Riteņbraukšana: 1000 km


Šodien pārripināju pāri 1000 km šosezon. Lielākoties no mājām uz darbu un tad atpakaļ ar līkumiem, ja laiks (abās nozīmēs) ļauj. Esmu pateicīgs par agru pavasari. Patīkamākais: pēdējo dienu braukšana, kopš sākusies vasara. Tiesa, tāda kārtīga versmīte no asfalta vēl nav bijusi. Tā kā biju pērn pierakstījis apaļu tūkstošu datumus, centos šogad kaut par dienu apsteigt 16. maiju. Izdevās, un tagad var atļauties vest pie meistara — šis tas labojams sakrājies. Pēc tam būs jātēmē uz nākamo tūkstoti, kas pērn bija 22. jūlijā, bet šogad būtu labi nedēļu agrāk, tātad 15. jūlijā. Redzēs.

Advertisements

2018. gada riteņbraukšanas sezona atklāta


Šodien atklāju riteņbraukšanas sezonu. Dabūju riteni no labošanas — neatceros, kad tas iepriekš tik labi izskatījies un bijis tik labā braukšanas kārtībā. Gadiem. Un lai tik pamēģina nebūt, ja samaksāju simt latu. Diena it kā vēsa, tak ģērbies biju piemēroti un nesala. It kā ir sniegs un ledus, tak gandrīz visur brauktuves un ietves tīras no tiem. Tā ka pirmie 20 km samērā mierīgi ķešā.

2017. gada velosezona — 4460 km


Darba sienas kalendāra februāŗa lapa. Ļoti trāpīga un piemērota noskaņa.

Beidzot galā mana 2017. gada velosezona. Turklāt ne laikapstākļu dēļ. Bet par to mazliet vēlāk. Spidometrs rāda 4460 km, trešais lielākais rādījums manā riteņbraucēja vēsturē, līdz pirmai vietai šķiŗ nieka 80 km. Atskatoties šī sezona atšķīrās no citām. Pirmkārt, nebija vasaras. Tā lija, ka izdevās tik viens simtnieks (>100 km brauciens) — un tas pats tikai tāpēc, ka vasaras nebūšana bija tā noriebusies, ka biju gatavs braukt pirmās divas stundas pa lietu. Jūtos parādā vēl emuāru ierakstu par šo braucienu. Otrkārt, augusta vidū pārlūza klanis un izputēja viena sausa nedēļa.

Treškārt, tie paši laikapstākļi, kas bija lieguši vasaru, izstiepa rudeni pāri Jaungadam un darīja braucamu novembri, decembri un janvāri. Esmu par to pateicīgs, kaut nav, kam. Cenšoties pavilkt gaŗumā sezonu, turpināju braukt arī pa sīku sniegu, ko citkārt neesmu darījis, un salā līdz -8,5° (iepriekš biju līdz -4°; panākumu ķīla — kailsals un maksimāla miesas apsegšana). Jā, un 29. janvāris ir vēlākais sezonas beigu datums (iepriekš divreiz bija 13. janvāris).

Ceturtkārt, sezonu piebeidza bremžu kluči, kuŗu dilums kļuva veselībai bīstams. Klučus it kā varētu viens divi nomainīt, taču biju dabūjis pakaļējam ritenim astotnieku un pāris spieķu izlauzis, kad, vairīdamies no kāda automobiļa, kas piepeši uz ielas griezās riņķī braukt pretējā virzienā, biju spiests mazā leņķī uzlēkt no brauktuves uz ietves. Izrādījās, ka astotnieku izlabot lāga nevar, ka pie reizes būtu labi arī priekšējam ritenim aploci nomainīt, tad meistars vēl piedāvāja jaunas rumbas (slēgti gultņi, slēgti gultņi!). Tā soli pa solim, līdz šobrīd man pie pogām šuj klāt mēteli, un sezona ir galā.

4000 km


Kad septembŗa beigās pārripināju 3000 km, diez kā neticēju, ka tikšu līdz 4000. Varēja rēķināties vien ar pusotru mēnesi palikušas braukšanas, un, braukājot no mājām uz darbu un atpakaļ, pusotrā mēnesī nav iespējams savākt tūkstoti. Un nebija arī iespējams. Tomēr tie paši laikapstākļi, kas šogad darīja vasaru nebijušu, pagarinājuši rudeni līdz decembŗa vidum un ļāvuši tikt līdz 4000. Tik un tā justos patīkamāk, ja būtu bijis kaut mēnesis kārtīgas vasaras un būtu ticis vairāk nekā tikai vienā simtnieka braucienā. Par to būtu gatavs maksāt ar ziemas sākšanos novembŗa sākumā. Bet ziema atkal atlikta vismaz līdz Ziemassvētkiem, tāpēc vēl kādus ķiļus paripināšu un, kazi, tikšu varbūt pat līdz 4100 km.

140 vārdu: 3000 km


Šodien (nu jau vakar) sasniedzu 3000 kilometru šosezon. Mazāk nekā pērn, bet kārtīgas vasaras nav bijis. Toties bijusi lielākā neizdošanās. Vasara jau bija gandrīz galā, kad augusta vidū beidzot solīja vienu sausu nedēļu (bija arī sausa). Cerību pilns izkalu plānus, kurp braukt, un sarēķināju nedēļā nobraukt 250 ķiļus. Pirmdienā braucu uz darbu, piepeši Brīvības un Ģertrūdes ielas krustojumā otrreiz mūžā pārlūza klanis. (Skatīt attēlu: tas ir stienis, kas savieno pedāli ar pārējo riteni.) Ar to arī plāni izputēja. Varēju vien izmēģināt, kā ir vienkājim ar riteni braukt — ir ātrāk, nekā divkājim iet, taču drīzāk nogurst. Kamēr tiku pie jauna klaņa, nedēļa galā. Tiesa, esmu pateicīgs par laimi nelaimē: ka pārlūza Rīgas centrā, nevis vakarišķā sešdesmitnieka lielākajā nekurienē. (Arī pirmā pārlūšana bija laimīga, četru minūšu gājumā no mājām.) Tāpēc 3000 tikai tagad, tāpēc šosezon tikai viens simtnieks — ceru par to uzrakstīt.

2000 km


Jāieraksta, lai var citus gadus salīdzināt. Šodien esmu pārripinājis pāri 2000 km šosezon. 1000 km bija 16. maijā, tā ka vajadzēja deviņas nedēļas. Bet vasara ir tāda, kāda ir.

Vecrīga—Carnikava—Teika


Carnikavas novada Gaujas vēlēšanu iecirknis

Kā jau teicu, vasara tāda, ka kilometri jāķeŗ, kamēr var. Šodien labi, ka sausā mājās varēja tikt, bet vakar izdevās kas vairāk. Bija nodoms no darba Vecrīgā uz mājām Teikā braukt caur Carnikavu. Kāpēc dzīties uz Carnikavu? Jo nedēļas nogalē apmeklējām tur zvejnieku svētkus. Un? Divgadniece īsi pirms Carnikavas automobilī aizmiga. Lai netraucētu diendusu, izlēmām, lai paliek mašīnā. Paliku arī es pieskatīt (un viegli acis aizdarīt). Kad sieva un dēli pārradās, viņi pārnesa arī fotoorientēšanās lapas. Tukšas. Bet ar vēlējumu, ka es varētu palīdzēt, jo atminējumus var iesniegt arī pēc svētkiem. Labi. Dažas atbildes sasēņoju internetos, bet pēc dažām bija vien jābrauc uz Carnikavu.

Pirmais darbs: maršrutēšana. Carnikava gana tālu, ka nevar bezrūpīgi ripināties, ja grib pagūt turp un atpakaļ. Tas un kilometru ķeršana nozīmē, ka mazāk vaļas kultūrvēstures, pilsētbūvniecības un dabas vērošanai, bet vairāk jādomā par mīšanos. “Jāņa sētas” maršrutētājs piedāvāja Brīvības ielu un Tallinas šoseju. Bet tas pielāgots automobiļiem un dod priekšroku lielceļiem. Ieliekot starppunktu Jaunciema gatvē, maršrutētājs pārleca uz Kalngales ceļu un pateica, ka tas pāris ķiļu īsāks.

Bet vasara tāda, ka ar ieceri vien nepietiek. Vajag vēl, lai ūdens neslapina no augšas un nešķiež no apakšas. Vēl 16.50 nolija, tomēr, beidzot darbu, no augšas vairs nenāca. Taču ceļš bija slapjš un peļķēs. Izlēmu braukt līdz Sarkandaugavas pārbrauktuvei: ja ceļš joprojām būs pelķēs, ka nevarēs ar pilnu ātrumu laist, vai atskries vēl kāds lietus mākonis, varēšu raut nost uz Teikas pusi. Kā izbraucu no centra Preču stacijas laukos, kur koki vairs neaizēnoja ceļu, peļķes strauji izzuda. Sarkandaugavā stāvoklis šķita cerīgs, tāpēc nogriezos uz Viestura prospektu. It kā divas joslas katrā virzienā, bet slikts prospekts riteņbraukšanai: notekas brauktuves malā tādās bedrēs, ka jāapbrauc uz brauktuves vidu — bet tur smagie. Un ko darīt, ja tūlīt priekšā bedre, bet sānos gaŗām brauc smagais? Nē, slikts prospekts. Ticis līdz Jaunmīlgrāvim un veloceliņam, atviegloti uzelpoju.

Nākamā grūtā vieta bija darbdienas pievakarē no Mīlgrāvja tilta tikt uz Jaunciema gatves (kreisā josla), ja pa labo joslu nepārtrauktā straumē brauc uz Vecmīlgrāvi. Tiku. Nākamā grūtā vieta bija Jaunciema gatve pati: šaurs, šaura nomale, malā asfalts izdrupis, brauc smagie. Te minos īpaši sparīgi, lai ātrāk tiktu cauri. Tiku un Kalngales ceļa sākumā vēlreiz varēju atviegloti uzelpot. Rijot minūtes un kilometrus, gaŗām paslīdēja Kalngale, Gaŗciems, Gaŗupe. Carnikavā ierados, viegli apsteidzis iecerēto grafiku. Ātri atradu kontrolpunktus — paldies orientēšanās klubam “Kāpa”, kas tos salicis daudz precīzāk nekā Čiekurkalna fotoorientēšanās. Tā kā bija laiks, izlēmu aizlaist apskatīt jauno Gaujas vēlēšanu iecirkni. Gauja domāta ne upe, bet vasarnīcu ciems aiz upes, pie Gaujas stacijas. Tur šogad pirmo reizi ierīkoja vēlēšanu iecirkni, no tūkstoša balsstiesīgo atnāca gandrīz pustūkstotis (44,4% aktīvitāte), cilvēku atsauksmes bija labas. Aizbraucu, apskatījos, tā arī bija, kā tiku dzirdējis — piestacijas veikalkafejnīca.

Nu varēju doties mājup — šoreiz gan pa Tallinas šoseju. Braukt jauki: ij segums gluds, ij nomale plata. Tik nogurums. Lai būtu vieglāk, skaitīju ik desmit minūtes, cik esmu ticis Rīgai tuvāk: Carnikavas pagrieziens; cauri Ādažiem, cauri Baltezeram. Konstatēju, ka laika gana, tāpēc varu atļauties pie “Baltvillas” raut nost no šosejas un priekam un mieram izbraukt caur Priedkalni (Senču prospekts, Krastmalas iela). Priekš gadiem desmit šai ceļā bija, ja pareizi atceros, trīspadsmit sliekšņu, bet tagad sabiedrība kļuvusi civīlizētāka un sliekšņu palicis divreiz mazāk. Rīgā vairs atlika mierīgi pa Berģu veloceliņu ripināties, lai pie mājām ieskaitītu sev 63 km.

%d bloggers like this: