Negribēju rakstīt uz karstām pēdām septembŗa beigās un gaidīju, lai maķenīt norimstas un nosēžas. Sagaidīju to un vēl visu ko, bet par to vēlāk.
Un tātad — kas pa virsu zaļš, toties iekšā sarkans? Pareizi, arbuzs. Ko polītikā sauc par arbuziem? Darboņus un organizācijas, kas sludina it kā vides aizsardzību, rūpes par dabu un tamlīdzīgi, taču īstenībā cenšas sociālistiski paverdzināt pilsoņus.
Kopš sociālisma nometnes sabrukuma uz plika sociālisma āķa mazāk ķeŗas, bet kuŗš gan negrib elpot tīru gaisu, dzert tīru ūdeni, peldēties tīrā jūŗā un klausīties mežā putnu treļļus? Ja tam izdodas piesiet stāstu par cilvēku izraisītu ļaunu globālo sasilšanu, nē, klimata pārmaiņām, nē, klimata krizi, nē, klimata katastrofu, tad tādā ēsmā var ieslēpt gan cilvēku aplaupīšanu no gaisa izzīstu nodokļu un mākslīgi sadārdzinātas elektrības veidā, gan valdīšanu pār citiem cilvēkiem un pavēlēšanu, kā viņiem dzīvot, gan eiropiešu tautu izdeldēšanas propagandu. Kādu laiku tas var darboties. Bet — dažus cilvēkus var apmuļķot visu laiku, visus cilvēkus var apmuļķot kādu laiku, taču nevar visus cilvēkus apmuļķot visu laiku. Kaut kad arbuzam jāplīst.
Izskatās, septembŗa beigās latviešu acīs arbuzs plīsis. Lielākais paldies par to, protams, Grietai. Liekulības pilns brauciens pāri Atlantijai — miljoniem dārgā oglekļa šķiedras jachtā (oglekļa šķiedra 20 reižu dārgāka par tēraudu, tās ražošana 14 reižu energoietilpīgāka nekā tērauda un to nevar tik vienkārši atkārtoti izmantot kā tēraudu) un lidinot lidmašīnā līdzi 5 cilvēkus jachtas vešanai atpakaļ. Tad kroņa numurs — emocionāla, nezinātniska runa par nolaupītu bērnību, mirstošiem cilvēkiem, brūkošām oikosistēmām, masu izmiršanu, saimniecības izaugsmes nosodīšanu, klimata taisnīgumu un firmas kaujas saucienu: “Kā jūs uzdrošināties!” Atsauksmēs un diskusijās varēja redzēt, ka daudziem nācionālistiem un vienkārši latviešiem ar veselo saprātu, kuŗi iepriekš lietai nepievērsa uzmanību vai uzskatīja to par nevainīgas dabas aizsardzības daļu, tas atvēra acis — Grieta pārplēsa arbuzu. Tāpat cilvēki, pat nezinādami vārdā terminu, manīja, ka pret viņiem izmanto paidofrastiju, kas līdz šim plaši lietota trešās pasaules migrantu iepludināšanai Eiropā un pilsonības dāļāšanai tepat Latvijā.
“Ilustrētā Zinātne”: “Radi par vienu bērnu mazāk.”
Un tas nav viss. Nogaidot mēnesi, pat īpaši nerēķinoties un negaidot, nākuši klāt vēl vairāki plīsieni, kas atklāj, cik asiņaini sarkana ir arbuza iekšiene. Oktobŗa sākumā polītiskie oponenti izāzēja amerikāņu kreiso deputāti un kvēlu globālās sasilšanas kurinātāju cīnītāju Aleksandriju Okasio-Kortesu, izlikdamies par vēlētāju, kuŗa ierosina ēst bērnus, lai glābtu planētu. Zīmīga bija deputātes atbilde: nē, ne noraidīt tādus murgus, bet — paldies, pret klimata krizi jāizturas ar tai atbilstīgu steidzamību; par laimi, mums ir vairāk nekā tikai daži mēneši, ogļskābās gāzes izplūžu neto nulle jāsasniedz dažos gados; ir daudz risinājumu, ko varam izmantot; ja rīkosimies pozitīvi, ir vieta cerībai, cerība ir vienmēr. Var, protams, iebilst, deputāte varbūt rīkojās pēc principa, ka ar trakiem pa labam, taču viltuscilvēkēdāja ne brīdi nevienu fiziski neapdraudēja, tik gvelza normālam cilvēkam nepieņemamus murgus.
Ap to pašu laiku Jānis Iesalnieks pievērsa sabiedrības uzmanību citam murgam, kas atšķirībā no iepriekš minētā bija nopietni domāts — “Ilustrētās Zinātnes” pamācībai skaidrā latviešu valodā nākotnes klimata labad radīt par vienu bērnu mazāk. Nē, ne ķīniešu vai hindu valodā aicinātas miljardtautas. Nē, ne hausu valodā aicināta Nigēra, kur dzimst vairāk nekā seši bērni sievietei, un Nigērija, kur katru gadu nāk klāt četru latviešu tautu tiesa. Nē, aicina 1,2 miljonus latviešu, kam caurmērā 1⅔ bērnu ģimenē! Nav jābūt dēmografam, lai saprastu, ka “Ilustrētā Zinātne” (“Zinātne”!) sludina nekavējoties iznīcināt latviešu tautu (ja precīzi, trīskārt samazināt vienas paaudzes (~30 gadu) laikā). Turklāt šai medaļai ir vēl otra puse: nebeidzamas latviešu nīdētāju gaudas, ka sliktā dēmografiskā stāvokļa un cilvēcības vārdā vajag Latviju pārpludināt ar trešās pasaules migrantiem.
Un tas vēl nav viss. Vairumam latviešu gana veselā saprāta, lai sevis aplaupīšanu, dzīšanu verdzībā un savas tautas izdeldēšanu noraidītu, piemēram, dēmokratijas apstākļos balsojot vai nebalsojot par dažādiem polītiķiem un partijām vai brīva tirgus apstākļos izvēloties kvalitātīvākus, lētākus un vajadzīgākus pakalpojumus un preces. To saprot arī cilvēknīdēji. Un risinājums atrasts — diktātūra, oikodiktātūra! Jaunākajā “Vides Vēstu” numurā iespiests “Progresīvo” partijas vides polītikas darba grupas vadītājas un partijas ētikas komisijas locekles Janas Simanovskas raksts “Vai ieviest ekodiktatūru?” Raksts pilns riebuma, ka vienkārši pilsoņi vēlas dzīvot labi un paši lemt savu dzīvi, pieklājības pēc pulka jautājumzīmju, tak vēstījums skaidrs:
Vai pieticību var panākt tikai ar pārliecināšanu? Diez vai. Nereti aizdomājos par ekodiktatūru. Pārāk skarbi? Bet vai ir citas iespējas? .. Vai mūs var glābt kas cits, nevis ekodiktatūra? Par ekodiktatūru es nereti iedomājos, skatoties distopiskas filmas. Varbūt videi nedraudzīgas lietas ir vienkārši jāaizliedz vai jāpadara ļoti dārgas? .. Aizliegumi strādā labāk.
Nē, klaju aicinājumu atteikties no dēmokratijas vēl nav, pagaidām vien Overtona loga stumšana apsvērt diktātūru par vērā liekamu un cienāmu alternātīvu. Starp citu, “Vides Vēstis” diez vai pastāvētu, ja tām katru gadu nedotu naudu (šogad 35 tk €) kāda valsts, kas savas satversmes 1. pantā nolēmusi, ka ir neatkarīga dēmokratiska republika.
Nobeigumā atkal Grieta:
Vecais, labais Stučkas princips, ka sociālistiskās likumības pamats ir revolūcionārā sirdsapziņa un revolūcionārie tribūnāli piespriež sodu pēc lietas apstākļiem un savas revolūcionārās sirdsapziņas. Arbuzs ir plīsis.
Like this:
Like Notiek ielāde...
