Decembŗa statistika: nelegālas imigrācijas vilnis saplacis zem 400 tūkstošiem gadā


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, decembrī Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 10 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir par 6 tūkstošiem mazāk nekā novembrī un mazākais skaits kopš 2015. gada marta. Tas ir jūtami mazāk par pērnā decembŗa 119 tūkstošiem, tāpēc imigrācijas vilnis saplacis līdz 362 tūkstošiem 2016. gada laikā. Salīdzinot — 2015. gadā bija mazliet pāri miljonam:

migranti-2016-decembris

Sīkākā dalījumā Grieķijā iebr[a]ukušo skaits mēnesī bijis 1,7 tūkstoši, turpinot lēnu lejupslīdi no 3,4 tūkstošiem augustā. Labākai apjēgšanai: intensitāte tāda, it kā Latvijā decembrī būtu ieradušies ~250 nelegālu imigrantu. Tiesa, minētie 1,7 tūkstoši ir daudz mazāk nekā 109 tūkstoši 2015. gada decembrī, un šī atšķirība kārtējo reizi rāda, ka imigranti nebēg uz Eiropu no kaŗiem un vajāšanām — jo vai tad Sīrijā šobrīd 65 reižu (108 742 / 1665) mierīgāka dzīve nekā pērn ap šo laiku? Vai tad Grieķijā kļuvis 65 reižu grūtāk iekļūt? Nē, Maķedonija kopš pavasaŗa tur slēgtu robežpārkāpējiem robežu ar Grieķiju un sargā eiropiešu tautas. Tāpēc iebr[a]ukušo kopskaits 2016. gadā bijis 173 tūkstoši, salīdzinot ar 857 tūkstošiem 2015. gadā.

Toties Italijā robežu tur vaļā, pat vēl vairāk — ES migrantu sūknētāji imigrantus aktīvi uzņem, kolīdz tie tikuši ārā no Lībijas ūdeņiem, un tad organizēti ved pāri Vidusjūŗai Eiropā. Pielīdzinot attālumus Latvijai, tas būtu, it kā pietiktu nolaisties pa Daugavu no Ķengaraga līdz ietekai jūŗā un tur varētu pārsēsties kuģī, kas par velti aizved uz apsolīto zemi Stokholmā. Vai arī, ja rēķina pa jūŗu, tad būtu pašu spēkiem jātiek no Daugavas ietekas līdz Mellužiem vai Lilastei, kur dežūrētu kuģi uz Stokholmu. Ziemā laikapstākļi ir nelabvēlīgāki, tāpēc nelegālu imigrantu plūsma samazinājusies no 27 tūkstošiem oktobrī līdz 14 tūkstošiem novembrī un 8 tūkstošiem decembrī. Tiesa, arī tas ir piecreiz vairāk nekā Grieķijā. Iznākumā 2016. gadā Italijā iebr[a]ukušo bijis vairāk nekā jebkad: 181 tūkstotis (2015. gadā bija 154 tūkstoši, 2014. gadā 170 tūkstoši).

Pazudušas mantas tiešām var atrast ar “Facebook” palīdzību


Līdz šim visai kūtri sejgrāmatā dalījos ar sludinājumiem par pazudušām un atrastām mantām, jo biju aplēsis, ka no tā kādai jēgai būt ir visai zema varbūtība. Līdz šim. Bet ne turpmāk. Jo nule “Facebook” tika ieraudzīta vēsts par atrastu mantu, kas bija pazudusi mūsu ģimenei. Tāpēc piedodiet, sejgrāmatas draugi, ja turpmāk dalīšos visādos sludinājumos.

140 vārdu: kaķu cietoksnis


img_20170115_1812081Sestdien bija atkusnis. Tāpēc, kad ar bērniem izgāju laukā, pabraukājušies ragavās (velci, tēti!), atradām piemērotu vietu un uzcēlām sniegavīru. Piecgadnieks vēla, es krāvu, 1¾-gadniece līdzi priecājās. Atkusnis bija arī svētdien. Izmantojām to un priekšpusdienā turpinājām iesākto, un blakus sniegavīram uzcēlām cietoksni. Vēlāk nejauši redzējām, ka sniegavīru kāda slikta vēlīnas sākumskolas vecuma meitene sagrauj. Piecgadnieks tomēr izpostīšanu uztvēra savaldīti.

Vakarā atgriezāmies notikuma vietā, un piecgadnieks izlēma nevis atjaunot sniegavīru, bet papildināt cietoksni. Piemūrējām tam klāt sniegavīra atliekas un pēdējiem spēkiem savēlām vēl dažas bumbas — pēdējiem spēkiem ne tāpēc, ka spēki beigtos, bet tāpēc, ka atkusnis beidzās un sniegs vairs tik labi nelipa. Pirmo reizi ne tikai piecgadnieka, bet arī, cik atceros, manā mūžā mums bija cietoksnis ar jumtu (skatīt attēlā). Un vēl dziļāk vakarā nejauši ieraudzījām, ka mūsu cietoksni apsēduši vismaz pieci kaķi: kas augšā, kas apakšā, kas iekšā, kas priekšā.

2017. gads Eiropai — trīs nevēlēšanas šogad


theresa-may-article-50-7101661

“Getty Images” attēls

Iepriekšējā ierakstā minēju trīs ievērības cienīgas vēlēšanas, kas šogad notiks Eiropā. Vēlos pieminēt arī trīs citas ievērības cienīgas lietas. Tā kā tās saistītas ar vēlēšanām, bet nav gluži 100% droši gaidāmas vēlēšanas, varbūt tās var saukt par nevēlēšanām.

Pirmā laika secībā varētu būt Lielbritanijas izstāšanās pieteikums no ES. Briti pērn Jāņos nobalsoja izstāties, būtu korekti visas lietas nokopt līdz 2019. gada jūnija sākumā iecerētām Eiroparlamenta vēlēšanām, ES līguma 50. pants noteic divu gadu termiņu no izstāšanās pieteikuma iesniegšanas līdz lietu nokopšanas beigām. Attiecīgi Lielbritanijas premjere Terēza Meja apsolījusi iesniegt izstāšanās pieteikumu līdz šīgada marta beigām, un gada sākumā tika ziņots, ka tas varētu notikt marta sākumā. Pretinieki gan nemitas mest šķēršļus ceļā, piemēram, redzēs, ko šomēnes spriedīs Augstākā tiesa un ko pēc tam parlaments. Decembrī parlaments jau lietu skatīja, un vismaz toreiz arī ES piekritēju vairums atbalstīja izstāšanās pieteikuma iesniegšanu līdz martam — kuŗš cieņā pret pilsoņu gribu, kuŗš bailēs no sekām savai polītiskai karjerai nākamās vēlēšanās, ja spļautu tautai acīs.

“The Guardian” foto

Otrs notikums ir iespējama Katalonijas neatkarības nobalsošana septembrī. Oktobrī Katalonijas parlaments pieņēma likumu par to, tak līdz šim visi gājieni pēc neatkarības paklausīgi apturēti pēc Spānijas varas iestāžu spiediena un iejaukšanās. Arī šoreiz tā sākusies. Nezinu, kas notiks tālāk, bet pat tad, ja nobalsošana notiek, balsstiesības ir arī iebraucējiem no Spānijas un kopumā aptaujās neatkarība pagaidām nav skaidri pārspējusi 50:50 līmeni. Turklāt ne pārāk lielo nācionālistu vairākumu parlamentā veido gan labēji, gan kreisi nācionālisti, kas savā starpā ārpus neatkarības jautājuma diez cik nesatiek. Vēl vairāk — tagadējais Katalonijas prezidents, kas pārstāv galveno, labējo nācionālistu partiju, paziņojis, ka netēmē uz amatu nākamās vēlēšanās, un tādējādi radījis augsni iekšējai sāncensībai savā partijā.

20160709_ldd001_01

Džona Bārklija attēls

Trešā ir Italija. Gada nogalē kreisais premjers zaudēja paša izsludinātu nobalsošanu par paša ierosinātiem satversmes grozījumiem. Bija piedraudējis atkāpties, ja zaudēs — un bija jāatkāpjas. Vietā ātri tika izveidota cita tāda pati kreisa valdība. Citos apstākļos polītiskā loģika varbūt būtu rīkot ārkārtas vēlēšanas, taču Italijas vēlēšanu sistēma piešķiŗ 1. vietu guvušai partijai papildvietas, lai tai būtu vairākums, un valdošā kreisā Dēmokratiskā partija aptaujās nebūt nav droši pirmā vietā.

Polītisko stāvokli var ietekmēt saimniecības nestabilitāte. Grīļība nav nekāds noslēpums, un nupat valdība “glāba”, tas ir, ar godīgiem pilsoņiem atņemtu naudu aizmaksāja muļķu un blēžu zaudējumus vienā savā pareksā. Nav garantijas, ka tas būs pēdējais. Un, ja Italijas sociālismam beigsies citu cilvēku nauda, tā būs jālūdz ārpusē. Bet Vācijas polītiķi savu vēlēšanu gadā var būt negribīgāki nolaist Lielajā Romas kloākā miljardus saviem vēlētājiem atņemtas naudas. Bet kur viņi dēsies — pirmkārt, lojālitāte pret ES pārāka nekā pret savu tautu; otrkārt, Italijai gan jau ir šantāžas iespējas, piemēram, attiecībā uz “Deutsche Bank”, priekš pa burbuli aizietu savējās bankas.

Visbeidzot jāatceras, ka Italija šobrīd ir galvenie izcilu Afrikas mūziķu, arķitektu, zinātnieku un biznesa līdeŗu vārti uz Eiropu. Pašvaldības, uzņēmēji un visi līdzpilsoņi jau novērtē ieguvumus, ko sniedz saskarsme ar citām kultūrām. Italieši cer, ka prot būt atvērti pret citādo, tādējādi kļūstot bagātāki savās kultūras pieredzēs un plašāki savā redzeslokā. Un vēl italieši cer izteikt vēlēšanās savu pateicību valdībai par to. Jo dots devējam atdodas.

Apkopojot par Italiju: šogad pieskatāmas lietas ir saimniecības stāvoklis, imigrācija un ārkārtas vēlēšanas.

2017. gads Eiropai — trīs vēlēšanas šogad


Pērn Eiropā galvenais vēlēšanu notikums, protams, bija britu nobalsošana par izstāšanos no ES. Pakāpienu zemāk drūzmējas vairāki citi:

  • Nīderlandē vēlētājiem pa rokai gadījās asociācijas līgums ar Ukrainu, lai pateiktu, ko viņi domā par ES;
  • it kā ne pirmo reizi vēlēšanas rīko, tomēr Austrija vēlēja prezidentu turpat visu gadu, pat atceldama un pārceldama vēlēšanas;
  • Moldovā satversmes tiesa atjaunoja tiešas prezidenta vēlēšanas, un tajās ievēlēja Kremļa kandidātu;
  • Italijas premjers rīkoja nobalsošanu par saviem satversmes grozījumiem un piesolīja atkāpties, ja noraidīs. Noraidīja, bija jāatkāpjas.

Arī šogad gaidāmas vairākas svarīgas vēlēšanas, turklāt papildu spriedzi rada iespējamā eiropiešu reakcija uz 3. pasaules imigrantu iebr[a]ukšanu un pieredze ar brizeju un Trampu. Manuprāt, īpašu uzmanību pelna trīs vēlēšanas.

Laika ziņā pirmās ir jau pēc pāris mēnešiem: 15. martā Nīderlandes parlamenta apakšpalāta (Otrā kamera). Tajā ir 150 deputātu, visa valsts (13 miljoni vēlētāju) viens vēlēšanu apgabals, barjera 1/150 jeb 0,67%. Nav brīnums, ka visai augsta polītiskā sadrumstalotība.

Neatkarīgi no vērotāju attieksmes ciešākā uzmanība pievērsta nācionālajai Gērta Vildersa Brīvības partijai. Nīderlandē partiju reitingus parasti mēra nevis balsu procentos, bet Otrās kameras vietās, un šobrīd Brīvības partija ir 1. vietā ar 35 vietām, salīdzinot ar premjera līberāļu 24 un kristīgo dēmokratu 15. Tiesa, Nīderlandē vērojama parādība, ka daļa pilsoņu, kuŗi vēlēšanu starplaikā aptaujās sakās atbalstām Brīvības partiju, tuvāk vēlēšanām sabīstas no savas uzdrošināšanās un nobalso par ko līberālāku. No otras puses — tik augsts reitings tik tuvu vēlēšanām Brīvības partijai vēl nav bijis.

Kādi varētu būt iznākumi? Parastā piezīme: notikumu virzienu mēdzu prognozēt samērā labi, bet esmu konservātīvs pēc dabas, tāpēc pārmaiņu apmēru — vienalga, uz labu vai ļaunu — bieži paredzu mazāku, nekā notiek īstenībā. Otra piezīme: te un turpmāk vairāk pievērsīšos, cik ticami un labvēlīgi iznākumi var būt nācionālistiem. Kreisā Darba partija jūtami zaudēs, Brīvības partija var iegūt 1. vietu, bet ne dominējošu. Tāpēc turpmākais atkarīgs no pārējām partijām: vai tās piekritīs koalīcijai, vai apvienosies atstāt brīvībniekus opozīcijā. Ja arī Brīvības partija būs valdībā, nedomāju, ka Vildersam ļaus kļūt par premjeru. Svarīgākais būs metapolītika: cik lielā mērā sabiedriskā doma un valdības politika būs vērsta nosargāt Nīderlandes brīvības pret islāmizēšanu. Starp citu, Nīderlandē imigranti jau sākuši atkrist no kreisajiem, imigrantu partija jau nodibināta, un tai ir labas izredzes pirmo reizi vēlēšanās tikt parlamentā.

23. aprīlī sākas Francijas vēlēšanas, precīzāk, prezidenta vēlēšanu 1. kārta. Janvāŗa beigās vēl būs sociālistu priekšvēlēšanas, lai izraudzītu savu kandidātu, taču pašreizējā prezidenta partijai diez vai kāds lēš pat iekļūšanu 2. kārtā. Aptaujas rāda visai sīvu cīņu, tomēr ticamākais izskatās, ka otrā kārtā 7. maijā sacentīsies putinists Fransuā Fijons (republikāņi), kas negrasās sargāt savu valsti arī no 3. pasaules imigrantu iebrukuma un islāmizēšanas, un putiniste Marina Lepēna (Nācionālā fronte), kas gatava vērsties vismaz pret imigrāciju un islāmizāciju. Gada nogalē atklājies, ka Lepēnai apsīkuši Krievijas finanču avoti, un tas mudina domāt, ka Kremlis par savu kandidātu izraudzījies Fijonu. Ar nepacietību gaidu, kad tie, kas sludināja, cik jauki būtu ievēlēt sievieti par amerikāņu prezidenti, sāks tikpat aizgrābti saukt pēc pirmās franču prezidentes.

Izredzes? Otrās kārtas aptaujās Fijons priekšā Lepēnai ar 2:1. Vēl var salīdzināt ar 2015. gada reģionu vēlēšanām. Augstākais Nācionālās frontes atbalsts 1. kārtā bija 41% divos reģionos. 2. kārtā fronte šais reģionos dabūja 42% un 45%. Grūti iedomāties, ka valstī kopumā gaidāmi labāki panākumi. Tāpēc mana šībrīža prognoze ir, ka Lepēna iekļūs otrā kārtā un var iegūt 1 .vietu pirmā kārtā, taču 2. kārtā Fijons uzvarēs ar 60:40.

Bet tas vēl nav viss. 11. jūnijā notiek parlamenta (Tautas sapulces) vēlēšanas, un 18. jūnijā otrā kārta, kad parasti ievēlē lielāko daļu deputātu. Vēlētāji mēdz turpināt prezidenta vēlēšanās iesākto, tāpēc kreisais spārns varētu zaudēt republikāņiem. Mažoritāra divu kārtu vēlēšanu sistēma ievērojami apgrūtina malēju (jebkādā ziņā) kandidātu ievēlēšanu, tāpēc Nācionālā fronte 2012. gadā ar 14% balsu izcīnīja vien 2 vietas no 577. Šoreiz, pieņemot ~20% balsu, tiktu grūti nosakāms divciparu skaitlis (bet drīzāk tuvāks 10 nekā 100), taču tik un tā stingrs mazākums.

Treškārt, precīzs datums, cik saprotu, vēl nav noteikts, bet gan jau septembŗa beigās vēlēs Vācijas Bundestāgu (parlamenta apakšpalāta). Vācija iedzīvotāju un saimniecības ziņā ir lielākā Eiropas valsts, un pašreizējās kancleres (valdības vadītājas) Angelas Merķeles ieguldījums nelegālu imigrantu ievešanā diez vai pārspējams. Bundestāgam ir it kā jaukta vēlēšanu sistēma, tomēr izšķirīgs ir balsu sadalījums proporcionālā daļā. Lai īsteni tiktu iekšā, jāgūst vismaz 5% balsu vai vismaz 3 vienmandāta vietu.

Reitingu attīstība ir tāda:

 german_opinion_polls_2017_election1

Kā redzams, 2015. gada vidū noticis vai sācies kas tāds, kā dēļ Merķeles partija jūtami nokritusies, bet “Alternātīva Vācijai” trīskāršojusi atbalstu un izvirzījusies par 3. lielāko partiju. Varam trīsreiz minēt, kas. Līdz rudenim, kad skaitīs cāļus, vēl jānodzīvo, bet pa ceļam vēl būs dažas cāļu miniskaitīšanas — zemju vēlēšanas: 26. martā Zārā, 7. maijā Šlēsvigā-Holšteinā un 14. maijā Ziemeļreinā-Rietumfālē.

Sociāldēmokrātiem bija reāla iespēja cīnīties par Merķeles gāšanu, izvirzot par kanclera kandidātu bijušo Eiroparlamenta vadītāju Mārtiņu Šulcu, taču tā vietā viņi izvēlējušies veģetēt pie Merķeles sāniem arī turpmāk. Jo visticamākais iznākums ir, ka Merķele koalīcijā ar sociķiem paliks arī pēc vēlēšanām. Iespējams, abas partijas gūs visu laiku zemāko rezultātu, teiksim, 30% un 20%, tomēr ar to pietiks, lai paliktu pie varas. Ja pat notiek polītiska zemestrīce, “Alternātīva Vācijai” apsteidz sociāldēmokratus un KDS/KSS+SDP nav vairākuma, var droši prognozēt, ka Alternātīva pie varas netiks — valdošās partijas paņems pulciņā zaļos vai brīvos dēmokratus (ja viņi iekļūs Bundestāgā). Arī te svarīgākais būs metapolītika: cik lielā mērā sabiedriskā doma un valdības politika būs vērsta nosargāt Vāciju pret islāmizēšanu un imigrāciju.

Apkopojot: britu balsojums atjaunot neatkarību ir ES gala sākums. Diemžēl pati ES parūpējusies, lai mierīga pārtapšana nācionālās valstīs, kas brīvprātīgi sadarbojas cita ar citu, būtu apšaubāma — pašnāvnieciskas etnopolītikas sekas ir augoši 3. pasaules kolonistu un pamattautu konflikti, kas 2016. gadā bija asāki nekā 2015. gadā. Vēlētāju reakcija uz vartuŗu atsvešināšanos no savas tautas un uz viņu riebumu pret pilsoņiem turpināsies 2017. gadā, nācionālisti Vecajā Eiropā gūs lielākus panākumus vēlēšanās, attiecīgi arī ietekmi, taču ne pietiekami, lai līdzinātos Ungarijai, Polijai, brizejai vai Trampam. Svarīgākais būs metapolītika: tautu attieksme pret dzīšanu pašnāvībā un cik lielā mērā vartuŗi bailēs zaudēt varu atmetīs savas tautas nicināšanu un nīcināšanu.

Mišela Velbeka “Pakļaušanās”


97899842359361Ticat vai ne, tikai tagad izlasīju Mišela Velbeka “Pakļaušanos”. Un tikai tāpēc, ka darba kolēģe aizdeva, ko palasīties gadumijas svētkos. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Romānā autors apraksta Eiropas islāmizēšanu, konkrēti, līberāļu pakļaušanos islāmam, paraugtipam izmantodams Francijas augstskolas pasniedzēju. Fransuā, speciālizējies kaut kādā 19. gs. beigu rakstniekā (kas tikpat labi varētu būt autora izgudrots, tomēr ir bijis patiesībā), velk bezjēdzīgu augsti un šauri izglītota līberāļa dzīvi — bez ģimenes, bez tautiskas pašapziņas, bez ticības un kopības izjūtas kam augstākam un plašākam. Vienīgais, kas palicis: baudkāre un miesas prieki. Ēdieni, kuŗu ziņā kolonizācija jau notikusi, un reibīgi dzērieni, bet visvairāk dzimumdzīve ar studentēm, kas tiek mainītas katru gadu. Taču 44 gadu vecumā arī šai ziņā gandarījumu gūt kļūst arvien grūtāk.

Tāda parasta mūsdienu līberāļa dzīve, līdz Francijas islāmizēšana no evolūcijas pāriet revolūcijā. Kā teicis vācu oikonomists Rīdigers Dornbušs,

krizes atnākšanai vajag daudz vairāk laika, nekā jūs domājat, un tad tā notiek daudz straujāk, nekā jūs būtu domājis.

Velbeka versijā tas notiek 2022. gada Francijas prezidenta vēlēšanās, kuŗu otrā kārtā pret Nācionālo fronti iekļūst Musulmaņu brālības kandidāts. Spriedzes kulminācija ir 2. kārtas diena 29. maijā, divas nedēļas pēc pirmās kārtas. Pēc tam Fransuā gaita līdzinās netīrumam no vannas izlaižamā ūdenī: vispirms lēni, tad arvien ātrāk un pa spirāli, līdz tiek ierauts kanalizācijā. Izšķirīgais pakļaušanās arguments ir tā pati baudkāre: pirmkārt, debešķīga alga, otrkārt, drošas izredzes bez īpašām pūlēm dabūt pilnīgā savā pakļautībā trīs sievas, kas varētu būt divreiz un vēl jaunākas par pašu.

Velbeks raksta mierīgi, it kā bez niknuma. Nebaksta ar pirkstu acī, bet ar mājienu un sīkumu ļauj lasītājam pašam saprast lietas būtību. Visvairāk par sieviešu stāvokli islāma varā: gaŗāmejot konstatē faktu, ka augstskolas goda pieņemšanā tikai vīrieši sanākuši. Vai vēl: pavasaris klāt, pērn gan sievietes citādi ģērbās. Vai: islāmā pārgājušam augstskolas rektoram viena no sievām piecpadsmitgadīga un vārdā Aiša. Tāpat par citām lietām: ka līberāļu plašsaziņas līdzekļi jau labu laiku priekš izšķirīgajiem notikumiem noklusē etniskās sadursmes; ka apkalpošana TGV ātrvilcienos kļūst sliktāka utt. Cits Velbeka paņēmiens ir daiļrunīgu pretstatu izmantošana: smalks kokteiļvakars — ko pārtrauc šāvieni un sprādzieni; teicama franču kultūras pārzināšana un tās apņemta sadzīve — un pilnīga kultūras mantinieku nevēlēšanās mantojumu aizstāvēt un uzturēt.

Vieglu mājienu veidā iezīmēts žīdu liktenis, paraugtipam izraudzīta Fransuā mīļākā Mirjama. Vispirms bēgšana uz tēviju un līberāļa vienaldzība:

“Šai ziņā es neloloju lielas cerības.” Viņa šaubīdamās nogrozīja galvu. “Kad musulmaņu partija nāk pie varas, tas ebrejiem nekad neko labu nesola. Nezinu nevienu piemēru, kas atspēkotu šo likumību…” Es klusēju: patiesībā es necik labi nepārzināju vēsturi, licejā es biju neuzmanīgs skolnieks, un arī pēc tam man nekad nebija izdevies izlasīt nevienu vēstures grāmatu līdz beigām.

Tad māju atrašana savā tautā un tēvijā un līberāļa nespēja tam līdzināties:

Katrā ziņā viņa nemainīgi jūsmoja par Izraēlu. “Nav viegli, bet mēs zinām, kāpēc šeit esam,” viņa man rakstīja; es būtu priecīgs, ja man būtu tāda pati pārliecība.

Visbeidzot pāris rāmos vilcienos atklāts, ka pakļāvušies līberāļi un islāmisti sagatavojuši žīdiem otru holokaustu, bet Fransuā tas neuztrauc:

Pirms teikšu atbildes uzrunu (kas pēc tradīcijas ir ārkārtīgi īsa), es noteikti pēdējo reizi iedomāšos par Mirjamu. Viņa dzīvos savu dzīvi, tas man bija zināms, daudz grūtākos apstākļos nekā manējie. Es no sirds viņai novēlēšu, lai viņas dzīve ir laimīga — lai arī tam īsti nespēšu noticēt.

Kokteiļvakars būs jautrs un turpināsies līdz pat naktij.

Biju bažījies, vai galvenā varoņa dzimumdzīves apraksta natūrālisms nesabojās grāmatu. Nē, jo, pirmkārt, aizņem ierobežotu apjomu un, otrkārt, atbaidošā līberāļa dzīvīte ir tāda, kāda ir. Ticamības iespaidu mazina, ka Velbeka tēlotā Francijā pēc vēlēšanu 2.kārtas pazūd jebkāda pretošanās islāmizēšanai. Tomēr vājākā “Pakļaušanās” daļa ir tulkotāja Dena Dimiņa pēcvārds. Iztulkojis viņš lieliski, taču pēcvārds ir izspļauti pavadvārdi, kādus krievu laikā karināja klāt ideoloģiski apšaubāmām Rietumu grāmatām un filmām — kā ko pareizi saprast un ko labāk nesaprast. Tomēr meistarība zudusi: Dimiņa pavadvārdi ielikti grāmatas beigās, kad iespaidi jau radušies, domas raisījušās un postījums lasītāju smadzenēm jau nodarīts, un pēcvārdā to labot ir daudz grūtāk.

Par grāmatu un izrādi. Cenšos iepazīties ar oriģināldarbu priekš atvasinājumiem. Šai reizē oriģināls ir grāmata. Nu esmu to izlasījis, bet jūtu, ka trīs bērnu ģimenes apstākļos atrast 4,5 stundas izrādei būs pagrūti. Lai nu paliek bez manis. Varbūt… kaut kad…

Pašu grāmatu arī izlasījis labprāt iegūtu savā īpašumā, tak izdevēja prasītie 10,86Ls par 224 lappusēm neiejūsmina. Ja kāds gatavs sagādāt lētāk, labprāt uzklausīšu.

2016. gads Rietumiem — brizeja un Tramps


Domāju, neesmu pārāk oriģināls, par svarīgākiem 2016. gada Rietumu kultūras notikumiem atzīdams britu tautas nobalsošanas lēmumu izstāties no ES un Donalda Trampa uzvaru Apvienoto Amerikas Valstu prezidenta vēlēšanās. Trešais ir Eiropas kolonizācijas turpināšanās, kuŗas manāmākās izpausmes bija nelegālu 3. pasaules imigrantu iebrukuma turpināšanās, imigrantu noziegumi un arvien vairāk musulmaņu terroristu uzbrukumu. Bet vispirms par galveno.

Vislabāk to iemieso britu Neatkarības partijas vadītāja Naidžela Farāža iečivinātais ikoniskais foto:

Ja patīk kustīgi attēli ar skaņu, varu piedāvāt divas dziesmiņas par to pašu:

Atbildot, kāpēc tā notika, atkal neesmu pārāk oriģināls: vēlētāju reakcija uz vartuŗu atsvešināšanos no savas tautas un uz viņu riebumu pret pilsoņiem. Vismaz attiecībā uz britiem var droši piebilst, ka iznākums būtu pretējs, ja ES nebūtu atmetusi robežu sargāšanu un tādējādi izraisījusi nelegālu trešās pasaules (īpaši musulmaņu) imigrantu iebrukumu Eiropā. Prātā nāk divas tautas gudrības: pirmkārt, īstermiņā — paši pūta, paši dega; otrkārt, ilgtermiņā — imperijas mirst no gremošanas traucējumiem. Arī šai Savienībai tādi sākušies, kaut, protams, paies gadi līdz pēdējās dvašas izlaišanai. Kāda cita Savienība izvilka vēl gandrīz desmit gadu pēc tam, kad kļuva redzami tādi simptomi kā Amerikas graudu ievešana (arī Rīgas ostā), nespēja pilnīgi apspiest poļu “Solidāritāti” un ieķitēšanās Afganistānā.

21_29_02_16_w3b5527_kopie_21

Nelegāli imigranti 29. februārī cenšas iekļūt no Grieķijas Maķedonijā. Pjēra Kroma foto

Un vēl trešā tautas gudrība: mazs cinītis gāž lielu vezumu. Kā teicu, Eiropas kolonizēšanu lieku tikai trešā vietā. Jo ES pašnāvniecisko polītiku daļēji apturējis 2/5 Latvijas lieluma cinītis vārdā Maķedonija: 9. martā tā slēdza robežu nelegāliem imigrantiem no Grieķijas. Iznākumā, kas to būtu domājis, ievērojami mazinājās migrantu ierašanās arī Grieķijā, kas novembrī bija 151249/1991=76 reižu mazāka nekā 2015. gada novembrī, kaut diez vai Sīrijā šobrīd ir 76 reižu mierīgāka dzīve nekā pērn ap šo laiku.

Tiesa, robežu tur vaļā Italijā. Pat vēl vairāk — ES migrantu sūknētāji imigrantus aktīvi uzņem, kolīdz tie tikuši ārā no Lībijas ūdeņiem, un tad organizēti ved pāri Vidusjūŗai Eiropā. Tomēr ģeografisku apstākļu dēļ šī migrantu sūkņa jauda ir zemāka nekā Grieķijas: pērnais rekords 181 tūkstoša iebr[a]ucēju apmērā tik un tā ir jūtami mazāk nekā 854 tūkstoši Grieķijā 2015. gadā.

Visiem galvenajiem 2016. gada notikumiem būs sekas un turpinājums 2017. gadā, un vēlreiz neesmu pārāk oriģināls, secinādams, ka dzīvojam interesantos laikos; pats — otrreiz mūžā.

%d bloggers like this: