140 vārdu: Eglāju iela Māŗupē

Pēc neatkarības atjaunošanas parādījās arī kārtīgas kartes, un es tanīs atradu savu uzvārdu — Eglāju mājas. Pavisam tādu pussimt, visvairāk acīs iekritušas Jūŗkalnē, kas vismaz kādreiz piedāvāja naktsmītni. Bet, meklējot Eglāju ielu, atrod tik trīs — un visas Pierīgā: Māŗupē, Gaŗkalnē, Saulkrastos. Tas pamudināja apmeklēt šīs ielas. Sāku ar tuvāko — Māŗupes. Kartē redzama sīka, vēl īsti neizbūvēta ieliņa starp Rožu un Kalēju ielu:

Dabā ir divi strupceļa posmi — viens no Rožu ielas, otrs no Kalēju — ar tukšu lauku pa vidu. No Kalēju ielas puses vairāk apbūvēts skats:

Posma dziļumā viena no pēdējām mājām:

No Rožu ielas skats daudz tukšāks:

Īstenībā tik viena ēka ar ciešu koka un tūju žogu, ko var redzēt iepriekšējā attēla tālumā:

Kopumā: Eglāju iela Māŗupē ir maza tuvās Pierīgas ieliņa ar diezgan cienīgām savrupmājām, kur vēl ir brīva vieta apmesties un celt savējo. Jā, nebūtu iebildumu tur dzīvot.

1949. gada izsūtīšanas — ko tai brīdī “Cīņā” raksta A. Upītis un J. Sudrabkalns

Ko 1949. gada izsūtīšanu laikā raksta Latvijas komūnistu oficiozs “Cīņa”? Pirmkārt, avīzes gatavošanas cikls tāds, ka 25. marta notikumi jāmeklē nākamās dienas numurā. Otrkārt, skaidrs, ka par izsūtīšanām nerakstīs. Bet ko tomēr raksta 26. marta “Cīņa”?

Mavriks Vulfsons spļauj zili melnu par gaidāmo NATO dibināšanu:

“.. aiz nevainīga ģeografiska Atlantijas nosaukuma mūsdienu amerikaniskie hitlerieši grib maskot jauna agresijas pakta tautām naidīgo saturu.”

Tomēr galvenais ir pašas “Cīņas” 45 gadi. Gadadienu apdzied vesels kolaborantu pulks: Andrejs Balodis, Jānis Grots, Jūlijs Vanags, Jānis Sudrabkalns un — kā bez viņa — Andrejs Upītis.

Andrejs Balodis:

Mēs savu dzīvi celsim lielu, brīvu,
Ar brāļiem plecs pie pleca mūsu ceļš kur trauc, —
Kā karogs nevīstošs ar dzidru plīvu
Uz komunismu «Cīņa» aicina un sauc!

Jānis Grots:

Tu darba tautu mundrināsi
Uz cīņu un uz uzvarām,
Tu komunismam spēkus krāsi
Un mūsu audzēm nākamām.

Jūlijs Vanags:

Un šodien,
Kad ceļam uz taisnības grodiem
Mēs komunismu,
Ar saulainu vizmu
No Tevis mums staro
Staļina vaigs.

Staļina premijas laureats (tā pieteikts — R.E.) Jānis Sudrabkalns:

“Puvešu un melu smaka un asiņu dvinga dvašo no kapitalistiskās preses, bet padomju avīze runā brīvu un patiesīgu valodu, un tāpēc mēs ik rītus lasām „Cīņu” ar uzticību. ..

Sludinādama boļševiku idejas un sadraudzību ar padomju tautām, kuru priekšgalā redzam mūsu senseno draugu un aizstāvi, lielo krievu tautu, „Cīņa” kalpo latviešu tautas uzplaukumam un spožai nākotnei.”

Staļina premijas laureats, Tautas rakstnieks Andrejs Upītis:

“„Cīņā” mācīja pavisam citu ko. Lielā mērā man viņai jāpateicas par to, ka 1905. gads tika par krustceļu un šķirtnes gadu manā mūžā. Revolucijas pirmā cēliena uzplūdi un „Cīņa” mani pavērsa tajā virzienā, no kura līdz šai dienai apzinīgi neesmu novērsies. ..

Kad pēc prūšu okupacijas nakts 1919. gadā Latvijā atausa pirmais Padomju rīts, man uzdeva pārvaldīt visu mākslas dzīvi Republikā. ..

Buržuaziskās republikas 14 un latviskā fašisma 6 gados „Cīņa” piedzīvoja gluži tādus pašus un vēl ļaunākus laikus nekā 1905. gada priekšvakarā. ..

Gribētos teikt, ka „Cīņas” numuri nekad un nekur nav gaidīti ar tādu degošu nepacietību kā tad, kad tie iespiestā veidā nesa jau pa radio dzirdētās biedra Staļina skaidrās, noteiktās runas, kas stiprināja, spārnoja un apgaroja visas sirdis smagajās sākuma cīņās un aizrāva līdzi visos vēlākos uzvaras etapos. ..

Ļeņina-Staļina partijas laikraksts 45 gadus mūs vadījis pa taisnu, kalnup vedošu ideju ceļu.”

Jā, bija tūkstoši, ko izveda — un bija citi, kas to visu slavēja.

Latvija peļķē

Šodien bija tāda diena.

Pagalms Vecmīlgrāvī

Gadījās maķenīt laika pastaigāties pa Vecmīlgrāvi. Daudz patīkamāk nekā Pļavnieki: reljefa, meža un senākas apbūves dēļ ik pa brīdim kāds skats piesaista uzmanību un nereti ir arī skaists. Bet lielākais pārsteigums bija šis:

Nudien negaidīti ieraudzīt kā tāda necilas 50. gadu silikātenes pagalmā — īpaši konteineri ar šķīvjiem uz jumta!

Lapskalnu mājas Pļavniekos

Pļavnieki ir riebīgs rajons. Riebīgākais Rīgā. Visvairāk tāpēc, ka ir smagākais krievu laika kolonizācijas cirtiens Rīgai. Bet arī tad, ja visur Rīgā būtu 90% latviešu, Pļavnieki tik un tā būtu riebīgākā pilsētas daļa. Pārbaudīju kartē visus rajonus, iztēlojos acu priekšā — riebīgākais. Izbūves dēļ. Bezpersonīgi, viegli sajaucami milzīgi kluči ar dzīvokļu atvilktnītēm, kas kropļo apziņu, vēršot cilvēkus atomizētā biomasā. Necilvēcīgu izmēru divas galvenās ielas un neatšķiŗami iekškvartālu ceļi, kam piešķirts ielas vārds, bet trūkst ielas skata. Celts bez mazākās cieņas pret dabiski veidojušos vietu un iznīcinot iepriekš pastāvējušo. Paverieties Pļavniekos uz labu laimi apkārt — cik no redzamā senāks par 1979. gadu?

Tāpēc jo neparastāk un vairāk uzmanības saista jebkas senāks par 1979. gadu. Visvieglāk ieraudzīt kokus birzī ap Andreja Sacharova ielu, kas saglabājušies no Hausmaņa purva un mazdārziņu laikiem. Birzī celiņa veidā saglabājies Strautu ielas turpinājums un vecā Aknīstes iela, abpus Pļavnieku ģimnāzijai redzama vecā Cielavu iela.

80. gadu beigās ievēroju vēl ko neparastu: aiz Pļavnieku poliklīnikas daudzstāveņu ielenkumā toreizējās M. Keldiša (tagad Brāļu Kaudzīšu) ielas malā veco laiku savrupmāju. Vēl neparastāk — ar Rēzeknes ielas adresi! Kopš Pļavnieku uzcelšanas Rēzeknes iela beidzas pie Ilūkstes ielas, pusotra lielā kvartāla attālumā. Tātad Rēzeknes iela senāk turpinājusies cauri Pļavniekiem.

Tagad internetos saliktas visādas labas senākas kartes, un var redzēt, kas par lietu. Vispirms bija Lapskalnu mājas:

Tad līdz tām aizvilka Rēzeknes ielu (skatīt 149. zemesgabalu — tas mazākā platībā, bet joprojām mājām palicis):

Turklāt Rēzeknes iela bija Lapskalniem pretējā pusē nekā tagadējā Brāļu Kaudzīšu iela. Tāpēc numurējot mājām piešķīra Rēzeknes ielas ziemeļpuses, tas ir, nepāŗa numuru, un vēl 1993. gada kartē adrese bija Rēzeknes iela 63:

Tagad no kabineta zinātnes pie lauka apskates. Kādā pievakarē aizgāju apskatīties, kā izskatās tagad. Tukši, bet ar signālizāciju un svaigu žogu apkārt, tā ka ne bezcerīgi pamesti.

Skats no Brāļu Kaudzīšu ielas kādreizējā piebraucamā ceļā (sprauga starp zaļo žogu un veco koku rindu) uz kādreizējās Rēzeknes ielas pusi. Mājas tiešām kalnā, aiz žoga stūŗa ne pārāk labi redzama ieeja pagraba paugurā:

Skats pretējā virzienā, tas ir, no kādreizējās Rēzeknes ielas puses pa kādreizējo Lapskalnu piebrauktuvi uz tagadējo Brāļu Kaudzīšu ielu:

Skats no dienvidaustrumiem:

Skats no austrumiem. Kreisā pusē fonā Pļavnieku poliklīnika:

Mājas tuvplāns. Labā pusē aiz zaļā žoga pagraba paugurs:

Tādas mājas un tāda vēsture: Lapskalni → Rēzeknes iela 63 → M. Keldiša iela 18 → Brāļu Kaudzīšu iela 36.

140 vārdu: mikrotautskaite rotaļlaukumā

Pērn pavasarī Teikas apkaimē, precīzāk, Teikai tuvākā Purvciema pusē un, ja pavisam precīzi, starp Žagatu un Ieriķu ielu uzcēla jaunu māju ar rotaļlaukumu (skatīt attēlu). Rotaļlaukuma izcilība un atšķirība no vairuma citu: tajā ir šļūcamcaurule no 2. stāva līmeņa. Kad novāca ilgāku laiku palikušo celtniecības žogu ap rotaļlaukumu, jauno vietu apmeklējām arī mēs. (Tagad vairs nevar, jo uzlikti paziņojumi, ka privātīpašums un nepiederošiem ieeja aizliegta.)

Kamēr bērni ņēmās pa rotaļlaukumu, es, malā uz soliņa sēdēdams, pusautomātiski sāku mikrotautskaiti: cik bērnu kuŗā valodā runā. Savulaik 80. gados, manos skolas gados tur sastaptā latviešu un krievu attiecība bija aptuveni 1:2. Un 70. gadu otrās puses deviņstāvenes gar Ieriķu ielu, ko labāka paskata dēļ lika krievu laika Rīgas reklāmas albumos, bija vispār tādi midzeņi, ka 1989. gada tautskaitē latviešu tur bija <¼. Bet tagad rotaļlaukuma mikrotautskaites iznākums bija 10:4 latviešu labā. Labi dzīvojam!

Vakars Purvciemā

Biju aizlaidis uz vienu Purvciema automazgātavu. Kamēr automobili mazgāja, pastaigājos pa rajonu. Nekā īpaša, vakarīgs Purvciems, Venera un Jupiters.

Septiņgadnieces desu pīrāgs

Septiņgadniecei nepietiek vienkārši taisīt desu pīrādziņus. Lai skaistāk, uztaisa tādu figūru:

Teika putenī

Šodien tāds laiks, ka labs saimnieks varbūt suni nedzīs laukā, bet pastaigāties vilina. Izlaidu vakarā stundiņu pa dzimto rajonu. Andreja Upīša ietekmē ne pa dižāko, bet senāko daļu.

Caunes iela:

Maija iela:

Bet vispār kopš 90. gadu vidus esmu secinājis, ka vissenākā noskaņa ir Austrumu ielai.

ST-BO-TE

Šī ziņa atsauca atmiņas:

вокзал – uz neatgriešanos 👏 pic.twitter.com/T2R6ymnhay

— Jānis Iesalnieks 🇱🇻 #StandWithUkraine 🇺🇦 (@JanisIesalnieks) March 4, 2023

Proti, esmu tik vecs, ka atceros, kā tos uzrakstus lika klāt. Jau sākumskolā biju ar cilvēkģeografiskām nosliecēm, un man patika pēc skolas ne vienkārši doties mājās, bet pabraukāties ar sabiedrisko satiksmi pa dzimto pilsētu. Nezinu, cik raižu tas sagādāja vecākiem, tak atklāti viņi to man neizrādīja. Kādu dienu, pēc skolas dodoties gar centrālo staciju, uz tās sienas ieraudzīju iepriekš nebijušus burtus:

ST
BO
TE

ST uzreiz sapratu — stacija. BO bija mazliet jāapdomā, bet arī drīz sapratu — stacija krieviski. Taču TE domāju, domāju un nespēju izdomāt. Nav ar brīnums krievu laika sākumskolēnam. Tik vēlāk ieraudzīju pilnu vārdu.

Tagad varu piebiedroties Jānim: lai BO uz neatgriešanos! Un stacijai 600 metru otrā pusē vietvārdu okupeklis — Maskavas iela — lai seko tai pašā vārdā nosauktam krievu kaŗakuģim!

Ļaunuma sējējs Andrejs Upītis

Priekš gadiem septiņpadsmit pēc ciešākas iepazīšanās ar Andreja Upīša darbiem biju uzrakstījis, kas un kāds viņš bija. Varu atkārtot.

Andrejs Upītis: ļaunuma sējējs

Kuŗš ļaunums bīstamāks — prasmīgs vai stulbs? Kuŗš ļaunums bīstamāks — kails vai maskējies? Runa nav par Staļinu un Hitleru, bet mūsu pašu Andreju Upīti.

Sākumā barojies ar Purapuķes un Niedras lapiņām, Upītis drīz saprot, ka tas nav stilīgi. Modē ir sarkans. Piektā gadā viņš izkūņojas un cieši tveŗ svešo cirvi savas tautas saknes cirst:

“Tradicijas ir kruķi, uz kuŗiem balstās visas pārstāvējušās, novecojušās vērtības.. Tradicijas ir tumšs, reakcionārs, melīgs spēks, jo atbalsta maldīgo iedomu, ka ir kādas nepārejošas, nekustināmas, absolūtas vērtības.. Apzinīga tradiciju dibināšana, krāšana un nostiprināšana pieder pie kultūrai naidīgākiem darbiem.” (Tradicijas un saloni. Stari, 1908.)

“Ja valodnieki sāk lieliski plātīties latviešu avīžniecībā, tad tā ir visdrošākā sabiedriskas reakcijas zīme.” (“Dzimtenes Vēstnesis” un viņa loma latviešu sadzīvē, 1911.)

Upītis savu ir izvēlējies. Latvijas brīvības cīņu laikā viņš stājas Stučkas valdības dienestā un Izglītības komisāriāta izdotā “Proletāriskā mākslā” pamato sarkano terroru arī šai dzīves jomā. Zaudējis viņš Latvijas brīvvalstī nerimst indēt literātūru un sabiedrību. Tagad Upīti turklāt balsta stipra aizmugure otrpus Rītupes. Upītis neslēpj, kur un kādos apstākļos viņam jādzīvo:

“Reakcionārā buržuāzija ir sagrābusi visu varu savās rokās, ne vien strādniecību viņa cenšas nospiest verga stāvoklī, bet iznīcināt pat kaut cik liberālo pilsonības daļu.” (Piezīmes par literātūras kreiso fronti. Domas, 1928.)

Baigā gadā Upītis izvirzās kolaborantu priekšgalā un paliek tāds līdz savam bezsaules norietam:

“Pilnīgi neiespējami, ka latviešu emigrācijas vadonības uzkundzējusies noziedznieku un blēžu salase ar saviem bezgala glupjajiem, pa gabalu ožamiem meliem par Padomju Latviju iespējusi apmuļķot arī ārzemju ļaudis, kas viņus ielaiduši savā patrepē.” (Bezsaules noriets, 1967.)

Kritiķis Guntis Berelis savā “Latviešu literatūras vēsturē” atturīgi izteicas, ka Upītis

“..izvērtās par vienu no baismīgākajām figūrām latviešu literatūras vēsturē.”

Jāatzīst, Upīša ļaunums ir dziļi sēts. Tik dziļi, ka literātūrvēsturniece Dace Lūse Upīša 125 gadu konferencē vaicā:

“Cik ilgi latviešu sabiedrībā pastāvēs standartizētais vērtējums: “A. Upītis ir liels rakstnieks, kaut arī politiski kļūdījies (vai arī — “ir bijušas dažas politiskas kļūdas”)? Romāns “Zaļā zeme” vēl joprojām vienai otrai latviešu valodas un literatūras skolotājai atjaunotās Latvijas brīvvalsts skolā ir tas labākais, tas izcilākais, ko vien radījusi kāda latviešu rakstnieka roka.”

Tik dziļi, ka arvien ir Upīša mantinieki, kam “Bezsaules noriets” der jaunākā polītiskā komentāra vietā:

“Bet šī amerikāņu kapitālistiski imperiālistiskā pēdējā krampjainā lēkme vēl nav sasniegusi savu galu.”

Upītis nav muļķa Čaks. Upītis ir maita. Viens no lielākiem.

Spilgts citāts: Brastiņu Ernests latviskas Latvijas labad

Brastiņu Ernests “Latviskās Latvijas labad”:

Teikas dižkoku taka

Rīgas pašvaldība publicējusi visādus ģeografiskus datus georiga.lv. Arī Rīgas dižkokus. Apskatījos, kādi Teikā. Ieinteresēja. Savulaik šais emuāros aprakstīju valsts nozīmes arķitektūras pieminekļus Teikā. Tagad apstaigāju valsts nozīmes dižkokus (“Ģeorīgā” tiem lielākos mērogos aplītis apkārt). Sagadīšanās pēc tie ir puslīdz taisnā līnijā, ko nosaucu par Teikas dižkoku taku:

Takas sākums ir iekšpagalma stāvlaukumā aiz Brīvības gatves 240. Tur pie žoga ar Struktoru ielu 4C ir 1,90 m apkārtmēra vairākžuburu ieva. Pieņemu, ievziedu plaukumā skats būs skaistāks:

Pabažielas ieva

Tad pa Pabažu ielu iziet līdz Struktoru, pa Struktoru līdz Āraišu, pa Āraišu līdz ielas sākumam. Tur nesen nožogotā tukšā zemesgabalā (kur senāk bijis dīķis, kas aizrakts, kad tur kāds esot noslīcis) pretī Tālivalža ielas 1B kopmītnēm pie žoga Tālivalža ielas pusē aug 2,34 m apkārtmēra sarkanais ozols, kam pielikta dižkoka zīme:

Tālivalža sarkanozols

Tālāk pa Aizkraukles ielu līdz galam pie institūtiem, tad pa Dzērbenes ielu Brīvības gatves virzienā. Uz robežas starp tukšu, aizaugušu zemesgabalu Dzērbenes ielā 10B un Dzērbenes un Zemgaļu stūŗa īpašumu kvartāla dziļumā redzams varens (4,78 m apkārtmērs), bet apšķibīts baltais vītols:

Dzērbenes-Zemgaļu vītols

Tālāk pa Zemgaļu un Stāmerienas ielu ejams līdz “Alfas” stūrim, no turienes pa meža ceļu līdz Juglas kapu ziemeļu malai. Starp kapu ZR stūri un galveno kapu piebrauktuvi jāskatās pēc divām dižākām priedēm. Vienu var uzreiz pamanīt kapu žogam ārpusē — resna (2,90 m apkārtmērs), ar māzeri virs cilvēka auguma, augstāk sadalās divos žuburos:

Juglas kapu ārpriede

Pēc otras bija jāskatās ilgāk. Beidzot ieraudzīju kapu žogam iekšpusē (maza šaubu ēna gan palika, jo “Ģeorīgā” atzīmēta tieši uz žoga), ne tik resna (2,64 m apkārtmērs), tomēr resnāka par citām:

Juglas kapu iekšpriede

Kopā Teikas dižkoku taka 3 km gaŗa. Baudiet priekā un veselībā, veidojiet un miniet savas takas!

140 vārdu: “Saskaņas”, “Katram un katrai”, Krievu savienības un “Suverēnās varas” vēlēšanu karte

Tagad vēlēšanu kartes krievu puduŗa partijām, kas guva 2…5% balsu.

“Saskaņa”:

N-tā pārkrievošanas karte. Tie 26% Silajāņu pagastā, pašvaldību griezumā visvairāk Daugavpilī: 17,1%. Savukārt Kurzemē ārpus Liepājas un Ventspils vienīgi Kalētu pagastā pāri 2%.

“Katram un katrai”:

Ļoti vienmērīgs balsu izvietojums. Nav bijis nevienas vietējas autoritātes, pat viena pagasta mēroga ne, kas gūtu sev un sarakstam kaut 10% vēlētāju atbalsta. No pašvaldībām vislabāk Līvānu novadā: 6,9%.

Krievu savienība:

N+1. pārkrievošanas karte. Ar dažām īpatnībām, piemēram, kādi procenti kuŗā Latgales pagastā un kā tie atšķiŗas no citām krievu partijām (Rundēnos 30%), bet Lielrīgā visvairāk gar Jelgavas šoseju. Pašvaldību līmenī līdeŗos Daugavpils ar 11,1%.

“Suverēnā vara”:

Pamatā pārkrievošanas karte, lielākais: 15,5% Biķernieku pagastā, no pašvaldībām Daugavpilī — 7,6%. Tomēr vietām kaut kas gūts arī latviskās vietās, piemēram, ar iepriekš JKP un KPV pabijušo Ingu Gluzdu “Suverēnā vara” vairākos Talsu novada pagastos pārsniegusi 2%.

140 vārdu: “Attīstībai/Par” un “Konservātīvo” vēlēšanu karte

Laiks 2…5% partiju vēlēšanu kartēm. Intervallu nosaka likuma robežas: no 5% tiek Saeimā, no 2% saņem valsts financējumu. Mazāka balsu skaita un robežas svarīguma dēļ kartē ieviests 2% pakāpiens. Vispirms latviešu partijas, tādu divas.

“Attīstībai/Par”:

Līdzīgi “Vienotībai” — Vidzemes partija. Starp citu, “Attīstībai/Par” sarakstā startēja īstā Vidzemes partija. Atgādinu, lielākā vēlēšanu iznākumu drāma līdz pēdējam bija, vai “Attīstībai/Par” tiks Saeimā. Pietrūka mazmazdrusciņ: 4,97% — uzskatāma mācība, ka ikviena balss svarīga. Ar Vidzemes 7,5% nepietika atsvērt Rīgas pilsētas 3,8% un Kurzemes 3,1%. Tomēr dažviet labi panākumi, reizēm pat pirmā vieta: Varakļānu novadā (Māris Justs) 24,9%, Valkas novadā (Vents Krauklis) 17,1%, Līvānu novadā (Andris Vaivods) 14,8%, vecajā Kokneses novadā (Dainis Vingris) 19,1%, Dzelzavā (Andris Skride) 20,4%.

“Konservātīvie”:

Karte bālāka nekā “Attīstībai/Par”: >5% tik Balvu novadā (Aldis Bukšs, 10,1%) un Dobeles novadā, no kurienes cēlies Gatis Eglītis (6,6%). Sagadīšanās pēc vislabākie panākumi Aknīstes—Baltinavas līnijā.

“Stabilitātei”, LPV un “Progresīvo” vēlēšanu karte

Turpinot vēlēšanu kartes balsu dilšanas secībā, kārta nonākusi līdz 6,…% partijām. Krāsot kļūst arvien vieglāk, jo arvien vairāk Latvijas paliek tukši balta zem 5%, un nolēmu apvienot trīs kartes vienā rakstā.

“Stabilitātei”:

N-tā pārkrievošanas karte. Nav, ko piebilst. Ja nu vienīgi to, ka, salīdzinot abus galvenos pārkrievošanas areālus — dienvidaustrumus un Lielrīgu, Lielrīgā “Stabilitātei” ir zemāk divu cēloņu dēļ. Pirmkārt, zemāks īpatsvars krievu partiju pudurī: Rīgas pilsētā 23%, Latgales vēlēšanu apgabalā 34% puduŗa balsu. Otrkārt, kolonizēšanas atšķirības. Latgalē jau iepriekš bija vairāk sveštautiešu, kolonisti vairāk sagājās ar tiem, un bērni automātiski kļuva Latvijas pilsoņi. Citur Latvijā bija latviskāka vide, kolonisti vairāk palika savā sulā, un mazākai daļai pēcteču ir Latvijas pilsonība. Piemēram, Rīgā un Rēzeknē ir līdzīgs latviešu īpatsvars, bet nepilsoņu — 14,3% iedzīvotāju Rīgā un 4,5% Rēzeknē, attiecīgi Rīgā latviskāks balsstiesīgo sastāvs.

“Latvija pirmajā vietā”:

Salīdzinot ar iepriekšējo kandidātu sarakstu kartēm, daudz vienmērīgāks balsu izvietojums. Īstenībā vienīgais izņēmums ir Grāveŗu pagasts, kur Juŗa Butēvica iespaidā 30% un pirmā vieta. Paaugstināts balsu īpatsvars ir vēl vairākās Krāslavas novada vietās, kas novada mērogā devis 9,7% — augstāko līmeni no visām pašvaldībām, bet tik un tā zem 10%.

“Progresīvie”:

Arī visai vienmērīgs izvietojums. Lielrīgā vienlaidus virs 5%, citur biežāk zem. Ārpus Rīgas labākie panākumi Talsu novadā — 8,8% balsu, vienīgā pašvaldība, kur pārsniegta Rīga, attiecīgi Edgars Zelderis arī ievēlēts Saeimā. Bet kur tie 16,3%, kas norādīti leģendā? Vai redzat sīko brūno pikucīti, kas ietaisīts Rīgai pašā viducī? Tas īstenībā ir oranžs, tas ir Rīgas Centra rajons, un sulīgais teiciens par Rīgas centra sojas lates dzērāju partiju balstīts patiesos notikumos.

140 vārdu: Apvienotā saraksta panākumu karte Saeimas vēlēšanās

Kā solīju rakstā par ZZS vēlēšanu karti, turpinu ar Apvienoto sarakstu tādās pašās nokrāsās kā “Vienotībai” un ZZS:

Apvienotā saraksta atšķirība no abiem lielākiem sarakstiem ir atbalstītāju koncentrēšanās vienā Latvijas vietā — tas ir Liepājas partija: pilsētā guvis 34,3% balsu, apkārtējā Dienvidkurzemes novadā 37,7%, turklāt uzvaras areālā ieskaitāms arī Nīgrandes un Jūŗkalnes pagasts. Trīs pagastos AS pat mazliet pāri pusei: Otaņķos 52,8%, Tadaiķos 51,7%, Nīcā 50,7%. Citur Latvijā Apvienotais saraksts lielākoties turas 10…15% līmenī (tuvāk 15%) ar dažām vietējo autoritāšu saliņām: Inga Priede Kandavā izcīnījusi sarakstam 39,0% (kas gan sarūk līdz 17,8% Tukuma novada mērogā), Dāvis Melnalksnis Salacgrīvā 30,3% (18,9% Limbažu novada mērogā).

Rīgā un pārkrievotās piepilsētās Apvienotais saraksts noslīd zem 10%, Latgalē turas uz 5% robežas — latviskākos pagastos virs, pārkrievotos zem tās.

Par Nācionālo apvienību gaŗi un plaši izrakstījos tūlīt pēc vēlēšanām, pēc NA nākamā balsu dilšanas secībā ir “Stabilitātei”.

140 vārdu: ZZS panākumu karte Saeimas vēlēšanās

Kā solīju rakstā par “Jaunās Vienotības” vēlēšanu karti, turpinu ar ZZS:

Vieglākas salīdzināšanas labad izmantotas tādas pašas nokrāsas kā “Vienotībai”, bet aina paveŗas pavisam citāda. Kā jau gaidāms, stiprā pils Ventspilī (38,6% derīgu vēlēšanu zīmju) un Ventspils novadā (36,6%), tomēr nekur virs puses nav, lielākais ir 49,6% Zlēkās. Labi panākumi daudzviet laukos, kur sīvā cīņā par 3. vietu Dobeles—Saldus novadu (24,4%—24,8%) apsteidzis Balvu novads (25,9%).

Ieplaka ap Liepāju, kas pieder Apvienotam sarakstam, bet dziļākās bedres Lielrīgā un visvairāk pārkrievotajos dienvidaustrumos aiz Zilūkstes (Zilupes—Ilūkstes) līnijas, kas vispār ir nozīmīga kultūretniska robežšķirtne. Tur gūts zem 10% balsu, tomēr redzams, ka arī no krieviem par ZZS balsojuši vairāk nekā 5%. Zem 5% barjeras ZZS noslīdējusi tik divās pilnīgi pretējās vietās — Rīgas Centra rajonā (3,5%) un Aizsilu (oficiāli joprojām — Zaļesjes) pagastā (3,3%) pie Zilupes.

Nākamā karte secīgi taisāma par Apvienoto sarakstu.

140 vārdu: “Vienotības” panākumu karte Saeimas vēlēšanās

Uztaisīju “Jaunās Vienotības” panākumu karti Saeimas vēlēšanās (Edgar, ja lasi — tu iedvesmoji taisīt):

Kopumā vēlēšanu uzvarētāji, tomēr nekur nav pāri pusei — un arī 40% ne. Tāpat kā vēlēšanu uzvarētāju kartē redzams, ka “Vienotība” bijusi Vidzemes partija: šai vēlēšanu apgabalā 23,8% balsu, salīdzinot ar 17,0% pārējā Latvijā. Citur Vidzemes līmenī vien Kuldīgas novads, kur 25,7%, pateicoties novada vadītājai Ingai Bērziņai, kas arī tika ievēlēta.

Varbūt nejaušība, bet citādi Kursā labāki panākumi jūŗmalā: pie līča Engurē, Rojas un Kolkas pagastā virs 25%, pie dižjūŗas Pāvilosta ir vienīgā Dienvidkurzemes novadā virs 20% un Jūŗkalne vienīgā tāda Ventspils novadā.

Vājākas sekmes nākamo lielāko latviešu partiju citadelēs — ap Ventspili (ZZS) un Liepāju (AS). Vēl vājāk Latgalē, kur pat latviskos apvidos, pārejot Latgales robežu, “Vienotība” krīt no 15…20% uz 10…15%. Vienīgais izņēmums: 18,3% Preiļu novadā. Vispārkrievotākās vietās “Vienotība” noslīd zem 5%.

Tagad būtu jāturpina ar ZZS.

140 vārdu: riteņbraucēja nedienas turpinās

Uzminiet nu, kas attēlā!

Uzminiet nu, kas attēlā! Kas izskatās pēc tumšas ādas, ir melnas mākslīgās ādas pamatne. Kas izskatās pēc gredzena, ir gredzens, ar ko riteņa ventili pieskrūvē pie aploces. Bet gredzena vidū — redzat? — milimetrīga stikla šķemba.

Priekš nedēļas pasūdzējos, ka šoziem atkušņos neganti bieži pārduŗu kameras. Pagājusi nedēļa, nedienas turpinājušās. Vakar vakarā, pirms izbraukt no darba, pārbaudīju riepas — stingras. Pēc desmit minūtēm braukšanas — priekšējā tukša. Mājās, taustot un skatot riepu, atradu izdūrušos milimetrīgu stikla šķembu. Tā kā kamera bija visai ielāpaina, šodienai uzliku jaunu. Šodien pievakarē pēc divdesmit minūtēm braukšanas — sīkšana no priekšējā riteņa. Apstājos, apskatījos — iedūrusies milimetrīga stikla šķemba.

Kāpēc? Par ko man tas? Citiem arī tāpat? Kāpēc citziem tā nebija? Varbūt riepa veca kļuvusi un nesargā no dūrieniem? Bet kāpēc arī aizmugurējā tikusi tukša? Lai kaut ko darītu, aizlaidu uz ZZK, palūdzu izturīgāku riepu un noliku krājumos. Redzēs, kā būs.

Man ir joks par vēlēšanām…

Man ir joks par Saeimas vēlēšanām, bet tas nav proporcionāls.

Man ir arī joks par vēlēšanām vispār, bet tas ir aizklāts.

Vēl man ir gaŗum gaŗš joks par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, bet no 705 vārdiem tajā tikai astoņi ir latviešu valodā — un īstenībā arī no tiem astoņiem divi ir krievu valodā.

Par ko grib strādāt septiņgadniece

Špics. Attēls: PantherMedia/Scanpix

Septiņgadniece, nākot mājās no skolas:

— Tēti, es zinu, par ko es gribētu strādāt!

— Jā?

— Ka tu ved pastaigā citu cilvēku suņus, un tev par to maksā. Īpaši špicus.

Kāpēc šoziem atkusnī tik ļoti tiek pārdurtas kameras?

Pasūdzēšos. Šoziem atkušņos neganti bieži pārduŗu kameras. Gan priekšējo, gan aizmugurējo. Iepriekšējā, ziemassvētku—jaungada atkusnī trīsreiz. Cik tas bija, divās nedēļās? Tagadējā atkusnī jau reizi. Kas par lietu, sassodīts? Citziem tā nav bijis! Jums arī tā? Cauruma dabūšanas brīdi ne reizes neesmu matījis. Divreiz, pārskatot riepu, atradu pušumu ar stikla šķembiņu tajā, ko varbūt vainot, otras divas reizes pilnīgi nekā. Riepas vecas, šoziem asāki piejaukumi izkusušā sniegā, tomēr nejaušība, kas?

7. janvāŗa “Monopols”

7. janvāŗa “Monopola” spēlē ar dēliem bija vairāki pagrieziena brīži.

Pirmais: četrpadsmitgadnieks tika pie dārgākā monopola, un kļuva skaidrs, ka ne man, ne vienpadsmitgadniekam monopola nebūs.

Otrs: atbildot uz pirmo pagrieziena brīdi, pēc vienpadsmitgadnieka ierosinājuma, es ar viņu samainījos: es viņam trūkstošo trešo sarkano akciju, viņš man trūkstošo violeto akciju. Tā kā violetais monopols vājāks par sarkano, viņš man piedevām savu vienīgo dzelzceļu (man bija divi, ceturtais vēl nenopirkts). Man laimējās uz pēdējā brīvā dzelzceļa uzkāpt, un nu visu trīs pušu spēki šķita aptuveni vienādi, un panākumus varēja izšķirt nejaušība.

Trešais: laime novērsās no četrpadsmitgadnieka, un kļuva skaidrs, ka viņš izputēs, kaut bija jau paguvis pirmās mājas dārgākajā monopolā uzcelt un mēs bijām paguvuši uz tām uzkāpt.

Ceturtais: četrpadsmitgadniekam beigās viss bija ieķīlāts, un atlika nejaušība, kam viņš to visu atdos. Laimējās man, un nu man bija ne tikai violetais, bet arī divi lētākie un dārgākais monopols (gan ieķīlāti). Naudas pietika viesnīcām violetā monopolā un skrejošai visa pārējā ieķīlāšanai un atķīlāšanai, kad attiecīgām akcijām tuvojās vienpadsmitgadnieks. Viņš savukārt bija ticis līdz trīs mājam sarkanajās akcijās, kas bija līdzvērtīgas (~700 $) manām viesnīcām.

Piektais: reiz uzkāpu uz sarkanās akcijas un, lai samaksātu par trīs mājām, biju spiests ieķīlāt visu, izņemot violeto monopolu un pirmo dzelzceļu no sākuma (“Reading”). Vienpadsmitgadnieks uzkāpa uz vidējās violetās akcijas (“States Ave.”) un atdeva manis maksāto naudu atpakaļ. Kad viņam bija gājiens, man bija jāizlemj, ko darīt — atķīlāt dzelzceļus, kas bija 2 un 12 lauciņu attālumā, vai nogaidīt. Tā kā varbūtība uzmest 2 vai 12 ir ļoti zema, izlēmu nogaidīt. Viņš uzmeta 2 — un es nedabūju 200 $! Nu nākamais dzelzceļš bija 10 lauciņu attālumā, bet arī tik uzmest zema varbūtība, tāpēc atkal izlēmu nogaidīt. Vienpadsmitgadnieks meta vēlreiz, uzmeta 7, tika uz iespēju lauciņu, tur kartīte sūtīja uz tuvāko dzelzceļu maksāt dubultā — un es nedabūju vēl 400 $! Būtu pirms viņa gājieniem atķīlājis dzelzceļus, būtu dabūjis 600 $, un dēls būtu dabūjis ieķīlāt visu, izņemot savu monopolu, un nojaukt mājas līdz vienai uz katras sarkanās akcijas. Man būtu 1100 $, varētu izbeigt skrejošo ķīlāšanu, būtu atķīlāti dzelzceļi, pelēkā monopolā uzceltu viesnīcas un par uzkāpšanu uz sarkanā monopola būtu jāmaksā vismaz kādu laiku vairs tikai 100 $.

Bet nē, nogaidīju un — izputēju. Ironiski, ka bankrotēju ar lērumu ieķīlātu akciju, nespēdams izpildīt koplādes kartītē uzdoto: samaksāt bankai 150 $ par skolu. Bet bija interesanti.

Kā godīgi sadalīt kūku trīs daļās?

Kā godīgi sadalīt kūku trīs daļās?

Pieņemu, gandrīz visi zina, kā godīgi sadalīt kūku (vai daudz ko citu) uz pusēm: viens sadala, otrs izvēlas. Ja runa par bērniem, tad sadala vecākais, bet jaunākais izvēlas. Sekmīgi darbojas arī manā ģimenē. Bet, ja bērnu (vai vispār dalītāju) ir trīs? Uzgāju algoritmu dalīšanai trīs daļās. Tīri interesanti gan sadzīviski, gan matēmatiski.