Putinam līdz 2017.gada 20.janvārim ir izdevība uzbrukt


Ir patīkami, kad gudri cilvēki apstiprina tavas domas. Zināmā mērā pat tad, ja domas nav pārāk rožainas. Konkrēti, līdz 2017.gada 20.janvārim ir paaugstināta Krievijas agresijas varbūtība. Kāpēc tieši līdz šim datumam? Jo šai dienā beigsies Obamas pilnvaras. Kāpēc paaugstināta? Jo Putins agresijā iet tiktāl, ciktāl viņam ļauj. Un — vienalga kuŗš un no kuŗas partijas — nākamais AAV prezidents diez vai būs tik gļēvs, cik tagadējais. Tāpat Putins gan jau ir pietiekami saprātīgs, lai saprastu, ka laiks darbojas pret viņu un krievu imperiālismu: naftas un gāzes revolūcija grauj imperiālisma saimnieciskos pamatus, bet gadsimta vidū lupatu imperijai draud iziršana dēmografisku cēloņu dēļ. Tāpēc jāsteidzas.

Ukraiņiem bijis pietiekami gribas un spēka izcīnīt un nosargāt brīvību no Kremļa. Taču Putins atradis citu vājo vietu: līberālisms daudzus Eiropas polītiķus darījis tik gļēvus, ka tie vairs neaizstāv savu tautu un atvēruši robežas trešās pasaules imigrantu iebrukumam. Un tā ir dubultlaime Putinam. Vai pat trīskārša. Pirmkārt, visai ticams, ka gļēvi polītiķi būs tikpat gļēvi arī pret Krievijas agresiju. Otrkārt, importētos tautu konfliktos iestigušiem eiropiešiem nebūs vaļas palīdzēt Kremļa agresijas upuŗiem. Treškārt, tā kā krievi frančus nešauj un vāciešus neizvaro, paveŗas iespēja skalot smadzenes, kāds eiropiešu un kristietības aizstāvis Putins ir — tikai ļaujiet sagrābt gabaliņu tur un gabaliņu te.

Šobrīd Putinam, kā izskatās, ir divi galvenie Rietumu graušanas virzieni. Pirmkārt, Eiropas pārpludināšana ar trešās pasaules, īpaši musulmaņu imigrantiem. Šai darbā Kremlim lieti palīdz noderīgie velkamistu idioti. Otrkārt, Turcijas provocēšana uz tādu konfliktu, kas sašķeltu NATO. Ja sekmēsies graušana, uzmanība atkal varēs pievērsties zemēm starp Melno un Baltijas jūŗu. Taču 2017.gada 20.janvārī varenāko pasaules valsti var sākt vadīt kāds, kuŗš būs gana apņēmīgs stāties pretī. Tāpēc jāsteidzas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 4 Comments »

140 vārdu: Andreja Mežmaļa “Latviešu leģions”


8a46b224-639c-46cf-a7b6-9e1175e816dd[1]Pēc mēneša 16.marts, un ir visai piemērots gada laiks, lai lasītu par Leģionu. Manā īpašumā nesen ticis Andreja Mežmaļa izdevums “Latviešu leģions”. Ja nav vēlēšanās pēc papīra, “Daugavas vanagi” piedāvā arī PDF formātā.

Pirmās lappusēs radies iespaids lasot tikai nostiprinās: tas ir rietumniekiem domāts informācijas un skaidrojošs materiāls par Latviešu leģionu, tikai latviešu valodā. Un nevar saprast — vai nu vēl jāpārtulko angliski, vai arī jau pārtulkots no angļu valodas.

Autors sadzīviskā valodā izklāsta vēstures fonu, vācu okupācijas apstākļus, leģiona dibināšanu, latviešu cīņu par tautas dzīvā spēka saglabāšanu, leģiona iekšējo iekārtu, kaŗagaitas un leģionāru likteni pēc 2.pasaules kaŗa. Izdevumu papildina daudz foto un dokumentu: Molotova—Ribentropa pakta slepenais papildprotokols, Ostlandes reichskomisāra pārvaldes pārņemšanas noteikumi, vācu iesaukšanas pavēles, Leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska pavēle padoties Rietumu sabiedrotiem, vācu militārās padošanās akts u.c.

Izlasījis lieku vēstures un polītikas grāmatu plauktā — lai stāv, līdz savajadzēsies.

Maina Rīda “Borneo sala” un “Skalpu mednieki”


9BorneosalaSkalpumedniekiTMainRidsfb2[1]Jau kādu laiku mēdzu lasīt visādas grāmatas pārbaudot, vai vērts nolikt bērniem lasīšanai. Iepriekšējais Maina Rīda gabals “Liktenīgais šāviens” bija tik trafarets, ka no nākamā, ko biju ieguvis savā īpašumā, gaidīju to pašu. Tiesa, vismaz Borneo stāsts solīja notikumus pavisam citā pasaules malā.

“Borneo sala” pilnībā atbilda gaidām: lēts gabals par nelaimē cietušu cilvēku grupas izglābšanos Borneo salā. Katra nodaļa atbilst kādam notikumam vai briesmām, kas minētas tās nosaukumā: “Pēc kuģa bojāejas”, “Gaviāls”, “Milzu čūska”, “Sarkanais gorilla” utt. Kad notikums piedzīvots vai briesmas pārvarētas, sākas nākamā nodaļa. Varbūt sarakstīšanas laikā mērķauditorija bija 12…14 gadu veci lasītāji, kas “Borneo salā” varēja dzīvot līdzi tāda paša vecuma bērnu piedzīvojumiem, bet mūsdienās stāsts drīzāk der sākumskolai (varbūt 1.klasei gluži ne).

“Skalpu mednieki” apraksta autora iecienītās Amerikas dienvidu pavalstis, tobrīd vēl Meksikas sastāvā. Gods kam gods, sižets ir ass, tak ne neticams un ne iepriekš paredzams: no dzīves nogurušu jaunekli viņa brālēns iesaista tirgoņu braucienā uz Mežonīgiem Rietumiem, lai jauneklis atgūtu dzīvesprieku. Piedzīvojumi nekavējas sākties. Tīkami, ka autors neatgremo cēlā mežoņa mītu par nežēlīgiem un nodevīgiem baltajiem, kas iznīcina un pakļauj cēlos indiāņus. Tāpat Maina Rīda varoņi (ne tikai “Skalpu medniekos”, bet arī “Borneo salā”) nav nekādi koku apkampēji, bet dzīvi cilvēki ar pašsaglabāšanās instinktu, kas posta dabu un nogalina dzīvniekus, kad atzīst to par lietderīgu. “Skalpu mednieki” der pamatskolai un pēc tam, arī pieaugušam lasītājam.

Alfrēda Bērziņa “Nepublicētas atmiņas”


Nepublicetas_atminas-664x920[1]Alfrēda Bērziņa “Nepublicētas atmiņas” nopirku rudenī, bet gaidīju, līdz vispirms izlasīšu viņa “Labos gadus” — tāda secība šķita pareizāka. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Izraudzītā lasīšanas secība bija pareiza. Autors ir viens no galveniem ulmaniešiem — pēdējās Latvijas laika Saeimas deputāts, aktīvs 1934.gada 15.maija apvērsuma dalībnieks, sabiedrisko lietu (tas ir, propagandas) ministrs Ulmaņa valdībā pēc apvērsuma. Cieņu izraisa, ka Bērziņš jau no pirmās lapas nevairās neērtu lietu — 1.nodaļa ir: “Nesaskaņas Zemnieku savienībā”. Proti, starp Ulmani no vienas puses un Hugo Celmiņu, Zigfrīdu Meierovicu un Visvaldi Klīvi no otras. Nekavējoties rodas arī vēlēšanās apsvērt citādu vēsturi — kā būtu, ja būtu:

Svētdiena, 1925.gada 22.augusts.

“Druķu” sētā iebrauca “Mercedes” kabriolets. Pabužinājusi no tā izsprukušos bērneļus, saimniece uzņēma viesi:

—Labdien, Meierovica kungs! Gaidījām, gaidījām. Kā tad atbraucāt, visi sveiki un veseli?

—Sveicināta, Minderes kundze. Viss kārtībā, kas tad ar automobili var gadīties.

Alfrēds BērziņšPēc tam Celmiņa—Meierovica divvienība atturētu no apvērsuma. Tiktu grozīta satversme, ieviešot tiešas prezidenta vēlēšanas. Un dēmokratiska Latvija dotos pretī 2.pasaules kaŗam.

Bet notika citādi. “Nepublicētas atmiņas” daļēji pārklājas ar “Labiem gadiem”, taču apraksta notikumus mazliet sīkāk un personīgāk. Bērziņš arī te pūš pīlītes, ka Ulmanis 1933.—34.gadā nopietni iecerējis grozīt Satversmi, bet apvērsumam pievērsies, kad Saeima noraidījusi Satversmes grozījumu projektu. Patiesībā gatavošanās apvērsumam notika Satversmes grozīšanas dūmu aizsegā, turklāt, ja ne 15.maija apvērsums, 18.maijā grozījumi tiktu pieņemti.

Autors min pāris piemēru, ka apvērsuma izdošanās nebūt nebija droša. Ulmanim vajadzēja vispirms gāzt tobrīd strādājošo jaunsaimnieku partijas vadītāja Ādolfa Bļodnieka valdību un pašam iesēsties vietā, bet — kā nupat arī mūsdienu Latvijā pieredzēts — gāzt ir vieglāk nekā pašam tikt iecerētā vietā. Ulmanim neizdevās sakasīt vairākuma, trešā lielākā partija — astoņi Latgales katoļu zemnieku deputāti — manīja, ka Ulmanis sācis šaubīgus manevrus, un bija pret. Taču Bērziņam laimējās nekaunīgi ietesties Latgales katoļu zemnieku frakcijas sēdē un iestāstīt, ka no Ulmaņa neesot jābaidās. Tā izdevās Ulmani apstiprināt: 50 par, 40 pret, 1 atturas. Pārlieciet 8 “par” balsis pretējā kausā, un apvērsums būs nenoteiktu laiku jāatliek…

Otrs piemērs. Latvijas policijas priekšnieks (un Bērziņa svainis) Jānis Anšmits ne tikai piedalījās apvērsumā, bet arī labprāt iedzēra. 1.maijā Mazā Vērmanīša restorānā viņam iznāca stīvēšanās ar Latgales Saeimas deputātu Juri Pabērzu, un Anšmits smīnēdams bildis, lai deputāta kungs neesot tik iedomīgs uz savu amatu — varot itin drīz pienākt beigas visai deputātu godībai. Anšmitu par to Saeima 8.maijā atcēla no amata, bet, tā kā nebija drošu ziņu par iespējamām nelikumībām, tūlīt iecēla atpakaļ. Kā būtu, ja Anšmits būtu iedzēris vairāk un izpļurkstējies konkrētāk — ka Ulmanis jūs visus pēc pusmēneša patrieks ratā?

Nezinu, vai jelkur citur tik smalki aprakstīts, kā strādāja Ulmaņa valdība pēc apvērsuma. Un apraksts mani visai pārsteidza. Iedomājieties, cilvēki bijuši gadiem kopā Zemnieku savienībā, kopā rīkojuši apvērsumu, tagad beidzot var netraucēti nodoties tam, ko grib — un tas izrādās intrigas! Ir ulmanieši, kas vadonim nomelno savus kolēģus, daži kāro iesēsties Ulmaņa vietā, un pat Ulmanis pats: Alfrēds Bērziņš taču viņam gadiem uzticami kalpojis, bet pietiek kādam čukstētājam pačukstēt Ulmanim, lai tas aizsviltos aizdomās pret Bērziņu. Gribot negribot man jāsalīdzina ar savu partiju (Nācionālā apvienība), kur redzu, cik liels spēks ir savstarpēji uzticīgi domubiedri. Var būt dažādas personīgas attiecības, var būt dažādi polītiski uzskati, bet latviskas Latvijas ideja ir pārāka un vieno.

Alfrēda Bērziņa ziņā bija Ulmaņa valdības strādnieku polītika, un viņš apraksta, kāda tā bijusi: uzstāšanās par labdaŗiem strādnieku priekšā ar citu cilvēku naudu. Kā jau teicu, cieņu izraisa autora nevairīšanās no neērtām lietām. Bērziņš piemin ārzemju pasu atprasīšanu 2.pasaules kaŗa laikā, kas liedza simtiem un varbūt tūkstošiem latviešu izbēgt no krievu okupācijas un lēma pilsoņus represijām un nāvei. Tāpat Armijas oikonomisko veikalu — spilgtu piemēru, kas notiek, kad valsts pārrauga uzņēmējdarbību:

Viens no lielākajiem pārsteigumiem valdībai bija informācija, ka privileģētais Armijas ekonomiskais veikals nonācis maksāšanas grūtībās. Šim veikalam tika izrādīta visāda veida pretimnākšana. Tas nemaksāja parastos nodokļus, ar kādiem bija aplikti citi Rīgas tirgotāji! Šim veikalam vienīgajam piešķīra tiesības iegādāties siltzemju augļus un tos bez konkurences pārdot, protams, ar labu peļņu.

Valsts spēlītes uz pilsoņu rēķina, kuŗi spiesti pārmaksāt. Izmeklēšana noskaidroja, ka manufaktūras nodaļā preces varējuši pārdot tikai tie ražotāji, kas bijuši ar mieru maksāt personīgi nodaļas vadītājam Herbertam Tepferam 3%, tad 5% no veikalā iegādātā preču daudzuma. Pēc apvērsuma magaričas paceltas līdz 10%, jo vairs nebija jābaidās polītisku sāncenšu un preses atmaskojumu. Visai paredzami 15.maija valdība lietu paslaucīja zem paklāja, lai nekristu ēna uz Ulmani un režīmu:

Revīzijas materiālus viņš (valsts kontrolieris Jānis Kaminskis — R.E.) nodeva kara ministram pēc piekritības un prezidentam Ulmanim, kura uzdevumā viņa ierēdņi revīziju taisīja. Sākās ilga tielēšanās, ko darīt tālāk. Bija uzskats, ka Tepfers saucams pie atbildības, bet tas ļoti sarūgtinātu kara ministru ģenerāli Balodi. Tomēr varbūt svarīgākais bija tas, ka nebija zināms, kur tiesas izmeklēšanas rezultāti novestu. Ar Baloža piekrišanu vienojās Tepferu un dažus citus atcelt no amatiem Armijas ekonomiskajā veikalā. Kad pārmaiņas būs notikušas, sagādāt vajadzīgos līdzekļus radušos grūtību pārvarēšanai. Šķiet, arī Tepfers ar šādu atrisinājumu bija visai apmierināts. Neilgi pēc Armijas ekonomiskā veikala atstāšanas viņš blakus ielā atvēra savu personīgo manufaktūras veikalu.

Alfrēds Bērziņš viegli iezīmē, kādu Ulmanis iedomājās jaunu Satversmi un turpmāko valsts iekārtu:

Partiju skaits katrā ziņā būtu jau Satversmē ierobežojams uz četrām, varbūt piecām, ņemot vērā Latgales īpatnības, mazākuma tautības, zemniekus, strādniekus un varbūt gara darbiniekus un ierēdniecību. .. Nameja vanags vārpu vainagā, kuru sākām lietot kā dekoratīvu elementu prezidenta tribīnei, bija plānots kā iecerēts valsts partijas simbols.

“Nepublicētu atmiņu” nobeigumā ievietotas piezīmes pie Ā.Klīves grāmatas “Latvijas neatkarības gadi”. Bērziņa atzinums trīs vārdos: Klīve stāsta pasaciņas. Un Bērziņa loģika un fakti nokauj vēlēšanos tērēt laika Klīves atmiņu lasīšanai. Kā parasti tīkama un derīga lieta “Nepublicētās atmiņās” ir personu rādītājs.

Lasīt ir viegli interesanta satura un labas valodas dēļ. “Lauku avīzes” apgāda interneta veikalā grāmata maksā 7,48Ls. Ir vērts.

Dzīves līmenis pašvaldību griezumā priekš novadu reformas


Iepriekšējā raksta iespaidā parakājos datormapēs un atradu laikam savu pirmo pašvaldību dzīves līmeņa kartējumu — vēl priekš novadu reformas.

Pv nodokli 2007

Nīcā labāka dzīve nekā Liepājā?


Raksts ar jaunākiem datiem par pašvaldību dzīves līmeni kļuvis otrs visvairāk lūkotais šajos emuāros: >13tk skatījumu šobrīd. (Stulbi, ka “WordPress” atmetis senāku statistikas datu rādīšanu, bet tā cita lieta.) Viena atbalss atskanējusi no Liepājas “Kurzemes Vārda” raksta veidā. Raksta komentāros visbiežāk rakstīts, cik slikti esot Otaņķos.

Piebildīšu, ka nepretendēju uz zinātniska pētījuma godu. Izmantoto metodi sev atklāju priekš gadiem septiņiem, kad kādā Latvijas Ģeografijas biedrības pilnsapulcē iegādājos rakstu krājumu par ģeografijas lietām. Vienā rakstā bija pamatots, ka dzīves līmeņa mērīšanai pašvaldību līmenī, par ko nav kopprodukta datu, vienkāršs un pietiekami precīzs līdzeklis ir pašvaldību pamatbudžeta nodokļu ieņēmumi pret iedzīvotāju skaitu. Kopš tā laika reizi gadā sev un lasītājiem par prieku un zināšanu apkopoju.

Nīcā labāka dzīve nekā Liepājā?

Lai arī Ritvara Eglāja izveidotais pašvaldību iedzīvotāju dzīves līmeņa reitings, kas ceļo sociālajos tīklos, ministrijas gaiteņos tiek uzskatīts par apšaubāmu, dažas tendences tas parāda. Piemēram, Pierīgas pašvaldības atrodas saraksta augšgalā, bet beigās – Latgales novadi. Egona Zīverta foto

Lai arī Ritvara Eglāja izveidotais pašvaldību iedzīvotāju dzīves līmeņa reitings, kas ceļo sociālajos tīklos, ministrijas gaiteņos tiek uzskatīts par apšaubāmu, dažas tendences tas parāda. Piemēram, Pierīgas pašvaldības atrodas saraksta augšgalā, bet beigās – Latgales novadi.
Egona Zīverta foto

Nīcas novadā ir augstākais dzīves līmenis Lejaskurzemē – rāda Ritvara Eglāja izstrādātais reitings. Piepilsētas pašvaldība kotējas pat augstāk nekā Liepāja. Tomēr Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā skaidro, ka reitings nav īsti objektīvs.

“Katras pašvaldības budžeta skaitļi ir zināmi, un no tiem dzīves līmeni vislabāk rāda pamatbudžeta nodokļu ieņēmumi – iedzīvotāju ienākuma un nekustamā īpašuma nodoklis. Dati redzami 2015. gada decembra pārskatos,” savā emuārā raksta R. Eglājs. Lai iegūtu pētījuma rezultātus, viņš budžeta ieņēmumus dalījis ar iedzīvotāju skaitu pašvaldībā. Dati gan minēti latos, apliecina reitinga autors. Iemesli tam esot divi: “Pirmkārt, sērija sākusies 2009. gadā. Otrkārt, tā man patīk labāk.”

Pēc pētījuma datiem, Nīcas novads pērn piedzīvojis strauju dzīves līmeņa pieaugumu. Reitingā tas pakāpies par 15 vietām un atrodas 35. pozīcijā no 119 Latvijas pašvaldībām. Tas ir augstākais rādītājs Lejaskurzemē. Liepājā, salīdzinot ar 2014. gadu, iedzīvotāju dzīves līmenis krities par 10 vietām. Pilsēta atrodas 44. pozīcijā. Savukārt lielais Aizputes novads atrodas tikai 81. vietā, stipri atpaliekot ne tikai no Grobiņas, bet arī no Pāvilostas un Durbes novada.

Aizputes Novada domes priekšsēdētājs Aivars Šilis apgalvo, ka iedzīvotāju dzīves līmeni pašvaldībā noteikti nevar rēķināt tik vienkāršoti – nodokļu ieņēmumus izdalot ar iedzīvotāju skaitu. To apliecina arī VARAM. “Lai novērtētu līmeni, var izmantot pašvaldību pamatbudžeta nodokļu ieņēmumu analīzi. Tajā pašā laikā nepieciešams vērtēt arī citus faktorus,” ministrijas viedokli pauž tās pārstāve Laura Jansone. Varot ņemt vērā, piemēram, teritorijas attīstības līmeni, analizējot teritorijas attīstības indeksu, kas sastāv no astoņiem rādītājiem.

L. Jansone arī norāda, ka R. Eglāja darbu grūti nosaukt par pētījumu, jo rādītāji “Pašvaldību pamatbudžeta nodokļu ieņēmumi uz 1 iedzīvotāju” par 2014. gadu brīvi pieejami interneta vietnē http://www.raim.gov.lv un tiek publicēti Valsts reģionālās attīstības aģentūras mājaslapā. Bet nodokļu summas salīdzinājums par pērno gadu neesot korekts, jo tā tiek dalīta ar iedzīvotāju skaitu uz 2015. gada 1. janvāri, kas parāda iedzīvotāju daudzumu 2014. gadā. Tā vietā ieņēmumus būtu jādala ar iedzīvotāju skaitu šā gada 1. janvārī, bet šādi dati patlaban vēl neesot pieejami. “Vienīgais jauninājums, ko darbā iekļāvis autors, ir Valsts kases dati par 2015. gadu, kuri vēl nav Reģionālās attīstības aģentūras rīcībā. Šobrīd tie vēl nav auditēti,” norāda L. Jansone.

R. Eglājs ir Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis. No 1991. līdz 2003. gadam studējis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē ģeogrāfijas bakalaura programmā ar specializāciju cilvēkģeogrāfijā. 1996. gadā mācījies Prāgas Kārļa Universitātes Starptautiskajā demogrāfijas vasaras skolā – rāda informācija CVK mājaslapā. 90. gados bijis reportieris nacionāla līmeņa medijos, kopš 2003. gada līdz 2012. gadam strādājis karšu izdevniecībā “Jāņa sēta” par redaktoru.

Pirmā saskarsme


Kates poļļa

Iedomājies – ir agrs rīts. Tu esi saģērbies, lai vestu bērnu uz skolu. Cepure, zābaki, bērns pie rokas. Tu ver vaļā ārdurvis, lai dotos kāpņu telpā, bet tas, ko tu ieraugi, liek sirdij satrūkties, un pulsam pasteigties. Divi vīrieši guļ un krāc tieši durvju priekšā. Kāpņu telpas laukumiņā uz sarkaniem paklājiem.
Tas nav filmas atstāsts, bet situācija, kura mani piemeklēja šodien no rīta. Turklāt, kāpņu telpa smird pēc nemazgātām miesām nu nemainītiem apģērbiem.
“Laipni lūdzam Vācijā!”, viņi iespējams sagaidīja, bet es to neteicu. Ar grūtībām man izdevās pamodināt abus gulošos. Viens pamodās un smaida. Nē, šis nav bēglis. Tas ir profesionāls bezpajumtnieks. Guļammaiss, mugursoma, biezi apavi, pietiekami silts apģērbs.
“Esmu no Polijas!”, viņš skaidro, kad esam iesākuši runāt. Vāciski nesaprot, vajag angliski.
“Modini savu draugu!”, es viņam saku.
“Tas nav mans draugs”, viņš atbild.
Draugu ar grūtībām pamodinu, un tas nav tipisks bezpajumtnieks. Pilnīgi bez mantām, plāna jaciņa mugurā.
“Where…

View original post 184 more words

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 1,484 other followers

%d bloggers like this: