Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — Rīga

Kā solīju, rakstu, kā Nācionālai apvienībai klājies Saeimas vēlēšanās Rīgā. Vispirms vēsture — visas vēlēšanas kopš NA izveidošanas:

Ievērojot Rīgas vēlētāju kultūretnisko dalīšanos, mērķis, pēc kā tiekties un kas atzīstams par uzvaru vēlēšanās, ir — būt par galveno Rīgas latviešu partiju. Kopš NA izveidošanas tas pagaidām izdevies vienreiz — 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās. Senākā pagātnē ir vēl citas reizes, kad to spējuši gan tēvzemnieki, gan LNNK. Šogad, kaut balsu procenti viduvēji, augstas polītiskās sadrumstalotības apstākļos līdz 1. vietai latviešu sāncensībā pietrūcis visai maz: no “Attīstībai/Par” šķīra 3,8%, un pietiktu 2,2% balsotāju pāriet no AP un JKP pie Nācionālās apvienības, lai NA būtu galvenā Rīgas latviešu partija.

Pa vēlēšanu iecirkņiem skats tāds:

N-tais tautību kartes atkārtojums, tomēr ar savām īpatnībām. Virs 15% Nācionālā apvienība tikusi trīs iecirkņos:

1. 157. iecirknī Vecāķu dzelzceļa stacijā — 18,0% (šī arī vienīgā vieta, kur NA 1. vietā no visiem kandidātu sarakstiem pēc gūto balsu skaita);
2. 120. iecirknī Angļu ģimnazijā Bieriņu Zvārdes ielā — 16,9%;
3. 147. iecirknī Čiekurkalna J. Poruka vidusskolā — 15,2%.

Savukārt vismazāk balsu (zem 4%) visai gaidāmi Daugavgrīvā, cietumos, Ķengaragā un Pļavniekos. Kopumā centrā izskatās vājāk, nekā būtu jābūt pēc latviešu īpatsvara. Savukārt Bolderājā, Centrāltirgū, Čiekurkalnā un 93. vidusskolā Dārzciemā negaidīti stipri.

Tāpēc vērts apskatīt vēl vienu karti — NA īpatsvaru Rīgas latviešu partiju pudurī:

Nu aina pavisam citāda, un saskatīt var vairākas lietas. Pirmkārt, zemākus rezultātus centrā un dižveikalos. Tas redzams arī Rīgas sešu rajonu dalījumā: visos NA svārstās mazāk nekā procenta robežās 15…15,9% līmenī no latviešu partiju balsīm, izņemot Centra rajonu, kur ir 13,8%. Otrkārt, pārkrievotos rajonos par Nācionālo apvienību balso tikai mazliet mazāk latviešu. Treškārt, pārkrievotos rajonos balsu skaits ir tik mazs, ka sāk stochastiski (nejauši) svārstīties, un vietās, kur vienā ēkā izvietoti divi vēlēšanu iecirkņi, NA īpatsvars latviešu partiju balsīs vienā iecirknī var visai atšķirties no otra. Ceturtkārt, saskatāmas vietējo aktīvistu darbības virsotnes. Kopumā virs 20% latviešu partiju balsu NA tikusi četros iecirkņos:

1. 157. iecirknī Vecāķu dzelzceļa stacijā — 22,9%;
2. 43. iecirknī Vakara ģimnazijā Centrāltirgū — 21,5%;
3. 60. iecirknī 93. vidusskolā Dārzciemā — 21,2%;
4. 30. iecirknī Bolderājas 19. vidusskolā — 20,9%.

Pretējā galā cietumi (7,7%), “Dominas” dižveikals (9,8%) un “RIMS” privātskola Slāvu ielā (10,0%).

Nākamā un, šķiet, pēdējā Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumu apskata daļa varētu būt par atsevišķiem kandidātiem.

Advertisements

Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — balsu izvietojums

Turpinu Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumu apskatu. Šoreiz par balsu izvietojumu. Pagastu un pilsētu līmenī balsu īpatsvars tāds:

Valsts caurmērs atbilst oranžai krāsai, taču karte ir visai daudzkrāsaina. Labākie panākumi bijuši atsevišķu vietējo censoņu darbības salās — Augšogrē, Bārbelē, Rucavas novadā, Engures novadā un citviet. Labākais vienlaidus masīvs ir Vecumnieku, Baldones, Iecavas, Bauskas un Rundāles novads, kur nekur Nācionālā apvienība nenoslīd zem 15% balsu. Vājākie panākumi Latgalē, kur kopumā gūts 5% balsu, latviskākos apvidos vairāk, pārkrievotos mazāk. Vairākos smagi pārkrievotos pagastos par NA nav balsojis neviens.

Valsts mērogā Nācionālā apvienība palikusi 5. vietā, par nelielu tiesu atpaliekot no “KPV LV”, JKP un “Attīstībai/Par” un par nelielu tiesu apsteidzot ZZS. Vietu karte izskatās tāda:

Te labāk nekā balsu īpatsvara kartē parādās, ka Nācionālai apvienībai lielākais atbalsts bijis gredzenā ap Rīgu: Saulkrasti — Sigulda — Augšogre — Vecumnieku Leišmale — Bauska — Rundāle — Zaļenieki — Engure. Turklāt to nevar izskaidrot ar “Saskaņas” izvirzīšanos Rīgā un tuvajā Pierīgā, jo gredzenā NA ir 1.—3. vietā, bet Rīgā 4./5. vietā, vietu starpība ir lielāka par vienu vienību. Kopumā karte visai raiba, ir pat, kur 1. vietas pagasti robežojas ar 7. vietu. 2014. gadā bija vienveidīgāk:

Cēlonis ir polītiskās sadrumstalotības augšana. Kur tas noticis, NA nedaudz zaudējot, saglabājot vai audzējot 2014. gada balsu īpatsvaru, tur Nācionālā apvienība tikusi augstākā vietā, un šogad kļuvis vairāk pagastu, kur NA ir 1. vietā. Piemēram, Ozolniekos iepriekšējās Saeimas vēlēšanās NA ar 22,3% balsu bija 3. vietā aiz “Vienotības” un ZZS, savukārt šogad ar 15,2% tika 1. vietā. Kur sadrumstalotība augusi līdztekus ar NA balsu īpatsvara sarukšanu (lielākā Latvijas daļā), tur Nācionālā apvienība slīdējusi lejup arī vietas ziņā. Ja reiz salīdzina ar 2014. gadu, tad jāsalīdzina arī balsu īpatsvars:

Visvairāk zaudēts Lielrīgā un ziemeļrietumu Vidzemē, savukārt ieguvumu pusē ir dažādu vietējo censoņu panākumu salas. Lielākā no tām ir bijušais Rēzeknes rajons, pateicoties saraksta lokomotīves Rēzeknes Technoloģiju akadēmijas rektora Edmunda Teirumnieka populāritātei. Rēzeknes rajons ne tikai ir gandrīz viss plusos, salīdzinot ar 2014. gada Saeimas vēlēšanām, bet arī astoņos pagastos NA balsu īpatsvars audzis vairāk nekā par 5%. Tik daudz tādu territoriālo vienību nav nedz Vidzemē, nedz Kursā un Zemgalē, kopā skaitītās. Starp citu, Edmunda Teirumnieka populāritāte bija redzama arī 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās. Nemainīgs balsu īpatsvars dažviet dienvidaustrumos nav sagadīšanās, bet smagi pārkrievoti pagasti, kur NA balsu skaits kā bija, tā palika nulle.

Apzinoties, ka NA ir latviešu nācionālistu partija, ir skaidrs, ka daudzviet tās panākumus ierobežojis latviešu īpatsvars. Piemēram, ja Rīgā par NA balso ap 15% latviešu, vēlēšanu iznākumos parādās ap 10%. Savukārt Jaunpilī ar 12…13% latviešu balsu NA tādā pašā līmenī arī paliek un apsteidz Rīgu. Tāpēc vērts apskatīt, kādu daļu latviešu partiju balsu NA kur saņēmusi. Te talkā nāk partiju puduŗi — atliek no balsu summas atņemt “Saskaņas”, Krievu savienības un dažu sīkpartiju balsis, un tad var NA balsu skaitu dalīt ar atlikušo. Iegūstam 14,6% jeb 1/7 no latviešu partiju balsīm, un arī kartē iznākums atšķiŗas no plikiem balsu procentiem:

Te redzams, ka nācionālisms tautai ir kā organisma aizsargsistēma. Kamēr organisms vesels (skatīt latvisko Kursu un Ziemeļvidzemi), tā rāmi fonā čunčina (~1/8 atbalsts). Kad organismā iekļūst baciļi, tas mobilizējas cīņai, lai atgūtu normālu dzīvi (~1/6 Lielrīgā un Zemgalē). Ja sērga pārāk stipra un ilga, aizsargsistēma var tikt pārmākta (~1/14 Latgalē) un organisms var iet bojā.

Šobrīd gana; nākamā apskata daļa varētu būt par Nācionālo apvienību Rīgā.

140 vārdu: 4000 km riteņbraukšanas

Robežstabs Valkas Raiņa ielas vidū. Aiz Varžupītes tilta — Igaunija.

Īpaši necenšoties, esmu aizripinājis līdz 4000 km jūtami agrāk nekā pērn (19. decembrī) un šīgada prognozē (2. decembrī), taču jūtami vēlāk nekā aizpērn (1. novembrī). Atskatoties ir nevaru nosaukt iezīmīgāko braucienu vai riteņgadījumu, tikai rāmi (ne riteņa rāmi, bet rāmi un mierīgi) uz darbu un atpakaļ ar līkumiņiem.

Ai, nē, atcerējos! Bija kas neparasts — gan ne pārāk gaŗš kilometros, taču interesants. Proti, septembrī braukāju (ar automobili) pa Latviju, vadīdams seminārus vēlēšanu komisijām par Saeimas vēlēšanu rīkošanu. (Ne es vienīgais.) Un automobilis tomēr tik ietilpīgs, ka pāris reižu paņēmu riteni līdzi, lai pēc semināriem kādu pusstundu vai cik apbraukātu cilvēkģeografiski interesantas rajona centra vietas, piemēram, bijušos dzelzceļus vai Valkā valsts robežu. Jā, un Kuldīga joprojām burvīga!

Bet tagad viss laikapstākļu ziņā, un dzīvība un veselība dārgāka par dzīšanos pēc kilometriem sniegā un ledū. Par laimi, vismaz tuvākās dienas sniega fronti nesola.

Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — vispārīgas ziņas

Sāku apkopot Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumus. Vispirms vispārīgas ziņas.

Nācionālā apvienība šogad Saeimas vēlēšanās guva 11,1% jeb 1/9 balsu. Tas ir mazāk nekā 16,7% jeb 1/6 2014. gada Saeimas vēlēšanās, arī mandātu skaits attiecīgi sarucis no 17 līdz 13. Panākumi Saeimas vēlēšanās kopš tagadējās NA izveidošanas bijuši tādi:

Vēlēšanu apgabalu skatījumā balsu īpatsvara pārmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, ir tādas:

Apgabals	2018. (%)	2014. (%)	2018.-2014. (%)	2018./2014.
Rīga	9,24	16,00	-6,76	57,8%
Vidzeme	13,24	20,40	-7,16	64,9%
Zemgale	14,42	19,16	-4,74	75,3%
Latgale	5,00	5,19	-0,19	96,3%
Kursa	12,81	18,45	-5,64	69,4%

Tas pats grafikā:

Samazinājums visos apgabalos, tak visai nevienmērīgs. Lielākais sarukums Rīgas apgabalā. Tas visvairāk ārzemju dēļ, kur senāko latvisko trimdu aizvieto jaunāka laika izbraucēji, kam tuvāka “KPV LV”. Tur Nācionālās apvienības balsu īpatsvars kritis 2,77 reizes no 21,5% līdz 7,8%, un pirmo reizi Latvijas vēsturē nācionālistiem ārzemēs sekmējies vājāk nekā iekšzemē. Turpretī Latgalē balsu īpatsvars palicis gandrīz tāds pats kā 2014. gadā, pateicoties saraksta lokomotīves Rēzeknes Technoloģiju akadēmijas rektora Edmunda Teirumnieka populāritātei.

Nācionālai apvienībai ir augsta pozitīva korrelācija ar vēlētāju aktīvitāti (+0,531 pašvaldību griezumā; to apsteigusi vien “Attīstībai/Par” ar +0,614), tātad NA labi spēja pārliecināt savus piekritējus aiziet un nobalsot. Tāpat Nācionālai apvienībai ir augsta pozitīva korrelācija ar latviešu īpatsvaru (pēc mājas valodas): +0,667. Šai ziņā NA atpaliek tikai no “KPV LV” (+0,742) un JKP (+0,709) un atpaliek tāpēc, ka vairāk nekā abas minētās ir pilsētas latviešu partija. Nācionālās apvienības vēlētāju loks visvairāk pārklājas ar citām pilsētas latviešu partijām: korrelācija ar “Attīstībai/Par” balsu īpatsvaru ir +0,581, ar “Latviešu nācionālistiem” +0,519, ar “KPV LV” +0,485, ar “Progresīviem” +0,430, ar JKP +0,358. Pretējā pusē, kas to būtu domājis, “Saskaņa” (-0,651) un Krievu savienība (-0,566).

Nākamā rakstā par NA būs laikam jāķeŗas pie kartēm.

Saeimas un Rīgas domes vēlēšanu iznākumi

Salīdzinot dažādas vēlēšanas, jāsalīdzina zirgi ar zirgiem un knaibles ar knaiblēm. Proti, jāsalīdzina ar tā paša veida vēlēšanām. Piemēram, “Saskaņas” 51,0% balsu 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās nebūt nebija milzu augšupeja no 38,3% Rīgā 2014. gada Saeimas vēlēšanās, bet jūtama lejupeja no 58,8% 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās. Tad ko rāda šīgada balsu sadalījums Rīgā un tam atbilstīgs Rīgas domes vietu sadalījums:

Saraksts	% 2018. g.	RD  vietas
“Saskaņa”	33,1	23
“Attīstībai/Par”	13,2	9
JKP	12,2	8
“KPV LV”	9,4	7
Nācionālā apvienība	9,4	6
“Jaunā Vienotība”	6,4	4
ZZS	5,1	3

Nē, tas nerāda gaidāmo 2021. gada Rīgas domes mandātu sadalījumu. Pirmkārt, “Saskaņa”, būdama pie varas Rīgā, pašvaldību vēlēšanās gūst vairāk nekā Saeimas. Otrkārt, darbojas zaļzemnieku Rīgas lāsts, un ZZS Rīgas domes vēlēšanās gūst mazāk nekā Saeimas.

Tomēr vismaz divas lietas rāda gan. Pirmkārt, “Saskaņas” balsu īpatsvars turpina kristies: -5,2%, salīdzinot ar 2014. gada Saeimu. Tas nozīmē, ka ir visai augsta varbūtība latviešu partijām 2021. gadā atgūt varu Rīgā. Tiesa, nav zināms, kādā sastāvā, jo latviešu partijas un to spēku samērs mainās gana strauji, ka tik tālu nākotnē nav iespējams prognozēt. Otrkārt, ar zināmiem ierobežojumiem var salīdzināt partiju atbalsta maiņu kopš 2017. gada Rīgas domes vēlēšanām. Proti, jāatmet “Saskaņa” (jau minētais varas faktors), ZZS (Rīgas lāsts) un KPV jaunpienācēji. Tad paliek tagadējās Rīgas domes opozicijas partijas, kuŗu atbalsta maiņu gan var salīdzināt:

Saraksts	% 2017. g.	% 2018. g.	2018.-2017.
“Attīstībai/Par”	13,72	13,18	-0,54
JKP	13,47	12,24	-1,23
Nācionālā apvienība	9,29	9,42	+0,13
“Vienotība”	6,28	6,41	+0,13

Tas pats grafikā:

Redzams, ka balsu īpatsvars visām palicis negaidīti līdzīgs 2017. gadam. Ja skatās sīkāk, tad redzams, ka “vecajiem” (Nācionālai apvienībai un “Vienotībai”) ir neliels pieaugums. Tas svarīgāk varētu būt bijis “Vienotībai”, kam izdevies apturēt sabrukumu, kaut 5% barjera tik un tā dveš pakausī. Savukārt “jaunajiem” (“Attīstībai/Par” un JKP) ir samazinājums, turklāt JKP jūtamāks. Tā ir vēl viena šīgada vēlēšanu līdzība ar 1995. gadu, kad it kā uzvarēja līdz tam Saeimā tādā paskatā nebijušais Ziedoņa Čevera “Saimnieks”, bet patiesībā tam jau bija sācies noriets, salīdzinot ar 1994. gada Rīgas domes vēlēšanām.

140 vārdu: Rīgas latviešu partiju apakšpuduŗi — centrs pret nomalēm

Kad rēķināju Rīgas partiju puduŗus, atklāju, ka latviešu pudurī atrodami trīs apakšpuduŗi:

pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;

otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;

treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Izlēmu pārbaudīt apakšpuduŗu atbalsta izvietojumu. Iznākums redzams attēlā. Visai līdzīgs latviešu partiju uzvarētāju kartei, tomēr ar savām atšķirībām. Svarīgākā: stingrāka nošķiršanās centrā un nomalēs. Centra maksimums ir 75. vēlēšanu iecirknis 1. ģimnazijā, kur arī es balsoju un kur pirmais apakšpuduris dabūja pusi (49,5%) balsu. Pretējā pusē latviski rajoni Bieriņos, Berģos, Mangaļsalā, kur JKP un Nācionālās apvienības skaitīšana kopā ļāvusi apsteigt pirmo apakšpuduri par spīti “Attīstībai/Par” 1. vietai individuālā vērtējumā. Vēl, kā redzams, trešo partiju kopu tomēr nav korekti saukt par lauku apakšpuduri: nav tak Pļavnieki un Ķengarags lielāki lauki par Bieriņiem, Vecāķiem un Berģiem. Drīzāk, gaŗāk un intuitīvi es teiktu, ka runa par latvietim ne tik patīkamas dzīves rajoniem, kam mērāmi rādītāji varētu būt nelatviskums, noziedzība un nabadzība. Kas grib, var pārmērīt. Bet kā tad trešo apakšpuduri dēvēt?

Latvijas Republikas 2. gadsimtā ieejot

F64 Mārtiņa Zilgalvja attēls

Latviešu valsts simt gadu ir gana nozīmīgs brīdis pārdomāt, kāds bijis pirmais gadsimts, un saprast, ko vēlēt otram gadsimtam. Pārskatīju, ko citkārt par 18. novembri esmu izteicies. Divtūkstoš tautu un divsimt valstu; taustāmi un netaustāmi labumi nav pašsaprotami; kāda jēga no Latvijas valsts; dabas daudzinājums; kādu Latviju gribu; varam būt lepni par savu svinēšanu. Tieši tā viss arī ir, un būtu gatavs to pašu vēlreiz rakstīt un vēlreiz parakstīt. Tomēr, ja pat neviens cits neatcerētos un nemeklētu manus senākus vārdus, tik un tā negribu pats sevi atkārtot. Turklāt šogad 18. novembris īpašs: apaļš gadsimts.

Jāsāk ar sākumu — valsts dibināšanu un izcīnīšanu. Palīdz, ka esmu sācis lasīt simtgadīgas avīzes. Tas ļauj labāk zināt tālaika notikumus, izprast apstākļus un izjust noskaņu. Būtiskākais: lai šodien varētu baudīt mūsu valsts dibinātāju darba augļus, nepietika viņiem vakarā aiziet uz Nācionālo teātri, no skatuves pasludināt neatkarību un turpat sadalīt pagaidu valdības krēslus. Brīvība un neatkarība bija jāizcīna, un tam vajadzēja gan noteiktas rakstura īpašības, gan noteiktu ideoloģiju. Ne velti galvenajā latviešu piemineklī iekalti vārdi “Tēvzemei un Brīvībai”, nevis, piemēram, “Mieram un Labklājībai”.

Šī ir viena lieta, ko vērtēt mūsdienās, kaut vai lasot un klausoties pazīstamus un zināmus cilvēkus 18. novembrī: vai ar viņu pārstāvēto ideoloģiju un rīcību pārējās dienās ārpus 18. novembŗa latvieši būtu pasludinājuši savu neatkarību un no pasludināšanas tikuši līdz 11. augusta uzvaras svētkiem, līdz tam, ka ir Abrene, ir Bebrene, ir Zebrene mūsu.

Otrkārt, vai mēs šobrīd būtu varējuši dzīvot labāk? Materiālā ziņā dzīvojam labāk nekā jebkad, un labi, ka tā. Bet ne par to runa. Runa par latviešu tautas un Latvijas valsts stāvokli un stiprību, un lēmumiem, kas to ietekmējuši. Jo tālāk pagātnē, jo neskaidrāk, bet pietiek ar visjaunāko vēsturi kopš atmodas, lai varētu droši atbildēt — jā, būtu varējuši dzīvot labāk; jā, latviešu tautas un Latvijas valsts stāvoklis varēja būt labāks. Tas, ka lielākā Saeimas frakcija var būt Kremlim; tas, ka Krievijas iebrukums Ukrainā atsedzis līdzīgas lojālitātes problēmas Latvijā; tas, ka galvaspilsētā pie varas var būt Putina meitaspartija — tas viss nav tikai krievu laika kolonizācijas, bet katru gadu arvien vairāk Tautas frontes –  “Latvijas ceļa” – Tautas partijas – “Vienotības” gļēvlatviešu etnopolītikas sekas, kuŗa kopš neatkarības atjaunošanas bijusi legālizēt un nostiprināt okupācijas sekas, nevis darīt Latviju latviskāku, tātad arī drošāku.

Par laimi, dēmografijas dzirnas stiprākas par polītiku. Laiks darbojas latviešu labā. Latvijas stiprība sasniegusi 64%, salīdzinot ar 52% 1989. gadā. Saglabājoties līdzšinējai virzībai, latviešu tauta un Latvijas valsts lēnum lēni, tomēr nostiprināsies.

Bet vai tā būs arī turpmāk? Vai ar sasniegto stiprību pietiks nākotnes pārbaudījumiem? Kāds būs Latvijas Republikas 2. gadsimts? Pirmkārt, prognozēt simt gadu uz priekšu nav iespējams. Tik ilgā laikā sakrājas pārāk daudz nezināmu nezināmo, kas būtiski un neparedzami maina attīstību. Ilgākais, ko var censties, ir divas paaudzes, aptuveni sešdesmit gadu. Latvijas vēsture to apstiprina. Pēdējos simt gados evolūciju pārtraukušas trīs revolūcijas, kas izkārušas iepriekš izteiktās prognozes būcenī uz nagliņas: 1. pasaules kaŗš un brīvības cīņas, 2. pasaules kaŗš un SPRS sabrukums. Nodzīvot simt gadu mierā un bez valdīšanas maiņas līdz šim Latvijā bijis ārkārtējs izņēmums: līdz ar nagiem izdevās no Napoleona līdz 1. pasaules kaŗam (Krimas kaŗu neskaitot). Par spīti pēdējiem 27 miera gadiem nav pamata pieņemt, ka vēsture Latvijā beigusies.

Nopietnākie zināmie nākotnes pārbaudījumi divi. Pirmkārt, runājot sporta žargonā, turēt starpību un neizlaist uzvaru līdz gadsimta vidū gaidāmam Krievijas imperijas sabrukumam, pēc kuŗa krievu imperiālisms vairs neapdraudēs latviešus. Otrkārt, trešās pasaules imigrācija var divās paaudzēs nokaut latviešu tautu, kā tas šobrīd notiek Zviedrijā, Vācijā un citur Rietumeiropā, kur pamattautas īpatsvars krīt straujāk nekā pie mums krievu laika kolonizācijā.

No tā izriet divi svarīgākie šībrīža uzdevumi, kas pildāmi jau kopš pirmās darbdienas pēc gadsimta svinībām — 20. novembŗa, kad jaunā Saeima izveidos savas komisijas. Lai iespējami vairotu mūsu bērnubērnu izredzes svinēt divus savas valsts gadsimtus, pirmkārt, nedrīkst dāļāt pilsonību. Velns prasa mazo pirkstiņu — uzspiest pilsonību nepilsoņu bērniem, lai ar to izjauktu pilsonības nodošanas principu un varētu grābt uzreiz pēc divām rokām: dāļāt pilsonību visiem par dzimšanu Latvijā un dāļāt visiem nepilsoņiem. Otrkārt, jātur robeža ciet trešās pasaules imigrantu ievešanai un iebraukšanai.

Šie jautājumi ir vēl viena lieta, ko vērtēt, lasot un klausoties pazīstamus un zināmus cilvēkus 18. novembrī: vai viņu pārstāvētā ideoloģija un rīcība pārējās dienās ārpus 18. novembŗa dara Latviju latviskāku, nostiprina latviešu īpatsvaru un polītisko varu un vairo latviešu izredzes svinēt Latvijas Republikas divus gadsimtus pašiem savā neatkarīgā un latviskā valstī.

Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.