“Auto Bild Latvija” septembŗa—oktobŗa numurs


647525_1-vaaks_abl05_cover_medium[1]Vakar vakarā pastkastē kaut kas bija. Izvilku un nopriecājos: “Auto Bild Latvija” septembŗa—oktobŗa numurs. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos. Tiesa, bija raksti, kas mazāk interesēja vai mazāk attiecās uz mani un ko tāpēc, taupot sava laika, izlaidu. Kas tomēr piesaistīja vērību?

Jautājumi un atbildes:

  • amortizātoru pārbaude un darbības nevienmērība;
  • pārnesumkārbu mūža ilgums;
  • start-stop sistēma — cik degvielas ietaupa un cik motora nolieto;
  • automobiļa aplīmēšana nepolītiskām reklāmām;
  • īstā degvielas patēriņa izmērīšana — pielejiet pilnu tvertni, pierakstiet odometra kilometru rādījumu un brauciet. Kad mērīšanas laikā jāuzpildās, saglabājiet degvielas čekus. Beigās atkal uzpildiet pilnu. Pēc odometra aprēķiniet, cik nobraukts; pēc čekiem (ieskaitot beigu uzpildi) saskaitiet ielietos litrus, izdaliet litrus ar kilometriem.

Mēneša cilvēks Kristers Serģis.

Kuŗas detaļas zog visbiežāk, un kā ar to cīnīties.

Kuŗus medikamentus nedrīkst lietot pie stūres.

Atpakaļskata kameras un videoreģistrētāji.

Visādas mantiņas — viduskonsoles un priekšējo sēdekļu spraugas aizbāznis, drošības jostas pārgriezējs + sānu loga izsitējs u.c.

Daži jociņi.

Paldies redakcijai, gaidīšu nākamo numuru. Kad aizvēru ciet, iedomājos, ka drīz taču jābūt rudens “Domuzīmei”, vai ne?

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Spilgts citāts: Mārgaretas Mičelas Rets Batlers “Vējiem līdzi”


RhettButler[1]Rets Batlers Mārgaretas Mičelas romāna “Vējiem līdzi” 9.nodaļā:

Lielākā ļaužu daļa nesaprot, ka no civīlizācijas bojāejas var izsist tikpat daudz naudas, cik no civīlizācijas celšanas.

Raiņa “Tie, kas neaizmirst”


IMG_20160822_102449[1]

Grāmatas veltījums: Mincītim Jaunā gadā 1915 No Jancīša

Grāmatas veltījums:
Mincītim Jaunā gadā 1915
No Jancīša

Dzeja nav mans žanrs,
Rainis nav mans rakstnieks,
Tomēr es to izlasīju —
Kāpēc?

Jo tas bij pirmizdevums,
Tūkstoš deviņsimti
Vienpadsmitais gads.
Tāpēc.

Ja reiz kas tāds ticis manā īpašumā, jutu pienākuma iepazīties. “Tie, kas neaizmirst” nosaukts par rudens dziesmu un sākas ar astoņu lappušu Raiņa priekšvārdu, kas pamato dzejoļu krājumu. Satura ziņā — aizplīvuroti, ka tas par Piektā gada sakāvi, kompozicijas ziņā — ka dzejoļi īpaši kārtoti un jāskata kopumā. Varētu tāpēc gaidīt, ka “Tie, kas neaizmirst” no sakāves bezcerības pāraug aicinājumos jaunā cīņā un uzvaras priekšnojautās. Bet nē. Šķiet, Rainis tā gan gribējis, tomēr sakāves dzejoļi mijas ar jaunu cīņu, pa vidu vēl trimdas noskaņas, un vēl pa vidu — pamazinājumiem pārbārstīti panti, kas rada bērnišķības iespaidu:

Ratu spieķīši;
Kviešu stiebrīši;
Vārpotas dīsteles,
Iekšā sēd gaviles;
Riteņi saulītēm spīd,
Viegli pār sējām slīd
Projām, projām!

Lūk, pa īsam sakāves un jaunas cīņas piemēram:

IMG_20160820_215012[1] IMG_20160820_222423[1]

Secinājums vienā vārdā: neiedvesmo. Varbūt priekš 105 gadiem būtu citādi, bet tik ļoti 1911.gada ādā nespēju iejusties.

“Svēto nometne” — otrreiz, pēc gada un latviski


FINAL_SV _nometne_vaaks.inddBija grūti lasīt. Nē, ne smagas valodas vai gaŗlaicīga sižeta dēļ. Tāpēc ka biju lasījis vēl priekš gada, viss svaigā piemiņā un nav jaunatklāsmes aizrautības, kas dzen uz priekšu pēc nākamām lappusēm. Vēl jo vairāk — tāpēc ka no bērna kājas labāk tīk stāsti ar laimīgām beigām. Bet “Svēto nometne” ir kā Vizmas Belševicas “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” — ne tik ļoti aprakstīto notikumu līdzības dēļ, cik savas tautas respektīvi Rietumu kultūras vājumu atsegšanā. Turklāt abējādi ne ar nodomu noniecināt savējos, bet sapurināt un vairot pašapziņu, notiekošā izpratni un gribu.

Lai būtu vieglāk, sadalīju “Svēto nometni” pa simt lappusēm un četrās dienās tiku galā (jo grāmatā ir 403 lappuses). Izlasījis atstāju spēkā visu, ko teicu pēc pirmās izlasīšanas, tobrīd angļu valodā. Te pieminēšu, kas iepriekš neminēts vai atšķirīgs.

Spilgtāka šoreiz grieķu traģēdijas izjūta: lasītājs zina, kas notiks, varoņi darbojas, bet viss rit uz baigu galu. Autora meistarību rāda, ka, tuvojoties romāna kulminācijai — Francijas prezidenta uzrunai, būt vai nebūt — gribot negribot spriedze aizrāva arī tādu zinīgu lasītāju kā es. Prezidenta uzruna tiek pieteikta jau 1.nodaļā, kad līdz tai palikusi viena vienīga stunda. Un autora prasme stundu izvērš romānā, un gaŗāka par mūžu stunda ilgst.

Izlasījis biju viegli pārsteigts, ka nekā nav par Krieviju. Salīdzināju ar iepriekš lasīto angļu izdevumu un franču oriģinālu. Tiešām, angliski par Krieviju ir (tāpat kā, piemēram, par Anglijas karalienes dēla likteni), franciski nav. Interesanti, kā tā? Kuŗš un kā papildinājis? Nezinu.

Toties latviski ir autora priekšvārds 2011.gada izdevumam. Ne jau kaut kāds pāris lappušu, bet trīsdesmit. Konģeniāls un pieminēšanas vērts. Priekšvārdā Raspajs uzlūko “Svēto nometni” ar četrdesmit klāt nākušu gadu pieredzi un apraksta romāna attiecības ar īstenību:

Stāstā tiek ievērotas trīs vienības — laika, vietas un darbības. Tas ir alegorisks teksts. Viss atrisinās divdesmit četru stundu laikā, kamēr īstenībā tā ir gadiem ilga nepārtraukta pārpludināšana, kuras katastrofālo galapunktu lēš ap 2045.—2050.gadu, kad sāksies noslēdzošais demogrāfiskais pavērsiens. Francijā un mūsu tuvo kaimiņvalstu urbanizētajās zonās, kur dzīvo divas trešdaļas iedzīvotāju, vismaz 50% no populācijas līdz 55 gadu vecumam būs neeiropeiskas izcelsmes. ..

Pārlasot Svēto nometni, es priecājos, ka to rakstīju spēka gados un aiz pārliecības. Es neko nenoliedzu. Nevienu burtu. ..

Kad manā ģimenē vai draugiem piedzimst bērns, es nevaru paskatīties uz šo mūsu zīdaini, nedomājot par to, kas viņam tiek gatavots Eiropas un franču nolaidībā un ar ko viņam būs jāsaskaras vīra gados…

Frančiem ir savs lielais Kārlis, un Raspajs citē viņa atzinumu, kādai jābūt Francijai, lai tā būtu Francija:

Ir ļoti labi, ka ir dzelteni francūži, melni francūži, tumsnēji francūži. Viņi rāda, ka Francija ir atvērta visām rasēm un tai ir pasaules aicinājums. Tikai ar nosacījumu, ka viņi paliek kā maza minoritāte. Citādi Francija vairs nebūtu Francija. Mēs tomēr vispirms esam Eiropas baltās rases, grieķu un latīņu kultūras un kristīgās reliģijas tauta…

Ar pēdējā gada pieredzi lasot otrreiz, biju pārsteigts, cik ļoti latviešu velkamisti plašsaziņas līdzekļos un citur (Raspaja vārdiem, runa ir par

mediju baru, šovbiznesa, mākslinieku, cilvēktiesībnieku, universitāšu, pasniedzēju, sociologu, literātu, publicistu, juristu, kreisi kristīgo, bīskapisko, zinātnisko, psiholoģisko, humanitāro un politisko cīnītāju, biedrību, pašpalīdzības biedrību un vēl citu baru)

rīkojas tieši tā, kā aprakstīts “Svēto nometnē”. Atvainojiet, romāns ir brīdinājums, ne pamācība! Labi, jokoju, cik tad velkamistu to izlasījuši. Bet, protams, šis ir vēl viens autora talanta apliecinājums.

Otrs pēdējā gada vērojums ir priecīgāks. Un daudz priecīgāks. Sadūrušās ar īstu imigrantu iebrukumu, eiropiešu tautas negrib ļauties “Svēto nometnes” gaitai. Un ne tikai Austrumeiropā, kur līberāļi nav tā nomaitājuši tautu pašapziņu un dzīvesgribu.

Lasīt mazliet traucēja automātiska uzmanības pievēršana tulkojumam. Pirmkārt, grāmata latviski; otrkārt, lasīju otrreiz, tāpēc mazāk vērības aizņēma saturs; treškārt, “Jāņa sētas” gados atveidoju īpašvārdus (vietvārdus, mazāk personvārdus) no visādām valodām, un tas radījis zināmu profesionālu kretīnismu. Jā, tulkojums varēja būt labāks. Ja lieta nonāks līdz otram laidienam un šo lasa izdevēji, ziniet, varu iesniegt pamanīto kļūdu un ieteikumu sarakstu.

Jā, izdevēji. “Svēto nometni” izdevis “Domas spēks”, kas vispār visādas labas un interesantas grāmatas izdod. “Latvijas grāmatā” var nopirkt par 12,70€, “Valterā un Rapā” par 13,59€ internetā un 15,99€ klātienē, “Jānī Rozē” — par 15,00€.

Tā ka lasīsim, tautieši; šī grāmata noteikti jāizlasa. Un vēl iesaku dalīties iespaidos vai vismaz citātos, kas dziļāk skāruši. Rādu piemēru ar izvilkumu par lietas būtību:

Rubikonām ir tikai morāla vērtība. To krasti paplašinās vai sašaurinās atkarībā no krasta iedzīvotāju noteiktības vai gļēvuma.

Jūlija statistika: nelegālās imigrācijas vilnis paplacis, bet vēl virs miljona


Sākšu šoreiz ar kaitinošu sīkumu. Kaitina, kad statistikas datus vēlāk klusi labo. Diemžēl arī ANO bēgļu komisāriāta ziņas par nelegālu imigrantu iebr[a]ukšanu Eiropā pa Vidusjūŗu tiek mainītas: sācies jauns mēnesis, tiek skaitīti jauni migranti, bet mazliet palielina vēl iepriekšējā mēneša skaitļus. Pieļauju, ka vaina ziņu apkopošanā — ka tai vajag laika. Bet es negribu balstīties uz vieniem skaitļiem, ja vēlāk izrādās, ka īstie ir otri. Tāpēc apzināti nogaidu un šo rakstu laižu klajā tik šodien, 16.augustā, nevis, piemēram, 3.augustā.

Tātad — pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, jūlijā Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 25,4tk nelegālu imigrantu, kas ir mazliet vairāk nekā 24,6tk jūnijā un 22,1tk maijā, taču mazāk nekā 78tk pērn jūlijā. Iznākumā imigrācijas vilnis paplacis, tak joprojām ir pāri miljonam — 1,05mln pēdējā gada laikā:

Migranti 2016.jūlijs

Varētu prognozēt, ka, saglabājoties līdzšinējām tendencēm, augustā nelegālo imigrantu daudzums paslīdēs zem miljona gadā, taču tas tomēr būtu ar pirkstu ūdenī bakstīts. Ekstrapolēt migrāciju ir vieglprātīgi, jo to ātri un vislielākā mērā var iespaidot ar polītiskiem lēmumiem — gan tādiem, kas migrāciju vairo, gan tādiem, kas migrāciju mazina vai izbeidz.

Sīkākā dalījumā Grieķijā iebr[a]ukušo skaits turējies samērā zems — 1,7tk maijā, 1,6tk jūnijā, 1,9tk jūlijā, jo Maķedonija tur slēgtu robežpārkāpējiem robežu ar Grieķiju un sargā eiropiešu tautas. Pērn jūlijā Grieķijā ieradās 55tk iebr[a]ucēju, un šī atšķirība kārtējo reizi rāda, ka imigranti nebēg uz Eiropu no kaŗiem un vajāšanām — jo vai tad Sīrijā šobrīd 30 reižu (54899/1855) mierīgāka dzīve nekā pērn ap šo laiku? Vai tad Grieķijā kļuvis 30 reižu grūtāk iekļūt? Savukārt Italijā ieradušos skaits audzis no 22,4tk jūnijā līdz 23,6tk un ir aptuveni pagājušā gada līmenī (23,2tk).

140 vārdu: cilvēku mūŗi, sienas un žogi


Berlin_Wall_death_strip,_1977[1]

Berlīnas mūŗa aizžogojumi 1977.g.

Šodien apritēja 55 gadi kopš Berlīnes mūŗa celšanas. Kad esmu Berlīnē, mēdzu aiziet līdz mūŗa trasei, ko vācieši attapīgi iezīmējuši dabā ar bruģējuma svītru, un paejos pa to. Vietumis redz pa piemiņas plāksnei cilvēku alkām — sekmīgām vai nesekmīgām, bet neremdināmām — izrauties brīvībā no sociālisma.

Un reizēm Berlīnes mūri piesauc, runājot par visu ko citu. Arī par Eiropas valstu sargāšanu no nelegālas imigrācijas un robežžogu celšanu. Diemžēl tādējādi tīši vai netīši tiek jaukts pirksts ar citu ķermeņa daļu. Jo līdzīga izskata mūrim—sienai—žogam var būt pavisam atšķirīga nozīme atkarībā no diviem izšķirīgiem apstākļiem:

  1. kam domāts mūris — nelaist iekšā vai nelaist ārā;
  2. kam domāts mūris — nelaist labos vai nelaist sliktos.

Iespējamos variantus var attēlot 2×2 matricā ar piemēriem:

Mūŗi

Piemērus noteikti var papildināt, bet ceru, ka lietas būtība saprasta. Lai atceramies un pareizi lietojam, un labojam, ja redzam kādu aplami pieminam.

Latvijas ieslodzīto tautība


Uzgāju internetos svaigas ziņas par Latvijas ieslodzīto sadalījumu pēc tautības. Ieinteresēja, jo šai gadsimtā nebiju manījis nekā līdzīga publicēta. Cik atceros, 90.gados Latvijas statistikas gadagrāmatā bija notiesātie pēc tautības, bet tad tabulu klusi beidza publicēt. Latvijas laikā ar statistikas gadagrāmatās cītīgi lika notiesātos pēc tautības. Līdz pašām beigām, kad gadagrāmata jau bija gandrīz gatava, bet krievi okupēja Latviju un izdeva ar nosaukumu “Latvijas PSR statistikas tabulas”. Jā, ir tāds bibliografisks retums:

Notiesātie pēc tautības 1926-39

Intereses pēc var salīdzināt tautību noziedzības līmeni. Tad jāņem 1935.gads, jo tajā notika tautskaite un ir zināms iedzīvotāju sadalījums pēc tautības. Skaitļi ir tādi:

 Tauta Notiesāti Iedzīvotāji Noziedzība, ‰
Latvieši 8399 1472612 5,7
Krievi 2340 206499 11,3
Žīdi 495 93479 5,3
Vācieši 252 62144 4,1
Poļi 620 48949 12,7
Leiši 208 22913 9,1
Igauņi 60 7014 8,6
Čigāni 196 3839 51,1
Citi 43 33053 1,3
KOPĀ 12613 1950502 6,5
Sveštautieši 4214 477890 8,8

Jeb grafikā:

Noziedzības līmenis 1935

Kā parasti pamattautas noziedzības līmenis zemāks nekā sveštautiešu — jo abas puses apzinās, kuŗa zemē dzīvo, un saimnieki tāpēc savā mājās uzvedas kārtīgāk, bet sveštautieši agresīvāk. Un čigāni brangi atrāvušies no pārējiem.

Bet labi, tas par astoņdesmitgadīgu vēsturi; kā ir tagad?

Vispirms tabula:

Tauta Ieslodzīti Iedzīvotāji Ieslodzīti, ‰
Latvieši 1761 1216443 1,4
Krievi 1573 504370 3,1
Baltkrievi 77 65999 1,2
Ukraiņi 74 44639 1,7
Poļi 56 41528 1,3
Leiši 67 23944 2,8
Čigāni 175 5297 33,0
Žīdi 7 5013 1,4
Citi 65 20209 3,2
Nezināmi 406 41515 9,8
KOPĀ 4261 1968957 2,2
Sveštautieši 2500 752514 3,3

Tagad ieslodzīto tautība grafikā:

Ieslodzīto tautība 2016

Krievu 2,4 reizes mazāk nekā latviešu, bet ieslodzītu gandrīz tikpat. Un čigāni 3.vietā, kaut nebūt nav 3. lielākā tauta. Un tagad — kāda daļa tautas nonākusi cietumā:

Ieslodzīto tautība ‰ 2016

Apbrīnojami, pagājuši 80 gadi, etniskais sastāvs mainījies un mainīts dažnedažādi, bet aina tā pati: latvieši līdz cietumam nonāk retāk nekā sveštautieši (2,3 reizes, ja precīzi) un čigāni arvien brangi atrāvušies no pārējiem. Iedvesmai vēl var uzmest aci 2014.gada Saeimas vēlēšanu iznākumiem Rīgas cietumos un salīdzināt tos ar pārkrievoto Rīgu. Jāliek vien vērā, ka vēlēšanās piedalās tikai Latvijas pilsoņi, tātad latviskāka kopa nekā iedzīvotāji (ieslodzītie) kopumā.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 1,573 other followers

%d bloggers like this: