Kam visvairāk: partiju kandidātu sarakstu skaits pašvaldību vēlēšanās


Pašvaldību vēlēšanas īstenībā nav vienas pa visu Latviju, bet 119 vienlaicīgas vēlēšanas mazākos vēlēšanu apgabalos. Tāpēc tajās startē visvairāk dažādu sarakstu. Pat neskaitot bezpartejiskas vēlētāju apvienības un kopīgus patstāvīgu partiju sarakstus, šais vēlēšanās piedalās visvairāk polītisku spēku. Saeimas vēlēšanās parasti padsmit sarakstu, bet šogad pašvaldību vēlēšanās — 49 partijas un vēl divas apvienotos sarakstos. 20 no tām ir reģionālās partijas, kam saistības dēļ ar noteiktu teritoriju būtu gandrīz neiespējami Saeimas vēlēšanās pārvarēt Latvijas mēroga 5% barjeru. (Līdz šim sekmīgākais mēģinājums ir “Latgales gaisma” 2002. gadā — 1,6% balsu.) Ir partijas, kas atturējušās startēt Saeimā, tomēr nolēmušas cīnīties atsevišķās pašvaldībās. Kā parasti ir dažas jaunas partijas. Bet kam visvairāk sarakstu?

Skaitot viena nosaukuma kandidātu sarakstus, iznākums tāds:

 

Bet redzat trīs vienādi tumšāk zaļus stabiņus? Jā, Zaļo un zemnieku savienība startē vairākos veidos: gan kā ZZS (partiju apvienība), gan kā Zemnieku savienība, kas ietilpst ZZS, gan kā Zaļā partija, kas tāpat ietilpst ZZS. Visām trim kopā kandidātu sarakstu skaits sasniedz 99. Līdzīgi, tikai ar mazākiem skaitļiem, ir Reģionu apvienībai. Tad ko, visvairāk sarakstu šogad pašvaldību vēlēšanās zaļzemniekiem? Lēnāk pār tiltu. Jo daudzās pašvaldībās zaļzemniekiem ir gan LZS, gan LZP saraksts. Un tas var liecināt kā par spēku, tā nesaskaņām (lai atceramies ZZS kandidātu svītrošanas līmeni Saeimas vēlēšanās). Turklāt dažādās pašvaldībās paralēlu sarakstu cēlonis var atšķirties.

Patiesībai vistuvāk varētu būt rādītājs, cik pašvaldībās kuŗš polītiskais spēks startē. Partiju apvienības un tajās ietilpstošās partijas lai skaitām kopā, apvienotos sarakstus ieskaitām katrai tajos ietilpstošai partijai, vēlētāju apvienības neskaitām nevienam, lai cik labi zinātu to polītisko piederību. Ja esmu pareizi saskaitījis, iznākums un visplašāk pārstāvēto partiju salīdzinājums ar iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām 2013. gadā ir tāds:

Partija 2013. 2017. Starpība
ZZS 78 75 -3
NA 59 69 +10
LRA 40 60 +20
V 73 57 -16
SC 50 50 0

Labākai uzskatāmībai tas pats attēlā:

Gan augšana, gan dilšana viegli izskaidrojama. “Vienotība” zaudējusi premjera partijas statusu un varas partijas tēlu. Reģionu apvienība 2013. gadā nemaz ij dibināta nebija, bija vien reģionālās partijas, kas vēlāk apvienojās LRA. Tagad toties LRA ne tikai dibināta, bet arī Saeimā darbojas. Nācionālās apvienības cēlonis atrodams, skatoties pārmaiņas vēlēšanu apgabalu sadalījumā. Salīdzinot ar 2013. gadu, par 8 vairāk sarakstu iesniegts Zemgalē, kur pārklājums audzis no 54% līdz 85%. Turklāt nemaz neskaitot vēlētāju apvienību “Nacionālā apvienība Viesītes novadam un Sēlijai” un Rundāles novadveča Aivara Okmaņa sarakstu. Pieaugums Zemgalē vislielākā mērā ir apgabala koordinētāja Imanta Parādnieka nopelns.

Apkopojot: tāpat kā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās visplašāk pārstāvēta ZZS, nākamie polītiskie spēki neatpaliek necik tālu, tuvākais sekotājs mainījies — iepriekš bija “Vienotība”, tagad NA. Un, protams, par kandidātu sarakstiem svarīgāki būs vēlēšanu iznākumi.

Tāds ar tādu sasatika: kopīgi vairāku partiju saraksti pašvaldību vēlēšanās


Pašvaldību vēlēšanās, ievērojot vēlēšanu apgabalu mērogu, ir plašākas iespējas iesniegt kandidātu sarakstu nekā Saeimas vai Eiroparlamenta vēlēšanās. Samērā plaši zināms, ka sīkākās pašvaldībās, kur mazāk nekā 5000 iedzīvotāju, drīkst kandidēt arī bezpartejiskas vēlētāju apvienības. Otra atšķirība: kopīgu sarakstu var iesniegt divas vai vairāk partijas, nebūdams reģistrētā partiju apvienībā. Lielākoties izšķirīgi ir vietēji apstākļi, tomēr Latvijas mērogā iezīmējas sakarības, kuŗi polītiskie spēki ir ja ne gluži sabiedrotie, tad vismaz apsveŗami sadarbības partneŗi.

Kā ir šogad? CVK mājaslapā apkopots, kādi (un arī — kādi kopīgi) saraksti iesniegti. Pavisam 31 kopīgs saraksts, to skaitā 6 trīspartiju saraksti. Līdz piecpartiju sarakstam kā 2013. gadā nav tikts. Labi, vispirms saskaitām, cik reižu kuŗa partija ar kuŗu bijusi kopīgā sarakstā. Tad, lai atklātu nopietnākas sadarbības tīklu, atmetam tādas kopā būšanas, kas gadās tik vienreiz. Atlikums izskatās tā:

Kur pārējās partijas? Tām nav bijis pietiekami daudz (vismaz 2) vienādu kopīgu sarakstu, lai parādītos attēlā.

PAPILDUS 27. aprīlī. Jāatceras gan, ka kopīgi saraksti parasti ir maza daļa visu sarakstu. Piemēram, ja pareizi esmu saskaitījis, Nācionālā apvienība šogad startē 69 pašvaldībās, Reģionu apvienība kopā ar tajā ietilpstošām partijām  — 60, “Vienotība” — 57 pašvaldībās.

Kandidātu sarakstu un kandidātu skaits pašvaldībās


24. aprīlī noskaidrojās pašvaldību vēlēšanu kaujaslauki — beidzās (ar dažiem izņēmumiem) kandidātu sarakstu iesniegšana. Pavisam reģistrēti 594 saraksti ar 8944 kandidātiem (kandidātu skaits pēc kandidēšanas tiesību pārbaudes mazliet saruks), kas ir mazliet vairāk nekā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās 2013. gadā, kad bija 589 saraksti ar 8725 kandidātiem. Izdalot 594 ar 119 (pašvaldību skaits), iegūst 5,0 — caurmēra sarakstu skaitu pašvaldībā. Caurmērs — caurmērs, tomēr stāvoklis dažādās pašvaldībās visai atšķiŗas:

Būtu dabiski lielāko sarakstu skaitu gaidīt galvaspilsētā Rīgā, kas ir lielākā pašvaldība pēc vēlētāju un ievēlējamo deputātu skaita. Tomēr Rīgā iesniegti 11 saraksti, bet rekordiste ir Ķekava ar 14. Tai seko Daugavpils ar 13 un Jūŗmala ar 12, bet Rēzeknē ir tikpat, cik Rīgā. Pretējā galā 5 novadi, kur iesniegts tikai 1 saraksts, tāpēc iesniegšana pagaŗināta līdz 4. maijam. Starp citu, Rīgas 11 ir mazākais skaits kopš neatkarības atjaunošanas:

Kritums pēc 2009. gada saistīts ar to, ka šai gadā visai sāpīgi iedarbojās 5% barjera tikšanai Rīgas domē. Iznākumā vairākas partijas apvienojās, citas iznīka.

Izdalot kandidātu skaitu ar ievēlējamo deputātu skaitu, iegūstams konkurss tikšanai domē. Ja visos sarakstos kandidātu būtu tik, cik ievēlējamo deputātu, konkurss sakristu ar kandidātu sarakstu skaitu pašvaldībā. Tomēr pašvaldību vēlēšanu likums ļauj gan iesniegt nepilnus sarakstus, gan pieteikt sarakstā līdz 3 kandidātiem vairāk par ievēlējamo domnieku skaitu. Latvijā kopumā konkurss ir 5,5 kandidāti uz deputāta vietu, mazāks par 1 nekur nav (tā ka nekur nebūs jāsludina atkārtotas vēlēšanas), bet lielākais ir šādās pašvaldībās:

Šobrīd pietiks, esmu iecerējis uzrakstīt vēl par dažādu partiju sarakstu skaitu un kandidātu statistiku.

2017. gada marta statistika: nelegālas imigrācijas vilnis Grieķijā beidzies, Italijā un Spānijā aug


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, martā Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 12,3 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir vairāk nekā 10,5 tūkstoši februārī, tomēr jūtami mazāk par pērnā marta 36,9 tūkstošiem. Tāpēc imigrācijas plūsma saplakusi līdz 221 tūkstotim pēdējā gada laikā — līmenim, kāds bija 2015. gada sākumā, pirms migrantu miljonviļņa. Nevarētu gan teikt, ka Eiropa atgriezusies, kur bija priekš diviem gadiem. Pirmkārt, septiņciparu imigrantu skaita iebr[a]ukšana mainījusi Eiropas valstu iedzīvotāju sastāvu pamattautām par sliktu. Otrkārt, desmitiem (ja ne simtiem) miljonu Azijā un Afrikā ieraudzījuši, ka Eiropas vartuŗi vairs nesargā savas tautas un to robežas — ka Eiropas kārts ir sitama. Tāpēc pašreizējā imigrācijas rimšanās nenozīmē, ka tā paliks arī turpmāk.

Pieminams, ka nelegālas imigrācijas plūsmas visai atšķiŗas sīkākā valstu dalījumā:

Te redzams, ka imigrācijas miljonvilnis pilnībā bija Grieķijas daļā. Bet 9. martā apritēja gads, kopš Maķedonija tur slēgtu robežpārkāpējiem robežu ar Grieķiju un sargā eiropiešu tautas, tāpēc vilnis izsīcis un plūsma mazāka nekā 2014. gadā, kad imigrācijai sabiedrības uzmanības bija daudz mazāk. Grieķijā martā pa jūŗu ieradās 1,5 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir lielākais skaits šogad, taču mazāks nekā jebkuŗā 2016. gada mēnesī. Labākai apjēgšanai: intensitāte tāda, it kā Latvijā martā būtu ieradušies ~220 nelegālu imigrantu. Minētie 1,5 tūkstoši ir daudz mazāk nekā 27 tūkstoši 2016. gada martā, un šī atšķirība kārtējo reizi rāda, ka imigranti nebēg uz Eiropu no kaŗiem un vajāšanām — jo vai tad Sirijā šobrīd 18 reižu (26 971 / 1526) mierīgāka dzīve nekā pērn ap šo laiku? Vai tad Grieķijā kļuvis 18 reižu grūtāk iekļūt? Nē, protams — Maķedonija (skatīt iepriekš).

Toties Italijā robežu tur vaļā, pat vēl vairāk — ES migrantu sūknētāji imigrantus aktīvi uzņem, kolīdz tie tikuši ārā no Lībijas ūdeņiem, un tad organizēti ved pāri Vidusjūŗai Eiropā. Pielīdzinot attālumus Latvijai, tas būtu, it kā pietiktu nolaisties pa Daugavu no Ķengaraga līdz ietekai jūŗā un tur varētu pārsēsties kuģī, kas par velti aizved uz apsolīto zemi Stokholmā. Vai arī, ja rēķina pa jūŗu, tad būtu pašu spēkiem jātiek no Daugavas ietekas līdz Mellužiem vai Lilastei, kur dežūrētu kuģi uz Stokholmu. Ziemā laikapstākļi nelabvēlīgāki, tāpēc nelegālu imigrantu plūsma samazinājās no 27 tūkstošiem oktobrī līdz 4,5 tūkstošiem janvārī, taču martā atkal jau bija 11 tūkstoši iebr[a]ucēju. Un tas ir vairāk nekā citus martus: 2014. — 5,5 tk, 2015. — 2,3 tk, 2016. — 9,7 tk. Gada summa pēc mērenas samazināšanās Grieķijas viļņa laikā ne tikai atgriezusies iepriekšējā līmenī, bet sasniedz jaunus rekordus: 187 tk gada laikā līdz martam.

Citās valstīs nelegālu imigrantu pa Vidusjūŗu daudz mazāk. Vienīgā ES valsts, kur tiešām varētu gaidīt pa jūŗu ierodamies Sirijas bēgļus, ir Kipra, kas no Sirijas tikpat tālu, cik Gotlande no Ventspils, taču daudz patīkamākos kuģošanas apstākļos. Bet uz Kipru nez kāpēc nekuģo. Labi, nekāds “nez kāpēc”, no tās pagrūti tikt uz Vācijas un Zviedrijas krējumpodiem. Maltā, kas Libijai 100 km tuvāk nekā Sicilija, 2016. gadā ar tikai 25 nelegāli imigranti atkuģojuši. Nez kāpēc, vai ne? Nē, trešā valsts pēc Italijas un Grieķijas ir Spānija, turklāt Spānijā iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Lūk, Spānijā no jūŗas izsēdušos nelegālu imigrantu skaits pēdējos pāris gadus bija 4…5 tk gadā, bet 2016. gada vidū sāka augt un šogad visus mēnešus pārsniedzis jau 8 tk gadā. Turklāt šim skaitlim vēl jāpieskaita 6 tk pāri robežžogam pārrāpušos gadā.

Sabiedriski polītiskā doma 20 dienu pēc cara atteikšanās — Rakstnieku un mākslinieku biedrība par Latvijas satversmi


Paldies Kaŗa mūzejam par gadsimtu seno Latvijas notikumu kroniku. Tomēr izlēmu vēl pats uzmest aci, kas bija aktuāls un cik tālu bija tikusi latviešu sabiedriski polītiskā doma priekš simt gadiem, mēnesi pēc cara atteikšanās. Paldies periodika.lv, momentuzņēmumam atlika paņemt 1917. gada 2. aprīli (jo vecais stils, jaunajam jāpieskaita 13 dienu) un palasīt šai dienā izdotās avīzes. Galvenais secinājums: viss mutuļo, svārsts aizgājis visai pa kreisi, nostiprinās arī latviešu patstāvības ideja. Labs paraugs ir Rakstnieku un mākslinieku biedrība, kas izsakās galīgi ne par aroda lietām:

V. L. Rakstnieku un Mākslinieku Biedrība.

Rezolūcija par Latvijas satversmi.

Rakstnieku un Mākslinieku Biedrība savā 22. marta (vecais stils; 20 dienu pēc cara atteikšanās — R.E.) ārkārtējā pilnā sapulcē vienbalsīgi pieņēma sekošu rezolūciju:

Lai latviešu tautas spējas un īpatnības spētu pilnīgi attīstīties, ir nepieciešami, ka bez kavēšanās tiek radīta Latvijas satversme, kuŗa atbalstās uz sekošiem galveniem principiem:

  1. Latvijas nedalāmā teritorija ir: Kurzeme, Vidzemes dienvidus daļa un Latgale. Latvijas robežas nosakāmas pēc etnografiskiem principiem.
  2. Latvija ir pilnīga autonomija jeb pavalsts (ne province) Krievijas federātīvās republikas sastāvā.
  3. Latvijas konstitūcija sankcionējama atsevišķā Latvijas Satversmes Sapulcē un turpmāk pārgrozāma vienīgi ar latviešu tautas pašas gribu.
  4. Latvijas iekārtu un pārvaldi rēgulē vienpalātas sistēmas saeima ar pilnām iekšējas likumdošanas tiesībām. Latvijas pārvalde atbalstās uz vispārēju, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionelu vēlēšanu principiem.
  5. Latvijā, pēc viņas vēsturiskām, saimnieciskām un kultūrelām savādībām, ir trīs īpašas plašākas vietējās pašvaldības vienības: Vidzeme, Latgale (ar daļu no Ilūkstes apriņķa) un Kurzeme.

Latvijas valsts iekārta. — Latvijā ir

a) Pilnīgi patstāvīga skolu sistēma ar savu ūniversitāti un citām augstākām skolām, pie kam krievu valoda tikai kā mācības priekšmets obligātoriska, bet tikai tādā mērā, ko nosaka vietējā likumdošana. — Latgales skolās mācības notiek latgaliešu dialektā, pie kam obligātoriska iepazīšanās ar vispārējo latviešu rakstu valodu un literātūru. Nācionālā mazākuma skolas pabalstāmas no Latvijas valsts līdzekļiem.

b) Patstāvīga administrātīvā iekārta ar personām, kuŗas ievēl vietējās pašvaldības iestādes; krievu valstij īpašs priekšstāvis, kuŗa kompetence ar likumu cieši norobežota. Valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda; krievu valoda uzskatāma tikai kā palīga līdzeklis likumā nosacītā satiksmē ar Krievijas iestādēm.

c) Sava uz vietējiem likumiem dibināta tiesu sistēma, ar savām visaugstākām instancēm pilnīgi nobeigta pašā zemē.

d) Sava patstāvīga finanču iekārta un iekšējā nodokļu sistēma ar nācionālbanku.

e) Sava īpaša satiksmes līdzekļu pārvaldība.

f) Savs nācionāls un teritoriāls kaŗaspēks resp. tautas milicija.

g) Likums garantē Latvijas pilsoņiem sirdsapziņas, tautības, vārda, sapulču, polītisko un ekonomisko streiku u.c. pilsoniskās un polītiskās brīvības.

Saimnieciskā un sociālā stāvokļa steidzamai uzlabošanai nepieciešami:

a) piespiesta zemes atsavināšana sadalot jau tūliņ kroņa zemes — kā Latvijas valsts īpašumu, — nosakot saimniecību maksimālo lielumu un apgādājot ar zemi visus, kuŗi to paši apstrādātu;

b) izpildāmas caur likumdošanu visas dēmokratiskās strādnieku prasības, kā: maksimālais darba laiks, minimālā darba alga, apdrošināšanas slimības un nespēka gadījumos u.t.t.

Vajaga, ka tūliņ tiek nodibināta Nācionālpadome, t.i. visas Latvijas pagaidu centrālorgans, kas ir augstākā instance polītikā un pārvaldē un kuŗa nekavējoši izstrādā, sankcionē un pagaidām reālizē pašvaldības likumprojektus un organizē Latvijas Satversmes Sapulci. Šai pagaidu Nācionālpadomei jāsastādās no visu latviešu sabiedrisko organizāciju kolektīvu resp. Padomju priekšstāvjiem, ieskaitot tur — Vidzemes 4 apriņķus, Latgali, Rīgu, Kurzemi (bēguļus) un kolonijas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Viktora Suvorova “Spiegošanas pamati”


Ieraudzīju, ka Stacijas Andris uzrakstījis par jaunu, nedzirdētu Viktora Suvorova grāmatu. Izlasīju atsauksmi, sapratu, ka jāiegādājas. Aizbraucu uz Mūkusalas ielu un apgādā iegādājos par 6,40 Ls. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms par autoru. Viktors Suvorovs (īstā vārdā Vladimirs Rezuns) dzimis 1947. gadā, 1974. gadā beidzis Militārās diplomātijas akadēmiju un pēc tam četrus gadus nostrādājis SPRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes diplomātiskajā rezidentūrā Ženēvā, līdz 1978. gadā bija spiests bēgt uz Lielbritāniju. Latvijā kļuvis pazīstams atmodas laikā, kad žurnāls “Avots” iespieda Suvorova “Ledlauzi” — par to, kā Staļins gatavojās uzbrukt Hitleram un Hitlers viņu par mata tiesu apsteidza.

“Spiegošanas pamati” ir par padomju militāro izlūkošanu un Galveno izlūkošanas pārvaldi. Grāmata vispirms izdota 1984. gadā angliski, bet, kad pērn laists klajā atjaunināts krievu izdevums, “Dienas Grāmata” ņēmās izdot to latviski. “Spiegošanas pamati” nav ne daiļliterātūra, ne publicistika, ne vēstures kronika. Tā ir uzziņu grāmata pavisam bez sižeta (kaut ievīti daudzi vēstures un spiegu stāstiņi), tāpēc mazliet gaŗlaicīgāka par citiem Suvorova darbiem. Autors apraksta Galveno izlūkošanas pārvaldes vēsturi, dažādus tās darbības un spiegošanas aspektus. Daļa rakstītā pārņemta no citiem Suvorova darbiem (“Akvārijs” — autobiografiska daiļliterātūra par Galvenās izlūkošanas pārvaldes darbu, “Specnazs” u.c.), bet prasmīgi, vietā un nezinātājam nejūtami. Sirsnīgākais ir pašās beigās: padomi spiegošanas iesācējam, kas var lieti derēt ne tikai vervēšanā, bet arī labu attiecību veidošanā ar cilvēkiem un panākumu gūšanā.

Tradicionāli arī šo Suvorova darbu no krievu valodas tulkojis Jānis Kalve. Un kā parasti tulkojis kroniski krieviski. Latviešu divdabju bagātības nepazīšana, aizstājot tos ar -ot, ir ziediņi. Nepatīkamākais ir Kalves indeve atstāt krieviski, netulkotus pat tādus nosaukumus un saīsinājumus, ko latviski tulkoja pat Latvijas pārkrievošanas kulminācijā 80. gados. Varēja taču kaut vai Latvijas Padomju enciklopaidijas līmenī tulkot. Bet nē, Valsts drošības komiteja ir KGB, pretgaisa aizsardzība — PVO utt. Un, kad ieraugi tekstā tādu gimalajiešu lāci kā Šveices PVO komandieris, gribas saukt: “Prātiņ, nāc mājās!”

Izlasījis lieku plauktā blakus pārējām Suvorova grāmatām. Iesaku lasīt, ja interesē spiegošana un Padomijas vēsture.

Ūdenskauju sezona atklāta


Vakarā izgāju ar zēniem laukā futbolu spēlēt. Nospēlējās pusstundu, piekusa, un apnika. Padzērās līdzi paņemtās pudeles, bet visu ūdeni neizdzersi. Pēc dažām sekundēm gāja vaļā: astoņgadnieks uzšļakstīja sešgadniekam, tas metās ar savu pudeli pretī, astoņgadnieks prom, sešgadnieks pakaļ, astoņgadnieks atšaudās. Tā kā bija tikai mazās puslitrītes, pēc pāris minūtēm tukšām pudelēm, priecīgi un slapji bija atpakaļ. Un bez kādām iebildēm tūlīt gāja mājās. Ūdenskauju sezona atklāta.

%d bloggers like this: