Pusapraktais gājēju tunelis zem K.Ulmaņa gatves


K.Ulmaņa gatvi būvēja nežēlīgi — kā jau krievu laikā pret latviešiem: neskatoties iznīcināja desmitiem privātmāju Zaķusalā, Torņakalnā un Bieriņos. Mazliet lielāku žēlastību izrādīja pret sabiedriskām iestādēm. Psīchoneiroloģiskajam pansionātam Telts ielā 1 K.Ulmaņa gatve pāršķēla zemesgabalu. kadastrs.lv kartē var redzēt, ka otrpus ielas palika lielākā daļa iekšpagalma:

K.Ulmaņa gatves zemesgabali

Nezinu, kā, bet izdevās izsist, lai uz atšķelto zemesgabala daļu uztaisa tuneli zem K.Ulmaņa gatves. Kādu laiku man šķita, ka nodoms bijis arī tiešs celiņš no pansionāta uz 2.slimnīcu, tomēr neizskatās, ka tāds celiņš bijis. LĢIA karšu pārlūkā tuneļa būves iezīmētas ar sarkanu kontūru, kas rāda, ka tās nav zemes līmenī:

K.Ulmaņa gatves plāns

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Āpšu pārvērtības un Konrāds, Ludviķis un Daniels pie Vēja bulvāŗa


Senākos laikos, kad Mūkusalas ielas vietā bija Mūkusala un citas Daugavas palienes salas, ceļš uz Bausku bija tagadējā Bauskas iela, kas veda gar Daugavas ielejas augšmalu. Tikai pašā sākumā, kur tā atzarojās no Jelgavas ielas, Bauskas iela bija no ielejas malas attālāk, kā tas redzams 1798.g. kartē:

Bauskas ceļš 1798

Lai lieki nelīkumotu, tika iestaigāts un izbraukāts ceļš, kas savienoja Jelgavas un Bauskas ielu gar Daugavas ielejas augšmalu. Kā jau kalnā, visai vējains. Tā radās tagadējā Vēja iela (1978.g. foto — bet arī tagad diži neatšķiŗas):

000730560001_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85[1]

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Silts ieteikums kompetences un pasaules uzskata izkopšanai — lasīt “Instapundit”


Instapundit-700x130[1]Atļaujos dot padoma kompetences un pasaules uzskata izkopšanai: lasīt “Instapundit”. Visvairāk jau domubiedriem nācionālistiem, bet vispār katram prātīgam cilvēkam. “Instapundit” ir Tenesijas Ūniversitātes tieslietu profesora Glena Reinoldsa emuāri, kuŗos piedalās arī viesrakstītāji. ‘Instapundit’ ir saliktenis no ‘instant’ (tūlītējs) un ‘pundit’ (viszinis). Pats lasu >10 gadu un citiem iesaku trīs cēloņu dēļ:

  1. tā ir lieliska ziņu centrāle. Nezinu, pa kuŗu laiku Reinoldss pagūst padarīt maizesdarba, bet, piemēram, vakar publicēts 50 ziņu, no tām 42 paša Reinoldsa. Lielākais trūkums — centrēšanās uz Ameriku. Bet pat ar visu to es teiktu, ka viņš tik un tā pārspēj Latvijas plašsaziņas līdzekļus (izņemot LETU un BNS) ziņu svarīgumā, ātrumā un pilnīgumā;
  2. tā ir teicama pasaules uzskata skola. Reinoldss nav nācionālists, un es teiktu, ka viņam tuvākā ideoloģija ir libertārisms. Ne visā esmu vienisprātis, bet noteikti vērts ieklausīties, ko — un kāpēc — domāt. Lielākoties būs jāpiekrīt;
  3. tā ir cienīgs paraugs, kā cīnīties ideju cīņā. Sākot no ziņas parauga: saite + īss apraksts + īss viedoklis. Īsu un trāpīgu vēstījumu blietēšana. Izsmiekls. Necenšanās gludināt un glumināt domas un valodu. Ir arī tiešas pamācības, kā cīnīties ideju cīņā. Un tā tālāk.

Tā ka lasām, mīlīši.

Tirgus ir visā — Vecāķu stāvvietas


Neliels, bet uzskatāms piemērs, kā darbojas cilvēka daba un tirgus likumi: Vecāķu stāvvietas. Rīgas dome Vecāķus aiz Mangaļsalas pagrieziena ielikusi stāvēšanas aizlieguma zonā un Vecāķu vidū salikusi maksas stāvvietas. (Precīzitātes labad var piebilst, ka Vēlavu ielas galā vēl ļauts stāvēt diviem invalīdiem.) Stāvēšana maksā 2€/d:

Vecāķu stāvvietas

Un kas notiek? Uzņēmīgi vecāķnieki laipni paveŗ savas sētas vārtus un ļauj atpūtniekiem automobili atstāt pie sevis. Par 3€/d. Ko tas nozīmē, ko no tā var secināt? Tas nozīmē, ka domes piedāvājums ir tik mazs (maz stāvvietu), ka visa pieprasījuma apmierināt nevar (visiem vietas nepietiek). Pat darbdienas vakarā gandrīz viss pilns, un tukšas vietas parādās vien no jūŗas tālākās stāvvietās:

IMG_20150824_185152[1]

Pirmdiena, 18.50. Selgas iela pilna

Neapmierinātā pieprasījuma apmierināšanai rodas alternātīvs piedāvājums, ko cilvēki labprāt izmanto arī par dārgāku cenu.

Kārtējo reizi parādās, cik izcils informācijas nesējs ir cena (īpaši valsts nekropļota), kā to savulaik norādīja Ludvigs fon Mīzess. Jo visu minēto var secināt no viena nieka fakta, ka sētā likt ir dārgāk nekā domes stāvvietā. Ja sētā likt būtu lētāk, tas savukārt nozīmētu, ka dome saskrūvējusi savas cenas pārāk augstu. Un, ja domei rūpētu pilsoņu labums, tā saprastu, ka te aprakstītais ir signāls pēc vairāk stāvvietām Vecāķos.

Pie sēravotiem


Fū, es tomēr to paveicu. Brauciena un dienas rekords 102km un nedēļas rekords 207km. Ķeŗot silta laika, sadomāju aizlaist uz Jūŗmalu. Izdomāju kartē maksimālā maršruta, taču, lai iecerētais atpūtas brauciens neizvērstos pašmocībā, apsolījos sev mest miera, kad sajutīšos noguris vai mugursoma sāks plecus spiest (tādas lietas mēdz gadīties, sākot no 60km). Galu galā Jūŗmalā jebkuŗā brīdī tuvākā dzelzceļa stacija ir tikai dažu minūšu attālumā.

Maksimālais maršruts bija līdz Bigauņciemam, Slokas purvam, Kūdrai un Ķemeriem. Gribēju pa purva takām un ceļiem izlaist, kazi, kāda sēravota ieraudzīt. Jo kur Latvijā sēravoti? Protams, Ķemeros. Visi (labi, gandrīz visi) zina ķirzaciņas avota paviljona Ķemeru parkā Vēršupītes krastā. Bet tas nav vienīgais. Purvā ir vēl. Bet, sākot brauciena, neviena cita nezināju.

Vispirms četrās stundās ar līkumiņiem un pieturiņām (un izbaudot Jūŗmalas arķitektūras) izminos cauri Jūŗmalai līdz Bigauņciemam. Patīkami, ka Buļļuciems no zvejnieku kolchoza pārtop kūrortā. Patīkami, ka jūŗā ūdens bija silts. Fon Gerkāna “Skaisto skatu” mājas Bulduru prospekta galā tomēr izskatījās pārspīlētas, pompozas un bezgaumīgas — pat man, kam patīk funkcionālisms. Patīkami, kā Bulduros un Dzintaros, un citur jaunas un gaumīgi atjaunotas senākas ēkas pārmākušas krievu laika dinozaurus. Nepatīkami, ka Jūŗas ielas (līdztekus Jomas ielai jūŗas pusē) veloceliņā nevar vērot apbūvi, jo visu laiku jāskatās, lai uzlēktu šķērsielu un iebraucamo ceļu apmalītēm. Un beigās tas veloceliņš vēl ieved strupceļā pie dzelzceļa Lielupes krastā. Patīkama Kāpu iela, tik šobrīd tur liek, ja pareizi sapratu, kanalizāciju. Patīkami, ka, sākot no Vaivaru rehabilitācijas centra, visu ceļu līdz Bigauņciemam var braukt pa teicama seguma veloceliņu. Te stundu atpūtos vietējā ēstuvē “Dižpriede”. Tur ir tā: ja gribi tikt cauri lēti, ej pa labi pārtikas veikalā; ja esi gatavs dārgi, vari iet pa kreisi ēstuvē. Es aizgāju pa kreisi:

IMG_20150818_145950[1]

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Priedaine


Priedaine ir Rīgai tuvākā Jūŗmalas pilsētas daļa — vienīgā, kas nav starp Lielupi un jūŗu, bet gan otrā Lielupes krastā (labi, ir vēl Vārnukroga būdas, bet tās jau tikai Vārnukroga būdas). Vēsturiski galvenais ierašanās veids Priedainē bijis no stacijas, bet mūsdienās — no Jūŗmalas šosejas pirms Lielupes tilta. Rajona mugurkauls ir centrālā iela (Lielais prospekts), kam abās pusēs ir kvartāla platuma apbūve ar šķērsielām:

Priedaine

Ēkas celtas, sākot no stacijas apkaimes un gar Lielo prospektu tālāk un tālāk. Vēsturiski šis bijis turīgu vasarnīcu rajons, bet krievu laikā tās īpašniekiem atņemtas, tajās samitināti ievestie imigranti un tālākajā Priedaines galā uzceltas arī kolonistu silikātenes. Iznākumā Priedaine ir otrajā Jūŗmalas pārkrievošanas līmenī (pirmajā ir Kauguri), kas redzams gan 2011.g. tautskaitē, gan vēlēšanu iznākumos: 2014.g. Saeimas vēlēšanās Priedainē par “Saskaņu” nobalsoja 31,5% vēlētāju, salīdzinot ar 23,2% Latvijā kopumā.

Priedaines vēlēšanu iecirknis ir skaistā bērnudārzā: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Klīversala


Nācionālās bibliotēkas ēstuves nosaukums nenoliedzami vairojis plašāku izpratni, kas un kur ir Klīversala — Vecrīgai pretējā, tuvākā, vecākā Pārdaugavas daļa, Āgenskalna apakšrajons. Kā nosaukums rāda, reiz tā bijusi sala — ko no cietzemes atdalīja grāvis starp tagadējo Raņķa dambi un Valguma (tolaik Grāvju) ielu. Šobrīd rajonā smagi dominē Nācionālā bibliotēka, bet es teiktu, ka Klīversala izcila arī ar to, ka ir centram tuvākā vieta ar pamestu, mežonīgu savvaļas dabu — turklāt ūdens krastā.

Savulaik Klīversalā satecēja visi Pārdaugavas ceļi uz Rīgu, te braucēji pārlaida nakti, pirms doties uz lielpilsētu, bija pilns iebraucamo vietu, krogu u.c. pakalpojumu iestāžu. Kā Augusta Deglava “Rīgas” sākumā (19.gs. 60.gadu beigas):

Beidzot viņi sasniedza Tilta galu un iegriezās Lielā Akmeņu ielā. Tur toreiz bija daudz lielāka rosība nekā tagad un jo sevišķi pa ķīlu laiku, kur neviens pār Daugavu nevarēja pāri tikt un visiem, kas bija iebraukuši no Kurzemes puses, vajadzēja pārdot savus produktus un iepirkt savas vajadzības tepat.

Ļaužu kā melna nakts? Pilnas iebraucamās vietas zirgu un cilvēku, jo daži iebraucēji, it sevišķi uzkupči, kas negribēja pārdot par solīto cenu, domāja izgaidīt, kamēr ieliks plostu tiltu. Jo lielie plūdi jau bijā noskrējuši, un nāca vēl tikai biezum biezs Krievu zemes ledus smalkākiem gabaliem. Tāpat sētas rūmēs lūkoja kaut kur piespiesties tie, kuri savas preces pārdevuši. Bez tam vēl iela bija pilna vezumu rindām, kuru īpašnieki vēl līga un kaulējās. Un pastāvīgi brauca klāt no jauna. ..

Laucinieki, kas savus produktus pārdevuši, krauj ratos sāli, siļķes, dzelzi… Dzelzu stieņus laužot, sverot un sitot, atskanēja spilgts, ausīs griezīgs troksnis, kas jaucās ar cilvēku balsu kņadu, zirgu zviegšanu, teļu blēšanu un cūku kviekšanu. Bija te visu mantu diezgan, gan dzīvu, gan nedzīvu, gandrīz par daudz… Jādod projām par katru cenu…

Bez tam vēl pa vidu jaucās visādi lieki ļaudis. Leijerkastnieki uz visiem ielu stūriem. Akrobāti turpat uz ielas paklāj savus deķus un iztaisa visādas «figūras» – stata rutkus, iet uz rokām, lien ar galvu caur kāju starpu, atliec kājas aiz pakauša, kamēr otrs rauj ar leijerkasti, ka spiedz vien, un trešais sit ar sietiņu. ..

Viņš nostaigāja līdz pašai Daugavas malai. Toreiz tā nebija vēl ar aizsargdambjiem noregulēta, un upe sākās jau pie Tišlera sāls bodes un izgāja taisni uz «Spaniš Buhti» un tagadējo jūrskolu. Plosta tilta gals atradās taisni pretim Akmeņu ielai. Starp Kuģu ielu un Daugavas malu aizstiepās siļķu brāķis (kurš arī jau sen pārcelts uz Andreja salu), kurā tūkstošiem un tūkstošiem mucu siļķu… Veseli strēķi. Tās tika taisītas vaļā un brāķētas… Visas ielu rensteles bija pilnas siļķu sālījuma.

Savukārt Grāvju iela bija prieka namu un prieka meitu vieta. Dažā strēlnieku gaitu aprakstā minēts, ka bija puiši, kas, dodoties uz fronti, vēl ieskrēja Grāvju ielā — jo varbūt pēdējo reizi mūžā. 1924.g. izpriecas slēdza un ielu pārdēvēja — iemītnieču piemiņai par Valguma ielu. No seniem laikiem palikusi viena vienīga ēka Valguma ielā 15:

IMG_20150817_173502[1]

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 1,384 other followers

%d bloggers like this: