Vēlēšanas klāt


“Dominas” vēlēšanu iecirkņa lielplakāts

Vēlēšanas klāt. Pati balsošana sākas vēl tik parītvakar, bet vēlēšanu plakāti jau izlikti (visu cieņu “Spicei” un “Dominai” par lielplakātiem), un šodien bija pirmā diena, kad vēlēšanu iecirkņi atvērti vēlētājiem un jau varēja, piemēram, pieteikt izbraukuma balsošanu. Tāpēc izjūta, ka vēlēšanas klāt.

Ieteikumi balsošanai? Rādu ar savu rīcību.

Pirmkārt, balsošu. Gan Latvijā, gan citur kandidē dažādi un pretēji polītiskie spēki. Kandidē, jo saprot vēlēšanu un Eiroparlamenta darba iespējas ietekmēt lietas pēc saviem ieskatiem. Polītika tik un tā nodarbosies ar tevi, pat ja tu ar to nenodarbotos. Tāpēc vērts kaut nedaudz tuvināt iznākumu savām domām.

Otrkārt, balsošu trešdienas vakarā (iecirkņi tad būs vaļā no pieciem vakarā līdz astoņiem). Lai lieta būtu darīta un varētu mierīgi nodoties citām lietām. Un, ja kas gadītos, mana balss jau būtu nodota.

Treškārt, balsošu savā iecirknī. Šogad pirmoreiz Eiroparlamenta vēlēšanās iepriekšējā balsošanā var balsot jebkuŗā Latvijas iecirknī (ārzemēs ne, tur Eiroparlamenta vēlēšanu jaunums ir paši klātienes iecirkņi, kur balsot varēs tik sestdien un tikai tie, kuŗi iepriekš (līdz 7. maijam) pieteicās). Taču tas būs ilgāk nekā balsot savā iecirknī, jo iecirknim, kur tu atnācis, jāsazinās ar tavu iecirkni un jānoskaidro, vai tu neesi jau tajā nobalsojis. Tāpēc esmu atmetis sākotnējo nodomu izmēģināt jauno iespēju un lieki neapgrūtināšu sevi un iecirkņa komisiju. Ja kāds nezina savu iecirkni, var noskaidrot pa vēlēšanu uzziņu tālruni 6704 9999 vai datorā PMLP e-pakalpojumā, kas brīvi pieejams bez autentifikācijas.

Ceturtkārt, sīkums, kas mazliet palīdz. Zināt savu kārtas numuru vēlētāju sarakstā un pateikt (parādīt) to iecirkņa komisijai. Tad tevi ātrāk atradīs vēlētāju sarakstos, un tu būsi ietaupījis gan savu, gan iecirkņa komisijas laiku.

Advertisements

140 vārdu: pirmā vasaras diena


Pirmā vasaras diena šodien bija jauka. Patīkama apkalpošana “Stokker” veikalā, jauki bērnu skrējieni Daugavmalā un pēc tam riteņbrauciens apkārt Māŗas dīķim, paldies arī Katoļu ģimnāzijai par viesmīlību, tīkama pēcpusdienas izkustēšanās Sarkandaugavas parkā. Vēl prieks, ka dažas nākamās dienas sola tikpat siltas.

Diemžēl paldies jāsaka arī drošībniekiem par modrību norobežot bērnu skrējienus no satiksmes ar kraviniekiem — ne jau tāpēc, lai izvietotu papildu “Tet” un “Rimi” reklāmas, bet tāpēc, lai islāma terroristiem nebūtu iespējams ietriekties cilvēkos ar automobili. Diemžēl — ne jau tāpēc, ka drošībnieki rūpējas par drošību. Tāpēc, ka viņiem tas diemžēl jādara. Par to “paldies” līberāliem vartuŗiem, kuŗi ar masu imigrācijas un islāmizēšanas polītiku noveduši Eiropu un nu jau arī Latviju līdz tādiem dažādības un kultūras bagātināšanas slavinājumiem kā kravas automobiļu barjeras. Paldies par atgādinājumu, ka esat lēmuši iepriekš nebijušām nāves briesmām mani, manu ģmeni un citus pirmās vasaras dienas baudītājus.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

2019. gada riteņbraukšana: 1000 km


Šodien pārripināju pāri 1000 km. Jāatzīst, esmu pārsteigts, ka ar visu aizņemtību un citiem šīgada kavēkļiem tikai par nedēļu atpalieku no pagājušā gada. Ievērības cienīgākais varētu būt saistīts ar semināru vadīšanu vēlēšanu komisijām pa Latviju. Proti, cilvēkģeografa centībā centos un lielākoties izdevās atrast pa pusstundai vai cik, lai apbraukātu un sīkāk iepazītu pilsētu, uz ko esmu atbraucis. Latvija ir tik skaista! (Ar dažiem izņēmumiem.) Tagad jāgaida, kad bremžu kluču nodilums kļūs signāls vest pie meistara.

Skats no pilsdrupām Rēzeknes pilskalnā uz Jēzus sirds baznīcu 

Skats no Ludzas mūzeja priekšas uz pilsdrupām pilskalnā. Priekšplānā upe, kas savieno Lielo un Mazo Ludzas ezeru

Valkas stacija

Preiļu ugunsdzēsēju depo

Igaunijā jauna valdība, trešdaļa ministru — nācionālistiem


“Gimene. Tauta. Valsts” ievietojusi manu rakstu par jauno Igaunijas valdību.

Igaunijā jauna valdība, trešdaļa ministru — nācionālistiem

Vakar Igaunijas prezidente apstiprināja jaunu valdību, kuŗā ietilpst nācionālistu Konservātīvā tautas partija, bet kuŗā nav vēlēšanās visvairāk balsu un vietu guvušās līberāļu Reformu partijas. Vakarā pēc 3. marta parlamenta vēlēšanām diez vai kāds paredzēja tādu iznākumu. Tāpēc vērts aplūkot Igaunijā notikušo un tā mācības.

Pirmkārt, vēlēšanu iznākumi un to salīdzinājums ar iepriekšējām, 2015. gada Valsts domes vēlēšanām:

Partija Balsis (%) +/- 2015. Vietas +/- 2015.
Reformu 28,9 +1,2 34 4
Centra 23,1 -1,7 26 -1
Konservātīvā tautas 17,8 +9,7 19 12
“Tēvzeme” 11,4 -2,3 12 -2
Sociāldēmokratiskā 9,8 -5,4 10 -5
Citas 9,0 -1,5 0 -8

Igaunijas Valsts domes vēlēšanu uzvarētāji pa vēlēšanu iecirkņiem. Attēls: delfi.ee

Lielākie vēlēšanu uzvarētāji bija nācionālisti, kuŗu sekmes vairāk nekā dubultojās. Panākumi tika gūti, nevis cenšoties uzsēsties uz diviem krēsliem (tas ir, flirtējot ar līberālismu), bet ar skaidru nācionālisma polītiku. Daudzviet laukos, īpaši tuvāk Latvijai, Konservātīvā tautas partija bija pirmā vietā.

Otrkārt, cienījamas sekmes bija līberāļu Reformu partijai, kas sasniedza visu laiku labāko rezultātu. Pēcvēlēšanu vakarā šķita, ka viss Reformu partijas rokās: iesi pa labi, izveidosi labēju koalīciju ar Konservātīvo tautas partiju; iesi pa kreisi, izveidosi lielo koalīciju ar pakreiso pastāvīgo reformistu sāncensi Centra partiju; iesi uz priekšu, izveidosi līberālu koalīciju ar labēji centrisko “Tēvzemi” un sociāldēmokratiem. Un te izlīda līberāļu āža kāja: augstprātība. Proti, līberāļu dzinulis ir baudkāre un neaprobežota tās apmierināšana. Tāpēc, kad līberāļiem šķiet, ka viņi varētu gribēto dabūt, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem, viņi arī nerēķinās. Konkrēti, šai reizē Reformu partija paziņoja, ka ar nācionālistiem kopā neies, bet pārējām partijām izvirzīja tādus koalīcijas noteikumus, ka vienīgi lielākie vēlēšanu zaudētāji sociāldēmokrati bija gatavi tiem piekrist. Un alkatība iegāza: citi polītiskie spēki saprata, ka, arī nebūdami domubiedri, var izveidot valdību, kas būs kolēģiālāka un kuŗā tiem katram būs lielāka teikšana, nekā kopā ar Reformu partiju.

Treškārt, šķiet, lielākais pārsteigums ir, kā var igauņu nācionālisti (Konservātīvā tautas partija) iet kopā ar Centra partiju, ko mēdz dēvēt par Putina partiju Igaunijā. Taču Centra partija atšķiŗas no Latvijas “Saskaņas” gan elektorātā, gan īstenotā polītikā, gan tēlā, un Igaunijas polītikā jau kādus gadus nav nepārkāpjamu sadarbības robežu.

“Tēvzeme” un sociāldēmokrati 2016. gadā atzina Centra partiju par piemērotāku vadīt valdību Reformu partijas vietā, un savā valdīšanas laikā Centra partija nemaz tik putiniska nebija. Iznākumā šogad vēlēšanās tās atbalsts pārvietojās no pārkrievotiem rajoniem uz igauniskiem: pārkrievotajā Austrumviru apriņķī kritās par 8,3%, salīdzinot ar iepriekšējām Valsts domes vēlēšanām 2015. gadā, Tallinas 2. vēlēšanu apgabalā, kur ietilpst galvenais kolonistu guļamrajons Lasnamē, saruka par 5,1%, savukārt igauniskos apvidos bija nelieli plusi, un salās un Rietumu apriņķī, kur igauņu >95%, pieaugums bija pat 4,9% (līdz 17,9%). Vēlēšanu iznākumos redzams, ka Centra partija daudzviet guvusi 20 un 30% balsu vietās, kur igauņu >90% — kaut kas pilnīgi neiedomājams Latvijas “Saskaņai”.

Arī Reformu partija šogad bija gatava ņemt centristus valdībā — un lieta izjuka ne jau nepieņemamas Centra partijas etnopolītikas dēļ. Līberālā prezidente Kersti Kaljulaida valdības tapšanas laikā devās uz Krieviju, kur tikās ar Putinu, un oficiālie viņas vēstījumi par tikšanos bija tik salkani, ka pat Lietuvas sociāldēmokratu ārlietu ministrs Lins Linkevičs bija spiests norādīt: nav labi leģitīmizēt Putina režīma neģēlības.

Atgriežoties pie koalīcijas partneŗiem, nācionālistiem izšķirīgais bija, ka koalīcija ar centristiem ir vienīgā iespēja kaut daļēji īstenot savu programmu. Grūtāk bija centristiem: vienā pusē jaunākā partneŗa loma reformistu vadībā, otrā pusē premjera amata saglabāšana, taču komplektā, visticamāk, ar krievu un pārkrievoto sveštautiešu atbalsta zušanu. Krieviskais centristu spārns neatbalstīja koalīciju ar igauņu nācionālistiem, taču palika mazākumā, un viens no ievērojamākiem tā pārstāvjiem Raimonds Kaljulaids (Igaunijas prezidentes pusbrālis) jau izstājies no partijas un kļuvis neatkarīgais deputāts.

Ceturtkārt, līberāļu cerība bija, ka Centra partijā un “Tēvzemē” radīsies pietiekami daudz neapmierināto ar Konservātīvo tautas partiju. Tāpēc valdības tapšanas gaitā putinisti un līberāļi vienā balsī — gan polītiķi, gan plašsaziņas līdzekļi — centās visādi nomelnot nācionālistus un piespiest valdības partneŗus atteikties no Konservātīvās tautas partijas. Pirmā nopietnākā spēku pārbaude bija balsojums par Valsts domes spīkera amatu, kam bija izvirzīts nācionālistu kandidāts. Aizklātā balsošanā vienīgais topošās koalīcijas atkritējs bija jau minētais R. Kaljulaids. Pēc tam prezidente vēl deva pēdējo iespēju reformistiem un par premjera kandidāti nosauca viņējo līderi Kaju Kallasu. Tak viņas valdības sarunas notika ar pārplīsuša pūšļa harismu, un 15. aprīlī Valsts dome Kallasu noraidīja.

Piektkārt, kā jau teicu, nācionālistiem koalīcija ar centristiem ir vienīgā iespēja kaut daļēji īstenot savu programmu. Ko tad izdevies iekļaut valdības programmā un ko ne? Vispirms jau pieci ministri no piecpadsmit, ieskaitot finanču un iekšlietu. Valsts budžetā 2% IKP aizsardzībai (bet ne 2,5%, kā Konservātīvās tautas partijas programmā). Robežsardzes nostiprināšana Krievijas robežā (bet ne militārizēšana, kā programmā). Stingra imigrācijas polītika un tās paturēšana pašu, ne ES ziņā. Tieša dēmokratija — ieviest pilsoņu tiesību ierosināt likumus un izlemt jautājumus tautas nobalsošanā bez parlamenta starpniecības. Nācionālisti jau solījušies izmantot to, lai satversmē noteiktu, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība (kā tas ir pie mums Latvijā), un atceltu kopdzīves likumu. Tikām kopdzīves likuma ieviešana tiek apturēta. Savukārt nav izdevies izbeigt valsts financējumu nedzimušu bērnu slepkavošanai.

Valdības panākumus pilsoņi parasti vērtē vēlēšanās. Pēc mēneša gaidāmas Eiroparlamenta vēlēšanas, taču tās ir tik tuvu, ka būs vairāk par koalīcijas izveidošanas faktu, ne pirmā mēneša darbiem, un par atsevišķiem kandidātiem (Igaunijā ievēlē vēl mazāk Eiroparlamenta deputātu nekā Latvijā, un personību iespaids ir drīzāk vēl lielāks). Laiks rādīs, cik lielā mērā jauno valdību izdosies izmantot igauņu tautas labā. Pagaidām izskatās cerīgi.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Somijas parlamenta vēlēšanas: nācionālistu panākumi


“Gimene. Tauta. Valsts” ievietojusi manu rakstu par Somijas parlamenta vēlēšanām un nācionālistu panākumiem tajās.

Somijas parlamenta vēlēšanas: nācionālistu panākumi

Divu visvairāk balsu guvušo Somijas partiju vadītāji: Somu partijas Jusi Hallaaho pa kreisi un sociāldēmokratu Anti Rinne pa labi. Foto: Marti Kainulainens, Lehtikuva

Salīdzinot ar iepriekšējām, 2015. gada parlamenta vēlēšanām, Somu partija sasniegusi aptuveni tādu pašu līmeni: par 0,2% mazāk balsu, par vienu mandātu vairāk — tomēr tā atzīstama par lielāko uzvarētāju šīgada vēlēšanās. Kā tā? Tā dēļ, kas noticis starp vēlēšanām.

2015. gada vēlēšanās Somu partijai bija cienīgi panākumi (17,7% balsu un 38 vietas parlamentā no 200), un tā pirmoreiz iekļāvās valdībā. Taču izrādījās, ka valdība neturas pretī trešās pasaules migrantu iebr[a]ukšanai: 2015. gadā patvēruma meklētāju skaits uzlēca līdz 32,5 tūkstošiem, salīdzinot ar 3,7 tūkstošiem 2014. gadā, kaut nevienā Somijas kaimiņzemē nekādi kaŗi nenotika, no kuŗiem Somija būtu pirmā drošā valsts, kur bēgļiem meklēt patvērumu. Somu partijas atbalsts strauji kritās, un 2016. gada sākumā paslīdēja zem 10%. 2017. gadā notika partijas priekšsēdētāja vēlēšanas, kur somiskāks kandidāts Jusi Hallaaho uzvarēja līberālāku. Atbildot uz to, premjers paziņoja, ka vairs neredz vietu Somu partijai valdībā. Somu partijas līberālākais spārns paklausīja un pameta partiju. Zaudējumi bija visai ievērojami: visi pieci ministri, ieskaitot iepriekšējo partijas vadītāju Timo Soini, kā arī vairākums parlamenta deputātu (frakcijā no 38 deputātiem palika 17). Tiesa, partijas reitings diži nekritās un palika 8…9% līmenī. Lūk, ar šiem skaitļiem arī jāsalīdzina svētdien gūtie 17,5% balsu un 39 vietas, un tāpēc Somu partija ir lielākā šīgada vēlēšanu uzvarētāja.

Kā tai izdevās kopš novembŗa dubultot atbalstu un atgriezties 2015. gada līmenī? Bija gan iekšēji, gan ārēji apstākļi. Iekšēji bija tas, ka stingra nācionālisma polītika un Jusi Hallaaho [personība] pretēji partijas atkritēju un ārpuspartijas līberāļu tēlojumiem ir visai atbalstīta tautā. Vēlēšanās Hallaaho kļuva par vispopulārāko Somijas polītiķi ar 30,5 tūkstošiem personīgo balsu, salīdzinot ar 24,4 tūkstošiem tuvākam citas partijas sekotājam. Savukārt partiju pametušais līberālākais spārns vēlēšanās izgāzās ar 1,0% balsu un 0 vietām. Nozīmīgs ārējs apstāklis bija, ka decembrī atklājās: trešās pasaules imigrācija arī Somiju “bagātinājusi” ar līdz šim nebijušu vietējo meiteņu seksuālu izmantošanu un izvarošanu. Oulu vēlēšanu apgabalā Ziemeļsomijā, kur šiem noziegumiem pievērsta lielākā uzmanība, Somu partijas atbalsts, salīdzinot ar 2015. gadu, audzis visvairāk — par 4,2% līdz 20,4% (nākamais lielākais pieaugums kādā vēlēšanu apgabalā ir 1,6%).

Kas tālāk? Valdības veidošana. Citas partijas priekš vēlēšanām teicās ar Somu partiju kopā neiet. Taču sadrumstalotība tāda, ka pirmoreiz Somijas vēsturē neviena partija nav guvusi 20% balsu, pat 18% ne. Pirmā roka sociāldēmokratiem, un viņi var vai nu veidot trīs partiju koalīciju ar nupat vēl nikni pelto līdzšinējā premjera Centra partiju, vai vismaz četru partiju koalīciju bez Centra partijas. Vai arī, kaut mazāk ticams, līberālā Tautas apvienība un Centra partija var tomēr pārdomāt un izdomāt iztikt bez sociāldēmokratiem, un atkārtot 2015. gadu — valdību ar Somu partiju. Lai kas notiktu turpmāk, nācionālistiem Somijas parlamentā būs lielāka ietekme nekā līdz šim.

Vai Lielbritanijas izstāšanos no ES nepieļaus, un kādas tam būs sekas


Ir viens naktī 30. martā. Brīdis, kad Lielbritanijai atbilstīgi tautas nobalsošanas iznākumam bija jāizstājas no Eiropas Savienības. Bet tas nav noticis.

Izstāšanās manās acīs — neatkarīgi no paša attieksmes — vienmēr bijusi kas tāds, kam noticēšu tikai tad, kad tas notiks. Vispirms: vai tiešām Konservātīvā partija savā 2015. gada priekšvēlēšanu manifestā iekļaus solījumu rīkot nobalsošanu par izstāšanos. Iekļāva. Tad: vai tiešām konservātīvie uzvarēs vēlēšanās? Pretēji vairumam aptauju — uzvarēja. Tad: vai tiešām Konservātīvā partija pildīs savu priekšvēlēšanu solījumu un sarīkos nobalsošanu par izstāšanos no ES? Pildīja un sarīkoja. Tad: vai tiešām briti nobalsos par izstāšanos? Tiešām nobalsoja, un joprojām jūtos pateicīgs un pagodināts, ka varēju būt klāt vēsturiskajā notikumā. Tad: vai tiešām vartuŗi godprātīgi izpildīs tautas gribu un pieļaus Lielbritanijas izstāšanos no ES? Atbilde bija gaidāma šonakt…

Vartuŗi gan ir dažādi. Vieni atbalsta Lielbritanijas izstāšanos. Otri paši neatbalsta, bet uzskata, ka tautas izvēle jāciena un jāpilda. Trešie tautas gribu neciena, bet jūtas spiesti to pildīt bailēs par savu polītisko nākotni. (Te prātā ataust teiciens, ka valstī laba kārtība ir nevis tad, kad pie varas labi cilvēki, bet tad, kad arī slikti cilvēki, būdami pie varas, spiesti darīt labas lietas.) Ceturtie tautas izvēlei uzspļauj un gatavi darīt visu, lai pašpasludināto imperiju saglābtu. Turklāt pat Lielbritanijā pašā, par Briseli nemaz nerunājot, pirmie ir mazākumā.

Bet kā vartuŗiem tautas gribu ignorēt ar iespējami maziem polītiskiem zaudējumiem sev? Izlikties, ka nobalsošanas nav bijis, un akmens seju turpināt, kā līdz šim? Neizdosies, nav tik sīka vienība. Turpināt ES paņēmienu pārbalsot nobalsošanu, lai tauta varētu nobalsot “pareizi”? Riskanti, var atkal nobalsot “nepareizi”: aptaujās palicēju nav būtiski vairāk, salīdzinot ar pēdējām aptaujām priekš 2016. gada nobalsošanas vai toreizējo kampaņas sākumu. Turklāt var rēķināties ar lielāku vismaz daļas pilsoņu aizvainojumu un niknumu, ka viņu izvēli ignorē. Sarakstīt tādu izstāšanās līgumu, kas neapmierinātu ne palicējus (jo tomēr izstāšanās līgums), ne neatkarībniekus (jo saglabā ciešu piesaisti Eiropas Savienībai) un tādējādi grautu izstāšanās procesu? Iespējams, bet arī riskanti: pat nepilnīga izstāšanās iekustina kontinentu dreifu Lielbritanijai prom no ES, turklāt vēl pārējās eiropiešu tautas ieraudzīs notikušu neiedomājamo — ka ES kārts ir sitama un no Savienības var tikt vaļā. Ievilcināt izstāšanos līdz bezgalībai, līdz tauta samierinās un aizmirst neatkarības iedomas? Varbūt varētu, bet nav droši, ka tauta pagūs aizmirst līdz nākamām vēlēšanām.

Līdzšinējā notikumu gaita vairāk atgādina pēdējos variantus: izstāšanās pieteikuma ievilcināšana deviņus mēnešus pēc nobalsošanas; ilgas un mokošas sarunas; tāds izstāšanās līgums, kam nav vairākuma Lielbritanijas parlamentā; ES atteikšanās līgumu darīt vairāk pieņemamu Lielbritanijai; izstāšanās modeļu un līguma noraidīšana; nu jau pirmā termiņa pagarināšana… Stāvokli vēl vairāk apgrūtina neatkarībnieku pašu domstarpības.

29. marts, kam bija jākļūst par pēdējo Lielbritanijas dienu Savienības sastāvā, kļuva par dienu, kad Lielbritanijas parlaments trešo reizi noraidīja premjerministres Terēzas Mejas un ES sarunās tapušo izstāšanās līgumu. ES devusi divu nedēļu pagarinājumu līdz 12. aprīlim, lai izlemtu par turpmāko. Augsta varbūtība, ka palicēji saņemsies apvērsumam pret tautas izvēli — atsaukt izstāšanās pieteikumu (“lai turpinātu sarunas un labāk sagatavotu izstāšanos”), rīkot jaunu nobalsošanu (“lai uzklausītu tautas viedokli, ko īsti darīt”) vai jaunas Lielbritanijas parlamenta vēlēšanas (“lai izbeigtu chaosu”), “atlikt” izstāšanos līdz nākamam datumam ceļā uz bezgalību (“lai dotu laiku izlemt, turpināt sarunas un labāk sagatavot izstāšanos”). Uzskatāms rādītājs, kurp lietas virzās, būs, vai Lielbritanijā notiks Eiroparlamenta vēlēšanas. Pieļauju, ka vartuŗiem var izdoties nepieļaut Lielbritanijas izstāšanos.

Taču, ja tas notiks, tam būs sava cena. Tas būs skaidrs signāls pilsoņiem Lielbritanijā un Eiropas Savienībā: ja jūsu domas atšķiŗas no vartuŗiem, viņi tām uzspļaus; balsot nav jēgas; paruna “ja balsošana varētu ko mainīt, to aizliegtu” nav cinisks pārspīlējums, bet Brīnišķīgās Jaunās Eiropas dzīves īstenība; jūs balsojāt, nekā nedabūjāt, bet Francijā “dzeltenās vestes” gan dabūja kaitīgā degvielas nodokļa atcelšanu — dabūja, izcīnot ielās. Un pilsoņi attiecīgi rīkosies. Un varas atsvešināšanās no tautas izpaudīsies ne tikai vēlētāju aktīvitātes kritumā. Uzdrošinos prognozēt: ja vartuŗiem izdosies nepieļaut Lielbritanijas izstāšanos no ES, 1974. gada valsts apvērsumi nepaliks pēdējie Rietumeiropas vēsturē un vienas paaudzes laikā (tātad līdz gadsimta vidum) redzēsim atkal varas maiņu gāšanas ceļā. Nav pamata iedomāties, ka vartuŗi, kas ir gļēvi pret iebrukumu no dienvidiem, piepeši būs drosmīgi pret labi organizētu un apņēmīgu iekšēju pretinieku. Diemžēl nav arī pamata iedomāties, ka viņi piepeši būs drosmīgi pret iebrukumu no austrumiem.

Eiroparlamenta kandidātu saraksti


Beigusies kandidātu sarakstu iesniegšana Eiroparlamenta vēlēšanām, visi arī reģistrēti. Iesniegts 16 sarakstu — tikpat, cik Saeimas vēlēšanās, un gandrīz visi tie paši. Daži pārdēvēti, lielākā pārmaiņa — SKG apvienību pametusi LSDSP, tās vietā apvienībai piebiedrojusies NSL, un pati apvienība pārdēvēta (polītiskie spēki minēti 2018. gada Saeimas vēlēšanu balsu dilšanas secībā):

Salīdzinot ar senākām Eiroparlamenta vēlēšanām, sarakstu un kandidātu skaits ir gandrīz precīzi tāds pats kā 2004. gadā, tak toreiz ievēlēja deviņus deputātus, tātad šoreiz sāncensība sīvāka:

Tagad daži kandidātu statistikas rādītāji. Dzimumsastāvs:

Kandidātu vecums — šoreiz caurmērā vislielākais:

Izglītība:

Dzīvesvieta — Rīga rūk, Pierīga aug:

%d bloggers like this: