Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: līdz komūnistu apvērsumam trīs nedēļas

Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. oktobri. Periodika.lv piedāvā trīs šai dienā iznākušas avīzes: Cēsīs Latvju kareivju nācionālās savienības “Laika Vēstis” (jā, nācionāli noskaņotie kaŗavīri beidzot organizējušies), Jelgavā “Dzimtenes Ziņas”, kas nesen atteikušās no Kurzemes vācu valdes ziņu lapas nosaukuma, un priekš pāris mēnešiem gandrīz par Rīgas domnieku kļuvušā Frīdricha Veinberga “Rīgas Latviešu Avīzi”.

Pēc Rīgas ieņemšanas vācieši speŗ nākamo soli: izsēdušies Sāmsalā, lai ieņemtu igauņu salas. Par to ziņo abas puses — pa kreisi “LV”, pa labi “RLA”:

 

“Dzimtenes Ziņas” ziņo Rīgas 14. augusta tautskaites iznākumus, latvieši pirmo reizi kļuvuši vairākums rīdzinieku (54,3%), jo lielums liels krievu vairākums evakuējies līdz ar rūpnīcām un Rīgā krievu palicis vairs tikai 8,7% iedzīvotāju. Vispār apbrīnojami, ka priekš simt gadiem kaŗa apstākļos (turklāt vēl tad, kad fronte iet pāri) varēja pāris mēnešos skaitļus apkopot:

Advertisements

Spilgts citāts – Ņujorkas iedzīvotāju sastāvs

Pretimnācēju sejas vērojot, vedās domāt, ka te ir satecējuši kopā ļaudis no visiem pasaules kontinentiem. Raibā jūklī jaucās visas iespējamās ādas krāsas: zilgani melna, brūna, gaišāki brūna, sarkanīga, pelēka, dzeltena un balta. Pagaidām vēl pārsvarā bija baltā krāsa. Bet cik ilgi. Krasaino ņujorkiešu skaits vairojās tikpat strauji kā trūcīgajiem izmaksātie pabalsti.

Teodors Zeltiņš, “Nu ir tā stunda”. Ņujorka, ” Grāmatu draugs”, 1975.

Ņujorkas iedzīvotāju sastāvs:

• 1970. g. baltie 63%, nēģeŗi 20%, latīņamerikāņi 16%, aziāti 1%;
• 2010. g. baltie 33%, latīņamerikāņi 29%, nēģeŗi 25%, aziāti 13%.

Spilgts citāts – “Rīdzenes” sarunas

Paši veiklākie (žurnālisti – R.E.) nez no kurienes izrāva tādus slepenu sēžu slepenos protokolus, kas ļoti ievērojamiem vīriem lika justies gaužam neērti. Viņi tad nu lūkoja novērst uzmanību no saviem pārsteidzīgajiem lēmumiem ar skaļu sašutumu, ka šāda zagtu dokumentu publicēšana atzīstama par noziegumu, kas neesot cienīgs godājamu tautas pārstāvju atbildes. Turklāt dokumenti neesot publicēti visā pilnībā, kas no konteksta izrautajiem fragmentiem piešķirot citādāku nozīmi nekā spriedējs patiesībā domājis. Tikmēr valsts drošības dienests jau bija sācis noskaidrot, kā slepenie dokumenti varējuši nokļūt nevēlamu elementu rokās un vai tie nav viltoti.

Teodors Zeltiņš, “Nu ir tā stunda”. Ņujorka, “Grāmatu draugs”, 1975.

140 vārdu: spilgts grafiks — pamattautas īpatsvars Latvijā un Vācijā

Pēc jaunākām ziņām, Latvijā latviešu ir 63,4% iedzīvotāju, savukārt vāciešu Vācijā 77,5% (šobrīd un noapaļojot var teikt, ka 64% un 77%). Taču virzība pretēja: Latvija lēnām atgūstas no krievu laika kolonizācijas, Vācijā kolonizācija notiek šobrīd, turklāt straujāk nekā pie mums 70.—80. gados. Daiļrunīgs ir pamattautu īpatsvara salīdzinājums dažādās vecumgrupās pēc Latvijas un Vācijas statistiķu datiem.

Var redzēt, ka priekš aptuveni 70 gadiem latvieši cieta smagā dēmografiskā katastrofā — un var redzēt, ka Latvija atgūstas no tās un latviešu vara augs arī turpmāk, ja vien nebūs pilsonības dāļāšanas un jaunas migrantu iepludināšanas. Tāpat var redzēt, ka jaunākās vecumgrupās latviešu stāvoklis Latvijā labvēlīgāks nekā vācu stāvoklis Vācijā. Aplami gan būtu pārmest, ka vācieši paši vainīgi — dzemdējiet bērnus, un viss būs kārtībā. Nē, ja arī vācu dzimstība būtu migrantu līmenī, tad tik un tā imigrācija pāris paaudzēs it viegli var iedzīt vāciešus mazākumā.

Aīdas Niedras “Ugunis pār Rata kalnu”

Viena no šovasar iegūtām trimdas grāmatām ir Aīdas Niedras “Ugunis pār Rata kalnu”. Jau pirmā lappusē lasītāju gaida divi atklājumi. Pirmkārt, šī ir viena no Niedras dzimtās Tirzas cikla grāmatām. Ciems gan romānā saukts par Eglaini, tak Azanda tiešām ir upe Latvijā, nevis Kongo ziemeļos. Otrkārt, negaidīti, ka trimdā izdots darbs stāsta par tābrīža (1958.—1959.) Latviju.

Un tas arī šķiet galvenais “Ugunīs pār Rata kalnu”: ka Niedra izmanto romāna veidu, lai iepazīstinātu trimdas lasītājus ar dzīvi Chruščova Latvijā, konkrēti, kolchozā. Iznākums, protams, patiesāks nekā tālaika Latvijā izdotie Annas Sakses, Ojāra Vācieša u.c. darbi, tomēr ar saviem trūkumiem. Pirmkārt, nepilnīga informācija par Latvijas apstākļiem. Piemēram, vienīgie krievi romānā ir Hitlera krievi (ko vācieši ieveda 2. pasaules kaŗa laikā un kuŗi pēc kaŗa palika Latvijā), kaut tobrīd Latvijā jau sabraukuši 450 tūkstoši kolonistu, lielākā daļa no krievu okupācijas laikā iepludinātiem, un latviešu īpatsvars jau nokrities no 80,2% 1943. gadā līdz 62,0% 1959. gadā. Šķiet, vislabāk “Uguņu” patiesumu spētu novērtēt lasītāji, kam pašiem ir 50. gadu nogales kolchoza pieredze, cik nu tādu palicis.

Otrkārt, var just, ka izmantotie okupētās Latvijas avīžraksti un citi avoti vietām gandrīz nepārveidoti iekopēti romānā, piemēram, Latvijas komūnistu vadoņa Jāņa Kalnbērziņa runa par lauksaimniecības uzdevumiem. Tiesa, lappusi par 50. gadu Rīgas arķitektūru (skatīt attēlu) bija interesanti lasīt.

Treškārt, iepazīstināšanas nolūks rada literāru trafaretumu. Lielākā daļa tēlu ir kāda sabiedrības grupējuma paraugtipi, un romānā nav ekspozīcijas — sarežģījuma — darbības attīstības — kulminācijas — atrisinājuma gaitas. Arī atsevišķi notikumi paliek bez attīstības, piemēram, grāmatas sākumā nogalina kādu padomju aktīvistu, bet tālāk saistībā ar to neseko nekas — ne varas iestāžu rīcības, ne lietas atklāšanas, nekas. Pat romāna nosaukums paliek neatklāts: jā, tiek pieminēts, ka pagastā ir tāds Rata kalns, bet tā arī nekādas iespaidīgas vai simboliskas ugunis pār to neparādās. No otras puses, tas, ka “Ugunīs” nekas dižs nenotiek, rada savādu patiesuma iespaidu: latvieši velk dzīvi padomju jūgā, kāds nomirst, kādi apprecas, kādi pārceļas, kādi atgriežas no Sibirijas izsūtījuma, kolchoza priekšniecība domā, kā šogad izķepuroties utt.

Kā jau minēju, “Ugunis pār Rata kalnu” ir viens no Niedras Tirzas cikla darbiem. Salīdzinot ar “Sievu”, ko arī nupat lasīju, tajā parādās daži pazīstami uzvārdi, taču nopietnākais pārdomājamais ir latviešu dzīves apstākļu salīdzinājums. No vienas puses, dzīves līmenis 50. gados ir augstāks nekā 19. gadsimta otrā pusē vai beigās. Taču sabiedrības iekārta ir daudz ļaunāka un necilvēcīgāka: 19. gadsimtā zemnieki varēja ar smagu darbu tikt pie patstāvības un brīvības ja ne sev, tad bērniem, savukārt sociālisms iznīcinājis darba jēgu un izvirtina tikumus.

Apkopojot: negaidīti jūtami vājāks darbs par “Sievu”. Ja kāds vēlas, neiebilstu par samērīgu nelielu cenu šķirties no šīm 224 lappusēm trimdas daiļdarba cietos vākos.

140 vārdu: Aīdas Niedras “Sieva”

Esmu ieguvis īpašumā dažus kilogramus trimdas grāmatu un tagad palēnām iepazīstos ar garamantām, kas krievu okupācijas dēļ bija un joprojām ir mazāk izplatītas. Nu esmu izlasījis Aīdas Niedras “Sievu” un varu dalīties iespaidos.

Ja precīzi, “Sieva” nav trimdas grāmata: laista klajā 1938. gadā. Taču man ticis Ņujorkas “Grāmatu drauga” 70. gadu izdevums. Internetos redzams, ka kopš atmodas bijuši arī Latvijas izdevumi, taču tie bija paslīdējuši gaŗām.

Grāmatas nosaukums un vāks viegli maldina, jo runa nav par vienu noteiktu sievu, bet vairākām un vispār par sievas institūtu. Vieta un laiks ir Niedras dzimtā Tirza 19. gadsimta otrā pusē, kad zemnieki izpērk sētas no muižas. Dzīve ir smaga, bet cilvēki stipri. Vācu muižnieks spēj lauzt zemnieku dzīvi, bet latviešu gods, pienākums un darbs stiprāki. Patstāvība un brīvība dabūjamas, taču piedāvātā cena var būt atteikšanās no sevis un savas dzīves.

Labs, stiprs romāns.

Katalonijas nobalsošanas mācības

Spānijas policija laužas Katalonijas vēlēšanu iecirknī. Foto: Reuters/Scanpix

Katalonijas neatkarības nobalsošana mudinājusi mani turpināt pārdomas, kam biju pievērsies 2014. gadā Ukrainas un Moldovas balsošanu iespaidā. Proti, neatkarīgi no tā, ko kuŗš uzskata par labu, pareizu, likumīgu vai pretēji, kādas ir Katalonijas nobalsošanas mācības attiecībā uz vēlēšanu rīkošanu apgrūtinātos apstākļos? Piemērojot Latvijas stāvoklim, kā vissekmīgāk sarīkot, ja gadās dabas nelaimes vai Kremļa pretdarbība (fiziska vai elektroniska) — un kā vissekmīgāk novērst Krimas un Donbasa veida viltusbalsošanas?

Katrā pusē esmu guvis trīs galvenās mācības. Sākšu ar sekmīgu rīkošanu.

1. B plāns. Lai ko darītu, visam veselā saprāta robežās jābūt izdomātam B plānam: ko darīt, ja pamatvariants (A plāns) neizdodas. Svarīgākās lietās un stipru apgrūtinājumu apstākļos, iespējams, vajag arī C plānu. Ievērojot vēlēšanu svarīgumu, arī šobrīd Latvijā B plāni ir. Piemēram, ja vēlēšanu iecirknī nav elektrības (negaisi un stiprs vējš var gadīties ikvienās vēlēšanās), vēlētāju apkalpošanu tas netraucē (varbūt agrā rītā un vakarā ir tumšāks), bet elektroniski ievadāmos un ziņojamos datus raksta papīrā un elektroniski ievada, kad elektrības piegāde atjaunota vai papīrā sarakstītais nogādāts tādā vietā, kur elektrība ir. Vai arī: ja vēlēšanu zīmes nevar ieskenēt, skaita ar rokām.
2. Vienkāršība un zemās technoloģijas. Augstās technoloģijas ir trauslākas un vieglāk padarāmas nelietojamas nekā zemās. Tāpēc lai ir un paliek papīra vēlēšanu zīmes. Tāpēc vēlētāju dalību vēlēšanās labāk reģistrēt ar zīmogu pasē vai tinti uz pirksta, nevis iepriekš sagatavotos vēlētāju sarakstos vai tiešsaistes savienojumā ar iedzīvotāju reģistru. Tāpēc labāk lai vēlētājs var balsot jebkur bez iepriekšējas pieteikšanās, nevis tiek piesaistīts vienam iecirknim un gaida paziņojumu, kur tam jābalso.
3. Elastība un decentrālizācija. Sistēma, kuŗas sekmīga darbība atkarīga no nevainojamas viena centrālā elementa darbības, ir trauslāka un vieglāk padarāma nelietojama nekā tāda, kuŗas sastāvdaļas spēj pašorganizēties. Tāpēc vēlreiz: tūkstošiem pasu zīmogu un tintes zīmuļu grūtāk padarīt nelietojamus vai nepieejamus nekā vienu iedzīvotāju reģistru. B plāna reizē (piemēram, ārzemju iecirknī ar mazu balsstiesīgo skaitu un attiecīgi pamazu vēlēšanu materiālu daudzumu piepeši ierodas divi autobusi tūristu, kas grib balsot) lai var izmantot improvizētas vēlēšanu aploksnes un vēlēšanu zīmes — un varbūt improvizētas urnas. Un vēlēšanu zīmju maketi varētu stāvēt internetos, lai vēlētāji paši, ja grib, varētu izdrukāt.

Tagad no otras puses. Te gan mazāk par balsošanu, bet vairāk par Drošības policijas un citu iestāžu darbu, ko tās, ceru, zina un māk arī bez maniem secinājumiem un padomiem.

1. Rīkoties tūlīt un izlēmīgi. Jo ilgāk ļauj nelaimei ievilkties, jo grūtāk tikt ar to galā — kā to diemžēl rādīja Krima un Donbass.
2. Vispirms vērsties pret centrālizētiem elementiem un vieglāk ievainojamiem augsto technoloģiju risinājumiem. Pret rīkotājiem, ne izpildītājiem; spoguļattēls sekmīgas rīkošanas otrai un trešai mācībai.
3. Neradīt iespējas. Raugi, man var būt darba automobilis un līgums ar darbu, ka to drīkstu izmantot tikai es un tikai braukšanai no mājām uz darbu un atpakaļ. Taču tas nekādā veidā nepasargā, ka automobili nenolaupa bandīti un neizmanto savām vajadzībām. Te šobrīd aktuāls piemērs ir pašvaldību referendumi, kuŗu likumu Saeima grasās pieņemt galīgā lasījumā, bet kas rada jaunus, līdz šim Latvijā nebijušus drošības riskus un ar ko ir pagalam nelāga pieredze Moldovā.