140 vārdu: Rīgas latviešu partiju apakšpuduŗi — centrs pret nomalēm


Kad rēķināju Rīgas partiju puduŗus, atklāju, ka latviešu pudurī atrodami trīs apakšpuduŗi:

pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;

otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;

treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Izlēmu pārbaudīt apakšpuduŗu atbalsta izvietojumu. Iznākums redzams attēlā. Visai līdzīgs latviešu partiju uzvarētāju kartei, tomēr ar savām atšķirībām. Svarīgākā: stingrāka nošķiršanās centrā un nomalēs. Centra maksimums ir 75. vēlēšanu iecirknis 1. ģimnazijā, kur arī es balsoju un kur pirmais apakšpuduris dabūja pusi (49,5%) balsu. Pretējā pusē latviski rajoni Bieriņos, Berģos, Mangaļsalā, kur JKP un Nācionālās apvienības skaitīšana kopā ļāvusi apsteigt pirmo apakšpuduri par spīti “Attīstībai/Par” 1. vietai individuālā vērtējumā. Vēl, kā redzams, trešo partiju kopu tomēr nav korekti saukt par lauku apakšpuduri: nav tak Pļavnieki un Ķengarags lielāki lauki par Bieriņiem, Vecāķiem un Berģiem. Drīzāk, gaŗāk un intuitīvi es teiktu, ka runa par latvietim ne tik patīkamas dzīves rajoniem, kam mērāmi rādītāji varētu būt nelatviskums, noziedzība un nabadzība. Kas grib, var pārmērīt. Bet kā tad trešo apakšpuduri dēvēt?

Advertisements

Latvijas Republikas 2. gadsimtā ieejot


F64 Mārtiņa Zilgalvja attēls

Latviešu valsts simt gadu ir gana nozīmīgs brīdis pārdomāt, kāds bijis pirmais gadsimts, un saprast, ko vēlēt otram gadsimtam. Pārskatīju, ko citkārt par 18. novembri esmu izteicies. Divtūkstoš tautu un divsimt valstu; taustāmi un netaustāmi labumi nav pašsaprotami; kāda jēga no Latvijas valsts; dabas daudzinājums; kādu Latviju gribu; varam būt lepni par savu svinēšanu. Tieši tā viss arī ir, un būtu gatavs to pašu vēlreiz rakstīt un vēlreiz parakstīt. Tomēr, ja pat neviens cits neatcerētos un nemeklētu manus senākus vārdus, tik un tā negribu pats sevi atkārtot. Turklāt šogad 18. novembris īpašs: apaļš gadsimts.

Jāsāk ar sākumu — valsts dibināšanu un izcīnīšanu. Palīdz, ka esmu sācis lasīt simtgadīgas avīzes. Tas ļauj labāk zināt tālaika notikumus, izprast apstākļus un izjust noskaņu. Būtiskākais: lai šodien varētu baudīt mūsu valsts dibinātāju darba augļus, nepietika viņiem vakarā aiziet uz Nācionālo teātri, no skatuves pasludināt neatkarību un turpat sadalīt pagaidu valdības krēslus. Brīvība un neatkarība bija jāizcīna, un tam vajadzēja gan noteiktas rakstura īpašības, gan noteiktu ideoloģiju. Ne velti galvenajā latviešu piemineklī iekalti vārdi “Tēvzemei un Brīvībai”, nevis, piemēram, “Mieram un Labklājībai”.

Šī ir viena lieta, ko vērtēt mūsdienās, kaut vai lasot un klausoties pazīstamus un zināmus cilvēkus 18. novembrī: vai ar viņu pārstāvēto ideoloģiju un rīcību pārējās dienās ārpus 18. novembŗa latvieši būtu pasludinājuši savu neatkarību un no pasludināšanas tikuši līdz 11. augusta uzvaras svētkiem, līdz tam, ka ir Abrene, ir Bebrene, ir Zebrene mūsu.

Otrkārt, vai mēs šobrīd būtu varējuši dzīvot labāk? Materiālā ziņā dzīvojam labāk nekā jebkad, un labi, ka tā. Bet ne par to runa. Runa par latviešu tautas un Latvijas valsts stāvokli un stiprību, un lēmumiem, kas to ietekmējuši. Jo tālāk pagātnē, jo neskaidrāk, bet pietiek ar visjaunāko vēsturi kopš atmodas, lai varētu droši atbildēt — jā, būtu varējuši dzīvot labāk; jā, latviešu tautas un Latvijas valsts stāvoklis varēja būt labāks. Tas, ka lielākā Saeimas frakcija var būt Kremlim; tas, ka Krievijas iebrukums Ukrainā atsedzis līdzīgas lojālitātes problēmas Latvijā; tas, ka galvaspilsētā pie varas var būt Putina meitaspartija — tas viss nav tikai krievu laika kolonizācijas, bet katru gadu arvien vairāk Tautas frontes –  “Latvijas ceļa” – Tautas partijas – “Vienotības” gļēvlatviešu etnopolītikas sekas, kuŗa kopš neatkarības atjaunošanas bijusi legālizēt un nostiprināt okupācijas sekas, nevis darīt Latviju latviskāku, tātad arī drošāku.

Par laimi, dēmografijas dzirnas stiprākas par polītiku. Laiks darbojas latviešu labā. Latvijas stiprība sasniegusi 64%, salīdzinot ar 52% 1989. gadā. Saglabājoties līdzšinējai virzībai, latviešu tauta un Latvijas valsts lēnum lēni, tomēr nostiprināsies.

Bet vai tā būs arī turpmāk? Vai ar sasniegto stiprību pietiks nākotnes pārbaudījumiem? Kāds būs Latvijas Republikas 2. gadsimts? Pirmkārt, prognozēt simt gadu uz priekšu nav iespējams. Tik ilgā laikā sakrājas pārāk daudz nezināmu nezināmo, kas būtiski un neparedzami maina attīstību. Ilgākais, ko var censties, ir divas paaudzes, aptuveni sešdesmit gadu. Latvijas vēsture to apstiprina. Pēdējos simt gados evolūciju pārtraukušas trīs revolūcijas, kas izkārušas iepriekš izteiktās prognozes būcenī uz nagliņas: 1. pasaules kaŗš un brīvības cīņas, 2. pasaules kaŗš un SPRS sabrukums. Nodzīvot simt gadu mierā un bez valdīšanas maiņas līdz šim Latvijā bijis ārkārtējs izņēmums: līdz ar nagiem izdevās no Napoleona līdz 1. pasaules kaŗam (Krimas kaŗu neskaitot). Par spīti pēdējiem 27 miera gadiem nav pamata pieņemt, ka vēsture Latvijā beigusies.

Nopietnākie zināmie nākotnes pārbaudījumi divi. Pirmkārt, runājot sporta žargonā, turēt starpību un neizlaist uzvaru līdz gadsimta vidū gaidāmam Krievijas imperijas sabrukumam, pēc kuŗa krievu imperiālisms vairs neapdraudēs latviešus. Otrkārt, trešās pasaules imigrācija var divās paaudzēs nokaut latviešu tautu, kā tas šobrīd notiek Zviedrijā, Vācijā un citur Rietumeiropā, kur pamattautas īpatsvars krīt straujāk nekā pie mums krievu laika kolonizācijā.

No tā izriet divi svarīgākie šībrīža uzdevumi, kas pildāmi jau kopš pirmās darbdienas pēc gadsimta svinībām — 20. novembŗa, kad jaunā Saeima izveidos savas komisijas. Lai iespējami vairotu mūsu bērnubērnu izredzes svinēt divus savas valsts gadsimtus, pirmkārt, nedrīkst dāļāt pilsonību. Velns prasa mazo pirkstiņu — uzspiest pilsonību nepilsoņu bērniem, lai ar to izjauktu pilsonības nodošanas principu un varētu grābt uzreiz pēc divām rokām: dāļāt pilsonību visiem par dzimšanu Latvijā un dāļāt visiem nepilsoņiem. Otrkārt, jātur robeža ciet trešās pasaules imigrantu ievešanai un iebraukšanai.

Šie jautājumi ir vēl viena lieta, ko vērtēt, lasot un klausoties pazīstamus un zināmus cilvēkus 18. novembrī: vai viņu pārstāvētā ideoloģija un rīcība pārējās dienās ārpus 18. novembŗa dara Latviju latviskāku, nostiprina latviešu īpatsvaru un polītisko varu un vairo latviešu izredzes svinēt Latvijas Republikas divus gadsimtus pašiem savā neatkarīgā un latviskā valstī.

Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem — pasaules kaŗa pēcvakarā un neatkarības priekšvakarā


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. novembri. Latvijā vācu cenzūra bija kritusi, un iznāca diezgan daudz laikrakstu: vēl nesen vāciskās “Baltijas Ziņas” un Jelgavas “Dzimtenes Ziņas”, latviskais “Līdums”, nule gājumu atsākušais “Baltijas Vēstnesis” un tādas pašas “Jaunākās Ziņas”, Rēzeknē “Jaunō Drywa”, kas tobrīd vēl nezināja, ka klajā laists pēdējais numurs, kā arī Maskavā komūnistu “Krievijas Cīņa”. Avīžu daudz, bet vēl vairāk notikumu: pasaules nozīme tam, ka beidzies pasaules kaŗš, vietēja — ka nobriedusi neatkarīga latviešu valsts. Nedomāju, ka jel kādā simtgadu senas preses apskatā vēl gadīsies tik daudz liekamā. Daudz ziņu līdztekus salikts vairākos laikrakstos, tad parasti iztiku ar to, kas periodika.lv trāpījās pirmā. Šai reizē — “Baltijas Ziņas”.

Pirmā notikumu grupa ir Vācija — sakāve pasaules kaŗā, pamiers un revolūcija.

Mecā, kas tobrīd vēl pieder vāciešiem, dzirksteļu telegrafa stacija uzķērusi sabiedroto virspavēlnieka Ferdinanda Foša tēlegrammu:

Vācu armijas komandieŗa Paula Hindenburga atvadu uzsaukums: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

140 vārdu: uzvarētāji Rīgas latviešu partiju konkurencē 2018. gada Saeimas vēlēšanās


“Saskaņa” daudzviet Rīgā bijusi priekšā citiem kandidātu sarakstiem tikai latviešu partiju sadrumstalotības dēļ. Tāpēc, lai meklētu un, kazi, atrastu vairāk vēlēšanu likumsakarību, vērts aplūkot ne tikai partiju puduŗu panākumus, bet arī to, kā klājies iekšējā latviešu partiju konkurencē. Klājies, lūk, tā:

Ko var redzēt? “Attīstībai/Par” stipra pilsētas centrā, turklāt centrā ieskaitāma arī tuvākā Pārdaugava, vismaz Klīversala un Kalnciema kvartāls. Ar mazāku pārsvaru AP ir priekšā citām latviešu partijām arī latviskākos un savrupmājām pilnākos rajonos ārpus centra. Daudzstāveņu guļamrajonos parasti priekšā JKP, savukārt ne tik labas slavas rajonos — “KPV LV”. Nācionālā apvienība ir galvenā latviešu partija atsevišķos iecirkņos, par kuŗu īpatnībām un likumsakarībām man nav ziņu. Citas partijas līdz 1. vietai nav tikušas, tomēr, pieņemu, sava vieta vēlēšanu iznākumā bijusi arī “Vienotībai”, ZZS, LRA un “Progresīviem”. Lai to apskatītos, varbūt vērts salīdzināt latviešu partiju apakšpuduŗu panākumus. Bet par to citā rakstā.

“Rīgas viesnīcu arhitektūra”


Oktobŗa beigās Kongresu nama grāmatu svētkos par lētu naudu (ij neatceros vairs, divi vai trīs eiras) nopirku grāmatu par Rīgas viesnīcu arķitektūru. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Grāmatas sākumā vērtīgi apraksti par Rīgas izbūvi un viesnīcu vēsturi, turklāt ne tikai Rīgas viesnīcu, bet arī Latvijas kūrortu. Tad raksti par Latvijas viesnīcu sertificēšanas sistēmu un viesnīcu iekārtošanu, kas vairāk interesēt varētu viesnīcniekus. Tad raksti par atsevišķām viesnīcām. Varētu teikt, reklāmraksti. Kā pieteikumā minēts,

..te ir domātas tās augstāko kategoriju tūristu mītnes, kas ne tikai atbilst viesnīcas jēdzienam un sertifikācijas prasībām, bet ir arī izcilas gan ar savu telpisko kvalitāti, gan arī ar mārketinga veiksmīgo vadību. Viesnīcas, kas lepojas ar savu vēsturi, lokālo identitāti, sadarbojas ar saviem arhitektiem, interjera dizaineriem, parasti sniedz viesiem īpašu gandarījuma sajūtu, kas pārsniedz gaidīto.

Arī tālāk tādā pašā garā:

Skeptiķi viesnīcai prognozēja drīzu finansiālu bankrotu, tik ļoti tā neiekļāvās ierastajos rāmjos un priekšstatos par veiksmīgu biznesu. Tomēr ieguldījums augstajā izbūves kvalitātē un dizainā vēlāk izrādījās trumpis, kas nodrošinājis viesnīcai arvien veiksmīgāku attīstību daudzu gadu garumā. ..

Arī viesmīlībā te ievēroti augstākās kvalitātes viesu apkalpošanas standarti kā viesu istabās, tā atpūtas kompleksā. Ienākot viesnīcā, rodas patīkama sajūta — it kā atgriežoties pie labiem draugiem. .. Kā rīdzinieki, tā pilsētas viesi iecienījuši restorānu .., kas izvietots viesnīcas pirmajā stāvā, bet vasaras sezonās arī divās terasēs — pirmajā un piektajā stāvā. ..

Viesnīcas lielās priekšrocības, kā jau iepriekš minējām, ir infrastruktūra, ēkas funkcionalitāte un arī plašais piedāvājuma klāsts. Darbu ar grupām sekmē lielais numuru skaits, kā arī plašā autostāvvieta — tās ietilpība ir izdevīga gan korporatīvajiem, gan individuāliem klientiem.

Un tā tālāk. Tā vien mudina secināt, ka par grāmatas izdošanu maksājušas tajā aprakstītās viesnīcas. Un nav jau tā, ka tikai slavas dziesmas. Par katru viesnīcu ir arī mājas vēsture. Bagātīgs attēlu klāsts sniedz labāku priekšstatu par katru viesnīcu. Un pēc izlasīšanas rodas mazs velniņš aiziet uz Pils ielu 12, lai parāda, kur viņiem ēkā Rīgas nocietinājumu mūris iecepts, vai uz Kaļķu ielu 3a apskatīt 15. gadsimta aku.

Grāmatu noslēdz Rīgas viesnīcu — arī sīkāk neaprakstītu — saraksts (pieņemu, 2013. gada: attēls, nosaukums, zvaigžņu skaits, adrese, mājaslapa) un īsi šķirkļi par Rīgas arķitektiem, gan mūsdienu, gan iepriekšējiem. Tajos nez kāpēc Vidzemes guberņa saukta par Līvlandes provinci un Ivars Strautmanis par sevi ierakstījis, ka piedalījies “republikas” nozīmes konkursos.

Lieku plauktā. Varbūt kādreiz izlasīto izmantošu, apstaigājot dzimto pilsētu.

Trampam kļūst grūtāka dzīve


“Ģimene. Tauta. Valsts” iespiedusi īsu manu rakstu par amerikāņu starpvēlēšanu iznākumiem.

Trampam kļūst grūtāka dzīve

Otrdien, 6. novembrī Amerikas Savienotās Valstīs notika vēlēšanas. Nē, prezidentu nevēlēja. Bet visu ko citu gan: visu Pārstāvju palātu (parlamenta Kongresa apakšpalāta), trešdaļu Senāta (augšpalāta), 36 pavalsts gubernātorus no 50, lērums mazāku vēlēšanu un vietēju nobalsošanu.

Vispirms par fonu. Galvenais, kas jāzina: amerikāņi mēdz izmantot vēlēšanas, kas notiek prezidenta pilnvaru vidū (starpvēlēšanas), lai atbalstītu otru pusi. Lūk, jaunāko divu termiņu prezidentu piemēri:

Kā veicies prezidentam Trampam? 2016. gadā viņu ievēlēja ar 45,9% balsu, un viņa Republikāņu partijai bija 241 vieta Pārstāvju palātā (no 435) un 52 vieta Senātā (no 100). Pēc nule notikušām vēlēšanām republikāņiem būs aptuveni 206 vietas Pārstāvju palātā (tas ir kā 47…48 Saeimas deputāti) un 54 senātori. Nekas īpašs, salīdzinot ar citu prezidentu starpvēlēšanām.

Donalds Tramps sasveicinās ar Dēmokratu partijas Pārstāvju palātas frakcijas vadītāju Nensiju Pelosi savā amatā stāšanās ceremonijā (AP Skota Eplvaita foto). Tagad prezidents Tramps jau paguvis izteikties, ka Pelosi pelnījusi būt Pārstāvju palātas spīkere.

Svarīgi, ka zaudēts vairākums Pārstāvju palātā, un tas nozīmē, ka dižus labējus lēmumus un likumus pieņemt vairs nevarēs. Tiesa, arī līdz šim bija kā pa celmiem. Kad 2016. gadā republikāņu rokās tika gan prezidenta amats, gan abas Kongresa palātas, bija skaidrs, ka garantētais laiks svarīgu lēmumu pieņemšanai ir divi gadi. Par spīti tam republikāņi tā arī nespēja atcelt Baraka Obamas Dēmokratu partijas ieviesto ciešāku veselības aprūpes sociālismošanu: nopietnākos Trampa un labējā partijas spārna ierosinājumus vienmēr izgāza daži Dēmokratu partijas līdzskrējēji, kam sociālisma, atkarības sabiedrības un citu cilvēku dzīves pavēlēšanas kārdinājums bija pārāks par priekšvēlēšanu solījumu pildīšanu. Šī, iespējams, ir lielākā republikāņu neizdarība pirmos divos prezidenta Trampa gados.

Un ko tālāk? Starpvēlēšanu iznākumi nekā nesaka par Trampa izredzēm 2020. gadā. Protams, Pārstāvju palātas zaudēšana dzīvi apgrūtinās, taču gaidāmā nemitīgā pretstāve uzturēs atbalstītājus mobilizētus. Salīdzinot nule izcīnīto stāvokli ar iepriekšējām vēlēšanām, prezidenta Trampa pozicijas ceļā uz 2020. gadu šobrīd izskatās maķenīt stiprākas, nekā bija Trampam 2016. gadā vai Obamam 2012. gadā.

Rīgas latviešu partiju panākumu karte 2018. gada Saeimas vēlēšanās


Kad Rīgas partiju puduŗi noskaidroti un atklāts, ka Rīgas vēlētāji kā allaž nošķīrušies latviešu un krievu pusē, var ķerties pie nākamā — ielikt latviešu puduŗa panākumu karti (paldies “Jāņa sētas” karšu apgādam par pamatni):

Kas redzams? Pirmkārt, kārtējais tautību kartes atkārtojums: latviska Bieriņu—Āgenskalna—Centra—Teikas—Berģu serde, tai apkārt pārkrievoti guļamrajoni un, kur nav daudzstāveņu masīvu, vietām arī latviskāki rajoni. Otrkārt, rāda Rīgu latviskāku, nekā pilsēta ir, jo 118tk kolonistu nav papūlējušies aiziet pēc Latvijas pilsonības un latviešu vēlētāju aktīvitāte bija augstāka nekā krievu. Pēc acumēra, 50% latviešu ir aptuveni 70% balsu līmenī. Divos iecirkņos (Angļu ģimnazijā Bieriņos un jaunajā Mangaļsalas iecirknī) latviešu partijas guvušas pat >90% balsu. Treškārt, salīdzinot ar pirmo vietu karti, redzams, ka daudzviet “Saskaņa” bijusi 1. vietā tikai latviešu partiju sadrumstalotības dēļ. Ceturtkārt, tā kā vēlētāji nebija piesieti vienam noteiktam iecirknim un varēja brīvi balsot jebkuŗā, daudzi latvieši izvēlējās iet uz latviskām iestādēm, piemēram, latviešu skolām, bet krievi — uz krieviskām, piemēram, krievu skolām. Latviešu partiju puduŗa balsu minims (23%) radies tieši tādā veidā. Piektkārt, iedvesmai vēl var salīdzināt ar 2014. gada Saeimas vēlēšanām — laiks darbojas latviešu labā:

%d bloggers like this: