Zobu tirgotava


Gāju mājās pa Tallinas ielu, piepeši ieraudzīju izkārtni — skatīt attēlā. Hmm, kur tu zobus dabūsi, lai tirgotu? Jo zobus atšķirībā no daudzām citām mantām nevar nedz izaudzēt, nedz izgatavot — tikai iegūt.

Tad ieraudzīju turpat netālu nākamo izkārtni — attēla labā pusē pie vārtejas (attēlu var palielināt, ja uz tā uzklikšķina). Skaidrs, zobu iegūšanas problēma atrisināta.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Kā pēdējā laikā kritusies nelegālu imigrantu ierašanās Italijā pa Vidusjūŗu


Iepriekšējā ierakstā minēju, ka jūlijā būtiski — divkārt — kritusies nelegālu imigrantu ierašanās Italijā pa Vidusjūŗu. Tomēr laiks gājis uz priekšu, nu jau pusmēnesis pagājis, un es vēlējos pārliecināties, vai tiešām iebr[a]ukšana atslābusi un, ja ir, kad un cik lielā mērā. Pārbaudei izmantoju ANO bēgļu komisāriāta dienu skaitļus. Tiesa, pa dienām skaitļi ārkārtīgi lēkā: vienu dienu var ievest tūkstoš nelegālu imigrantu, bet nākamā dienā neviena. Tāpēc skaitīju dienas kopā līdz slīdošam mēneša kopskaitam. Lūk, iznākums:

Kā redzams, pērn šai laikā ievests 21…30 tūkstoši nelegālu imigrantu mēnesī, caurmērā ap 25 tūkstoši. Šogad līdz jūnija beigām bija līdzīgi, bet tad imigrācija būtiski kritās: jūlijā bija tikai viens lielāks ievešanas uzplaiksnījums mēneša vidū, un mēneša kopskaits tiešām kļuva divkārt zemāks gan par jūniju, gan pērno jūliju. Bet, kā jau teicu, dzīve gājusi uz priekšu, un šobrīd pēdējā mēnesī bijusi tikai viena diena, kad Italijā ievests vairāk nekā tūkstoš nelegālu imigrantu. Iznākumā slīdošā mēneša summa nokritusies līdz četriem tūkstošiem, kas ir gandrīz septiņkārt mazāk nekā vēl priekš mēneša. Pēdējais kalendārais mēnesis, kad bija tika maz iebr[a]ucēju, bija aizpagājušā ziemā — 2016. gada februāris.

Cēloņi? Iespējami divēji: pirmkārt, maz ticama, tomēr var būt nejaušība, gadījums un sakritība. Bet nejaušībai būtu drīz jābeidzas un līknei jāšaujas atpakaļ vismaz līdz piecpadsmit tūkstošiem. Tāpēc ar katru dienu ticamāks kļūst cits cēlonis: polītika. Precīzāk, trīs dažādas, tomēr savstarpēji saistītas lietas.

Pirmā: italiešu sabiedrības spiediens apturēt nelegālu imigrantu ievešanu. Vairums nevēlas savas zemes kolonizēšanas. Jūnijā valdošā bijušo komūnistu valdība zaudēja pašvaldību vēlēšanās, un imigrācija bija viensno strīdus tematiem tajās. Arvien plašāk tiek ziņots par “labdarības” organizāciju sadarbību ar migrantu kontrabandistiem. Redzot varas iestāžu nepretošanos  iebrukumam un pat tā sekmēšanu, sabiedriski aktīvisti pašorganizējušies (iesaistījušies arī citām apdraudētām eiropiešu tautām piederīgie), pūļfinancējumā saņēmuši pietiekami ziedojumu un nolīguši kuģi kursēt pa Vidusjūŗu, lai vērotu, vai nevalstisku organizāciju kuģi nenodarbojas ar migrantu kontrabandu, iznīcinātu tukšās kontrabandistu laivas, ka tās nevarētu atkal izmantot kontrabandai, kā arī glābtu migrantus, kam draud noslīkšana, un gādātu, lai viņi tiek uz tuvāko drošo Afrikas ostu.

Otra lieta: bijušie komūnisti nav nekādi nācionālisti, tomēr pie varas palikt grib gan un, kas to būtu domājis, kļuvuši stingrāki pret “labdarības” organizāciju jūŗas atspoļtaksometriem, kā arī pabalsta Libiju, lai tā vērstos pret nelegālu migrāciju. Starp citu, pabalsta ne tikai Italija, bet, piemēram, vēl Čechija.

Trešā: Libija, vismaz oficiālā Tripoles valdība, ir sākusi cītīgāk patrulēt savu krastu. Sava tiesa Italijas rubuļu tiek arī Libijas dienvidu vadoņiem, lai tie turētu ciet Libijas dienvidus migrantiem. Tiesa, ne bez kaulēšanās.

Laiks rādīs, vai iebr[a]ukšanas atslābums būs paliekošs. Izraēlas, Austrālijas, Ungarijas, Maķedonijas apliecinātā patiesība, ka migrācijas virzienu un apmēru var viegli (salīdzinot ar citiem dēmografiskiem procesiem) ietekmēt ar polītiskiem lēmumiem, paliek spēkā arī attiecībā uz Italiju. Būtu tik griba.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

2017. gada jūlija statistika: būtiski kritusies nelegāla imigrācija Italijā, jauns rekords Spānijā


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, jūlijā Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 16 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir būtiski mazāk nekā nekā 28 tūkstoši jūnijā un 26 tūkstoši pērn jūlijā. Tāpēc gada imigrācija kritusies no 238 līdz 222 tūkstošiem pēdējā gadā. Šīgada statistika rāda milzīgu vīriešu pārsvaru migrantu vidū: 5,8 reizes. Tāda dzimumu attiecība raksturīga iebrukumam un kolonizēšanai, kad pirmie ierodas stiprākie, lai ieņemtu vietu, nevis bēgļu gaitām, kad pirmos drošībā sūta vājākos. Tāpat izcelsmes valstu ziņā daudz piesaukto Siriju pārsniedz Gvineja, Ziloņkaula Krasts un Bangladeša. Jo vispārzināms, cik tur nežēlīgs kaŗš un vajāšanas. Jo no šīm valstīm līdz Italijai starpā nav nevienas drošas valsts, kur bēglim pārlaist grūtus laikus tuvāk mājām.

Pieminams, ka nelegālas imigrācijas plūsmas visai atšķiŗas ierašanās valstu dalījumā. Lielākā ir uz Italiju: ES migrantu sūknētāji imigrantus aktīvi uzņem, kolīdz tie tikuši ārā no Libijas ūdeņiem, un tad organizēti ved pāri Vidusjūŗai Eiropā. Pielīdzinot attālumus Latvijai, tas būtu, it kā pietiktu nolaisties pa Daugavu no Ķengaraga līdz ietekai jūŗā un tur varētu pārsēsties kuģī, kas par velti aizved uz apsolīto zemi Stokholmā. Vai arī, ja rēķina pa jūŗu, tad būtu pašu spēkiem jātiek no Daugavas ietekas līdz Mellužiem vai Lilastei, kur dežūrētu kuģi uz Stokholmu.

Jūlijā iebr[a]ukšana būtiski mazinājusies, jo pret nelegālu imigrāciju sabiedrības spiediena (jūnijā bijušo komūnistu valdība zaudēja  pašvaldību vēlēšanās, arvien plašāk tika ziņots par “labdarības” organizāciju sadarbību ar migrantu kontrabandistiem) un imigrācijas īstenības iespaidā stingrāk sākusi vērsties Italijas valdība, kā arī Libija. Papildu dunka varas iestādēm bija ziņa, ka sabiedriski aktīvisti pašorganizējušies, pūļfinancējumā saņēmuši pietiekami ziedojumu un nolīguši kuģi kursēt pa Vidusjūŗu, lai novērotu, vai nevalstisku organizāciju kuģi nenodarbojas ar migrantu kontrabandu, iznīcinātu tukšās kontrabandistu laivas, ka tās vairs nevarētu izmantot kontrabandai atkal, kā arī glābtu migrantus, kam draud noslīkšana, un gādātu, lai viņi tiek uz tuvāko drošo Afrikas ostu.

Iznākumā Italijā jūlijā pa jūŗu ieradies divreiz mazāk nelegālu imigrantu: 11,5 tūkstoši, salīdzinot ar 23,5 tūkstošiem jūnijā un 23,6 tūkstošiem pērn jūlijā. Gada summa attiecīgi kritusies no 195 tūkstošiem jūnijā līdz 183 tūkstošiem jūlijā.

Grieķijā jūlijā pa jūŗu ieradās 2,2 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir mazliet vairāk nekā 2,0 tūkstoši jūnijā un 1,9 tūkstoši pērn jūlijā. Gada summa nedaudz augusi no 24,4 tūkstošiem jūnijā līdz 24,7 tūkstošiem jūlijā.

Trešā valsts pēc Italijas un Grieķijas ir Spānija. Turklāt Spānijā iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Jo ģeografisks pedantisms neaizēno dēmografisku likumsakarību — vienotu migrācijas plūsmu, un arī bēgļu komisāriāts Seutu, Melilju un Kanarijas iekļauj Vidusjūŗas stāvokļa ziņojumos. Lūk, Spānijā ieradušos nelegālu Vidusjūŗas imigrantu skaits šogad sācis jūtami augt un jūnijā—jūlijā sasniedzis nebijušus 2,7 tūkstošus (maijā bija 1,3 tūkstoši, pērn jūlijā 0,8 tūkstoši), attiecīgi gada summa pirmo reizi pārsniegusi 20 tūkstošu, kas jau sāk tuvoties Grieķijas līmenim.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: komūnisti cenšas sagrābt varu


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. augustu (vecajā stilā 2. augusts). Periodika.lv šai dienā atrod četras avīzes, kas pārstāv visu polītisko spektru: komūnistu “Brīvais Strēlnieks”, mēreni kreisais “Jaunais Vārds”, labējais “Baltijas Vēstnesis” un Zemnieku savienības “Līdums”.

Bet, priekš ķerties pie avīzēm, lietderīgi atgādināt, kas ap to laiku (±mēnesis) notika. Krievija bruka. Un tam bija visdažādākās izpausmes. Pirmkārt, Pēterpilī 16.—18. jūlijā notika pirmais, nesekmīgais komūnistu dumpis gāzt pagaidu valdību un sagrābt varu. Otrkārt, valdības krize. 15. jūlijā, protestējot pret pagaidu valdības vienošanos ar ukraiņu Centrālpadomi par Ukrainas autonomiju, no valdības izstājās galvenā labējā partija — konstitūcionālie dēmokrati. 20. jūlijā atkāpās valdības galva Georgijs Ļvovs. 23. jūlijā premjera amatā iecēla sociālistu revolūcionāru Aleksandru Kerenski. Treškārt, armijas iršana. 27. jūlijā krievu armija bez kaujas pameta Nāves salu. 1. septembrī vācieši pie jauniegūtās Nāves salas pārcēlās pāri Daugavai un 3. septembrī ieņēma Rīgu.

Bet 15. augustā pilnā sparā notika citāda cīņa par Rīgu — 26. augustā bija noliktas Rīgas domes vēlēšanas. Pirmās vispārējās un proporcionālās. Avīzes ziņoja un aicināja:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Latvija ir dievzemīte — pat vasara ir sestdienā


Jā, mūsu zeme ir gatavā dievzemīte. Nav nekādu nopietnu dabas nelaimju. Tik siltāks varētu būt. Toties vismaz vasara ir sestdienā. Tāpēc lai paliek vēsturei, kā vienīgā kārtīgi siltā diena šogad pavadīta. Divdaļīgi.

Teikas svētki notika Teikas vidusskolas sporta laukumā.

Pirmā daļa bija Teikas svētki Teikas vidusskolas sporta laukumā. Paldies Teikas apkaimes biedrībai par jaunas, teicamas lietas sākšanu. Bija labi. Meita burkas vāciņā ieklāja plastilīna pamatni un saspieda tajā dažādu augu augļu saulīti. Sešgadnieks riteņbraukšanas sacīkstēs apkārt stadionam sajauca, kur jābrauc, apmulsa, sabremzēja un zaudēja drošu pirmo vietu. Toties veloveiklības sacīkstēs uzvarēja absolūtā kopvērtējumā. Astoņgadnieks centīgi apdrukāja sev t-kreklu ar Teikas simboliku. Visiem bērniem patika Teikas vidusskolas zāliena smidzinātājs. Man patika kas Rīgas rajonu svētkos neredzēts: skaistākās rajona ēkas stends, kur saimnieki stāstīja un rādīja nama un dzimtas vēsturi.

Pludmale pie Inčupes ietekas. No Rīgas nāk negaiss. Pēc pusstundas bija klāt.

Bet nevarēja atļauties palikt visā Teikas svētku programmā, bija jāsteidz baudīt vasara. Jo laika prognoze solīja, ka 17—18 baudīšana varētu beigties. Tātad uz jūŗu. Bet īpaši nepasteigsies: īsi iepriekš Vidzemes un Tallinas šosejas krustojuma kā sākās sastrēgums, tā beidzās tik aiz Gaujas tilta. Tomēr Saulkrastu sākumā automobili izdevās nolikt ļoti labi, lai varētu doties uz Inčupes ieteku. Tur pagāja otra dienas daļa. Meitai jūŗas ūdens šķita par aukstu, un viņa ņēmās pa lagūniņām un upi. Zēni ieskrēja jūŗā, nāca ārā sildīties un skrēja atkal iekšā, līdz nometās celt smilšu cietokšņus un skatīties, kā viļņi tos sagrauj. Sievai un man šķita par aukstu ūdens aiz pirmā sēkļa, un pārāk sevi nemocījām. Pussešos tapa skaidrs, ka jāiet uz automobili, ja grib mierīgi prom tikt. Tikām. Nebijām vēl tikuši līdz vecā ceļa savienojumam ar jauno, kad gāja vaļā. Un īsi ceļu savienojuma sākās sastrēgums. Vēl trakāks nekā ārā no Rīgas. Jautāju saulkrastniekiem: jums bieži gadās, ka sastrēgums uz Rīgu sākas vēl vecajā ceļā un beidzas Baltezera Rīgas galā? Par laimi, nekur nebija jāsteidzas, un, čunčinot ar pirmo un otro ātrumu, varēja atzinīgi novērtēt, cik lieliska dzīvības kapsula ir mūsdienu automobilis. Savādi un viegli smieklīgi, ka pa Rīgu varēja braukt ātrāk nekā pa lielceļu līdz Rīgai. Atlika vairs tik pēdējā pietura pēc saldējuma un citiem labumiem.

Kas ir silti un kas ir karsti


Šodienas iespaidā: kas ir silti un kas ir karsti?

Abiem jēdzieniem ir vienkārša organoleptiska (tas ir, maņām sajūtama) definīcija.

Pieļauju, polārām mitrenēm silti ir, ja elpas nevar redzēt.

Tāpat pieļauju, ka vairumam no tāda siltuma zosāda metas.

Jo silti ir tad, kad ārā siltāks nekā iekšā.

Un karsti ir, kad ārā siltāks par ķermeņa temperātūru.

Pavisam vienkārši.

Sveicu latviešu uzvaras svētkos!


Viļa Olava fonda 1920. gada Latvijas karte ar pamiera demarkācijas līniju. Paldies “Jāņa sētas” karšu veikalam par attēlu.

Sveicu latviešu uzvaras svētkos!

Jā, šodien ir lielākie latviešu uzvaras svētki, lielāki nekā Lāčplēša diena. Jo Lāčplēša dienas pamats ir Bermonta sagrāve, kad Latvijas brīvības cīņās 1919. gada rudenī tika atbrīvota Rīgas Pārdaugava, Zemgale un Kursa. Taču ar to latvieši vēl nebija uzvarējuši, un tādas Latvijas Brīvības piemineklī būtu vieta tikai divām zvaigznēm, jo Latgale joprojām palika komūnistiskās Krievijas ieņemta.

Latgale tika atbrīvota 1920. gada sākumā, vēl pusgadu turpinājās sīkākas sadursmes par spīti neoficiālam pamieram, un tikai 1920. gada 11. augustā tika parakstīts, ka:

..Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi..

Tāpēc tieši šodien ir latviešu uzvaras svētki. Jo brīvības cīņas bija galā ar pilnīgu latviešu uzvaru visā savā zemē.

Bet kāpēc nesvin? Jā, oficiālajā kalendārā nākamais ieraksts pēc jūŗas svētkiem ir Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Bet kāpēc pašam jāraksta šis apsveikums, un nevaru lasīt premjera apsveikumu, nevaru klausīties prezidenta apsveikumu un nevaru skatīties parādi?

Jo šie daudziem vartuŗiem ir neērti svētki. Jo uzvarēta tika Krievija — un varbūt krieviem nepatiks lepošanās par tādu uzvaru. Jo 11. augustā Krievija atteicās no visas Latvijas: ir Zebrene, ir Bebrene, ir Abrene mūsu — un gļēvlatviešiem kauns par savu nodevību atteikties no Abrenes un no 11. augusta miera līguma. Tāpēc labāk kuš, kuš, ne čiku, ne grabu, parasta piektdiena, labāk priecājieties, ka silts, latvieši.

Un tomēr šodien ir lielākie mūsu uzvaras svētki! Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

%d bloggers like this: