2017. gads Krievijai — par gadu tuvāk sabrukumam


Krievu īpatsvars Krievijā, 2010. g. tautskaite. Karte: n-avdeev.livejournal.com

Vērtējot krievu imperiālismu un Kremļa režīmu pagājušā gadā un to radītos draudus latviešiem, tāpat kā iepriekš esmu optimistisks, jo laiks darbojas latviešu labā, bet Kremļa režīms spēris vēl vienu gadu platu soli pretī sabrukumam. Un te nav runa par sabrukumu tādā izpratnē, ka ģeoloģiskā ilgtermiņā neviens režīms un neviena valsts nav mūžīga, bet par tādu, ko redzēs vismaz puse šobrīd dzīvo latviešu.

Lai neatkārtotos, kādi fundamentāli faktori drupina Kremļa lupatu imperiju, atļaušos vien norādīt saiti — faktori nav mainījušies. Te vairāk par to, kā fundamentālie faktori izpaudušies 2017. gadā.

Saimniecība zināmā mērā stabilizējusies, jo naftas cena 2017. gadā augusi par ceturtdaļu no 52$ par mucu gada sākumā līdz 65$ gada beigās. Turējies arī rubļa kurss: 61 rublis par dolāru gada sākumā un 58 gada beigās. Mazliet audzis IKP, kas 3. ceturksnī bija 101,8% no 2016. gada 3. ceturkšņa. Toties stabilitātes uzturēšanai iztukšots valsts rezerves fonds. Parēķināju arī IKP cilvēkam: sasummēju pēdējo četrus ceturkšņu IKP faktiskās cenās, par ko ir ziņas, izdalīju ar eiras kursu un iedzīvotāju skaitu perioda beigās un ieguvu ~9300€/c. Hmm, Latvijā ir ~13600€/c.

Bet saimniecības lietas ir pakārtotas, salīdzinot ar dēmografijas dzirnām, kas maļ krievu imperiālismu. Krievu dzimstība Krievijā arvien zemāka nekā latviešu dzimstība Latvijā, un mūža ilgums Krievijā — 2,9 gadi zemāks nekā Latvijā. Atšķirība ir lielāka vīriešiem (3,3 gadi; 2,4 gadi sievietēm), kas rāda, ka Krievijā sociālisma nāves kultūra ar nodzeršanos un agresiju pret sevi un citiem dzīvāka nekā Latvijā. Dabiskā kustība nekrievu reģionos janvārī—novembrī bijusi +3,2‰ gadā, salīdzinot ar -1,9‰ krievu reģionos, un, salīdzinot tautas, atšķirība būtu vēl lielāka.

Putins un Kremlis, protams, vēl var ļoti daudz ļauna nodarīt, taču viņu spēki sīkst katru gadu. Tāpēc savu nu jau divpadsmit gadu senu prognozi par Krievijas imperijas galu 2050. gadā atstāju spēkā.

Advertisements

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: komūnisti nostiprina varu


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1918. gada 15. janvāri. Periodika.lv piedāvā vairākas šai dienā iznākušas avīzes. Krievu frontes pusē ir komūnistu “Brīvais Strēlnieks” un Maskavas “Gaisma”. Kas tā tāda, un kur palicis vēl priekš mēneša iznākušais Zemnieku savienības “Līdums” un nācionālo kaŗavīru “Laika Vēstis”? Pareizi, progresīvās cilvēces avangards nostiprina dēmokratiju un palīdzējis tautai atbrīvoties no galēji labēju viltusziņu un nācionālisma un citas naida runas plūdiem. Zemnieku savienībai tomēr mācības nav bijis, un tā izmantoja valodas barjeru un citādas vietējās tautvaldības prioritātes un Maskavā gadumijā sāka izdot “Gaismu”:

Gluži kā cara laikā, kad izdot latviešu avīzes Krievijā reizēm bija vieglāk nekā Latvijā pašā. Jā, komūnisti nostiprina varu, tomēr līdz pilnīgai kontrolei vēl nav tikuši. “Gaisma” ir vienu soli no neatkarīgas Latvijas valsts prasības:

Jauno avīzi piesūtīs visiem slēgtā “Līduma” pasūtinātājiem:

Idejiski “Gaisma” aicina apvienoties zem latviešu Nācionālpadomes karogiem, kaut atzīst, ka tai nav tobrīd izšķirīgās varas — durkļu. Cik jaušams, informācijas avoti jaunajam laikrakstam vēl ir trūcīgi, tāpēc ziņu pamaz. Tomēr svarīgākais ir. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

LĢIA reljefa modelis: krievu kaŗa dzelzceļi, Kokneses rakumi un viss kas cits


Savējie zina, tomēr stāstīšu no nulles. Aizsardzības ministrijas paspārnē ir tāda Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, no kuŗas pakalpojumiem mēdzu izmantot Latvijas topografisko karšu pārlūku. Pārlūkam kreisā augšējā stūrī var izvēlēties karšu slāņus. Un no tiem reizēm mēdzu ieslēgt digitālo 40 cm reljefa modeli. Jo tur visa kā var ieraudzīt! Noder riteņbraukšanā, labākai dzimtās pilsētas un dzimtās zemes iepazīšanai. Varat, piemēram, apskatīt, cik ļoti ierakumotas Pārdaugavas Pierīgas kāpas. Bet nesen izdomāju izbraukāt ekrānā dzelzceļa līnijas. Un atradu lietas, ko nebiju zinājis:

  • nebiju gaidījis, ka tik skaisti redzams krievu Staldzenes—Irbes kaŗa dzelzceļš, ar visiem apgriešanās trīsstūŗiem un sliežu ceļu sazarojumiem. Atceros, 90. gadu sākumā pētīju svaigi dabūtas Ziemeļkursas piekrastes krievu topografiskās kartes un nesapratu, kāpēc tur spēju ieraudzīt gar krastu trīs dzelzceļa stigas, kaut Ventspils—Mazirbes šaursliežnieks taču bijis tikai viens;
  • redzams arī kaŗa dzelzceļš no Mārcienas stacijas līdz Bērzaunei;
  • pamanīju tievu Alotenes—Jaunbebru līniju;
  • austrumos no Skaistas stacijas divi apbrīnojami saskaņoti atzari, ka izskatās pēc dzelzceļa apvedceļa, kamēr pamatlīnijā labots tilts;
  • Kazulīšos, ziemeļos no Višķu stacijas, izskatās, ka būtu rakta citāda dzelzceļa trase, bet pamesta;
  • Koknesē savāda izvietojuma rakumi un rakumu atliekas, kas atgādina nocietinājumus.

Redzat tos savādos rakumus?

Ja neieraudzījāt, te iezīmēju ar sarkanu:

Ja kāds zina, kas tie tādi, labprāt uzklausītu skaidrojumu.

Pīķa kungs


Saskatījusies, kā brāļi spēlē kārtis, divgadniece (labi, 2¾) uzaicina mani spēlēt. Labi, spēlējam cūkas: es pēc noteikumiem, viņa — kā gadās. Kādā manā gājienā divgadniece izvelk no savām kārtīm pīķa kungu, lai kautu, un domīgi nosaka: “Pīķa kungs.” Esmu viegli pārsteigts.

Arī krievu laikā bija izvēle


Izvēle bija arī krievu laikā. Mans tēvs izvēlējās nestāties komūnistos, tāpēc netika augstāk par docentu un tālāk par sociālistiskām valstīm.

2017. gads Latvijai — pakāpiens augšup


Labi dzīvojam.
Karikātūra: Gatis Šļūka

Beidzot tieku pie gadumijas pārdomām. Vērtējot pērno gadu, manā ieskatā Latvijai bijis gan labi, gan slikti, gan visādi, un kopumā bilance ir ne milzīgos, tomēr plusos.

Vissvarīgākais — Latvija kļuvusi latviskāka. Latviešu īpatsvars cēlies par kripatu, nieka 0,25%…0,3%, bet tomēr. Tas ir labāk nekā 0,25…0,3% pretējā virzienā. Paies mēneši, priekš statistiķi nosauks skaitļus, tak nenotika nekas tāds, kas šogad būtiski mainītu 2016. gada tendences. Izdevās vismaz līdz Saeimas vēlēšanām novērst Latvijas pilsonības uzspiešanu nepilsoņu bērniem, kas patiesībā bija pakāpiens uz nākamām ļaundarībām latviešu polītiskās varas deldēšanā — pilsonību visiem nepilsoņiem, tas ir, SPRS kolonistiem, un pilsonību visiem, kam gadījies piedzimt Latvijas territorijā. Tāpēc dēmografijas dzirnas turpināja malt arī polītiku, un latviešu īpatsvars vēlētājos kļuva par 0,1% lielāks.

Patīkami arī, ka Latvija kļuvusi turīgāka, un latvieši šobrīd dzīvo tik pārticīgi kā nekad. Trekno gadu beigās (gads līdz 2008.g. 2.ceturksnim) IKP/cilv. bija 7348 Ls 2010. gada salīdzināmās cenās, krizē nokritās līdz 6003 Ls, bet nu ir 8190 Ls, 11% vairāk nekā trekno gadu kalngalā.

Polītiski galvenais notikums bija pašvaldību vēlēšanas, it īpaši, kas notiks Rīgā. Rīgā Pirra uzvaru guva “Saskaņa”. Pirra — jo zaudēja tikpat, cik 2014. gada Saeimas vēlēšanās. Kā teicis Pirrs, vēl viena tāda uzvara, un mūsu vairs nebūs. Varas maiņa bija iespējama jau pērn, tomēr iegāza latviešu partiju neticība tai, attiecīgi pirmā lieluma zvaigžņu nevēlēšanās kandidēt Rīgā. Pēc vēlēšanām sākās iepriekš nebijusi polītiska rosība, jo partijas gaidīja vēlēšanu iznākumus, lai izvērtētu savas un citu izredzes uz nākamo Saeimu, bet Saeimas vēlēšanu likumā pirmo reizi rakstīts, ka partijām jābūt dibinātām vismaz gadu priekš Saeimas vēlēšanām, tātad līdz oktobŗa sākumam. Lielākais gaidāmais kumoss ir “Vienotības” mantojums (22% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās, 6% Rīgas domes vēlēšanās), par ko nu cīnās veselas piecas vai cik partijas.

Palikuši abi eksistenciālie draudi latviešu tautas pastāvēšanai — gan krievu imperiālisms ar lienošu Latvijas pārkrievošanu, gan nelegālu trešās pasaules imigrantu iebrukums Eiropā, ko izraisījusi ES polītika vairs nesargāt valstu robežas. Taču šie draudi attiecībā uz Latviju stiprāki nav kļuvuši, un jaunais AAV prezidents Donalds Tramps ir mazāk putinisks nekā iepriekšējais Obama. Prezidenta Trampa vārdi Varšavā attiecas arī uz mums:

Mūsu laikmeta pamatjautājums ir, vai Rietumiem ir griba dzīvot. Vai esam pārliecināti savās vērtībās, lai aizstāvētu tās par jebkādu cenu? Vai pietiekami cienām savus pilsoņus, lai sargātu savas robežas? Vai mums ir vēlme un drosme saglabāt savu kultūru pret tiem, kas cenšas to graut un iznīcināt?

Pauks un Šmauks


No bērnības bija palicis atmiņā, ka ir kaut kādi bērnu varoņi Pauks un Šmauks, bet ne vairs, kas tie tādi un ko viņi dara.

Līdz pērn ieraudzīju “Pauka un Šmauka” grāmatu un īpaši, ka to sarakstījusi Enida Blaitone, kuŗas darbus pēdējā gadā par gana labiem atzinis ij sešgadnieks, ij deviņgadnieks. Cena bija samērīga, tāpēc ņēmu ciet. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Precīzāk, esmu izlasījis bērniem priekšā (sešgadniekam un divgadniecei). Sešgadniekam tiešām interesēja grāmatas notikumi, divgadniecei drīzāk pats tēta lasīšanas rituāls. Man bieži visvairāk interesēja nolikt divgadnieci diendusā, tāpēc tad lasīju iespējami miegainā balsī. Diemžēl nereti iemidzinošais efekts ķēra tikai mani — līdz tam, ka reizēm acu priekšā jau sāka rēgoties sapņu ainas, mēle mitējās kulstīties un grāmata krita no rokām laukā.

Mundrākos brīžos spēju “Pauku un Šmauku” labāk novērtēt. Galvenie varoņi ir nedarbu kāri zaķēni, kas ar mainīgiem panākumiem āzē sava miesta iemītniekus. Stāstiem ir sava morāle, un apbrīnojama ir Blaitones māka izdomāt visvisādus nedarbus un to iznākumu. Turklāt tā, ka pieaugušam vietām jāsmejas. Jaukas ir arī senlaicīgās illūstrācijas.

Trūkumi divi. Lielākais: grāmata izdota saimniecības krizes laikā 1993. gadā, tāpēc lapas iesietas ar puņķiem un pēc izlasīšanas vairs neturas kopā. Otrs: jaukās illūstrācijas ir melnbaltas.

Kopiespaids: lieliska grāmata vēlīnam bērnudārzam, un interesanti arī pašam.

%d bloggers like this: