Kā būtu, ja būtu: mandātu sadale vēlēšanu apgabaliem pēc vēlēšanām

Kā iepriekš rakstīju, lai novērstu Satversmē noteiktās vēlēšanu vienlīdzības un proporcionālitātes kropļojumus, atbalstu pāreju uz vietu sadali vēlēšanu apgabaliem pēc fakta — atbilstīgi vēlēšanās nodotām balsīm, nevis par nebalsotājiem, kā tas ir šobrīd, kad dala pēc balsstiesīgiem. Bet kādi būtu bijuši šīgada vēlēšanu iznākumi, ja tā jau būtu — mandātus vēlēšanu apgabaliem piešķirtu pēc vēlēšanām?

Vispirms: kā varētu zināt, cik kandidātu var pieteikt kuŗa apgabala kandidātu sarakstā, ja nebūtu zināms, cik kur ievēlēs? Elementāri. Vēlētāju sadalījums pa vēlēšanu apgabaliem mainās lēni, un, pat pārejot aprēķinā no balsstiesīgiem uz nobalsojušiem, var izmantot vienkāršu principu — deputātu skaitu iepriekšējās vēlēšanās. 2022. gadā Rīgas apgabalā ievēlēja 36 deputātus, Vidzemē 26, Zemgalē un Latgalē 13, Kurzemē 12. Turklāt vēlēšanu likums ļauj pieteikt pat vēl piecus kandidātus vairāk katrā apgabalā.

Labi, ar kandidātu sarakstiem esam tikuši galā, tagad nākamais: cik tad šogad kur ievēlētu. Biju jau pieminējis, bet aprēķins tāds:

Aprēķinos izmanto derīgu vēlēšanu zīmju skaitu. Saeimas vēlēšanu likuma 8. panta otrā daļā noteikts, ka vietas dala pēc lielāko atlikumu metodes: no īpatsvara slejas vispirms piešķiŗ veselos skaitļus, tad atlikuma daļskaitļus dilšanas secībā. Ar veseliem skaitļiem var sadalīt 97 vietas, tad trīs lielākie atlikumi. Pēdējais ir Zemgales 0,505, bet Vidzemes 0,440 vairs nedabū. Salīdzinot ar īstenībā izmantoto vietu sadalījumu, mandātus zaudē apgabali ar zemāku vēlētāju aktīvitāti (Rīga, Vidzeme) un iegūst tie, kur cītīgāki vēlētāji (Vidzeme, Zemgale, Kurzeme). Balss svara starpība starp apgabaliem ir 8059:7658=1,052, kas ir daudz zemāk nekā īstenības 1,271 reize. Tā ka jā, vietu sadale vēlēšanu apgabaliem izskaustu vēlēšanu vienlīdzības kropļojumus līdz nenovēršamai apaļošanai (ka nevar ievēlēt, piemēram, 34,413 deputātus).

Ar to varētu beigt, tak daudzus interesē nākamais: kā mainītos kandidātu sarakstu vietu sadalījums. Pieļauju, partiju pārstāvjiem būtu kārdinājums atbalstīt jebko, kas ar to pašu balsu skaitu un izvietojumu piešķiŗ vairāk mandātu, un noraidīt jebko, kas ar to pašu balsu skaitu un izvietojumu piešķiŗ mazāk mandātu. Tomēr kopumā sabiedrības interese būtu Satversmē noteiktā proporcionālitātes principa ievērošana: ja reiz zem 5% barjeras paliek 15,7% balsu, tad iekšā tikušiem lai mandātu un balsu attiecība būtu tuva 100%/(100%-15,7%)=100%/84,3%=1,186 reizēm. Īstenībā tā ir arī partiju interese: lai neviens sāncensis nedabū neproporcionāli daudz vietu Saeimā.

Atbilstīgi partiju dalījumiem (Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta otrā daļa, īpaši 4. punkts) maiņas būtu tādas:

Kā teicu, pieļauju, ka partijām sava āda tuvāka (arī ignorējot nejaušību, kas ir visai jūtama blakus dalījumu secībā), taču objektīvs un neitrāls kritērijs ir — vai šīs maiņas mazinātu proporcionālitātes kropļojumus. Vispirms jāatgādina šīgada fakts:

Un tas jāsalīdzina ar vietu un balsu īpatsvara attiecību, kāda būtu, dalot mandātus pa apgabaliem pēc vēlēšanām:

Redzams, ka izkliede (= proporcionālitātes kropļojumi) mazinājusies no 1,085…1,283 līdz 1,127…1,264. Otrkārt, kandidātu saraksti vairs nav noslāņojušies divās grupās (kam izdevīga pašreizējā kārtība, kad vietas piešķiŗ par nebalsotājiem, un kam nav izdevīga), bet vienmērīgāk izretojušies ap 1,186 reižu caurmēru. Treškārt, caurmēra līnijai tuvāk nonākuši arī tie kandidātu saraksti, kas pārslīdējuši tai pāri otrā pusē. Ceturtkārt, attēlā nav redzams, bet no vietu sadales kārtības izriet, ka partiju atšķirību cēlonis vairs nav sistēmisks, bet nejaušs. Un partijas, kam šoreiz vietu un balsu īpatsvara attiecība būtu mazāka, nākamreiz ar citādām nejaušībām varētu būt grafikā ar visgaŗāko stabiņu. Tā ka ievērota arī partiju interese — lai neviens sāncensis nedabū neproporcionāli daudz vietu Saeimā.

Tā ka mandātu sadale vēlēšanu apgabaliem pēc vēlēšanām atbilstīgi faktiskam nodoto balsu skaitam ir gan techniski izpildāma, gan labāk atbilst Satversmē noteiktiem vēlēšanu vienlīdzības un proporcionālitātes principiem, salīdzinot ar pašreizējo kārtību, kad sadale notiek pēc balsstiesīgo skaita un vietas piešķiŗ arī par nebalsotājiem.

140 vārdu: jaunais Kundziņsalas tilts tumsā

Biju iepriekš ielicis dienas skatus no jaunā Kundziņsalas tilta, bet tagad, ziemas pulksteņlaikā, var pārbaudīt, kāds tilts ir tumsā. Pirmkārt, ar riteni pa brauktuvi laist nav ļauts, jākāpj uz ietvi. Jā, Kundziņsalas pusē nopietni jākāpj vairāki stāvi:

Uzmanību piesaista uzraksts uz ietves. Tiltaugšā tādi uzraksti, lielākoties par ūdeņiem, ik pa noteiktam metru skaitam:

Attiecīgi vismaz pirmoreiz mudina nesteigties ar braukšanu, bet katrreiz piebremzēt, lai var izlasīt. Un vēl mudina vismaz vienreiz iziet vai izbraukt ietvi visā gaŗumā, pat ja īsti vajadzības nav.

Otra lieta — ko arī var redzēt attēlā: sarkanbaltu lampu apgaismojums. Patika. Nevarēja tik saprast, valstssvētkiem vai vispār. Decembrī redzēs.

Pats tilts visai tukšs — gan brauktuve, gan ietve. Pa visu laiku tik viens smagais gaŗām pabrauca, un satiku vien pāris sev līdzīgu interesentu, kas bija tāpat devušies jauno tiltu iepazīt. No vienas puses tīkami, no otras — kam tādu celt.

Zelta rudens apkārt Lielajam Baltezeram

Priekš pusmēneša, oktobŗa vidū apbraucu apkārt Lielajam Baltzeram.

Juglas kanala krasts pilns makšķernieku un viņu nolikto automobiļu — no augšas…

…un no apakšas.

Baltezers nav tik pelēks kā citkārt.

Skats uz Zušu purvu no Baltezera puses.

Baltezeru starpteka ar skatu uz Lielā Baltezera Ropažu salu.

Juglas kanala (no labās) ieteka Juglā (no apakšas pa kreisi).

Tagad baznīcas. Tallinas lielceļš un Baltezera baznīca.

Vecā Biķernieku iela un Biķeru baznīca.

Biķeru baznīca kalnā bez ceļa.

Lāčp…

Un ko jums šis atgādina?

2026. gada Saeimas vēlēšanu iznākumi Teikā

Skaitļu valodā Teikā ir tā (klikšķināt virsū, lai palielinātu):

Virsrakstā sarkanas krievu puduŗa partijas, zaļa ZZS, kas palika ārpus Rīgas partiju puduŗiem, baltas (bez krāsas) — Rīgas latviešu puduŗa partijas. Ar krāsu gradāciju iezīmēta latviešu un krievu partiju puduŗa balsu starpība. Nekas jauns: latviskākā ir Teikas vidusskolas apkaime, kur latviešu un krievu partiju puduŗa balsu attiecība ir 7:1.

Partiju ziņā visur ar lielu atrāvienu priekšā Apvienotais saraksts, nekur neviens cits saraksts nav dabūjis pat puses Apvienotā saraksta balsu. Dzelteni iezīmēju 2. vietas. Pamatā — “Progresīvie”. Tiem vislabākie panākumi dižveikalos. Nācionālās apvienības 2. vietas ir nejaušība: viens no iecirkņiem Teikas vidusskolā, kur vēlētāji varēja izvēlēties, kuŗā balsot, un balsis sakrita tā, kā redzams; NVO namā 1 (vienu) balsi priekšā “Progresīviem”. LPV 2. vietas gan nav nejaušība, bet saistītas ar krievu laika kolonistu mājām pie 64. vidusskolas sākumskolas un 45. vidusskolas.

Apakšā ieliku divas summas — ar “Dominu” un bez tās. Jo šajā, vislielākajā Latvijas vēlēšanu iecirknī teicinieki ir mazākumā. Pirmkārt, tas ir uz Purvciema robežas, un tuvīnie vēlētāji ir aptuveni uz pusēm ar Purvciemu. Otrkārt, tas ir dižveikalā, tajā balsoja daudz veikala apmeklētāju, un var droši pieņemt, ka teicinieki ir veikala apmeklētāju mazākums. Treškārt, lielākā satiksme gar veikalu ir ar Purvciema Dzelzavas ielu.

140 vārdu: cik labi kuŗa partija 2026. gadā pārliecināja savus piekritējus balsot

Salīdzinot partiju balsu īpatsvaru un vēlētāju aktīvitāti, iespējams noteikt, kuŗas partijas vislabāk spēja pārliecināt savus piekritējus aiziet un nobalsot — un kuŗas visvājāk. Minējums pirms rēķināšanas: ievērojot Saeimā tikušo vietu un balsu attiecību, LPV, SV/AJ un “Progresīviem” korrelācija varētu būt negātīva, savukārt Apvienotam sarakstam, Nācionālai apvienībai un “Vienotībai” pozitīva, sīkākiem sarakstiem — atbilstīgi to tuvībai minētām grupām.

Un tāda ir īstenībā partiju balsu īpatsvara un vēlētāju aktīvitātes korrelācija pašvaldību griezumā (ieskaitot ārzemes; blakus iepriekšējo Saeimas vēlēšanu skaitļi):

Spriežot pēc virknes, izskatās izpaudies, ka latviešiem bijusi augstāka un krieviem zemāka aktīvitāte. “Progresīvie” ir izņēmums: tos gremdē ārzemes. Izkliede augusi: 2022. gadā bija no -0,366 līdz +0,362. Tas atkal mudina secināt, ka latviešu un krievu aktīvitātes atšķirība augusi — 2022. gadā iekšzemē bija 65% pret 60%, būs jāapskatās, kā šogad. No atsevišķiem sarakstiem lielākā maiņa Gobzema sarakstam līdz ar pāreju no krievu partijām latviešu pudurī.

Teika šovakar

Visapkārt siro bandas.

Oktobŗa beigu komplekts gaida sireniekus

“Uzmanību! Nikns suns” — un vārtiņi vaļā

Uz žoga bija kaķis. Kad piestāju, viņš izdomāja, ka jānāk glausties, un skats vairs nebija tik iespaidīgs

Izgaismota “Bamse”

 

Paradokss Rīgas vēlēšanu apgabala vēlētāju aktīvitātes maiņā

Pamanīju paradoksu Rīgas vēlēšanu apgabala vēlētāju aktīvitātes maiņā:

Proti, Rīgas vēlēšanu apgabalā ietilpst Rīgas pilsēta un ārzemes. Rīgas pilsētā vēlētāju aktīvitāte samazinājusies par 3,8%, ārzemēs par 4,4%, bet apgabalā kopumā — par 6,4%, kas ir jūtami vairāk nekā katrā no abām sastāvdaļām! Kā tā? Elementāri. Maiņu veido ne tikai aktīvitātes krišanās katrā sastāvdaļā, bet arī sastāvdaļu īpatsvara maiņa. 2022. gadā ārzemes bija 28,7% Rīgas apgabala balsstiesīgo, šogad — 33,3%. Attiecīgi apgabala kopskaitlis tuvinājies ārzemēm, kur daudz zemāka aktīvitāte.

Vai tiešām “viens vēlētājs, viena balss” — cik vienlīdzīgas bija 2026. gada Saeimas vēlēšanas?

Satversmes 6. pantā noteikts:

“6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.”

Bet vai tā ir? Cik lielā mērā Saeimas vēlēšanās ievērots vienlīdzīgu vēlēšanu princips: “Viens vēlētājs — viena balss?” Nu vēlēšanas pagājušas, un var pārbaudīt. Skaitļi ir tādi:

Lielākā un mazākā balss svara atšķirība bijusi 8989/7072=1,271 reizes jeb 27,1%. Ja pieņem, ka Vidzemē vēlētājam bijusi viena balss, tad Latgalē 1,27 balsis. Vai otrādi: ja pieņem, ka Latgalē vēlētājam bijusi viena balss, tad Vidzemē 0,79 balsis. Balss svara atšķirībai divi cēloņi, kuŗu samēru nav iespējams precīzi noteikt: pirmkārt, vēlētāju aktīvitātes atšķirības, otrkārt, oficiālā balsstiesīgo izvietojuma neatbilstība faktiskam, jo daļa pilsoņu nav ziņojusi Pilsonības un migrācijas pārvaldei savu dzīvesvietas maiņu. Rīgas apgabalā gandrīz tikpat viegli tikt pie mandātiem, cik Latgalē, jo apgabalā ieskaitītas ārzemes, kur daudz balsstiesīgo (199 tk jeb 12,8% valsts kopskaita), bet niecīga vēlētāju aktīvitāte: 11%. Tādējādi ārzemes devušas Rīgas apgabalam deputātu vietas, bet šīs vietas aizpildījuši Rīgas pilsētas vēlētāji ar mazāku balsu skaitu — ārzemēs nodots tikai 2,7% derīgu vēlēšanu zīmju. Līdz ar to vēlēšanu vienlīdzības kropļojumi bija izdevīgi partijām, kas stipras Rīgā un Latgalē:

Bet 27,1% ir daudz vai maz? Lūk, kā balss svara atšķirība izskatās, salīdzinot ar iepriekšējām (arī Latvijas laika) vēlēšanām:

Līdz ar straujāku aktīvitātes krišanos Latgalē (-10,0%), salīdzinot ar pārējo Latviju (-7,3%), vienlīdzības kropļojumi šogad auguši. Taču jau 2022. un 2010.—2011. gada līmenis bija tik nenormāli augsts, ka problēmu tolaik ievēroju.

Ko darīt? Ir vienkāršs un elegants risinājums, kas ar niecīgiem vēlēšanu kārtības grozījumiem vienā rāvienā izskauž visus nevienlīdzību radošus apstākļus, izņemot neizbēgamo apaļošanu. Proti, dalīt mandātus apgabaliem pēc vēlēšanām — proporcionāli faktiskam nobalsojušo skaitam. Šādi princips “viens vēlētājs — viena balss” tiktu ievērots visciešāk, un to apliecina visu līdzšinējo parlamenta vēlēšanu iznākumi. Tad šogad Rīgas apgabalā būtu par 4 vietām mazāk, Latgalē par 1 vietu mazāk, savukārt Vidzemē būtu par trīs vietām vairāk, Zemgalē un Kurzemē — par 1 vairāk, un lielākā un mazākā balss svara atšķirība starp apgabaliem būtu tikai 5,2%:

Nopietnākais pretarguments, kas dzirdēts, ir par nobalsojušo skaita izmantošanas satversmību. Jo Satversmes 7. pantā teikts:

“7. Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.”

Un Satversmes tēvi ar priekšpēdējo vārdu “vēlētāju” sapratuši balsstiesīgos. Tiesa. Bet pretī ir trīs “bet”. Pirmkārt, runa ir par neatbilstības novēršanu Satversmes 6. pantam, kas atšķirībā no 7. panta ir Satversmes kodola pants, ko var grozīt tikai tautas nobalsošanā. Otrkārt, kā redzam ar vārdu “ģimene”, pat daudz nozīmīgāku vārdu Satversmē var pārdefinēt vienā dienā. Treškārt, iedomāsimies, ka ārzemes būtu atsevišķs vēlēšanu apgabals. Ja vietas apgabaliem drīkstētu dalīt tikai pēc balsstiesīgo skaita, Rīgas pilsētā šogad ievēlētu 26 deputātus un ārzemēs 12. Tad Rīgas pilsētā vienu deputātu ievēlētu ar 9681 derīgu balsi, bet ārzemēs ar 1790 — 5,4 reizes mazāk! Tas būtu acīmredzams, nepieļaujams vienlīdzības principa pārkāpums. Līdzīgi var salīdzināt, ka Rēzeknes novadā vēlētāju aktīvitāte bijusi gandrīz divkārt zemāka nekā Saulkrastu novadā. Bet vai tāpēc vēlētāja balsij Saulkrastu novadā jābūt divkārt nevērtīgākai nekā Rēzeknes novadā? Tātad jāvar mandātus apgabaliem dalīt ne tikai pēc balsstiesīgo skaita, bet arī pēc tāda kritērija, kas nodrošina vienlīdzīgas vēlēšanas — pēc nobalsojušo skaita.

Ceru, jaunā Saeima vienlīdzības principa kropļojumus novērsīs negaidot, līdz kāds iesniegs Satversmes tiesā pieteikumu par Saeimas vēlēšanu likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 6. pantam.

Barjeru nepārvarējušo ietekme uz vēlēšanu iznākumu

Cilvēki gan priekš vēlēšanām, gan pēc vaicājuši, kāda ir 5% barjeru nepārvarējušo kandidātu sarakstu ietekme uz vēlēšanu iznākumu — vispār un šais vēlēšanās konkrēti. Raudzīšu atbildēt.

Ja būtu burta kalps, norādītu uz Saeimas vēlēšanu likuma 38. pantu:

38. pants. (1) .. Deputātu vietu sadalē nepiedalās tie viena nosaukuma kandidātu saraksti, kuri kopā pa visu Latviju saņēmuši mazāk par pieciem procentiem no nodoto balsu kopskaita, neatkarīgi no tā, vai šā nosaukuma kandidātu saraksti bija izvirzīti vienā vai vairākos vēlēšanu apgabalos.

Taču aprobežoties ar “jūsu balsi vienkārši neskaitīs (-a, -īja)” būtu puspatiesība. Jo faktiski ietekme ir. Būtība vienkārša: ietekme tāda, kā netikušo balsis pārdalītu tikušiem proporcionāli to panākumiem vēlēšanās. Piemēram, ja puse balsu netiek pāri 5%, tad pāri tikusī puse saņem divreiz vairāk mandātu par savu balsu īpatsvaru: ja A partija guvusi 30% balsu, B partija 20% un pārējās 20 — pa 2,5%, tad zudušo pusi iegūst A un B savu balsu attiecībā 30:20=3:2 un dabū attiecīgi 60% un 40% vietu.

Kas notika šogad Saeimas vēlēšanās? Ārpus Saeimas palika 15,7% balsu, tātad iekšā tikušiem bija jādabū 100%/(100%-15,7%)=100%/84,3%=1,186 reizes vairāk vietu nekā balsu. Tā kā vietas dala katrā vēlēšanu apgabalā atsevišķi, rodas proporcijas kropļojumi, taču kopumā vietu un balsu attiecība rāda, ka Saeimā tikušie saraksti uz netikušo rēķina tiešām dabūja ap 1/5 vairāk vietu:

Redzama noslāņošanās divās grupās: virs un zem caurmēra. Cēlonis: tagadējā vietu sadale vēlēšanu apgabaliem pēc balsstiesīgo skaita kropļo vēlēšanu vienlīdzību un proporcionālitāti, jo dod vietas nevis par balsīm, bet par nebalsotājiem. Attiecīgi partijas, kas stipras vēlēšanu apgabalos ar zemāko aktīvitāti (pamatā Rīga, arī Latgale) — LPV, SV/AJ un “Progresīvie” — iegūst neproporcionāli daudz vietu.

Bet runa bija par ko citu. Maķenīt vienkāršoti, toties uzskatāmi var teikt, ka balss, kas nodota par kandidātu sarakstu, kuŗš nav iekļuvis Saeimā, tikusi Saeimā iekļuvušiem to deputātu vietu attiecībā. Un katra paša ziņā izlemt, kas labāk: 41% manas balss tiek Apvienotam sarakstam, 17% LPV, 15% SV/AJ utt. vai tomēr 100% balss nodot par kandidātu sarakstu, kas tiek Saeimā, taču atbilst manam viedoklim par, teiksim, 75% vai ⅔. (Tiesa, šie galīgi var nebūt vienīgie vai galvenie apsvērumi kandidātu saraksta izvēlē. Piemēram, ja balsoju par citu, lai sodītu iepriekšējo, kuŗā esmu vīlies, tad varbūt nav tik svarīgi, cik dabū tas cits — ka tik iepriekšējais top sodīts.)

Cits veids, kā uz to pašu palūkoties, ir salīdzināt vēlēšanu iznākumus ar to, kādi tie būtu bez barjeras. Lūdziet, tad jums taps dots:

Skatoties šādi, mazāku partiju vēlētāji 4/11 savas balss iedevuši Apvienotam sarakstam, pa 3/11 — LPV un SV/AJ un vēl 1/11 — “Progresīviem”.

Otrā līga: 2026. gada ēnu Saeima

Būtu es kādas Saeimā netikušas partijas priekšnieks, taisītu ēnu Saeimu. Doma vienkārša: izspēlē Saeimas vēlēšanas starp tajā netikušiem kandidātu sarakstiem un tad darās pakaļ īstai. Sanāk tādas polītmācības pašiem, turklāt varbūt pa laikam plašsaziņas līdzekļu interesi var pievērst. Kazi, pat visus četrus gadus nolauzt tā. Vēlēšanu likumu gan maķenīt citādi piemērotu: lai saglabātu proporcionālitāti, vietas pa apgabaliem dalītu pēc partiju balsīm, ne balsstiesīgo skaita; nīsto 5% barjeru atmestu un 1-3-5 dalīšanas vietā liktu vienkāršāko 1-2-3, kur gluži kā veikalā manta (mandāts) maksā noteiktu cenu (balsu skaitu) un, cik tev naudas (balsu), tik vari dabūt. Šīgada ēnu Saeima veidojas tāda:

Iepriekšējās ēnu Saeimas grandi cietuši zaudējumus:

• “Latvijas attīstībai” 15, salīdzinot ar “Attīstībai/Par” 21;
• Gobzema sarakstam 6, salīdzinot ar “Katram un katrai” 15;
• “Saskaņas centram” tikai 4, salīdzinot ar “Saskaņas” 19;
• JKP vispār izkritusi pat no ēnu Saeimas un nu pieder mikropasaulei.

Vienīgi MMN augusi līdz 23, salīdzinot ar “Republikas” 5. Savukārt “Stabilitāte” samainījusies ar Krievu savienību un “Suverēno varu”, kam iepriekš bija attiecīgi 13 un 12.

Un tad ēnu Saeima varētu sākt. Vai ZZS pietiktu ar MMN? Vai citi piekristu Valaiņa ēnu valdībai ar Mieriņu par ēnu spīkeri? Bet kur tad Hermanis? Vai Pūce un Jaunups kaut ko neizmanevrētu sev? Vai MMN nesāktu putēt vēl priekš ēnu Saeimas sanākšanas? Rosļikova vieta paliktu brīva kā savulaik Rubika. Un tā tālāk.

Kā būtu, ja būtu — Nācionālā apvienība kopā ar “Austošo Sauli”?

“TVNet” kolāža

Gatavojoties Saeimas vēlēšanām, “Suverēnā vara” ar “Jaunlatviešiem” pēdējā brīdī (4. jūnijā) nodibināja partiju apvienību, papildus oficiālai apvienībai sarakstā iekļāva Krievu savienību un vēl Kristīgās partijas pārstāvjus un vēlēšanās guva 11,9% balsu un 15 vietu — no latviešu partijām to pārspēja vienīgi Apvienotais saraksts.

Kā būtu bijis, ja latviešu nācionālisti būtu izveidojuši kopīgu Nācionālās apvienības un “Austošās Saules” sarakstu? Vispirms jāatzīst, ka uz jautājumiem “kā būtu, ja būtu” nav iespējams pilnīgi droši un precīzi atbildēt. Otrkārt, ja NA un ASL startētu apvienotā sarakstā, balsu sadalījums atšķirtos no aritmētiskas atsevišķo sarakstu summas. Polītikā 2+2 tikai reizēm ir 4, visbiežāk — 3, bet var būt arī 5, 2 vai pat 1. Treškārt, ievērojot, ka 2010. gadā nācionālistu apvienošanās (TB/LNNK+VL=NA) iznākums bija 3+2=7, vienkāršības labad tomēr aritmētiski saskaitīšu balsis. Ceturtkārt, vienkāršības labad pieņemu nemainīgu kandidātu “par” un “pret” balsu starpību. Iznākumā:

• Rīgas vēlēšanu apgabalā tomēr nepietiek balsu, lai atņemtu vietu “Progresīviem”, paliek 3, taču kandidātu balsīs Raivim Zeltītam ir labāka bilance (+1089) nekā Ivaram Āboliņam (+889);
• Vidzemē NA+ASL atņemtu vienu vietu SV/AJ, attiecīgi Gitas Plaudes vietā būtu ievēlēts Jānis Grasbergs;
• Zemgalē tomēr nepietiek balsu, lai atņemtu vietu LPV, paliek 2, arī deputāti nemainās;
• tas pats Latgalē — vietu LPV neatņem, vienīgais deputāts paliek Rolands Keišs;
• līdzīgi Kurzemē — vietu Apvienotam sarakstam neatņem, vienīgais deputāts paliek Artūrs Butāns.

Apkopojot: Nācionālai apvienībai skaits nemainās, tik Ivara Āboliņa vietā Jānis Grasbergs, un “Austošās Saules” līderis Raivis Zeltīts būtu SV/AJ Gitas Plaudes vietā. Taču apvienojās nevis latviešu nācionālisti, bet “Suverēnā vara” ar “Jaunlatviešiem” un Krievu savienību. Tāda, lūk, mācība, kāda ir ietekme, ja ideoloģiski līdzīgi kandidātu saraksti startē atsevišķi vai kopā.

Polītiskā sadrumstalotība 2026. gada Saeimas vēlēšanās

Samērā bieži dzirdama gaušanās par polītisko sadrumstalotību: kur divi latvieši, tur trīs partijas. Tomēr, tiekoties ar citu zemju pārstāvjiem, esmu novērojis, ka gandrīz visi teicienu zina attiecinātu uz savu tautu. Bet cik īsti partiju ir mums? Partiju sarakstā ir 61 aktīva partija un partiju apvienība, vēlēšanās nupat piedalījās 14 sarakstu, Saeimā tika 6, valdību, kā izskatās, veidos ne vairāk kā 3. Kuŗš ir īstais skaitlis? Vēlēšanu izpētē (un arī citās jomās) izmanto īpašu sadrumstalotības skaitli, kas rāda, cik vienlielu partiju radītu tādu pašu sadrumstalotību:

N=1/∑p_i², kur N — sadrumstalotība, p_i — i-tās partijas balsu vai vietu īpatsvars.

Latvijā sadrumstalotība svārstījusies līdzi polītiskai attīstībai, partiju apvienošanai, šķelšanai un jaunu dibināšanai:

Jaunākā attīstība ir atsitiens no 2022. gada, kad ar rekordlielu (10,34) sadrumstalotību 28,3% balsu palika zem barjeras tikšanai Saeimā. Pirmkārt, polītiskie spēki apvienojās mazāk sarakstos, otrkārt, vēlētāji aizvēlās pie Apvienotā saraksta, sniedzot tam rekorduzvaru. Tomēr šīgada 5,47 nav zemākā balsu sadrumstalotība Saeimas vēlēšanu vēsturē. 2010.—2011. gadā nākamie polītiskie spēki pēc vislielākā bija lielāki nekā tagad, attiecīgi 2010. gadā balsu sadrumstalotība bija 4,43 un 2011. gadā — 5,06.

Arī Saeimā Apvienotā saraksta 41 vieta gan ir rekords, tak sadrumstalotību veido viss sadalījums 41-17-15-10-10-7. Ar tādu sadrumstalotība ir 4,09, un tas ir vairāk nekā 3,93, kas bija 2010. gadā ar sadalījumu 33-29-22-8-8.

Salīdzinot ne laikā, bet telpā, šīgada 5,47 Latvijā ar citām šīgada vēlēšanām, Zviedrijā septembrī bija 5,85, Kosovā jūnijā 3,39, Bulgārijā aprīlī 4,10, un redzēs, cik parīt būs Izraēlā. Kopumā es teiktu, kur divi latvieši, tur tikpat partiju, cik citur.

Vai nav savādi vēlēšanu iznākumi?

Saeimas vēlēšanu iznākumi. Attēls: cvk.lv

Vēlēšanu iznākumi reizēm ir savādi. Piemēram, iepriekšējās, 2022. gada Saeimas vēlēšanās partija ar mazāk balsīm guva vairāk vietu nekā partija ar vairāk balsīm. Šogad tā nav gadījies, bet, paskatoties ciešāk, arī šādas tādas savādības redzamas. Piemēram, Nācionālā apvienība ar 9,02% derīgu vēlēšanu zīmju dabūja 10 vietu Saeimā. Tiktāl nekā savāda. Bet “Progresīvie” ar 7,98% balsu, tas ir, 1,04% jeb vienas deputāta mandāta tiesu mazāk saņēma tikpat — 10 vietu. Un, ja salīdzina ar Nācionālo apvienību 2022. gadā, tad šoreiz NA guvusi 0,4% balsu mazāk, toties mandātu skaits nobraucis par veseliem trim. Vai nav savādi?

Viss ir izskaidrojams un atbilst Saeimas vēlēšanu likumā noteiktai vēlēšanu kārtībai. NA un “Progresīvo” samēram ir divi cēloņi. Pirmkārt, vēlēšanu vienlīdzību kropļo pašreizējā vietu sadales kārtība vēlēšanu apgabaliem. Proti, dala pēc balsstiesīgiem, ārzemes vienā vēlēšanu apgabalā ar Rīgu, un tajās daudz zemāka vēlētāju aktīvitāte: derīgās vēlēšanu zīmes tikai 10,8% balsstiesīgo. Iznākumā Rīgas apgabalā ievēlēja 38 deputātus, kaut gan faktiski tajā balsoja 34,4% vēlētāju. Attiecīgi viena deputāta vieta Rīgas apgabalā, kur stipri “Progresīvie”, “maksāja” 7189 balsis, savukārt Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē, kur stipra Nācionālā apvienība — 8716 balsis, piektdaļu dārgāk. Otrkārt, nejaušība. “Progresīvie” pie 10. vietas tika pašās balsu skaitīšanas beigās, skaitot pēdējā iecirknī pēdējās pasta balsis. Būtu “Progresīviem” Rīgā un ārzemēs nieka 7 balsis mazāk, šī būtu Apvienotā saraksta 42. vieta.

Tagad par salīdzinājumu ar 2022. gadu. Toreiz zem 5% barjeras palika 28,3% balsu, šoreiz 15,7%. Attiecīgi iekšā tikušiem toreiz vairāk uzvijas mandātu, šoreiz mazāk. Un 3 mandātu zaudēšana šogad ir spoguļattēls 13 vietu saglabāšanai 2022. gadā, kaut toreiz Nācionālās apvienības balsu īpatsvars kritās no 11,1% 2018. gadā (kad zem 5% barjeras palika 12,2% balsu) līdz 9,4%.

Tā ka jā, viss ir izskaidrojams un atbilst Saeimas vēlēšanu likumā noteiktai vēlēšanu kārtībai. Cits jautājums, vai tā ir labi.

Avotu un Grīziņkalna ainiņas

Priekš nedēļas pabraukājos pa Avotiem un Grīziņkalnu.

Ādmiņu ielas pagalmiņš

Bruņinieku iela

Te reiz bija Starptautiskais praktiskās psīcholoģijas institūts. Apmeklēju Latvijas Studentu apvienības sarīkojumus, kas tajā notika

Lauku iela

Grīziņkalna nogāze. Attēlā izskatās lēzenāka nekā dabā

Nē, šo bērnudārzu nesauc “Pūcīte”

Cik proporcionālas ir Saeimas vēlēšanas — vispār un šogad?

Ja paskatās vēlēšanu iznākumus, šogad Apvienotais saraksts ar 35,8% derīgu vēlēšanu zīmju dabūja 41 vietu, pa 10 vietām ieguva gan Nācionālā apvienība ar 9% balsu, gan “Progresīvie” ar 8%, savukārt ZZS ar 4,5% vispār palika bešā. Vai tas atbilst proporcionālām vēlēšanām?

Bet kas ir proporcionālas vēlēšanas? Tādas, kur vietu sadalījums partijām puslīdz atbilst to balsu sadalījumam. Vai Saeimas vēlēšanas tādas ir, it īpaši šogad? Satversmes 6. pants teic, ka tā tam būs būt:

“6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.”

Tomēr precīza proporcionālitāte nav iespējama, jo vietu ir daudzkārt mazāk nekā balsu un vietas ir veseli skaitļi — nevar Saeimā būt kādai partijai 28,62 vai 0,22 deputāti. Vairāk proporcionālitāti gan kropļo vairāku vēlēšanu apgabalu pastāvēšana, kas ļauj, piemēram, partijai ar mazāk balsīm nekā citai gūt vairāk vietu. Jo vairāk apgabalu, jo vairāk tas kropļo proporcionālitāti. Un proporcionālitāti kropļo arī barjera, kas partijas zem patvaļīgi izraudzīta balsu skaita atstāj vispār bez vietām. Tā ka runa ir, cik lielas novirzes no proporcionālitātes pieļaujamas, lai vēlēšanas tomēr varētu uzskatīt par proporcionālām. Par atbildes gūšanu jāpateicas sīkpartijām, kas gadsimta sākumā Satversmes tiesā apstrīdēja barjeras atbilstību Satversmei. Un tiesa atbildēja:

“Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta pirmās daļas otro teikumu par atbilstošu Satversmes 6., 8., 91. un 116. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.”

Tā ka tagadējā vēlēšanu kārtība atbilst proporcionālu vēlēšanu principam. Tāpēc varam rēķināt novirzes no proporcionālitātes un zināt, ka tās atzītas par pieļaujamām. Vienkāršs un trāpīgs rādītājs ir balsu un vietu īpatsvara starpību summa:

 D=0,5∑|s_i-v_i|, kur D — novirze no proporcionālitātes, s_i — i-tās partijas vietu īpatsvars, v_i — i-tās partijas balsu īpatsvars.

Latvijā novirze ilgu laiku bija maķenīt virs 10%. Ja kāda partija palika tieši zem barjeras (1995. gadā sociāldēmokratu koalīcija “Darbs un taisnīgums” – 4,6% balsu, 2002. gadā “Latvijas ceļš” — 4,9% un LSDSP — 4,0%), tad novirze palēcās līdz 15…20%. Taisnības labad jāpiebilst, ka 1993. gadā bija 4% barjera, tāpēc Saeimā tika Dēmokratiskā centra partija ar 4,77% un Kristīgo dēmokratu savienība ar 5,01%. 2009. gada Rīgas domes vēlēšanu iznākumi, kad domē iekļuva tikai četri saraksti, bija stiprs grūdiens partijām apvienoties, bet vēlētājiem — skaidrāk nošķirt, kuŗas ir nopietnas un kuŗas — sīkpartijas. Iznākumā turpmāk zem barjeras palika ievērojami mazāka daļa vēlētāju balsu, attiecīgi krasi kritās novirze no proporcionālitātes. 2018. gada vēlēšanas rādīja, ka 2009. gada mācība izvējojusies, un 2022. gadā novirze no proporcionālitātes sasniedza iepriekš nebijušu un varbūt iepriekš neiedomātu rekordu. Mācība bija gūta atkal, un šogad atkal bija mazāk kandidātu sarakstu, un atkārtojās iepriekš minētais modelis, kad kāda partija paliek tieši zem barjeras (ZZS ar 4,5% balsu), ar šim modelim atbilstīgu novirzi no proporcionālitātes:

Nezinu, vai Satversmes tiesa, gadsimta sākumā spriežot par barjeru, izvērtēja, ka novirze no proporcionālitātes var būt ne tikai līdz 20%, kā bija tābrīža pieredze, bet arī līdz 30%, kā redzam tagad. Starp citu, savulaik, lai novērstu pārmērīgu proporcionālitātes kropļošanu, L(SP)R Augstākā padome Saeimas vēlēšanu likumprojektā bija paredzējusi 20% drošības vārstuli. Proti, ja zem barjeras paliktu vairāk nekā 20% balsu, Saeimā laistu arī lielākās sīkpartijas, līdz nepārstāvēto balsu skaits kļūtu mazāks par 20%. Ar niecīgu balsu vairākumu vārstuli izsvītroja, te var palasīt stenogrammu.

Pieminams arī, ka pa laiku kopš Satversmes pieņemšanas radusies izpratne — vēlēšanu sistēmas nevar skaidri nodalīt proporcionālās un mažoritārās. Drīzāk pastāv nepārtraukts intervalls, kur proporcionālitāti (un novirzi no tās) noteic, cik deputātu caurmēra vēlēšanu apgabalā vēlē. Divmandātu apgabali ir maķenīt proporcionālāki par vienmandāta, trīsmandātu — par divmandātu utt. Tāpēc, piemēram, ja Latvijā būtu 43 vēlēšanu apgabali atbilstīgi dalījumam 42 pašvaldībās un ārzemēs, tad, formāli saglabājoties proporcionālām vēlēšanām, iznākums būtu daudz tuvāks mažoritārām vēlēšanām nekā pašreizējai sistēmai, jo 2,33 mandātu caurmērs (100 deputātu / 43 apgabali) no vienmandāta kārtības atšķiŗas 2,33 reizes, savukārt no tagadējā 20 mandātu caurmēra (100 deputātu / 5 apgabali) – 8,6 reizes.

Mēness virs Ķieģeļu ielas

Šodien vakars siltāks, nekā biju gaidījis. Viss uzreiz mīlīgāks. Arī briestošs mēness virs Ķieģeļu ielas.

2026. gada Saeimas vēlēšanu “par” un “pret” rekordisti

Diezgan plaši jau ziņots, cik kuŗam kandidātam tūkstošu “par” un “pret” atzīmju. Tomēr tas ir maķenīt nekorekti, jo tie tūkstoši vislielākā mērā atkarīgi no kandidātu saraksta balsu skaita vēlēšanu apgabalā, nevis paša kandidāta nopelniem. Piemēram, Kurzemē pēdējam Apvienotā saraksta kandidātam “par” atzīmju gandrīz divreiz vairāk nekā pirmai “Vienotības” kandidātei. Bet tas nenozīmē, ka Modris Šveiduks būtu slavenāks par Ingu Bērziņu. Vai arī — Rīgā “Vienotības” Baibai Bražei 2,3 reižu vairāk “pret” atzīmju nekā SV/AJ pēdējam kandidātam Dainim Gīrupniekam. Bet kuŗš no viņiem savu sarakstu vairāk vilcis augšup? Tāpēc korrektāk rēķināt kandidāta “par” un “pret” atzīmes pret saraksta balsu skaitu attiecīgā apgabalā — tad arī parādās dažādu vēlētāju grupu mīluļi un nemīluļi. Lūk, pieci rādītāji pret saraksta balsu skaitu — ne tikai “par” un “pret” atzīmes, bet arī to starpība un summa. Un desmits izcilāko kandidātu katrā jomā:

Sākotnējā attēlā bija kļūda: pēdējo stabiņu gaŗums pareizs, bet norādīti nepareizi %. Kļūda labota.

Kas redzams? Tie, kam “par” ir pāri pusei partijas balsu, ir izteikti sava vēlētāju pulka līdeŗi. Vai pulciņa, jo izteikts līderis var būt arī sīkpartijai. Un viens tāds ir, kas savējiem populārāks par premjeru Andri Kulbergu. “Pret” balsīs redzams, ka no plaši pazīstamiem kandidātiem vairums drīzāk krāsaini slaveni, jo guvuši arī daudz “par” atzīmju un neto “pret” balsīs neparādās. Salīdzinot ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, “par” balsu kļuvis mazāk, bet “pret” — vairāk.

140 vārdu: aptaujas un vēlēšanu īstenība

Biju paglabājis pēdējos partiju reitingus, lai vēlāk salīdzinātu ar īstenību. Nu var. Tabula tāda (reitingos trūkstošos 0,3% sadalīju trīs stiprākiem sarakstiem attiecīgā aptaujā):

Tas pats grafikā:

Redzams, ka abi kantoŗi pusotrkārt neuzķēra Apvienoto sarakstu un bija pārāk dāsni pret mazajiem sarakstiem. Te gan jautājums, vai tā kantoŗu vaina, vai pēc pēdējo reitingu ievākšanas neizlēmušie aizvēlās pie Apvienotā saraksta un nost no sīkpartijām.

Savukārt pa vidu SKDS un “Latvijas fakti” atšķiŗas. SKDS novirzes mērenas, lielākās ir 2…2,3% par daudz SV/AJ, “Progresīviem” un ZZS. Par maz ir tikai 0,3% Nācionālai apvienībai, pārējie sadalījuši sev Apvienotā saraksta 13% nenovērtējumu.

“Latvijas faktiem” vairāk nekā dubulti (+6,1%) pārvērtēta ZZS, pusotrkārtīgi (+4,5%) — “Progresīvie” un >3% par zemu SV/AJ. Tas izšķīris, ka kopumā SKDS trāpījis tuvāk vēlēšanu iznākumam.

Tas, ka lielākās novirzes vienādā virzienā ir “Progresīviem” un ZZS, mudina domāt par pēdējā brīža skandālu (Uzulnieks, Eņģelis) ietekmi.

Rietumu plūdums

Ieraudzīju internetos ārzemju vēstniecību izvietojuma karti Parīzē. Izteikta koncentrācija rietumos, arī Latvijas vēstniecība turpat Buloņas mežmalā (apvilku ar sarkanu):

Karte: u/ntohm@Reddit

Kā tā? Tur lepnākas pilsētas daļas. Ieskatam var uzmest aci, kāds izskatās Latvijas vēstniecības iebraucamais ceļš. Un balso tādās vietās par buržujiem:

Savukārt, iebakstot tumšāk sarkano vietu gūgles karšu ielas skatā, pietiek dažu peles vilcienu, lai ieraudzītu turieniešu atbalstītā Greguāra vēlēšanu plakāta pavēnī kādu ģimenīti ieturamies uz ielas. Un ironiski: lai kāda ideoloģija valdītu valstī, tomēr savu vēstniecību liek buržuju rajonā, nevis sociālistu—zaļo—komūnistu—islāmistu pārņemtā.

Bet apskatieties svaigāko Berlīnes vēlēšanu karti — kur tur buržuju rajoni (tumšāk melnie)?

Karte: Erinthecute@Wikipedia

Izbrauciet gūgles ielu skatā vismelnākā rajonā pie Vilmersdorfas un Cēlendorfas robežas Cigļaceļu — nebūtu slikti tādā dzīvot, ko? Un atkal buržuju rajoni lielpilsētas rietumos. Varētu iebilst, ka Berlīne bija sadalīta un Rietumberlīnē buržuji paglābās no komūnistiem. Bet arī iepriekš aina bija tā pati: pēdējās pašvaldību vēlēšanās priekš Hitlera nākšanas pie varas sociāldēmokrati vai komūnisti no visām Berlīnes pilsētas daļām neuzvarēja tikai Vilmersdorfā, Cēlendorfā, Šēnebergā un Šteglicā — visas pilsētas dienvidrietumos.

Ja turpinām salīdzināt telpā, tad apskatāmies Londonu: rietumos no Sitijas Vestminstera, austrumos — Tauerhemletsa. Ja neesat paši bijuši, pavaicājiet Dāvim Viļumam, kāda atšķirība. Madridē labējie stiprāki ziemeļrietumos, kreisie dienvidaustrumos. Protams, labēja turīga rietumdaļa nav visās lielpilsētās, tomēr jūtami biežāk, nekā būtu pēc nejaušības. Kāpēc?

Rietumu plūdums. Ziemeļu puslodes mērenā joslā gaisa spiediena atšķirību un Zemes griešanās dēļ valdošie ir rietumu vēji (arī mums visbiežāk dienvidrietumu). 19. gadsimtā pilsētās cēla rūpnīcas. To dūmus pūta uz austrumiem. Savukārt no rietumiem pilsētā ieplūda tīrs gaiss. Kas varēja, apmetās tīrākā vietā. Ne katrs varēja atļauties. Tā arī palicis.

Tāpēc, ja jāatbild, kāpēc vēstniecības Parīzē tā un kāpēc Latvijas vēstniecība Buloņas mežmalā, tad tāpēc, ka gaiss plūst no augsta spiediena apgabaliem uz zema un Zeme griežas.

Kuŗā partijā kāda vienotība un saskaņa — “pret” balsis 2026. gada Saeimas vēlēšanās

“Pret” balsis (jeb agrāk svītrojumi) ir kas tāds, kas varbūt patīk vēlētājiem, bet ne vēlēšanu komisijām un nekādā ziņā ne partijām. Jo, kā minēts Saeimas vēlēšanu likuma 23. panta trešā daļā,

Atzīmi “par” pretī kāda kandidāta uzvārdam vēlētājs izdara, ja viņš īpaši atbalsta šā kandidāta ievēlēšanu, savukārt atzīmi “pret” — ja viņš neatbalsta šā kandidāta ievēlēšanu.

Kam gan patīk, ka vēlētāji vai pat paša partijas biedri viņu neatbalsta? “Pret” balsis var ne tikai maitāt savstarpējas kandidātu attiecības, bet pat sašķelt partiju. Reizēm esmu dzirdējis, ka negātīvas balsis vispār nevajag atļaut. Labi, iedomāsimies tādu vēlēšanu sistēmu: “pret” balsot nedrīkst, vēlamiem kandidātiem drīkst atzīmēt “par” tāpat kā tagad, bet ļoti, ļoti vēlamiem var ielikt divas “par” balsis. Ar ko tāda sistēma atšķiŗas no tagadējās? Ne ar ko! Vēlētājs tāpat var izretināt kandidātus divu punktu robežās. Un tomēr psīcholoģiskais efekts, ka balso pret tevi, velk uz leju, riebj tev (vai — tu balso pret, velc un rieb), ir pilnīgi reāls. Tāpēc “pret” balsis sarakstā kopumā rāda, cik partija jūt savu vēlētāju noskaņojumu un kāda iekšēja gaisotne tajā.

Nule notikušās vēlēšanas ļauj ieskatīties, kāds ir stāvoklis Latvijas partijās. Piemērots rādītājs ir “pret” balsu procents: sasummē visu attiecīgā saraksta attiecīgā apgabala kandidātu “pret” balsis, izdala summu ar kandidātu skaitu (tā iegūst caurmēra kandidāta “pret” balsu skaitu) un iegūto skaitli dala ar saraksta balsu skaitu attiecīgā apgabalā. SV/AJ salīdzināts ar 2022. gada “Suverēno varu”. Lūk, kā lieta izskatās lielākajām partijām — pirmais, blāvākais stabiņš partijām rāda iepriekšējās (2022. gada) vēlēšanas, otrs, spilgtākais — šīgada:

Šis tas redzams:

• kopumā balsošana “pret” augusi;
• Latgale kā parasti agresīvākais vēlēšanu apgabals;
• iezīmējas latviešu partiju virkne “pret” balsu dilšanas secībā — visvairāk ZZS, tad “Vienotība”, tad Apvienotais saraksts un Nācionālā apvienība, tad “Progresīvie”;
• SV/AJ vēlētāji ir stabili un vienoti krievu imperiālismā, un daļēji tas attiecas arī uz LPV.

Vecrīga—jūŗa—Teika

Tāda diena, ka beigās, lai izvēdinātu galvu, no Vecrīgas uz Teiku braucu caur Vecāķu jūŗmalu.

35 km, un maķenīt vairāk miera.

Vienu alu gadā mazāk — tas nav iespējams!

Ieraudzīju ziņu — Kulbergs aicina katru izdzert vienu alu gadā mazāk, lai palīdzētu Ukrainai:

https://x.com/DelfiLV/status/2110699427904008274

Nē, tā nebūs un nenotiks! Diemžēl Kulbergs prasa no manis neiespējamo!

Rīgas latviešu partiju panākumu karte 2026. gada Saeimas vēlēšanās

Rīgas partiju puduŗus var kartēt dažādi. Izvēloties starp latviešu un krievu puduŗa balsu starpību un latviešu puduŗa balsu īpatsvaru, izraudzījos otru, jo to parasti vieglāk salīdzināt ar latviešu īpatsvaru iedzīvotājos. Šoreiz gan atšķirība minimāla — pa vidu starp abiem puduŗiem iekritusi vien ZZS ar 1,9% balsu. “Jāņa sētas” pamatnē iecirkņi izskatās tā:

Kas redzams? Pirmkārt, kārtējais tautību kartes atkārtojums: latviska Bieriņu—Āgenskalna—Centra—Teikas—Berģu serde, tai apkārt pārkrievoti guļamrajoni.

Otrkārt, uz aci un pēc izjūtām 60…70% balsu līmenis atbilst puses latviešu īpatsvaram iedzīvotājos. Atšķirību veido augstāks latviešu īpatsvars balsstiesīgos un, kā izskatās (to varētu papētīt vēlāk), maķenīt dzīvāka latviešu piedalīšanās vēlēšanās.

Treškārt, robeža starp zaļu un sarkanu tuva robežai starp Apvienotā saraksta un SV/AJ uzvaru. Jā, latviešu partiju puduŗa 63,5% pret krievu partiju puduŗa 34,6% ir 1,8 reizes — visai tuvu Apvienotā saraksta 30,9% pret SV/AJ 17,3%, kas arī 1,8 reizes.

Ceturtkārt, tā kā vēlētāji nav piesieti vienam noteiktam iecirknim un var brīvi balsot jebkuŗā, daudzi latvieši izvēlējās iet uz latviskām iestādēm, piemēram, latviešu skolām, bet krievi — uz krieviskām, piemēram, krievu skolām.

Piektkārt, var salīdzināt ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām 2022. gadā — kļuvis latviskāk. Bet to jau teicu rakstā par Rīgas partiju puduŗiem un to apmēru.

Kāda būtu Rīgas dome ar 2026. gada Saeimas balsīm

Apskatījos, ka šogad Rīgas partiju puduŗu samērs bijis latviskākais no visām Saeimas vēlēšanām vismaz kopš 2011. gada, un iedomājos, ka varētu vēl apskatīties, kāds būtu Rīgas domes sastāvs ar tādu balsu sadalījumu kā šogad Rīgā. Tāds:

Tas pats krāsainos attēlos:

Apvienotais saraksts no mazākā brāļa, kas tikko pāri barjerai, būtu galvenais spēks Rīgā. Koalīcija gan tā pati — vai varbūt bez Nācionālās apvienības? Bet īstās domes vēlēšanas vēl tikai 2029. gadā.