Juras laikmeta pļava Rīgā


Kas skatījušies “Juras laikmeta” sērijas filmas, gan jau atceras ainas, kad cilvēki ieiet gaŗas zāles pļavā, kur zāle līdz padusēm, un skatītājs baisā nojautā stingst, vai pļavā neparādīsies vietas, kur zāle sāk kustēties cilvēku virzienā.

Kadrs no filmas “Juras laikmeta pasaule: atdzimšana”

Ziniet, arī Rīgā ir tāda pļava. Rumbulas skrejceļa galā:

Kas man tur pazudis? Par pazušanu vēlāk, bet gribēju pārbaudīt, vai var pa brūni raustīto ziemeļu taku tikt pa tiešo no skrejceļa uz Jāņogu ielu (ārpus fragmenta).

Un tiku Kanadas zeltslotiņu audzē līdz padusēm, pāri redzēt var, apakšu ne, un cauri šaura taciņa, ka ejot berzies gar zeltslotiņām:

Varētu vaicāt: Rīgā taču n-tās zeltslotiņu audzes, kāpēc tieši šī ir juras laikmeta, kur tur briesmas, kur dinozauri? Briesmas tur, ka ⅓-km uz Daugavas pusi, kur pļavu šķērso Rumbas iela, vairāk nekā vienreiz bijis jāglābjas no klaiņojošiem suņiem. Ziniet, asums tāds, ka nolauzu rokā turēt koku ar žākli galā, lai var ne tikai sist un durt, bet arī skaustu spiest pie zemes.

Aizgāju, vienā rokā koks, pie otras ritenis, līdz vietai, kur taka kartē ieiet dārziņos. Izrādās, dabā neieiet, jo dārziņi norobežoti ar žogu, kam vēl dzeloņdrātis pa augšu. Bet taka pagriežas uz Daugavas pusi, un es devos apraudzīt, varbūt pa dienvidu taku (kartes fragmentā otra brūnā raustītā līnija) veiksies labāk tikt cauri. Neveicās, tas pats žogs priekšā. Tālāk uz dienvidiem doties neriskēju, līdz klaiņojošo suņu sastapšanas vietai bija palicis ¼-km, griezos atpakaļ.

Ticis pie skrejceļa brīvākā vietā, kur varēja sēsties ritenī, atklāju, ka, spraucoties pa zeltslotiņām un vietvietām arī pa brikšņiem, nokritis spidometrs. Velns parāvis! Tāda maza, melna klucīša atrašanas izredzes novērtēju ar ⅓, tomēr apzinīgi devos vēlreiz zeltslotiņu pļavā. Šoreiz skatu uz zemi un ar koku šķirstīju zāli zem kājām. Ticis cauri pļavai līdz nepieejamajiem dārziņiem, ar lielu atvieglojumu zemē ieraudzīju mazo, melno klucīti. Nu uzmanīgi — lai spidometrs atkal nenokristu — gāju atpakaļ uz skrejceļu — cerams, pēdējo reizi. Jo atgriezties tajā juras laikmeta pļavā nav ne mazākās vēlēšanās.

140 vārdu: 2026. gada riteņbraukšanas sezona — 6000 km


Aizminos šodien (nu jau vakar) pāri 6000 km šosezon. Salīdzinājums ar diviem pēdējiem rekordgadiem:

km 2024 2025 2026
1000 29.02. 24.02. 24.02.
2000 04.04. 14.04. 29.03.
3000 17.05. 27.05. 04.05.
4000 01.07. 12.07. 06.06.
5000 13.08. 12.08. 16.07.
6000 19.09. 12.09. 25.08.
7000 06.11. 23.10.

Pēdējā tūkstotī pusmēnesi nebija laika riteņbraukšanai, divas nedēļas pagāja ar 90 km un 100 km. Iznākumā šis tūkstotis bijis nedēļu ilgāks, nekā biju domājis, un lēnāks nekā iepriekšējos divus gadus. Pavasaŗa sparošana tomēr noturējusi kopvērtējumu vairāk nekā pusmēnesi priekšā tiem. Dižāki braucieni bijuši uz mākslinieku—makšķernieku ciematu, apkārt Ķīšezeram, uz Rātsupes hapakiešu dārziņiem (nebiju tur bijis kopš jaunā Bolderājas dzelzceļa un Esena dārzu izbūves) un juras laikmeta pļavu — jā, Rīgā ir arī tāda. Turklāt tajā notika lielākais pēdējā tūkstoša pārdzīvojums: pazaudēju spidometru. Būs atsevišķi jāuzraksta.

Attēlam lieku Arsenāla upītes ieteku Arsenālā no dzelzceļa puses:

Tagad, lai tiktu līdz 9000 km, jāminas 23,5 km dienā un 164 km nedēļā — par spīti mazākai mīšanai tomēr kripatu mazāk, nekā līdz šim. Nez vai pēc nākamā tūkstoša kontrolskaitļus varēs samazināt.

Piķurgas izteka


rakstīju, biju aizlaidis aplūkot Piķurgas izteku. Piķurga ir Juglas ezera pieteka no dienvidiem, un tie, kas brauc pa Biķernieku ielu tālāk par Mežciemu, noteikti pamanījuši nobraucienu palielā ielejā ar asu ceļa pagriezienu tieši zemākā vietā, upes caurtecē. Pati upe nav necik liela, bet ieleja gan. Kā tā? Jo senāk te bija Daugavas atzars, kas plūda no Doles salas uz tagadējo Juglas ezeru. Redzat te tumšāk zaļu ieleju no Rīgas HES ūdenskrātuves, kas uzpludinājuma dēļ gaišāka par apkaimi, uz ziemeļiem līdz Juglas ezeram? Ja ne, lūdzu:

Pēc tam, kad Daugava iegrauzās dziļāk tagadējā gultnē, pa Piķurgu tā notecēja reizēm palos, kad ledus sastrēgumi to aizdambēja pie Doles. Izcilā grāmatā “Rīga kā Latvijas galvas pilsēta” rakstīts:

1867. gadā jau bija latviešu avīzes, un “Mājas Viesī” ir apraksts:

Bet kopš Ķeguma ūdens spēkstacijas uzcelšanas tādi pali vairs nav iespējami, un ieleja pieder diviem baseiniem: dienvidos Bluķupe tek uz Daugavu, ziemeļos Piķurga uz Juglas ezeru. Ūdensšķirtne (aplītis kartē) ir pie Salaspils—Getliņu ceļa ap 9,5 m vjl. pie Vētru mājām (tagad Meža iela 49):

Dabā Meža ielas ziemeļpusē Piķurga ir paliels, taisns grāvis:

Bet ar caurteku zem ceļa, tāpēc jāskatās, kas ir dienvidpusē. Tur ir Piķurgas izteka — tā ar lēcienu sūcas no mitras ieplakas:

Ieplaka ir ūdensšķirtne, tai otrā pusē jau ūdenīgs grāvis uz pretējo pusi, uz Bluķupi.

Iepriekš neiespējami skati


Rakstā par 5000 km nomīšanu šogad minēju, kur pēdējā kilometru tūkstotī esmu bijis:

“Bijis iepriekš neiespējams brauciens: jaunais Kundziņsalas tilts — ir labs.”

Attiecīgi ir arī iepriekš neiespējami skati.

Sarkandaugava lejup ar metallūžņu krautuvi:

Sarkandaugava augšup ar veco Kundziņsalas tiltu:

Pļavnieku padebeši

Valsts kancelejas direktora mazmājiņa


Izdomāju periodika.lv palasīt vecos “Latvijas Architektūras” numurus. Vispirms kļuva viegli žēl, ka žurnāks sāka iznākt tikai 1938. gadā — daudz interesantu rakstu nav ticis sarakstīts. Kaut vai par Teikas izbūvi. Bet tajā, kas ir, jau 2. numurā uzdūros apstulbinošam rakstam:

Va vellos! Nevis partiju laikā, kad visa kā varēja iespiest, bet Ulmaņlaikā ar autoritāru režīmu un cenzūru! Gribu redzēt arī mūsdienās rakstu par tagadējā (kad iecels) Valsts kancelejas direktora mazmājiņu!

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Ķīšezera peldētava


Priekš dažiem gadiem, kad publicēja Rīgas dārzu un parku tresta karšu un plānu kolekciju, skatījos, kādas tur pērlītes. Viena, ko ieraudzīju, bija šī:

Ieinteresēja. Sāku meklēt periodika.lv, kas tur. Atklājās, ka Ulmaņlaikos, 1937. gadā izlemts celt kārtīgu Ķīšezera peldētavu. 1938. gada peldsezonā peldētava atklāta. “Brīvā Zemē” ir sulīgs apraksts par peldētavu no sadzīviskās puses pēdējā brīvās Latvijas vasarā. Savukārt no profesionālās puses cienīgs apraksts ir “Latvijas Architektūrā”. Ar attēliem, kāda peldētava bijusi:

Kad sākas krievu laiki, peldētava kļūst vēl viens piemērs, ka kopus cūka nebaŗojas. Avīzes gadiem ziņo, cik tā nolaista, pa laikam sola, ka nu tik būs, bet labumā neiet ne 1945., ne 1946., ne 1947., ne 1948., ne 1950., ne 1951., ne 1952., ne 1953., ne 1954., ne 1959., ne 1968. gadā. 50. gadu beigās peldētavu (139) vēl tomēr rāda Rīgas parādes puses plānā:

Bet 60. gadu beigās ar jūtamu atvieglojumu tiek atzīts, ka sociālisma saimniekošana piegānījusi Ķīšezeru tiktāl, ka peldēties tajā nav labi, attiecīgi peldētavas ar nevajag.

Kas bija palicis peldētavas vietā vēlīnos krievu laikos un pēc neatkarības atjaunošanas, nezinu. Varbūt kāds zina un var dalīties, kad no Mežaparka tramvaja galapunkta gar zvērudārza sētu gāja lejā, kas pēc noiešanas pie ezera bija labā pusē. Pagaidām pirmais minējums: aizaudzis plakums.

Bet tagad vairs tā nenoiesi — sēta priekšā. Lai tiktu pie peldētavas vietas, jāiet pa Jāņa Cimzes ielu, tad gar ezeru pa kreisi. Un tad paveŗas, ka peldētavas vietā jau daži gadi tāds klucis, ka šermuļi skrien:

Nez vai kāds tur arī dzīvo. Bet peldētava ne ēkas, bet peldēšanās vietas nozīmē dzīvtin dzīva, tik tagad tautas mutē Cimzes vārdā saukta. +27 grādos pilns, ka ņudz, un pat +17 grādos ir cilvēki gan smiltīs, gan ūdenī (skatīt sakustināto ūdeni augšējā kreisā stūrī):

Varžu ielas valdzinājums


Tīk man Varžu iela. Jo senāka par krievu laika Purvciemu. Un atblāzmo dzīvi, kāda bija, kad Varžu ielas malas grāvjos kurkstēja vardes, un kāda būtu varējusi būt. Ja ne krievu okupācija, tad “Mjenskas” lielveikala vietā būtu varens sešu (!) ielu krustojums, un viena no tām — Varžu:

Karte: 1201.lv

Bet tagad Varžu ielas sākums no Purvciema ielas ir vien eja starp privātmāju žogu vienā pusē un kādreizējo ceļmalas vītolu atvasēm otrā pusē:

Ielas vidum pa virsu 70. gados sabūvētas piecstāvenes, bet gals šobrīd ir daudzstāveņu pagalmā, turklāt no ielas palikusi ietve, uz to vērsti apgaismes stabi un privātmājas gar to, bet ne brauktuve:

Njā, tīk man Varžu iela.

Rīgas ainiņas

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Ceļojums uz Padebešu valstību


Marko Polo aprakstīja savus ceļojumus uz Padebešu valstību pēc gadsimta ceturkšņa. Es — jau pēc četriem gadiem.

  • Padebešu ciems

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju kartē netālu no reizēm braukta maršruta Padebešu ciemu. Līkums nebija pārāk liels, nekad tur nebiju bijis, tāpēc izlēmu aizbraukt un iepazīties. Pētīdams, kā labāk to darīt, uzgāju vēl vienu Padebešu valstības daļu, ko varētu apskatīt pēc tam. Bet attiecībā uz ciemu kartē brauciens bija tāds:

Tiesa, līdz turienei vispirms bija jātiek. Un ceļā pie Berģu un Vējdzirnavu ielas krustojuma uz nez kā pārgriezu kameru. Labi, ka somā bija labošanas piederumi. Pēc pusstundas negribētas pieturas biju gatavs turpināt ceļu. Bet bija zaudēts laiks, un tapa skaidrs, ka pagūšu apmeklēt tikai pirmo Padebešu valstības daļu un otra jāatliek citam braucienam.

Iebraukšana Padebešu ciemā ir no Gaŗās Jūdzes (nejaukt ar Gauso jūdzi no Ragaciema līdz Klapkalnciemam) krustojuma ar Upesciema—Langstiņu ceļu (Elenburgas ielu). Turpat ir arī Ziemeļnieku autobusa pietura. Var teikt, ka Padebešu ciems ir Gaŗās Jūdzes galā. Lūk, iebrauktuve — Gaŗās Jūdzes turpinājums aiz krustojuma, oficiāli saukts par Pērļu ielu: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Jāņa Akuratera mūzejs


Biju Jāņa Akuratera mūzejā Altonavas un Torņakalna ielas stūrī. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik ļoti tas man patīk. Krāsu (brūns), materiālu (koks), mēroga (divstāvu savrupmāja) dēļ:

Bet ne tikai. Arī ar to, ka pagalmā ir augstākais punkts (14 m vlj.) pārredzamā apkaimē (līdz Torņakalna baznīcai — bet to no mūzeja neredz) un cik skaisti apkaimes skati paveŗas:

Pazemes cisternas riepu kalna vietā


Atceraties riepu kalnu Starta un Starta ielas krustojumā? Jā, Starta un Starta. Braucu gaŗām. Betona žoga vairs nav, var redzēt, kas iekšā. Iekšā būvbedre. Būvbedrē cisternas. Kā izskatās, palikšanai pazemē:

Ne katrā būvbedrē tādas. Ieinteresēja. Apskatījos izkārtni, ko tur ceļ — nolietotu riepu šķirošanas un pārstrādes ražotni. Labi, tātad paliek riepas, zināšu. Bet cisternu jēga nekļuva skaidra. Apskatījos internetos. Atradu smalku aprakstu. Bet arī nekļuva skaidrs, kam riepu smalcināšanā un tērauda ķeršanā ar magnētu vajag pazemes cisternu. Palīdzība no zāles?

Jaunmīlgrāvja ainiņas

Sērkociņu jumis

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Baložiem jauns garšas līmenis

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

140 vārdu: 2026. gada riteņbraukšanas sezona — 5000 km


Aizminos 16. jūlijā pāri 5000 km šosezon. Salīdzinājums ar diviem pēdējiem rekordgadiem:

km 2024 2025 2026
1000 29.02. 24.02. 24.02.
2000 04.04. 14.04. 29.03.
3000 17.05. 27.05. 04.05.
4000 01.07. 12.07. 06.06.
5000 13.08. 12.08. 16.07.
6000 19.09. 12.09.

Joprojām esmu mēnesi priekšā iepriekšējiem rekordiem. Taču pēdējais tūkstotis bijis lēnākais šogad, neskaitot ziemu — pat martā minos ņiprāk. Un, kā redzams tabulā, pērnvasar divreiz izspiedu tūkstoti mēnesī. Tagad it nemaz neesmu pārliecināts pat par vienu reizi.

Šoreiz dižākais brauciens bijis izmēģināt jauno Carnikavas—Vecāķu veloceliņu: 80 km. Ne katru gadu izdevies tik daudz dienā, tak tā nedēļa kopumā ne tuvu nebija pie rekordiem. Bijis iepriekš neiespējams brauciens: jaunais Kundziņsalas tilts — ir labs. Vēl: Rumbulas veloceliņš, gadskārtējā Salaspils kritene, pieejas Daugavai un Ķīšezeram no Vecrīgas līdz Čiekurkalnam, Ulbrokas—Sauriešu—Līču—Ulbrokas žākle. Attēlam lieku vietu, kur sasniedzu 5000 km — Vecāķu pludmali:

Tagad, lai tiktu līdz 9000 km, jāminas 24 km dienā un 167 km nedēļā — aptuveni tikpat, cik līdz šim. Ja mīšos sparīgāk, pēc nākamā tūkstoša kontrolskaitļus varēs samazināt.

Carnikavas—Vecāķu veloceliņš


Tais dažās siltās dienās pēc jāņiem, kad gaiss pēcpusdienā uzsila līdz 30° un virs asfalta virs 30°, nolēmu baudīt patīkamo laiku, izmēģinot Carnikavas—Vecāķu veloceliņu (paldies bijušai kolēģei Alisei par ieteikumu). Parasti maršrutu norāda no sākuma uz beigām, un šoreiz tiešām Carnikava ir sākums, jo celiņs būvēts Ādažu novadā uz Rīgu. Vēl precīzāk tas sākas pie Carnikavas tautas nama:

Celiņš labs. Bet ar dažiem trūkumiem. Divus no tiem minējusi turieniece Elīna Treija. Pirmkārt, celiņš izbūvēts līdz Rīgas robežai, un tad ritenis ⅓-kilometra jāstumj pa smiltīm:

Protams, salīdzinot ar to, kā bija līdz šim, kad, vienreiz izmēģinājis ar riteni tikt no Vecāķiem uz Kalngali, turpmākos gadu desmitus vairs necentos atkārtot, ir daudz labāk, bet tomēr. Suņa asti Rīgas pusē jau varēja nokopt. Kā Elīna saka, kaut pagaidu koka laipu.

Otrkārt, no Kalngales līdz Vecāķiem gar celiņu ir nepārtraukts divmetrīgs drāšu žogs ar vienīgo atvērumu Sloku ielas pārbrauktuvē. Varu piebilst vēl trešo trūkumu: taisnajā posmā no Carnikavas līdz Gaŗciemam celiņš ir vienmuļš.

Kopumā pa burvīgo versmīti 80 km. Ne katru gadu bijis tik dienā. Vēl izpētīju ūdens actiņu aiz Vecdaugavas stacijas. Mākslīgs taisnstūris ar betona platformu vienā galā, un nav acīm redzami saprotams, kāpēc 60. gadu otrā pusē tāda izrakta:

Dukas vēl bija Rumbulas veloceliņa daļai, bet vispār brauciena ārpusteikas posms tāds:

Vēlēšanas uz naža asmens


Iedomājieties: jūsu valstī ir tiešas prezidenta vēlēšanas.

Jūs kandidējat. Pirmā kārtā tiekat 2. vietā ar 23,6% balsu, bet cits kandidāts dabū 31,7%. Otrā kārtā jūs zaudējat ar 48,6% pret 51,4%. Žēl, maz pietrūka.

Paiet pieci gadi, jūs kandidējat atkal. Šoreiz jūs 1. kārtā uzvarat ar 39,9%, bet 2. vietas ieguvējs paliek ar 21,0%. Otrā kārtā visa pasaule sadodas rokās, un iznākums ir 49,9% pret 50,1%. Jums par sliktu. 🤬

Paiet pieci gadi, jūs kandidējat atkal. Pa šo laiku bez vēlēšanām nomainījušies četri prezidenti. Šoreiz jūs 1. kārtā dabūjat 13,4% un esat 2. vietā, salīdzinot ar 1. vietas 18,9%. Ņerr… Bet labi vēl, ka tā, jo 3. vieta palika pie paša pakauša ar 11,8% balsu. Otrā kārtā jums izdodas labs izrāviens, un iznākums ir 49,9% pret 50,1%. Bet atkal jums par sliktu. 🤬🤬

Paiet pieci gadi, jūs kandidējat atkal. Pa šo laiku bez vēlēšanām nomainījušies četri prezidenti. Tagad jūs 1. kārtā uzvarat ar 17,2%, bet 2. vietai ir 12,0%. 🤔 Otrā kārtā trīs nedēļas pēc vēlēšanām to rīkotāji beidzot paziņo, ka iznākums atkal ir 50,1% pret 49,9%. Šoreiz jūsu labā.

Dāmas un kungi, iepazīstieties ar Keiko Fuhimori! Jaunievēlēto Peru prezidenti:

Keiko Fuhimori. Attēls: vikipaidija

140 vārdu: Kaudzīšu iela


Uzrakstīšu par Kaudzīšu ielu. Par Brāļu Kaudzīšu ielu Pļavniekos? Kur senās Lapskalnu mājas saglabājušās? Nē, par vienkārši Kaudzīšu ielu. Kur tāda un kā atļauta ar tik līdzīgu nosaukumu? Tas ir Krustpils ielas turpinājums uz Getliņu izgāztuvi aiz dzelzceļa pārbrauktuves pagrieziena. Un tas ir ārpus Rīgas, tā ka ielu nosaukumi varētu pat pilnībā sakrist. Bet par kādām kaudzītēm runa? Vai par šo?

Nē, šī divstāvu mājas izmēra skaidu kaudze ir Rumbulas lidlauka skrejceļā, kas, skatoties no Rīgas centra, ir aptuveni uz to pašu pusi, tak diezgan attālu no Kaudzīšu ielas — starpā Latgales iela un dzelzceļš. Tad laikam jāteic atzinība kādreizējās Stopiņu pašvaldības ielvārdu licējiem par viņu humora izjūtu, ka ceļu uz 30-metrīgiem (relātīvais augstums) izgāztuves kalniem nosaukuši tik pieticīgi par Kaudzīšu ielu?

Arī ne. Kaudzīšu iela ir uz Kaudzīšu mājām ielas galā. Visai noplukušām krievu laika mājām ar tādu vārdzīmi:

Vę̄.

140 vārdu: 2026. gada riteņbraukšanas sezona — 4000 km


Aizminos 6. jūnijā pāri 4000 km šosezon. Salīdzinājums ar diviem pēdējiem rekordgadiem:

km 2024 2025 2026
1000 29.02. 24.02. 24.02.
2000 04.04. 14.04. 29.03.
3000 17.05. 27.05. 04.05.
4000 01.07. 12.07. 06.06.
5000 13.08. 12.08.

Būtībā esmu mēnesi priekšā līdzšinējiem rekordiem. Tas priecē. Ievērojamākie braucieni bijuši divu ieviržu. Pirmkārt, izmēģinot jaunbūvētos veloceļiņus — uz Imantu, pa Dzelzceļa ielu, uz Ķekavu un Zirņu salā (gadskārtējais svētceļojums pāri Rīgas HES dambim), Augusta Deglava iela ar žākli no Ulbrokas uz Sauriešiem un Līčiem. Ne gluži velo, tak vēl citu jaunāko ceļu izmēģināju: Dienvidu tilta savienojumu ar Jelgavas lielceļu. Ar riteni — cērtams kociņš. Otra ievirze bijusi pa Rīgas austrumu apkaimi: gar Rīgas apvedceļu, aplūkota Piķurgas izteka un ūdensšķirtne ar Bluķupi, kas aiztek pretējā virzienā uz Daugavu, Getliņi. Jā, attēlam varētu ielikt Getliņu dārziņus, kur iepriekš nekad nebiju bijis:

Tagad, lai tiktu līdz 9000 km, jāminas 24 km dienā un 170 km nedēļā. Par kripatu vieglāk nekā līdz šim. Ja mīšos sparīgāk, pēc nākamā tūkstoša kontrolskaitļus varēs atkal samazināt.

140 vārdu: gar apvedceļu


Kamēr vidējam regbijs, es pabraukājos. Ārpusteikas posms “Jāņa sētas” kartē:

55 km. Izmēģināju Rīgas apvedceļam parallēlus sīkākus ceļus. Apvedceļš nepatīk, jo bīstams smago dragāšanas dēļ. Tāpēc mierīgāki tā paša virziena ceļi var būt tīkamāki. Visvairāk malos pa Sunīšiem — interesants ciems Biķernieku ielas galā. Lai būtu vēl interesantāk, vairākās vietās iegriezos pirmoreiz mūžā: Biķernieku-Mārtiņrožu ielas savienojumā ar apvedceļu gar Sunīšu ezeru, mazajos celiņos starp Lubānas lielceļu un Upeslejām, Sauriešu skolā un Ērgļu dzelzceļa tiltā pār Dauguļupīti. Apraudzīju arī vietas, kur būts, tak priekš ilgāka laika. Piemēram, Mazās Juglas techniskais tiltiņš  labā krastā tagad iziet nožogotā Zalkšu ciema īpašumā, no kuŗa grūti ārā tikt. Savukārt pie Acones stacijas tikt pāri dzelzceļam tagad grūtāk nekā priekš desmit gadiem. Dabūju mazliet lietus — bet tiešām mazliet, neizliju. Attēlam ielikšu dzelzceļa tiltu pār Dauguļupīti. Ja labi ieskatās, redzams, ka īstenībā divi tilti — katram sliežu ceļam savs:

Draugi, nav labi: Andu vīruss


Varbūtējas aplipināšanas pierādījumi ar Andu vīrusu pa gaisu. Avots: https://www.nejm.org/doi/full/10.1056/NEJMoa2009040

Slimību profilakses un kontroles centrs ziņoja 6. maijā. Es čivināju 4. maijā. Un tas nebija, ieraugot pirmo ziņu par Andu vīrusa uzliesmojumu izpriecu kuģī. Sākumā diez cik nesatraucos, jo uzliesmojums noticis visvieglāk kontrolējamos apstākļos — nošķirtā kuģī. Lai tiktu galā un uzliesmojumu izbeigtu, pietiek kuģi noenkurot labas slimnīcas tuvumā vai, ja kuģī savstarpēja izolācija nav iespējama, izsēdināt kādā salā viesu mājiņās  un nogaidīt inkubācijas periodu. Izmitināt ~150 cilvēku pāris mēnešu ir santīmi, salīdzinot ar risku palaist pa pasauli lipīgu sērgu ar trešdaļas mirstību.

Jo Andu vīruss ir pagalam riebīgs un bīstams mēsls. Te var palasīt par iepriekšējo uzliesmojumu 2018.—2019. gadā. Diemžēl izplatās arī no cilvēka uz cilvēku aerosola veidā pa gaisu bez cieša kontakta. Piemēram, 4. pacients no 1. pacienta dabūjis dzimšanas dienas ballītē, vienkārši sasveicinoties bez fiziska kontakta. Mirstība: trešdaļa (2018.—2019. bija 11/34)! Daudz ilgāks inkubācijas laiks nekā Ķīnas vīrusam: ilgākie piemēri var iestiepties līdz 8 nedēļām, salīdzinot ar 3 nedēļām Ķīnas vīrusam. Slimnieks tāpat var aplipināt citus pāris dienu pirms simptomu parādīšanās. Testi var būt sākotnēji negātīvi un tikai kādas dienas vai nedēļu vēlāk pozitīvi. Tipiska slimības gaita tāda, ka trīs nedēļas vai mēnesi jūties labi, tad sākas drudzis, pirmie elpceļu vai gremošanas trakta simptomi — un tad pa nedēļu trešdaļa slimnieku iet bojā. Izdzīvotājiem jārēķinās ar sabojātām aknām, nierēm un elpceļiem. Vienīgā zelta maliņa: nav tik lipīgs, cik Ķīnas vīruss. 2018.—2019. gadā sākotnējā lipība bez izsargāšanās bija 2,1 (viens slimnieks caurmērā aplipināja pāris citu), salīdzinot ar Ķīnas vīrusa ~3 2020. gada sākumā Uhaņā.

Bet tagad uztraucos. Jo Ķīnas vīrusa mācība nav gūta: ne Pasaules veselības organizācija, ne iesaistītās valstis nav vēlējušās apturēt uzliesmojumu, bet ļāvušas cilvēkiem no kuģa izklīst pa pasauli tālsatiksmes lidojumos bez maskas un citādas izsargāšanās kopā ar simtiem citu pasažieŗu. Un lielai daļai kuģī bijušo “izolācija” ir uz godavārda mājās kopā ar tuviniekiem, kam savukārt izolācija nav noteikta. Tikām Pasaules veselības organizācija un iesaistīto valstu sērgu pārraugi stāsta, ka neesot pamata uztraukties, izplatīšanās risks zems utt. — līdzīgi kā 2020. gada sākumā.

Tāpēc diemžēl jārēķinās un jāgatavojas, ka Andu vīruss var kļūt aktuāls arī Latvijai, kaut uz izpriecu kuģa nav bijis Latvijas valstspiederīgo. Tas rada jautājumu, ko atbildīgās Latvijas iestādes — Slimību profilakses un kontroles centrs, Veselības ministrija, Ministru kabinets — dara, lai nepieļautu sērgas ievazāšanu. Pirmkārt, vai ir gatavība momentā, dažās stundās, negaidot diennakti, slēgt gaisa satiksmi ar valstīm, kur būtu sākusies aplipināšana ar Andu vīrusu? Pieņemu, nav. Otrkārt, vai ir gatavība ātri ieviest robežkontroli gan sauszemes, gan gaisa robežā? Pieņemu, nav. Treškārt, vai ir gatavība izmitināt karantīnas stacijās un viesnīcās braucējus no valstīm, kur būtu sākusies aplipināšana ar Andu vīrusu, ja ne divus mēnešus, tad vismaz pusotru? Tā, ka gribēdams nevari citus satikt? Vai ir gatavība šādi izmitināt nevis pusotru simtu, bet pusotru tūkstoti un vairāk? Pieņemu, nav. Ceturtkārt, vai vismaz notikušas krizes vadības padomes sēdes par to, kā nepieļaut sērgas ievazāšanu, ko būtu rosinājusi SPKC direktore Elīna Dimiņa, veselības ministrs Hosams Abu Meri vai ministru prezidente Evika Siliņa? Pieņemu, nav. Un tā tālāk. Diemžēl, ievērojot 2020. gada sākuma pieredzi, ja nav drošu pierādījumu par rīcību, jāpieņem pretējais.

Tā vietā ir atklātībai nenodota SPKC informācija profesionālajām ārstu asociācijām un slimnīcām par Andu hantavīrusa infekciju, tās diagnostiku, kā arī rīcību slimības konstatēšanas gadījumā, bet publiski vien pāris SPKC ziņu ar vēstījumiem:

“Speciālisti uzsver, ka risks saslimšanai Eiropas iedzīvotājiem šobrīd ir ļoti zems. Uz kuģa tiek veikti drošības un infekcijas kontroles pasākumi, turklāt hantavīrusi parasti viegli neizplatās no cilvēka uz cilvēku,”

un:

“Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) turpina uzraudzīt situācijas attīstību saistībā ar Andu hantavīrusa uzliesmojumu kruīza kuģī un vēlreiz vēlas uzsvērt, ka risks Eiropas iedzīvotājiem saistībā ar šo uzliesmojumu ir ļoti zems, ko apliecina arī Eiropas slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) eksperti. Šobrīd saslimušajiem un noteiktajām kontaktpersonām ir karantīna un veselības stāvokļa uzraudzība, lai nepieļautu slimības tālāku izplatīšanos.”

Kaut būtu tik rožaini! Izmisīgi vēlos, kaut Andu vīrusa uzliesmojums izdzistu. Bet veselības sargu rīcība šobrīd tāda, ka tas, ja notiks, būs laimīga gadījuma dēļ, nevis pienācīgas un stingras rīcības dēļ. Arī Latvijā šobrīd ir iespējams nepieļaut sērgas ievazāšanu. Bet, ja tas notiks, tā nebūs nenovēršama dabas stichija, bet veselības sargu bezdarbības dēļ. Tādas bezdarbības, salīdzinot ar ko Sprūda muļļāšanās Aizsardzības ministrijā bijusi nevainīgi nieki. Jo runa par lipīgu sērgu ar trešdaļas mirstību.

Asuāna ūdenskrātuve Latvijā

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Saeimas vietu sadalījums vēlēšanu apgabaliem — noteikts


Šodien oficiāli noteikts ievēlējamo deputātu skaits Saeimas vēlēšanu apgabalos. Aprēķināšanas kārtība aprakstīta Saeimas vēlēšanu likuma 8. panta otrā daļā:

(2) Katrā vēlēšanu apgabalā ievēlējamo deputātu skaitu nosaka šādi:
1) visu vēlētāju skaitu dala ar skaitli 100;

1553583 : 100 = 15535,83

2) katra vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitu dala ar šā panta otrās daļas 1.punktā noteiktās dalīšanas iznākumu. Šādi iegūtie veselie skaitļi apzīmē vēlēšanu apgabalos ievēlējamo deputātu skaitu;

Rīga 595665 :15535,83= 38,341
Vidzeme 399479 :15535,83= 25,713
Zemgale 199565 :15535,83= 12,845
Latgale 184382 :15535,83= 11,868
Kurzeme 174492 :15535,83= 11,232

3) ja šā panta otrās daļas 2. punktā noteiktā dalīšanas iznākuma veselo skaitļu summa ir mazāka par 100, ievēlējamo deputātu skaitu palielina par vienu vispirms tajā vēlēšanu apgabalā, kurā daļskaitlis ir vislielākais, pēc tam vēlēšanu apgabalā, kurā ir otrs lielākais daļskaitlis, un tā tālāk, līdz veselo skaitļu summa ir vienāda ar 100;

Rīga 38 0,341 38
Vidzeme 25 0,713 3. 26
Zemgale 12 0,845 2. 13
Latgale 11 0,868 1. 12
Kurzeme 11 0,232 11
KOPĀ 97 100

Savukārt ar kandidātu skaitu ir tā, ka ikvienā vēlēšanu apgabalā var pieteikt par pieciem kandidātiem vairāk, nekā ievēlējamo deputātu skaits (K=D+5), tā ka vienas partijas sarakstos var būt līdz 125 pretendentu pēc 100 Saeimas krēsliem. Iepriekšējās, 2022. gada Saeimas vēlēšanās drīkstēja par trim kandidātiem vairāk: K2022=D+3.

Turpinot salīdzināt ar 2022. gadu, Rīgas apgabalā ievēlēs 2 deputātus vairāk, bet pa vienam mazāk būs Latgalē un Kurzemē. Cēlonis — balsstiesīgo skaita maiņa: Rīgas apgabalā jūtami audzis skaits tajā iekļautās ārzemēs, savukārt Latgalē balsstiesīgo skaits jūtami krities. Salīdzinot vispār kopš 1920. gada Satversmes sapulces ar 150 deputātiem, attīstība bijusi tāda:

Ilgākā skatījumā vietu sadalījums ataino dēmografiski polītiskos procesus. Piemēram, mūsdienās (kopš 1993. gada) Rīgas apgabalā sākotnēji pilsoņi kūtrāk reģistrējās jaunajā iedzīvotāju reģistrā, tāpēc 1993. gadā ievēlēja pamazāk deputātu. Pēc tam līdz 2006. gadam Rīgas vēlētāju skaits auga, uzņemot pilsonībā kolonistus. Savukārt kopš 2006. gada Rīgas apgabala svaru vairo izceļošana uz ārzemēm. Citus apgabalus (visstraujāk Latgali) deldē negātīva dabiskā kustība un izceļošana, savukārt Vidzemei stabili turēties palīdz gredzens ap Rīgu, kas ir vienīgais apvidus Latvijā, kur iedzīvotāju skaits aug.

140 vārdu: 2026. gada riteņbraukšanas sezona — 3000 km


Sasniedzu šodien 3000 km šosezon. Salīdzinājums ar diviem pēdējiem rekordgadiem:

km 2024 2025 2026
1000 29.02. 24.02. 24.02.
2000 04.04. 14.04. 29.03.
3000 17.05. 27.05. 04.05.
4000 01.07. 12.07.

Rekordu apsteigums audzis no sešām dienām līdz trīspadsmit. Tas priecē. Arī sausais aprīlis palīdzējis. Ievērojamākie braucieni: Mangaļsalas mols, jūŗa Vecāķos, apkārt Juglas ezeram, Rumbulas veloceliņš līdz galam, pēc Iļģuciema kvasa ar malšanos pa Pārdaugavu, apskatīt degušo atkritumu centru Rumbulas Brīvnieku ielā. Attēliem ielikšu nelaimes. Vispirms ugunsgrēku pie Matīsa ielas dzelzceļa pārbrauktuves:

Pārbrauktuve bija slēgta, un dūmi tik stipri, ka neriskēju šķērsot, jo no dūmiem varēja pilnā ātrumā izlidot vilciens. Drīz arī izlidoja — no otras puses.

Otrkārt, bērzu, kas stiprā vējā (atceramies, bija tādas dienas aprīlī) bija nolūzis un aizšķērsojis lielāko daļu Jaunciema gatves pie bijušās kūdras noliktavas, kur tagad saules paneļi:

Ziņoju glābējiem, bet viņi jau zināja.

Tagad, lai tiktu līdz 9000 km, jāminas 25 km dienā un 175 km nedēļā. Ja mīšos sparīgāk, pēc nākamā tūkstoša kontrolskaitļus varēs samazināt.

Design a site like this with WordPress.com
Sākt darbu