Cūkas asinis


Sapņoju, ka esmu ieslēdzis radio un tur skan līksms latviešu kantrī, apdziedot lauku dzīves labumus. Viegli izbrīnīja vārdi (tāpēc tos atceros): “..sagaidām pie sētas cūkas asinis.” Pat meldiņu pagaidām vēl atceros.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Kas visvairāk kaitina gulēt


Trīspadsmitgadnieks sūdzas sievai: “Tu zini, kas mani visvairāk kaitina te gulēt? (Tur, kur viņš guļ nakti. — R.E.) Tas, ka no rītiem auksti.”

Sieva viegli izbrīnīta: “Bet tu aiztaisi logu.”

Vairs zvēra baigāka par šito zvēru nava…


Lai paliek vēsturei, ka no Zemgales tilta balsta Daugavā novākts ķēmīgais veidojums, ko dēvēja par “homo democraticus”. Man katrreiz, braucot tam gaŗām, prātā atausa Edvarta Virzas satira:

Tālāk Virza vairs netēlo zvēru kopumā, bet runājas ar vienu no galvām. Savukārt mūsdienās cilvēki teic: “Tās putas, no kā skulptūra veidota, ultravioletā starojuma ietekmē sāk sairt, attiecīgi tur jau kaut kas juka ārā.” Materiāls un process atkal simboliski pieskaņoti tāda simbolisma veidojumam. Bet pagaidām, lūk, :

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

NA+LRA 11. septembŗa vēlēšanās


Uztaisīju Nācionālās apvienības un Reģionu apvienības kopsarakstu panākumu karti 11. septembŗa vēlēšanās.

Labi redzamas vietējo aktīvistu panākumu salas. Skatoties vēlēšanu iznākumus pa iecirkņiem, redzams, par kuŗiem kuŗā vietā balsots. Piemēram, Dekšāres pagastā plusu birums Aijai Kiserovskai, kas arī tikusi ievēlēta līdzās saraksta līderei Ērikai Teirumniekai.

Zem 5% NA+LRA ir gan pārkrievotos “Saskaņas” pagastos, gan novada vadītāja Monvīda Švarca (cēlies no Gaigalavas) uzvarētos iecirkņos novada ziemeļpusē. Taču “Saskaņas” pagastos tuvāk nullei un drīzāk vēlētāju sastāva dēļ, savukārt Švarca pagastos tuvāk 5% un drīzāk vietēju censoņu trūkuma dēļ.

Kopumā NA+LRA saraksts guvis pa divām vietām gan Varakļānu, gan Rēzeknes novadā. Taču Varakļānos tas ir 2 no 15, bet Rēzeknes novadā 2 no 19. Tas atbilst balsu īpatsvara atšķirībām: pirmā novadā NA+LRA gūts 10,0% balsu, bet otrā 8,0%.

Savukārt attiecībā uz turpmāko izšķirīgs ir pārējo sarakstu balsu sadalījums. Varakļānu novada vadītāja Māŗa Justa saraksts guvis absolūtu balsu vairākumu un 10 vietas no 15, tādējādi var valdīt viens pats. Savukārt Rēzeknes novadā pa 6 vietām gan Monvīdam Švarcam, gan “Saskaņai”, un jau izveidota latviešu sarakstu koalīcija, ieskaitot NA+LRA.

11. septembŗa vēlēšanu uzvarētāju karte


Uztaisīju 11. septembŗa uzvarētāju karti pa pagastiem (un abām pilsētām). Bez pārsteigumiem: balsots pēc tautības un vietējām autoritātēm.

 

11. septembris priekš 20 gadiem


Sēdēju LŪ Studentu padomē. Iebrāzās Maruta Galeniece un sauca, ka Pasaules tirdzniecības centrā ietriekusies lidmašīna. Atspēkoju: “Nu ko tu tur stāsti? Ja tā tiešām būtu, es būtu ietriekšanos dzirdējis.” Jo pieņēmu, ka runa par Rīgas Pasaules tirdzniecības centru.

Kolēģis


Sešgadniece piedalās “Pūcītes” žurnāla konkursā par cūciņu Pepu. Nolasām viņai jautājumus, kas jāatbild. Izdzirdusi jautājumu: “Par ko strādā cūciņas Pepas tētis?” meita priecīgi izsaucas: “Zinu! Es zinu, par ko strādā Pepas tētis! Viņš ir — kolēģis!”

Septembŗa sākums: sāk ienākties veselības polītikas noteicēju bezdarbības augļi


Jā, jā, draugi, nav labi. Un to, ka nebūs labi, varēja matīt, vēlākais, maija vidū. Proti, ka Indijas paveids ir tāda riebeklība, bez kā labāk iztikt. To zinot, Latvijas veselības polītikas noteicēji izlēma, ka jāļauj to ievazāt pie mums. Un pēc ievazāšanas jāļauj to izvazāt pa visu valsti. Un, kad sākas vietēja aplipināšana, nevajag traucēt tam plesties un pārņemt Latviju. Apskatieties, cik matēmatiski skaisti taisnas tumšsarkanas krellītes kopš 22. nedēļas (jūnija sākums):

Tā izskatās bezdarbības dēļ netraucēts eksponenciāls sprādziens. Kārtīgi veselības polītikas noteicēji rīkojas, lai nepieļautu nepatikšanas — tā tas šobrīd notiek Jaunzēlandē. Latvijā gaida nepatikšanas, lai rīkotos. Kaut zina, ka, sākot cīņu agrāk, pret vājāku apdraudējumu, to uzveikt ir vieglāk. Un nu sāk ienākties bezdarbības augļi:

  • nepilnos divos mēnešos kopš jūlija vidus saslimstība astoņkāršojusies;
  • septembrī sprādziena temps audzis. Līdz augusta beigām tas bija ~1,3 reizes nedēļā, bet 1. septembrī +52,3% nedēļā, 2. septembrī +70,0%, 3. septembrī pat +78,5%. Jā, sākti skolu testi. Taču tos sāka jau 23. augustā, straujāks pieaugums par 1,3 x/ned. būtu arī bez tiem, skolasbērni ir tikai viens posms slimības ķēdēs, un pozitīvu skolas testu sekas nākamā solī ir lielāka kontaktpersonu izolācija un attiecīgi mazāk turpmāk saslimušo. 1,785 nedēļā ir straujākais kāpums kopš, oi, oi, oi, cik sen, gandrīz priekš gada, 8. oktobŗa iepriekšējā sprādziena sākumposmā;
  • pērnruden ārkārtēju situāciju izsludināja zemākā saslimstībā, nekā ir šobrīd. Bet laikam iepriekšējā sprādziena mācība veselības polītikas noteicējiem bijusi, ka risks ar savu ādu tādā līmenī ir par zemu, lai sāktu kustēties un rūpēties par sargāt uzticēto cilvēku veselību un dzīvību;
  • saslimstība jau vismaz 31 reizi augstāka nekā pērn šai laikā, bet mācības notiek klātienē, lai kādi smadzeņu bojājumi un IQ zudumi sērgas dēļ rastos;
  • ar dabisku laika nobīdi sprādziens nonācis slimnīcās:

  • bojā gājušo skaits vēl ir mazos skaitļos, tāpēc ar nejaušām svārstībām, un ar vēl lielāku laika nobīdi nekā slimnīcu skaitļi, tak no diviem nedēļā augusta vidū daudzkāršojies līdz 11/ned. 3. septembrī.

Un tas viss nav neizbēgama dabas nelaime, bet ilgstošas veselības polītikas noteicēju bezdarbības sekas. Varēja rīkoties maijā, jūnijā, jūlijā, augustā, bet nerīkojās. Grafikā iepriekšējā sprādziena beigas un pašreizējais sprādziens izskatās tā:

8. augustā liku aptauju, vai 1. septembrī būs 1000 saslimušu nedēļā. Pats nobalsoju, ka būs. Bija — pat ar pusotrkārtīgu uzviju. Tā kā veselības polītikas noteicēju bezdarbība turpinās, nu jāliek aptauja par 1000 saslimušiem dienā.

Mācības klātienē nav drošas


Jau otru gadu 1. septembŗa un jauna mācību gaidas ir bažīgas. Un šogad bažīgākas nekā pērn. Jo veselības un izglītības polītikas noteicēji nav izmantojuši vasaru, lai izskaustu Ķīnas vīrusu un varētu droši atsākt mācības klātienē. Tā vietā stāvoklis novests līdz izvēlei: bērnu veselība vai mācības klātienē. Un no šīm iespējām viņi izvēlējušies mācības klātienē.

Drošai skolai vajag divas lietas:

  1. skolas apvidū (ciemā, pagastā, novadā, zemē) vismaz vienu inkubācijas periodu (pusmēnesi) nav neviens saslimis;
  2. skolas apvidus norobežots no inficētās valsts daļas ar vismaz vienu inkubācijas periodu ilgas karantīnas robežu.

Veselības un izglītības polītikas noteicēji pat centušies nav nekā tāda sasniegt. Kaut varētu. Bet vai nevar droši mācīties klātienē arī sprāgstošas epidēmijas apstākļos? Varbūt (kaut nepavisam neesmu pārliecināts), ja ieviests viss šis. Bet arī no tā Latvijā ir tikai šis tas un pagalam nepietiekams, lai nodrošinātos pret Indijas celmu:

  • maskas — bet jebkādas, nevis FFP2/N95, kas nepieciešamas Indijas paveida apstākļos;
  • potēšana — un reizē izlikšanās, it kā potēti nesaslimt un neaplipina un tiem nav citādi jāsargājas;
  • testi — tomēr tikai reizi nedēļā, kas ir pretrunā ar vīrusa dabu, jo pa nedēļu var pagūt inficēties un jau citus aplipināt. Lai tā nebūtu, vajag vismaz divreiz nedēļā;
  • vēdināšana un gaisa attīrīšana — bet visai dažādi pa skolām un, cik noprotams, pārsvarā par maz, lai izvējotu vai izsūktu gaisu tīru.

Taču, salīdzinot ar pagājušo gadu, šogad sērgas sprādziens jau sācies, saslimstība vismaz 22 reizes augstāka un pats vīruss divkārt lipīgāks:

Pērn tādā saslimstībā jau bija attālinātas mācības vismaz 7. klasē un augstāk, un deviņas dienas vēlāk izsludināja ārkārtēju situāciju. Šogad veselības un izglītības polītikas noteicējiem mācības klātienē svarīgākas par bērnu veselību.

Akaciju mežs Teikā


Uzminiet, kur tas ir.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Jubilāra nākotne


Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Pusceļš no sērgas minima līdz 1. septembrim: neizskatās labi


Šodien ir puslaiks no Ķīnas vīrusa saslimstības minima 15. jūlijā, kad nedēļas caurmērs bija 35 dienā, līdz 1. septembrim, kad būtu jāsākas jaunam mācību gadam.

Šodien ziņoja par 74 jauniem slimniekiem, kas vairāk nekā dubulti pārsniedz 36 priekš nedēļas 1. augustā. Tāds lēciens raidījis arī nedēļas caurmēru kopš jāņiem nebijušos augstumos. Caurmērs pēc četru dienu mīņāšanās uz divkārša minima sliekšņa nu to pārliecinātā solī pārkāpis līdz 75 dienā.

Tāpat Slimību profilakses un kontroles centrs atjauninājis sērgas celmu izplatības statistiku līdz 30. nedēļai, tas ir, jūlija beigām. Redzams, ka Indijas paveids netraucēti turpina vienmērīgu eksponenciālu izaugsmi — divkāršojas divās nedēļās.

Tāpat redzams, kādas sekas ir Latvijas veselības polītikas noteicēju lēmumiem, ka jāļauj ievazāt Indijas paveidu, pēc ievazāšanas jāļauj to izvazāt pa visu valsti un jāļauj tam netraucēti augt. Proti, bez Indijas paveida jūlija beigās visa Ķīnas vīrusa epidēmija būtu 30. nedēļas gaiši sarkanais punkts, 25 nedēļā jeb 3…4 dienā. Patiesībā vēl mazāk, jo cīņa, lai nepieļautu Indijas celma ievazāšanu un izskaustu to no Latvijas, būtiski mazinātu arī pārējo paveidu izplatību.

Tā vietā oficiālie mūsu veselības sargi izlēmuši, ka bērniem jaunā mācību gadā vajag ko jaunu un lai tas labums dubultojas divās nedēļās. Salīdzinot ar pērno gadu, kad vēl nebija pošu un tik lielas pieredzes, varētu domāt, ka veselības polītikas noteicēji par iedzīvotāju veselību nu gādā vairāk un labāk. Njā, varētu domāt…

Jā, pareizi, šobrīd saslimstība desmit reižu augstāka. Pērn vīruss gāja zemdegās uz priekšu līdz pussimtam nedēļā un uzsprāga 22. septembrī. Šogad sprādziens sācies divi mēneši agrāk un no daudz augstāka sākumpunkta. Savukārt veselības un izglītības polītikas noteicēji, kam bija visa vasara izskaust sērgu līdz nullei, lai mācības varētu atsākt klātienē tiešām droši, tā vietā izskatās apņēmušies rīkot klātieni, vienalga, kāds būs epidēmioloģiskais stāvoklis un kādas sekas bērnu čupošanās plašas Indijas paveida izplatības apstākļos var radīt jau pirmā mēnesī.

Nobeigumā aptauja, kāda būs saslimstība 1. septembrī.

Sešgadnieces zobu feja


Somiņā zobi, otrā rokā zobu suka un pasta.

Divpadsmit gados un stundā no Ādažiem


Divpadsmitgadnieks ir zvērs: stundā atbrauca no Ādažiem.

(Nē, ne šinī lietū, bet vispār.)

Atkal pāri simt — un ātrāk, augstāk, tālāk uz priekšu


Šodien ziņots par 112 jauniem Ķīnas vīrusa slimniekiem. Tas ir augstākais skaits kopš jāņiem, un kopš visu sērgas paveidu kopsummas minima jūlija vidū saslimstība jau gandrīz dubultojusies (15. jūlijā 244 nedēļā, šodien 465):

Visa epidēmijas vēsture tagad izskatās tā:

Redzams, ka šogad saslimstības caurmērs tā arī nesasniedza simbolisko 32 līmeni. Kāpēc 32 ir simbolisks līmenis? Pat divkārt. Pirmkārt, tā ir pērnā pavasaŗa virsotne. Jā, Latvijas veselības polītikas noteicēji šogad tik lieliski cīnījušies pret sērgu, ka pat ar visu potēšanu un gada pieredzi zemākais līmenis ir augstāks par virsotni priekš gada, kas toreiz bija bez potēšanas un bez pieredzes. Otrkārt, 32 būtu bijis pusceļš no pagaidām augstākās virsotnes janvārī līdz sērgas izskaušanai. Proti, 10. janvārī nedēļās caurmērs bija 1010 dienā, un √1010≈32. Jā, Latvijas veselības polītikas noteicēji šogad tik lieliski cīnījušies pret sērgu, ka pat ar visu potēšanu un gada pieredzi nav spējuši vai nav gribējuši pat pusceļu veikt līdz sērgas uzveikšanai.

Un tagad atkal pāri simtam un rūkdami ātrāk, augstāk, tālāk pretī jauniem izputējušiem uzņēmumiem, jaunām sabojātām veselībām un bojā gājušiem, kuŗi būtu varējuši dzīvot vēl gadiem un gadu desmitiem. Kad pērnruden simtu pārsniedza pirmoreiz, uzrakstīju, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās pret Ķīnas vīrusu. Tagad pārlasīju. Jā, tā ir. Pavisam nesen rakstīju, kā veselības polītikas noteicējiem zem astes pašu pasludinātais “ātri ciet, ātri vaļā” princips. Bet varbūt labākai pašreizējā brīža illustrācijai der attēls:

Laulība un ģimene Satversmē — jau 1922. gadā


Starp citu, par laulību un ģimeni Satversmē sprieda un lēma jau Satversmes sapulce 1922. gadā, pieņemot Satversmi. No runātā un rakstītā ir skaidrs un nepārprotams, kas ir laulība un ģimene.

Sākot Satversmes 2. daļas (pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem) apspriešanu 1922. gada 17. janvārī, Satversmes komisija bija sagatavojusi šādu pantu:

Par projektu ziņoja kreisais sociāldēmokrats Andrejs Kuršinskis. Attiecībā uz apskatāmo lietu viņš izteicās:

..ņemot vērā to, ka sieviete tagadnē ņem plašu dalību kā sabiedriskā, tā saimnieciskā darbā, Satversmes komisija ir skaitījusi par vajadzīgu uzsvērt abu dzimumu tiesību vienlīdzības principu vēl sevišķi 114. pantā attiecībā uz tiesību vienlīdzības principu abiem dzimumiem laulības dzīvē.

Otrs ziņotājs bija no labā spārna: kristīgais nācionālists Jānis Purgalis. Viņš piebalsoja Kuršinskim:

..uz abu dzimumu tiesību vienlīdzības principa pamata dibinās arī laulība, kuŗu kā ģimenes pamatu aizsargā valsts.

Apspriežot projektu pa pantiem, sociāldēmokrats Kārlis Dēķens tomēr ierosināja pantu svītrot, jo tas varot radīt tik pārpratumu, cik tajā vārdu:

Jā, kāda veida laulība te domāta? Mums pazīstami dažādi laulību veidi: monogamija, poliandrija, poligamija, grupu laulība — kuŗa veida laulību likums lai apsargā? .. Ja mēs pieņemsim šādus noteikumus, tad var iznākt tā, ka tie bērni, kam jāaug bez tēva, nebauda valsts gādību.

Balsošanā Dēķena priekšlikumu atbalstīja 44 deputāti, pret bija 59, atturējās 4. Pants palika. Pēc tam Satversmes otro daļu 2. lasījumā pieņēma vienbalsīgi.

Trešā lasījumā par 114. pantu vairs nebija nekādu ierosinājumu ko grozīt vai svītrot. Taču galīgā lasījumā Satversmes otro daļu kopumā negaidīti noraidīja: par 62, pret 6, atturas 62. Latgales zemnieku partija, kuras balsis izšķīra iznākumu, jutās spiesta paskaidrot, ka atturējās tāpēc, ka:

minēto Satversmes daļu caurskatot, tika noraidīts priekšlikums par Latgales apgabala pašvaldību, kā arī nepieņemti citi uz Latgali attiecošies pārlabojumi un papildinājumi.

Tādējādi, kaut neierakstīta Satversmē pavisam nesaistītu cēloņu dēļ, Satversmes tēvu apziņā, likumos un sadzīvē bija skaidra un nepārprotama izpratne:

  • dzimumi ir divi;
  • lieta tik pašsaprotama, ka nemaz nevajag Satversmē minēt, kas tie ir;
  • laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti;
  • laulība ir ģimenes pamats;
  • lieta tik pašsaprotama, ka nemaz nevajag Satversmē minēt, ka ģimenes būtība ir laulātie un viņu bērni.

140 vārdu: 2021. gada riteņbraukšanas sezona — 3000 km


Lielākais Gaujas zvēraudzētavas ciema pārsteigums: tramvajs

Jāieliek vēsturei un salīdzināšanai, ka 30. jūlijā  pārripināju pāri 3000 km šosezon. 2000 bija 28. jūnijā, tātad tūkstotis mēnesī. Daudz. Vismaz man. Cēlonis tāds, ka gadījās iespēja gaŗākiem braucieniem. Par braukšanu no Vecrīgas uz Teiku caur Olaini rakstīju, tāpat par dzīšanos (jo par mīšanos nenosauksi) no Gaŗkalnes uz Silakrogu.

Toties vismaz pagaidām neesmu uzrakstījis par braucienu uz Siguldu un atpakaļ. Tā kā pa ceļam iegriezos iepazīt Gaujas zvēraudzētavas ciemu (aiz “Sēnītes” uz Siguldas pusi) un Vangažus, šis kļuva mans rekordbrauciens: 124 km. Saule un 30° (pie asfalta vēl vairāk) nekaitēja. Tādējādi arī rekordnedēļa: 343 km. Un tūkstotis mēnesī. Attēlam lieku lielāko Siguldas brauciena pārsteigumu: tramvaju Gaujas ciemā.

Vēl izbraucu Doles salu un atklāju, ka pretēji “Jāņa sētas” kartē rādītam tai apkārt neved cietā seguma ceļš, bet grants. Tāpat bijis gadskārtējais ceļojums uz Mangaļsalas molu. Joprojām tēmēju uz 5000 km šosezon.

“Ātri ciet, ātri vaļā” — solīts makā nekrīt


Esmu tik vecs, ka atceros, kā mēneša sākumā Veselības ministrija dievojās, ka šoreiz gan neklapēs ar ausi, rīkosies pēc principa “ātri ciet, ātri vaļā”, apsteidzoši pārtrauks Ķīnas vīrusa saslimšanas pieaugumu un savlaicīgi ieviesīs visaptveŗošus ierobežojumus.

Bet patiesība tāda, ka lipīgākam un bīstamākam Indijas paveidam pēc sekmīgi izpildītas ievazāšanas vietēja aplipināšana un saslimšanas pieaugums sākās jau jūnija vidū. Veselības polītikas noteicēji to neapsteidza, nekā ātri ciet netaisīja un nekā savlaicīgi neierobežoja. Tā vietā viņi ļāvuši Indijas paveida saslimšanas pieaugumam netraucēti turpināties. Te būtu vietā grafiks par Indijas un citu celmu izplatību. Taču kā jūs domājat: ja tiek publicēti nedēļu dati un iepriekšējā atjaunināšana bija 21. jūlijā, kad būs nākamā atjaunināšana? Diemžēl vēl 30. jūlija vakarā Slimību profilakses un kontroles centrs to izdarījis nav, tāpēc varu piedāvāt vien to, kas bija 21. jūlijā.

Oficiālo mūsu veselības sargu bezdarbība vispirms jūlija vidū apturēja sērgas kopsummas (Indijas celms + pārējie) lejupslīdi, kas kopš maija vidus bija turējusies ap ⅔ kvocientu nedēļā. Kā jūs domājat, vai lejupslīdes beigas bija gana, lai veselības polītikas noteicēji beidzot sāktu rīkoties un apsteidzoši pārtrauktu saslimšanas pieaugumu, kā solījās? Pareizi, tā vietā viņi izlēmuši, ka labāk lai ir jauns vīrusa sprādziens. Šodienas 82 saslimušie vairāk nekā dubulti pārsniedz 38, kas bija priekš nedēļas, un arī septiņu dienu caurmērs šodien par 41,4% augstāks nekā priekš nedēļas. Tik strauja kāpuma šogad vēl nebija bijis, tas ir augstākais kopš 1. decembŗa:

Un atkal: kā jūs domājat, vai tāds saslimstības lēciens bijis pietiekams modinātājs oficiāliem mūsu veselības sargiem atmosties un nekavējoties rīkoties? Vai dzirdējāt par ārkārtas sēdi šovakar, vai redzējāt Daniela vai Krišjāņa uzrunu pirms “Panorāmas”? Pareizi, es arī ne. Bet uzveikt Indijas celmu ir vieglāk šobrīd, kad ir 82 dienā un 417 nedēļā, nevis tad, kad būs trīsciparu skaitļi dienā un četrciparu nedēļā un rīkoties vajadzēs tik un tā, lai neapdraudētu savu reputāciju vai krēslu (jo, kā redzams, iedzīvotāju veselība un dzīvība pašas par sevi nav pietiekams stimuls tās sargāt).

Bet varēja būt arī citādi. Aprīlī Latvija un Jaunzēlande attiecībā uz Indijas paveidu bija vienādā stāvoklī: ne vienā, ne otrā valstī tā nebija. Jaunzēlandes veselības polītikas noteicēji izlēma, ka nevajag ieviest Indijas paveidu. Latvijas veselības polītikas noteicēji — ka vajag. Abi lēmumi sekmīgi izpildīti. Diezgan droši var teikt, ka Latvijā no šodienas 82 gandrīz visi ir Indijas paveida upuŗi. Savukārt Jaunzēlandē (5,1 mln iedzīvotāju, salīdzinot ar Latvijas 1,9 mln) vietējas aplipināšanas nav, un visi 3 šodien atklātie saslimušie ir droši nošķirti iebraucēji no ārzemēm — tos izolē karantīnas viesnīcās divas nedēļas (arī potētus), lai nepieļautu vietēju aplipināšanu.

Dāmas un kungi, piesprādzējieties! Sprādziens sekmīgi izraisīts!


Šodien beidzot acīmredzams kļuva tas, ko varēja prognozēt jau maijā un kas mazāk acīmredzamos skaitļos sākās priekš mēneša: mūsu veselības polītikas noteicēji atkal sekmīgi izraisījuši kārtējo Ķīnas vīrusa sprādzienu Latvijā.

Kāpēc varēja prognozēt jau maijā? Elementāri. Kā tolaik rakstīju,

Ja veselības polītikas noteicēji tiešām negribētu, lai Latvijā izplatās Indijas paveids, tad

  • slēgtu reisus ar tā inficētām zemēm;
  • braucējiem no tām būtu tāda karantīna, ka pusmēnesi gribēdams nevari neviena satikt;
  • ja ievazātu, izolētu inficētās vietas līdz izskaušanai.

Netika darīts — tātad varēja prognozēt. Un tā nebija neizbēgama, nenovēršama nolemtība. Varēja neievazāt, drīkstēja neievazāt, vajadzēja neievazāt. Katrs mēnesis bez Indijas paveida būtu ieguvums. Bet nē, izlēma, ka jāļauj tam pārņemt Latviju.

Jūnija vidū kļuva skaidrs, ka lēmums sekmīgi izpildīts: ir gan ievazāts, gan sākusies vietēja aplipināšana. Tāpat jūnijā kļuva redzams skaitļos tas, kas maijā bija saprotams no slimības dabas: ka ierobežojumi un potēšana, kas pārspēja iepriekšējo epidēmiju, ir pagalam nepietiekami cīņā pret jauno epidēmiju. Izmantojot SPKC skaitļus, grafikā abas epidēmijas izskatās tā:

Jūnijā sākušos Indijas paveida sprādzienu kādu laiku maskēja pārējo paveidu izplatības sarukums, kas abu epidēmiju kopsummai rādīja lejupeju. Salīdzinot faktisko nedēļas caurmēru ar ⅔/ned. kvocientu, kas bija turējies priekš jāņiem, redzami uzskaites traucējumi saulgriežu brīvdienās un tas, ka pēdējā “normālā” lejupejas diena bija 10. jūlijs:

Pēc tam īsa abu epidēmiju kopsummas stabilizācija, un šodien acīmredzams lēciens augšup. Tāpēc šis raksts. Jā, dāmas un kungi, piesprādzējieties — sprāgstam gaisā! Nekāda rudens, šobrīd. Jo vīruss dara to, tik un tad, ko, cik un kad tam ļauj. Jā, sprāgst, kad ir +30 °C, un var iet rūkdams lejup, kad ir -20 °C. Kas piesauc rudeni un laikapastākļus par nenovēršamu epidēmijas gaitas cēloni, vai nu nejēdz, ko runā, vai tīši maldina.

Un kārtējo reizi redzams, ka ar Ķīnas vīrusu nav iespējams sadzīvot. Pērn laimīga nejaušība ļāva noturēties divarpus mēnešus jūlijā—septembrī, šogad minims ilga desmit dienu. Savukārt oficiālo veselības sargu runas par sadzīvošanu ar vīrusu ir atzīšanās nespējā vai negribēšanā uzveikt sērgu un dezinformācija, it kā tāpēc gaidāmā cilvēku bojāeja un vēl vairāk cilvēku veselības sabojāšana būtu neizbēgama dabas stichija, nevis viņu izvēles sekas. Jo arī Indijas paveidu var uzveikt. Indija divos mēnešos samazināja saslimušo skaitu desmitkārt, no 400 tk dienā līdz 40tk. Potēšanas nozīme bija sīka: pilnībā potētu iedzīvotāju īpatsvars pieauga no 3% līdz 5%. Turklāt tad, kad cīņa notika pilnu sparu, Indijas paveida sarukuma kvocients bija 0,7/ned. Tāpat var būt arī Latvijā. Ja vien veselības polītikas noteicēji gribētu.

Kas tālāk? Ņemot pirmā attēlā redzamo Indijas paveida pieauguma ātrumu pēdējā nedēļā (1,41 reize), pēc sešām nedēļām 1. septembrī iegūstam 8-kārtīgu saslimstības pieaugumu, tas ir, 330…340 dienā. Ņemot šodienas saslimušo skaitu (62) pret to, kas bija priekš nedēļas (34), iegūstam +82% nedēļā jeb 37 reizes 6 nedēļās, tas ir, >1500 dienā. Un tas vēl nav viss. Nīderlande jūlija sākumā augstākā potēšanas līmenī nekā Latvija uzsprāga septiņkārtīgi vienā nedēļā.

Kā būs, izšķirs oficiālo mūsu veselības sargu rīcība. Pusotrā epidēmijas gadā vienīgā reize, kad viņu rīcības ātrums (bet ne stiprums) bijis pienācīgs, bija pērn martā. Savukārt attiecībā uz Indijas paveidu vislabāk un visvieglāk bija to nemaz neielaist. Nākamais labākais brīdis bija rīkoties jūnija vidū, kad kļuva skaidrs, ka sākusies vietēja aplipināšana, bet Indijas celms vēl bija tikai 6% slimnieku. Rīkoties 10. jūlijā, kad bija 263 saslimušie nedēļā un Indijas paveids aptuveni pusei, būtu bijis labāk un vieglāk nekā tagad, kad 296 nedēļā un Indijas paveids ~80%. Rīkoties šobrīd ir labāk un vieglāk nekā nākotnē, kad rīkoties vajadzēs tik un tā.

Spilgts citāts: dzimumu vienlīdzība un mīla Nemmersdorfā


Silvija Brice, “Baigās piezīmes”:

“Man patīk par to mīlestību. Piemēram, Merilinas Monro citāti par mīlu un vientulību, un nebūšanu saprastai, un viņas bilde, kur Uliss gandrīz līdz galam izlasīts, my foot. Labprāt iztulkotu apcerējumu divos sējumos par vardarbīga / labprātīga seksa vēsturi Pirmajā pasaules karā, pēc tam ar sevišķu baudu — Otrajā pasaules karā, ar vissevišķāko baudu tulkotu par dzimumu vienlīdzību un mīlu Nemmersdorfā un Kēnigsbergā — un vispār karos. Pēc tam mēs varētu parunāt par to, ka pretējā svaru kausā atrodas Mītū saldās bitītes, kuras gan zināja, ko dara, un kurām neviens pēc tam neuzšķērda vēderu. Un pat pie skapja durvīm nepienagloja.”

2020. gada mirstība: vai tiešām dzīve “krievu pasaulē” apdraud dzīvību?


Centrālā statistikas pārvalde jau kādu laiku publicējusi pērngada dēmografiskos rādītājus, un var skatīties un lēst, kāda bijusi iedzīvotāju kustība 2020. gadā. Parasti esmu rēķinājis, kāds kuŗā gadā bijis latviešu dēmografijas mača rezultāts. Bet! Pērnais gads dēmografiski bija, pieklājīgi sakot, visai neparasts. Jā, Ķīnas vīruss. Tas iespaidojis vismaz divus dēmografiskos procesus, kam ierasti biju pievērsies: pirmkārt, mirstību; otrkārt, migrāciju. Tāpēc, priekš ķerties klāt citām lietām, vērts pārbaudīt šīs. Mirstība ar vīrusu saistīta visciešāk, sākšu ar to. Pārbaudāmā hipoteze: vai tiešām bijis tā, kā esmu vairākkārt izteicies un rakstījis — tā kā

  1. iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki arī pret savu veselību;
  2. Kremlis cenšas riebt Rietumiem, arī izmantojot Ķīnas vīrusu — lai tas postītu pēc iespējas vairāk, propagandē, ka sērga nav bīstama, no tās nevajag sargāties un cīņas līdzekļi pret vīrusu ir kaitīgi;
  3. vairums krievu, kas ar kājām min Latviju, ar galvu tomēr ir Krievijā,

varētu gaidīt, ka no Ķīnas vīrusa krievi cietīs smagāk nekā latvieši.

Mirušo skaits pērn, salīdzinot ar 2019. gadu, bijis tāds:

Tauta 2019 2020
Latvieši 15619 16019
Krievi 8185 8746
Citi (ieskaitot nezināmu tautību) 3915 4089

Kā redzams, mirstība augusi visiem. Bet vai visiem vienlīdz? Tad jāskatās, cik reižu (vai par cik procentiem) mirstība augusi. Proti, jādala 2020. gada skaits (vai mirušo skaita pieaugums) ar 2019. gada skaitu. Iznākums ir tāds:

Tauta 2019 2020 2020/2019
Latvieši 15619 16019 102,6%
Krievi 8185 8746 106,9%
Citi (ieskaitot nezināmu tautību) 3915 4089 104,4%

Vai grafikā:

Kā redzams, krievu mirstība pērn palēkusies tiešām jūtami vairāk nekā latviešu, bet citas tautas ieņem starpstāvokli. Taču, kā rakstīju, kad tikko sākās līdzšinējais sērgas sprādziens, kuŗa vietā tūlīt tiks izraisīts nākamais:

..kad Kremlim savējo veselība un dzīvība bijusi svarīga — svarīgi, lai viņi līdzētu slimībai izplatīties un nodarīt lielāku postu zemei, kuŗā uzturas.

Gaŗkalne—Silakrogs


“Rīgas mežu” karšu pārlūkā iezīmētais pastaigu maršruts iekārdināja to pārbaudīt:

Tā kā maršruts līnijveida, ne apļveida, negribēju mērot to pašu ceļu atpakaļ un izlēmu, ka došos tālāk uz priekšu līdz Silakrogam:

Biju rēķinājis, ka vajadzēs kādu stundu, lai tiktu līdz Gaŗkalnei, bet tiku maķenīt ātrāk. Taka sākas atpūtas kompleksā “Niki”, un, lai ceļotājs nemulstu ceļmalas krogū, izliktas brūnas norādes:

Krogum sētā takas sākums — tilts pār Krievupi:

Pati Krievupe:

Takas malās ik pa laikam stendi, lielākoties ar Jāņa Jaunsudrabiņa vārdiem, kas rada noskaņu un labiekārtotības iespaidu:

Fonā, tālumā un dibenplānā pirmais ezers, “Jāņa sētas” karšu apgāda saukts par Dūņezeru, Ģeotelpiskās informācijas aģentūras — par Lēpīti.

Lielā takas daļā to norobežo Zaķumuižas ūdensgūtnes žogs:

Sikspārņu stends un otrs ezers, dažādos avotos saukts par Sēres, Serģa un Peldezeru:

Kaut teicu, ka taka labiekārtota, tas attiecas tikai uz gājējiem. Riteņbraucējs smiltīs stieg un ik pa laikam spiests stumties. Aiz otrā ezera zūd arī gājēju labierīcības. Zaķumuižas sūkņu stacijas ceļa asfalts tiek gaidīts kā atpestīšana, un tāds tas ir. Maršruts ved slīpi gaŗām sūkņu stacijai, tāpēc nepiebraucu apskatīties, kā izskatās galvenā iebrauktuve. Pa sānu vārtiem mīlīgs iekoptas sētas skats, vien pašā tālumā tik tikko vīd ūdenstvertnes valnis. Mazliet samulsināja uzraksts, ka privātīpašums — jo vai tad nav pašvaldības īpašums:

Pēc sūkņu stacijas sākas kaut kāds brīnums: smilšu ceļš, kuŗā nestieg. Braucu pa noblietētām smiltīm, vēroju ceļu, nesaprotu, kā tā, un esmu gatavs, ka kuŗu katru brīdi brīnums beigsies. Bet nebeidzas. Līdz pat trešam ezeram. Par tā nosaukumu atkal netieku gudris — runa par asarām (ja Asaru) vai asaŗiem (ja Asaŗu):

Trešais ezers.

Aiz Silzemnieku māju laukiem sākās grūtākais posms — sasodīts, kā lai pa tādu ceļu pabrauc:

Stumies un tagad kā atpestīšanu gaidi Rotkaļus, aiz kuŗiem kartē iezīmēts grants ceļš. Šoreiz atpestīšana nenāca, smiltīs vien parādījās grants piejaukums. Mazliet atpūtas deva piestāšana uz Tumšupes tilta:

Un uz Lielās Juglas, kas bija pārbrienama līdz viduklim:

Beidzamās atpestīšanas gaidas bija Silakrogs. Un tiešām — prieks, kur tu rodies — beidzot atpakaļ civīlizācijā:

Izmetu līkumu iepazīties, kā šī krievu kaŗabaze izskatās. Pēc skata bijušais kontrolpunkts, pamesta kafejnīca “Sils”:

Vietējo klubiņš ar vietējo karogu:

Aizaugusi ieeja pazemē:

Aizaugusi Nācionālās bibliotēkas krātuve:

Beidzot ezers ar skaidru nosaukumu — Silezers:

Ārā no Silakroga, pie izejas uz Zaķumuižas ceļa — uguns novērošanas tornis:

Ieskaitot ceļu no Rīgas un atpakaļ, 64 km. Vairs pa tādām smiltīm negribu dzīties. Ar ģimeni vērts iet tik Jāņa Jaunsudrabiņa posmu līdz otram ezeram un atpakaļ.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

No Vecrīgas uz Teiku caur Olaini


Izlēmu pārbaudīt, kā var pa tiešo tikt no Jaunmāŗupes uz Olaini. Tāpēc kādu pievakari no Vecrīgas uz Teiku devos pa tādu maršrutu:

Pirmā, neparedzēta pietura bija pie Kokles ielas 8, lai nofotografētu uzrakstu:

Plāksne: “Šajā mājīgā mājā dzīvo mīlestība, prieks, laime un labklājība.”

Tālāk pa Māŗupītes veloceliņu, tad augšup gar Māŗupīti līdz Katrīnmuižai, no tās pa purva malas mežu līdz Rīgas apvedceļam. Aiz apvedceļa sākās viens no diviem grūtākiem posmiem, ko iepriekš kartē esmu iezīmējis ar sarkanu punktu. Proti, kukurūzas laukam cauri traktoru ceļš:

Un šobrīd tas tik biezā zemes putekļu kārtā, ka pabraukt ar mana šosejnieka 25 mm riepiņām nevar, jāstumj. Līdz Papeļu mājām bija palicis pārsimt metru, kad pie tām no grants ceļa manā traktoru ceļā iegriezās lielais traktors ar cisternu. Sacēla tādu putekļu mākoni, ka pats tik tikko saredzams kļuva. Pārgāju ceļam vējpusē, bet bija skaidrs, ka tik un tā no mākoņa neizsprukt. Un tad traktors apstājās! Putekļi aizvējojās un nosēdās, un es varēju mierīgi gaŗām paiet un pateicībā traktoristam galvu pamāt. Paldies!

Tālāk jau pa grants ceļu, kas savieno Jaunmāŗupi un Olaini. Vēsturiski purvs, bet aizaudzis un sauss, ka drīzāk mežs. Biju noskaņots vairāk braukt un mazāk fotografēt, tomēr kartē zili iezīmētā punktā nevarēju neapstāties, lai nofotografētu Olaines kūdras dzelzceļa atliekas — gulšņus:

Tuvojoties Olainei, kad jau varēja saskatīt rūpnīcu korpusus un ūdenstorni, bija otrs grūtākais posms, ko arī esmu iezīmējis kartē ar sarkanu punktu. It kā grants ceļš, bet tik sauss un smilšains, ka stieg un var pamīties tik ar 12 km/h. Lielākais grūtums bija nevis stigšanā, bet tajā, ka lēnais ātrums ļāva dunduriem turēties man līdzi. Asfaltu tomēr sasniedzu bez lielākiem asins zaudējumiem.

Olainei cauri pa rūpnīcu Rīgas ielu, pāri Jelgavas šosejai Pārolaines gājēju pārejā. Lai nebūtu jābrauc pa lielceļu un būtu interesantāk, atceļam izmantoju asfaltēto ceļu paralēli Jelgavas šosejai. Iekšpus apvedceļa pārgāju uz veco Jelgavas šoseju, tad pa Medemciema—Baložu ceļu. Patīkamākai noskaņai pa līkloču veco Bauskas ceļu (Rāmavas ielu) gar Rāmavas muižu, pēc tam caur Valdlaučiem uz Dienvidu tiltu. Tā kā bija vēl laiks līdz saulrietam, no Dienvidu tilta uz Teiku izmetu līkumiņu pa Krasta ielas un Mežaparka veloceliņu. Ja būtu jāliek trešais fotoattēls, visvairāk iederētos melnas kājas pēc pārbraukšanas mājās (no tā traktoru putekļu ceļa Jaunmāŗupē), bet nē, nelikšu. Kopā 77½ km.

Jūnijs: lejupeja un Indijas celma izvazāšana


Līdzīgi kā maijā arī jūnijā attiecībā uz Ķīnas vīrusa epidēmiju var samērā viegli nosaukt vienu labu un vienu sliktu ziņu.

Labā ziņa ir, ka visu jūniju turpinājusies 14. maijā sākusies potēšanas radīta sērgas lejupeja. Saslimušo skaits jūnijā nepārtraukti krities un no 300 dienā maija beigās ticis līdz 50 dienā. Lai atceramies, ka 10. janvāŗa virsotnē saslimstība pārsniedza 1000 dienā. Tiesa, arī 20 reižu samazinājums cīņā pret eksponenciālas dabas apdraudējumu nav vēl pusceļš līdz tā uzveikšanai. Pusceļš būtu √1000≈32, grafikā tieši līnija novilkta. Tomēr, turpinot kā jūnijā, septembŗa sākumā Latvija būtu atbrīvota no vīrusa.

Un te sliktā ziņa. Diemžēl mūsu veselības polītikas noteicēji parūpējušies, lai tā nenotiktu. Spilgtākais piemērs: viņu lēmums, ka jāļauj Indijas celmam pārņemt arī Latviju. Lēmums tūlīt būs sekmīgi izpildīts (skatīt, piemēram, 14. jūnija sasniegumus), un tas vienā rāvienā cēlis nepieciešamo potēšanās līmeni no ~70% līdz Latvijā nesasniedzamiem 85…90%. Kā ierasts kopš pērnā janvāŗa, oficiālo lēmēju rīcība tiek pasniegta biezā dezinformācijas mērcē: viņi visu dara labi un pareizi; ja kas noies greizi, vainīgi būs neapzinīgie iedzīvotāji. Tā kā runa par jūniju, pieminēšu kaut vai 19. jūnija dezinformācijas paraugstundu.

Apvienojot labo un slikto ziņu, uzmetot aci skaitļiem un pievēršoties tuvākai nākotnei: ir gana augsts risks, ka veselības polītikas noteicēju rīcība var iesākt rudeni, tas ir, sērgas sprādzienu, jau jūlijā. Tāpēc šobrīd ir piemērots brīdis bez liekas kavēšanās apgādāties FFP3 respirātoriem un citām nepārtikas mantām, ko nākamos mēnešos var savajadzēties, aiziet pie frizieŗa, ārstiem un izdarīt pārējās lietas, bez kā turpmākos mēnešus varētu iztikt, un citādi nodrošināties.

Jo vīruss dara vien to, tik un tad, ko, cik un kad tam ļauj. Jo arī potētie, kaut pagaidām jūtami retāk, saslimst un aplipina. Un, ja saslimst, tad slimo tikpat smagi, cik nepotēti.

2021. gada riteņbraukšanas sezona — 2000 km


28. jūnijā pārripināju pāri 2000 km šosezon. Tā kā 1000 km sasniedzu 29. aprīlī, tūkstotis klāt gandrīz precīzi divos mēnešos, tātad 500 km mēnesī. Tā turpinot, gada beigās būs ~5000 km. Gaŗāku braucienu nav bijis; bijuši novadpētnieciski braucieni, pēc kuŗiem tapuši emuāru raksti. Simboliskam attēlam lieku ostas dzelzceļa pārbrauktuvi Andrejostas ielas ziemeļgalā. Sliedes jau bija noņemtas, bet paguvu nofotografēt pārbrauktuves sargbūdu, kas tagad nojaukta.

Lielākā ķeza bijusi, ka sēdeklis sāka slīdēt rāmī iekšā. Vispirms tik tikko manāmi, tad pāris stundās, vēlāk jau pēc pārdesmit minūtēm braukšanas. Un tad saliektām kājām mīšana kļūst neērta. Centos ar rokām savilkt ciešāk savilcēju, bet neizdevās — nekustējās. Nebiju pārliecināts, vai ar knaiblēm kaut ko griezt vai spiest būs pareizi, tāpēc atmetu kauna un devos uz “Veloekspresi” pēc padoma vai palīdzības. Jā, tomēr vajadzēja ar knaiblēm. Izdarīja un ierādīja. Piecās minūtēs. Par velti. Nākamreiz zināšos pats.

%d bloggers like this: