Vēlēšanas pērn un šogad

Rakstā par [Rietumu] Eiropas kolonizēšanu minēju:

Varam tikai minēt, vai Rietumeiropas tautu nācionālā atbrīvošanās varēs notikt tik mierīgi, cik Latvijas neatkarības atgūšana.

Lielā mērā to noteiks vēlēšanu un nobalsošanu iznākumi un tas, cik lielā mērā šie iznākumi tiek respektēti.

Kādas gan svarīgas vēlēšanas bijušas pērn, kādi bijuši to iznākumi, un kas gaidāms šogad? Labākais vēlēšanu kalendārs, ko pāris minūtēs internetos var atrast, kas to būtu domājis, nav kādas valsts iestādes vai starptautiskas organizācijas, bet gan privāta maņjāka censoņa. Kas tad bijis pērn, īpaši Eiropā, īpaši saistībā ar migrāciju?

Janvārī Čechijas prezidenta vēlēšanas. Uzvarēja līdzšinējais prezidents Milošs Zemans, kas ir pret trešās pasaules imigrāciju.

4. martā Italijas parlamenta vēlēšanas. Uzvarēja nācionālistu Līga un populistu Piecu zvaigžņu kustība, zaudēja līdz tam valdošie kreisie. Nevienam blokam nebija vairākuma, pēc ilgām sarunām 1. jūnijā apstiprināja Līgas un pieczvaigžņu valdību. Tā stingri vērsusies pret nelegālu imigrantu ievešanu pāri Vidusjūŗai un samazinājusi to no tūkstošiem līdz simtiem, tādējādi kārtējo reizi parādot, ka migrācija nav nolemtība, bet process, kam ar polītiskiem lēmumiem samērā viegli var mainīt apmēru un virzienu.

8. aprīlī Ungarijas parlamenta vēlēšanas. Uzvarēja līdz šim valdošā Viktora Orbāna nācionālistu “Fidzesz” (izrunā ‘Fides’, saīsinājumā Jauno dēmokratu apvienība), kas saglabāja kvalificētu 2/3 vairākumu un kas stingri vēršas pret trešās pasaules imigrāciju.

3. jūnijā Slovēnijas parlamenta vēlēšanas. Visvairāk balsu (24,9%) guva labējā Dēmokratiskā partija, taču bija sanīdusies ar citām tā, ka tika izveidota kreisa valdība ar 12,6% balsu guvušo komiķa Marjana Šareca sarakstu priekšgalā. Salīdzinot ar Latviju, Slovēnijā ir vēl lielāka polītiskā sadrumstalotība.

9. septembrī Zviedrijas parlamenta vēlēšanas. Salīdzinot ar iepriekšējām, lielākos panākumus guva “Zviedrijas dēmokrati”, kas ir vienīgā lielākā partija, kuŗa vēršas pret Zviedrijas kolonizēšanu ar trešās pasaules imigrantiem. Smagus zaudējumus cieta galvenās varas partijas — sociāldēmokrati un līberālie Mērenie. Nevienam blokam nebija vairākuma, pēc ilgām sarunām 18. janvārī apstiprināja kreisu valdību līdzšinējā sociāldēmokratu premjera vadībā.

Oktobrī Vācijas Bavārijas un Hesenes zemes vēlēšanas. Visvairāk augšup gāja “Alternātīva Vācijai”, kas ir vienīgā lielākā partija, kuŗa vēršas pret Vācijas kolonizēšanu ar trešās pasaules imigrantiem. Smagus zaudējumus cieta galvenās varas partijas — premjeres Angelas Merķeles kristīgie dēmokrati (nomināli patstāvīgo Bavārijas atzaru ieskaitot) un sociāldēmokrati. Labi panākumi bija arī zaļajiem, kas ar šo apsteidza sociāldēmokratus un kļuva par populārāko kreiso partiju Vācijā. “Alternātīvas” panākumu un pašas partijas zaudējumu dēļ Merķele bija spiesta atkāpties no partijas vadītājas amata.

Oktobrī Polijas pašvaldību vēlēšanas. Uzvarēja un pozicijas pašvaldībās nostiprināja valstī valdošā “Likuma un kārtības” partija, kas vēršas pret trešās pasaules imigrāciju. Lielākā zaudētāja bija centriskā lauciniciskā Tautas partija.

2. decembrī Spānijas lielākā un Afrikai tuvākā Andaluzijas reģiona vēlēšanas. Lielākā augšupeja bija labējai un pretimigrācijas “Vox” (latīņu — ‘balss’) partijai, kas no nekurienes uzšāvās līdz 11% balsu. Zaudējumus cieta gan vecās varas partijas (sociālisti, centriski labējā Tautas partija), gan puskomūnisti. “Vox” panākumi bija pietikami, lai tradicionāli kreisā reģionā pirmo reizi kopš dēmokratijas atjaunošanas priekš četrdesmit gadiem izveidotu labēju valdību.

Vēlēšanu iznākumos redzams, ka nācionālisms ir tautas imūnsistēma. Kamēr organisms vesels (tauta dzīvo etniski viendabīgā vidē), nācionālisma pievilcība ir ierobežota. Kad organismā iekļūst slimība (imigrācija vai citi draudi tautas neatkarībai un pastāvēšanai), imūnsistēma ceļas cīņai ar to, lai atgūtu veselību. Ja slimība ir pārāk ilga vai smaga vai imūnsistēma novājināta (piemēram, AIDS (līberālisma) dēļ), slimība var pārmākt organismu un tas var iet bojā. Eiropas nākotni izšķirs, vai eiropiešu imūnreakcija nebūs par vēlu un par vāju, lai apturētu un pavērstu atpakaļ trešās pasaules imigrāciju.

Pērnie vēlēšanu iznākumi rāda, ka reakcija ir sākusies. (Iespējams, cītīgāk meklējot vēlēšanu kalendārā, varētu atrast vēl kādas ne mazāk svarīgas vēlēšanas, tomēr diez vai tās mainītu kopainu.) Ir vietas, kur nācionālisti saglabājuši varu; ir, kur pārņēmuši; ir, kur līdz varai nav tikuši, tomēr apgrūtinājuši dzīvi prettautiskiem vartuŗiem. Taču man nav ziņu ne par vienu Rietumeiropas valsti, kur jau būtu apturēta pamattautas īpatsvara deldēšana. Lielākais panākums varētu būt nelegālas Vidusjūŗas imigrācijas apturēšana Italijā, tomēr, lai izbeigtu kolonizēšanu, jāmaina arī legālās migrācijas virziens — nepieciešama repatriācija.

Šogad gaidāmas citas vēlēšanas, kas var jūtami ietekmēt Eiropas virzienu. Varbūt visplašāk zināmas ir Eiroparlamenta vēlēšanas maija beigās. Polītiskā attīstība velk tajās uz lielāku sadrumstalotību un galveno Vissavienības idejas balstu — Tautas partijas un sociālistu — pavājināšanos. Bet valstu un reizēm reģionu līmenī ir vēl citas, ko vērts pieskatīt un no kuŗām dažām var būt pat lielāka ietekme nekā Eiroparlamenta vēlēšanām.

24. februārī Moldovas parlaments. Augstas izredzes atgriezties krievu pasaulē. Atceros, kad biju tur 2014. gada novembrī iepriekšējās vēlēšanās, biju pārsteigts, ka rumāņu brīvības tieksmes, redzot Krievijas iebrukumu Ukrainā, nepavisam nav pastiprinājušās.

3. martā Igaunijas parlaments. Spriežot pēc aptaujām, labas izredzes nācionālistiem — Konservātīvai tautas partijai, kas var no 8% tikt līdz pat 20% un, kazi, vairāk.

31. martā Ukrainas prezidents. Izskatās, pirmoreiz Ukrainas vēsturē otrā kārtā abi kandidāti būs “oranži”, tas ir, ne prokrieviski. Šobrīd augstākās izredzes tikt ilgi ilgotā amatā šķiet Jūlijai Timošenko, taču aina visai sadrumstalota un mainīga.

14. aprīlī Somijas parlaments. Nācionālisti — Somu partija — 2017. gadā smagi sašķēlās un tagad aptaujās ir ap 10%, salīdzinot ar 18% iepriekšējās vēlēšanās. Kopumā visai iespējams, ka uzvarētāju kā allaž kopš 1999. gada noteiks fotofinišs.

12. maijā Lietuvas prezidents. Tagadējā Daļa Grībauskaite kandidēt nedrīkst, iespējamo pēcteču daudz, vēlētāju atbalsts sadrumstalots. Viens no kandidātiem Arvīds Jozaitis 2009.—2012. gadā dzīvojis Rīgā, un te piedzīvotais kļuvis par ierosmi “Zvaigznes” apgādā izdotai grāmatai “Rīga – cita civilizācija”, par ko Jozaitis saņēmis Baltijas Asamblejas literātūras balvu.

Vienlaikus ar Eiroparlamentu Beļģijas parlaments. Te gan jāatceras — Beļģija pierādījusi, ka valsts var mierīgi dzīvot bez valdības.

Tāpat vienlaikus ar Eiroparlamentu spāņu reģioni. Jā, tieši spāņu, ne Spānijas, jo Katalonijā, Basku zemē un Galisijā (un Andaluzijā) nenotiks. Spēku pārbaude, kas var ietekmēt centrālās valdības stabilitāti un rādīs, cik nopietna ir “Vox” nācionālistu augšupeja.

Līdz 17. jūnijam Dānijas parlaments. Dānijā par varu sacenšas kreisais un labējais bloks, un šobrīd mazliet priekšā ir kreisais. Iespējams, ka nācionālā spārnā blakus Tautas partijai 2% barjeru pārvarēs vēl “Jaunie pilsoniskie”, kas dibināti pēc iepriekšējām vēlēšanām 2015. gadā.

1. septembrī Vācijas Saksijas un Brandenburgas zeme. “Alternātīva Vācijai” 2017. gada Bundestāga vēlēšanās Saksijā par mata tiesu izcīnīja 1. vietu ar 27% balsu. Ja “Alternātīva” arī šoruden Saksijā būs pirmā vietā, ir augsta varbūtība, ka pārējās partijas būs spiestas dalīties varā un sanitārais kordons pret “Alternātīvu” kritīs.

13. oktobrī Grieķijas parlaments. Vēlēšanu sistēma tāda, ka uzvarētājiem piešķiŗ papildu vietas, tāpēc tie parasti gūst absolūtu vairākumu. Šobrīd izskatās, ka pie varas atgriezīsies “Jaunā dēmokratija”, ko 2015. gadā izbalsoja kā “vecos blēžus”.

20. oktobrī Šveices parlaments. Partiju sistēma visai stabila, nācionālā Tautas partija ir lielākā ar 25…30% balsu, un šobrīd nemana būtisku pārmaiņu pazīmju.

27. oktobrī Ukrainas parlaments. Šobrīd neparedzama dinamika un iznākumi, ko lielā mērā ietekmēs 31. marta prezidenta vēlēšanu iznākumi. Bet varu derēt, ka būs skaista vēlēšanu ģeografija.

Līdz 10. novembrim Polijas parlaments. Kopš 2005. gada pie varas mijies nācionālais “Likums un taisnīgums” un līberālā Pilsoniskā platforma. Viss liecina, ka tā arī paliks. Polijā arī ir skaista vēlēšanu ģeografija: var redzēt, kāds bija zemes dalījums līdz Pirmam pasaules kaŗam Krievijas (kreisāka), Vācijas (līberālāka) un Austrijas (nācionālāka) daļā.

Starp citu, godātie lasītāji, jūs taču nepamanījāt, ka es cītīgi noklusēju kādu šobrīd Eiropā notiekošu polītisku procesu, kas gan nav vēlēšanas, bet kas tuvojas kulminācijai un var izraisīt vēlēšanas un būtiski ietekmēt to iznākumu, polītisko attīstību un sabiedrības dzīvi ne tikai valstī, uz ko tas visvairāk attiecas, bet arī citur? Runa ir par Lielbritanijas izstāšanos no ES. Bet par to atsevišķā rakstā citreiz.

Advertisements

Trīsgadnieces cilvēki

Trīsgadniece šogad sākusi zīmēt cilvēkus. Labi dzīvojam.

Eiropas kolonizēšana: jaunākie Rietumeiropas dati

Iepriekšējā rakstā aprakstīju kultūretniskas statistikas iegūšanas grūtības Rietumeiropā un aprēķināju Latvijas kolonizēšanas rādītājus krievu laikā. Nu var ķerties pie nākamā — jaunākās Rietumeiropas statistikas. Atgādinu, ka valstu izlase nav patvaļīga, bet būs visas, kam atrodama puslīdz kāda kultūretniska statistika. Diemžēl vairumā valstu trešās un senākas paaudzes iebraucējus patvaļīgi ieskaita pamatiedzīvotājos. Salīdzināšanai iesākumā var izmantot visbezcerīgākās 70. gadu Brežņeva stagnācijas un kolonizācijas kontrolskaitļus, kuŗi bija pietiekami, lai ilgākā laikā iznīcinātu latviešu tautu. Tad:

• latviešu īpatsvars dila par 0,34% gadā;
• latviešu un sveštautiešu skaita attiecība mainījās par 1,39% gadā;
• kolonistu migrācijas saldo bija 0,82% no pamattautas gadā.

Domāju, kādā secībā aprakstīt. Kad meklēju statistiku, skatījos iedzīvotāju skaita dilšanas secībā — sākot no Vācijas un beigās atstājot bez ievērības mikrovalstis (Andora u.tml.). Lai tā arī paliek.

Vācijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities gandrīz par procentu un līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

• 2016. gadā 77,35%;
• 2017. gadā 76,44%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,91% gadā, bet vēl 2012. gadā tas bija 80,8%. Pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 5,26% gadā. 2017. gadā taču nekāda imigrantu iepludināšanas viļņa it kā nebija, taču tik un tā ārzemnieku migrācijas saldo bija pusmiljons (499 tk), kas ir 0,80% no pamattautas.

Nīderlandē pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities par pusprocentu un līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

• 2017. gadā 77,39%;
• 2018. gadā 76,88%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,51% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 2,93% gadā. Ārzemēs dzimušo migrācijas saldo 2017. gadā bija 91 tk jeb 0,69% no pamattautas.

Zviedrijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars gada laikā krities gandrīz par procentu:

• 2016. gadā 69,38%;
• 2017. gadā 68,45%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,93% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,44% gadā. 2017. gadā taču nekāda imigrantu iepludināšanas viļņa it kā nebija, taču tik un tā ārzemnieku migrācijas saldo bija simt tūkstošu (102 tk), kas ir 1,47% no pamattautas. Pamattautas īpatsvars jau nospiests zem 70% (un es atceros, ka priekš dažiem gadiem vēl bija 75%!), un, ja tā turpināsies, 2022. gadā Latvija būs latviskāka, nekā Zviedrija zviedriska.

Austrijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

• 2016. gadā 77,93%;
• 2017. gadā 77,21%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,72% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,23% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 50 tk jeb 0,75% no pamattautas.

Šveice ir viena no retām valstīm, kam zināms iedzīvotāju sadalījums pēc valodas. Taču vai šķirt vietējos vāciešus, frančus, italiešus no lielo kaimiņvalstu tautiešiem? Ja šķiŗ, tad pamattautas ap 60% iedzīvotāju. Ja nešķiŗ, tad pamattautu valodas ap 80%. Nē, nešķiršu, valoda un areāls tomēr kopīgs. Starp citu, priekš simt gadiem Šveicei tuvākā Austrijas zeme Forarlberga nobalsošanā ar vairāk nekā 4/5 vairākumu izlēma pievienoties Šveicei, tak Pirmā pasaules kaŗa sabiedrotie uzvarētāji aizliedza. Labi, kā jau teicu, valodas nešķiršu:

• 2015. gadā pamattautu valodās (vācu, franču, itaļu, retoromāņu) runāja 80,14% iedzīvotāju;
• 2016. gadā — 79,64%.

Tātad pamattautu īpatsvars sadeldēts par 0,50% gadā, un pamattautu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 3,16% gadā. Diemžēl Šveices statistikā neapkopo migrantu sadalījumu pēc valodas. Tam tuvākais ir ņemt sadalījumu pēc pilsonības, tad no ārzemniekiem atņemt Šveices kaimiņvalstis. Atlikušais migrācijas saldo ir 34 tk jeb 0,52% pamattautu.

Dānijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars augstāks nekā daudzās citās valstīs:

• 2017. gadā 86,76%;
• 2018. gadā 86,31%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,45% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 4,01% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 24 tk jeb 0,48% no pamattautas.

Somijā ir vislabākā kultūretniskā, konkrēti, valodu statistika Rietumeiropā, un tajā var redzēt pat, kā latviešu (pēc valodas) skaits audzis no 20 1990. gadā līdz 1800 2017. gadā. Bet ne par to runa. Pamattautu (somu, zviedru, sāmu) īpatsvars ir visaugstākais no visām te minētām valstīm:

• 2017. gadā 93,57%;
• 2018. gadā 93,23%.

Tātad pamattautu īpatsvars sadeldēts par 0,34% gadā, un pamattautu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 5,67% gadā. Somijai ir arī dati par migrantu sadalījumu pēc valodas, un sveštautiešu migrācijas saldo 2017. gadā bija 16 tk jeb 0,31% no pamattautas.

Norvēģijā pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars līdzīgi vairākām citām valstīm tuvojas 3/4:

• 2017. gadā 76,91%;
• 2018. gadā 76,30%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 0,61% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 3,43% gadā. Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 23 tk jeb 0,57% no pamattautas.

Visbeidzot — Īslande. Nomaļa sala ar nemīlīgu klimatu un skarbu dabu, tūkstošiem kilometru no imigrācijas avotiem. Taču Īslande ir piemērs, kā polītiski lēmumi noteic migrācijas virzienu un apmēru. Izraēla, Ungarija, Austrālija, Maķedonija ir piemēri, ka nevēlamu imigrāciju var īsā laikā izbeigt,  ja tik ir griba, Īslande — ka iepriekš minētie dabas apstākļi nav šķērslis, lai pamattautas (un senāku iebraucēju) īpatsvars kristos par diviem (!) procentiem gadā:

• 2017. gadā 81,21%;
• 2018. gadā 79,19%.

Tātad pamattautas īpatsvars sadeldēts par 2,01% gadā, un pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa ir 13,53% gadā! Ārzemnieku migrācijas saldo 2017. gadā bija 8 tk jeb 2,87% no pamattautas. Varētu iebilst, ka Īslandē iebraucēji pārsvarā nav no trešās pasaules, bet Austrumeiropas: 2017. gadā lielākais migrācijas saldo bija no Polijas (40,5%), Lietuvas (13,1%), Latvijas (6,6% — šis varētu būt rekords kādā valstī no Latvijas) un Rumānijas (4,6%). Tomēr, vienalga, no kurienes būtu iebraucēji, zeme kļūst neīslandiskāka, un diez vai īslandiešiem patiktu kļūt par 17. Polijas vaivadiju. Tāpat cilvēka dabas likums, ka iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki, attiecas arī uz poļiem un latviešiem. Un, ja nodevīgi polītiķi tur vaļā robežas, ir tikai dēmografiski īsa laika jautājums, līdz Austrumeiropu ar tās ierobežoto migrācijas potenciālu apsteigs četru miljardu Azija vai strauji augošā miljarda Afrika.

Tagad var visus kolonizēšanas rādītājus apkopot un salīdzināt ar Latvijas pieredzi. Kolonizācijas apmēru rāda, protams, pamattautas īpatsvars:

Kaut Latvijā pamattautas īpatsvars zemāks nekā Rietumeiropas valstīs, par ko ir dati, atšķiŗas iebr[a]ukušo pamattautas pretinieku ideoloģija un uzvedība. Pie mums krievu imperiālisti nerīko terrora aktus un neizvaro masveidā latviešu meitenes. Krievu imperiālisti gan izrāda nelojālitāti ar Jaungada uguņošanu pēc Maskavas laika, tomēr raķetes šauj gaisā, nevis guleniski vai pa cilvēkiem, automobiļus nededzina un latvietes Jaungada svinībās neapgrābsta. Arī dzimstība Latvijā augstāka pamattautai.

Kolonizēšanas ātrumam ir veseli trīs rādītāji. Vispirms pamattautas īpatsvara krišanās:

Visās valstīs pamattautas īpatsvars tiek deldēts ātrāk nekā okupētajā Latvijā 70. un 80. pirmsatmodas gados, visās, izņemot Somiju un Dāniju — ātrāk nekā 60. gados un Īslandē pat ātrāk nekā staļinlaikos (pirmos pēckaŗa gadus neskaitot, toties 1949. gada izsūtīšanu ieskaitot). Jājautā, kāda ļauna vara okupējusi Rietumeiropu, kas iznīcina eiropiešu tautas cītīgāk, nekā pārkrievotāji un komūnisti latviešus okupētajā Latvijā.

Nākamais kolonizēšanas ātruma rādītājs ir pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņa:

Visās valstīs pamattautas un sveštautiešu skaita attiecība mainās straujāk nekā caurmērā krievu okupācijas laikā Latvijā. Ja salīdzina ar atsevišķiem Latvijas tautskaišu starpposmiem, tad visur ir straujāk nekā laikā no nācionālkomūnistu sagrāves līdz atmodai, bet Īslandē pat daudz straujāk nekā pirmajā posmā (1943.—1959. g.) kad rādītājs bija 5,84%/g. Somija ir otrā vietā tāpēc, ka sveštautiešu īpatsvars samērā zems, attiecīgi arī pamazs to skaita pieaugums rada jūtamu pamattautas un sveštautiešu skaita attiecības maiņu.

Trešais rādītājs — 2017. gada ārzemnieku migrācijas saldo pret pamattautas skaitu — ļauj novērtēt, cik nāvīga migrācija notiek:

2017. gadā nebija tāda nelegālu imigrantu ievešanas viļņa kā 2015. gadā, taču daudzās valstīs ārzemnieku migrācijas saldo pārsniedz Latvijas priekšatmodas 80. gadus, bet citās tik nedaudz atpaliek. Un, kā redzams no citiem rādītājiem, pietiek pat ar mazāku migrācijas saldo nekā Latvijas SPR, lai deldētu pamattautu straujāk nekā latviešu pārkrievošanā. Vienīgā valsts, kur migrācija neapdraud pamattautas pastāvēšanu, ir Somija.

Apkopojot redzamo, prātā ataust teiciens par to, kā notiek pārmaiņas. Proti, vispirms pakāpeniski un tad pēkšņi. Rietumeiropa no lēnas lejupslīdes, ko iesāka trešās pasaules imigrantu ievešana pēc Otrā pasaules kaŗa, pārgājusi straujā, un par simbolisku robežšķirtni var pieņemt 2015. gada nelegālo imigantu iebr[a]ukšanu. Šobrīd pamattautu deldēšana notiek straujāk nekā krievu laikā Latvijā, un tas rāda, ka vairums pašreizējo Rietumeiropas vartuŗu naidā, vienaldzībā un gļēvumā pret savu tautu likteni diemžēl neatpaliek no komūnistiem un Latvijas pārkrievotājiem vai pat pārspēj tos.

Vistālāk pa kolonizācijas skuju taku tikusi Zviedrija, otrā vietā seko Vācija. Labākais pamattautas stāvoklis ir Somijā, taču arī tur jau sākušies islāma terrorakti un Roteremas veida vietējo meiteņu izvarošana. Tā kā Somijā ir lieliska valodu statistika, var konstatēt, ka šādu seksuālo noziegumu sākšanās laikā Oulu sveštautiešu īpatsvars sasniedza 4%, to skaitā trešās pasaules imigrantu — 2,5% un musulmaņu — 1,6%. Šie skaitļi visai tuvi līmenim, kādā izvarošanas sākās Roteremā.

Turpinot kā šobrīd, Rietumeiropa vai nu tiks iekaŗota un pakļauta, kā to savulaik pravietiski aprakstījis Žans Raspajs un mūsdienās Mišels Velbeks, vai, ja nācionālisms kā tautas imūnsistēma būs gana stiprs, notiks tautu atmoda. Tiesa, vēsture rāda, ka tik nopietna dēmografisko procesu maiņa parasti saistīta ar tāda mēroga satricinājumiem kā abi pasaules kaŗi vai SPRS sabrukums. Varam tikai minēt, vai Rietumeiropas tautu nācionālā atbrīvošanās varēs notikt tik mierīgi, cik Latvijas neatkarības atgūšana.

Lielā mērā to noteiks vēlēšanu un nobalsošanu iznākumi un tas, cik lielā mērā šie iznākumi tiek respektēti. Tāpēc vērts aplūkot, kādas vēlēšanas vai valdīšanas maiņas bijušas pērn un kas gaidāms šogad. Bet par to citā rakstā.

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).

Protams, vienā dekādē (tīši lietoju šo vārdu, lai uzsvērtu, ka tas nozīmē desmit dienu, ne gadu) nav iespējams apkopot statistiku, kāds bijis pērnais gads šai ziņā. Tomēr izskatīju Eiropas valstu statistikas iestāžu mājaslapas, kādi jaunākie dati atrodami. Pirmā lieta, ko gan zināju, bet kas jāuzsveŗ tik un tā: kultūretnisko rādītāju uzskaite Rietumeiropā klibo uz visām pat ne divām, bet četrām. Mūsdienās tas visai ērti vartuŗiem: pamattautas nezina savu patieso stāvokli. Aptuveni pusē valstu (galvenokārt romāņu) nav nekādas kultūretniskas statistikas. Ir kaut kas par pilsonību, kaut kas par dzimšanas vai iebraukšanas valsti, bet tie nav kultūretniski rādītāji. Otra puse ir lielākoties ģermāņu valstis, taču arī tām gandrīz visur uzskaite nepilnīga. Ir nelielas valstu atšķirības, tak pamatprincips tāds, ka, sākot no 3. paaudzes, iebraucējus maģiski pasludina par vietējiem. Tā rēķinot, varētu pasludināt, ka Karaļauču apgabalā stingrs vairākums ir vācieši vai ka latvieši ir 90% (aptuvens skaitlis uzskatāmībai) Latvijas iedzīvotāju. Kārtīga kultūretniska statistika Rietumeiropā ir tikai pusotrai valstij, kur ir vairāku valodu pamatiedzīvotāji. Viena veselā ir Somija, kam ir lieliska valodu uzskaite. Pusīte ir Šveice, kam ir valodu uzskaite, tak vājāka. Tā ka būs jāiztiek ar pirmo divu paaudžu migrantu skaitu.

Bet kas būs mērs? Ar ko salīdzināt, lai noteiktu, vai tauta apdraudēta? Arī viegli atbildēt: Latvijas kolonizēšana krievu laikā. Ar to, cik intensīvi tā notika, bija pietiekami, lai iznīcinātu latviešu tautu, ja SPRS nebūtu sabrukusi. Skaitliski rādītāji lai ir trīs:

• pamattautas īpatsvara krišanās procenta punktos gadā (turpmāk vienkāršības labad saukšu par procentiem gadā);
• pamattautas un iebr[a]ucēju skaita attiecības maiņa gadā (1,01 attiecības maiņu vienkāršības labad saukšu par 1% gadā);
• sveštautiešu imigrācija procentos no pamattautas skaita gadā.

Latvijas pārkrievošana notika tā:

Gads	Latviešu īpatsvars tautskaitē
1943.	80,17%
1959.	62,00%
1970.	56,76%
1979.	53,70%
1989.	52,06%

No šiem skaitļiem var aprēķināt pirmos divus rādītājus gan visā posmā, gan tautskaišu starplaikos:

Laiks	Latviešu īpatsvara krišanās, % gadā	Latviešu un sveštautiešu skaita attiecības maiņa, % gadā
1943.—1959.	1,14	5,84
1959.—1970.	0,48	2,00
1970.—1979.	0,34	1,39
1979.—1989.	0,16	0,66
1943.—1989.	0,61	2,90

Tiem, kam nav savu 80. gadu atmiņu, varu paskaidrot, ka arī tādi skaitļi kā 80. gados veda latviešu tautu iznīcībā — vispirms kvalitātīvā stāvokļa maiņā, proti, mazākumā, no kuŗa atgūt savu valsti jau daudz grūtāk, un tad karēļu pēdās. (Kaut, protams, Ziemeļkursā latvieši paliktu sastopami vēl vairākas paaudzes — atkārtotos līvu liktenis.)

Tagad par trešo rādītāju — migrāciju. Migrācijas saldo 1946.—1988. gadā bija tāds:

Pirmkārt, var labi redzēt, ka pozitīvs migrācijas saldo un iedzīvotāju skaita augšana tā ietekmē nav pats par sevi nekas labs, bet parasti un arī Latvijas pieredzē kaitē pamattautai līdz pat tās iznīcināšanai. Otrkārt, dzelteni iezīmēti migrācijas ziņā “neparasti” gadi. Vispirms 1946.—1947. gads, kad Latvijā vienkārši gāza iekšā migrantu ordas. Pēc tam migrācija kļuva tāda, kā ANO deklarācijas nosaukumā, kuŗu nupat līberāļi gribēja uzspiest Latvijai — droša, sakārtota un rēgulēta — un, tāda būdama, dzina latviešu tautu iznīcībā. Arī šai posmā daži gadi iezīmēti dzelteni. Vispirms 1949. gads, kad negātīvu migrācijas saldo radīja aptuveni 42 tūkstošu izsūtīšana. Neskaitot izsūtīšanu, “parastās” migrācijas saldo bija ap 29 tūkstošiem plusā. Tad 1956. gads, kad Chruščova atkušņa laikā mājās atgriezās brīvlaistie latvieši. Taču stabiņš apkārtējos pārsniedz ne par 42 tūkstošiem, bet par daudz, daudz mazāku skaitu… Tad 1958. gads, kad nācionālkomūnistiem izdevās vienu gadu apturēt Latvijas pārkrievošanu.

Atmetot 1946.—1947. gadu, drošas, sakārtotas un rēgulētas migrācijas laikā saldo caurmērā bija 11 tūkstoši gadā. (Latviešu saldo bija tuvs nullei, tāpēc var pieņemt, ka visa migrācija bija sveštautiešu.) Turklāt jāatceras, ka tas bija tikai saldo — apaļos skaitļos gadā iebrauca 40 tūkstoši kolonistu, un, par laimi, 30 tūkstoši izbrauca atpakaļ. Lai aprēķinātu migrācijas intensitāti, saldo jādala ar pamattautai piederīgo skaitu. Tas tautskaitēs bija tāds:

Gads	Latviešu skaits, tk
1943.	1445
1959.	1298
1970.	1342
1979.	1344
1989.	1388

Vienkāršības labad migrācijas intensitātes noteikšanai tautskaišu starplaikos var izmantot latviešu skaitu iepriekšējā tautas skaitīšanā, izņemot pirmo posmu — Otrā pasaules kaŗa beigās daudz latviešu bija spiesti bēgt no krievu okupācijas, tāpēc uz 40. gadu otro pusi un 50. gadiem piemērotāk attiecināt 1959. gada latviešu skaitu:

Laiks	Migrācijas saldo, % no pamattautas gadā
1948.—1958.	1,05 (neskaitot 1949. g. izvešanu)
1959.—1969.	1,10
1970.—1978.	0,82
1979.—1988.	0,71
1948.—1988.	0,92

Nu aplēsti visi trīs kolonizēšanas rādītāji, un redzams, kādas to vērtības pietiekamas pamattautas iznīcināšanai. Tagad var aprēķināt jaunākos Rietumeiropas datus un salīdzināt ar Latvijas pārkrievošanu. Bet par to nākamā rakstā.

Latvijas gadu grieži

Kamēr vēl puslīdz gadumija, derētu pagūt atskatīties uz iepriekšējo gadu un ieskatīties jaunajā. Pašam vienkārši: ir bijis labi, un esmu pateicīgs par to. Guvu nebijušu pieredzi: eksperimentāli pārliecinājos, ka pietiek bērnu pieteikt visādās augstākā labuma skolās ārpus mikrorajona (Valža Zālīša skolu ieskaitot), lai viņu tur tiešām uzaicinātu. Vislielākais paldies par gadu, protams, sievai. Pateicību pelnījuši arī darba kolēģi un partijas [domu]biedri. Lai šogad ar tā.

dziesmusvetki.lv attēls.

Latvijai 2018. bija, protams, gadsimta svinību gads. Bet no plikas svinēšanas jēgas maz. Svinībām jābūt tādām, lai vairotu tautisku pašapziņu un iedvesmotu turpmākā ceļā latvup. Kopumā izdevās. Kulminācija gan nebija 18. novembris, bet dziesmusvētki. Tie bija tik stipri latviskuma svētki, ka daži līberāļi neizturēja un ķērās nozākāt.

Citkārt, iespējams, galvenais gada notikums būtu Saeimas vēlēšanas, bet ne šoreiz. Tomēr gana svarīgas. Divi galvenie iznākumi bija, ka krievu imperiālisma noriets turpinās, bet latviešu partijas ir sadrumstalotas kā nekad kopš 1995. gada.

Kas gaidāms 2019. gadā? Tādi pirmie jaunās Saeimas lēmumi kā nepiebiedroties ANO migrācijas deklarācijai vieš cerības, ka Saeimas vairākums var būt vērsts, lai Latvija būtu un paliktu latviešu valsts un sagaidītu arī divsimt gadu svinības. Šogad redzēs, vai cerības attaisnosies. Pirmoreiz ir tik tuvu Rīgas domes atlaišanai. Ja tas notiks, ārkārtas vēlēšanām ir visas iespējas kļūt par galveno polītisko notikumu. Jo vairāk tāpēc, ka Saeimas vēlēšanās fiksētais partiju spēka samēra momentuzņēmums nav nekas stabils un ir lemts pārmaiņām. Taču pārmaiņas nenotiek pašas no sevis. Kā priekš simt gadiem, kad daudzkārt asāk izšķīrās, kam piederēs Rīga un Latvija, teica Edvarts Virza:

Bet ja jūs uz vēstures brīnumu vien gaidīsat un nebūsat tai piepalīdzīgi, jūs savus līķus redzēsat no ienaidniekiem pakārtus pie katra laterna un pie katra verstes staba.

Klimata pārmaiņas kvartārā (jaunākajā ģeoloģiskajā periodā): “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” atgādina

Klimats mūžam mainījies, mainās un mainīsies — lai ko mēs, cilvēki, darītu vai nedarītu. Tiesa, atrodas samežģīti prāti, kas šo ābeces patiesību pasludina par klimata pārmaiņu noliegumu. Taču gadsimta sākumā (vai iepriekšējā nogalē?) ievēroju sakarību: jo cilvēks labāk pārzina ģeoloģisko pagātni, jo skeptiskāks viņš ir pret apgalvojumiem par nebijušu sasilšanu vai katastrofālām klimata pārmaiņām mūsdienās. Varbūt ar piebildi: ja vien no viedokļa nav atkarīgs viņa akadēmiskais vai materiālais stāvoklis. Pērn iznākusī monografija “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (kas ir labākā Latvijas ģeografijas grāmata un, visticamāk, tāda paliks turpmākos 40 gadus) ir labs paraugs, kāpēc tas tā. Lūk, kas tur atgādināts par kvartāra (jaunākā ģeoloģiskā perioda) klimata pārmaiņām.

Lietuviešu kvartārpētnieces O. Kondratiene un V. Šeiriene uzskata, ka Holšteinas starpleduslaikmetā (Latvijā saukts par Pulvernieku starpleduslaikmetu; priekš 425…300 tk g. — R.E.) Lietuvā gaisa temperatūra bija par 2—4 °C augstāka, bet nokrišņu daudzums par 300 mm lielāks nekā mūsdienās. (170. lpp.)

Paleobotāniskie pētījumi un klimata rekonstrukcijas liecina, ka Ēmas starpleduslaikmetā (Latvijā saukts par Felicianovas starpleduslaikmetu; priekš 130…117 tk g. — R.E.) klimats bijis siltāks nekā holocēnā (pēcleduslaikmets; pašreizējā kvartāra nodaļa — R.E.) un vidējās janvāra un jūlija temperatūras ir bijušas augstākas. Ēmas starpleduslaikmeta klimatiskā optimuma (apdomājiet, kāpēc to sauc par optimumu, proti, vislabāko klimatu — R.E.) laikā (128—122 tūkst. kal.g.p.m.) bija ievērojami plašāka liepu, vīksnu un ozolu mežu izplatība nekā holocēnā, turklāt ezera nogulumos atrastas eksotisku siltummīlošu ūdensaugu (Caulinia goretskyi, Aracites interglacialis, Brasenia borystenica u.c.) sēklas. Par to, ka klimats pirms 128—122 tūkst. gadu Ziemeļeiropā un arī DA-Baltijas valstu teritorijā bijis siltāks nekā holocēna klimatiskā optimuma (pirms 8000—5000 g.) laikā, ir pierādījumi arī no citām pētītajām vietām pasaulē. Piemēram, to apstiprina Grenlandes un Antarktikas ledus urbumu seržu pētījumu dati. (170.—171. lpp.)

Ēmas starpleduslaikmetu nomainīja Vislas (Latvijā saukts par Baltijas — R.E.) leduslaikmets (117—11,7 tūkst. kal.g.p.m.). ..vēlākos apledojuma posmos ledāja skartajā teritorijā bija raksturīga stadiālu un interstadiālu dabas apstākļu mija. Šo auksta un silta klimata posmu gada vidējā temperatūra atšķīrās pat par 10 °C. (171. lpp.)

Par holocenu ir ne tikai spilgti citāti, bet arī spilgts grafiks:

Ievērojiet temperātūras lēcienu, ar ko sākas pēcleduslaikmets. Vēl salīdziniet temperātūru holocena vidū ar mūsdienām. Par to vairāk:

Vidusholocēna siltais laikposms holocēna klimatiskais optimums (8,2—4,2 tūkst. kal.g.p.m.) bija siltākais un sausākais klimatiskais periods. (Treknināts tekstā. Vēlreiz: varat trīsreiz minēt, kāpēc to sauc par optimumu, tas ir, vislabāko — R.E.) .. Tā laikā klimats ir bijis labvēlīgs veģetācijas uzplaukumam — ar ilgstošu veģetācijas periodu un maigām ziemām. Pēc paleobotāniskajiem datiem aprēķināts, ka jūlija vidējā temperatūra bijusi aptuveni par 2,5—3,5 °C augstāka nekā mūsdienās. (173. lpp.)

Izmantojot paleobotānisko pētījumu rezultātus, ir aprēķināts, ka pirms 8000—6500 gadiem vidējās jūlija, janvāra un gada temperatūras pārsniedza mūsdienu temperatūras par 1,5—2,0 °C. (173. lpp.)

Atlantiskā perioda (klimatiskais optimums citā vārdā — R.E.) pirmo silto posmu nomainīja atlantiskā perioda vidusposms, kam raksturīga īslaicīga neliela temperatūras pazemināšanās. .. Jūlija vidējās temperatūras pārsniedza mūsdienu temperatūras par 1,0—1,5 °C, janvāra — par 0,5 °C, gada — par 0,5—1,0 °C, bet nokrišņu daudzums bija līdzīgs mūsdienu rādītājiem vai arī nedaudz mazāks. Ezeru nogulumu pētījumi ļauj secināt, ka šai laikā ūdens temperatūra palielinājās par 2—2,5 °C.. (173. lpp.)

Robežu starp holocēna vidējo posmu (holocēna klimatisko optimumu) un holocēna jaunāko posmu (vēlo holocēnu) iezīmē notikums-4200 — izteikts sausuma periods, kas iestājās 4,2 tūkst. kal.g.p.m. (173. lpp.)

Apdomājiet tik, bez cilvēka iespaida piepeši sākas izteikts sausums. Un tagad gandrīz vai par mūsdienām:

Subatlantiskā perioda (tagadējais klimatiskais periods — R.E.) beigu posmā vidējā gada temperatūra nokritās par 1—2 °C. Tā iespējamais cēlonis ir Saules aktivitātes pazemināšanās, sevišķi laika posmā no 1645. līdz 1715. gadam, kad notika lieli vulkānu izvirdumi un mainījās okeāna straumju raksturs. Analizējot paleoklimata rekonstrukcijas, ir secināts, ka laika posms aptuveni no 1400. līdz 1700. gadam ir bijis tā sauktais mazais leduslaikmets — otrs aukstākais periods holocēnā pēc notikuma-8200. Salīdzinājumā ar to mazais leduslaikmets bija ievērojami ilgāks un nestabilāks.

Mazajam leduslaikmetam raksturīga siltāku un aukstāku klimatisko apstākļu mija. Ļoti aukstus un slapjus gadus ir nomainījuši silti un sausi gadi. .. Putekšņu diagrammās izsekojams, ka strauji samazinās vai pat izzūd graudaugu putekšņi (t.sk. rudzu Secale un kaņepes Cannabis putekšņi), kā arī vērojama antropogēno indikatoru (nātres, balandas, sūrenes u.c.) putekšņu koncentrācijas samazināšanās. Mežu platības sarūk ne tikai klimata tiešā ietekmē, to var saistīt arī ar mežu izciršanu kokmateriālu ieguvei, kā arī ar koku izmantošanu kurināšanai aukstā un slapjā klimata dēļ. (173.—174. lpp.)

Tad kāds klimats labvēlīgāks cilvēkam: siltāks vai aukstāks?

Un nobeigumā par mūsdienām un to salīdzinājumu ar senatni. Tik gaŗš vienlaidus citāts, ka atļaujos nepārrakstīt, bet nofotografēt:

Paldies nodaļas autorei Laimdotai Kalniņai un izdevuma zinātniskajiem redaktoriem par atgādināšanu.

Spilgts citāts, ar ko sākas “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” derīgo izrakteņu nodaļa

Pērn vērtīgākā iegūtā grāmata, paldies dzimtai fakultātei un grāmatas veidotājiem, bija monografija “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts”. Tā ir labākā Latvijas ģeografijas grāmata un, visticamāk, tāda paliks turpmākos 40 gadus. Gada nogales brīvdienās turpināju to lasīt un tiku jūtami tālāk. Varbūt pat šogad pabeigšu. Un varat trīsreiz minēt, ar kādiem vārdiem sākas derīgo izrakteņu nodaļa. Savējiem bez pārsteiguma:

Sabiedrībā kopumā ir raksturīgi maldīgi priekšstati par zemes dzīļu resursu izsīkšanu pasaulē..

Paldies vēlreiz grāmatas veidotājiem un autoram — īpaši apskatījos, kuŗš tas bijis — LU prorektoram prof. Valdim Segliņam. Atceros, priekš gadiem desmit bija gods kopā vadīt skolotājiem nodarbības dažādās Latvijas vietās.

Bet, ja interesē Latvijas derīgie izrakteņi sīkāk, par tiem ir īpaša grāmata, kur plašāk izvērsti arī te minētie nodaļas ievadvārdi.