Pārripināju šodien 1000 km. Tas divos ziemas mēnešos ir daudz. Tikpat, cik 2020. gadā, kad ziemas nebija. Bet šogad bija — un kāda vēl! Citus gadus tad liku riteni mierā, bet šogad šķita kaitinoši ilgi stundu kājām uz darbu no mājām. Stunda pa Biķernieku mežu paiet ātri, bet uz darbu un atpakaļ… Izdomāju, ka varētu riteni līdzi stumt, lai tur, kur sniegs un ledus netraucē, pamītos un kādas minūtes ietaupītu. Tā sasniedzu riteņbraukšanas rekordu: -16°. Tāpēc teiktu, ka 1000 km šogad ir iespaidīgāk nekā 2020. gadā.
Dižāku braucienu nav bijis, sīkākas mīšanas attēlus esmu licis: Šmerļupītes gals un sākums, bruģa brīvības brīdis, migla no Vanšu tilta. Lielākais apgrūtinājums — bremžu kluči: pa mēnesi nodilst tik, ka kļūst bailīgi braukt. Kad no Gaisa tilta top pagrūti nobremzēt, labi, ka turpat ir Biķernieku ielas sākuma “Havajas” un ka tajās šoziem nav bijis rindas apkopei.
Mans zelts ir mana tauta 
Komentēt