Saeimas vietu sadalījums vēlēšanu apgabaliem — šogad un iepriekš


Centrālā vēlēšanu komisija pirmdien, 11. jūnijā noteica oktobrī vēlējamās Saeimas vietu sadalījumu vēlēšanu apgabaliem. Visvairāk deputātu būs Rīgas apgabalā (Rīgas pilsēta + ārzemes), vismazāk — Kursā. Salīdzinot ar tagadējo parlamentu, jaunajā Saeimā no Rīgas apgabala ievēlēs par trim vairāk, no Zemgales tikpat, no pārējiem apgabaliem — vienu deputātu no katra apgabala mazāk.

Vai ir pamats sūroties par Rīgas uzblīšanu? Nedomāju vis. Rīgas apgabala pieaugumu devušas ārzemes, kur 2014. gada jūnijā dzīvesvietu bija deklarējuši 5,3% balsstiesīgo, bet šobrīd — 8,4%. Savukārt Rīgas pilsēta palikusi bez pārmaiņām: 26,6% 2014. gadā un 26,8% tagad. Tāpat 35 mandāti pret 545 tk oficiālo balsstiesīgo ir aptuveni tie paši 15 tk par vietu, kas kaut vai Kursā (187 tk un 12 vietas) vai Latgalē (209 tk un 14 vietas).

Ilgākā skatījumā mandātu sadalījums ataino dēmografiski polītiskos procesus. Rīgas apgabalā sākotnēji pilsoņi kūtrāk reģistrējās jaunajā iedzīvotāju reģistrā, tāpēc 1993. gadā ievēlēja pamazāk deputātu. Pēc tam līdz 2006. gadam Rīgas vēlētāju skaits auga, uzņemot pilsonībā kolonistus. Savukārt kopš 2006. gada Rīgas apgabala svaru vairo izceļošana uz ārzemēm. Citus apgabalus (visstraujāk Latgali) deldē negātīva dabiskā kustība un izceļošana, savukārt Vidzemei puslīdz stabili turēties palīdz gredzens ap Rīgu, kas ir vienīgais apvidus Latvijā, kur iedzīvotāju skaits aug.

Vai par ko tomēr pamats sūroties? Jā, par to, ka oficiālie skaitļi neataino patieso vēlētāju izvietojumu, tāpēc rudenī gaidāmas būtiskas novirzes no vienlīdzīgu vēlēšanu principa “viens vēlētājs — viena balss”. Jau 2014. gadā nodotas balss svars dažādos apgabalos atšķīrās 1,4 reizes, un nav pamata domāt, ka šogad būs labāk. Drīzāk otrādi. Bet par to kādā citā rakstā.

 

Advertisements

Hārvijs Veinšteins, un kāpēc ietekmīgi līberāļi biežāk ir dzimumvarmākas


“Ģimene. Tauta. Valsts” iespiedusi manu rakstu, kāpēc ietekmīgi līberāļi biežāk ir dzimumvarmākas. Pārspiežu te.

Hārvijs Veinšteins, un kāpēc ietekmīgi līberāļi biežāk ir dzimumvarmākas

AAV prezidenta kandidāte Hilarija Klintone (no labās), Hārvijs Veinšteins un Klintones kampaņas vadītāja vietniece Huma Abedīna (kuŗas pusšķirtais vīrs šobrīd ir cietumā par nepiedienīgu materiālu izplatīšanu mazgadīgiem) lielākās AAV abortu organizācijas “Planned Parenthood” svinībās 2016. gada oktobrī. Džo Šildhorna / BFA / ”Rex” / ”Shutterstock” foto

Pagājušā nedēļā policija uzrādījusi apsūdzību izvarošanā un citos dzimumnoziegumos vēl nesen varenajam Holivudas filmu producentam Hārvijam Veinšteinam. Apsūdzību maisam gals vaļā paspruka pērn oktobrī, un kopš tā laika atklājies vēl desmitiem citu iespējamu ietekmīgu dzimumvarmāku.

Protams, pastāv nevainīguma prezumpcija, ne katra slikta rīcība likumiski sodāma, “nepareizi paskatījies” nav tas pats, kas izvarošana, un ne katra apsūdzība uzreiz ir patiesība. Bet šoreiz par ko citu — par polītisko orientāciju. Amerikā kopumā labējo un kreiso (republikāņu un dēmokratu, konservātīvo un līberāļu) skaits ir aptuveni līdzīgs, taču Veinšteins ir Dēmokratu partijas lielsponsors un Baraka Obamas un Hilarijas Klintones kampaņas atbalstītājs, un arī no pārējiem iespējamiem dzimumvarmākām liberāļu ir jūtami vairāk nekā konservātīvo. Ja kāds netic, lai patstāvīgi pārbauda pašu līberāļu preses apkopotos sarakstus (“Los Angeles Times” — 98 vārdi; “The New York Times” — 71 vārds) un dalās savā tautas skaitīšanā, kāda bijusi konservātīvo un liberāļu skaita attiecība. Piemēram, “The New York Times” sarakstā liberāļu izskatās reizes trīs vairāk.

Kāpēc tā? Vai tad līberāļiem nebūtu jābūt niecīgā mazākumā, zinot, cik ļoti viņi runā par sieviešu tiesībām, feminismu un varmācības izskaušanu? Nē. Vismaz divu cēloņu dēļ.

Pirmkārt, baudkāre. Līberāļu dzinulis ir baudkāre — un neaprobežota tās apmierināšana. Klasiskie līberāļi sludināja, ka cilvēka brīvība beidzas tur, kur sākas citu cilvēku brīvība, taču mūsdienās līberāļi savai brīvībai nevēlas nekādu robežu, vai runa būtu par bezvainīgu bērnu slepkavošanu abortos, dzīvošanu uz citu rēķina no tiem nodokļos atņemtas naudas vai pavēlēšanu kristīgiem maizniekiem cept kūku homoseksuālistu “laulībām”. Tāpēc līberālis līberālim līberālis: būdams ietekmīgā amatā un ar labām nesodīšanas izredzēm, līberālis savu baudkāri apmierinās arī uz citu līberāļu un vārdos aizstāvētu sabiedrības grupu rēķina, kā to darījis Veinšteins un viņam līdzīgie.

Otrkārt, indulgence. Proti, izjūta, ka pats drīksti grēkot, ja to atsver ar pretējas rīcības sludināšanu un pieprasīšanu no citiem. Turklāt tas nav attiecināms tikai uz dzimumlietām. Piemēram, līberāļi skaļi nosoda sociālo nevienlīdzību, bet paši ziedo skopāk nekā konservātīvie. Vai arī tas, ka cīnītāji pret globālo sasilšanu mēdz konferencēs ierasties paši ar savu lidmašīnu un mēdz dzīvot pat ne villās, bet pilīs. Nupat tieši publicēts pētījums, ka cilvēces izraisītām katastrofālām klimata pārmaiņām ticīgie paši izturas pret vidi nesaudzīgāk nekā skeptiķi. Attiecībā uz Veinšteinu un kompāniju indulgence nozīmē, ka dzimumvarmācība nav bijusi pretstatā, bet rokrokā ar līberālismu un runām par sieviešu tiesībām, feminismu un varmācības izskaušanu.

Njā, būtu es sieviete, kārtīgi pārdomātu, vai palikt vienatnē ar sabiedrībā, bet ne personīgi zināmu vīrieti, kas teicas esam feminists.

140 vārdu: Rensoma Rigsa “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”


Izlēmu apskatīties, kas tā par grāmatu, ko deviņgadnieks izlūdzās “Zvaigznes” grāmatnīcā un tik aizrautīgi lasa. Sākums bija gana saistošs, ka turpināju. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Īsumā — “Peregrīnes nams” ir šausmu stāsts. Galvenam varonim gadu piecpadsmit, taču izskatās, ka domāts mazliet jaunākiem lasītājiem. Tomēr vecākiem par deviņiem gadiem. Tiesa, manējam šai ziņā gana stipri nervi, un nav nedz sliktu sapņu, nedz baiļu no kā radies. Īpaša “Peregrīnes nama” iezīme ir fotoattēli: daudz it kā senu fotografiju tādā noskaņā, kā uz vāka, kuŗas sasaistītas ar sižetu. Pieteikts, ka šis esot pirmais autora romāns, un tam nav atrisinājuma. Tas mudināja domāt, ja romānam būtu pietiekami panākumi, autors varētu cept turpinājumu. Pēc izlasīšanas apskatījos — tiešām, “Peregrīnes namam” ir divi turpinājumi. Redzēs, vai deviņgadnieks tos gribēs lasīt. Bet tad lai labāk ņem bibliotēkā. Un, ja tā, redzēs, vai es tos gribēšu lasīt.

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Latvija atkopjas, komūnisti zaudējuši Ukrainu un cīnās pret viltusziņām


Aizņemtības dēļ nesagatavoju īstā dienā, 15. maijā, labojos tagad: ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem — šoreiz maija vidū. Ar vieglu pārsteigumu atklāju, ka 1918. gada 15. maijā iznācis padaudz avīžu. Vācu ieņemtā Latvijā līdzās ierastajam Zemnieku savienības “Līdumam” un provāciskajai “Rīgas Latviešu Avīzei” klāt nākušas “Baltijas Ziņas” un “Baltijas Illustrētais Laikraksts” — un Latgalē iznāk “Jaunō Drywa”. Savukārt komūnistu pārņemtajā Krievijā blakus oficiālajai “Cīņai” turas “Dienas Lapa”.

“Baltijas Illustrētais Laikraksts” patiesībā ir vācu propagandas žurnāls. To aizpilda fotoattēli par vācu armijas uzvarām un Vācbaltijas (Igaunijas un Latvijas bez Latgales) skati. Katram attēlam paraksts trīs valodās, turklāt vāciski lielākiem burtiem nekā igauniski un latviski. Kādā lappusē ievietota Rietumu frontes karte, kur vācieši pēdējiem spēkiem gan laužas uz priekšu pie Ipras, tak sabiedroto fronti izšķirīgi pārraut nespēj:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Maikla Kraitona “Pūķa zobi”


Ko jūs domātu, ja kādam rakstniekam iznāktu romāns pēc nāves? Un, ja deviņi gadi pēc nāves? Un, ja trešais pēcnāves romāns? Maiklam Kraitonam noticis tieši tā. Tā kā esmu iecienījis viņa grāmatas, izlēmu pirkt, ja būtu par saprātīgu cenu, teiksim, zem desmit eirām, kaut, protams, māca vieglas šaubas, cik lielā mērā tas tiešām ir Kraitona darbs.

Gadījās Briselē mazliet brīva laika, aizšāvos īsam riksim pa grāmatnīcām. Apmeklēju arī “Standartu”, kas izskatās pēc galvenās nīderlandiešu grāmatnīcas Briselē; visu cieņu par vēsturiskās Briseles pamattautas apgaismības nešanu franču un trešās pasaules kolonizācijas apstākļos. Angļu grāmatu stūrītī negaidīti ieraudzīju “Pūķa zobus”. Apskatījos cenu: 9,95€. Ha, pieci eirocenti lētāk par iedomāto robežu. Nopirku. Lidojumā atpakaļ pusi izlasīju. Nākamā vakarā otru pusi. Nu varu dalīties iespaidos.

Grāmatas būtību var izteikt pavisam vienkārši: tā ir par Amerikas Mežonīgajiem Rietumiem. Piedzīvojumi bez dziļākas morāles, taču ar visu, kā klājas: mežonīga daba, mežonīgi indiāņi, mežonīgi bandīti, mežonīgi zeltrači. Un kā parasti Kraitonam noslēgumā desmitiem vēŗu, kas izmantotas grāmatas tapšanā.

Lasīdams viegli apsvēru, vai tiks paskaidrots, kā deviņi gadi pēc nāves var iznākt trešais pēcnāves romāns. Sagaidīju: beigās ir piektās Kraitona sievas Šerijas pēcvārds, ka Maikls nepārtraukti gatavojis ne tikai nākamo projektu, bet vairākus projektus un ka “Pūķa zobi” sākti 1974. gadā. Ticu. Un lieku plauktā pie citiem Kraitona darbiem.

2018. gada aprīļa statistika: Italijā nelegālas migrācijas pēdējo gadu minims, Spānijā un Grieķijā plūsma aug


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, aprīlī Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 7,7 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir divreiz zemāk nekā 15,3 tūkstoši pērn martā, taču līdz ar labākiem laikapstākļiem jūtami vairāk nekā marta 4,8 tūkstoši. Gada imigrācija tāpēc kritusies no 162 tūkstoša līdz 154 tūkstošiem pēdējā gadā, kas ir zemākais rādītājs kopš 2014. gada jūlija. Statistika rāda milzīgu vīriešu pārsvaru migrantu vidū: 7,8 reizes. Tāda dzimumu attiecība raksturīga iebrukumam un kolonizēšanai, kad pirmie ierodas stiprākie, lai ieņemtu vietu, nevis bēgļu gaitām, kad pirmos drošībā sūta vājākos.

Pievēršoties atsevišķām nelegālas imigrācijas frontēm, Italijā aprīlī nelegāla Vidusjūŗas imigrācija bijusi 3,2 tūkstoši, kas ir daudz mazāk nekā 12,9 tūkstoši pērn martā, taču jūtami vairāk nekā marta un februāŗa 1 tūkstotis. Gada summa attiecīgi sarukusi no 101 tūkstoša līdz 92 tūkstošiem, kas mazākais skaits kopš 2014. gada maija.

4. martā Italijā notika parlamenta vēlēšanas, un tajās uzvarēja pret nelegālu imigrāciju noskaņoti spēki. Pēc ilgām sarunām nule publicēta jaunās valdības programma, kuŗa mudina domāt, ka migrantu ievešana arī pēc ziemas beigām un laikapstākļu uzlabošanās neatjaunosies pēdējo gadu līmenī.

Grieķijā aprīlī pa jūŗu ieradās 3,0 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir vairāk nekā 2,4 tūkstoši martā un jūtami vairāk nekā pērnā aprīļa 1,2 tūkstoši. Gada summa attiecīgi augusi no 31,2 tūkstošiem martā līdz 33,0 tūkstošiem. Tas ir augstākais iebr[a]ucēju skaits, kopš Maķedonija 2016. gada martā slēdza migrantiem robežu ar Grieķiju.

Pēdējā laikā parādījušās ziņas par nelegālas imigrācijas augšanu pār Turcijas sauszemes robežu. Diemžēl ANO bēgļu komisāriāta mājaslapā jūŗas un sauszemes dalījumu viegli un ātri par atrast tikai par dažiem pēdējiem mēnešiem: februārī bijis 1256 iebr[a]ucēju pa jūŗu un 425 pa sauszemi, savukārt aprīlī jau 3032 pa jūŗu un 3626 (!) pa sauszemi, un pirmoreiz kopš 2013. gada sauszemes migrācija bijusi pārsvarā. Korekti būtu izmantot abu skaitļu summu, jo nelegālās migrācijas plūsma būtībā viena, taču ANO nav viegli atrodamu senāku sauszemes robežpārkāpšanas datu. Ilgākas datu sērijas ir ES robežsardzes aģentūrai, taču tai jaunākās ziņas ir tikai par februāri, kad austrumu Vidusjūŗas frontē pa jūŗu iebr[a]ukuši 1185 un pa sauszemi 641.

Vēsturiski visaugstākā līmenī turas nelegāla imigrācija uz Spāniju. Turklāt te iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Jo ģeografisks pedantisms neaizēno dēmografisku likumsakarību — vienotu migrācijas plūsmu, un arī bēgļu komisāriāts Seutu, Melilju un Kanarijas iekļauj Vidusjūŗas stāvokļa ziņojumos. Lūk, Spānijā ieradušos nelegālu Vidusjūŗas imigrantu skaits 2017. gadā sāka jūtami augt, un gada summa dubultojās no 14 līdz 29 tūkstošiem. Aprīļa 1,5 tūkstoši iebr[a]ukušo ir mazliet vairāk par marta 1,3 tūkstošiem un par pērnā aprīļa 1,2 tūkstošiem. Attiecīgi gada summa palikusi sasniegtā rekordlīmenī — 29,3 tūkstoši janvārī, 29,1 tūkstotis februārī, 29,2 tūkstoši martā un 29,5 tūkstoši aprīlī, kas maz atpaliek no Grieķijas līmeņa.

Riteņbraukšana: 1000 km


Šodien pārripināju pāri 1000 km šosezon. Lielākoties no mājām uz darbu un tad atpakaļ ar līkumiem, ja laiks (abās nozīmēs) ļauj. Esmu pateicīgs par agru pavasari. Patīkamākais: pēdējo dienu braukšana, kopš sākusies vasara. Tiesa, tāda kārtīga versmīte no asfalta vēl nav bijusi. Tā kā biju pērn pierakstījis apaļu tūkstošu datumus, centos šogad kaut par dienu apsteigt 16. maiju. Izdevās, un tagad var atļauties vest pie meistara — šis tas labojams sakrājies. Pēc tam būs jātēmē uz nākamo tūkstoti, kas pērn bija 22. jūlijā, bet šogad būtu labi nedēļu agrāk, tātad 15. jūlijā. Redzēs.

%d bloggers like this: