2000 km


Jāieraksta, lai var citus gadus salīdzināt. Šodien esmu pārripinājis pāri 2000 km šosezon. 1000 km bija 16. maijā, tā ka vajadzēja deviņas nedēļas. Bet vasara ir tāda, kāda ir.

Vecrīga—Carnikava—Teika


Carnikavas novada Gaujas vēlēšanu iecirknis

Kā jau teicu, vasara tāda, ka kilometri jāķeŗ, kamēr var. Šodien labi, ka sausā mājās varēja tikt, bet vakar izdevās kas vairāk. Bija nodoms no darba Vecrīgā uz mājām Teikā braukt caur Carnikavu. Kāpēc dzīties uz Carnikavu? Jo nedēļas nogalē apmeklējām tur zvejnieku svētkus. Un? Divgadniece īsi pirms Carnikavas automobilī aizmiga. Lai netraucētu diendusu, izlēmām, lai paliek mašīnā. Paliku arī es pieskatīt (un viegli acis aizdarīt). Kad sieva un dēli pārradās, viņi pārnesa arī fotoorientēšanās lapas. Tukšas. Bet ar vēlējumu, ka es varētu palīdzēt, jo atminējumus var iesniegt arī pēc svētkiem. Labi. Dažas atbildes sasēņoju internetos, bet pēc dažām bija vien jābrauc uz Carnikavu.

Pirmais darbs: maršrutēšana. Carnikava gana tālu, ka nevar bezrūpīgi ripināties, ja grib pagūt turp un atpakaļ. Tas un kilometru ķeršana nozīmē, ka mazāk vaļas kultūrvēstures, pilsētbūvniecības un dabas vērošanai, bet vairāk jādomā par mīšanos. “Jāņa sētas” maršrutētājs piedāvāja Brīvības ielu un Tallinas šoseju. Bet tas pielāgots automobiļiem un dod priekšroku lielceļiem. Ieliekot starppunktu Jaunciema gatvē, maršrutētājs pārleca uz Kalngales ceļu un pateica, ka tas pāris ķiļu īsāks.

Bet vasara tāda, ka ar ieceri vien nepietiek. Vajag vēl, lai ūdens neslapina no augšas un nešķiež no apakšas. Vēl 16.50 nolija, tomēr, beidzot darbu, no augšas vairs nenāca. Taču ceļš bija slapjš un peļķēs. Izlēmu braukt līdz Sarkandaugavas pārbrauktuvei: ja ceļš joprojām būs pelķēs, ka nevarēs ar pilnu ātrumu laist, vai atskries vēl kāds lietus mākonis, varēšu raut nost uz Teikas pusi. Kā izbraucu no centra Preču stacijas laukos, kur koki vairs neaizēnoja ceļu, peļķes strauji izzuda. Sarkandaugavā stāvoklis šķita cerīgs, tāpēc nogriezos uz Viestura prospektu. It kā divas joslas katrā virzienā, bet slikts prospekts riteņbraukšanai: notekas brauktuves malā tādās bedrēs, ka jāapbrauc uz brauktuves vidu — bet tur smagie. Un ko darīt, ja tūlīt priekšā bedre, bet sānos gaŗām brauc smagais? Nē, slikts prospekts. Ticis līdz Jaunmīlgrāvim un veloceliņam, atviegloti uzelpoju.

Nākamā grūtā vieta bija darbdienas pievakarē no Mīlgrāvja tilta tikt uz Jaunciema gatves (kreisā josla), ja pa labo joslu nepārtrauktā straumē brauc uz Vecmīlgrāvi. Tiku. Nākamā grūtā vieta bija Jaunciema gatve pati: šaurs, šaura nomale, malā asfalts izdrupis, brauc smagie. Te minos īpaši sparīgi, lai ātrāk tiktu cauri. Tiku un Kalngales ceļa sākumā vēlreiz varēju atviegloti uzelpot. Rijot minūtes un kilometrus, gaŗām paslīdēja Kalngale, Gaŗciems, Gaŗupe. Carnikavā ierados, viegli apsteidzis iecerēto grafiku. Ātri atradu kontrolpunktus — paldies orientēšanās klubam “Kāpa”, kas tos salicis daudz precīzāk nekā Čiekurkalna fotoorientēšanās. Tā kā bija laiks, izlēmu aizlaist apskatīt jauno Gaujas vēlēšanu iecirkni. Gauja domāta ne upe, bet vasarnīcu ciems aiz upes, pie Gaujas stacijas. Tur šogad pirmo reizi ierīkoja vēlēšanu iecirkni, no tūkstoša balsstiesīgo atnāca gandrīz pustūkstotis (44,4% aktīvitāte), cilvēku atsauksmes bija labas. Aizbraucu, apskatījos, tā arī bija, kā tiku dzirdējis — piestacijas veikalkafejnīca.

Nu varēju doties mājup — šoreiz gan pa Tallinas šoseju. Braukt jauki: ij segums gluds, ij nomale plata. Tik nogurums. Lai būtu vieglāk, skaitīju ik desmit minūtes, cik esmu ticis Rīgai tuvāk: Carnikavas pagrieziens; cauri Ādažiem, cauri Baltezeram. Konstatēju, ka laika gana, tāpēc varu atļauties pie “Baltvillas” raut nost no šosejas un priekam un mieram izbraukt caur Priedkalni (Senču prospekts, Krastmalas iela). Priekš gadiem desmit šai ceļā bija, ja pareizi atceros, trīspadsmit sliekšņu, bet tagad sabiedrība kļuvusi civīlizētāka un sliekšņu palicis divreiz mazāk. Rīgā vairs atlika mierīgi pa Berģu veloceliņu ripināties, lai pie mājām ieskaitītu sev 63 km.

Vecrīga—Mangaļsala—Teika


Stokholmas prāmis Rīgas jūŗas vārtos

Vasara tāda, ka kilometri jāķeŗ, kamēr var. Tāpēc aizvakar no darba Vecrīgā uz mājām Teikā braucu caur Mangaļsalu. Vispirms biju domājis, ja lietus nelīs, aizlaist līdz Vecāķiem. Ievērojot brauciena laiku, drošību, skatus un to, cik sen tie iepriekšējo reizi baudīti, izvēlējos braukt pa Ganību dambi, Tvaika un Ezera ielu. Ceļā nekā diža nebija, Jaunmīlgrāvī kā parasti oda pēc naftas produktiem. Tuvojoties Vecāķiem, kļuva skaidrs, ka esmu braucis gana ātri un varu pagūt vēl uz Mangaļsalu. Domāts, darīts, griezu iekšā allaž jaukā Zvejas ielā. Braucot cauri Mangaļsalai, metu un metu profesionāļa aci uz sāniem: kur, sakiet, lūdzu, kur Mangaļsalā varētu vēlēšanu iecirkni izvietot? Jo ir vairāk nekā tūkstoš vēlētāju, kam šobrīd balsot jābrauc 4…5 km uz Vecāķiem. Pie Daugavas tiku vienlaikus ar Stokholmas prāmi. Kādu brīdi sacentos, tak itin drīz kļuva skaidrs, ka tas brauc ātrāk par maniem piecpadsmit mezgliem. Pa molu dabūju braukt vienlaikus ar prāmja saceltiem viļņiem. Pēc īsas atpūtas un acu mielošanas pie bāciņas molagalā, devos atceļā.

Laika joprojām bija gana, un varēju atļauties visādus līkumus. Vispirms pārbaudīju, cik tālu šogad asfaltēta Mangaļsalas iela gar nocietinājumiem. Tikpat. Tad, kā izskatās vecā armijas piestātne pie Daugavas un dzelzceliņu atliekas pie tās. Tāpat. Tad izbraukājos pa Vecāķiem. Kā allaž patīkami. Tad pa Aiŗu ielu, kur mierīgāka braukšana nekā pa steidzīgo Vecāķu prospektu. Līkumojot pa Vecmīlgrāvi, kārtējo reizi varēja nožēlot, kādus postījumus latviešiem un Rīgai nodarījusi krievu kolonizācija. Braucot gar 31. vidusskolas stadionu, vairs nepazinu, kur 1991. gada 23. augustā ugunskuru akcijā arī es biju atnācis. Jaunmīlgrāvī gaidīja pārsteigums: aizliegts ar riteni pa Ostas prospekta veloceliņu iebraukt Mežaparkā, jo tur tagad smagie dragā — cik saprotu, Mežaparka estrādes būvdarbos. Nekā darīt, bija vien pa Viestura prospektu jālaiž. Jā, kad iebrauc Sarkandaugavā, baigi mežs izcirsts pievedceļam. Laižoties lejā no Gustava Zemgala gatves estakādes bijušos dārziņos, sasniedzu laikam savu ātruma rekordu: 54 km/h. Tā kā joprojām braucu gana ātri, atlika laiks palīkumot pa Čiekurkalnu. Nobraucis gar “Mielotavu”, apņēmos reiz to tomēr izmēģināt. Un tad jau Teika klāt ar 72 km ķešā.

1000 km


Jāieraksta, lai citus gadus var salīdzināt. Vakar, 16. maijā pārripināju pāri 1000 km šosezon. Pamatā mājas—darbs—mājas, retumis kādi līkumi vai citi braucieni. Palīdzējis sniega sniega trūkums. Patīkamākais laikam 19 km izriņķošana pa Biķernieku trasi kopā ar sešgadnieku pēc viņa lūguma.

Riteņbraukšanas sezona: 4540 km


Laika prognozes teic, ka šodien varētu būt bijusi pēdējā riteņbraukšanas sezonas diena. Biju gatavs mest mieru oktobŗa beigās, bet laikapstākļi lutināja. Skaitītājs rāda, ka šosezon esmu nominies (ar 5km precīzitāti) 4540km. Tas ir vairāk nekā jebkad (līdz šim lielākais bija 4485km 2014. gadā), kas, protams, patīkami. Jo vairāk, ka 2016. bija pirmais pilnais gads ar trīs bērniem un automobili. Bet ar riteni tāpat bijis ne mazums:

Ne viss iecerētais īstenots, bet tas lai paliek 2017. gadam. Piemēram, Lapmežciems—Ķemeri gar Kaņieri; Cenas tīreļa taka; Jelgavas šoseja ar apdzīvotām vietām gar to vai varbūt pat Jelgava—Iecava; Sigulda. Un, protams, pati dzimtā pilsēta un tuvāka tās apkaime.

Laikam esmu optimists ar pienākuma apziņu


Aizaizvakar pārripināju gaŗām pērnās riteņsezonas kilometru beigu stabiņam un vakar vēl nez kā dabūju cauru priekšējo kameru. Varētu šķist, pietiek, spidometrā 4230 kilometru, otrs lielākais sezonas rādītājs mūžā, sēdi un baudi baltus Ziemsvētkus aiz loga. Bet nē, neraugoties uz to, kas aiz loga, un meteo.lv solīto, vakar vakarā tomēr kameru salāpīju. Šorīt, protams, taisnība bija laikaziņām, un ritenis palika mājā. Ieklausījos sevī — nē, ieguldītā laika un pūļu nenožēloju.

4000km


Ievērojot ilggadējus laikapstākļus, savas riteņbraukšanas iespējas un īpatnības, kopš vasaras tēmēju, ka, beidzot oktobri, varētu būt 4000km šosezon noripinājis. Un šodien tiešām tas notika. Tagad var snigt.

%d bloggers like this: