140 vārdu: ostu likuma grozījumu parakstu vākšanas iznākumi


Pēdējā dienā priekš brīvdienām Centrālā vēlēšanu komisija apstiprināja parakstu vākšanas iznākumus par ostu likuma grozījumu nodošanu tautas nobalsošanai. Apskatījos to ģeografiju. Paredzami 1. vietā Ventspils ar 6,1% balsstiesīgo parakstu, pēc tam mazāk gaidīti Augšdaugava ar 1,5% un Ludza ar 1,0%. Nekur nav sasniegta Satversmē noteiktā 10% pietiekamības robeža, tāpēc iederēsies vienkrāsaina karte. Ēnojumu liku proporcionāli parakstīšanās sekmēm (Ventspils 6,1% = 61% melns). Iznākums tāds (skalā atzīmētas pirmās trīs vietas un pēdējā):

Paša prognozes priekš parakstīšanās sākuma kopumā piepildījās, tomēr bija vēlīgākas. Domāju, ka vismaz Ventspilī būs >10% un Ventspils ietekmē biežāk parakstīsies vismaz Ventspils novadā. Pārbaudāma hipoteze bija, vai par ostu lietām biežāk parakstīsies Piejūŗā, retāk iekšzemē. Tādas sakarības nemana. Cita hipoteze: vai, ievērojot polītiskos apstākļus, biežāk parakstīsies pašvaldībās, ko vada ZZS. Atmetot Ventspili un ārzemes, pašvaldībās, kur domi vada ZZS pārstāvis, parakstījās 0,45% balsstiesīgo. Pārējās pašvaldībās — 0,42%. Nav starpības.

Attālumu apjēgšanai: cik tālu Ukrainas un Latvijas pilsētas ir no robežas


“Jāņa sētas” karte

Ģeografs būdams, vēlos pievērst uzmanību attālumiem Krievijas—Ukrainas kaŗā un salīdzināt tos ar Latvijas attālumiem.

Vispirms par kaŗaspēka pārsviešanu. Pēc sakāves Kijivas kaujā Krievija to pārsviež uz Donbasu. Vai tagad tur Krievijai būs izšķirīgs pārsvars? Pirmkārt, kaŗaspēks jāved ar līkumu apkārt Ukrainai, un tas ir ap 900 km. Savukārt Ukraina savu var pārvest pa taisno, un tas ir ap 600 km. Kas drīzāk nonāks kaujas vietā? Otrkārt, Krievija pārsviež sakautas vienības, Ukraina — uzvarējušas. Kam būs augstākas kaujas spējas?

Tagad par pilsētām. Krievija nespēja ieņemt:

  • Kijivu, kas ir tuvāk no robežas nekā Jēkabpils;
  • Černihivu, kas ir tuvāk no robežas nekā Gulbene;
  • Sumus, kas ir tiktāl no robežas, cik Balvi.

Krievija nespēj ieņemt Charkivu, kas tuvāk no robežas nekā Rēzekne.

Pēc piecām nedēļām Krievija ieņēma ģeografiski svarīgo Izjumu, kas ir tuvāk no robežas nekā Jēkabpils.

Pēc 40 dienām Krievija vēl joprojām nav ieņēmusi Mariupoli, kas ir tuvāk no uzbrukuma sākumfrontes nekā Daugavpils vai Ludza.

Lielākā Krievijas ieņemtā pilsēta ir Chersona, vienīgais sagrābtais apgabala centrs. (Joprojām nesaprotu, kāpēc ukraiņi neuzspridzināja tiltus pār Dņepru Chersonas priekšā.) Tā ir tuvāk no uzbrukuma sākumlīnijas nekā Jēkabpils no Baltkrievijas robežas.

Turklāt Latvijā ir daudz vairāk mežu, ko izmantot ceļu aizsprostošanai un uzbrukumiem no slēpņa.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 3 Comments »

140 vārdu: Ķīnas vīruss nav aprīļa joks


Vakar, 1. aprīlī atmesta gandrīz visa cīņa pret Ķīnas vīrusu. Tomēr pēdējais nelga būs tas, kuŗš noticēs veselības polītikas noteicējiem, ka varam atgriezties 2019. gadā. Diemžēl sērga nebeidzas, ja izliekas, ka tās nav. Diemžēl šī ir padošanās vīrusam un slavenās dziesmas “Pandēmijas nav” pārņemšana par oficiālo veselības polītiku.

Līdzīgi tā paša polītiskā spēka pārvaldītā Iekšlietu ministrija varētu pasludināt, ka turpmāk cīņa ar noziedzību būs aicinājumi visiem uzvesties kārtīgi un godīgi, un izformēt policiju. Un tā paša polītiskā spēka pārvaldītā Aizsardzības ministrija varētu pasludināt, lai katrs pats cīnās pret Krievijas iebrukumu, un izformēt armiju.

Labāk pavaicāsim sev, ko nozīmē tādi ļauni aprīļa joki:

  1. pieņemot saslimšanu ar Ķīnas vīrusu caurmērā trīsreiz gadā, kas no mums būs palicis pāri pēc desmit gadiem un 30 saslimšanām;
  2. kāds pamats domāt, ka mūsu bērni nodzīvos līdz mūsu vecumam, ja viņiem līdz tam būs jāizcieš 100 saslimšanu?

140 vārdu: 2022. gada riteņbraukšanas sezona — 1000 km


Juglas zvēraudzētavas ciematā

Ap 20. martu pamanīju, ka varētu līdz mēneša beigām aizmīties līdz 1000 km šosezon. Pievērsu uzmanību, minos un šodien aizminos. Pa starpu jutu, ka bremžu kluči nodiluši. Apzvanīju servisus, drīzākais bija gatavs apkopt 9. aprīlī. Nu nē! Metu klīrību pie malas un vismaz klučus pats nomainīju. Ziniet, uzreiz cita braukšana jauniem bremžu klučiem.

Bet, ja trīs mēnešos tūkstotis, cik būs gadā? Četri? Bet martā esmu nobraucis vairāk nekā janvārī un februārī kopā. Un pērn, kad tūkstoti sasniedzu mēnesi vēlāk nekā šogad, beigās bija 5125 km — otrs lielākais sezonas rezultāts. Tā ka ir izredzes tikt virs četri tūkstoši.

Attēlam uzraksts uz kādas Juglas zvēraudzētavas ciemata mājas kurtuves skursteņa, kad nevis vienkārši izbraucu Mazo Juglas ielu, bet ar sānsoļiem. Uzraksts vismaz trejādi rāda, ka Juglas papīrfabrikas ciemats ir kārtējā Latvijas pārkrievošanas epizode. Pirmkārt, krieviski. Otrkārt, ka vajadzējis tāda satura. Treškārt, ēkas arķitektūra.

Sešgadnieces ķīmija


Mācēja arī paskaidrot, kas kur domāts un notiek.

Kāpēc pašlikvidējās Eiropas Vēlēšanu vadītāju apvienība


Krievijas CVK sēdes skats. Jevgeņija Fedina attēls

11. martā Centrālā vēlēšanu komisija laida necilu ziņu presei:

Nespējot panākt divu trešdaļu biedru atbalstu Krievijas un Baltkrievijas nacionālo vēlēšanu iestāžu izslēgšanai no asociācijas, Eiropas valstu vēlēšanu administratoru asociācija (ACEEEO) ir pieņēmusi lēmumu pašlikvidēties un izbeigt savu trīsdesmit gadus ilgušo darbību.

Tātad pašlikvidēšanās iemesls ir Krievijas uzbrukums Ukrainai un nespēja par to izslēgt Krievijas un Baltkrievijas CVK no organizācijas. Bet cēlonis? Kāpēc nespēja izslēgt?

Biedru polītika. Priekš trīsdesmit gadiem apvienību izveidoja Viduseiropas un Austrumeiropas vēlēšanu rīkotāju pieredzes apmaiņai, kā labāk rīkot brīvas un godīgas vēlēšanas. Vēlāk nosaukumu paplašināja līdz vienkārši “Eiropas” (CE angļu saīsinājumā gan palika), tak paplašināšanās rietumu virzienā nenotika. Vienīgā valsts ārpus bijušās sociālisma nometnes, kas iestājās, bija Turcija.

Rietumeiropas trūkums tomēr vēl ir mazākā bēda. Izšķirīgais bija, ka organizācijā pretēji statūtos ierakstītai cēlai sūtībai par polītisku brīvību uzņēma valstis, kur vēlēšanas nebija brīvas un godīgas, un neslēdza ārā tās, kur vēlēšanas beidza būt brīvas un godīgas. Spilgts piemērs (bet ne vienīgais) — Baltkrievija. Vienīgās brīvās vēlēšanas notika 1994. gadā, tajās par prezidentu ievēlēja Aļaksandru Lukašenku. Ticis pie varas, viņš brīvas vēlēšanas vairs nepieļāva. CVK priekšsēdētāju, kuŗš tam pretojās, atlaida un vēlāk noslepkavoja. Tomēr Eiropas Vēlēšanu vadītāju apvienība 1998. gadā uzņēma Baltkrieviju un neizslēdza pat pēc 2020. gada vēlēšanām. Oficiāli tādu rīcību pamatoja ar autoritāro valstu piejaucēšanu: viņi noskatīsies, kā vajag rīkot vēlēšanas, un paši sāks tā darīt. Tas nekas, ka neviena tāda piemēra dzīvē nav un vienīgie piemēri, kur pāriets uz godīgām vēlēšanām (vismaz balsošanas un skaitīšanas ziņā, ko var novērot un par ko var pārliecināties), saistīti ar režīma gāšanu (Armenija, Kirgizija).

Iznākumā tagad apvienība nespēja sasniegt statūtos noteikto ⅔ vairākumu un, lai neapkaunotu sevi vēl vairāk, bija spiesta pašlikvidēties. Protams, vieta tukša nepaliks, un tiks izveidota cita Eiropas valstu vēlēšanu rīkotāju organizācija. Bet mācība ir gūta nevis tad, kad tu saproti, ka esi kļūdījies, un iespēju robežās kļūdu labo, bet tad, kad tu saproti, kāpēc kļūdījies, un rīkojies, lai novērstu kļūdīšanos nākotnē. Ceru, ka Eiropas vēlēšanu rīkotāji guvuši mācību.

Priecīgas lieldienas!


Baltezera stacija vakar

Ej, projām, Pelnu diena, ar savām karašām,
Atnāks mums lieladiena ar raibām stacijām!

Atšķirībā no Pelnu dienas nu meži un ceļi vismaz Rīgā un Pierīgā vaļā — un arī tādi ceļi, ko vasarā smilšu dēļ neizbraukt. Un nav vairs tā jātuntulējas. Un diena gaŗāka par nakti. Eima!

Izdevības laiks


2014. gada 23. februārī, nākamā dienā pēc Janukoviča bēgšanas un maidana uzvaras, rakstīju, kādas bijušas Ukrainas mācības un viena no tām:

Izdevības mācība. Ja ir izdevība, tā jāizmanto līdz galam. Ja ir izdevība izcīnīt brīvu, neatkarīgu un tautisku valsti, tā jāizmanto — un līdz galam. Nedrīkst apstāties pusratā, kā notika Latvijā. Jo latviešu nācionālās atbrīvošanās kustība palikusi nepabeigta. Augstākā padome barikāžu piesegā to nodeva 1991. gada 14. janvārī. Attiecīgi pēc 1991. g. augusta puča netika izmantota izdevība atkratīties no okupācijas sekām un visa padomiskā, un 1993.—94. gadā “Latvijas ceļš” galīgi ieviesa mūsdienu Latvijas vartuŗu polītiku okupācijas sekas legālizēt un nostiprināt, nevis tikt no tām vaļā. Iznākumā Latvijā joprojām ir kārtīgā valstī neiedomājamas un dēmografiski, polītiski un simboliski nepārvarētas lietas. Laikus neizdarītais tik un tā būs jādara, taču vēlāk jau var būt grūtāk. Ceru, ka ukraiņi to saprot un pratīsies.

Ukraiņi kopumā pratušies to izmantot. Un šobrīd mums, latviešiem pavērusies paaudzi kopš atmodas nebijusi izdevība turpināt un pabeigt to, kas palicis pusratā, līdz galam tikt vaļā no okupācijas sekām un visa padomiskā. Izdevība ir, vajag tik gribas. Šoreiz par to, kas tuvs man, novadpētnieciski noskaņotam rīdziniekam un cilvēkģeografam — par Rīgas vietu dekomūnizāciju.

Jā, diemžēl arī tā palikusi nepabeigta. Visskaidrāk gribu apliecinātu uzvarotāju pieminekļa nojaukšana Pārdaugavā saprātīgā laikā, teiksim, līdz 8. maijam. Vēl drīzāk novācams dižkolaboranta Andreja Upīša piemineklis pie Kongresu nama — kauns, ka Ukrainas brīvības koncertam bija jānotiek tā pakājē. Vēl lielāks kauns, kad ukraiņu bēgļi, apmeklēdami Kongresu namu, vaicās, kas tas tāds. Jo godīga atbilde ir — vīrs, kas visu mūžu centīgi strādājis, lai nebūtu brīvas un neatkarīgas Latvijas un Ukrainas. Un jūs tādiem pieminekļus turat?? Jā, tāda orientācija tiem, kas šobrīd Rīgā atbild par pieminekļu polītiku.

laikmetazimes.lv attēls

Un ielas. Kā, vai tad mums nav atkal Krišjāņa Valdemāra iela Goŗkija vietā? Jā, ir. Bet arī Maskavā atkal ir Tveras iela Goŗkija vietā. Vai tad Krievijas vēstniecība nupat nav ielikta Ukrainas neatkarības ielā? Jā, ir. Bet pietiek paskatīties cītīgāk, un atklājas, ka dekomūnizācija nav pabeigta. Kas jāskatās? Krievu laikā pārdēvēti un piešķirti nosaukumi un jādomā, vai tādi būtu doti bez komūnistu varas. Un ko var atrast? Ka Rīgā joprojām ir ielas:

  • SPRS raķešbūves darbiniekiem;
  • plašāk pazīstamiem kolaborantiem;
  • komūnisma propagandistiem;
  • padomju darba klišejvārdiem;
  • lai iznīdētu skautus;
  • lai iznīdētu reliģiju;
  • sarkanarmijas komandieŗiem;
  • sarkanarmijas kauju vietām;
  • dižkolaboranta Viļa Lāča literāriem tēliem;
  • starptautiskam padomju propagandas sarīkojumam Maskavā;
  • nelegālai komūnistu tipografijai;
  • vienkārši — Maskavas.

Daži nosaukumi atausa piemiņā, vai ne? Un ko darīt? Lūdzu:

  1. priekšroka dodama vēsturiskā nosaukuma atjaunošanai, ja tāds ir. Nevajag līdzīgi komūnistiem revolūcionārā kaislē nīcināt saknes un meklēt pēc jauna nosaukuma, kur jau ir bijis. Brīvības ielu nevajag pārdēvēt Eduarda Berklava vārdā, kaut viņš tur dzīvojis un lai cik cienīgs būtu. Ja ļoti grib, Berklava vārdā var nosaukt jaunu ielu;
  2. ja nav vēsturiska nosaukuma, labāk dot ar vietējiem apstākļiem saistītu nosaukumu — ielas vietā bijis vietvārds, nozīmīgs pašreizējais objekts utml. Šādi tiek ieaudzētas saknes;
  3. ja vietēju vietvārdu nav, Rīgā izsenis ir paraža ielas saukt pēc attiecīgā virziena Latvijas apdzīvotām vietām: Vidzemes priekšpilsētā (arī Ziemeļu rajonā) Vidzeme, Latgales priekšpilsētā Latgale, Kurzemes rajonā Kursa, Zemgales priekšpilsētā Zemgale;
  4. vairīties datumu un uzvārdu, jo tie parasti ir ideoloģijas un sāncensības ziņā asāki — kāpēc šim, bet ne tam utml.

Var būt pretarguments, ka pārdēvēšana ir ķēpa un rada izmaksas. Taisnība. Ja pretargumentu ņem par pilnu, tad mums nebūtu ne Brīvības ielas, ne Krišjāņa Valdemāra, ne Aleksandra Čaka. Un Kurzemes prospekta pavisam noteikti ne, jo tur bija jāmaina ne tikai nosaukums, bet lērumam Imantas dzīvojamo daudzstāveņu vēl numuri (jo Kurzemes prospektu izveidoja no trīs krievu laika ielām). Un vēl atgādināšu, ka pēdējā gadudesmitā Rīgā veikta vērienīga adrešu maiņas programma, kur mainīts laikam tūkstošiem adrešu (kolēģi ģeografi būvvaldē varētu zināt precīzāk), mainot gan numurus, gan ielas.

Pāris Teikas paraugu rāda, ciktāl jāpārdēvē. Pirmais: Teika atmodu sagaidīja ar Madlienas ielu. Nevainīgs, latvisks ciems Ogres pusē, pilnīgi bez ideoloģijas, nekā nav noziedzies. Kāda vella pēc pārdēvēt kaut kāda Zālīša vārdā, kam ne tikai amata, bet pat vārda neviens neatceras? Un tomēr pārdēvēja atpakaļ strēlnieku organizētāja un pirmā Latvijas apsardzības ministra Jāņa Zālīša vārdā. Otrs: Akadēmijas iela. Jā, senāk bijusi Dzērbenes, bet tad tajā uzcelta Zinātņu akadēmijas pilsētiņa, iela ved tai cauri, nosaukums ir ģeografiski korekts, akadēmija un institūti paliks darbojamies arī neatkarīgā Latvijā. Un tomēr pārdēvēja atpakaļ.

Lūk, tabulveidā trīs piemēri, kas jāizdara šobrīd:

Tagadējais nosaukums Ideoloģija Pārdēvēšana
Maskavas Viena no galvenām ielām, ceļš uz Maskavu, Krievijas un SPRS galvaspilsētu. Lielākā pārdēvējamā iela. Vēsturiski saukta par Maskavas, jo ceļš uz Maskavu. Taču reizē arī ceļš uz Latgali. Tāpēc, pārorientējoties no Krievijas provinces uz neatkarīgu valsti, pārdēvēta par Latgales — līdzīgi kā no Latgales priekšpilsētas pazuda Kazaku, Tambovas, Porchovas, Suzdaļas, Tveras, Romanova, Jaroslavas, Ŗazaņas, Vjazmas, Kalugas, Kostromas iela un parādījās Abrenes, Aiviekstes, Dagdas, Gaiziņa, Lazdonas, Lāčplēša, Ludzas, Rēznas, Saikavas, Viļānu, Virsaišu iela. Līdz ar krievu okupāciju — atpakaļ Maskavas.

Krievu laikā par Latgales ielu (varbūt ar gudru ziņu) nosaukta maza iela Dārzciemā, kas pārdēvējama, piemēram, kādas Latgales vietas vārdā. Kaut vai Viļakas, kas ir vienīgā Latgales pilsēta bez savas ielas Rīgā.

Akadēmiķa Mstislava Keldiša Divkārtējiem sociālistiskā darba varoņiem pienākas iela dzimtajā pilsētā (Keldišs Rīgā dzīvojis pirmos četrus dzīves gadus). Sociālistiskā darba varonis par SPRS kaŗaspēju stiprināšanu ar atomraķetēm. Vēsturiska nosaukuma nav, iela celta purvā, kur bija dārziņi, Dārzciema ielu turpinājumi un dažas vietējas ieliņas ar citu trasi un jau izmantotu nosaukumu.

Meklējot vietēja nosaukuma, ielas galā pie Lubānas ielas bija Zaļmuiža, tāpēc var pārdēvēt par Zaļmuižas.

Tā ir viena no divām galvenām Pļavnieku ielām un otra (ar ko šī krustojas) ir Andreja Sacharova, kuŗš palīdzēja uzveikt ļaunuma imperiju, tāpēc varētu pārdēvēt par Ronalda Reigana.

Detlava Brantkalna Sarkanarmijas 130. latviešu strēlnieku korpusa komandieris 2. pasaules kaŗā. Komūnists kopš 1916. gada, kaŗojis komūnistu pusē Latvijas brīvības cīņās, Krievijas pilsoņu kaŗā. Kad rajonu cēla, bet iela vēl nebija nosaukta, ēkas bija Pūces ielā. Ja ieskaitītu Pūces ielā, būtu jāmaina arī numuri.

Ja skatās jaunu vietēju nosaukumu, var būt Hausmaņa — jo tur bija Hausmaņa purva vidus un pēdējā atlieka.

Ja paliek līdzīga temata, bet ne komūnistiska, analogs būtu Rūdolfa Bangerska, Artūra Silgaiļa, Viļa Januma, Kārļa Aperāta.

Īstenībā varu piedāvāt šādu tabulu vai citādi paskaidrot, kas, kāpēc un kā pārdēvējams, par visām dekomūnizējamām ielām, bet pagaidām vien tagadējo nosaukumu uzskaitījums:

  1. Admirāļu;
  2. Alauksta;
  3. Alfrēda Kalniņa;
  4. Andromedas gatve;
  5. Annas Sakses;
  6. Atlantijas;
  7. Atpūtas;
  8. Brigādes;
  9. Ceļinieku;
  10. Darba;
  11. Eduarda Smiļģa;
  12. Edžiņa gatve;
  13. Emiļa Melngaiļa;
  14. Ernesta Birznieka-Upīša;
  15. Festivāla;
  16. Fridriha Candera;
  17. Gustava Kluča;
  18. Ilmeņa;
  19. Jukuma Vācieša;
  20. Lomonosova;
  21. Magoņu;
  22. Maskavas dārzs (parks, ne iela);
  23. Mazā Muzeja;
  24. Meiju;
  25. Mēness;
  26. Mirdzas Ķempes;
  27. Nomales;
  28. Ojāra Vācieša;
  29. Paula Lejiņa;
  30. Plēsuma;
  31. Posma;
  32. Republikas laukums;
  33. Rigondas gatve;
  34. Sergeja Eizenšteina;
  35. Skaistkalnes;
  36. Stadiona;
  37. Staraja Rusas;
  38. Straumes;
  39. Sudrabu Edžus;
  40. Tipogrāfijas;
  41. Valentīna Pikuļa aleja;
  42. Vanadziņa gatve.

Šobrīd ir izdevības laiks. Rīgas domei ir izdevība pabeigt atmodas laikā līdz galam neizdarīto un attīrīties no komūnisma un krievu imperiālisma tikpat cītīgi, cik tie tika uzspiesti. Vai būs griba?

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 7 Comments »

Vakarblāzma


Šovakar.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Kam ziedot?


Gundars Kalve. Privāta arķīva attēls

Skaidrs, Ukrainai jāpalīdz, jāziedo. Bet kā tieši?

Pirmkārt, ja uzticams saņēmējs, labāk naudā, nekā graudā, jo saņēmējs pats labāk zina savas vajadzības un mācēs ziedojumu izmantot lietderīgāk. Ja nu vienīgi saņēmējam vajag kā tāda, ko tas nevar pats dabūt, bet mēs gan.

Otrkārt, kam. Armijai. Jo tā mēs palīdzam novērst posta cēloņus, nevis lāpām sekas. Ziedojums armijai nozīmē mazāk bēgļu turpmāk. Tas nozīmē drīzāku līdzšinējo bēgļu atgriešanos mājās. Krustu pāri Putina sapnim dabūt Ukrainu bez ukraiņiem. Un to, ka krievu imperiālistu uzbrukumu rinda nenonāks līdz mums.

Bet kam tieši? Vislabāk zināmā ziedošana ir ziedot.lv. Tur var pārskaitīt ar ziedot.lv starpniecību, un tur ir arī saite pa tiešo Ukrainas armijai. Vēl “Kyiv Independent” iesaka ukraiņu brīvprātīgo fondu “Atgriezies dzīvs”, kas palīdz armijai.

Kamēr domāju, kam īsti ziedot, šodien tika ziņots, ka Jēkabpils godavīrs Gundars Kalve devies uz Ukrainu cīnīties pret krievu okupantiem. Varoņiem slava! Nu šaubas atkrita:

treškārt, jāziedo Gundaram un citiem mūsējiem, kas cīnās Ukrainā. Pazīstams cilvēks pateica kontu, un nu esmu savus vārdus apliecinājis ar 400 eirām.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Kas to būtu domājis, ka Krievija iebruks Ukrainā


Ja cilvēks dara kaut ko aplami, viņš ir vai nu muļķis, vai maita: muļķis kļūdās, maita tīši riebj. Šodien internetos daudzi atzīstas aplamību sludināšanā, ka Krievija neuzbrukšot Ukrainai. Visu cieņu par savu kļūdu atzīšanu, tas nav patīkami un viegli. Jo cienīgāk atzīt publiski. Bet! Ar nācionālisma loģiku jau 2014. gada 27. februāŗa rītā bija skaidrs, ka no krievu imperiālisma viedokļa Ukraina iznīcināma. Un pērnā gada beigās sākusies Krievijas kaŗaspēka savilkšana visu laiku atbilda iebrukuma loģikai — kā jau to amerikāņi teica. Jā, mēs visi vēlējāmies, kaut nebūtu. Bet domāt, ka iebrukuma nebūs, jo es to negribu, ir vēlmju domāšana. Un kļūdu mācība ir nevis atzīt kļūdas, bet saprast, kāpēc tās pieļautas, un novērst to rašanās cēloņus. Tāpēc aicinu ikvienu, kas labticīgi domāja, ka Krievija neuzbruks Ukrainai, izprast, kā varējāt tik nopietni kļūdīties tik nopietnā lietā, kuŗa nav nekāds pārsteigums.

Tagad par maitām. Par tiem, kas līdz šim truli vai lunkani dzinuši Kremļa līniju, bet tagad skaļi elš: kas to būtu domājis, ka Krievija iebruks Ukrainā. Viņus nekam neaicinu, bet visus pārējos gan: neticiet viņiem! Tas ir blefs. Tāpat kā Krievija līdz pēdējam noliedza, ka grasās kaŗot. Tāpat kā Krimas vietvalži mazāk nekā diennakti priekš varas sagrābšanas dievojās, ka negrasās nodot Ukrainu. Šobrīd atklāti nostāties Krievijas pusē būtu iznīcināt savu reputāciju un nākotnes izredzes. Tāpēc izliekas par “labajiem krieviem”, par Latvijas patriotiem, lai saglabātu sevi nākotnei — varbūt kaut kad radīsies izdevība. Neticiet!

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 4 Comments »

Putins turpina nepārsteigt


Jā, vēl pēc septiņarpus gadiem Putins turpina nepārsteigt, tāpēc pārspiežu 2014. gada augusta rakstu, kāpēc notiek tā, kā notiek.

Putins turpina nepārsteigt

Ceturtdien, 28.08.2014.

Jaunākie notikumi Ukrainā nepārsteidz. Viss, kas notiek, notiek tāpēc, ka brīva un neatkarīga Ukraina ir nāvīga krievu imperiālismam un Putina režīmam. Krievija var būt normāla, nācionāla valsts bez Ukrainas (kā Latvija bez Lietuvas), taču iedomātā slavu imperija — nekad. Otrkārt, fakts, ka tauta var gāzt prokrievisku blēžu režīmu un pati noteikt savu likteni, var iekārdināt citas Kremļa paverdzinātas tautas un pašus krievus.

Tāpēc kopš Maidana uzvaras Putinam ir divas iespējas: vai nu samierināties ar notikušo, vai pierādīt ukraiņiem un visiem citiem, ka tauta nevar gāzt prokrievisku blēžu režīmu un pati noteikt savu likteni. Pirmā variantā Putins varbūt vēl mierīgi valdītu gadu gadiem līdz dabiskam sava mūža galam. Bet viņš izvēlējās iebrukt Krimā. Pēc Krimas sagrābšanas Putinam atkal bija tā pati izvēle, jo, zaudējusi Krimu, Ukraina tik un tā palika brīva un neatkarīga. Varēja izbazūnēt Krimu par dižum dižu uzvaru un likties uz lauriem. Bet viņš izvēlējās iebrukt Donbasā. Kad kļuva skaidrs, ka ukraiņi krievu terroristus sakauj, Putinam atkal bija tā pati izvēle. Un viņš atkal izvēlējies iebrukt.

Jāsaprot, ka Putina mērķis nav Kremļa pārvaldīta Donbabve un Luganda. Šobrīd Putina mērķis ir Kijiva un marionešu režīms tajā. Un lai tie ukraiņi, kas iedomājušies, ka varēs dzīvot brīvi un neatkarīgi, aizpeld pa Dņepru vēderu uz augšu vai laiza brūces Varšavas trimdā vai Ļvivas rezervātā. Un lai visi redz, ka būs, kā Putins grib.

Putins un krievu imperiālisms, protams, zaudēs cīņu, tik jautājums, cik daudz ļauna pagūs nodarīt. Bet par to — citā ierakstā.

Pirmā formula Teikā


Ievērojiet, ir arī aizmugurējie antispārni.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Dzelzceļa pieturu nosaukumu aptauja


“Latvijas dzelzceļš” līdz 11. februārim rīko iecerēto dzelzceļa pieturu nosaukumu aptauju. Tīkami, ka nosaukumu variantiem klāt pamatojums. Padarīšana man šķiet cilvēkģeografiski un novadpētnieciski interesanta, tāpēc aizpildīju, aicinu aizpildīt un būtu pateicīgs, ja jūs aizpildītu tāpat kā es. Vispārīgi apsvērumi ir tādi, ka dzelzceļa pietura apkalpo plašāku apkaimi nekā autobusa pietura, tāpēc saucama apdzīvotas vietas vai pilsētas daļas vārdā, nevis ielas, iestādes vai uzņēmuma vārdā.

Visvieglāk no piecām pieturām tikt galā bija ar šo — “Pieturas punkts Zasulauka – Bolderājas dzelzceļa iecirkņa 10.km – galapunkts pie Silikātu ielas pārbrauktuves“:

  • Bolderāja Silikātu;
  • Bolderāja;
  • Tekstilnieku parks.

Protams, Bolderāja! Tā būs galvenā un vienīgā Bolderājas pasažieŗu stacija un tuvu vietai, kur vēsturiski bijusi Bolderājas stacija. Šobrīd uz Rīgas pusi mežā pie rūpnīcām jau ir stacija ar Bolderājas nosaukumu, bet tā ir kravu pārvadājumiem, nost no Bolderājas, tautas mutē reti ņemta un vēsturiski saukta par Spilvi. Stāvoklis 1937. gada kartē:

Nākamais vieglākais bija — “Pieturas punkts starp Sarkandaugavas un Mangaļu dzelzceļa stacijām Zemitānu – Skultes dzelzceļa iecirkņa 9. km“:

  • Dauderi;
  • Aldaris;
  • Aldara parks.

Derētu Sarkandaugava, bet tāda stacija jau ir Sarkandaugavas vidū. “Aldaris” ir uzņēmums, turklāt apreibināšanas, turklāt, cik saprotu, necik daudz no ražošanas tur nav palicis. Dauderi ir ne tikai burvīgs mūzejs blakus iecerētai pieturai, bet arī pastāvīgāks vietvārds — Daudersala (krievu laikā piebērta cietzemei un tagad pussala). Tāpēc — Dauderi. Un ceru, ka jaunbūvēto tiltu pār dzelzceļu starp Sarkandaugavu un Jaunmīlgrāvi nosauks par Daudertiltu, nevis par “Skultes” pārvadu — jo tā Skulte ir aiz Saulkrastiem, vairāk nekā 40 km prom, nevis Sarkandaugavā, un nevajag vēl trešo Skulti pie Rīgas (otrā ir okupantu ciems aiz lidostas).

Vairāk jādomā un jāpēta bija par — “Pārceļamais pieturas punkts “Atgāzene”“:

  • Atgāzene;
  • Altona;
  • Bērnu slimnīca;
  • Bieriņi.

Pārceļ tikai puskilometru, no Ģimnastikas ielas uz Robežu ielu, un pieturai jau ir savs nosaukums. Taču Atgāzene ir tur, kur Atgāzenes iela, vēsturiskā Atgāzenes nervu klīnika (kur krievu laikā bija okupantu armijas dziedinātava un tagad biroji), igauņu skola un Bieriņgrāvja augša. Līdzšinējā stacija jau bija nost no turienes, un tagad tiek pārcelta vēl vairāk prom tai pašā virzienā.

Un jau Robežu ielas Rīgas pusē! Robežu iela — kā nosaukums rāda — ir robeža. Ne tikai kādreiz Rīgas, bet arī Altonas. Altonas muiža bija pie tagadējās Māŗupītes ietekas Māŗas dīķī, bet tās zemes plašākas. Šobrīd Altona ir senākā Bieriņu daļa starp Jelgavas un Jūŗmalas dzelzceļu, Māŗupīti un Robežu ielu. Altonas nosaukums parādās divās Altonavas ielās (Lielā un Mazā), tik Lielo vēlīnā krievu laikā pārdēvēja, un vēsturiskais nosaukums tai nav atdots atpakaļ. Stāvoklis 1883. gada plānā:

Savukārt Bērnu slimnīca ir tikai viena iestāde. Ne tik mainīgu nosaukumu kā rūpnīca kāda, tomēr ar gaŗāku nekā visi pārējie varianti. Un atļaujos prognozēt, ka bērnu vešana uz slimnīcu būs niecīga daļa pieturas apgrozījuma. Bieriņi? Jā, dzelzceļa rietumpusē ir Bieriņi. Bet austrumpusē Torņakalns. Te pietura nav rajona vidū kā Bolderājai. Tāpēc, pēc izpētes — Altona. Arī vārda daudzināšanas labad.

Nebiju gaidījis, ka būs grūtības izlemt, kā saukt tuvāko, trešo Teikas dzelzceļa staciju — “Pieturas punkts starp Čiekurkalna un Juglas dzelzceļa stacijām Rīgas – Lugažu dzelzceļa iecirkņa 9. km“:

  • Alfa;
  • Šmerlis;
  • Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija.

LSPA uzreiz atmetams: iestāde, gaŗum gaŗš, mainīgs (atceraties LVFKI?). Bet starp Alfu un Šmerli izšķirties grūti. Alfas priekšrocība ir pazīstamība: vietas norādi “pie “Alfas”” šobrīd sapratīs vairāk cilvēku nekā “Šmerlī”. Tiesa, vilciens no dižveikala apmeklētāju ierašanās veidiem būs labi ja 3. vietā pēc sava automobiļa un pilsētas sabiedriskās satiksmes. Un, kā nupat ar pirkstu acī iebakstīts, “Alfu” var mierīgi vienā dienā pārdēvēt par pilnīgi ko citu. Starp citu, arī pirms jaunā “Alfas” korpusa uzcelšanas (kur tagad dižveikals) ķīmisko fabriku tai vietā sauca citādi: “Jugla”.

Šmerlis man krievu laika beigu bērnības dēļ saistās ar sportošanu (mežos, ne LSPA), īpaši ziemas sportiem. Vēsturisko Šmerļa muižiņu vairs nav — Lielā Šmerļa vietā tagadējā rūpnīca, Mazā Šmerļa graustus pie trolejbusa galapunkta nojauca, ja pareizi atceros, šī gadsimta sākumā. Patlaban Šmerļa vārds ir trolejbusu galapunktam, Šmerļupītei, kas šķērso dzelzceļu netālu no iecerētās pieturas, mežam, ielai un, svarīgākais, rajonam tur apkārt. Tāpēc tomēr balsoju par Šmerli. Arī vārda daudzināšanas labad. Stāvoklis LNB krājumu 30. gadu kartē:

Visgrūtāk bija izšķirties, kā dēvējams — “Pieturas punkts Zasulauka – Bolderājas dzelzceļa iecirkņa 3.km“:

  • Nordeķi;
  • Dzegužkalns;
  • Iļģuciems.

Te atkal uzreiz var atmest Iļģuciemu, jo tāda stacija jau ir un pavisam citur. Turklāt šai vietā, pie Slokas ielas pārbrauktuves stacija jau bijusi, uz to vēl tagad ved [Mazā] Stacijas iela, saglabājies stacijas laukums un peronu atliekas. Atliek tik ņemt tās nosaukumu, un lieta darīta. Ha, te arī sākas grūtības. Jo nosaukums vispirms bija Nordeķi un pēc tam Dzegužkalns. Kuŗu izvēlēties? Nordeķi ir divreiz tuvāk. Bet 1929. gadā staciju pārdēvēja ar Dzegužkalnu reizē ar Čiekurkalnu un Atašieni. Nezinot, kāpēc tolaik pārdēvēja, taču zinot Čestertona žogu, secinu, ka pārdēvētājiem, kas nebija naidīgi krievu okupanti un pat ne Ulmaņa režīms, bija savi pamatoti apsvērumi, kas atsvēra pārdēvēšanas ķēpu un izdevumus. Tas, ka es tos nezinu, nenozīmē, ka tādu nav. Tāpēc lai ir Dzegužkalns. Stāvoklis 1937. gada kartē:

Teikas vārtiņi


Pastaigājos pa dzimto rajonu un pamanīju iepriekš neievērotus vārtiņus.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Sešgadnieces Elviss


140 vārdu: spilgta secība — kas notiek skolās


Kā gadījās, kā ne, izlēmu apskatīties čivinātavā, ko LSM raksta par notiekošo skolās. Likteņa ironija atbildē sagādāja šādu ziņu secību:

Vispirms pīlīšu pūšana, ka viss kārtībā, bet jau pēc nedēļas — kas to būtu domājis — atklājas, ka cilvēku izdoti likumi neatceļ dabas likumus, arī bīstamas lipīgas sērgas izplatīšanās likumus. Tas, ka mācības klātienē apdraud bērnu, viņu vecāku un skolotāju veselību, bija skaidrs vēl augustā. Un tā arī noticis: galvenās skolēnu vecumgrupas saslimstība visai cītīgi sekojusi mācību gada kalendāram:

Jā, diemžēl veselības un izglītības polītikas noteicēji noveduši stāvokli līdz izvēlei starp veselību un mācībām klātienē — un no šīm iespējām izvēlējušies mācības klātienē. It kā būtu varen aizraujoši likt tūkstošiem spēlēt krievu ruleti, kur vienā laimestā vīrusa izkompostrētas smadzenes, citā laimestā vīrusa aiznešana mājās un vecāku veselības sabeigšana utt. Un, ja skolotāji sāks vairāk slimot, nebrīnīšos, ka izlems, lai nāk un strādā slimi.

140 vārdu: sabiedrības neuzticēšanās


Šodien pavairāk uzmanības pievērsās Egila Levita teiktajam Veltai Puriņai, kāpēc sabiedrība neuzticas vartuŗiem. Es teiktu, uzticību var pelnīti iemantot, un tam nevajag trīs gadudesmitus. Var daudz ātrāk. Taču tieši šobrīd aprit apaļš gads (un viena diena) kopš krāsaini slavenajiem vārdiem:

“Brīvprātīga vakcinācija ir fundamentāls vakcinācijas pamatprincips. Mēs negribam kļūt par totalitāru valsti.”

Un valsts centrālajā Ķīnas vīrusa resursu mājaslapā joprojām centrālā vietā stāv paziņojums:

Pilnīgi vai jābrīnās, kāpēc sabiedrība neuzticas, vai ne?

Ja es uzticētos amatpersonām un iestādēm, kuŗu uzdevums un pienākums ir sargāt manu veselību, un to teiktajam, kā un cik sargāties Ķīnas vīrusa, tad, visticamāk, būtu jau saslimis un nez vai būtu dzīvajos. Un tagad šīs pašas (labi, arī mazliet citas) amatpersonas un iestādes gādā, lai man, pagaidām sveikā izsprukušam, draudi nebeigtos, šobrīd būtu aptuveni 40 reižu augstāki nekā pērnvasar un tuvākā nākotnē kļūtu līdz nebijušiem augstumiem augstāki. Kāpēc, ja sava un savu tuvinieku veselība un dzīvība dārga, lai uzticētos?

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Kazachija nenovēršami raisās vaļā no Kremļa lupatu imperijas


“Austošā Saule” iespiedusi manu rakstu, ka Kazachija nenovēršami raisās vaļā no Kremļa lupatu imperijas. Pārspiežu te.

Kazachija nenovēršami raisās vaļā no Kremļa lupatu imperijas

2014. gada janvārī, četrdesmit dienu priekš prokremliskā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča bēgšanas, uzrakstīju rakstu, ka Ukraina nenovēršami raisās vaļā no Kremļa lupatu imperijas. Cēlonis vienkāršs — dēmografija: zeme atkrievojas, un ir tikai laika jautājums, līdz polītika sekos iedzīvotāju (un vēlētāju) sastāva maiņai.

Ar Kazachiju ir līdzīgi. Lai cik prokrievisks būtu valdošais režīms, lai cik okupantu šobrīd Krievija ievestu, dēmografijas dzirnas to samals. Kazachijas dēmografiskā attīstība ir spilgts kolonizēšanas un dekolonizācijas paraugs (skatīt attēlus).

Līdz 19. gadsimta beigām Kazachija bija etniski viendabīga. 20. gadsimta sākumā sākās kolonizēšana ar krieviem un ukraiņiem. Pirmā pasaules kaŗā un pilsoņu kaŗā kazachu brīvības un neatkarības centieni tika asiņaini apspiesti. 30. gadu sākumā komūnisti izraisīja badu, kas bija vēl smagāks par ukraiņu holodomoru un kuŗā gāja bojā ap 1,5 mln kazachu. Simtiem tūkstošu izdevās gaŗām komūnistu robežsargu ložbeŗiem aizbēgt uz Ķīnu. Tādējādi 1939. gada tautskaitē kazachu bija divreiz mazāk, nekā būtu bijis ar normālu attīstību pēc 1926. gada. Tāpat Staļina laikā uz Kazachiju izsūtīja dažādas citas tautas un rūpniecībai ieveda strādniekus no citām SPRS daļām. Pēdējā lielākā pārkrievošanas kampaņa bija 50. gadu otrā pusē neskarto zemju apgūšana zemkopībai.

Iznākumā 1959. gada tautas skaitīšanā kazachu savā zemē bija vairs 30% iedzīvotāju. No 16 territoriālām vienībām (apgabali un tālaika galvaspilsēta Almati) pamattauta bija vairākumā tik divos apgabalos (abos zem 75%), sešos Ziemeļkazachijas apgabalos kazachu bija padsmit procentu, galvaspilsētā — 9%.

Taču jau nākamā, 1970. gada tautskaitē kļuva redzams, ka pārkrievošana cietusi sakāvi, sākusies lienoša Vidusazijas dekolonizācija un vēl viena imperija ies bojā no gremošanas traucējumiem. SPRS sabrukšanas laikā 1989. gadā kazachi bija atguvušies līdz 40% un skaitā apsteiguši krievus. Neatkarīgā Kazachijā, lai cik Nazarbajeva režīms bija tuvs Kremlim, dekolonizācija notikusi straujāk nekā Tautas frontes — “Latvijas ceļa” — Tautas partijas — “Vienotības” pārvaldītā Latvijā.

Šobrīd kazachi ir jau 70% iedzīvotāju, no 17 territoriālām vienībām zem puses tik divās — un tikai vienā no tām mazāk nekā krievu, savukārt trīs apgabalos jau pāri 90%. Krievu imperiālistu sapnis par Ziemeļkazachijas pievienošanu ir izsapņots, lielā mērā to sagraut palīdzējusi galvaspilsētas pārcelšana uz ziemeļiem (stepes vidū tagad miljonpilsēta ar 80% kazahu). Arī iespējas izmantot Ziemeļkazachiju šantāžai ievērojami kritušās. Tāpat mainījusies ne tikai dēmografiskā situācija, bet arī tautas apziņa. Krievu imperiālistu un padomju noziegumi pret kazachiem netiek noklusēti, un Maskavas pārvaldīta SPRS netiek uzskatīta par dzīves paraugu.

Tāpēc, lai kādas troņu cīņas šobrīd notiktu un lai cik divīziju Putins ievestu, vienas paaudzes mērogā tās ir putas. Kazachija nenovēršami raisās vaļā no Kremļa lupatu imperijas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Kā Latvija sargās no pī varianta?


Kā Latvija sargājas no Ķīnas vīrusa pī varianta? Kas tas tāds, jūs jautājat? Pasaules veselības organizācija mēdz Ķīnas vīrusa variantus nosaukt grieķu alfabēta burtu vārdā, piemēram, nesen no Pretorijas apkaimes nākušais nosaukts par omikronu. Bet pī? Tāda taču variantu sarakstā vēl nav! Man tuvāka koronvīrusu nosaukumu tradicija pēc atrašanas vietas (Nīderlandes, Honkongas, Tuvo Austrumu), taču vēl neesoša varianta vieta nav zināma, tāpēc izmantoju nākamo burtu pēc omikrona.

Kāpēc būtu jāsargās no neesoša varianta, no tā, kā nav? Tāpēc, ka jauni varianti rodas, kur vien cilvēki slimo un aplipina citus. Ķīnas vīrusam ir selekcijas spiediens augstākas lipības, pošu un izslimošanas immūnitātes pārsišanas virzienā, taču nav spiediena vājināties. Tāpēc jebkuŗā brīdī var rasties tāds mutants, kas būs vēl riebīgāks un bīstamāks nekā visi iepriekšējie. Nesargājoties jaunais riebeklis pļaus arī Latvijas iedzīvotāju veselību un dzīvību. Turklāt tas var notikt arī, vēl pirms variants ievērots un krustīts. Uzturot pandēmiju un ilgstoši nesargājoties, šāda notikuma varbūtība tiecas uz 1 (tas ir, 100%).

Kā tieši jāsargājas? Jānovērš gan varianta rašanās iekšzemē, gan ievazāšana no ārzemēm. Kā novērst rašanos iekšzemē, mēs taču nespējam kontrolēt vīrusa mutācijas? Minimizējot līdz izskaušanai aplipināšanu un slimošanu. Apvienojot potēšanu ar citiem, vēl iedarbīgākiem līdzekļiem: telpu vēdināšanu un gaisa filtrēšanu; labākas maskas par auduma un higiainiskām (FFP2→FFP3→P3) un, protams, visiedarbīgāko — stingru (jo stingrāk, jo ar īsāku laiku pietiek) cilvēku kontaktu apturēšanu. Bet Latvija tak maza daļa pasaules, vai tad pie mums var ar kas nopietns rasties? Diemžēl jā. Latvijā radies ne viens vien vīrusa paveids, un tikai laimīgas nejaušības dēļ neviens nav ticis pie grieķu alfabēta burta. Bet, atkal un atkal spēlējot krievu ruleti, laime reiz beidzas.

Un ievazāšana? Pret ievazāšanu nepieciešamais, protams, rada zināmas neērtības, salīdzinot ar 2019. gadu, tak tās ir niecīgas, salīdzinot ar postu un nepieciešamo rīcību, ja ļauj ievazāt. Pirmkārt, pasažieŗu satiksmes slēgšana ar inficētām zemēm. Bez komandējumiem uz Briseli un atvaļinājumiem Aiģiptē var iztikt, bez elpošanas grūtāk. Otrkārt, braucējiem no inficētām zemēm neatkarīgi kontrolēta vienatnes karantīna viesnīcā vai, vēl labāk, karantīnas stacijā — tā ka tu vienu pilnu inkubācijas periodu (pusmēnesi) gribēdams nevari neviena satikt. Tādam vairogam pret ievazāšanu jābūt ne tikai tad, kad kaut kur pasaulē atklāts draudīgs variants, bet visu laiku — jo, kā jau teicu, pagalam riebīgs un bīstams paveids var rasties jebkuŗā brīdī.

Un kā Latvija sargājas no pī varianta? Pareizi, nekā. (Čurāšanu ugunsgrēkā neieskaitu.) Un tas var beigties, kā filmās skan, ar pī…

Ar ko drošāk tikties: ar potētu un slimu vai nepotētu un veselu?


Ar ko drošāk tikties: ar potētu un slimu vai nepotētu un veselu? Varētu šķist, ka atbilde acīmredzama — protams, ar veselu, vienalga, potēts viņš vai ne. Tomēr gada nogalē parādījušās pazīmes, ka jautājums varētu visā drīzumā kļūt aktuāls Latvijā un veselības polītikas noteicēju atbilde uz to nebūt nebūtu acīmredzama.

Proti, daudzās zemēs pieļauta Pretorijas paveida ievazāšana un tāds sprādziens, kas vairākkārt pārsniedz iepriekšējos rekordus. Iznākumā daudzos uzņēmumos un iestādēs slimo liela daļa darbinieku. Arī tik liela, ka tas sāk būtiski traucēt uzņēmuma vai iestādes darbu. Tāpat daudzās zemēs (abas kopas lielā mērā pārklājas) noteikts, ka nepotēti nedrīkst strādāt visādās jomās. Bez tam pret jauno paveidu potes sargā vēl mazāk nekā pret iepriekšējo, Indijas. Jautājums: ko darīt, ja potētu veselu darbinieku kļūst par maz?

Veselais saprāts teic, ka vispirms ļaut strādāt tiem, kas darbu māk, ir veseli, bet nav potēti. Taču neesmu manījis amata liegumu atcelšanu. Tā vietā, piemēram, amerikāņu SPKC pasludinājis slimnieku izolācijas saīsināšanu līdz piecām dienām, ja simptomi vājinās un pēdējo dienu nav bijis drudža, ar piecu dienu maskas valkāšanu pēc tam. Oficiāli — jo vairākumam ar to pietiek. It kā no mazākuma nesavairotos jauni 10→100→1000→10000.

Un man ir stipras aizdomas, ka tāpat darīs arī Latvijā. Šobrīd tiek sekmīgi īstenots Daniela, Krišjāņa un citu veselības polītikas noteicēju lēmums, ka Latvijā vajag ievazāt Pretorijas paveidu un izraisīt tā sprādzienu. Visai iespējams, ka tāpēc drīz (varbūt pat vēl šomēnes) arī mums parādīsies uzņēmumi un iestādes, kur liela daļa darbinieku slimo (par kontaktpersonām ij nerunājot). Ievērojot divi gadi konsekventi aplamo oficiālo veselības sargu rīcību un potēšanas dezinformācijas kampaņu (“labākā aizsardzība pret vīrusu”), domāju, ka privilēģijas potētiem un darba aizliegumus nepotētiem atcelt negribēs un tā vietā drīzāk laidīs strādāt slimus. It īpaši, ja būs tāds mājiens no Briseles vai Stokholmas Solnas piepilsētas.

Te varētu iebilst, ka ar veseliem nepotētiem tāpat nepietiktu caurumu aizbāšanai. Jā, bet vismaz divi “bet”. Pirmais: ja ļauj strādāt slimiem, tad desmitkārt pa priekšu jāļauj strādāt veseliem. Otrs: sērga aug augumā eksponenciāli, un caurumus nav iespējams aizbāzt ne ar kādiem cilvēkresursiem. Indijas celms parādīja, ka pusmēneša bezdarbības cena ir dubults slimnieku skaits. Tagad Pretorijas celma slimnieku skaita dubultošanai pietiek ar nedēļas bezdarbību. Tāpēc nekavējoties jādara tas, kas uzveic jebkuŗu sērgas paveidu: pirmkārt, stingra cilvēku kontaktu apturēšana. Nevajag sagaidīt nepatikšanas, lai rīkotos — jārīkojas, lai tās nepieļautu.

Bet varbūt sarakstītais ir tikai manas iedomas? Labi, ar ko jūs labāk strādātu kopā: ar potētu kolēģi, kam aizvakar bija temperātūra, šorīt ir pozitīvs tests un kas nemitīgi ieklepojas un izturas kā lēmēts, vai ar nepotētu, kam nekādu simptomu nav un nav bijis un arī tests šorīt negātīvs? Kuŗa tāda ārsta gādībā jūs sevi labprātāk nodotu? Kuŗu tādu skolotāju jūs labprātāk redzētu runājam virsū jūsu bērnam? Kādu kravas automobiļa vadītāju jūs labprātāk laistu reisā pa ielu, kur jūs ejat vai braucat — veselu nepotētu vai potētu, bet sanīkušu un ar dullu galvu? Lai iet aptauja.


Latvisku jauno gadu!


Ģirta Auškāpa attēls

Priecīgus ziemassvētkus!


Līgas Kļaviņas attēls

Paldies Ivo Rubīnam par norādi uz Līgas Kļaviņas ziemassvētku attēlu. Šodien tik skaisti sniga. Un rīt diena būs jau gaŗāka. Priekā!

Dāmas un kungi, piesprādzējieties vēl ciešāk un esiet gatavi nebijušiem augstumiem


21. jūlijā rakstīju, ka mūsu veselības polītikas noteicēji atkal sekmīgi izraisījuši kārtējo Ķīnas vīrusa sprādzienu Latvijā. Tā arī bija. Tik toreiz, ticot labajam cilvēkā, nebiju gaidījis, ka oficiālo mūsu veselības sargu bezdarbība ilgs veselus četrus mēnešus (!) un kaut ko nopietnu sargāt uzticēto iedzīvotāju veselības labā tie sāks darīt tikai tad, kad būs noveduši Latviju līdz 1. vietai pasaulē pēc saslimstības.

Šobrīd stāvoklis ir līdzīgs, tikai vēl riebīgāks. Līdzīgs tai ziņā, ka saslimstības līkne pārāk vājas cīņas dēļ pret Ķīnas vīrusu atkal pavērsusies uz augšu. Grafikā jaunākais epidēmijas posms — lejupeja (ar 18. novembŗa brīvdienu izraisītām svārstībām) — izskatās tā:

Attēlojot vēl priekšpēdējo posmu — Indijas celma sprādzienu, ko pieminēju iepriekš — grafiks ir tāds:

Visa epidēmija — šāda:

Salīdzinot ar vasaru, stāvoklis riebīgāks divēji. Pirmkārt, veselības polītikas noteicēji pirmā izdevībā atcēla oktobŗa vidū ieviestos nepilnīgos (tomēr stingrākus un bez nepamatotām, bīstamām privilēģijām potētiem) ierobežojumus, kad kļuva redzams, ka tie pārāk lēni, tomēr uzveic sērgu. Iznākumā ieplakas dibens un starta pozicija pretī jauniem sasniegumiem nav vis 35 dienā kā vasarā, bet ~650.

Otrkārt, Pretorijas celms. Līdzīgi kā visos līdzšinējos epidēmijas mezgla punktos Daniels, Krišjānis un citi oficiālie mūsu veselības sargi izlēmuši, ka jāļauj ievazāt sērgu, bez kuŗas var un drīkst iztikt.

Nākotni paredzēt nespēju, tak neredzu šķēršļu, lai nesasniegtu 4000 dienā. Neesmu drošs, ka tā būs, ceru, ka nebūs, tak šķēršļu neredzu — nav nekādu pazīmju, ka veselības polītikas noteicēji beidzot gribētu pienācīgi cīnīties. Gluži pretēji, grasās cīņu vājināt. Un attiecībā uz eksponenciālu pašvairojošu apdraudējumu jāievēro piesardzības princips: neskaidrībā jāpieņem bīstamākā iespēja un jārīkojas atbilstīgi tai.

140 vārdu: vai lipīgāks un mazāk nāvīgs sērgas paveids ir mazāk bīstams?


Vai lipīgāks, bet mazāk nāvīgs sērgas paveids ir bīstamāks vai mazāk bīstams?

Iedomāsimies, ka ir sērga ar lipību (cik citu caurmērā aplipina viens saslimušais) R=1, 1% nāvību, 5 dienu slimības paaudzi un 1000 saslimušiem. Tad pēc mēneša (sešām slimības paaudzēm) saslims tāpat 1000, no tiem nomirs 10.

Tagad iedomāsimies, ka radies jauns šīs sērgas paveids, kas ir 1,2 reizes lipīgāks (R=1,2), taču 1,25 reizes mazāk nāvīgs (0,8%). Ievērojam, ka nāvības sarukums lielāks nekā lipības pieaugums. Ar tādu paveidu pēc mēneša saslims 1000·1,2⁶=2986≈3000, no tiem nomirs 24. Pēc diviem mēnešiem atšķirība būs jau 71:10. Daudz vairāk nekā sākotnējā sērgā!

Jā, tāda ir eksponenciālu procesu īpatnība: augstāka lipība uzkrājas ar katru sērgas paaudzi. Viens saslimušais vairāk ir daudz vairāk saslimušu vēlāk, viens saslimušais mazāk ir daudz mazāk saslimušu vēlāk.

Secinājums: lai atsvērtu pat nelielu lipības pieaugumu, nāvībai jākļūst daudz, daudz, DAUDZ mazākai.

%d bloggers like this: