Varakļānu maršrutēšana

Izmantojot “Jāņa sētas” karšu pārlūka skaitļus,

Maijs: potēšanas panākta lejupeja un veselības polītikas noteicēju izgāšanās pārbaudē ar zefiru

Maijs Ķīnas vīrusa epidēmijā viesis vienu labu un vienu sliktu ziņu. Labā ziņa ir, ka 14. maijā sākās un aizvien turpinās straujākā sērgas lejupeja kopš tagadējā sprādziena sākuma septembrī. Lejupejas temps ir 1,30…1,43 reizes nedēļā (31. maijā 1,39), kas atbilst R∼0,8 lipībai. Iznākumā saslimušo skaits kritis pusmēnesī no ~700 dienā līdz ~300. Šādi turpinot, pēc četriem mēnešiem septembŗa-oktobŗa mijā Latvija būtu atbrīvota no Ķīnas vīrusa.

Tagad sliktā ziņa. Latvijas veselības polītikas noteicēji attiecībā uz labo ziņu izgāzušies pārbaudē ar zefiru. Pārbaude ar zefiru ir tāda, ka bērnam piedāvā izvēlēties: vai nu dabūt vienu zefiru tūlīt, vai divus rīt. Kas nepacietīgāks un tuvredzīgāks, ņem vienu tūlīt; kas pacietīgāks un spēj atlikt gandarījumu, izvēlas lielāku ieguvumu vēlāk. Latvijas veselības polītikas noteicēji pārbaudē izvēlējušies grābt vienu zefiru tūliņ, nevis baudīt divus zefirus rīt un vēl divus klāt parīt, aizparīt un visas turpmākās dienas.

Proti, potēšana netiek izmantota, lai kopā ar citiem līdzekļiem īsā laikā, dažās nedēļās izskaustu sērgu no Latvijas un atsāktu brīvu dzīvi. Būtu sākuši pienācīgu cīņu maija vidū, varētu sākt otro pusgadu 1. jūlijā ar nulli saslimušiem dienā. Sāktu tagad, varētu tikt pie nulles jūlija vidū. Tā vietā bez sērgas izskaušanas tiek:

• vājināti ierobežojumi;
• ļauts potētiem čupoties, kas rada selekcijas spiedienu rasties tādiem Ķīnas vīrusa paveidiem, kuŗi būs visizturīgākie pret potēm;
• ievazāts Indijas celms, kas ir vēl lipīgāks un daudz biežāk sit pušu potēm.

Tādējādi veselības polītikas noteicēji, ķerdami tūlītējas izpriecas, rīkojas, lai 0,8 lipība kļūtu 0,9, 1,0 un 1,1. Jo vīruss dara to un tik, ko un cik tam ļauj.

Iļģuciema stacija 2021

Divi gadi pagājuši, un var atkal doties ceļojumā uz Iļģuciema staciju, lai nofotografētu, kā izskatās. Ir, lūk, tā:

Salīdzinājumam 2019., 2017., 2015. un 2013. gada attēli:

Pēdējos divos gados pamaz kultūrslāņa nācis klāt uz sienām. Šoreiz gan man radušās stipras aizdomas, ka 2023. gada attēla varētu vairs nebūt. Jo skats no sāniem tāds:

Proti, tāds:

Tā ka, ja vēl kāds grib apskatīt vai dziļāk izpētīt, iesaku pasteigties. Bet aiz stacijas, lūk, tāds dzelzceļa atzars:

Zūdošā Rīga: Austrumu maģistrāles trase 13. maijā

Kad šomēnes ziņoja, ka sākas Austrumu maģistrāles būvdarbi no Ieriķu līdz Vietalvas ielai, izlēmu iemūžināt līdz šim pavisam ikdienišķas ainas, kas šobrīd zūd uz neatgriešanos. Proti, kā līdz šim izskatījies Austrumu maģistrāles trasē. Attēli uzņemti priekš divām nedēļām, 13. maija vakarā, virzoties no dienvidiem uz ziemeļiem, un šis tas, kas tajos redzams, jau zudis. Līdzšinējais stāvoklis “Jāņa sētas” kartē ar attēlu vietām:

Iecerēto lielceļu pēc uzcelšanas var skatīt gaumīgā video un arī attēlā:

Tagad attēli.

Biķernieku mežs — 156 m

Meklēdams dažas pēdējo gadu māju pārdēvēšanas, iegāju Rīgas būvvaldes adresācijas maiņu pārlūkā un tiku patīkami pārsteigts:

Jā, Biķernieku mežs var! Nekādi Ulbrokas kapu 88 m vai Juglas meža 69 m nestāv līdzi!

Ielu stāsti: Ķeguma iela

Izdomāju, ka varētu uzrakstīt par atsevišķām ielām, kas interesantas ar savu neparastumu. Pirmā lai iet Ķeguma iela. Tā ir neparasta ar Rīgas nomales vēstures liecībām un to, ka īstenībā divreiz gaŗāka, nekā izskatās. “Jāņa sētas” karšu pārlūka meklētājā, ierakstot nosaukumu, var iegūt zili atzīmēti ielu. Šo attēlu esmu papildinājis ar sarkani iezīmētu vēsturisko trasi:

No vēstures var ielikt 1944. aerofotoattēlu:

Kā arī 1939. gada zemesgabalu sarakstu:

Straujāka sērgas lejupeja, kas diemžēl nekļūs uzvaras sākums

Priekš nedēļas, 14. maijā ziņoja par 666 saslimušiem, kas bija jūtami mazāk par 1036 vēl nedēļu iepriekš 7. maijā. Bet viena bezdelīga pavasari nenes. Tomēr dienas gāja, un tendence saglabājās. Izlēmu uzrakstīt par to, ja saglabāsies nedēļu.

Nu tas brīdis pienācis, un tiešām — nedēļas caurmērs ir 487 dienā jeb 1,43 reizes liels sarukums pa nedēļu kopš 697 13. maijā. Tik straujas lejupejas pēdējā pusgadā nav bijis:

Precīzāk, nav bijis kopš tagadējā sprādziena sākšanās septembrī:

Kāpēc tā? Ar izslēgšanas metodi ticamākais izskaidrojums: potēšana.

It kā jauki, bet! Pirmkārt, netiek izmantoti citi līdzekļi, lai kopā ar potēšanu panāktu pienācīgu lejupeju, tas ir, straujāku par divām reizēm nedēļā. Otrkārt, nākotne.

Ko var prognozēt? Ķīnas vīrusam prognozes vispār ir bezjēdzīga lieta, lai paredzētu, kas notiks. Jo vīruss dara tikai to un tik, ko un cik tam ļauj. (Un īstermiņā vēl ar stipru stochastiku.) Tāpēc prognozes ir noderīgas, lai parādītu, kas var notikt, ja kaut ko darīs vai nedarīs, bet īstā dzīvē veselības polītikas noteicēju lēmumi un cilvēku uzvedība mainās un maina epidēmijas gaitu.

Ja tāda lejupeja turpinātos, tad pēc četriem mēnešiem, septembŗa beigās sērga būtu izskausta: pēc mēneša ~100 dienā, pēc diviem ~20 dienā, pēc trim 5 dienā, pēc četriem <1. Četri mēneši tam, ko, ja grib, var izdarīt ātrāk nekā divos.

Bet pat tāda neturpināsies.

Pirmkārt, patiesais dažādības spēks: pamattautas īpatsvars tik zems, ka potēšana, domājams, apsīks zemākā līmenī nekā, piemēram, Izraēlā.

Otrkārt, veselības polītikas noteicēju un polītisko lēmēju dzīšanās bez riska ar savu ādu tēlot labdaŗus, pirms sērgas izskaušanas mīkstinot un atceļot ierobežojumus, nokodīs straujumu vai pat lejupeju vispār.

Treškārt, Indijas celms. Tas ir vēl lipīgāks nekā Anglijas, un diemžēl Latvijas veselības polītikas noteicēji apņēmušies to vispirms ievazāt un tad pēc ievazāšanas izvazāt pa visu valsti. Lai apskatāmies, ko Indijas celms dara ar sērgas gaitu Lielbritanijā, kur stāvoklis daudz rožaināks nekā te:

Public Health England reports another sharp rise in B.1.617.2, a coronavirus variant first found in India. 3,424 cases so far, up 161% from last week pic.twitter.com/az1i0qJwGc

— BNO Newsroom (@BNODesk) May 20, 2021

Ceturtkārt, atvieglojumi potētiem. Ja Latvijā būtu kāds epidēmiologs, viņš varētu paskaidrot, ka, ļaujot potētiem cilvēkiem epidēmijas laikā čupoties, tiek iedarbināta turboselekcija tādiem sērgas paveidiem, kas būs visizturīgākie pret potēm. 

Tā ka — jauks kritums; pieņemu, ka vēl kādu laiku turpināsies; taču lēmēji, kam būtu jāsargā savu iedzīvotāju veselība un dzīvība, parūpējušies pat vairākos veidos, lai tas nekļūtu uzvaras sākums.

Kur Purvciemā bija pēdējais dzīvais purvs, un kur no tā palikusi purvīgākā vieta

Raksts par Purvciema salu, no kurienes Purvciems cēlies, pavedinājis uz turpinājumu: kur Purvciemā bija pēdējais dzīvais purvs, un kur no tā palikusi purvīgākā vieta. Nevar teikt ‘purvainākā’, jo īsta purva vairs nav, nav arī burvīgākā. Lai tiek ‘purvīgākā’.

Ceļavārdi lai ir Purvciema salas rakstā minētais 20.06.1935. “Rīta” raksts “Uzvarētais purvs”:

Tātad pēdējais dzīvais purvs bijis austrumu pusē no Purvciema salas. Tas labi redzams 1939. gada topografiskās kartes fragmentā:

15. maijs. Kārļa Ulmaņa gatve karogos

15. maija vakars. Kārļa Ulmaņa gatve karogos.

Cik komūnistisks ir mantojuma nodoklis, un vienkāršs tests, cik marksisks kas un kuŗš ir

Ha, pagājuši trīs gadi, un diemžēl atkal ir piemērots brīdis atgādināt, kāds sakars Kārlim Marksam ar komūnismu, un beigās apakšā izpildīt vienkāršu testu, cik marksisks kas un kuŗš ir un cik marksisku Latviju kāds grib. Īpašu uzmanību šoreiz var pievērst testa 1., 3. un 4. jautājumam:

Aptauja: cik ir pusceļš līdz sērgas izskaušanai

Rīgas austrumu tankugrāvis

Pērn lieliskā vesture.dodies.lv ielika ne tikai Latvijas 1944. gada aerofotoattēlus, bet arī 1947. gada diuspiecnieci (1:25000 mēroga topografisko karti). Aizraujoši! Rāda brīvvalsts Latviju drupās, tomēr vēl savā vietā — nenolīdzinātu no zemes virsas kā turpmākos gadu desmitos. Un vēl visādi atklājumi!

Viena no lietām, ko ieraudzīju: nepārtraukts grāvis gar Rīgas austrumu malu no Juglas ezera krasta Juglā līdz Katlakalna ielas tiltam pār Ogres dzelzceļu (bija reiz tāds tilts, pēc 2. pasaules kaŗa nav atjaunots, ziemeļpuses trasē tagad Jāņavārtu iela, dienvidpusē pa virsu sacelts Ķengaraga masīvs), ko esmu iezīmējis zili:

Viss izskatās pēc tā, ka tas bijis tankugrāvis. Vācu rakts Rīgas aizsardzībai. Austrumu — jo izskatās, ka arī Pārdaugavā rietumos (un varbūt dienvidos) varētu būt bijis tankugrāvis. Novietojumā sakrīt ar kaut vai Šmerļa ceļvedī attēloto tankugrāvi:

Kāpēc potēšana Latvijā, visticamāk, nespēs uzveikt Ķīnas vīrusu

Kopš gada sākuma uzkrājies gana pieredzes, lai kopā ar iepriekš zināmiem apstākļiem varētu atzīt, ka potēšana Latvijā, visticamāk, nespēs uzveikt Ķīnas vīrusu. Tam ir divēji cēloņi: epidēmioloģiski un kultūretniski.

Epidēmioloģiski ir skaidrs, ka potēšana, kaut palīdz, tomēr nav ne vienīgais, ne efektīvākais solis pretī iespējai atgriezties dzīves ritmā, kāds bija pirms pandēmijas. Oficiālā covid19.gov.lv mājaslapa gan joprojām melo, dezinformē un apmiglo prātu:

Sīkāk nekavēšos pie “drošas iespējas” un tam, vai meli un dezinformācija vienā mājaslapas vietā vairo uzticību rakstītam citās sadaļās. Ķeršos vērsim pie lietas — kādi ir valstu panākumi, izmantojot dažādus cīņas līdzekļus.

Potēšanas ziņā visvairāk daudzināta Izraēla. Bet! Vēl šobrīd, četrus mēnešus pēc potēšanas sākuma, Izraēlā pilnībā potēti mazāk nekā 60% iedzīvotāju, un tas ir zem kollektīvās immūnitātes sliekšņa. Jā, saslimstība rūk, taču pusceļš līdz uzvarai sasniegts tikai aprīļa beigās un — pieņemot, ka Izraēla turpinās kā līdz šim — līdz pilnīgai uzvarai vēl pāris mēnešu. Vēl var salīdzināt, piemēram, Latvijas panākumus sērgas izskaušanā pērn pavasaŗa cēlienā bez potēšanas un šogad ar potēšanu.

Varbūt par vārdiem uzskatāmāk ir grafiks. Konkrēti, cik strauji pēc virsotnes rūk saslimstība — Latvijā šogad kopš 10. janvāŗa virsotnes, Latvijā pērn pēc 1. aprīļa virsotnes, Izraēlā šogad pēc 17. janvāŗa virsotnes, Austrālijā pērn pēc 4. augusta virsotnes, Jaunzēlandē pērn pēc 5. aprīļa virsotnes un Melnkalnē pērn pēc 6. aprīļa virsotnes:

Salīdzinot dažādu cīņas veidu efektīvitāti, nav svarīgi, cik augsta saslimstība, bet tas, cik strauji rūk, tātad līniju stāvums. Redzams, ka izbazūnētai Izraēlas potēšanai patiesībā ir aptuveni tikpat viduvēji panākumi, cik bez potēšanas Austrālijai vai Latvijai pērn ar visu muļļāšanos pavasaŗa cēlienā.

Sānsolis ārpus raksta temata: Austrālijas un Latvijas panākumi bija līdzīgi līdz brīdim, kad tika nonākts uz sērgas izskaušanas sliekšņa. Tai brīdī veselības polītikas noteicēju lēmums atšķīrās: Austrālijā izlēma, ka labāk dzīvot bez sērgas; Latvijā izlēma, ka epidēmija jāatjauno. Iznākumā Latvijā šogad bojā gājis pusotrs tūkstotis cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot gadiem un gadu desmitiem, savukārt Austrālijā ar daudzkārt lielāku iedzīvotāju skaitu — viens vienīgs nelaimīgais.

Atgriežoties pie dažādu valstu dažādos veidos gūtiem panākumiem: Jaunzēlande un Melnkalne bez potēšanas rīkojušās daudz efektīvāk nekā Izraēla. Un tas nav viss: ir valsts, ko neieliku, jo tā grafikā tikai īsi pazibētu. Taivana. Valsts, kas uzreiz saprata, ka labāk dzīvot bez Ķīnas vīrusa. Kas tāpēc ne brīdi nav centusies sadzīvot ar sērgu, un kam tāpēc augstākā saslimstības virsotne ir zemāk par 1 no miljona.

Un cik sekmīgi rīkojušies Latvijas oficiālie veselības sargi šogad (tātad bez Ilzes)? Skatieties grafikā un domājiet paši, kā pieklājīgiem vārdiem to nosaukt.

Turklāt Latvijas veselības polītikas noteicēji vismaz divējādi papildus parūpējušies, lai potēšana nespētu uzveikt Ķīnas vīrusu. Pirmkārt, izlēmuši, ka jāļauj ievazāt un pēc ievazāšanas jāļauj izvazāt pa visu valsti lipīgākus Ķīnas vīrusa celmus. Lēmums sekmīgi izpildīts, iznākumā kollektīvās immūnitātes slieksnis līdz 4. maijam pacelts vēl grūtāk sasniedzamos augstumos, nekā bija 18. novembrī.

Otrkārt, muļļāšanās ar potēšanu un pienācīga necīnīšanās pret sērgu ir tāda, ka pošu iedarbība varētu beigties drīzāk nekā epidēmija (Izraēlā otrādi). Protams, neviens neliedz maziem meža dīvainīšiem maksāt divreiz vai trīsreiz par to, ko var iegūt, maksājot vienreiz. Turklāt — vai epidēmijas uzturēšana līdz laikam, kad pošu iedarbība vājinās, zināmā mērā nelīdzinās nepietiekamai antibiotiku došanai pret baktēriju infekciju? Un vai tam nevarētu būt sekas, kas zināmā mērā līdzinātos antibiotiku rezistencei?

Tagad par kultūretniskiem cēloņiem. Vienkāršības pēc citēšu, ko gada sākumā rakstīju kādam cilvēkam, kas šobrīd iesaistīts potēšanas lietās (par kultūretniskiem faktoriem pēdējais punkts):

Diemžēl slimības īpašību un Latvijas iedzīvotāju sastāva dēļ visai apšaubāms, vai potēšana kļūs dievs no mašīnas, kas izdarīs to, ko nespēj līdzšinējā kļūdainā Latvijas stratēģija:

• līdz pietiekama iedzīvotāju vairākuma potēšanai vēl ir mēnešiem, un līdz tam vēl jānodzīvo. Turpinot tikmēr līdzšinējo stratēģiju, tūkstoši līdz tam nenodzīvos;

• turot vaļā robežu vīrusa Anglijas celma ievazāšanai, pat “Attīstībai/Par!” atbalstītāju gatavība potēties ir nepietiekama, lai ar potēšanos uzveiktu sērgu;

• cilvēka dabā ir, ka iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki — arī pret savu un citu veselību. Latvijā iebraucēju īpatsvars ir ārkārtīgi augsts. Apvienojumā ar Kremļa cenšanos uzpūst epidēmiju tas atainojas “Saskaņas” atbalstītāju un pat mediķu attieksmē pret potēšanos.

Tā arī ir. Uzskatei par to, kā iebraucēji svešā zemā ir agresīvāki pret savu veselību pat bez Kremļa propagandas, var ielikt neeiropiešu deputātu īpatsvaru Briseles rajonos un potēšanas panākumus:

Vēl viens piemērs pavisam tuvu Latvijai — potēto īpatsvars Igaunijā, konkrētāk, Tallinas rajonos, Harju apriņķī ap Tallinu un Austrumviru apriņķī pie Krievijas robežas:

Tagad apskatāmies vietas, kur potējušies <20% iedzīvotāju. Lasnamē 25,8% igauņu (mātes valoda 2011. gada beigās, tautskaites dati), Mārdu 21,6%, Narva-Jēsū 13,4%, Kohtla-Jervē 12,1%, Narvā 2,3%, Sillamē 2,2%. Jā, starp citu, kāpēc nav pieejams potēto skaits pa Latvijas pašvaldībām?

Visai iespējams, ka drīz pošu krājumu kļūs vairāk nekā gribētāju potēties. Visai iespējams, ka veselības polītikas noteicēji attiecībā uz šo neatbilstību rīkosies, piešķiŗot potētiem priekšrocības. Visai iespējams, ka priekšrocības ietvers ļaušanu potētiem cilvēkiem epidēmijas laikā čupoties. Un tas vairs ne visai iespējams, bet pliki bioloģiski iedarbinās turboselekciju tādiem sērgas paveidiem, kas būs visizturīgākie pret potēm. Ar neparedzamām sekām.

Kaut gan varētu apvienot Jaunzēlandes parauga ierobežojumus ar potēšanu, lai kāda tā ir, un tādējādi panākt vēl straujāku saslimstības kritumu nekā grafikā Jaunzēlandei. Ja Daugavas tilti slēgti, sabiedriskais nekursē un uz ceļiem kontrolpunkti, tad vienalga, kādi Kremļa kuranti tev galvā skan — necik tālu un necik daudziem tu savu klepu un šķavas neaiznesīsi. Sākot pienācīgi rīkoties šobrīd, vēl var pagūt jāņus svinēt ar nulli saslimušiem dienā.

Sīrija grāvja atliekas Teikā

Priekš astoņiem gadiem rakstīju par Sīrija grāvi, pa ko Teikas notekūdeņi tecēja uz Ķīšezeru. Toreiz ieliku attēlus, kā grāvis izskatās dabā, bet augštece Teikas pusē salaista caurulēs, un par to nebija, ko rādīt. Šoreiz rakstīšu, kas Teikā tomēr atlicis no grāvja dabā un citādi.

Vispirms — kur īsti grāvis bijis. Tas labi redzams 1935. gada Rīgas zemesgabalu kartē, kur esmu iezīmējis to un sīkākus pievedgrāvīšus zili:

Kā teicu, mūsdienās tas pazemē caurulēs, tak lietus kanalizācija zem ielām seko kādreizējā virszemes grāvja trasei (skatīt metrinieku, kam resnākā līnija):

Kā uzveikt sērgu: valsts amatpersonām minimālo algu līdz uzveikšanai

Attēls: LETA, Edijs Pālens

Nu jau gads un trīs mēneši Ķīnas vīrusa, bet vēl nav bijis brīža, kad Latvijas veselības polītikas noteicēji būtu pienācīgi cīnījušies pret sērgu. Sākumu it kā varētu aizbildināt, ka nezināja un nesaprata, tak arī tas būtu melots. Jo tas, kas un kāpēc darāms, jomas lietpratējiem bija zināms arī 2019. gadā un senāk, un atliktu vien to darīt.

Latvijas apstākļos visai drīz kļuva skaidrs, ka galvenie cēloņi, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās, ir kovidiotisms, gļēvulība un ultralīberālisms. Ne vēlāk kā oktobrī kļuva skaidrs, ka no tiem galvenais ir ultralīberālisms: zina, kas jādara, zina, ka tas darbojas, bet nedara, pieklājīgi sakot, “polītisku apsvērumu” dēļ.

Ir tā, ka problēmas mēdz augt līdz apmēram, kad tās sāk uztvert nopietni. Kā redzams, Ķīnas vīruss vēl nav sagādājis tik daudz posta, lai to sāktu uztvert nopietni. Bet vairāk nekā 2000 bojā gājušu, 120 tūkstošu saslimušu, neskaitāmi izputējuši uzņēmumi, nebeidzami ierobežojumi? Labi, precīzēju: Ķīnas vīruss vēl nav sagādājis tik daudz posta veselības polītikas noteicējiem, lai tas atsvērtu “polītiskos apsvērumus” un viņi sāktu vīrusu uztvert nopietni.

Proti, problēma tajā, ka veselības polītikas noteicējiem nav riska ar savu ādu. (Par šo jēdzienu pērn latviski iztulkota lieliska grāmata ar tādu pašu nosaukumu “Risks ar savu ādu”, ko silti iesaku izlasīt.) Viņu lēmumu rezultātā šogad saslimuši turpat 80 tūkstoši un bojā gājis pusotrs tūkstotis cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot vēl gadiem un gadu desmitiem. Kaut varēja būt kā Austrālijā, kur veselā kontinentā ar daudzkārt lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Latvijā šogad bojā gājis viens (jā, viens). Pusotrs tūkstotis gājis bojā, kas varēja tā nebūt — nū un, par to nevienam nav ne matiņš no galvas nokritis.

Varētu iebilst, ka ir pat divas atgriezeniskās saites: pirmkārt, ar aplamu rīcību lēmēji paaugstina arī savas izredzes saslimt ar sērgu; otrkārt, polītiskā atbildība — var nepārvēlēt. Diemžēl neviena no tām nedarbojas, jo riskam ar savu ādu jābūt tūlītējam un gana jūtamam. Pirmkārt, kopš attālināta darba ieviešanas polītiskie lēmēji ir labāk pasargāti no sērgas nekā daudzas jomas, kuŗas tie ar saviem lēmumiem apdraudējuši. Tāpat katrā atsevišķā aplipināšanā lielāka vaina tiešajam cēlonim, nevis taviem aplamiem lēmumiem priekš kāda laika, kuŗi attiecās uz visu valsti. Otrkārt, ir partijas, kas ciena savu vēlētāju gribu, bet ir arī tādas, kas par veselības ministru ieceļ kandidātu, ko pašu vēlētāji nevis vienkārši nav pārvēlējuši, bet izsvītrojuši līdz pēdējai vietai. Turklāt pārvēlēšana vēl tālu, un tās iznākumu noteic arī bezgala daudz citu apstākļu.

Bet riskam ar savu ādu jābūt tūlītējam, gana jūtamam un nepārprotamam. Tāpēc ierosinu vienkāršu un efektīvu veidu, kā piespiest beidzot rīkoties, lai iespējami ātri atbrīvotu Latviju no Ķīnas vīrusa: valsts amatpersonām minimālo algu līdz sērgas izskaušanai. Alga pilnā apjomā tiek atjaunota, kad 14 dienu pēc kārtas bijusi nulle vietējas un nezināmas izcelsmes aplipināšanas. Savulaik novembŗa sākumā to gaŗāmejot minēju, atsaucoties uz Krišjāņa Kariņa paziņojumu, ka laiks apsvērt ārkārtējas situācijas izsludināšanu (6 nedēļas pēc sprādziena sākšanās — kārtējais piemērs, cik operātīvi risina problēmas, kad neriskē ar savu ādu). Kopš tā laika nepieciešamība likt lēmējiem riskēt ar savu ādu iezīmējusies vēl skaidrāk.

Tas spiež rīkoties; ietaupa līdzekļus, ko var izmantot cīņā pret epidēmiju; tā ir solidāritāte ar privāto sektoru; papildus tiešai ietekmei kontā rada spiedienu pareizi rīkoties uz veselības polītikas noteicējiem no radiem, draugiem, paziņām un partijas biedriem; novērš kārdinājumu Saeimas deputātiem un atsevišķu nozaŗu pārraugiem tēlot labdaŗus uz epidēmioloģiskās drošības rēķina.

Slimības daba un pasaules pieredze ir tāda, ka, šo ieviešot, ilgāk par divi mēneši uz minimālās algas nevienam nebūtu jāsēž.

Nobeigumā jāatzīst, ka risinājumam ir viens, taču, iespējams, fatāls trūkums: lēmums par to jāpieņem tiem pašiem, uz ko tas attieksies.

140 vārdu: 2021. gada riteņbraukšanas sezona — 1000 km

29. aprīlī pārripināju pāri 1000 km šosezon. Tas, ka būs jūtami mazāk nekā pērn, bija skaidrs jau gada sākumā, kad sākās kārtīga ziema. Un iepriekšējā gada 1000 km brīdī šogad nebiju ticis pat līdz 200. Toties kājām tika 13 km dienā pa lauku.

Rekordi, protams, tīkama lieta, tomēr svarīgāk, lai pati braukšana sagādātu prieku. Un braucu tā, lai sagādātu. Gan fizisku, gan acīm, gan dzimtās pilsētas un tās apkaimes novadpētniecisku. Ziemas laikā iecienīts maršruts bija Mazā Juglas iela un Zēlustes muiža, tagad, vasaras laikā — apkārt Juglas ezeram. Protams, esmu braucis vēl visur kur citur. Šai laikā bijis arī dārgākais riteņa remonts mūžā: sasniedzu 200 €.

Simboliskam pirmā tūkstoša attēlam ņemšu Abrenes ielu. Rīgas Abrenes iela plaši zināma pilsētas autobusu autoostas dēļ, bet šoreiz par citu ielu Pierīgā. Iegriezos, gaŗām braukdams, lai uzmestu aci, kā dzīvo cilvēki Abrenes ielā. Labi dzīvo:

Aprīlis: sērga ceļas spārnos, veselības polītikas noteicēji mīkstina ierobežojumus

Aprīlis Ķīnas vīrusa epidēmijā viesis pagalam netīkamu pavērsienu. Ir tā, ka vīruss dara tikai to un tik, ko un cik tam ļauj. Un Latvijas veselības polītikas noteicēji, mīkstinādami ierobežojumus, ļāvuši vīrusam izlauzties no lejupejas gaiteņa, kur tas tika turēts kopš janvāŗa virsotnes, un atsākt augšupeju. Protams, ierobežojumi bija daudz par vāju un tik nīkulīgi, ka trīs mēnešos spēja saslimstību mazināt vien divkārt. Pienācīgi stingri rīkojoties, to var izdarīt nedēļā un izskaust sērgu īsā laikā, minimizējot cilvēku bojāeju un saimniecības zaudējumus un nenonākot līdz ierobežojumu apnikšanai.

Uzzinot 13. aprīļa skaitļus, kļuva skaidrs, ka nav labi. Kārtīgi veselības polītikas noteicēji būtu tūlīt pat, pēcpusdienā, vakarā, vēlākais, 14. aprīlī labojuši aplamo rīcību un sērgas celšanos spārnos izbeiguši, tikko sākušos. Bet nē. Sekoja bezdarbība un pēc tam — jauna ierobežojumu mīkstināšana. Sērgas augšupejas apstākļos!

Iznākumā saslimstība (nedēļas caurmērs) augusi vairāk nekā pusotru reizi no 400 dienā 6. aprīlī līdz 616 šobrīd un ir augstākajā līmenī kopš 5. marta. Jā, bija lieldienu brīvdienu bedre, tomēr pieaugums ir reāls, bīstams un ar paredzami postošām sekām. Šobrīd saslimstība jau ir pusotru reizi, par ~200 saslimušiem augstāka nekā tad, ja būtu turēta lejupejas gaitenī. Un nieka 24 dienās veikts gandrīz pusceļš no aprīļa sākuma bedres atpakaļ līdz janvāŗa sākuma virsotnei.

Vai maijā masu potēšana varētu aplamas polītikas izraisīto 3. vilni izbeigt un pavērst epidēmiju nulles virzienā? Ceru. Tomēr nerēķinos un nepaļaujos. Noticēšu, kad notiks. Jo potēšana palīdz, tomēr nav efektīvākais līdzeklis pret Ķīnas vīrusu.

Šobrīd vēl var pagūt, pienācīgi rīkojoties, līdz vasaras saulgriežiem izskaust sērgu no Latvijas un svinēt jāņus ar nulli saslimušiem dienā. Tomēr visas zīmes rāda, ka veselības polītikas noteicēji izvēlēsies to nedarīt un, turpinot uzturēt epidēmiju, lems nāvei jaunus simtus cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot vēl gadiem un gadu desmitiem. Ir līdzeklis, kā piespiest lēmējus darīt, kas jādara, bet par to atsevišķā rakstā.

Latvija Teikā

Neesmu redzējis neviena darinājumu, tāpēc uztaisīju pats. Izejamu vai ar riteni izbraucamu Latvijas kontūru Teikā. Diemžēl ielu tīkls visai neparocīgs. Tomēr uztaisīju. Ņemiet par labu. Ja kādam izdosies vēl labāk, priecāšos. Taisot ievēroju divas lietas: pirmkārt, lai būtu gan pa apbūvi, gan pa mežu; otrkārt, apbūvē lai būtu pa ielām, nevis pa ietvi starp mājām, bet mežā — pa “Jāņa sētas” kartē iezīmētiem ceļiem. Lūdzu, iznākums:

Rīga simboliski iekritusi Teikas vidusskolā. Līnijmēris teic, ka maršruts 7¾ km. Priecīgus neatkarības atjaunošanas svētkus!

Purvciema sala, no kurienes Purvciems cēlies

Priekš pusotra gada rakstīju, kā Ķengarags vārdu dabūjis. Bet nu par Teikas apkaimi, konkrētāk, Purvciemu. Apkaimi, jo apkaime nav tas pats, kas pilsētas daļa. Par Purvciema vārdu it kā skaidrs: purva ciems, ciems purvā. Kas par purvu, arī it kā skaidrs: Hausmaņa. Vismaz man skaidrs kopš Rīgas enciklopaidijas iznākšanas krievu laika beigās (šis un nākamais attēls pārspiests no manas fakultātes pdfa par Rīgas kalnu un leju veidošanos):

Bet kāpēc tur purvs? Rīgas enciklopaidijā arī tas ieraugāms — jo tur reiz, priekš 10 tk gadu bija plats Daugavas deltas zars:

Spilgts citāts: Sanita Osipova — kā uzzināt, ka cilvēks epidēmijā neapdraud apkārtējos

Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova “RīgaTV 24” raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu”:

“Ir jau divi ceļi, kā mēs uzzinām, ka tas cilvēks neapdraud apkārtējos. Viens ceļš ir tas, ka viņš ir vakcinēts, otrs — tas, ka viņam ir svaigs tests, kurš apliecina, ka viņš nav slims.”

Pirmkārt, potēts cilvēks nevis neapdraud apkārtējos, bet apdraud mazāk. Potētu grūtāk aplipināt, tomēr var. Un gan es, gan AAV Slimību profilakses un kontroles centrs laikam esam palaiduši gaŗām svaigāko Osipovas k-dzes izpīpētījumu, ka potētie saslimuši neaplipina citus.

Otrkārt, nav jābūt epidēmiologam un pat Satversmes tiesas vadītājam, lai saprastu, ka, ļaujot potētiem cilvēkiem epidēmijas laikā čupoties, tiek iedarbināta turboselekcija tādiem sērgas paveidiem, kas būs visizturīgākie pret potēm.

Treškārt, svaigs tests (ne 72 h, bet tiešām svaigs), pieņemsim, nozīmē, ka pēc testēšanas cilvēks nav inficējies. Taču var būt, ka cilvēks jau ir inficēts, bet testa brīdī vīruss vēl nav paguvis savairoties ķermeņa vietā, no kurienes ņem analizes. Tāpat var gadīties, ka vīruss tur ir, bet vienkārši nav trāpījies savāktā analižu paraugā.

Tekošā runā, pārliecinātā balsī un vienkāršā tagadnē teiktais, ka “neapdraud”, ir vēl viens Osipovas k-dzes zinātniskuma, objektīvitātes un kompetences rādījums.

Purvciema jūgendstils un mēslubedres

Braukājos pa dzimto pilsētu un ieraudzīju tādu māju:

Attēlā neizskatās tik iespaidīgi, cik dzīvē. Tomēr uzklikšķiniet, palieliniet, un redzēsit, ka nav vienkārši divstāvu būcenis, bet pierādījums, ka jūgendstils atrodams ne vien Alberta ielā, bet arī Purvciemā. Attēlā adresi nevar lāga izlasīt, bet tā ir Stopiņu iela 10. Tātad Stopiņu iela ir “vecā” iela, proti, kas bijusi priekš tagadējā Purvciema uzcelšanas. Jā, 1916. gada kartē var redzēt, ka iela bijusi gatava jau cara laikā (izņemot pašu galu pie Dārzciema ielas, kas bija izplānots Latvijas laikā, tak izbūvēts pēc 2. pasaules kaŗa 50. gados līdz ar maģistrālā grāvja aizbēršanu un privātmāju apbūvi):

1909. gada zemesgabalu plānā Stopiņu iela 10 jau iezīmēta kā 71. grupas 128. grunts:

Šaurais zemesgabals ar tiem pašiem piederības skaitļiem palicis arī mūsdienu kadastrā:

Otrkārt, vērīgāks lasītājs varētu iebilst: kāds tas Purvciems, ja Purvciema robeža ir Augusta Deglava iela un Stopiņu iela ir dienvidos no tās, Dārzciema pusē! Vēl vērīgāks lasītājs var atbildēt, ka Purvciema robeža tais laikos un vēl ilgi pēc tam nebija pa Augusta Deglava, bet pa Pildas ielu, kā tas redzams, piemēram, 1937. gada kartē:

Treškārt, mēslubedres. Rajonam aiz dzelzceļa gar Augusta Deglava (Rumpmuižas) ielu ir sena izgāztuves vēsture. Krievu laikā ap 1980. gadu kartes fragmentā 11 (!) vietās izgāztuves uzraksts, turklāt abās ielas pusēs:

Bet runa nav tikai par tagad sakopto Dreiliņkalnu. Stopiņu iela 10 ir tai rajonā, kur aiz dzelzceļa ap Vietalvas ielu bija mēslubedres. Purvciema mēslubedres. Uz kuŗām veda izsūkto pilsētas atejas bedŗu saturu. Rīgas namsaimnieku biedrība 1938. gadā ziņoja:

Periodikā saglabājies 11.09.1934. “Rīta” ziņojums par traģisku nelaimes gadījumu:

Pēc namsaimnieku un nomaļnieku lūgumiem mēslubedres beidza izmantot:

Jā, Purvciems nav tikai pārkrievots guļamrajons. Var izstāstīt, piemēram, par salu, no kurienes Purvciems cēlies, vai par Rīgas austrumu prettanku grāvi (tur gan ne tikai Purvciems, bet arī).

140 vārdu: tāds ar tādu sasatika — partiju kopsaraksti pašvaldību vēlēšanās

Pašvaldību vēlēšanās, ievērojot vēlēšanu apgabalu mērogu, ir plašākas iespējas iesniegt kandidātu sarakstu nekā Saeimas vai Eiroparlamenta vēlēšanās. Viena atšķirība: partijām nevajag ne lielāku biedru skaitu, ne ilgāku pastāvēšanas laiku. Otra atšķirība: kopīgu sarakstu var iesniegt divas vai vairāk partijas, nebūdamas reģistrētā partiju apvienībā. Attiecībā uz to lielākoties izšķirīgi ir vietēji apstākļi, tomēr valsts mērogā iezīmējas sakarības, kuŗi polītiskie spēki ir ja ne gluži sabiedrotie, tad vismaz apsveŗami sadarbības partneŗi.

Kā ir šogad? Pavisam iesniegti 30 kopīgi saraksti, to skaitā 7 trīspartiju saraksti un Rēzeknē līdzīgi kā 2013. gadā — piecpartiju saraksts. Labi, vispirms saskaitām, cik reižu kuŗa partija ar kuŗu bijusi kopīgā sarakstā. Tad, lai atklātu nopietnākas sadarbības tīklu, atmetam kopā būšanas, kas gadījušās tik vienreiz. Atlikums izskatās tā:

Kur pārējās partijas? Tām nav bijis pietiekami daudz (vismaz 2) vienādu kopīgu sarakstu, lai parādītos attēlā. Vēl var salīdzināt ar 2017. gadu:

Kam visvairāk: partiju kandidātu sarakstu skaits pašvaldībās

Pašvaldību vēlēšanas īstenībā nav vienas pa visu valsti, bet 41 vienlaicīgas vēlēšanas mazākos vēlēšanu apgabalos. Tāpēc tajās startē visvairāk dažādu polītisku spēku. Saeimas vēlēšanās parasti ir padsmit sarakstu, bet šogad pašvaldību vēlēšanās, ja esmu pareizi saskaitījis, piedalās 42 partijas (un to apvienības, bet vienkāršojot teikšu ‘partijas’), ieskaitot apvienotos vairākpartiju sarakstos. 15 no tām ir vietējas partijas (ar vietvārdu nosaukumā), kam saistības dēļ ar noteiktu territoriju būtu gandrīz neiespējami Saeimas vēlēšanās pārvarēt Latvijas mēroga 5% barjeru. Ir partijas, kas atturējušās startēt Saeimā, tomēr nolēmušas cīnīties atsevišķās pašvaldībās. Kā parasti ir dažas jaunas partijas. 17 partijas iesniegušas kandidātu sarakstu tikai vienā pašvaldībā. Bet kam visvairāk sarakstu?

Skaitot, cik reižu organizācijas vārds minēts kandidātu saraksta nosaukumā (tātad vairākpartiju sarakstu ieskaitot visām to veidojošām partijām), iznākums tāds:

Attēlā iekļauti visi polītiskie spēki ar vismaz desmit kandidātu sarakstiem, pēc tam jau sākas vietējās partijas: Vidzemes un Latgales partijai pa astoņi. Tāpat kā 2017. gadā pirmā vietā Nācionālā apvienība. ZZS un tajā ietilpstošās partijas piedalās vēl vairāk pašvaldībās, taču daudzviet ir gan Zemnieku savienības, gan Zaļās partijas saraksts. Un tas var liecināt kā par spēku (visiem gribētājiem nepietiek vietas vienā sarakstā), tā par nesaskaņām un savstarpēju sāncensību. Līdzīgi, tik ar mazākiem skaitļiem, izskatās “Attīstībai/Par!”, kas apvienības veidā nekur nav startējusi. “Vienotība” papildus attēlā redzamam divās vietās piedalās bez vārda ‘jaunā’.

Pagaidām viss, turpinājumā — partiju tuvība.

Kandidātu sarakstu un kandidātu skaits pašvaldību vēlēšanās

6. aprīlī beidzās kandidātu sarakstu iesniegšana, 7. aprīlī reģistrēti pēdējie iesniegtie saraksti. Nu var redzēt, kas un cik startē jauno pašvaldību vēlēšanās. Pavisam reģistrēti 324 saraksti ar 5595 kandidātiem (kandidātu skaits pēc kandidēšanas tiesību pārbaudes var mazliet sarukt). Ar 2017. gada 599 sarakstiem un 8945 kandidātiem gluži salīdzināt nevar, jo pašvaldību kļuvis trīsreiz mazāk (42 pret 119) un Rīgas domi šogad nevēlē. Kaut cik gan var salīdzināt sarakstu skaita caurmēru. Polītiskā loģika prasa, ka lielākās pašvaldībās būtu jābūt vairāk sarakstu. Tā arī ir: 2017. gadā caurmērs bija 5,0 sarakstu pašvaldībā, šogad 7,9. Bet labi, caurmērs — caurmērs, tomēr stāvoklis dažādās pašvaldībās visai atšķiŗas (izmantota data.gov.lv pamatne):

Vairāk Pierīgā un lielākās pašvaldībās, mazāk — mazākās pašvaldībās. Vienā galā Ropaži ar 14 un Jūŗmala ar 13, pretējā — Valkas un Ventspils novads ar 3.

Varētu iebilst, ka daudzviet startē apvienoti vairākpartiju saraksti, Rēzeknē pat piecpartiju saraksts, līdzīgi kā bija 2013. gadā. Jā, tomēr kandidātu saraksti ir tas, ko iecirknī saņems balsotāji, un tas, kam dalīs vietas.

Kandidātu skaita īpatnības aptuveni līdzinās sarakstiem. Vienā galā Ogre ar 243, Ropaži ar 238 un Jēkabpils ar 227, pretējā — Valka ar 46, Līvāni ar 53 un Ventspils novads ar 54. Caurmērā 136 pašvaldībā.

Tomēr ir atšķirība, vai tie 136 sacenšas tikt 13 vai 23 vietās. Tāpēc korektāk skatīties konkursu tikšanai domē, ko iegūst, izdalot kandidātu skaitu ar ievēlējamo deputātu skaitu. Protams, arī šis rādītājs aptuveni līdzinās sarakstu daudzumam. Ja visos sarakstos kandidātu būtu tik, cik ievēlējamo deputātu, konkurss sakristu ar sarakstu skaitu pašvaldībā. Tomēr pašvaldību vēlēšanu likums ļauj gan iesniegt nepilnu sarakstu, gan pieteikt sarakstā līdz 3 kandidātiem vairāk par ievēlējamo domnieku skaitu. Valstī kopumā konkurss ir 8,2 kandidāti uz deputāta vietu, kas līdzīgi kā sarakstu skaitam ir vairāk nekā 2017. gada 5,5. Lielākais un mazākais konkurss šais pašvaldībās:

Pilna aina kartē:

Kad taisīju šo, lielākā pārkrāsošanas atšķirība no sarakstu skaita bija Māŗupē, kas nobrauca uz leju pat par divām kategorijām. Apskatījos novadu — tiešām, pilns nepilnu sarakstu. Pieteikt var 22 kandidātus, bet ir saraksti ar 3, 4, 7 un 8.

Labi, šobrīd viss, turpinājumā par dažādu partiju sarakstu skaitu un partiju tuvību.

Kā apbraukt sastrēgumu Biķernieku ielas galā pie apvedceļa

Kad ar automobili brauc ārā no Rīgas pa Biķernieku ielu, ielas galā pie apvedceļa mēdz būt sastrēgums. Ja jāgriež pa kreisi, uz Brīvības gatves (Vidzemes šosejas) pusi, tad bezcerīgi, jo tai pusē visu aizsprosto Juglas upes. (Perspektīvē iecerēts gājēju un riteņbraucēju tiltiņš pie Mašēnu ezera, bet automobiļiem tas nelīdzēs, savukārt riteņbraucējiem arī tagad sastrēguma nav.)

Bet, ja vajag pa labi, uz Augusta Deglava ielas (Lubānas šosejas) pusi? Nesen tieši tā gadījās. Nezināju, vai var apbraukt, tāpēc izstāvēju pusstundu. Taču tagad lieldienu brīvdienās izbraukāju ar riteni to vietu un nu zinu atbildi: pirms Mazās Juglas tilta var griezt nost. Gūgles karšu ielas skatā pagrieziena vieta izskatās tā (šobrīd dzīvē aiz pagrieziena vēl ir “30” ātruma ierobežojuma zīme):

“Jāņa sētas” kartē tas izskatās tā:

Melns — iecerētais ceļš, sarkans — sastrēgums, zaļš — apbraucamais ceļš, raustīts gaiši zaļš — cits, sliktāka seguma apbraucamais ceļš.

Kartes turpinājums tāds:

Iziet laukā Līčos un tālāk pa Lubānas šoseju. Nezinu, kā tur ar sastrēgumiem pie apvedceļa, bet, ja Biķernieku ielas gals būtu ciet un vajadzētu pa apvedceļu vismaz līdz Lubānas šosejai, apbrauktu, kā nule aprakstīts.