)

It kā jau acīmredzami, tomēr atļaujos vēlreiz norādīt, ka dēmografiskie procesi darbojas latviešu labā. Īpaši daiļrunīgas pēdējās slejas. Migrācijas saldo latviešu daļa mazāka par 1/4, kaut latvieši šai laikā bijuši ~3/5 iedzīvotāju. No tāda cilvēku skaita, kur latviešiem viens zudis uz Britu salām, krieviem Latviju pametuši 4…5. Iznākumā 2012.g. tautas nobalsošanā par krievu valsts valodu Britu salās krievu valodu atbalstīja vairāk nekā Latvijā, kaut Lielbritaniju un Īriju krievi nevienu dienu nav okupējuši un kolonizējuši.

Dena Brauna “Inferno”, un vai pasaulē par daudz cilvēku


Dens Brauns. InfernoSieva bija bibliotēkā paņēmusi jaunāko Dena Brauna spriedzekli “Inferno”, abi izlasījām, un nu varu dalīties iespaidos.

“Inferno” ir kārtējais gabals, kur galvenais varonis rokrokā ar sieviešu dzimuma pavadoni glābj pasauli. Kad pienāk laimīgas beigas, visi apmierināti — lasītājs pakutinājis nervus, autors patūcinājis kabatu.

“Inferno” tas izpaužas tā: no “Da Vinči” koda un citiem iepriekšējiem Dena Brauna gabaliem pazīstamais Roberts Lengdons glābj pasauli no nojūgušās zinātnieka, kuŗš iedomājies, ka pasaulē pārāk daudz cilvēku un tāpēc cilvēku suga krietni jāizdeldē, uzlaižot tai negantu sērgu.

Brauna stiprā puse ir topografiski notikumu vietu apraksti. Šoreiz darbība notiek Florencē (lielāko daļu grāmatas), Venēcijā un Stambulā, un man atliek vien nožēlot, ka spēju novērtēt tik pēdējo, jo divās pirmās bijis neesmu.

Sižets aizrauj, valoda viegli uztveŗama, dalījums īsās nodaļās lasīšanu atvieglo vēl vairāk, un Dina Kārkliņa teicami iztulkojusi latviski.

Tomēr kopumā “Inferno” trūkumi ir smagāki par jaukumiem. Pirmkārt, kā jau minēju, pagalam nodrāzta konstrukcija.

Otrkārt, ir daiļdarbi, ko salkanu dara varoņu primitīvisms — jau pirmās lappusēs kļūst skaidrs, kuŗš ir nesatricināmi labs un kuŗš nesatricināmi ļauns, un tā iepriekš paredzami līdz beigām. Dens Brauns kritis pretējā galējībā: beigās pilnīgi nekas nav tā, kā šķiet sākumā. Tas ir tik mākslīgi un samāksloti, ka maitā grāmatu tikpat, cik primitīvisms.

Treškārt, esmu bezdievis, bet arī man nepatīkami, ka Dens Brauns grāmatā laiku pa laikam gaŗāmejot jēli nospļaujas Vatikāna virzienā.

Ceturtkārt un galvenokārt, intrigas sakne. Nojūdzies zinātnieks iedomājas, ka pasaulē pārāk daudz cilvēku — tas ir pieņemami, jo arī īstenībā ir cilvēki, kas tā iedomājušies. Nepieņemami, ka Dens Brauns šo aplamību nekādi neatspēko. Divas ievērojamākās sieviešu dzimuma varones būtībā piekrīt galvenajam ļaundarim, tik viņu revolūcionārā apziņa vēl nav nobriedusi neizbēgamam secinājumam. Pēc samudžinātiem samudžinājumiem galvenais ļaundaris beigās izrādās galvenais labdaris, jo vīruss, ko tas radījis, nevis nogalina cilvēkus, bet “tikai” padara neauglīgu trešdaļu cilvēces. Lengdons atviegloti uzelpo, abas sievietes dodas uz Ženēvu klārēt pasaulei, cik nu būs labi. Laimīgas beigas.

Te arī nopietnākais, ko grāmata mudina pārdomāt — kam tādas aplamības vajadzīgas? “Inferno” sižeta ritēšanai vai Dens Brauns tiešām arī pats iedomājies, ka pasaulē par daudz cilvēku, un izmanto grāmatu savu iedomu propagandai? Galvenā ļaundaŗa motīvs tiek atklāts 133.lpp. sarunā ar Pasaules veselības organizācijas priekšnieci. Kas mainītos, ja priekšniece nevis klusībā piekristu ļaundarim, bet racionāli atspēkotu aplamības? Grāmatā tāpat varētu palikt ~600 lappušu, jo nojūgšanās ir irracionāla. Laimīgām beigām būtu jākļūst maķenīt citādām, bet Dens Brauns ir gana meistarīgs, lai to spētu. Šie apsvērumi mudina atmest domu par sižeta ritināšanas vajadzībām.

Tāpēc laikam jāpaskaidro, kāpēc apgalvojums, ka uz Zemes par daudz cilvēku, ir aplams. Pretēji “Inferno” rakstītam Zemes iedzīvotāju skaits neaug eksponenciāli (vienādā laikā vienādu reižu vai procentu skaitu). Uz Zemes notiek dēmografiska pāreja no augstas dzimstības un mirstības uz zemu dzimstību un mirstību. Vispirms medicīnas sasniegumu iespaidā krītas mirstība, tad cilvēki apjēdz, ka vairs nevajag septiņus bērnus, lai trīs izdzīvotu līdz savējo bērnu radīšanai, un tad krīt arī dzimstība. Starpā ir brīdis, kad iedzīvotāju skaits visai strauji aug:

Dēmografiskā pāreja

Es pats par dēmografisko pāreju uzzināju 80.gadu otrā pusē, kad gāju Jauno ģeografu skolā un par sasniegumiem saņēmu balvā 80.gadu pirmā pusē izdotu Dēmografijas enciklopaidiju krievu valodā. Patiesība zināma sen, vajag tik redzīgas acis un dzirdīgas ausis.

Lūk, kāds ir pasaules iedzīvotāju skaita maiņas ātrums:

Pasaules iedzīvotāju skaita augšanas ātrums

Ja iedzīvotāju skaits augtu eksponenciāli, grafikā būtu redzama taisna līmeniska līnija, bet dzīvē tas aug arvien lēnāk un lēnāk (redzami arī sociālisma celšanas panākumi Ķīnā ap 1960.g., bet par to šoreiz ne).

Vai ir kāds maksimālais iedzīvotāju skaits, lai cilvēce varētu uzturēt sevi bezgalīgi ilgi un ar ērtībām? Varbūt. Neviens gan to vēl nav droši noteicis vai pierādījis. Tomēr skaidrs, ka tas nav konstants: ar elektrību tas ir viens un bez elektrības cits, ar minerālmēsliem viens, bez minerālmēsliem cits utt. Tāpat skaidrs, ka tas ir daudz lielāks nekā tagadējais un pārredzamā nākotnē iespējamais pasaules iedzīvotāju skaits, nevis četri miljardi, kā apgalvots “Inferno”.

Grāmatā lielākas ticamības radīšanai ievietots pāris maldinošu grafiku, no kuŗiem murgaināko (178.lpp.) atļaujos ievietot:

Visaugstākā mērā stulbs grafiks

Nesaistīti, neizprotami rādītāji bez skalas un mērvienībām — jo tikai tā var pamatot, ka cilvēku par daudz! Tāpat Manilā, kas tik atbaidoši aprakstīta 446.lpp., kopš gadsimtu mijas, uz ko apraksts attiecas, cilvēki nav pārvērtušies par dzīvniekiem, kā apgalvo “Inferno”. Filipīniešu dzīves apstākļi, kā rāda tautskaišu dati, uzlabojas.

Aizdomas par Dena Brauna tendenciozitāti nostiprina nekritiska Maltusa piesaukšana (186.lpp.), kā arī tāds eiģenikas apraksts (371.lpp.):

— Tas viss baisi atgādina eigēniku, — Lengdons atbildēja.

Dzirdot šo vārdu, Sinskija sajuta pārskrienam nepatīkamus drebuļus.

Četrdesmitajos gados nacistu zinātnieki bija izmēģinājuši roku tehnoloģijā, ko paši bija nodēvējuši par eigēniku. Tas bija mēģinājums likt lietā primitīvu gēnu inženieriju, lai palielinātu to cilvēku dzimstību, kam piemīt noteiktas “vēlamas” ģenētiskas iezīmes, vienlaikus samazinot to cilvēku dzimstību, kuru etniskās iezīmes ir “mazāk vēlamas”.

Etniskā tīrīšana ģenētiskā līmenī.

Atvainojiet, eiģenikai vārdu deva 1883.gadā, kad mazā Ādolfiņa vēl vecāku plānos nebija. Turpmākos gadu desmitus eiģenika bija kreiso aprindu iecienīta progresīva, zinātniska filosofija un nodarbošanās. Un tikai tad Hitlers to pārņēma savā sociālisma variantā.

 Tā ka secinājumi:

  • pirkt “Inferno” nav vērts;
  • ja gribas, var paņemt bibliotēkā;
  • svarīgi apzināties, ka tā ir daiļliterātūra;
  • diemžēl ne augstākā labuma;
  • ja ir vēlēšanās pēc zinātniski pamatotāka spriedzekļa, varu ieteikt un aizdot Maikla Kraitona “Baiļu stāvokli”.

Kāds rezultāts ir latviešu dēmografijas mačā


Dēmografijā ir kā sportā: lai uzvarētu, nav svarīgi, cik tu pats stiprs, bet gan, lai tu būtu stiprāks (ātrāks, veiklāks utml.) par sāncenšiem. Dēmografijā tas nozīmē, ka izšķirīga nozīme ir nevis dēmografisko rādītāju absolūtām vērtībām, bet rādītāju samēram starp dažādām grupām. Kā klājas latviešiem dēmografijas mačā par Latvijas iedzīvotāju sastāvu?

Ir trīs procesi, kas maina kāda apvidus tautību sastāvu: dabiskā kustība, migrācija un pārtautošana. Pirmos divus var sadalīt sīkākās sastāvdaļās: dabisko kustību veido dzimstība un mirstība, migrāciju — iebraukšana un izbraukšana. Gandrīz vai kā teniss vai volejbols ar punktiem, setiem un mača rezultātu rodas. Tā kā minēto dēmografisko procesu intensitāti var izmērīt, var arī noteikt, kādā virzienā tie ietekmē latviešu dēmografisko stāvokli (uzlabo vai pasliktina) un cik lielā mērā — un kāds tieši pa punktiem ir mača rezultāts. Lūk, kādi promilēs (tūkstošdaļās) ir 2012.g. skaitļi:

Dzimstība Mirstība Iebraukšana Izbraukšana Pārtautošana
Latvieši 10,6 12,4 4,9 8,7 Precīzu datu nav. Īstermiņā neitrāli, ilgtermiņā negātīva tendence
Pārējie 8,3 17,1 8,7 17,5
Starpība +2,3 +4,7 -3,8 +8,8
Dabiskā kustība Migrācija
Latvieši -1,8 -3,8
Pārējie -8,8 -8,8
Starpība +7,0 +5,0
KOPĀ
Latvieši -5,6
Pārējie -17,6
Starpība +12,0

Un, ja reiz ir skaitļi, var pamēģināt tos parādīt uzskatāmāk attēlā:

Latviešu un pārējo tautu dēmografiskie rādītāji

No pieciem rādītājiem trīs darbojas latviešu labā, viens ir neitrāls un viens negātīvs. Visiem to zīme viegli izskaidrojama:

  • kopš atmodas kā latvieši, tā sveštautieši sirds dziļumos jūt, ka Latvija ir latviešu zeme, tāpēc latvieši drošāk laiž pasaulē nākamo paaudzi, dzīvo veselīgāk un atbildīgāk pret sevi un savējiem un ciešāk turas savā tēvijā. Zīmīgi, ka visvairāk latviešu labā darbojas tieši izbraukšana;
  • nav brīnums, ka no ārzemēm vairāk iebrauc sveštautieši;
  • Tautas frontes — “Latvijas ceļa” — Tautas partijas — “Vienotības” etnopolītika praksē nozīmējusi pārkrievošanas turpināšanu. Mazākas tautas gandrīz pilnībā iznīcinātas; vienam krievam, kas mājās runā latviski, pretī ir trīs latvieši, kas mājās runā krieviski, taču pagaidām latviešu pārkrievošanu nosedz plūsma no dažām sīkākām tautām pie latviešiem.

Viegli arī secināt, kas darāms, lai latvieši dēmografijas mačā uzvarētu:

  • nostiprināt latviešu saimnieka stāvokli valstī un izjūtu, ka tas tā tiešām ir;
  • samazināt imigrāciju līdz minimumam;
  • ļumīgu ļenganu ļerpatu etnopolītiku vērst skaidri latviskā.

Vairāk nav labāk un mazāk nav sliktāk — analize telpā un laikā


Visai bieži dzird vaimanas, ka Latvija, edz, zaudējusi un zaudē nez cik tūkstošu iedzīvotāju. Vai, vai, latvieši, izmirstam, izmirstam, gals klāt!

Ne tik strauji. Lai salīdzinām latviešu dēmografisko stāvokli laikā un telpā. Vispirms laikā. No 1959.g. līdz 1989.g. (tautskaišu gadi) latviešu skaits pieauga no 1298 tk līdz 1388 tk. Vai latviešu dēmografiskais stāvoklis šai laikā uzlabojās? Tu ko, gluži pretēji, atbildēs ikviens, kas tos laikus atceras, un arī ikviens, kas neatceras, bet gana labi izpētījis. Jo šai laikā notika masīva Latvijas pārkrievošana, Latvijā iepludināja ~350tk kolonistu, latviešu īpatsvars kritās no 62,0% līdz 52,0%, un tauta tika novesta līdz neatgriezeniskas iznīcināšanas slieksnim. Kas noticis kopš 1989. gada? Kā rāda 2011.gada tautskaite, Latvija atguvusies mats matā līdz 1959.gada līmenim: latviešu 2011.g. bija 1,29mln un to īpatsvars 62,3%.

Ja reiz no 1959. līdz 1989.gadam latviešu latviešu dēmografiskais stāvoklis pasliktinājās, tad nonākšana atpakaļ 1959.g. līmenī ir svētība. Protams, nepietiekami, bet pareizā virzienā gan. Savukārt, ja pieņem, ka “visi ir mūsējie” un Latvija cieš zaudējumus, tad jānožēlo, ka krievu laikā Latvijā nav iepludināts vēl kāds miljons vai pāris miljonu kolonistu vairāk un ka izvesta okupācijas armija (zaudēts desmitiem tūkstošu vīriešu pašos spēka gados, vai, vai!), bet tagad, lai stāvokli labotu, ar skubu jāveŗ robežas vaļā visas pasaules suselniekiem.

Salīdzinot telpā, lai salīdzinām latviešus ar dažām citām tautām, ko minēšu attiecīgā valodā runājošo (mājas valoda) skaita augšanas secībā:

  1. īslandieši — 0,3 miljoni;
  2. igauņi — 0,9 miljoni;
  3. latvieši — 1,3 miljoni;
  4. baltkrievi — 2,2 miljoni.

Tagad, lūdzu, sarindojiet šīs tautas pēc tā, cik kuŗa apdraudēta kā tauta (1. — vismazāk apdraudēta, 4. — visvairāk apdraudēta).

Atbilde: tautas jau sarindotas apdraudējuma augšanas secībā — skatīt attiecīgā valodā runājošo īpatsvaru savā zemē:

īslandieši — 0,3 miljoni — 90% iedzīvotāju;
igauņi — 0,9 miljoni— 69% iedzīvotāju;
latvieši — 1,3 miljoni — 62% iedzīvotāju;
baltkrievi — 2,2 miljoni — 23% iedzīvotāju.

Tāpēc Pirmais Latvijas dēmografijas likums skan: svarīgi ir — kas dzīvos Latvijā, nevis — cik.

Latviešu dēmografiskais stāvoklis kopš 2011.g. tautskaites — turpina uzlaboties!


2011.g. tautskaite konstatēja, ka 62,3% Latvijas iedzīvotāju ir latvieši, 27,0% krievu un 10,7% sīkākām tautām piederīgu. Kā mainījies latviešu dēmografiskais stāvoklis kopš tā laika? Vai tas uzlabojies, varbūt pasliktinās?

Ir trīs procesi, kas maina kāda apvidus tautību sastāvu:

  • pirmkārt, dabiskā kustība, ko veido dzimstība un mirstība;
  • otrkārt, mēchaniskā kustība jeb migrācija, ko veido ieceļošana un izceļošana;
  • treškārt, pārtautošana jeb asimilācija — pāreja citā tautā.

Centrālās statistikas pārvaldes dati par iedzīvotāju dabisko un mēchanisko kustību ļauj aplēst jaunāko tautību sastāva un latviešu dēmografiskā stāvokļa maiņu. Vispirms par 2011.g.:

Tautu kustība 2011

Kā redzams, no četriem faktoriem tikai viens darbojies pret latviešiem (iebraukšana), taču pietiekami mazā mērā, ka migrācija kopumā bijusi latviešu labā. Lai aplēstu tautību sastāvu 2012.g. sākumā, tautskaites skaitļiem pieskaitīts 5/6 iedzīvotāju skaita maiņas, jo tautskaite notika 1.martā, bet dēmografiskie procesi uzskaitīti visa 2011.gada gaŗumā. Latviešu īpatsvars nepilnā gadā audzis par 1/3%.

Un tagad līdzīgi par 2012.g.:

Tautu kustība 2012

Par vāciešu, citu sīkāku tautu un nezināmai tautai piederīgo 2012.g. dzimstību un mirstību manā rīcībā ir tikai šos trīs grupu kopsumma, tāpēc pieņemts, ka iekšēji tā bijusi tādās pašās attiecībās kā 2011.g. Redzams, ka 2012.g. dabiskā kustība bijusi labvēlīgāka latviešiem nekā 2011.g., migrācija — nelabvēlīgāka, bet kopumā tautību sastāva maiņa — aptuveni tāda pati, latviešu īpatsvars audzis vēl par 0,3%. Izsakot dēmografisko procesu intensitāti saprotamāk, 2012.gadā 1000 latviešiem dzima 11, mira 12, iebrauca 5 un izbrauca 9, turpretī 1000 krieviem dzima 8, mira 16, iebrauca 7 un izbrauca 16.

Jā, bet kā paliek ar pārtautošanu? Tādu datu nav. Bet zināms, ka īstermiņā attiecībā uz latviešiem tā šobrīd ir neitrāla (kaut patlaban ar pasliktināšanās tendenci ilgtermiņā), tā ka latviešu īpatsvara maiņu nozīmīgi neietekmē. Tāpēc var secināt, ka latviešu dēmografiskais stāvoklis kopš 2011.g. tautskaites turpina uzlaboties.

Latvieši dzīvo divus gadus ilgāk nekā krievi


Iepriekšējā ierakstā, pētot dzimstības datus, konstatēju, ka tā darbojas latviešu labā. Taču dabiskai kustībai ir vēl otra puse — mirstība. Pirmā tuvinājumā arī tā darbojas latviešu labā, taču, vienkārši dalot mirušo skaitu ar tautai piederīgo skaitu, iznākumu ietekmē vecumsastāvs: ja daudz pensijas vecumā, mirstība šķitīs augstāka nekā tad, ja daudz bērnu un jauniešu. Tāpēc korektāks rādītājs ir mūža ilgums: gadu skaits, ko caurmērā nodzīvotu attiecīgā gadā dzimušie, ja viņu dzīves laikā mirstības līmenis katrā vecumā paliktu tāds, kāds bija dzimšanas gadā. Aprēķiniem jāņem 2011.gads, jo tad notika tautskaite, tāpēc zināms tautību vecumsastāvs.

Diemžēl mirstības ziņas pēc tautības un vecuma — atšķirībā no senākiem laikiem — nav publiski pieejamas, tāpēc lūdzu 2011.gada ziņas Centrālai statistikas pārvaldei. Iznākumā dabūju tabulu, par ko (kopā ar dzimstības tabulu) dabūju samaksāt Ls6,05. Tā kā zinātnes pamatā ir eksperiments un tā atkārtojamība, nododu skaitļus vispārējai lietošanai:

Mirušie pēc vecuma un tautības 2011.gadā
Vecuma grupa
Kopā 0-4 5-9  10-14 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44 45-49 50-54 55-59 60-64 65-69 70-74 75-79 80-84 85-89 90+
Tautība 28540 150 25 13 48 115 174 244 322 503 796 1225 1665 2107 2584 3696 4049 4773 3817 2234
Latvietis 15763 94 18 9 37 72 100 123 177 266 433 589 762 975 1583 2013 2297 2707 2176 1332
Krievs 8737 19 .. .. 7 29 55 97 112 192 266 436 654 810 619 1103 1125 1443 1165 600
Baltkrievs 1408 .. .. .. .. 3 4 4 6 14 35 67 92 115 123 214 244 236 159 89
Polis 841 .. .. .. .. 5 3 7 7 9 15 32 52 64 103 96 121 136 94 95
Lietuvietis 518 .. .. .. .. 3 .. 3 3 5 10 25 29 40 52 75 95 90 55 28
Ukrainis 726 .. .. .. .. .. 6 4 8 7 17 43 44 53 65 133 97 98 101 46
Ebrejs 115 .. .. .. .. .. .. .. .. .. .. .. .. 12 4 13 15 18 26 18
Čigāns 77 .. .. .. .. .. 3 3 5 .. 4 6 7 .. 4 11 12 12 .. 0
Vācietis 38 .. .. .. .. .. .. .. .. .. .. .. .. .. 3 5 8 6 .. 5
cita 204 .. .. .. .. .. .. .. .. 5 6 12 10 14 20 30 32 22 30 17
Nezin. un neuzr. 113 33 1 0 0 0 1 0 1 3 4 12 13 16 8 3 3 5 6 4

Divpunkti nenozīmē, ka nav drošu ziņu vai ziņu vispār. Dati ir zināmi un pilnīgi precīzi, taču tie nozīmē mazus skaitļus (0, 1 vai 2), ko slēpj, aizbildinoties ar, manuprāt, pilnīgi muļķīgu konfidenciālitātes ieganstu, vai arī nākamos mazākos skaitļus, kuŗi ļautu aprēķināt slēptos mazos skaitļus. Izskatās, šī ir vēl viena izpausme, kā politkorektuma doktrīna nožņaudz pieeju pie pilnīgas un patiesas informācijas.

Tāpēc diemžēl nevaru aprēķināt sīkāku tautu mirstību un mūža ilgumu, vien latviešu, krievu un pārējo kopā. Lūk, kāda ir mirstība dažādā vecumā:

Tautu mirstība 2011

Pievēršu uzmanību, ka stateniskā skala ir logaritmiska. Un pirmais, kas pamanāms, pat neattiecas uz tautībām: mirstība pēc minimuma mazpadsmit gados logaritmiskā attēlojumā aug gandrīz taisni. Tas ir dabas likums — cilvēka ķermenis nolietojas, un mirstība tāpēc katrā nākamā dzīves gadā ir nemainīgi 1,… reižu augstāka nekā iepriekšējā gadā. 2011.gada Latvijā mirstības pieaugums dzīves gadā ir apbrīnojami apaļš: 10,00%. Vēl var līnijas domās paturpināt, lai redzētu, kādā vecumā mirstība sasniedz 100%. Mirstības āķis dzīves sākumā arī ir dabas likums: iedzimtu vainu ietekme zūd līdz ar vecumu.

Tādas lietas logaritmiskas skalas izmantošana palīdz saskatīt, taču ko citu tā piesedz: visos vecumos pēc pilngadības sasniegšanas krievu mirstība ir augstāka nekā latviešu, 30—34 gadu vecumā pat par 81% un 40—44 gadu vecumā par 62%. Kāpēc? Ne jau krieva ķermenis kuslāks par latvieša, ne jau Latvijā krievu ģenocids. Te darbojas tā pati saimnieka būšana, kas dzimstībā. Ja tu esi zemes saimnieks, tu sargi sevi un savējos un dzīvo atbildīgi. Ja tu tik viesiem te, tu izturies pret citiem un vidi nesaudzīgāk un agresīvāk, un arī pašam ir neveselīgāks dzīvesveids. Un sirds dziļumos kā latvieši, tā krievi apzinās, ka Latvija ir latviešu zeme.

Mirstības atšķirības dzīves gaitā krājas un iespaido mūža ilgumu. Pēc maniem aprēķiniem, latviešu mūža ilgums ir 77 gadi un vēl nepilns mēnesis, krievu — 75 gadi un gandrīz divi mēneši, sīkāku tautu — 75 gadi un 10 mēneši. Tā ka arī mirstība darbojas latviešu labā: latvieši veselīgāka dzīvesveida dēļ dzīvo turpat divus gadus ilgāk nekā krievi.

Nobeigumā trīs lūgumi lasītājiem:

  1. dēmografiem un tiem, kas ko jēdz no dēmografijas — izmantojot te ievietoto mirušo skaita tabulu pēc tautības un vecuma un tautskaites ziņas par tautu vecumsastāvu, neatkarīgi aprēķināt tautu mūža ilgumu, vai tiešām tas ir tāds kā manos aprēķinos;
  2. matēmatiķiem un tiem, kas ko jēdz no matēmatikas — aplēst ticamākos skaitļus slēptajās tabulas šūnās;
  3. Centrālās statistikas pārvaldes un Oikonomikas ministrijas amatpersonām — labot muļķīgo konfidenciālitātes polītiku, lai dēmografisko procesu analizē būtu pieejama pilnīga un patiesa informācija.

P.S. Aprēķinātais mūža ilgums ir maķenīt lielāks par oficiālajiem 74,0 gadiem. Izskatās, to ietekmējis, ka ir daudz nezināmas tautības mirušo 0—4 gadu vecumā.

Latviešu dzimstība ir par 1/6 augstāka nekā krievu


Nolēmu pārbaudīt tautību īpatnības dažādos dēmografiskos procesos un pārliecināties par dažādu priekšstatu patiesumu vai aplamumu. Attiecībā uz dabisko kustību pirmā tuvinājumā jāsecina, ka tā darbojas latviešu labā. Bet tas ir tikai tuvinājums, un lietu vērts papētīt sīkāk. Vispirms — dzimstība.

Jāņem 2011.gads, jo tad notika tautskaite, tāpēc zināms tautību vecumsastāvs. Tas ir svarīgi, jo, vienkārši dalot dzimušo skaitu ar tautībai piederīgo skaitu, iznākumu ietekmē vecumsastāvs: ja daudz pensijas vecumā, dzimstība šķitīs zemāka nekā tad, ja daudz darbspējas vecumā. Tāpēc korektāks rādītājs ir summārais dzimstības reizulis: caurmēra bērnu skaits, cik varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecumgrupā saglabātos aprēķina gada līmenī. Vēl liekams vērā, ka mazākām tautām dzimstība pa vecumgrupām kļūst stochastiska (vienkārši — nejauši lēkājoša). To var izskaust, izmantojot aprēķinos lielākus skaitļus, piemēram, nevis tikai 2011.gada ziņas, bet pieskaitot vēl blakus gadus, tādējādi iegūstot 2010.—2012.gada caurmēra dzimstību. Tiesa, šādi izlīdzinot, zūd dzimstības maiņa laika ziņā, ja tāda pastāv.

Diemžēl dzimstības ziņas pēc tautības un vecuma — atšķirībā no senākiem laikiem — nav publiski pieejamas, tāpēc lūdzu 2011.gada ziņas Centrālai statistikas pārvaldei. Iznākumā dabūju tabulu, par ko (kopā ar vēl vienu citu tabulu) dabūju samaksāt Ls6,05. Tā kā zinātnes pamatā ir eksperiments un tā atkārtojamība, nododu skaitļus vispārējai lietošanai:

Mātes vecums
Kopā līdz 19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44 45+ Nezin. un neuzr.
Mātes tautība 18825 831 3883 6146 4726 2531 656 29 23
Latviete 12769 618 2638 4106 3220 1712 454 21 0
Krieviete 4380 137 934 1460 1105 594 144 6 0
Poliete 388 15 71 138 98 59 7 0 0
Baltkrieviete 387 10 79 143 95 40 19 1 0
Ukrainiete 327 10 52 133 83 40 9 0 0
Lietuviete 225 14 53 62 57 30 9 0 0
Čigāniete 104 16 29 26 13 18 .. .. 0
Ebrejiete 32 .. .. 8 13 6 .. .. 0
Vāciete 26 .. .. 5 8 8 .. 0 0
citas 115 2 19 49 24 15 6 0 0
Nezin. un neuzr. 72 8 2 16 10 9 4 0 23

Divpunkti nenozīmē, ka nav drošu ziņu vai ziņu vispār. Dati ir zināmi un pilnīgi precīzi, taču tie nozīmē mazus skaitļus (0, 1 vai 2), ko slēpj, aizbildinoties ar, manuprāt, pilnīgi muļķīgu konfidenciālitātes ieganstu, vai arī nākamos mazākos skaitļus, kuŗi ļautu aprēķināt slēptos mazos skaitļus. Izskatās, šī ir vēl viena izpausme, kā politkorektuma doktrīna nožņaudz pieeju pie pilnīgas un patiesas informācijas.

Manu aprēķinu iznākums ir tāds:

Tautu dzimstība 2011

Svarīgākais — dzimstība darbojas latviešu labā: latviešu dzimstība ir 1,381/1,191=1,159 reizes jeb par 1/6 augstāka nekā krievu. Tas nozīmē, ja visi pārējie dēmografiskie procesi abām tautām sakrīt un sākumā ir vienāds daudzums latviešu un krievu, tad pēc paaudzes latviešu būs par 1/6 vairāk, pēc divām paaudzēm — par 1/3 (1,343 reizes) un pēc trim paaudzēm — jau par 5/9 (1,556 reizes) vairāk. Dzimstības atšķirības cēlonis dēmografijas literātūrā izskaidrots jau 90.gadu sākuma Bruno Mežgaiļa brošūrās: apziņa par to, kuŗš ir saimnieks Latvijā. Ja tu esi saimnieks, tu drošāk laid pasaulē nākamo paaudzi. Ja esi svešu ļaužu, tu piesargies.  Krievu laikā kā latvieši, tā krievi apzinājās, ka okupētajā Latvijā saimnieko krievi — un tāpēc tiem bija augstāka dzimstība. Latviešu atmoda 80.gadu nogalē un neatkarības atgūšana nesa dzimstības kūleni, jo kā latvieši, tā krievi sāka apzināties, ka Latvija pēc būtības ir latviešu zeme — un tāpēc augstāka dzimstība ir latviešiem.

Nobeigumā trīs lūgumi lasītājiem:

  1. dēmografiem un tiem, kas ko jēdz no dēmografijas — izmantojot te ievietoto dzimušo skaita tabulu pēc tautības un mātes vecuma un tautskaites ziņas par tautu dzimumvecumsastāvu, neatkarīgi aprēķināt tautu summāro dzimstības reizuli, vai tiešām tas ir tāds kā manos aprēķinos;
  2. matēmatiķiem un tiem, kas ko jēdz no matēmatikas — aplēst ticamākos skaitļus slēptajās tabulas šūnās;
  3. Centrālās statistikas pārvaldes un Oikonomikas ministrijas amatpersonām — labot muļķīgo konfidenciālitātes polītiku, lai dēmografisko procesu analizē būtu pieejama pilnīga un patiesa informācija.

Dabiskā kustība darbojas latviešu labā


Tautu dabiskā kustība 2011

Pilsētas un lauki


Bieži dzird, ka pilsētas (vai Rīga) blīst ar cilvēkiem uz lauku rēķina. Šodien pat “Latvijas Avīzē” Balvu novada sociālā dienesta vadītāja Anita Petrova bilst:

Anita arī uzskata, ka nedrīkst iztukšot laukus un visus aicināt uz pilsētu.

Atļaušos atgādināt, kāds bijis pilsētnieku īpatsvars pēdējās trīs tautskaitēs:

  • 1989. — 69,4%;
  • 2000. — 68,1%;
  • 2011. — 67,8%.

Īstenībā Latvijā pilsētnieku īpatsvars samazinās, bet laucinieku — aug.

Varētu iebilst, tas tikai tāpēc, ka pilsētas statuss ir kā blīstošai ūdensgalvai Rīgai, tā visādiem ārā nīkstošiem miestiem. Lūdzu, Rīgas īpatsvars Latvijas iedzīvotājos:

  • 1989. — 34,1%;
  • 2000. — 32,2%;
  • 2011. — 31,8%.

Rīgas īpatsvars Latvijas iedzīvotājos samazinās. Ja kas tukšojas, tad drīzāk tā ir Rīga, nevis lauki.

Lietas būtība tomēr cita. Proti, ja kāds pretstata pilsētu un laukus, tas aizkavējies 150…50 gadu senā pagātnē, kas vairs neatbilst mūsdienu īstenībai. Kaut formāli joprojām iespējams un aprēķināms, dalījums pilsētās un laukos ir novecojis, jo galvenā urbānizācijas norise tāpat kā visur citur Centrāleiropā tagad ir — piepilsētiskošanās. Biķernieku pagasts un Ķekavas pagasts abi ir lauki, Ikšķile un Zilupe abas ir pilsētas, taču apdzīvotības ziņā Biķernieku pagasts daudz līdzīgāks Zilupei, bet Ikšķile — Ķekavas pagastam.

Ja tomēr runā par pilsētu un laukiem, tad ar vieglu humoru var teikt, ka Latvija sastāv no pilsētas (vienskaitlī!) un laukiem. Ķekava ir šīs pilsētas rajons, bet Liepāja — lauki. Dalījums labi redzams dzīves līmenī, migrācijā un pat vēlēšanu iznākumos. Nākotnes apdzīvotības modelis ir Pierīga. Esmu tuvākos pagastus vasarā apbraukājis ar riteni, un man prieks, ka cilvēki dzīvo labi. Par to nav ko sūroties, un jāļauj latviešiem pēc pašu ieskata balsot ar kājām par labāku dzīvi sev un savai ģimenei.

140 vārdu: valsts loma un dzimstība


Kāda saistība valsts lomai saimniecībā un dzīvē ar dzimstību? Teorētiski lielākai valsts lomai jāsaistās ar zemāku dzimstību. Ja valsts uzņemas pilsoņu aprūpi no šūpuļa līdz kapam, kāda jēga bērniem? Tikai apgrūtinājums; negadījums, ko atrisina aborts. Bet vai tā ir praksē?

Skatoties laikā, šobrīd dzimstība Latvijā tiešām zemāka nekā priekš simt gadiem, kad valsts loma bija mazāka. Skatoties telpā, dzimstība Nigērā augstāka nekā Grieķijā. Var iebilst, ka te runa par dzīves līmeni: mūsdienās attīstītās valstīs nevajag septiņus bērnus, lai trīs izdzīvotu līdz sava auglīgā vecuma beigām. Tāpēc vērts salīdzināt attīstītās valstis. Vienveidībai un ātrumam paņēmu CIP gadagrāmatu,  nerakājoties katras valsts statistikas iestādes vietnē. Par attīstītas valsts rādītāju pieņēmu dalību Saimniecības sadarbības un attīstības organizācijā. Lūk, iznākums. Līmeniskā ass — valsts ieņēmumi %/IKP (korektāk būtu izdevumi, bet šo CIP uzreiz piedāvāja), stateniskā ass — bērnu skaits sievietei.

Jā, tā ir: vairāk valsts — mazāk bērnu.

%d bloggers like this: