Mēneša prieks — riteņbraukšana


Vai pa aptuveni mēnesi kopš ārkārtas stāvokļa ieviešanas noticis kas labs? Jā, ir. Četrgadniece iemācījusies braukt ar riteni. Pagaidām dižākais sasniegums: 4,3 km brauciens, ko — uff! — dabūju kājām rikšot pakaļ.

140 vārdu: 2020. gada riteņbraukšana — 1000 km


Kaut kāda anomalija — divos mēnešos esmu nobraucis 1000 km. Precīzāk, ne jau tas anomalija, ka divos mēnešos nobraucis 1000 km, bet tas, ka pirmos divos gada mēnešos. Citkārt pirmais tūkstotis pieveikts daudz vēlāk, maija vidū, piemēram, pērnā rekordbraukšanas gadā 17. maijā. Bet, jā, laiks lutinājis. Kaut kad šai laikā izbeidzās ķēžeļļa, un, staigādams pa veikaliem, atklāju, ka jēdzīgas ķēžeļļas vairs nav — tagad visur ir vasks. Konservātīvs būdams, beigās kaut kādu eļļu nopirku, bet tagad jāeļļo ik pārdienas. Ņerr.

Bet labi, par nākotni. Ja reiz pirmais tūkstotis nokopts, tad līdz sezonas rekordam palicis vēl 4100 km. Tātad, lai to pārsniegtu, atlikušos desmit mēnešos jānobrauc >410 km mēnesī, tas ir, 103 km nedēļā. Izskatās cērtams kociņš.

Domāju, ko lai ieliek attēlā. Ek, likšu vēlreiz tukšo Brīvības gatves un Juglas ielas krustojumu. Jo bez pāris vakarnaksnīgiem braucieniem 1000 km līdz šodienai nebūtu sasniedzis.

2019. gada riteņbraukšanas sezona — 5100 km


Pēdējo pusmēnesi bijis viegli jāapdomā iepriekš neradies jautājums: ko uzskatīt par pērnās riteņbraukšanas sezonas beigām. Līdz šim bija vienkārši: kad sākas sniegs un sals, tad. Pāris reižu ievilkās nākamā gadā līdz 13. janvārim, reizi līdz 27. janvārim, tomēr vienmēr beidzās. Bet tik burvīgā ziemā, kad rudens bez sniega un sala pāriet pavasarī? Janvārī vēl domāju, ka gan jau redzēs. Pēdējā iespēja šķita tagadējais spelgonis ar -1°, tak ratu ceļš ne brīdi nepārgāja ragavu ceļā, un rīt izskatās pēc pēdējās ziemas dienas. Tāpēc jāizlemj: robeža būs kalendāra gadu mija. Tādējādi pērn esmu nobraucis 5100 km, vairāk nekā jebkad.

Bet tad jau sākusies nākamā sezona. Un kā sākusies! 5100 būtu 425 mēnesī. Taču janvārī (!) pieritējis vairāk par mēneša caurmēru — 555 km, ieskaitot nedēļu ar 150 km un šai nedēļā divas dienas ar kājnieku maratonu. Tā turpināt. Lai palīdz vēl gaŗais gads.

140 vārdu: 5000 km


Vēla rudens skats no Mazjumpravas muižas Rīgas virzienā

Šodien ar mani noticis kas pirmoreiz mūžā. Vēl priekš mēneša domāju, ka nekas tāds nenotiks. Priekš pusmēneša sāku cerēt, ka varētu gan notikt, tomēr nerēķinājos ar to. Priekš nedēļas jau ieplānoju, ka šonedēļ jānotiek. Jā, kā jau saprotams, šodien pārripinājos pāri 5000 kilometriem šosezon.

Izšķirīgais apstāklis, protams, bijis negaidīti jauki laikapstākļi — vairāk tādu ziemu! Vai tomēr rudeņu? Nekādu dižu braucienu nav bijis, tik līkumi ceļā uz darbu un atpakaļ. Ar tādiem skatiem kā attēlā redzamais. Ja vējš gana spirgts, tad >30 km/h pa vējam un ~15 km/h pret. Un bolot acis uz ceļu, lai izvairītos kritušu zaru. (Arī attēlā var redzēt.) Un tādā tumsā reizi mēnesī zibsnim jāliek jaunas baterijas. Un tūlīt būs jāpērk jauna ķēžeļļa. Braukāšu, protams, tālāk, kamēr vēl varēs, bet vairs pēc nekā nedzenoties. Un jā — tagad manis pēc var salt un snigt. Uz nedēļām trim, teiksim.

140 vārdu: 2019. gada riteņbraukšana — sezonas rekords


Ir pamats iemalkot kādu mēriņu

Šodien pārripināju pāri 4540 km, kas bija līdzšinējais, 2016. gadā sasniegts sezonas rekords. Bez mocībām. Nekādu dižu braucienu pēc 4000 km nav bijis, nav arī nevienas riteņbraukšanas fotografijas. Labāk pastāstīšu, kā es iepriekšējā nedēļā netiku līdz rekordam. Nedēļu sākot, izskatījās, ka ceturtdien aizmīšos. Pirmdien bija slapjš, tas mazināja nobraukto attālumu, taču tik un tā ceturtdienas mērķis palika visnotaļ sasniedzams. Otrdien braukšana bija gana laba, un ceturtdienas izredzes tuvinājās. Trešdien bija tīkami silts, tak atkal slapjš, un kļuva skaidrs, ka iecere jāatliek uz piektdienu. Ceturtdien, braucot uz darbu, piepeši sajutu, ka priekšējam ritenim ne no šā, ne no tā bremzes vienā pusē sāk berzties gar aploci. Apstājos izpētīt. Tūlīt ar vieglu izbrīnu ieraudzīju, ka pirmoreiz mūžā — pārlūzusi dakša, precīzāk, atlūzis viens tās zars. Ar to arī ieceres bija vējā, padarīšana jāatliek uz šonedēļu, un tikām jāiztiek ar kājām un sabiedrisko satiksmi.

Riteņa mazgāšana automazgātavā


Braucu šovakar mājās pa Krasta ielas teorētisko veloceliņu (praktisko ietvi) un priekšā ieraudzīju miglas mākoni. Kad piebraucu tuvāk, kļuva skaidrs, ka tā ir pašapkalpošanās automazgātava. Tika darbināti visi četri nodalījumi, taču divos no tiem man par pārsteigumu mazgāja — riteni. Kamēr attapos nofotografēt (skatīt attēlu), viens riteņmazgātājs jau bija darbu beidzis, un no viņa attēlā ir tikai vairs pakaļējais ritenis kreisā malā.

Bet labi, mīļie kolēģi riteņbraucēji, lūdzu, atbildiet — kāda jēga mazgāt riteni automazgātavā? Kādi labumi, kādi trūkumi? Kādas viltības, no kā jāuzmanās? Cik maksā, vai vērts? Ko vēl būtu labi zināt? Nekad tā neesmu darījis, bet, ja reiz šovakar puse mazgātāju bija riteņbraucēji, tad varbūt tas kaut ko nozīmē, un es labprāt noskaidrotu sīkāk.

2019. gada riteņbraukšana — 4000 km


Tērvetes veloparka schēma

Vakar pārripināju pāri 4000 km. Dižu braucienu bijis nav. Esmu rakstījis par jauno un veco Cielavu ielu un saspiestas gāzes uzpildes staciju Lubānas ielā. Bet biežāk ceļā uz darbu un no tā esmu laidis līkumus. Iepazinu arī šogad ierīkoto Tērvetes veloparku, tas ir, meža bezmaksas velotrases. Īsākie apļi pilni šķēršļiem, kas drīzāk piemēroti bērniem, savukārt man patika, ka visus šķēršļus var viegli apbraukt. Gaŗākajā aplī lielākais pārbaudījums ir kalns. Tajā arī vairāki stendi par mežu, tak kuŗam gan duka pie tiem stāties? Trašu kopgaŗums kādi ķiļi trīs, tāpēc jaunatklāsmes prieks ir īss.

Šogad 4000 km noripināti, iespējams, agrāk nekā jebkad. Pat 2016. gada rekordsezonā (4540 km) pēdējo apaļo tūkstoti sasniedzu 1. novembrī. Tas rada kārdinājumu tikt vēl tālāk, jo tos 540 km taču var nomīties līdz novembŗa beigām, vai ne? Protams, ja vien laikapstākļi ļaus. Un tas ir liels JA…

140 vārdu: 2019. gada riteņbraukšana — 3000 km


Lai paliek vēsturei un vēlākai salīdzināšanai: 22. augustā pārripināju pāri 3000 km šosezon. Kas jaunākā tūkstotī bijis? Mājas—darbs—mājas, seni dzelzceļa atzari pie Dārziņu stacijas, Ulbrokas cūku ferma, apkārt lidostai, Baldone, Daugmale, Ērgļu dzelzceļš. Ceru, kaut kad uzrakstīšu par redzēto atsevišķus rakstus, tak zinu, ka šai ziņā ir vēl 2017. gada parādi. Vienalga, tīkami, ka šogad 3000 sasniegts divas nedēļas agrāk nekā pērn. Saglabājot iegūto handikapu, 4000 būtu jāsasniedz 7. novembrī, bet tad jau redzēs, vai izdosies — laikapstākļi var iztraucēt. Pirmoreiz mūžā pārplīsa ķiveres saites plastmasas stiprinājums pie ķiveres — un dabūju pirkt jaunu ķiveri, ij nesasitis veco. Bet labi, bija jau ar tai divpadsmit gadu. Savukārt astoņgadnieks sasniedzis jaunu brauciena rekordu — 24 km (vairākos posmos, protams, no kuŗiem gaŗākais 13 km), ieskaitot uzbraukšanu 23 un 17 metru kalnā un arī tikpat lejā pa nobraucieniem, kas dižāki nekā Biķernieku trasē.

Cēderu karjera dzelzceļa atzara sākums

Dienvidu lidmašīnu vērotava. Sākumā lidmašīna ir spožs punkts

Ērgļu dzelzceļa tilts pār Mazo Juglu pie Rīgas apvedceļa

Baldones sēravots

140 vārdu: 2019. gada riteņbraukšana — 2000 km


Kad biju šogad nobraucis pirmo tūkstoti un pārsteigts atklājis, ka atpalieku no pērnās braukšanas tik nedēļu, tomēr nekādu kontrollaiku nākamam tūkstotim nenoteicu — kā būs, būs. Tomēr priekš nedēļas, kad bija palicis 141 km, ieskatījos, kā bija pērn, un atkal tiku pārsteigts — ir iespējas sasniegt agrāk! Lietusmākoņi šonedēļ sagadījās tā, ka tikai pāris reižu biju spiests meklēt patvērumu vai īsināt braucienu. Tāpēc paguvu šodien, ne rīt, kā biju iecerējis. Pat sešas dienas agrāk nekā pagājušā gadā.

Kas tad otrā tūkstotī bijis? Dižākais laikam — Gaujas ieteka.

Skats no Gaujas ietekas augšup pa upi

Vēl: jaunais Jaunmāŗupes veloceliņš (jā, tagad uz Jaunmāŗupi var ļoti jauki aizbraukt pa Rožu ielu), Vecrīga—Stūnīši—Baloži—Ķekava—Rumbula—Teika, Vecrīgas—Rumbulas veloceliņš un vēl aiz tā, Mangaļsala, Āņi.

Stūnīšu vēlēšanu iecirknis

Skats no Āņiem pāri Gaujai uz Iļķeni. Līst lietus, redzamas tilta atliekas

Šaursliežu dzelzceļš no cara kaŗaflotes piestātnes uz Mangaļsalas nocietinājumiem

Ko turpmāk? Kā būs, būs. Pērn bija 5. septembrī. Gribētos uz Suntažiem pa bijušo Ērgļu dzelzceļu aizlaist. Kāds zina, cik viegli tur ar tievām riepām pabraukt?

140 vārdu: velobraucējiem pa kreisi — kur braukt tālāk aiz Rumbulas veloceliņa strupceļa


Norāde “Velobraucējiem ☼ pa kreisi (ieteikums) ←”

Kamēr Vecrīgas—Rumbulas veloceliņš lejpus kādām Daugavmalas mājām atduŗas strupceļā, kas nez kāpēc nav “Jāņa sētas” kartē iezīmēts, gribētājiem braukt tālāk jādodas pa Rumbulas dārziņu celiņiem. Un tur nezinātājam visai viegli ne gluži apmaldīties, bet aizbraukt kaut kur aplami gan. Jo jābrauc ne vienkārši uz priekšu, bet pāris vietās zigzagā. Pērn nemanīju, bet šogad vienā zigzagā uzlikta sirsnīga paštaisīta norāde, ka velobraucējiem labāk pa kreisi. Varu apliecināt, ka ieteikums pareizs. Kopskatam “Jāņa sētas” karte ar maniem iezīmējumiem:

Leģenda tāda, ka sarkana līnija ir kartē neiezīmētais veloceliņa strupceļš, zaļi punktēta līnija — braucamā trase, zils aplītis — paštaisītās norādes vieta, balti svītrots laukums — kartē neiezīmēts klajums, sarkans krustiņš — vilinošs ceļš, kuŗā tomēr neiegriezties (zigzaga pagrieziens ne tur, bet nākamā ceļā pa labi). Trase visā gaŗumā viegli izbraucama arī ar tievām riepām, bīstamu izbērtu stiklu vai asu akmeņu nav, tas ir, nupat vēl nebija.

2019. gada riteņbraukšana: 1000 km


Šodien pārripināju pāri 1000 km. Jāatzīst, esmu pārsteigts, ka ar visu aizņemtību un citiem šīgada kavēkļiem tikai par nedēļu atpalieku no pagājušā gada. Ievērības cienīgākais varētu būt saistīts ar semināru vadīšanu vēlēšanu komisijām pa Latviju. Proti, cilvēkģeografa centībā centos un lielākoties izdevās atrast pa pusstundai vai cik, lai apbraukātu un sīkāk iepazītu pilsētu, uz ko esmu atbraucis. Latvija ir tik skaista! (Ar dažiem izņēmumiem.) Tagad jāgaida, kad bremžu kluču nodilums kļūs signāls vest pie meistara.

Skats no pilsdrupām Rēzeknes pilskalnā uz Jēzus sirds baznīcu 

Skats no Ludzas mūzeja priekšas uz pilsdrupām pilskalnā. Priekšplānā upe, kas savieno Lielo un Mazo Ludzas ezeru

Valkas stacija

Preiļu ugunsdzēsēju depo

140 vārdu: 4000 km riteņbraukšanas


Robežstabs Valkas Raiņa ielas vidū. Aiz Varžupītes tilta — Igaunija.

Īpaši necenšoties, esmu aizripinājis līdz 4000 km jūtami agrāk nekā pērn (19. decembrī) un šīgada prognozē (2. decembrī), taču jūtami vēlāk nekā aizpērn (1. novembrī). Atskatoties ir nevaru nosaukt iezīmīgāko braucienu vai riteņgadījumu, tikai rāmi (ne riteņa rāmi, bet rāmi un mierīgi) uz darbu un atpakaļ ar līkumiņiem.

Ai, nē, atcerējos! Bija kas neparasts — gan ne pārāk gaŗš kilometros, taču interesants. Proti, septembrī braukāju (ar automobili) pa Latviju, vadīdams seminārus vēlēšanu komisijām par Saeimas vēlēšanu rīkošanu. (Ne es vienīgais.) Un automobilis tomēr tik ietilpīgs, ka pāris reižu paņēmu riteni līdzi, lai pēc semināriem kādu pusstundu vai cik apbraukātu cilvēkģeografiski interesantas rajona centra vietas, piemēram, bijušos dzelzceļus vai Valkā valsts robežu. Jā, un Kuldīga joprojām burvīga!

Bet tagad viss laikapstākļu ziņā, un dzīvība un veselība dārgāka par dzīšanos pēc kilometriem sniegā un ledū. Par laimi, vismaz tuvākās dienas sniega fronti nesola.

Riteņbraukšana: 3000 km


Kad šosezon nobraucu 2000 km, par nākamo kontrollaiku noteicu 9. septembri. Šis datums šogad iekrīt svētdienā, un tas, ievērojot nedēļas gaitu īpatnības, nozīmēja, ka jāpagūst līdz 7. septembrim. Par laimi, laikapstākļi un ģimenes darīšanas tomēr ļāva pagūt un sasniegt iecerēto pat divas dienas agrāk. Dižākais brauciens bijis šogad vienīgais simtnieks uz Kaņieri un atpakaļ, savukārt beidzamās brīvdienās kustīgumu vairojusi velosēdeklīša iegāde. Par nākamo kontrollaiku — 4000 km sasniegšanai — varētu noteikt 2. decembri, tak skaidrs, ka visi nodomi var, piemēram, 1. novembŗa naktī izputēt salā un sniegā.

Berģu veloceliņā pie Šmerļa atrasta riteņa slēdzenes atslēga


Šodien ap 11 uz Berģu veloceliņa Šmerļa meža posmā pretī iebrauktuvei Brīvības gatvē 349 un 351 atradām riteņa slēdzenes atslēgu (skatīt attēlā). Ja precīzi, tad pie veloceliņa ietves puses apmales, ko rāda arī baltais līnijas krāsojums attēlā.

Nu bija jāizvērtē divas varbūtības:

  1. īpašnieks, atklājis zūdību, lēni izbrauc atpakaļvirzienā savu maršrutu līdz vietai, kur atslēga vēl nebija pazaudēta;
  2. īpašnieks ierauga atrašanas vēsti internetos.

Manā ieskatā īpašniekam lielāka izredze atrast pazaudēto pirmā variantā, tāpēc atslēgu atstājām, kur atraduši. Lai tomēr par kripatu vairotu sekmīga iznākuma izredzes, rakstu arī atrašanas vēsti (nevaru gan nekā garantēt par nākamo atradēju rīcību). Un būtu, protams, pateicīgs par plašāku padaudzināšanu, ja nu veicas un īpašnieks tiešām ierauga vēsti. Vēlreiz atrašanas vieta kartes veidā:

140 vārdu: riteņbraukšanas 2000 km


Kad šosezon nobraucu 1000 km, par nākamo kontrollaiku noteicu 15. jūliju. Jūlija vidum tuvojoties, pamanīju, ka tā ir svētdiena. Bet nedēļas nogalēs reti laiks ripināties. Tātad vai nu 13. jūlijā, kas būtu patīkamāk, vai 16. jūlijā. Vēl iepriekšējā nedēļā nevarēja noprast, kad sasniegšu un vai tiešām līdz 16. jūlijam. Bet pēcdziesmusvētku brīvdiena gadījās gana brīva: paguvu gan ar deviņgadnieku kājnieku maratonu, gan viens turp-atpakaļ uz LNNK (Latvijas Nācionālās neatkarības kustība; pirmā atmodas organizācija, kas bija par neatkarības atjaunošanu) 30 gadu svinībām Arkadijas parkā. Ar tādiem 60 km ķešā līdz 2000 palika vien kuiļa rūciens, ko šodien (nu jau vakar) arī norūcu. Tagad (labi, nākamnedēļ) jādod ritenis apkopei, un tad jātēmē uz nākamo tūkstoti. Pērn sasniedzu 22. septembrī, šogad raudzīšu līdz 9. septembrim. Kartē esmu noskatījis dažus simtniekus un vienu “cik spēšu” 100+. Redzēs, ko ļaus aizņemtība, laikapstākļi un riteņa stāvoklis.

Deviņgadnieka pirmais maratons


Šodien bija jauka brīvdiena (kaut nejūtos pelnījis). Pierakstīšu, lai jaukums paliek vēsturei. Vispirms bija jauki, ka varēja izgulēties. Tad rīta pusē sarunāju deviņgadnieku braukāties — burkānā minēju Mangaļsalas nocietinājumus, molu un jūŗu, kā arī pusdienas kādā ēstuvē. Derēja. Jauki, ka gandrīz visā gaŗumā ir veloceliņš. Mežaparks šķita gurdens pēc dziesmusvētkiem. Iebraucot Jaunmīlgrāvī, deviņgadnieks teica, ka tagad būs smaka, kas viņam netīk — nafta. Bija ar. Vecmīlgrāvī viņa futbolista aci uzmanību piesaistīja nolaistais stadions. Mangaļsalā apskatījām Vecdaugavai tuvākos nocietinājumus un, to darot, viegli cietām (īpaši es) odu un dunduru uzbrukumā. Tālāk nedevāmies Mangaļsalas ielas smilšu un ierobežota laika dēļ. Pie jūŗas izbraucām Vecāķos, Vēlavu ielas galā, kur ir jauka, plata koka laipa gandrīz līdz pašai jūŗai. Deviņgadnieks gan bija gatavs ūdenī vien roku pirkstus apmērcēt. Pēc īsas atpūtas un spēkbarības uzņemšanas devāmies atpakaļ.

Lai nodarbinātu ne tikai kājas, bet arī galvu, uzdevu izvēlēties pusdienu vietu. Izvēlēts tika “Dominas” “Lido”, turklāt ar maršrutēšanas piebildi, ka jāpiebrauc no otras (Bērzaunes ielas) puses, lai var riteņus atstāt pie paša “Lido”. Tā ar darījām. Pusdienojot deviņgadnieks pamanīja, ka vēl nekad nav tik raiti ēdis šašliku. Jā, nez kāpēc. Ieminējos, ka viņam ļoti maz trūkst, lai pārspētu četrus (?) gadus seno 38 km rekordu, un piedāvāju, ka var pārspēt līdz apaļiem četrdesmit vai līdz maratona 42,2 km. Āķis bija lūpā, izraudzījās maratonu, un to ar līkumiem un riņķošanu līdz mājām izdarījām. Kolīdz bijām galā, deviņgadnieks metās ziņot sievai: “Mammu, es šodien nobraucu maratonu!” Pasmaidīju un sāku posties uz LNNK (Latvijas Nācionālās neatkarības kustība) trīsdesmit gadu svinībām Arkadijas parkā, uz kurieni deviņgadnieks nez kāpēc vairs nevēlējās braukt. Bet visu cieņu tāpat.

Riteņbraukšana: 1000 km


Šodien pārripināju pāri 1000 km šosezon. Lielākoties no mājām uz darbu un tad atpakaļ ar līkumiem, ja laiks (abās nozīmēs) ļauj. Esmu pateicīgs par agru pavasari. Patīkamākais: pēdējo dienu braukšana, kopš sākusies vasara. Tiesa, tāda kārtīga versmīte no asfalta vēl nav bijusi. Tā kā biju pērn pierakstījis apaļu tūkstošu datumus, centos šogad kaut par dienu apsteigt 16. maiju. Izdevās, un tagad var atļauties vest pie meistara — šis tas labojams sakrājies. Pēc tam būs jātēmē uz nākamo tūkstoti, kas pērn bija 22. jūlijā, bet šogad būtu labi nedēļu agrāk, tātad 15. jūlijā. Redzēs.

2018. gada riteņbraukšanas sezona atklāta


Šodien atklāju riteņbraukšanas sezonu. Dabūju riteni no labošanas — neatceros, kad tas iepriekš tik labi izskatījies un bijis tik labā braukšanas kārtībā. Gadiem. Un lai tik pamēģina nebūt, ja samaksāju simt latu. Diena it kā vēsa, tak ģērbies biju piemēroti un nesala. It kā ir sniegs un ledus, tak gandrīz visur brauktuves un ietves tīras no tiem. Tā ka pirmie 20 km samērā mierīgi ķešā.

2017. gada velosezona — 4460 km


Darba sienas kalendāra februāŗa lapa. Ļoti trāpīga un piemērota noskaņa.

Beidzot galā mana 2017. gada velosezona. Turklāt ne laikapstākļu dēļ. Bet par to mazliet vēlāk. Spidometrs rāda 4460 km, trešais lielākais rādījums manā riteņbraucēja vēsturē, līdz pirmai vietai šķiŗ nieka 80 km. Atskatoties šī sezona atšķīrās no citām. Pirmkārt, nebija vasaras. Tā lija, ka izdevās tik viens simtnieks (>100 km brauciens) — un tas pats tikai tāpēc, ka vasaras nebūšana bija tā noriebusies, ka biju gatavs braukt pirmās divas stundas pa lietu. Jūtos parādā vēl emuāru ierakstu par šo braucienu. Otrkārt, augusta vidū pārlūza klanis un izputēja viena sausa nedēļa.

Treškārt, tie paši laikapstākļi, kas bija lieguši vasaru, izstiepa rudeni pāri Jaungadam un darīja braucamu novembri, decembri un janvāri. Esmu par to pateicīgs, kaut nav, kam. Cenšoties pavilkt gaŗumā sezonu, turpināju braukt arī pa sīku sniegu, ko citkārt neesmu darījis, un salā līdz -8,5° (iepriekš biju līdz -4°; panākumu ķīla — kailsals un maksimāla miesas apsegšana). Jā, un 29. janvāris ir vēlākais sezonas beigu datums (iepriekš divreiz bija 13. janvāris).

Ceturtkārt, sezonu piebeidza bremžu kluči, kuŗu dilums kļuva veselībai bīstams. Klučus it kā varētu viens divi nomainīt, taču biju dabūjis pakaļējam ritenim astotnieku un pāris spieķu izlauzis, kad, vairīdamies no kāda automobiļa, kas piepeši uz ielas griezās riņķī braukt pretējā virzienā, biju spiests mazā leņķī uzlēkt no brauktuves uz ietves. Izrādījās, ka astotnieku izlabot lāga nevar, ka pie reizes būtu labi arī priekšējam ritenim aploci nomainīt, tad meistars vēl piedāvāja jaunas rumbas (slēgti gultņi, slēgti gultņi!). Tā soli pa solim, līdz šobrīd man pie pogām šuj klāt mēteli, un sezona ir galā.

4000 km


Kad septembŗa beigās pārripināju 3000 km, diez kā neticēju, ka tikšu līdz 4000. Varēja rēķināties vien ar pusotru mēnesi palikušas braukšanas, un, braukājot no mājām uz darbu un atpakaļ, pusotrā mēnesī nav iespējams savākt tūkstoti. Un nebija arī iespējams. Tomēr tie paši laikapstākļi, kas šogad darīja vasaru nebijušu, pagarinājuši rudeni līdz decembŗa vidum un ļāvuši tikt līdz 4000. Tik un tā justos patīkamāk, ja būtu bijis kaut mēnesis kārtīgas vasaras un būtu ticis vairāk nekā tikai vienā simtnieka braucienā. Par to būtu gatavs maksāt ar ziemas sākšanos novembŗa sākumā. Bet ziema atkal atlikta vismaz līdz Ziemassvētkiem, tāpēc vēl kādus ķiļus paripināšu un, kazi, tikšu varbūt pat līdz 4100 km.

140 vārdu: 3000 km


Šodien (nu jau vakar) sasniedzu 3000 kilometru šosezon. Mazāk nekā pērn, bet kārtīgas vasaras nav bijis. Toties bijusi lielākā neizdošanās. Vasara jau bija gandrīz galā, kad augusta vidū beidzot solīja vienu sausu nedēļu (bija arī sausa). Cerību pilns izkalu plānus, kurp braukt, un sarēķināju nedēļā nobraukt 250 ķiļus. Pirmdienā braucu uz darbu, piepeši Brīvības un Ģertrūdes ielas krustojumā otrreiz mūžā pārlūza klanis. (Skatīt attēlu: tas ir stienis, kas savieno pedāli ar pārējo riteni.) Ar to arī plāni izputēja. Varēju vien izmēģināt, kā ir vienkājim ar riteni braukt — ir ātrāk, nekā divkājim iet, taču drīzāk nogurst. Kamēr tiku pie jauna klaņa, nedēļa galā. Tiesa, esmu pateicīgs par laimi nelaimē: ka pārlūza Rīgas centrā, nevis vakarišķā sešdesmitnieka lielākajā nekurienē. (Arī pirmā pārlūšana bija laimīga, četru minūšu gājumā no mājām.) Tāpēc 3000 tikai tagad, tāpēc šosezon tikai viens simtnieks — ceru par to uzrakstīt.

2000 km


Jāieraksta, lai var citus gadus salīdzināt. Šodien esmu pārripinājis pāri 2000 km šosezon. 1000 km bija 16. maijā, tā ka vajadzēja deviņas nedēļas. Bet vasara ir tāda, kāda ir.

Vecrīga—Carnikava—Teika


Carnikavas novada Gaujas vēlēšanu iecirknis

Kā jau teicu, vasara tāda, ka kilometri jāķeŗ, kamēr var. Šodien labi, ka sausā mājās varēja tikt, bet vakar izdevās kas vairāk. Bija nodoms no darba Vecrīgā uz mājām Teikā braukt caur Carnikavu. Kāpēc dzīties uz Carnikavu? Jo nedēļas nogalē apmeklējām tur zvejnieku svētkus. Un? Divgadniece īsi pirms Carnikavas automobilī aizmiga. Lai netraucētu diendusu, izlēmām, lai paliek mašīnā. Paliku arī es pieskatīt (un viegli acis aizdarīt). Kad sieva un dēli pārradās, viņi pārnesa arī fotoorientēšanās lapas. Tukšas. Bet ar vēlējumu, ka es varētu palīdzēt, jo atminējumus var iesniegt arī pēc svētkiem. Labi. Dažas atbildes sasēņoju internetos, bet pēc dažām bija vien jābrauc uz Carnikavu.

Pirmais darbs: maršrutēšana. Carnikava gana tālu, ka nevar bezrūpīgi ripināties, ja grib pagūt turp un atpakaļ. Tas un kilometru ķeršana nozīmē, ka mazāk vaļas kultūrvēstures, pilsētbūvniecības un dabas vērošanai, bet vairāk jādomā par mīšanos. “Jāņa sētas” maršrutētājs piedāvāja Brīvības ielu un Tallinas šoseju. Bet tas pielāgots automobiļiem un dod priekšroku lielceļiem. Ieliekot starppunktu Jaunciema gatvē, maršrutētājs pārleca uz Kalngales ceļu un pateica, ka tas pāris ķiļu īsāks.

Bet vasara tāda, ka ar ieceri vien nepietiek. Vajag vēl, lai ūdens neslapina no augšas un nešķiež no apakšas. Vēl 16.50 nolija, tomēr, beidzot darbu, no augšas vairs nenāca. Taču ceļš bija slapjš un peļķēs. Izlēmu braukt līdz Sarkandaugavas pārbrauktuvei: ja ceļš joprojām būs pelķēs, ka nevarēs ar pilnu ātrumu laist, vai atskries vēl kāds lietus mākonis, varēšu raut nost uz Teikas pusi. Kā izbraucu no centra Preču stacijas laukos, kur koki vairs neaizēnoja ceļu, peļķes strauji izzuda. Sarkandaugavā stāvoklis šķita cerīgs, tāpēc nogriezos uz Viestura prospektu. It kā divas joslas katrā virzienā, bet slikts prospekts riteņbraukšanai: notekas brauktuves malā tādās bedrēs, ka jāapbrauc uz brauktuves vidu — bet tur smagie. Un ko darīt, ja tūlīt priekšā bedre, bet sānos gaŗām brauc smagais? Nē, slikts prospekts. Ticis līdz Jaunmīlgrāvim un veloceliņam, atviegloti uzelpoju.

Nākamā grūtā vieta bija darbdienas pievakarē no Mīlgrāvja tilta tikt uz Jaunciema gatves (kreisā josla), ja pa labo joslu nepārtrauktā straumē brauc uz Vecmīlgrāvi. Tiku. Nākamā grūtā vieta bija Jaunciema gatve pati: šaurs, šaura nomale, malā asfalts izdrupis, brauc smagie. Te minos īpaši sparīgi, lai ātrāk tiktu cauri. Tiku un Kalngales ceļa sākumā vēlreiz varēju atviegloti uzelpot. Rijot minūtes un kilometrus, gaŗām paslīdēja Kalngale, Gaŗciems, Gaŗupe. Carnikavā ierados, viegli apsteidzis iecerēto grafiku. Ātri atradu kontrolpunktus — paldies orientēšanās klubam “Kāpa”, kas tos salicis daudz precīzāk nekā Čiekurkalna fotoorientēšanās. Tā kā bija laiks, izlēmu aizlaist apskatīt jauno Gaujas vēlēšanu iecirkni. Gauja domāta ne upe, bet vasarnīcu ciems aiz upes, pie Gaujas stacijas. Tur šogad pirmo reizi ierīkoja vēlēšanu iecirkni, no tūkstoša balsstiesīgo atnāca gandrīz pustūkstotis (44,4% aktīvitāte), cilvēku atsauksmes bija labas. Aizbraucu, apskatījos, tā arī bija, kā tiku dzirdējis — piestacijas veikalkafejnīca.

Nu varēju doties mājup — šoreiz gan pa Tallinas šoseju. Braukt jauki: ij segums gluds, ij nomale plata. Tik nogurums. Lai būtu vieglāk, skaitīju ik desmit minūtes, cik esmu ticis Rīgai tuvāk: Carnikavas pagrieziens; cauri Ādažiem, cauri Baltezeram. Konstatēju, ka laika gana, tāpēc varu atļauties pie “Baltvillas” raut nost no šosejas un priekam un mieram izbraukt caur Priedkalni (Senču prospekts, Krastmalas iela). Priekš gadiem desmit šai ceļā bija, ja pareizi atceros, trīspadsmit sliekšņu, bet tagad sabiedrība kļuvusi civīlizētāka un sliekšņu palicis divreiz mazāk. Rīgā vairs atlika mierīgi pa Berģu veloceliņu ripināties, lai pie mājām ieskaitītu sev 63 km.

Vecrīga—Mangaļsala—Teika


Stokholmas prāmis Rīgas jūŗas vārtos

Vasara tāda, ka kilometri jāķeŗ, kamēr var. Tāpēc aizvakar no darba Vecrīgā uz mājām Teikā braucu caur Mangaļsalu. Vispirms biju domājis, ja lietus nelīs, aizlaist līdz Vecāķiem. Ievērojot brauciena laiku, drošību, skatus un to, cik sen tie iepriekšējo reizi baudīti, izvēlējos braukt pa Ganību dambi, Tvaika un Ezera ielu. Ceļā nekā diža nebija, Jaunmīlgrāvī kā parasti oda pēc naftas produktiem. Tuvojoties Vecāķiem, kļuva skaidrs, ka esmu braucis gana ātri un varu pagūt vēl uz Mangaļsalu. Domāts, darīts, griezu iekšā allaž jaukā Zvejas ielā. Braucot cauri Mangaļsalai, metu un metu profesionāļa aci uz sāniem: kur, sakiet, lūdzu, kur Mangaļsalā varētu vēlēšanu iecirkni izvietot? Jo ir vairāk nekā tūkstoš vēlētāju, kam šobrīd balsot jābrauc 4…5 km uz Vecāķiem. Pie Daugavas tiku vienlaikus ar Stokholmas prāmi. Kādu brīdi sacentos, tak itin drīz kļuva skaidrs, ka tas brauc ātrāk par maniem piecpadsmit mezgliem. Pa molu dabūju braukt vienlaikus ar prāmja saceltiem viļņiem. Pēc īsas atpūtas un acu mielošanas pie bāciņas molagalā, devos atceļā.

Laika joprojām bija gana, un varēju atļauties visādus līkumus. Vispirms pārbaudīju, cik tālu šogad asfaltēta Mangaļsalas iela gar nocietinājumiem. Tikpat. Tad, kā izskatās vecā armijas piestātne pie Daugavas un dzelzceliņu atliekas pie tās. Tāpat. Tad izbraukājos pa Vecāķiem. Kā allaž patīkami. Tad pa Aiŗu ielu, kur mierīgāka braukšana nekā pa steidzīgo Vecāķu prospektu. Līkumojot pa Vecmīlgrāvi, kārtējo reizi varēja nožēlot, kādus postījumus latviešiem un Rīgai nodarījusi krievu kolonizācija. Braucot gar 31. vidusskolas stadionu, vairs nepazinu, kur 1991. gada 23. augustā ugunskuru akcijā arī es biju atnācis. Jaunmīlgrāvī gaidīja pārsteigums: aizliegts ar riteni pa Ostas prospekta veloceliņu iebraukt Mežaparkā, jo tur tagad smagie dragā — cik saprotu, Mežaparka estrādes būvdarbos. Nekā darīt, bija vien pa Viestura prospektu jālaiž. Jā, kad iebrauc Sarkandaugavā, baigi mežs izcirsts pievedceļam. Laižoties lejā no Gustava Zemgala gatves estakādes bijušos dārziņos, sasniedzu laikam savu ātruma rekordu: 54 km/h. Tā kā joprojām braucu gana ātri, atlika laiks palīkumot pa Čiekurkalnu. Nobraucis gar “Mielotavu”, apņēmos reiz to tomēr izmēģināt. Un tad jau Teika klāt ar 72 km ķešā.

1000 km


Jāieraksta, lai citus gadus var salīdzināt. Vakar, 16. maijā pārripināju pāri 1000 km šosezon. Pamatā mājas—darbs—mājas, retumis kādi līkumi vai citi braucieni. Palīdzējis sniega sniega trūkums. Patīkamākais laikam 19 km izriņķošana pa Biķernieku trasi kopā ar sešgadnieku pēc viņa lūguma.

%d bloggers like this: