Amerikāņu vēlēšanu novērošana


Labāk vēlu, nekā nekad. Un apaļš gads ir piemērots brīdis, lai tomēr vēlu. Joprojām jūtos pagodināts, ka bija iespēja novērot amerikāņu vēlēšanas (tās, kur ievēlēja Trampu) un pie reizes apskatīt niecīgu daļu valsts — Vašingtonu un tās piepilsētas. Sekojot britu ES nobalsošanas paraugam, dalīšu iespaidus divos rakstos: vispirms par vēlēšanām, tad par Vašingtonu.

Par vēlēšanām. Piedalījos Starptautiskā vēlēšanu sistēmu fonda vēlēšanu programmā un pasaules vēlēšanu rīkošanas konferencē. Sarīkojumam bija trīs daļas:

  1. priekš vēlēšanām par amerikāņu vēlēšanu kārtību, polītisko sistēmu un 2016.gada kampaņu;
  2. vēlēšanu dienā vēlēšanu iecirkņu apmeklēšana, balvas pasniegšana Tūnisijas vēlēšanu komisijas vadītājam par cienīgu vēlēšanu rīkošanu un vēlēšanu iznākumu gaidīšana;
  3. pēc vēlēšanām par dažādām ar vēlēšanām saistītām lietām pasaulē.

Patika, ka vēlēšanu programmā bija ne tikai to organizēšanas jautājumi, bet arī izglītošana saistītās polītiskās lietās. Turklāt parasti par tematu bija runātāji no abām galvenām partijām — kā no dēmokratiem, tā republikāņiem. Konferences pasaules daļā varēja pārliecināties, ka valstu prakse dažādos vēlēšanu jautājumos ir ļoti atšķirīga un reizēm visai tāla no Latvijas vēlēšanu kārtības.

Savukārt, kad no -4. stāva (jā, 4. pagraba), kur notika konference, tika laukā, tad ārā dienasgaismā nekas neliecināja, ka pilsētā un valstī tūlīt būs pasaulē svarīgākās vēlēšanas. Tad jau Latvijā Saeimas vēlēšanu tuvums vairāk jūtams. Tas, ka pilsoņiem nav pārlieku jāuztraucas par vēlēšanām un to iznākumu, šķita liecinām, ka valsts kopumā ir kārtībā. Pirmā saskare ar vēlēšanām gadījās, kad iemetu aci, kā izskatās vietējā makdonaldā: tur vienā ēdamo ekrānā bija vēstīts, ka par godu 45. prezidenta vēlēšanām hamburgers un sierburgers vēlēšanu dienā maksās 45 centus:

Vēlāk tomēr šo piedāvājumu neizmantoju. Kādu laiku staigājis pa pilsētu, tomēr ievēroju vēlēšanu plakātus — uz luksoforu stabiem. Gan ne prezidenta, bet sīkāku vēlēšanu, kā arī nobalsošanas par Kolumbijas apgabala pārtapšanu 51. pavalstī: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Advertisements

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: komūnistu apvērsuma atainojums presē


Turpinot mēneša vidus momentuzņēmumus, ko likteņgriežos rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem, atkāpjos no mēneša vidus, lai pievērstos svarīgākam notikumam: lielākajai ģeopolītiskai katastrofai pasaules vēsturē — 1917. gada 7. novembŗa komūnistu apvērsumam Krievijā. Latviju tobrīd frontes līnija dala krievu un vācu daļā. Krievu daļā nākamā dienā pēc apvērsuma, 8. novembrī, iznāk divi laikraksti, abi pilsoniski: Zemnieku savienības “Līdums” un Latvju kareivju nācionālās savienības “Laika Vēstis”. Tie vēl pilni ar priekšapvērsuma ziņām un to, ka Pagaidu valdība beidzot vērsusies pret komūnistiem. “Līdums” svarīgāko numura ziņu kopsavilkumā liek:

Republikas padomē Kerenskis, uzstādamies ar ziņojumu par lielinieku nodomāto bruņotu sacelšanos, visai zālei, izņemot galējos kreisos, aplaudējot, paziņo, ka partijas, kuŗas tagadējā brīdī ir uzdrošinājušās pacelt roku pret krievu tautas brīvo gribu draudot reizē ar to atvērt vāciešiem fronti, ir tūliņ uz vietas galīgi likvidējamas.

Pagaidu valdība nodevusi tiesai komūnistu kaŗa revolūcionāro komiteju un slēgusi komūnistu avīzes. Par vēlu, par maz. Ziemeļu frontes komisārs Voitinskis izplatījis tēlegrammu, atzīstot, ka Pēteŗpilī patlaban notiek pilsoņu kaŗš, pasludinot neitrālitāti un lūdzot kaŗojošās frakcijas darīt, ko darīdamas, bet vismaz turēt fronti pret vāciešiem. 9. novembrī “Līdums” jau plaši apraksta varas sagrābšanu Pēteŗpilī, kas sākusies no 3. novembŗa:

“Laika Vēstis” tai pašā dienā jau iespiedušas Pēteŗpilī bijuša aculiecinieka stāstījumu. “Baltijas Vēstnesis” publicē Latvijas autonomijas projektu: apvienoto latviešu zemju iekārtu noteiks Latvijas Satversmes sapulce. Ziņas par apvērsumu nonākušas arī līdz “Rīgas Latviešu Avīzei” otrpus frontes, taču ar kavēšanos un nepilnīgākas, nekā krievu pusē.

10. novembrī “Līdums” ziņo, ka vietējās komūnistu organizācijas, izmantojot pārsvaru pašvaldību iestādēs un bruņotu latviešu strēlnieku spēku, sākušas sagrābt varu arī Vidzemē. Avīzes vēsta, ka, “ievērojot ārkārtīgos notikumus”, atlikta 11. novembrī iecerētā Latviešu pagaidu nācionālās padomes sanākšana Valmierā. “Baltijas Vēstnesis” iespiedis komūnistu iestāžu uzsaukumus un apraksta Krievijas Republikas padomes (priekšparlamenta) atlaišanu: vienīgais, ko tā spējusi likt pretī bruņotai komūnistu varai, bijis balsojums izteikt visnoteiktāko protestu un tad izklīst. Līdzīgi bijis Pēteŗpils domē un ar Kerenska mēģinājumiem savākt uzticīgas un kaujasspējīgas kaŗaspēka daļas galvaspilsētas atkaŗošanai. Parādās ziņojumi par Pēteŗpils nekomūnistu preses slēgšanu un varas sagrābšanu vēl citur: Kronštatē, Helsinkos, Chaŗkivā, Vladivostokā.

11. novembrī “Līdums” attiecas pret komūnistu varu Pēteŗpilī kā jau iedibinājušos faktu un iesaistās pretdarbības rīkošanā: iespiež bijušās Vidzemes Zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas aicinājumu nesadarboties ar Zemes padomes komūnistisko vairākumu un 12. armijas Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komitejas uzsaukumu nepildīt komūnistu pavēles un rīkojumus. “Laika Vēstis” ziņo par sākušos komūnistu terroru latviešu pulkos: masu arestiem, sākot no 8.—9. novembŗa, Cēsu ieņemšanu pēc tam, kaŗagājiena vīkšanu uz Valku, kas tobrīd kļuvusi vietējo dēmokratisko spēku mītne. “LV” pieļauj, ka var nākt baigi laiki:

Vai pazīsti Rīgas torņus?


Nikolaja Kalniņa “Ciems uz riteņiem” beidzas ar latviešu bēgļu atgriešanos brīvā Latvijā. Attēls, kā tas izskatās, apbrīnojami līdzinās Teodora Zeltiņa tēlotam piecpadsmit gadu vēlāk: bēgļu kuģis iebraucis Daugavā pie Vecrīgas. Acīmredzot tādas noskaņas trimdā bijušas plašākas un ilgas.

Bet šoreiz par ko citu. Attēls gribot negribot brēca pēc Rīgas panorāmas pazīšanas, tāpēc izlēmu, lai arī citiem tiek. Esmu tajā atzīmējis duci Rīgas torņu. Tātad, godātie lasītāji, vai spējat pazīt, kas tie ir? Savas atbildes varat ierakstīt atsauksmēs.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »

Nikolaja Kalniņa “Ciems uz riteņiem”


Esmu izlasījis Nikolaja Kalniņa “Ciemu uz riteņiem” un nu varu dalīties iespaidos. Sāku lasīt ne uzreiz: pirmā reizē apskatījos, ka par latviešu bēgļu nometnēm pēc 2. pasaules kaŗa, ieraudzīju vārdus “jaunatnes romāns” un noliku atpakaļ plauktā: kas es par jaunieti. Otrā reizē apņēmos vismaz noskaidrot, vai ieteikšu saviem jauniešiem. Sāku lasīt — un bija labāk, nekā bažījos. Nebija bērnišķīgi, bija pusaudzīgi. Un pilna piedzīvojumiem. Turklāt lielākoties tādiem, par kādiem citur neizlasīt. Un vēl pilnīgi ticamiem. Vien piedzīvojumu blīvums tik augsts, ka mudina domāt par vairāku cilvēku pieredzes apvienošanu un vieglu piedzejošanu. Bet to jau aizrautīgos piedzīvojumos kritis desmitgadnieks nemanīs. Varbūt tik nodaļa par valodas kļūdām tāda mākslīgāka. Un arī pieaugušam lasītājam sniedz labu priekšstatu par dzīvi un tās apstākļiem bēgļu nometnēs. Pamēģiniet tagad patvēruma meklētājiem iedot pussagrautas armijas kazarmas, kas pašiem jāsakopj un jādara apdzīvojamas. Latvieši tika ar to galā teicami. Jā, piedāvāšu savam deviņgadniekam. Turklāt bija tik interesanti un radīja tik labu iespaidu par autoru, ka tagad vēlos izlasīt arī viņa “Rijas zēnu rotu”, kas ir “Ciema uz riteņiem” priekšsākums. Kam ir, lūdzu, piedāvājiet!

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

140 vārdu: Augusta Mežsēta “Apburtā pilsēta”


Esmu izlasījis Augusta Mežsēta “Apburto pilsētu” un nu varu dalīties iespaidos. Vispirms, kas bija autors. Rakstnieks, 1944. gadā pabēga līdz Kursai, tomēr palika Latvijā. Pirmo stiprāko iespaidu guvu jau grāmatas sākumā un nezaudēju līdz beigām: Mežsēts raksta, kā rakstīja cara laikā — kaut darbs pirmoreiz izdots 1929. gadā. Īpaši tas attiecas uz sentimentālitāti galvenā varoņpāŗa dabūšanās aprakstā. Otrs iespaids sākās drīz pāri pusgrāmatai, kad it kā jau viss, laimīgas beigas, bet vēl ~40% grāmatas palicis. Lai to atrisinātu, autors ķeŗas kaitēt laimīgai varoņpāŗa kopdzīvei un tēlo, cik sasmakusi viņu dzimtās mazpilsētas pilsoniskā sabiedrība. Te, lūk, otrs iespaids: Latvijas Republikas (pat “Dievs, svētī Latviju”), patriotisma un kapitālisma nievāšana. Labi, 20. gadu nogalē ne tāda vien sociķu literātūra izdota, bet kāda vella pēc to turpināt trimdā, kad tas līdzvērtīgi sevis noliegšanai un rada Tilta apgādam kultkoma piesmaku? Diemžēl “Apburtā pilsēta” iŗas uz papīrkurvi.

Par brīvu un neatkarīgu Kataloniju


AFP foto

Katalonijas neatkarības jautājums iet šķērsām pāri cilvēku viedokļiem citās jomās. Arī nācionālistiem ir dažādas domas. Es esmu par. Kāpēc?

Galvenais, un ar to pietiktu: tautu pašnoteikšanās tiesības. Katalāņiem ir tādas pašas tiesības pēc savas valsts kā latviešiem, skotiem, dāņiem un čečeniem. Noliedzot katalāņu tiesības, tiek noliegtas arī latviešu tiesības.

Pretī dzirdētas dažādas iebildes: katalāņi nav atsevišķa tauta, bet tādi kā spāņu latgalieši; katalāņu neatkarībnieki ir kreisi un velkamiski; neatkarībniekiem nav skaidra vairākuma.

Atbildu. Katalāņiem ir sava tautas apziņa, bijusi sava vēsture un savs valstiskums, un romāņu valodu kokā katalāņi ir tālāk no spāņiem nekā portugaļi (neviens taču neapšauba, ka portugāļi ir atsevišķa tauta ar savu valodu). Cik viegli spāņi un katalāņi saprot viens otra valodu, neņemos spriest, bet pieļauju, līdzīgi varētu argumentēt, ka ukraiņi saprot krievu valodu.

Otrkārt, daudzi katalāņu neatkarībnieki tiešām ir kreisi. Franko gānītāji nevēlas atzīt, kāda elle būtu Katalonijas autonomā republika padomju Spānijā (1937. gada maijs bija pumpuriņi). Par laimi, mazām valstīm ir priekšrocība, ka polītikas (kā pareizas, tā aplamas) augļi top redzami drīzāk. Lielā Savienībā sociālismu var celt gadudesmitiem, līdz tas izput, mazā valstī sociālisms būs jāatmet drīzāk — vai nu pašiem, vai vēlētāji palīdzēs. Un mazām valstīm ir vēl viena priekšrocība: tām grūti apdraudēt citus. Tāpat vietā ir poļu valstsvīra Jozefa Pilsudska vārdi: “Es braucu sarkanā sociālisma tramvajā līdz neatkarības pieturai, bet tur es izkāpu.” Tiem, kas šobrīd apvieno nācionālismu (pret spāņiem) un velkamismu (pret Afrikas iebr[a]ucējiem), kaut kad būs jāizvēlas — un labāk, lai tas notiek pašu valstī.

Treškārt, neatkarībai ir skaidrs katalāņu vairākuma atbalsts. Protams, ja pieskaita spāņu iebraucējus, spēku samērs līdz nesenai pagātnei bija tuvs 50:50, jo Katalonija ir smagi kolonizēta: 35% iedzīvotāju dzimuši ārpus Katalonijas (Latvijā 1989. gadā analogs bija 26%), katalāņu valodu par savu uzskata 40% iedzīvotāju (Latvijā 1989. gadā 52%). Taču, kā jau teicu, runa ir par tautu pašnoteikšanos.

Kas būs? Nezinu. Otra pilsoņu kaŗa nebūs. Izšķirs, pirmkārt, ko pilsoņi uzskatīs par savējo varu — Katalonijas vai Spānijas — un, otrkārt, cik tālu būs gatavi polītiķi un pilsoņi iet, lai savu lietu aizstāvētu. Uzvarēs tie, kas būs gatavi vairāk zaudēt.

2017. gada septembŗa statistika: samērā zema nelegāla imigrācija Italijā, jauns pacēlums Grieķijā


Aizņemtības dēļ rakstu mēneša apskatu tik tagad. Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, septembrī Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 13 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir mazliet vairāk nekā nekā 11 tūkstoši augustā un būtiski mazāk nekā 22 tūkstoši pērn septembrī. Tāpēc gada imigrācija kritusies no 213 līdz 204 tūkstošiem pēdējā gadā, kas ir zemākais rādītājs pieejamo datu posmā. Būtu zināmi 2013. gada dati, varētu ieskatīties pagātnē tālāk un precīzāk, bet pagaidām var teikt, ka pēdējā gadā nelegālu imigrantu bijis aptuveni tik, cik 2014. gadā, vai par kripatu mazāk. Šīgada statistika rāda milzīgu vīriešu pārsvaru migrantu vidū: 5,4 reizes. Tāda dzimumu attiecība raksturīga iebrukumam un kolonizēšanai, kad pirmie ierodas stiprākie, lai ieņemtu vietu, nevis bēgļu gaitām, kad pirmos drošībā sūta vājākos.

Pievēršoties atsevišķām nelegālas imigrācijas fronēm, Italijā septembrī iebr[a]ukšana turējās samērā zemā līmenī, jo pret nelegālu imigrāciju sabiedrības spiediena un imigrācijas īstenības iespaidā stingrāk vērsusies Italijas valdība, kuŗa pastimulējusi arī Libijas vietvalžus. Iznākumā Italijā septembrī pa jūŗu ieradušies 6 tūkstoši iebr[a]ucēju, salīdzinot ar 4 tūkstošiem augustā un 17 tūkstošiem pērn septembrī. Labākai apjēgšanai: intensitāte tāda, it kā Latvijā septembrī būtu ieradušies ~150 nelegālu imigrantu. Gada summa attiecīgi kritusies no 165 tūkstošiem augustā līdz 154 tūkstošiem septembrī un ir tādā līmenī, kādā bija, kad migrantu miljons plūda caur Grieķiju.

Apsīkstot iespējām tikt uz Italiju, Grieķijā septembrī pa jūŗu ieradās 4,9 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir jūtami vairāk nekā 3,7 tūkstoši augustā un lielākais skaits, kopš 2016. gada martā Maķedonija slēdza iebr[a]ucējiem robežu ar Grieķiju. Gada summa attiecīgi augusi no 24,9 tūkstošiem jūlijā līdz 26,7 tūkstošiem augustā.

Tāpat vēsturiski visaugstākā līmenī turas nelegāla imigrācija uz Spāniju. Turklāt te iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Jo ģeografisks pedantisms neaizēno dēmografisku likumsakarību — vienotu migrācijas plūsmu, un arī bēgļu komisāriāts Seutu, Melilju un Kanarijas iekļauj Vidusjūŗas stāvokļa ziņojumos. Lūk, Spānijā ieradušos nelegālu Vidusjūŗas imigrantu skaits šogad sācis jūtami augt, septembrī tas bija 2,0 tūkstoši, attiecīgi gada summa sasniegusi rekordu — 22,3 tūkstošus, kas maz atpaliek no Grieķijas līmeņa.

%d bloggers like this: