Latviešu dēmografijas mača rezultāts 2018. gadā


Kamēr vēl gads nav beidzies, nokopšu lietu, ko cita darāmā dēļ neizdarīju gada vidū: izpētīšu un uzrakstīšu, kāds bijis latviešu dēmografijas mača rezultāts 2018. gadā. Galu galā vismaz pusgadu tie vēl būs jaunākie pieejamie dati. Tātad apskatāmais jautājums ir, cik lielā mērā dēmografiskie procesi pērn darbojušies latviešu labā — un vai vispār. Un dēmografijā ir kā sportā: lai uzvarētu, nav svarīgi, cik tu pats stiprs, bet gan, lai tu būtu stiprāks (ātrāks, veiklāks utml.) par sāncenšiem. Dēmografijā tas nozīmē, ka izšķirīga nozīme ir nevis dēmografisko rādītāju absolūtām vērtībām, bet rādītāju samēram starp dažādām grupām.

Ir trīs procesi, kas maina kāda apvidus tautību sastāvu: dabiskā kustība, migrācija un pārtautošana. Pirmos divus var sadalīt sīkākās sastāvdaļās: dabisko kustību veido dzimstība un mirstība, migrāciju — iebraukšana un izbraukšana. Gandrīz vai kā teniss vai volejbols ar punktiem, setiem un mača rezultātu rodas. Tā kā minēto dēmografisko procesu intensitāti var izmērīt, var arī noteikt, kādā virzienā tie ietekmē latviešu dēmografisko stāvokli (uzlabo vai pasliktina) un cik lielā mērā — un kāds tieši pa punktiem ir mača rezultāts. Lūk, kādi promilēs (tūkstošdaļās) ir 2018. gada skaitļi (nezināmai tautībai piederīgie ieskaitīti sveštautiešos, iekavās 2017. gada dati):

Dzimstība Mirstība Iebraukšana Izbraukšana Pārtautošana
Latvieši 11,9 (12,8) 13,3 (13,2) 2,4 (2,5) 6,3 (7,8) Precīzu datu nav. Īstermiņā neitrāli, ilgtermiņā negātīva tendence
Sveštautieši 6,8 (7,2) 17,5 (17,3) 11,0 (9,3) 11,3 (11,3)
Starpība 5,1 (5,6) 4,2 (4,1) -8,6 (-6,8) 5,0 (3,5)
Dabiskā kustība Migrācija
Latvieši -1,4 (-0,4) -3,9 (-5,3)
Sveštautieši -10,7 (-10,1) -0,3 (-2,0)
Starpība 9,3 (9,7) -3,6 (-3,3)
KOPĀ
Latvieši -5,3 (-5,7)
Sveštautieši -11,0 (-12,1)
Starpība 5,7 (6,4)

Salīdzinot ar 2017. gadu, pērn latviešu dabiskās kustības rādītāji nedaudz pasliktinājušies, repatriācija palikusi tāda pati un samazinājusies izbraukšana. Cittautiešu dabiskās kustības rādītāji mainījušies līdzīgi latviešiem, taču daudz zemāka saldo līmenī. Nelatviešu izbraukšana (repatriācija uz savu tēviju vai izceļošana uz citām valstīm) palikusi tāda pati, bet jau otro gadu pēc kārtas jūtami augusi iebraukšana: no 5,3 tūkstošiem 2016. gadā līdz 6,9 tūkstošiem 2017. gadā un 8,0 tūkstošiem pērn. Turklāt pieauguma lauvastiesu veido līdz šim Latvijā maz redzētu imigrantu plūsma. Mazākām tautām piederīgo (ne latviešu, ne krievu, ne baltkrievu, ne ukraiņu, ne poļu, ne leišu, ne čigānu, ne žīdu, ne vācu) iebraucēju skaits cēlies no 1,5 tūkstošiem 2016. gadā līdz 2,7 tūkstošiem 2017. gadā un 3,8 tūkstošiem 2018. gadā (ieskaitot tautību nenorādījušos). Pērn tas sasniedzis turpat pusi (47,3%) sveštautiešu imigrācijas, gandrīz dubulti apsteidzot krievus, kuŗu 2006 iebraucējiem pretī bija 4411 izbraukuši krievi. Visvairāk izceļas indieši: iebraukušo skaits audzis no 102 2016. gadā līdz 553 2017. gadā un 819 pērn.

Sveštautiešu imigrāciju aprakstu tik plaši tāpēc, ka tā ir viens no diviem procesiem, kas apdraud latviešu tautas pastāvēšanu (otrs ir pilsonības dāļāšana). No tabulas var aprēķināt, cik liela drīkstētu būt cittautiešu imigrācija, lai migrācija kopumā nekaitētu latviešu tautai: tik, lai sakristu abu grupu migrācijas saldo, tātad pērn 7,4‰ jeb 5,4 tūkstoši. Ir gan dzirdamas naivas vai tīši maldinošas balsis, kas cildina augstāku nelatviešu imigrāciju, jo tā, edz, palīdzot samazināt iedzīvotāju skaita rukšanu. Nē, svarīgi ir, KAS dzīvos Latvijā, nevis cik. Tāpēc 2018. gadā migrācija kaitējusi latviešiem kā nekad kopš atmodas, un latviešu pārsvars dēmografijas mačā pērn bijis mazāks nekā 2017. gadā:

No pieciem rādītājiem trīs darbojas latviešu labā, viens ir neitrāls un viens negātīvs. Visiem to zīme viegli izskaidrojama:

  • kopš atmodas kā latvieši, tā sveštautieši sirds dziļumos jūt, ka Latvija ir latviešu zeme, tāpēc latvieši drošāk laiž pasaulē nākamo paaudzi, dzīvo veselīgāk un atbildīgāk pret sevi un savējiem un ciešāk turas savā tēvijā — līdzīgos apstākļos drīzāk izbrauks tie, kam Latvija un latviskums vienaldzīgi vai pretīgi;
  • nav brīnums, ka no ārzemēm vairāk iebrauc sveštautieši — otras Latvijas pasaulē nav;
  • Tautas frontes — “Latvijas ceļa” — Tautas partijas — “Vienotības” līberāļu etnopolītika praksē nozīmējusi pārkrievošanas turpināšanu. Mazākas tautas gandrīz pilnībā iznīcinātas; vienam krievam, kas mājās runā latviski, pretī ir trīs latvieši, kas mājās runā krieviski, taču vismaz 2011. gada tautskaitē latviešu pārkrievošanu nosedza plūsma no dažām sīkākām tautām pie latviešiem. Diemžēl 2021. gada tautas skaitīšanā Centrālā statistikas pārvalde nav gribējusi iekļaut pilnvērtīgu kultūretnisku ziņu noskaidrošanu, tāpēc precīzu jaunāku datu par patieso ainu joprojām nebūs.

Viegli arī secināt, kas darāms, lai latvieši dēmografijas mačā uzvarētu:

  • nostiprināt latviešu saimnieka stāvokli valstī un izjūtu, ka tas tā tiešām ir;
  • samazināt imigrāciju līdz minimumam;
  • ļumīgu ļenganu ļerpatu etnopolītiku vērst skaidri latviskā (šī ir ne tikai dēmografijas, bet arī valsts drošības lieta, ko apliecina pēdējo gadu notikumi Ukrainā un Rietumeiropā, ja kāds tāpat nebija sapratis).

Dēmografiskās pārmaiņas Rīgā kopš 2017. gada Rīgas domes vēlēšanām


Šodienas (nu jau vakardienas) paziņojums par Rīgas domes atlaišanas sākumu pamudināja apskatīties, kā un par cik mainījies rīdzinieku sastāvs kopš iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām 2017. gadā. Skatījos iedzīvotāju reģistra statistiku, ko reizi pusgadā publicē Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Nav noslēpums, ka Latvijā un Rīgā ir izteikts etnisks balsojums: krievi un pārkrievoti sveštautieši izteikti balso par “Saskaņu” (un Krievu savienību, ja tā startē), latvieši — (Eiroparlamenta dilšanas secībā) par “Vienotību”, Nācionālo apvienību, “Attīstībai/Par”, JKP utt. Tāpēc tautību sastāva maiņa iespaido vēlēšanu iznākumus.

Bet kā un cik? Lūk, tautību maiņa kopš 2017. gada vidus, kas ir tuvākais pieejamais datupunkts 2017. gada vēlēšanām:

Kopā pa divi gadi latviešu par tūkstoti mazāk, krievu par deviņi tūkstoši mazāk, mazāku tautu par tūkstoti vairāk, neizvēlētas tautības ar par tūkstoti vairāk. Iznākumā latviešu īpatsvars (atmetot neizvēlētu tautību) audzis par 0,4%. Tas par iedzīvotājiem, bet kā ar pilsoņiem? Pieņemot, ka visi latvieši ir pilsoņi un ka neviens neizvēlētas tautības pilsonis nav latvietis, latviešu īpatsvars pilsoņos audzis no 58,3% līdz 58,5…58,6%. Jā, Rīga kļuvusi latviskāka, tak visai maz. Rīgas domē 60 vietu, tātad viena vieta ir 1/60=1,7% vērta. Jāsecina, ka dēmografisku pārmaiņu dēļ latviešu partijas atkarībā no kandidātu sarakstu balsu sadalījuma varētu gūt 0…1 vietu vairāk nekā 2017. gadā. Kaut kad februārī PMLP publicēs iedzīvotāju gadumijas statistiku, un dēmografisko kustību varēs papildināt, tak neizskatās, ka šīgada otrais pusgads ko būtiski mainīs.

Bet, ja reiz latviešu vairāk par pusi pilsoņu, kāpēc 2017. gadā vēlēšanās uzvarēja un pie varas palika “Saskaņa”? Divu cēloņu dēļ: pirmkārt, augstāka krievu (un pārkrievotu sveštautiešu) aktīvitāte; otrkārt, no latviešiem, kas balsoja, ~12% nobalsoja par “Saskaņu” (pretēja plūsma ir daudz mazāka, un vienkāršības labad to var neievērot). Šie arī būs divi no trim izšķirīgiem apstākļiem, kas noteiks vēlēšanu iznākumu: dažādu vēlētāju grupu aktīvitātes atšķirības un latviešu īpatsvars, kuŗi balsos par “Saskaņu” (un tās sabiedrotiem). Trešais: kuŗi kandidātu saraksti ar cik procentiem balsu paliks zem 5% barjeras.

Eiropas kolonizēšana: jaunākie Rietumeiropas dati


Iepriekšējā rakstā aprakstīju kultūretniskas statistikas iegūšanas grūtības Rietumeiropā un aprēķināju Latvijas kolonizēšanas rādītājus krievu laikā. Nu var ķerties pie nākamā — jaunākās Rietumeiropas statistikas. Atgādinu, ka valstu izlase nav patvaļīga, bet būs visas, kam atrodama puslīdz kāda kultūretniska statistika. Diemžēl vairumā valstu trešās un senākas paaudzes iebraucējus patvaļīgi ieskaita pamatiedzīvotājos. Salīdzināšanai iesākumā var izmantot visbezcerīgākās 70. gadu Brežņeva stagnācijas un kolonizācijas kontrolskaitļus, kuŗi bija pietiekami, lai ilgākā laikā iznīcinātu latviešu tautu. Tad:

  • latviešu īpatsvars dila par 0,34% gadā;
  • latviešu un sveštautiešu skaita attiecība mainījās par 1,39% gadā;
  • kolonistu migrācijas saldo bija 0,82% no pamattautas gadā.

Domāju, kādā secībā aprakstīt. Kad meklēju statistiku, skatījos iedzīvotāju skaita dilšanas secībā — sākot no Vācijas un beigās atstājot bez ievērības mikrovalstis (Andora u.tml.). Lai tā arī paliek.

Vācijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities gandrīz par procentu un līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

  • 2016. gadā 77,35%;
  • 2017. gadā 76,44%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,91% gadā, bet vēl 2012. gadā tas bija 80,8%. Pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 5,26% gadā. 2017. gadā taču nekāda imigrantu iepludināšanas viļņa it kā nebija, taču tik un tā ārzemnieku migrācijas saldo bija pusmiljons (499 tk), kas ir 0,80% no pamattautas.

Nīderlandē pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities par pusprocentu un līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

  • 2017. gadā 77,39%;
  • 2018. gadā 76,88%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,51% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 2,93% gadā. Ārzemēs dzimušo migrācijas saldo 2017. gadā bija 91 tk jeb 0,69% no pamattautas.

Zviedrijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities gandrīz par procentu:

  • 2016. gadā 69,38%;
  • 2017. gadā 68,45%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,93% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,44% gadā. 2017. gadā taču nekāda imigrantu iepludināšanas viļņa it kā nebija, taču tik un tā ārzemnieku migrācijas saldo bija simt tūkstošu (102 tk), kas ir 1,47% no pamattautas. Pamattautas īpatsvars jau nospiests zem 70% (un es atceros, ka priekš dažiem gadiem vēl bija 75%!), un, ja tā turpināsies, 2022. gadā Latvija būs latviskāka, nekā Zviedrija zviedriska.

Austrijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

  • 2016. gadā 77,93%;
  • 2017. gadā 77,21%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,72% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,23% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 50 tk jeb 0,75% no pamattautas.

Šveice ir viena no retām valstīm, kam zināms iedzīvotāju sadalījums pēc valodas. Taču vai šķirt vietējos vāciešus, frančus, italiešus no lielo kaimiņvalstu tautiešiem? Ja šķiŗ, tad pamattautas ap 60% iedzīvotāju. Ja nešķiŗ, tad pamattautu valodas ap 80%. Nē, nešķiršu, valoda un areāls tomēr kopīgs. Starp citu, priekš simt gadiem Šveicei tuvākā Austrijas zeme Forarlberga nobalsošanā ar vairāk nekā 4/5 vairākumu izlēma pievienoties Šveicei, tak Pirmā pasaules kaŗa sabiedrotie uzvarētāji aizliedza. Labi, kā jau teicu, valodas nešķiršu:

  • 2015. gadā pamattautu valodās (vācu, franču, itaļu, retoromāņu) runāja 80,14% iedzīvotāju;
  • 2016. gadā — 79,64%.

Tātad pamattautu īpatsvars sadeldēts par 0,50% gadā, un pamattautu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 3,16% gadā. Diemžēl Šveices statistikā neapkopo migrantu sadalījumu pēc valodas. Tam tuvākais ir ņemt sadalījumu pēc pilsonības, tad no ārzemniekiem atņemt Šveices kaimiņvalstis. Atlikušais migrācijas saldo ir 34 tk jeb 0,52% pamattautu.

Dānijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars augstāks nekā daudzās citās valstīs:

  • 2017. gadā 86,76%;
  • 2018. gadā 86,31%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,45% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,01% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 24 tk jeb 0,48% no pamattautas.

Somijā ir vislabākā kultūretniskā, konkrēti, valodu statistika Rietumeiropā, un tajā var redzēt pat, kā latviešu (pēc valodas) skaits audzis no 20 1990. gadā līdz 1800 2017. gadā. Bet ne par to runa. Pamattautu (somu, zviedru, sāmu) īpatsvars ir visaugstākais no visām te minētām valstīm:

  • 2017. gadā 93,57%;
  • 2018. gadā 93,23%.

Tātad pamattautu īpatsvars sadeldēts par 0,34% gadā, un pamattautu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 5,67% gadā. Somijai ir arī dati par migrantu sadalījumu pēc valodas, un sveštautiešu migrācijas saldo 2017. gadā bija 16 tk jeb 0,31% no pamattautas.

Norvēģijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

  • 2017. gadā 76,91%;
  • 2018. gadā 76,30%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,61% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 3,43% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 23 tk jeb 0,57% no pamattautas.

Visbeidzot — Īslande. Nomaļa sala ar nemīlīgu klimatu un skarbu dabu, tūkstošiem kilometru no imigrācijas avotiem. Taču Īslande ir piemērs, kā polītiski lēmumi noteic migrācijas virzienu un apmēru. Izraēla, Ungarija, Austrālija, Maķedonija ir piemēri, ka nevēlamu imigrāciju var īsā laikā izbeigt,  ja tik ir griba, Īslande — ka iepriekš minētie dabas apstākļi nav šķērslis, lai pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars kristos par diviem (!) procentiem gadā:

  • 2017. gadā 81,21%;
  • 2018. gadā 79,19%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 2,01% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 13,53% gadā! Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 8 tk jeb 2,87% no pamattautas. Varētu iebilst, ka Īslandē iebraucēji pārsvarā nav no trešās pasaules, bet Austrumeiropas: 2017. gadā lielākais migrācijas saldo bija no Polijas (40,5%), Lietuvas (13,1%), Latvijas (6,6% — šis varētu būt rekords kādā valstī no Latvijas) un Rumānijas (4,6%). Tomēr, vienalga, no kurienes būtu iebraucēji, zeme kļūst neīslandiskāka, un diez vai īslandiešiem patiktu kļūt par 17. Polijas vaivadiju. Tāpat cilvēka dabas likums, ka iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki, attiecas arī uz poļiem un latviešiem. Un, ja nodevīgi polītiķi tur vaļā robežas, ir tikai dēmografiski īsa laika jautājums, līdz Austrumeiropu ar tās ierobežoto migrācijas potenciālu apsteigs četru miljardu Azija vai strauji augošā miljarda Afrika.

Tagad var visus kolonizēšanas rādītājus apkopot un salīdzināt ar Latvijas pieredzi. Kolonizācijas apmēru rāda, protams, pamattautas īpatsvars:

Kaut Latvijā pamattautas īpatsvars zemāks nekā Rietumeiropas valstīs, par ko ir dati, atšķiŗas iebr[a]ukušo pamattautas pretinieku ideoloģija un uzvedība. Pie mums krievu imperiālisti nerīko terrora aktus un neizvaro masveidā latviešu meitenes. Krievu imperiālisti gan izrāda nelojālitāti ar Jaungada uguņošanu pēc Maskavas laika, tomēr raķetes šauj gaisā, nevis guleniski vai pa cilvēkiem, automobiļus nededzina un latvietes Jaungada svinībās neapgrābsta. Arī dzimstība Latvijā augstāka pamattautai.

Kolonizēšanas ātrumam ir veseli trīs rādītāji. Vispirms pamattautas īpatsvara krišanās:

Visās valstīs pamattautas īpatsvars tiek deldēts ātrāk nekā okupētajā Latvijā 70. un 80. pirmsatmodas gados, visās, izņemot Somiju un Dāniju — ātrāk nekā 60. gados un Īslandē pat ātrāk nekā staļinlaikos (pirmos pēckaŗa gadus neskaitot, toties 1949. gada izsūtīšanu ieskaitot). Jājautā, kāda ļauna vara okupējusi Rietumeiropu, kas iznīcina eiropiešu tautas cītīgāk, nekā pārkrievotāji un komūnisti latviešus okupētajā Latvijā.

Nākamais kolonizēšanas ātruma rādītājs ir pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa:

Visās valstīs pamattautas un sveštautiešu skaita attiecība mainās straujāk nekā caurmērā krievu okupācijas laikā Latvijā. Ja salīdzina ar atsevišķiem Latvijas tautskaišu starpposmiem, tad visur ir straujāk nekā laikā no nācionālkomūnistu sagrāves līdz atmodai, bet Īslandē pat daudz straujāk nekā pirmajā posmā (1943.—1959. g.) kad rādītājs bija 5,84%/g. Somija ir otrā vietā tāpēc, ka sveštautiešu īpatsvars samērā zems, attiecīgi arī pamazs to skaita pieaugums rada jūtamu pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņu.

Trešais rādītājs — 2017. gada ārzemnieku migrācijas saldo pret pamattautas skaitu — ļauj novērtēt, cik nāvīga migrācija notiek:

2017. gadā nebija tāda nelegālu imigrantu ievešanas viļņa kā 2015. gadā, taču daudzās valstīs ārzemnieku migrācijas saldo pārsniedz Latvijas priekšatmodas 80. gadus, bet citās tik nedaudz atpaliek. Un, kā redzams no citiem rādītājiem, pietiek pat ar mazāku migrācijas saldo nekā Latvijas SPR, lai deldētu pamattautu straujāk nekā latviešu pārkrievošanā. Vienīgā valsts, kur migrācija neapdraud pamattautas pastāvēšanu, ir Somija.

Apkopojot redzamo, prātā ataust teiciens par to, kā notiek pārmaiņas. Proti, vispirms pakāpeniski un tad pēkšņi. Rietumeiropa no lēnas lejupslīdes, ko iesāka trešās pasaules imigrantu ievešana pēc Otrā pasaules kaŗa, pārgājusi straujā, un par simbolisku robežšķirtni var pieņemt 2015. gada nelegālo imigantu iebr[a]ukšanu. Šobrīd pamattautu deldēšana notiek straujāk nekā krievu laikā Latvijā, un tas rāda, ka vairums pašreizējo Rietumeiropas vartuŗu naidā, vienaldzībā un gļēvumā pret savu tautu likteni diemžēl neatpaliek no komūnistiem un Latvijas pārkrievotājiem vai pat pārspēj tos.

Vistālāk pa kolonizācijas skuju taku tikusi Zviedrija, otrā vietā seko Vācija. Labākais pamattautas stāvoklis ir Somijā, taču arī tur jau sākušies islāma terrorakti un Roteremas veida vietējo meiteņu izvarošana. Tā kā Somijā ir lieliska valodu statistika, var konstatēt, ka šādu seksuālo noziegumu sākšanās laikā Oulu sveštautiešu īpatsvars sasniedza 4%, to skaitā trešās pasaules imigrantu — 2,5% un musulmaņu — 1,6%. Šie skaitļi visai tuvi līmenim, kādā izvarošanas sākās Roteremā.

Turpinot kā šobrīd, Rietumeiropa vai nu tiks iekaŗota un pakļauta, kā to savulaik pravietiski aprakstījis Žans Raspajs un mūsdienās Mišels Velbeks, vai, ja nācionālisms kā tautas imūnsistēma būs gana stiprs, notiks tautu atmoda. Tiesa, vēsture rāda, ka tik nopietna dēmografisko procesu maiņa parasti saistīta ar tāda mēroga satricinājumiem kā abi pasaules kaŗi vai SPRS sabrukums. Varam tikai minēt, vai Rietumeiropas tautu nācionālā atbrīvošanās varēs notikt tik mierīgi, cik Latvijas neatkarības atgūšana.

Lielā mērā to noteiks vēlēšanu un nobalsošanu iznākumi un tas, cik lielā mērā šie iznākumi tiek respektēti. Tāpēc vērts aplūkot, kādas vēlēšanas vai valdīšanas maiņas bijušas pērn un kas gaidāms šogad. Bet par to citā rakstā.

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze


Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).

Protams, vienā dekādē (tīši lietoju šo vārdu, lai uzsvērtu, ka tas nozīmē desmit dienu, ne gadu) nav iespējams apkopot statistiku, kāds bijis pērnais gads šai ziņā. Tomēr izskatīju Eiropas valstu statistikas iestāžu mājaslapas, kādi jaunākie dati atrodami. Pirmā lieta, ko gan zināju, bet kas jāuzsveŗ tik un tā: kultūretnisko rādītāju uzskaite Rietumeiropā klibo uz visām pat ne divām, bet četrām. Mūsdienās tas visai ērti vartuŗiem: pamattautas nezina savu patieso stāvokli. Aptuveni pusē valstu (galvenokārt romāņu) nav nekādas kultūretniskas statistikas. Ir kaut kas par pilsonību, kaut kas par dzimšanas vai iebraukšanas valsti, bet tie nav kultūretniski rādītāji. Otra puse ir lielākoties ģermāņu valstis, taču arī tām gandrīz visur uzskaite nepilnīga. Ir nelielas valstu atšķirības, tak pamatprincips tāds, ka, sākot no 3. paaudzes, iebraucējus maģiski pasludina par vietējiem. Tā rēķinot, varētu pasludināt, ka Karaļauču apgabalā stingrs vairākums ir vācieši vai ka latvieši ir 90% (aptuvens skaitlis uzskatāmībai) Latvijas iedzīvotāju. Kārtīga kultūretniska statistika Rietumeiropā ir tikai pusotrai valstij, kur ir vairāku valodu pamatiedzīvotāji. Viena veselā ir Somija, kam ir lieliska valodu uzskaite. Pusīte ir Šveice, kam ir valodu uzskaite, tak vājāka. Tā ka būs jāiztiek ar pirmo divu paaudžu migrantu skaitu.

Bet kas būs mērs? Ar ko salīdzināt, lai noteiktu, vai tauta apdraudēta? Arī viegli atbildēt: Latvijas kolonizēšana krievu laikā. Ar to, cik intensīvi tā notika, bija pietiekami, lai iznīcinātu latviešu tautu, ja SPRS nebūtu sabrukusi. Skaitliski rādītāji lai ir trīs:

  • pamattautas īpatsvara krišanās procenta punktos gadā (turpmāk vienkāršības labad saukšu par procentiem gadā);
  • pamattautas un iebr[a]ucēju skaita attiecības maiņa gadā (1,01 attiecības maiņu vienkāršības labad saukšu par 1% gadā);
  • sveštautiešu imigrācija procentos no pamattautas skaita gadā.

Latvijas pārkrievošana notika tā:

Gads Latviešu īpatsvars tautskaitē
1943. 80,17%
1959. 62,00%
1970. 56,76%
1979. 53,70%
1989. 52,06%

No šiem skaitļiem var aprēķināt pirmos divus rādītājus gan visā posmā, gan tautskaišu starplaikos:

Laiks Latviešu īpatsvara krišanās,
% gadā
Latviešu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa,
% gadā
1943.—1959. 1,14 5,84
1959.—1970. 0,48 2,00
1970.—1979. 0,34 1,39
1979.—1989. 0,16 0,66
1943.—1989. 0,61 2,90

Tiem, kam nav savu 80. gadu atmiņu, varu paskaidrot, ka arī tādi skaitļi kā 80. gados veda latviešu tautu iznīcībā — vispirms kvalitātīvā stāvokļa maiņā, proti, mazākumā, no kuŗa atgūt savu valsti jau daudz grūtāk, un tad karēļu pēdās. (Kaut, protams, Ziemeļkursā latvieši paliktu sastopami vēl vairākas paaudzes — atkārtotos līvu liktenis.)

Tagad par trešo rādītāju — migrāciju. Migrācijas saldo 1946.—1988. gadā bija tāds:

Pirmkārt, var labi redzēt, ka pozitīvs migrācijas saldo un iedzīvotāju skaita augšana tā ietekmē nav pats par sevi nekas labs, bet parasti un arī Latvijas pieredzē kaitē pamattautai līdz pat tās iznīcināšanai. Otrkārt, dzelteni iezīmēti migrācijas ziņā “neparasti” gadi. Vispirms 1946.—1947. gads, kad Latvijā vienkārši gāza iekšā migrantu ordas. Pēc tam migrācija kļuva tāda, kā ANO deklarācijas nosaukumā, kuŗu nupat līberāļi gribēja uzspiest Latvijai — droša, sakārtota un rēgulēta — un, tāda būdama, dzina latviešu tautu iznīcībā. Arī šai posmā daži gadi iezīmēti dzelteni. Vispirms 1949. gads, kad negātīvu migrācijas saldo radīja aptuveni 42 tūkstošu izsūtīšana. Neskaitot izsūtīšanu, “parastās” migrācijas saldo bija ap 29 tūkstošiem plusā. Tad 1956. gads, kad Chruščova atkušņa laikā mājās atgriezās brīvlaistie latvieši. Taču stabiņš apkārtējos pārsniedz ne par 42 tūkstošiem, bet par daudz, daudz mazāku skaitu… Tad 1958. gads, kad nācionālkomūnistiem izdevās vienu gadu apturēt Latvijas pārkrievošanu.

Atmetot 1946.—1947. gadu, drošas, sakārtotas un rēgulētas migrācijas laikā saldo caurmērā bija 11 tūkstoši gadā. (Latviešu saldo bija tuvs nullei, tāpēc var pieņemt, ka visa migrācija bija sveštautiešu.) Turklāt jāatceras, ka tas bija tikai saldo — apaļos skaitļos gadā iebrauca 40 tūkstoši kolonistu, un, par laimi, 30 tūkstoši izbrauca atpakaļ. Lai aprēķinātu migrācijas intensitāti, saldo jādala ar pamattautai piederīgo skaitu. Tas tautskaitēs bija tāds:

Gads Latviešu skaits, tk
1943. 1445
1959. 1298
1970. 1342
1979. 1344
1989. 1388

Vienkāršības labad migrācijas intensitātes noteikšanai tautskaišu starplaikos var izmantot latviešu skaitu iepriekšējā tautas skaitīšanā, izņemot pirmo posmu — Otrā pasaules kaŗa beigās daudz latviešu bija spiesti bēgt no krievu okupācijas, tāpēc uz 40. gadu otro pusi un 50. gadiem piemērotāk attiecināt 1959. gada latviešu skaitu:

Laiks Migrācijas saldo,
% no pamattautas gadā
1948.—1958. 1,05 (neskaitot 1949. g. izvešanu)
1959.—1969. 1,10
1970.—1978. 0,82
1979.—1988. 0,71
1948.—1988. 0,92

Nu aplēsti visi trīs kolonizēšanas rādītāji, un redzams, kādas to vērtības pietiekamas pamattautas iznīcināšanai. Tagad var aprēķināt jaunākos Rietumeiropas datus un salīdzināt ar Latvijas pārkrievošanu. Bet par to nākamā rakstā.

Mēs bijām, esam un būsim — vai tiešām izmirstam?


Partijas kolēģi gada sākumā lūdza sagatavot dēmografiskā stāvokļa apskatu. Pērnā gada iznākumi vēl nav apkopoti, tas gaidāms jūnija sākumā, taču ir rudenī iznākusi dēmografijas gadagrāmata un Centrālās statistikas pārvaldes datubaze, kur var atrast, kas nu šobrīd pieejams. Sagatavoju apskatu, tas tika iespiests Nācionālās apvienības apkārtrakstā “Nacionālā Neatkarība”. Nav nekas slēpjams, tāpēc ņemiet par labu:

Eiropiešu nākotnes izredzes “Latvijas Avīzē”


Paldies “Latvijas Avīzei” par mana raksta iespiešanu. Salīdzinot ar te iepriekš rakstīto, izmantoti precīzāki skaitļi, un ir atsevišķi redakcionāli grozījumi. Vēl tik papildināšu rakstu ar saitēm, ko “LA” neievieto.

Ritvars Eglājs: Eiropiešu nākotnes izredzes

Nesen uzmanību piesaistīja “Breitbart” ziņu aģentūras vēsts par Vācijas dzimstību. Nolēmu aprēķināt vienkāršu demogrāfisku simulāciju vāciešu (un vispārinot – eiropiešu) nākotnes izredzēm. Nopietnai prognozei būtu jāzina pamattautas un sveštautiešu dalījuma dzimumvecumsastāvs (ne raupjāk kā pa piecu gadu vecumgrupām) un citi specifiskāki dati. Bet vienkāršoti var iztikt ar to, kas ir.

Kādi ir vācu statistiķu skaitļi? Summārais dzimstības koeficients 2015. gadā: 1,43 bērni pilsonēm un 1,96 ārzemniecēm. No 81,4 miljoniem iedzīvotāju pamatiedzīvotāji bijuši 64,3 miljoni jeb 79%. No 17,1 miljona imigrantu Vācijas pilsonība bijusi 9,3 miljoniem. Tā kā cilvēka demogrāfisko uzvedību kultūretniskā identitāte noteic daudz vairāk nekā uzņemšana pilsonībā, var pieņemt, ka sveštautiešu pilsoņu dzimstība ir tāda pati kā ārzemnieku. Tad pamatiedzīvotāju dzimstība bijusi 1,35 bērni. Pieņemot, ka 48,8% jaundzimušo ir meitenes, bruto ataudzes koeficients ir 0,954 sveštautiešiem un 0,659 pamatiedzīvotājiem. Tiesa, ne katrs jaundzimušais nodzīvo līdz savu bērnu radīšanas vecumam. Taču tādu nav daudz, vienkāršības labad un datu trūkuma dēļ šo var neievērot. Mātes caurmēra vecums bērna dzimšanas brīdī (paaudzes garums) bijis 31 gads.

Vācija ir pēc iedzīvotāju skaita lielākā Eiropas valsts (neieskaitot Krieviju), un tās skaitļi līdzinās stāvoklim daudzviet Rietumeiropā. Tāpēc lietu var vispārināt līdz Eiropas valstij ar 1000 iedzīvotājiem un aplēst, kas būs pēc nieka divām paaudzēm – 2077. gadā, ja saglabāsies šābrīža dzimstība:

Laiks               Pamattauta Sveštautieši

0. paaudze (2015.) 790 (79%) 210 (21%)

1. paaudze (2046.) 521 (72%) 200 (28%)

2. paaudze (2077.) 343 (64%) 191 (36%)

Pamattautas stāvoklis jūtami pasliktinājies — no 3,8:1 attiecības līdz 1,8:1, tomēr bezcerīgs nav. Galu galā latvieši šīgada sākumā bija 63,1% Latvijas iedzīvotāju (gan ar augšupejošu tendenci).

Dzirdu balsis: bet migrācija, kā ar miljonu migrantu gadā? Jā, pērn Vācijā ārzemnieku migrācijas saldo bija +1,16 miljoni jeb 1,8% no pamattautas. Vācijas pilsoņu migrācijas saldo bija -18 tūkstoši, 0,02% pilsoņu skaita, un vienkāršības labad to var atmest.

Pārejot uz tabulu, 1,8% no 790 ir 14 vienības gadā jeb 434 vienības vienas 31 gada paaudzes laikā. Iznākums ar 2015. gada līmeņa migrāciju ir tāds:

Laiks                Pamattauta Sveštautieši

0. paaudze (2015.) 790 (79%) 210 (21%)

1. paaudze (2046.) 521 (45%) 634 (55%)

2. paaudze (2077.) 343 (25%) 1039 (75%)

Graujoši – jau nākamā paaudzē pēc nieka trīsdesmit gadiem sveštautiešu vairāk nekā pamattautas! Pēc divām paaudzēm pamattauta tādā mazākumā, kādā latvieši Rīgā nav bijuši pat vissmagākā pārkrievošanas brīdī. Jā, tāda imigrācija kā pērn Vācijā ilgtermiņā iznīcinās eiropiešu tautas. Lai gan kāds ilgtermiņš, ja nokļūšana mazākumā draud jau pēc trīsdesmit gadiem!

Vēl redzams, cik melīgi apgalvot, it kā vācieši (eiropieši) paši vainīgi – dzemdējiet bērnus, un viss būs kārtībā. Nē, pat ja pamattautas dzimstība būtu mazliet augstāka nekā migrantiem un tai piederīgo skaits paliktu 790 vienību līmenī, tik un tā migrācijas dēļ pamattauta pēc divām paaudzēm jau būtu pārmākta.

Atkal dzirdu balsis: nepārspīlē, šogad vairs nav tāda imigrantu iebrukuma, nebiedē cilvēkus! Labi, ņemam 2014. gadu, kad tāda migrantu iebrukuma vēl nebija. Ārzemnieku migrācijas saldo Vācijā: +577 tūkstoši jeb 0,9% pamattautas. Tabulā tas būtu 7 vienības gadā jeb 217 vienības paaudzes laikā. Lūk, iznākums ar tādu, it kā mērenu imigrāciju:

Laiks                Pamattauta Sveštautieši

0. paaudze (2015.) 790 (79%) 210 (21%)

1. paaudze (2046.) 521 (56%) 417 (44%)

2. paaudze (2077.) 343 (36%) 615 (64%)

Tā pati skuju taka, tikai ilgākā, tomēr saredzamā laikā. Taču migrācija nav nenovēršama dabas nelaime. Gluži otrādi, salīdzinājumā ar citiem demogrāfiskiem procesiem to visai viegli groza politiski lēmumi. Būtu tikai griba. Recepte ir zināma un vienkārša:

  • robežas slēgšana masu imigrācijai;
  • pabalstu u. c. atkarības sabiedrības elementu atcelšana, kas gan mazinātu valsts pievilcību migrantu acīs, gan celtu pamattautas dzimstību (par citiem pozitīviem efektiem saimniecībā un dzīvesziņā šoreiz nerunājot);
  • civilizēta repatriācija (grāmatas “Īstie labējie atgriežas” autors Daniels Fribergs piedāvā, kā tieši tas darāms: nesenu iebraucēju patvēruma tiesību pārskatīšana; neiecietība pret noziedzību; repatriācijas pabalsts; divpusēji līgumi, saistot ārvalstu palīdzību ar tautiešu uzņemšanu atpakaļ).

Sakāvnieciskumam nav pamata. Eiropiešu tautām ir laiks atmosties. Abās nozīmēs: ka jāmostas un ka ir pietiekami laika.

Eiropiešu nākotnes izredzes


“Breitbart” ziņa par Vācijas dzimstību piesaistīja vērību, un nolēmu parēķināt vienkāršu dēmografisku simulāciju vāciešu (un vispārinot — eiropiešu) nākotnes izredzēm. Nopietnai prognozei vajadzētu zināt pamattautas un sveštautiešu dalījumā dzimumvecumsastāvu (ne raupjāk kā pa piecu gadu vecumgrupām), dzimstības vecumreizuļus, mirstības un migrācijas dzimumvecumreizuļus. Bet ļoti vienkāršotā variantā var iztikt ar to, kas ir. Proti, ņemam summāro dzimstības reizuli no “Breitbart” ziņas un apaļojam līdz vienai zīmei aiz kommata: 1,4 bērni pamattautai un 2,0 sveštautiešiem. Vācijas statistiķi teic, ka pērn pamatiedzīvotāji bijuši 79,0%. Noapaļojam attiecību līdz 80/20, kas atbilst stāvoklim daudzviet Rietumeiropā. Pieņemam, ka paaudzes gaŗums ir 30 gadu, un skatāmies, kas būs pēc divām paaudzēm, 2075.gadā:

Laiks Pamattauta Sveštautieši
0.paaudze (2015.) 80 80% 20 20%
1.paaudze (2045.) 56 74% 20 26%
2.paaudze (2075.) 39 66% 20 34%

Pamattautas stāvoklis jūtami pasliktinājies — no 4:1 attiecības līdz 2:1, tomēr bezcerīgs nav.

Dzirdu balsis: bet migrācija, kā ar miljonu migrantu gadā? Jā, pērn Vācijā iebrauca 1,16mln ārzemnieku, kas ir 1,4% no Vācijas 81,2mln iedzīvotāju 2015.gada sākumā un 1,8% no pamattautas. Pārdzenot uz tabulu, 1,8% no 80 ir 1,4 vienības gadā (noapaļoju) jeb 42 vienības vienas 30 gadu paaudzes laikā. Iznākums ar migrāciju 2015.gada līmenī ir tāds:

Laiks Pamattauta Sveštautieši
0.paaudze (2015.) 80 80% 20 20%
1.paaudze (2045.) 56 47% 62 53%
2.paaudze (2075.) 39 27% 104 73%

Graujoši — jau nākamā paaudzē, pēc nieka 30 gadiem sveštautiešu vairāk nekā pamattautas! Pēc divām paaudzēm pamattauta tādā mazākumā, kādā latvieši Rīgā nav bijuši pat vissmagākā pārkrievošanas brīdī. Bet tā jau šobrīd ir dzīves īstenība ne vienā vien Vācijas lielpilsētu skolā. Šis ir tas, ko esmu vairākkārt teicis — imigrācija tādā apmērā kā pērn Vācijā ilgtermiņā iznīcinās eiropiešu tautas. Lai gan kāds ilgtermiņš, ja nokļūšana mazākumā draud jau pēc 30 gadiem!

Vēl te redzams, cik melīgs apgalvojums, it kā vācieši (eiropieši) būtu paši vainīgi — dzemdējiet bērnus, un viss būs kārtībā. Nē, ja pamattautas dzimstība būtu migrantu līmenī un piederīgo skaits attiecīgi paliktu 80 vienību līmenī, tad tik un tā migrācijas dēļ pamattauta pēc divām paaudzēm jau būtu pārmākta.

Un atkal dzirdu balsis: nepārspīlē, šogad vairs nav tāda imigrantu iebrukuma, nebiedē cilvēkus, Ritvar! Labi, ņemam 2014.gadu, kad tāda migrantu iebrukuma vēl nebija. Ārzemnieku migrācijas saldo Vācijā: +577tk, tātad 0,9% pamattautas. Tabulā tas būtu 0,7 vienības gadā jeb 21 vienība vienas 30 gadu paaudzes laikā. Lūk, iznākums ar tādu, it kā “mērenu” imigrāciju:

Laiks Pamattauta Sveštautieši
0.paaudze (2015.) 80 80% 20 20%
1.paaudze (2045.) 56 58% 41 42%
2.paaudze (2075.) 39 39% 62 61%

Tā pati skuju taka, tikai ilgākā, tomēr saredzamā laikā, jo 2075.gads ir tikpat tālu, cik 1955.gads — un 1955. nav nekādi aizlaiki.

Taču migrācija nav nenovēršama dabas nelaime. Gluži otrādi, salīdzinot ar citiem dēmografiskiem procesiem, to samērā viegli groza polītiski lēmumi. Būtu tik griba. Recepte ir vienkārša:

  1. robežas slēgšana masu imigrācijai;
  2. pabalstu u.c. atkarības sabiedrības elementu atcelšana, kas gan mazinātu valsts pievilcību migrantu acīs, gan celtu pamattautas dzimstību (par citiem pozitīviem efektiem saimniecībā un dzīvesziņā šoreiz nerunājot);
  3. civīlizēta repatriācija (grāmatas “Īstie labējie atgriežas” autors Daniels Fribergs piedāvā, kā tas varētu izskatīties).

Sakāvniecismam nav pamata. (Starp citu, te lasīšanas un pārdomu vērts raksts par sakāvniecismu.) Eiropiešu tautām ir laiks atmosties. Abās nozīmēs: ka jāmostas un ka ir pietiekami laika.

%d bloggers like this: