140 vārdu: 3000 km


Šodien (nu jau vakar) sasniedzu 3000 kilometru šosezon. Mazāk nekā pērn, bet kārtīgas vasaras nav bijis. Toties bijusi lielākā neizdošanās. Vasara jau bija gandrīz galā, kad augusta vidū beidzot solīja vienu sausu nedēļu (bija arī sausa). Cerību pilns izkalu plānus, kurp braukt, un sarēķināju nedēļā nobraukt 250 ķiļus. Pirmdienā braucu uz darbu, piepeši Brīvības un Ģertrūdes ielas krustojumā otrreiz mūžā pārlūza klanis. (Skatīt attēlu: tas ir stienis, kas savieno pedāli ar pārējo riteni.) Ar to arī plāni izputēja. Varēju vien izmēģināt, kā ir vienkājim ar riteni braukt — ir ātrāk, nekā divkājim iet, taču drīzāk nogurst. Kamēr tiku pie jauna klaņa, nedēļa galā. Tiesa, esmu pateicīgs par laimi nelaimē: ka pārlūza Rīgas centrā, nevis vakarišķā sešdesmitnieka lielākajā nekurienē. (Arī pirmā pārlūšana bija laimīga, četru minūšu gājumā no mājām.) Tāpēc 3000 tikai tagad, tāpēc šosezon tikai viens simtnieks — ceru par to uzrakstīt.

Advertisements

140 vārdu: dienas bēdas — nojaukta Stārķu ielas sākuma skaistule


Dienas bēdas ķēra mani pievakarē. Iegriezos Stārķu ielā un piepeši ieraudzīju, ka nojaukta skaistā ēka ielas sākumā, kuŗas skaistumu gan bija pabojājis tas, ka krievu laikā to bija aprijis Vefs. Divus gadus senā attēlā tā vēl ir 2A, Rīgas būvvalde vēl paguva pārdēvēt par Stārķu ielu 4, bet šodien tās vietā vairs nelieli būvgruži. Tā kā lija, neapstājos, lai meklētu būvdarbu plakātu un pētītu, kas par lietu.

Pārbraucis mājās, parakos internetos un laikam atradu atbildi. Stārķu ielas sākumā celšot divas piecstāvenes. Līdz šim tur dziļumā bija Vefa korpusi, un jaunas dzīvojamās ēkas to vietā ir jauki, bet šo māju taču varēja izremontēt par ogu! Varbūt pēc uzcelšanas mainīšu viedokli, bet šobrīd izskatās, ka atšķirībā no Raunas ielas 41, kur ne pārāk jauku divstāveni nomainīja skaista piecstāvene, Stārķu ielā notiek pretēji.

Tāpēc pievakares bēdas. Tiesa, mazākas nekā dienas prieks no rīta.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . Leave a Comment »

Kad “Saskaņa” zaudēja vairāk — 2014. vai 2017. gadā?


Attēls no raksta par “Saskaņas” sniegumu 2014. gada Saeimas vēlēšanās

Kad “Saskaņa” zaudēja vairāk — 2014. gada Saeimas vai 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās?

Kā, vai tad nav skaidrs — 2014. gadā bija opozicijā un palika varbūt vēl dziļākā opozicijā, bet 2017. gadā uzvarēja un sekmīgi nosargāja varu? Tiesa, tak šoreiz ne par to, bet par vēlētāju attieksmes maiņu. Gan 2014., gan 2017. gadā “Saskaņa” zaudēja balsu procentus un vietas, turklāt sagadīšanās pēc abās vēlēšanās septiņas vietas. Turklāt septiņas vietas nav vienādā svarā. Septiņas no 60 (Rīgas domes deputātu skaits) ir lielāka daļa nekā 7 no 100 (Saeimas deputātu skaits). No otras puses, zaudēt 7 vietas no 31 (“Saskaņas” deputātu skaita maiņa Saeimā) ir sāpīgāk nekā 7 no 39 (“Saskaņas” deputātu skaita maiņa Rīgas domē). Tad kad īsti zaudēja vairāk?

Šķiet, visprecīzāk to varētu noteikt, salīdzinot, kā mainījās “Saskaņas” un pārējo kandidātu sarakstu balsu skaita attiecība. Vispirms par Saeimu. 2011. gadā “Saskaņa” guva 259 930 balsu, visi pārējie kopā — 648 284 balsis. Citu balsu tātad bija 2,494 reizes vairāk. 2014. gadā balsu skaits bija 209 887 un 696 651, tātad citu balsu 3,319 reizes vairāk. Izdalām 2014. gada attiecību ar 2011. gada, iegūstam 3,319:2,494=1,331. Tik daudz mainījās “Saskaņas” un pārējo polītisko spēku balsu attiecība 2014. gada Saeimas vēlēšanās.

Labi, tagad Rīgas dome. 2013. gadā “Saskaņa” guva 134 117 balsis, citi saraksti — 93 940, tātad attiecība bija 1,428 reizes “Saskaņas” labā. 2017. gadā balsu skaits bija 127 099 un 122 031, tātad attiecība vairs 1,042 “Saskaņas” labā. Izdalām attiecības, iegūstam 1,428:1,042=1,371.

Tātad “Saskaņa” 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās zaudēja pat mazliet vairāk nekā 2014. gada Saeimas vēlēšanās. Turklāt it kā labvēlīgākos apstākļos: gan bija visas iespējas vairot atkarības sabiedrību pēc principa “mēs jums citu cilvēku naudu, jūs mums balsis”, gan Krievijas iebrukums Ukrainā bija jau aprasts, ne ass un svaigs kā 2014. gadā.

Dēmografijas dzirnas maļ arī polītiku: 2017. g. pirmā pusgada ziņas


Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde publicējusi iedzīvotāju reģistra gada vidus statistiku. Tai ir trūkumi, piemēram, nepilnīga migrācijas uzskaite — sarakstos joprojām par 180 tk vairāk iedzīvotāju nekā pēc Centrālās statistikas pārvaldes ziņām (2117,4 tk pret 1937,7 tk) — un nepilnīga tautības uzskaite (49 783 nezināmas tautības iedzīvotāji, salīdzinot ar 8198 CSP rīkotā 2011. gada tautskaitē). Tomēr PMLP dati sniedz priekšstatu par dēmografisko procesu virzību, tiek publicēti bieži (divreiz gadā) un drīz pēc ziņu ievākšanas datuma. Tāpat tieši iedzīvotāju reģistra datus izmanto vēlēšanās, tāpēc vērts uzmest aci, kādas ir jaunākās ziņas par latviešu īpatsvaru pilsoņos.

Dabiskā kustība vairāk darbojas latviešu labā nekā sveštautiešu uzņemšana pilsonībā pret, tāpēc 2017. gada pirmā pusgadā latviešu īpatsvars pilsoņos audzis par 0,43‰ un šī gada sākumā bijis 72,90% (atmetot nezināmu tautību) — augstākais rādītājs kopš 2007./2008. gada mijas:

Nedrīkst gan aizmirst, ka pēdējo desmit gadu svārstības notikušas pusprocenta robežās:

Saglabājoties līdzšinējai virzībai, nākamgad Saeimas vēlēšanās vēlētāju sastāvs varētu būt par ¼% latviskāks nekā 2014. gada Saeimas vēlēšanās, un tas var izšķirt viena mandāta piederību. Rīgas domes vēlēšanās ar dēmografisku atveseļošanos nepietika, lai latvieši atgūtu varu savā galvaspilsētā, taču šodienas Saeimas balsojums neuzspiest Latvijas pilsonību nepilsoņu bērniem mudina domāt, ka vismaz tuvākā nākotnē ļaundarību paplašināt pilsoņu loku nebūs un dēmografijas dzirnas turpinās malt arī polītiku.

Kā Saeimas frakcijas balsoja par Latvijas pilsonības uzspiešanu nepilsoņu bērniem


Šodienas balsojums apskatāms te. Frakciju sadalījumā aina tāda (ārpusfrakciju deputāti ieskaitīti sākotnējā frakcijā):

Pieminamas divas lietas. Pirmkārt, ZZS nošķiršanās no sava prezidenta un vismaz vienas partijas vadītāja. Tas mudina domāt, ka prezidenta ierosinājums ZZS aprindu ieskatā nav bijis tik ļoti vajadzīgs vai svarīgs. Otrkārt, deputātu saņemšanās būt klāt Saeimas sēdē. Balsošanā piedalījās 91 no 100, tikai NSL kūtrāki (4 no 7). Nezinu, varbūt attaisnojoši iemesli, varbūt nevēlēšanās balsot, bet ir pieredze, ka svarīgos balsojumos deputātus atgādā pat no slimības gultas.

Pilsonība


Raimonds Vējonis savas ievēlēšanas dienā kopā ar saskaņiešiem Nilu Ušakovu un Andreju Elksniņu. Foto: Edijs Pālens, LETA

..Latvijas valsts ir izveidota.., lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem..,

Latvijas valsts jēga aprakstīta pašā Satversmes sākumā. Attiecīgi arī pilsonības institūta mērķis ir nodrošināt latviešu tautas mūžīgu pastāvēšanu un attīstību, it īpaši polītisko varu savā zemē. 1919. gada 23. augustā mūsu valsts tēvi pieņēma likumu par pavalstniecību. Tobrīd latviešu tautai bija daudz labāki dēmografiskie apstākļi nekā pašreiz: latviešu īpatsvars 1920. gadā bija 72,9%, salīdzinot ar 63,4% šobrīd. Citiem vārdiem, šobrīd pretī vienam sveštautietim ir 1,7 latvieši, bet toreiz 2,7 latvieši. Tādos apstākļos jaunā Latvijas valsts it kā būtu varējusi atļauties mīkstāku pilsonības polītiku nekā mūsdienās — un Tautas padome likuma 7. pantā noteica, ka

nepilngadīgo .. valsts piederība skaitās .. pēc viņu vecāku .. piederības.

Vai mūsu valsts tēvi bija tumsoņas? Latvijas ienaidnieki? Baidījās no bērniem? Nē, viņi bez rakstītas Satversmes saprata, ka valsts piederība pēc izcelsmes (jus sanguinis — latīņu, ‘asins tiesība’) ir nepieciešama, lai latvieši varētu būt un palikt saimnieki savā zemē — atšķirībā no “zemes tiesības” (jus soli), kas pilsonību dotu pēc piedzimšanas vietas un, gadoties nelabvēlīgiem apstākļiem, vēsturiski īsā laikā (pāris paaudzēs, ~60 gados) varētu apdraudēt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanu. Turpmākā Latvijas vēsture un pašreizējā Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem apliecinājusi valsts dibinātāju tālredzību.

Tāpēc paldies Saeimai, ka šodien neļāvās “tikai piecdesmit bērniņu” gaudām, kas patiesībā bija pakāpiens uz nākamām ļaundarībām latviešu polītiskās varas deldēšanā — pilsonību visiem nepilsoņiem, tas ir, SPRS kolonistiem, un pilsonību visiem, kam gadījies piedzimt Latvijas territorijā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »

140 vārdu: tēva diena


Bērnudārzā šovakar bija tēva dienas svinības. Viegli neierasti bija redzēt bērnudārzā tik daudz vīru vienkop — parasti gadās saskrieties tik ar dažiem no rīta un vakarā. Par laimi, bija gana silts un sauss, svinēšana notika ārā un bija vienkārša, bet sirsnīga. Ievaddziesma, iesildīšanās un vingrošana (kulminācija bija atspiešanās, ko bērni veica ar lielāku dedzību nekā tēvi), stafetes, “Ādamam bij septiņ dēli”, cepumi un tēja, beigās — neorganizēta izklaide, lielākoties ķerenes.

Svinību nagla bija tēvu portretu izstāde un savējā pazīšana. Uzdevumu atviegloja, ka portretam klāt bija bērna stāstīts tēva apraksts. Skatījos un lasīju citu pēc cita, līdz nonācu pie:

Viņš darbā visu laiku vēlē.

Jā, visai nepārprotama norāde. Tad arī kļuva skaidrs, kāpēc portrets izskatās pēc hiēnu tēva no “Pārgalvju” grāmatas, ko šobrīd lasām. Apvaicājos sešgadniekam, kas tie par krustiem portreta apakšdaļā. Tie esot krustiņi. Kāpēc? Lai grūtāk uzminēt.

Paldies, biju viegli aizkustināts.

%d bloggers like this: