140 vārdu: 2019. gada riteņbraukšana — sezonas rekords


Ir pamats iemalkot kādu mēriņu

Šodien pārripināju pāri 4540 km, kas bija līdzšinējais, 2016. gadā sasniegts sezonas rekords. Bez mocībām. Nekādu dižu braucienu pēc 4000 km nav bijis, nav arī nevienas riteņbraukšanas fotografijas. Labāk pastāstīšu, kā es iepriekšējā nedēļā netiku līdz rekordam. Nedēļu sākot, izskatījās, ka ceturtdien aizmīšos. Pirmdien bija slapjš, tas mazināja nobraukto attālumu, taču tik un tā ceturtdienas mērķis palika visnotaļ sasniedzams. Otrdien braukšana bija gana laba, un ceturtdienas izredzes tuvinājās. Trešdien bija tīkami silts, tak atkal slapjš, un kļuva skaidrs, ka iecere jāatliek uz piektdienu. Ceturtdien, braucot uz darbu, piepeši sajutu, ka priekšējam ritenim ne no šā, ne no tā bremzes vienā pusē sāk berzties gar aploci. Apstājos izpētīt. Tūlīt ar vieglu izbrīnu ieraudzīju, ka pirmoreiz mūžā — pārlūzusi dakša, precīzāk, atlūzis viens tās zars. Ar to arī ieceres bija vējā, padarīšana jāatliek uz šonedēļu, un tikām jāiztiek ar kājām un sabiedrisko satiksmi.

Riteņa mazgāšana automazgātavā


Braucu šovakar mājās pa Krasta ielas teorētisko veloceliņu (praktisko ietvi) un priekšā ieraudzīju miglas mākoni. Kad piebraucu tuvāk, kļuva skaidrs, ka tā ir pašapkalpošanās automazgātava. Tika darbināti visi četri nodalījumi, taču divos no tiem man par pārsteigumu mazgāja — riteni. Kamēr attapos nofotografēt (skatīt attēlu), viens riteņmazgātājs jau bija darbu beidzis, un no viņa attēlā ir tikai vairs pakaļējais ritenis kreisā malā.

Bet labi, mīļie kolēģi riteņbraucēji, lūdzu, atbildiet — kāda jēga mazgāt riteni automazgātavā? Kādi labumi, kādi trūkumi? Kādas viltības, no kā jāuzmanās? Cik maksā, vai vērts? Ko vēl būtu labi zināt? Nekad tā neesmu darījis, bet, ja reiz šovakar puse mazgātāju bija riteņbraucēji, tad varbūt tas kaut ko nozīmē, un es labprāt noskaidrotu sīkāk.

2019. gada riteņbraukšana — 4000 km


Tērvetes veloparka schēma

Vakar pārripināju pāri 4000 km. Dižu braucienu bijis nav. Esmu rakstījis par jauno un veco Cielavu ielu un saspiestas gāzes uzpildes staciju Lubānas ielā. Bet biežāk ceļā uz darbu un no tā esmu laidis līkumus. Iepazinu arī šogad ierīkoto Tērvetes veloparku, tas ir, meža bezmaksas velotrases. Īsākie apļi pilni šķēršļiem, kas drīzāk piemēroti bērniem, savukārt man patika, ka visus šķēršļus var viegli apbraukt. Gaŗākajā aplī lielākais pārbaudījums ir kalns. Tajā arī vairāki stendi par mežu, tak kuŗam gan duka pie tiem stāties? Trašu kopgaŗums kādi ķiļi trīs, tāpēc jaunatklāsmes prieks ir īss.

Šogad 4000 km noripināti, iespējams, agrāk nekā jebkad. Pat 2016. gada rekordsezonā (4540 km) pēdējo apaļo tūkstoti sasniedzu 1. novembrī. Tas rada kārdinājumu tikt vēl tālāk, jo tos 540 km taču var nomīties līdz novembŗa beigām, vai ne? Protams, ja vien laikapstākļi ļaus. Un tas ir liels JA…

140 vārdu: 2019. gada riteņbraukšana — 3000 km


Lai paliek vēsturei un vēlākai salīdzināšanai: 22. augustā pārripināju pāri 3000 km šosezon. Kas jaunākā tūkstotī bijis? Mājas—darbs—mājas, seni dzelzceļa atzari pie Dārziņu stacijas, Ulbrokas cūku ferma, apkārt lidostai, Baldone, Daugmale, Ērgļu dzelzceļš. Ceru, kaut kad uzrakstīšu par redzēto atsevišķus rakstus, tak zinu, ka šai ziņā ir vēl 2017. gada parādi. Vienalga, tīkami, ka šogad 3000 sasniegts divas nedēļas agrāk nekā pērn. Saglabājot iegūto handikapu, 4000 būtu jāsasniedz 7. novembrī, bet tad jau redzēs, vai izdosies — laikapstākļi var iztraucēt. Pirmoreiz mūžā pārplīsa ķiveres saites plastmasas stiprinājums pie ķiveres — un dabūju pirkt jaunu ķiveri, ij nesasitis veco. Bet labi, bija jau ar tai divpadsmit gadu. Savukārt astoņgadnieks sasniedzis jaunu brauciena rekordu — 24 km (vairākos posmos, protams, no kuŗiem gaŗākais 13 km), ieskaitot uzbraukšanu 23 un 17 metru kalnā un arī tikpat lejā pa nobraucieniem, kas dižāki nekā Biķernieku trasē.

Cēderu karjera dzelzceļa atzara sākums

Dienvidu lidmašīnu vērotava. Sākumā lidmašīna ir spožs punkts

Ērgļu dzelzceļa tilts pār Mazo Juglu pie Rīgas apvedceļa

Baldones sēravots

140 vārdu: 2019. gada riteņbraukšana — 2000 km


Kad biju šogad nobraucis pirmo tūkstoti un pārsteigts atklājis, ka atpalieku no pērnās braukšanas tik nedēļu, tomēr nekādu kontrollaiku nākamam tūkstotim nenoteicu — kā būs, būs. Tomēr priekš nedēļas, kad bija palicis 141 km, ieskatījos, kā bija pērn, un atkal tiku pārsteigts — ir iespējas sasniegt agrāk! Lietusmākoņi šonedēļ sagadījās tā, ka tikai pāris reižu biju spiests meklēt patvērumu vai īsināt braucienu. Tāpēc paguvu šodien, ne rīt, kā biju iecerējis. Pat sešas dienas agrāk nekā pagājušā gadā.

Kas tad otrā tūkstotī bijis? Dižākais laikam — Gaujas ieteka.

Skats no Gaujas ietekas augšup pa upi

Vēl: jaunais Jaunmāŗupes veloceliņš (jā, tagad uz Jaunmāŗupi var ļoti jauki aizbraukt pa Rožu ielu), Vecrīga—Stūnīši—Baloži—Ķekava—Rumbula—Teika, Vecrīgas—Rumbulas veloceliņš un vēl aiz tā, Mangaļsala, Āņi.

Stūnīšu vēlēšanu iecirknis

Skats no Āņiem pāri Gaujai uz Iļķeni. Līst lietus, redzamas tilta atliekas

Šaursliežu dzelzceļš no cara kaŗaflotes piestātnes uz Mangaļsalas nocietinājumiem

Ko turpmāk? Kā būs, būs. Pērn bija 5. septembrī. Gribētos uz Suntažiem pa bijušo Ērgļu dzelzceļu aizlaist. Kāds zina, cik viegli tur ar tievām riepām pabraukt?

140 vārdu: velobraucējiem pa kreisi — kur braukt tālāk aiz Rumbulas veloceliņa strupceļa


Norāde “Velobraucējiem ☼ pa kreisi (ieteikums) ←”

Kamēr Vecrīgas—Rumbulas veloceliņš lejpus kādām Daugavmalas mājām atduŗas strupceļā, kas nez kāpēc nav “Jāņa sētas” kartē iezīmēts, gribētājiem braukt tālāk jādodas pa Rumbulas dārziņu celiņiem. Un tur nezinātājam visai viegli ne gluži apmaldīties, bet aizbraukt kaut kur aplami gan. Jo jābrauc ne vienkārši uz priekšu, bet pāris vietās zigzagā. Pērn nemanīju, bet šogad vienā zigzagā uzlikta sirsnīga paštaisīta norāde, ka velobraucējiem labāk pa kreisi. Varu apliecināt, ka ieteikums pareizs. Kopskatam “Jāņa sētas” karte ar maniem iezīmējumiem:

Leģenda tāda, ka sarkana līnija ir kartē neiezīmētais veloceliņa strupceļš, zaļi punktēta līnija — braucamā trase, zils aplītis — paštaisītās norādes vieta, balti svītrots laukums — kartē neiezīmēts klajums, sarkans krustiņš — vilinošs ceļš, kuŗā tomēr neiegriezties (zigzaga pagrieziens ne tur, bet nākamā ceļā pa labi). Trase visā gaŗumā viegli izbraucama arī ar tievām riepām, bīstamu izbērtu stiklu vai asu akmeņu nav, tas ir, nupat vēl nebija.

2019. gada riteņbraukšana: 1000 km


Šodien pārripināju pāri 1000 km. Jāatzīst, esmu pārsteigts, ka ar visu aizņemtību un citiem šīgada kavēkļiem tikai par nedēļu atpalieku no pagājušā gada. Ievērības cienīgākais varētu būt saistīts ar semināru vadīšanu vēlēšanu komisijām pa Latviju. Proti, cilvēkģeografa centībā centos un lielākoties izdevās atrast pa pusstundai vai cik, lai apbraukātu un sīkāk iepazītu pilsētu, uz ko esmu atbraucis. Latvija ir tik skaista! (Ar dažiem izņēmumiem.) Tagad jāgaida, kad bremžu kluču nodilums kļūs signāls vest pie meistara.

Skats no pilsdrupām Rēzeknes pilskalnā uz Jēzus sirds baznīcu 

Skats no Ludzas mūzeja priekšas uz pilsdrupām pilskalnā. Priekšplānā upe, kas savieno Lielo un Mazo Ludzas ezeru

Valkas stacija

Preiļu ugunsdzēsēju depo

%d bloggers like this: