Rakstā par [Rietumu] Eiropas kolonizēšanu minēju:
Varam tikai minēt, vai Rietumeiropas tautu nācionālā atbrīvošanās varēs notikt tik mierīgi, cik Latvijas neatkarības atgūšana.
Lielā mērā to noteiks vēlēšanu un nobalsošanu iznākumi un tas, cik lielā mērā šie iznākumi tiek respektēti.
Kādas gan svarīgas vēlēšanas bijušas pērn, kādi bijuši to iznākumi, un kas gaidāms šogad? Labākais vēlēšanu kalendārs, ko pāris minūtēs internetos var atrast, kas to būtu domājis, nav kādas valsts iestādes vai starptautiskas organizācijas, bet gan privāta maņjāka censoņa. Kas tad bijis pērn, īpaši Eiropā, īpaši saistībā ar migrāciju?
Janvārī Čechijas prezidenta vēlēšanas. Uzvarēja līdzšinējais prezidents Milošs Zemans, kas ir pret trešās pasaules imigrāciju.
4. martā Italijas parlamenta vēlēšanas. Uzvarēja nācionālistu Līga un populistu Piecu zvaigžņu kustība, zaudēja līdz tam valdošie kreisie. Nevienam blokam nebija vairākuma, pēc ilgām sarunām 1. jūnijā apstiprināja Līgas un pieczvaigžņu valdību. Tā stingri vērsusies pret nelegālu imigrantu ievešanu pāri Vidusjūŗai un samazinājusi to no tūkstošiem līdz simtiem, tādējādi kārtējo reizi parādot, ka migrācija nav nolemtība, bet process, kam ar polītiskiem lēmumiem samērā viegli var mainīt apmēru un virzienu.
8. aprīlī Ungarijas parlamenta vēlēšanas. Uzvarēja līdz šim valdošā Viktora Orbāna nācionālistu “Fidzesz” (izrunā ‘Fides’, saīsinājumā Jauno dēmokratu apvienība), kas saglabāja kvalificētu 2/3 vairākumu un kas stingri vēršas pret trešās pasaules imigrāciju.
3. jūnijā Slovēnijas parlamenta vēlēšanas. Visvairāk balsu (24,9%) guva labējā Dēmokratiskā partija, taču bija sanīdusies ar citām tā, ka tika izveidota kreisa valdība ar 12,6% balsu guvušo komiķa Marjana Šareca sarakstu priekšgalā. Salīdzinot ar Latviju, Slovēnijā ir vēl lielāka polītiskā sadrumstalotība.
9. septembrī Zviedrijas parlamenta vēlēšanas. Salīdzinot ar iepriekšējām, lielākos panākumus guva “Zviedrijas dēmokrati”, kas ir vienīgā lielākā partija, kuŗa vēršas pret Zviedrijas kolonizēšanu ar trešās pasaules imigrantiem. Smagus zaudējumus cieta galvenās varas partijas — sociāldēmokrati un līberālie Mērenie. Nevienam blokam nebija vairākuma, pēc ilgām sarunām 18. janvārī apstiprināja kreisu valdību līdzšinējā sociāldēmokratu premjera vadībā.
Oktobrī Vācijas Bavārijas un Hesenes zemes vēlēšanas. Visvairāk augšup gāja “Alternātīva Vācijai”, kas ir vienīgā lielākā partija, kuŗa vēršas pret Vācijas kolonizēšanu ar trešās pasaules imigrantiem. Smagus zaudējumus cieta galvenās varas partijas — premjeres Angelas Merķeles kristīgie dēmokrati (nomināli patstāvīgo Bavārijas atzaru ieskaitot) un sociāldēmokrati. Labi panākumi bija arī zaļajiem, kas ar šo apsteidza sociāldēmokratus un kļuva par populārāko kreiso partiju Vācijā. “Alternātīvas” panākumu un pašas partijas zaudējumu dēļ Merķele bija spiesta atkāpties no partijas vadītājas amata.
Oktobrī Polijas pašvaldību vēlēšanas. Uzvarēja un pozicijas pašvaldībās nostiprināja valstī valdošā “Likuma un kārtības” partija, kas vēršas pret trešās pasaules imigrāciju. Lielākā zaudētāja bija centriskā lauciniciskā Tautas partija.
2. decembrī Spānijas lielākā un Afrikai tuvākā Andaluzijas reģiona vēlēšanas. Lielākā augšupeja bija labējai un pretimigrācijas “Vox” (latīņu — ‘balss’) partijai, kas no nekurienes uzšāvās līdz 11% balsu. Zaudējumus cieta gan vecās varas partijas (sociālisti, centriski labējā Tautas partija), gan puskomūnisti. “Vox” panākumi bija pietikami, lai tradicionāli kreisā reģionā pirmo reizi kopš dēmokratijas atjaunošanas priekš četrdesmit gadiem izveidotu labēju valdību.
Vēlēšanu iznākumos redzams, ka nācionālisms ir tautas imūnsistēma. Kamēr organisms vesels (tauta dzīvo etniski viendabīgā vidē), nācionālisma pievilcība ir ierobežota. Kad organismā iekļūst slimība (imigrācija vai citi draudi tautas neatkarībai un pastāvēšanai), imūnsistēma ceļas cīņai ar to, lai atgūtu veselību. Ja slimība ir pārāk ilga vai smaga vai imūnsistēma novājināta (piemēram, AIDS (līberālisma) dēļ), slimība var pārmākt organismu un tas var iet bojā. Eiropas nākotni izšķirs, vai eiropiešu imūnreakcija nebūs par vēlu un par vāju, lai apturētu un pavērstu atpakaļ trešās pasaules imigrāciju.
Pērnie vēlēšanu iznākumi rāda, ka reakcija ir sākusies. (Iespējams, cītīgāk meklējot vēlēšanu kalendārā, varētu atrast vēl kādas ne mazāk svarīgas vēlēšanas, tomēr diez vai tās mainītu kopainu.) Ir vietas, kur nācionālisti saglabājuši varu; ir, kur pārņēmuši; ir, kur līdz varai nav tikuši, tomēr apgrūtinājuši dzīvi prettautiskiem vartuŗiem. Taču man nav ziņu ne par vienu Rietumeiropas valsti, kur jau būtu apturēta pamattautas īpatsvara deldēšana. Lielākais panākums varētu būt nelegālas Vidusjūŗas imigrācijas apturēšana Italijā, tomēr, lai izbeigtu kolonizēšanu, jāmaina arī legālās migrācijas virziens — nepieciešama repatriācija.
Šogad gaidāmas citas vēlēšanas, kas var jūtami ietekmēt Eiropas virzienu. Varbūt visplašāk zināmas ir Eiroparlamenta vēlēšanas maija beigās. Polītiskā attīstība velk tajās uz lielāku sadrumstalotību un galveno Vissavienības idejas balstu — Tautas partijas un sociālistu — pavājināšanos. Bet valstu un reizēm reģionu līmenī ir vēl citas, ko vērts pieskatīt un no kuŗām dažām var būt pat lielāka ietekme nekā Eiroparlamenta vēlēšanām.
24. februārī Moldovas parlaments. Augstas izredzes atgriezties krievu pasaulē. Atceros, kad biju tur 2014. gada novembrī iepriekšējās vēlēšanās, biju pārsteigts, ka rumāņu brīvības tieksmes, redzot Krievijas iebrukumu Ukrainā, nepavisam nav pastiprinājušās.
3. martā Igaunijas parlaments. Spriežot pēc aptaujām, labas izredzes nācionālistiem — Konservātīvai tautas partijai, kas var no 8% tikt līdz pat 20% un, kazi, vairāk.
31. martā Ukrainas prezidents. Izskatās, pirmoreiz Ukrainas vēsturē otrā kārtā abi kandidāti būs “oranži”, tas ir, ne prokrieviski. Šobrīd augstākās izredzes tikt ilgi ilgotā amatā šķiet Jūlijai Timošenko, taču aina visai sadrumstalota un mainīga.
14. aprīlī Somijas parlaments. Nācionālisti — Somu partija — 2017. gadā smagi sašķēlās un tagad aptaujās ir ap 10%, salīdzinot ar 18% iepriekšējās vēlēšanās. Kopumā visai iespējams, ka uzvarētāju kā allaž kopš 1999. gada noteiks fotofinišs.
12. maijā Lietuvas prezidents. Tagadējā Daļa Grībauskaite kandidēt nedrīkst, iespējamo pēcteču daudz, vēlētāju atbalsts sadrumstalots. Viens no kandidātiem Arvīds Jozaitis 2009.—2012. gadā dzīvojis Rīgā, un te piedzīvotais kļuvis par ierosmi “Zvaigznes” apgādā izdotai grāmatai “Rīga – cita civilizācija”, par ko Jozaitis saņēmis Baltijas Asamblejas literātūras balvu.
Vienlaikus ar Eiroparlamentu Beļģijas parlaments. Te gan jāatceras — Beļģija pierādījusi, ka valsts var mierīgi dzīvot bez valdības.
Tāpat vienlaikus ar Eiroparlamentu spāņu reģioni. Jā, tieši spāņu, ne Spānijas, jo Katalonijā, Basku zemē un Galisijā (un Andaluzijā) nenotiks. Spēku pārbaude, kas var ietekmēt centrālās valdības stabilitāti un rādīs, cik nopietna ir “Vox” nācionālistu augšupeja.
Līdz 17. jūnijam Dānijas parlaments. Dānijā par varu sacenšas kreisais un labējais bloks, un šobrīd mazliet priekšā ir kreisais. Iespējams, ka nācionālā spārnā blakus Tautas partijai 2% barjeru pārvarēs vēl “Jaunie pilsoniskie”, kas dibināti pēc iepriekšējām vēlēšanām 2015. gadā.
1. septembrī Vācijas Saksijas un Brandenburgas zeme. “Alternātīva Vācijai” 2017. gada Bundestāga vēlēšanās Saksijā par mata tiesu izcīnīja 1. vietu ar 27% balsu. Ja “Alternātīva” arī šoruden Saksijā būs pirmā vietā, ir augsta varbūtība, ka pārējās partijas būs spiestas dalīties varā un sanitārais kordons pret “Alternātīvu” kritīs.
13. oktobrī Grieķijas parlaments. Vēlēšanu sistēma tāda, ka uzvarētājiem piešķiŗ papildu vietas, tāpēc tie parasti gūst absolūtu vairākumu. Šobrīd izskatās, ka pie varas atgriezīsies “Jaunā dēmokratija”, ko 2015. gadā izbalsoja kā “vecos blēžus”.
20. oktobrī Šveices parlaments. Partiju sistēma visai stabila, nācionālā Tautas partija ir lielākā ar 25…30% balsu, un šobrīd nemana būtisku pārmaiņu pazīmju.
27. oktobrī Ukrainas parlaments. Šobrīd neparedzama dinamika un iznākumi, ko lielā mērā ietekmēs 31. marta prezidenta vēlēšanu iznākumi. Bet varu derēt, ka būs skaista vēlēšanu ģeografija.
Līdz 10. novembrim Polijas parlaments. Kopš 2005. gada pie varas mijies nācionālais “Likums un taisnīgums” un līberālā Pilsoniskā platforma. Viss liecina, ka tā arī paliks. Polijā arī ir skaista vēlēšanu ģeografija: var redzēt, kāds bija zemes dalījums līdz Pirmam pasaules kaŗam Krievijas (kreisāka), Vācijas (līberālāka) un Austrijas (nācionālāka) daļā.
Starp citu, godātie lasītāji, jūs taču nepamanījāt, ka es cītīgi noklusēju kādu šobrīd Eiropā notiekošu polītisku procesu, kas gan nav vēlēšanas, bet kas tuvojas kulminācijai un var izraisīt vēlēšanas un būtiski ietekmēt to iznākumu, polītisko attīstību un sabiedrības dzīvi ne tikai valstī, uz ko tas visvairāk attiecas, bet arī citur? Runa ir par Lielbritanijas izstāšanos no ES. Bet par to atsevišķā rakstā citreiz.