140 vārdu: vai Rīgā jebkur ir augstāks apdzīvotības blīvums par Centrālcietumu?

Priekš gada pamanīju vietni georiga.lv. Un izmantoju Teikas dižkoku takas iemīšanai. Tagad apskatījos apdzīvotības blīvumu, konkrēti, ziņas par iedzīvotāju skaitu Rīgā un tuvākā apkaimē 100×100 m (= 1 ha = 1/100 km²) šūnās.

Lērums šūnu ar 5, kas īstenībā ir 1…10, bet personas datu aizsardzībai aizstāts ar 5. Tāds apdzīvotības blīvums ir lauki. Ja tādas šūnas blakus — blīvi apdzīvoti lauki. 10 (=1000/km²) ir pilsētas robeža. 100 (=10000/km²) — blīvi apdzīvota pilsēta.

Teikā divos puduŗos pārsniedz 400:

1. Jaunā Teikā;
2. gar Kastrānes ielu (stūrī ar Raunas ielu un Ūnijas-Ieriķu stūrī).

Jā, Jaunā Teikā ir augstceltnes, bet gar Kastrānes ielu tak tikai piecstāvenes! Ahā, tātad sīki dzīvoklīši.

Sāku skatīties, kur visaugstākais apdzīvotības blīvums. Visai drīz ieraudzīju Centrālcietumu:

Nu, mīlīši, uzdevums jums: vai Rīgā ir kāda vieta (-s), kur cilvēki mistu vēl saspiestāk būtu vēl augstāks apdzīvotības blīvums nekā Centrālcietumā? Būšu pateicīgs, ja atsauksmēs ierakstīsit, ko atradāt vai neatradāt.

140 vārdu: milzu “Kurši” starp Dzērbenes un Krustabaznīcas ielu

Biju mēreni pārsteigts, kad šogad ne tikai slēdza “Hesburgeru” Brīvības—Dzērbenes stūrī, bet arī nojauca “Kuršus”, kas bija diezgan svaigs veikals. Kāda paziņa atzinās pārsteigumā, ka pirmoreiz redz pāri kvartālam no Brīvības līdz Ropažu un no Dzērbenes līdz Krustabaznīcas. Tik vērienīgi būvdarbi vedināja domāt par nez kāda dižveikala celšanu. Devos noskaidrot, jo pieņēmu, ka pie žoga jābūt plakāts, ko īsti ceļ. Būvdarbi notiek raiti un tobrīd izskatījās tā:

Viegli atradu būvplakātu. Arī pārsteidza — “Kuršu” pārbūve! (Biju domājis, būs kāda cita iepirkšanās ellīte. Minētā paziņa izteicās par “Rimi”, jo to no “Alfas” metot laukā.) Tādējādi atmiņās un gūgles karšu vēsturē (no turienes nākamie attēli) paliek ne tikai “Metallista” rūpnīca, ko nojauca 2018.—2019. gadā:

“Metallista” rūpnīca Ropažu un Dzērbenes ielas stūrī līdz 2018. gadam

Ne tikai Brīvības—Krustabaznīcas stūŗamāja, ko nojauca priekš pāris gadiem un kas tēlota stāstā “Māŗa Rīgā” (komūnisma propagandas gabals ar atsevišķiem Teikas tēlojumiem):

Bet arī vecie “Kurši”:

140 vārdu: Rīga, kuŗas nebūs — Mazās Altonavas ielas tilts

Padzirdis par Mazās Altonavas ielas tilta slēgšanu pār dzelzceļu un ka tiltu iecerēts nojaukt, aizlaidu apskatīt un iemūžināt. Priekš trim gadiem safotografēju un ieliku Austrumu lielceļa trasi pirms tā celšanas. Kad būs siltāks un brīvāks, varētu pamēģināt atkārtot “tad un tagad” veidā. Bet, atgriežoties Pārdaugavā, tiltu pār dzelzceļu pavisam trīs — Marijas Dzirnavu, Kapu un Mazajā Altonavas ielā. Uzminiet nu, kuŗu gleznojis Ludolfs Liberts:

Ludolfs Liberts. Dzelzceļa viadukts Torņakalnā. 1922. Audekls, eļļa

Slēgtais tilts izskatījās tā:

Kamēr ņēmos, kāda kundze, kas staidzināja suni, pažēlojās, ka tilta slēgšana apgrūtina pārvietošanos, trūkst ziņu par tilta stāvokli un tas netiek pienācīgi uzturēts, kā arī pavēstīja, ka tiltu tūlīt atkal atvēršot vismaz vieglajiem. Savukārt pa Mazās Altonavas un Grobiņas ielas stūŗamājas logu varēja dzirdēt citu sievieti stāstām, cik no rīta bijis patīkami klusi un mierīgi.

Pārradies mājās, ātri uzraku, ka torņakalnieki jau 2020. gadā dokumentējuši “Rail Baltica” upuŗus. Teicinieks būdams, nebiju pievērsis uzmanību.

140 vārdu: 2024. gada riteņbraukšanas sezona — 2000 km

Pārripināju šodien pāri 2000 km šosezon. Ātri. Lielākais nopelns atvaļinājumam, īpaši pirmai tā nedēļai, kad nominos 290 km, kas ir otrs lielākais nobraukums nedēļā. Rekords ir 343 km, kas ietvēra braucienu uz Siguldu. Šoreiz gaŗāku braucienu nebija, visi zem 50 km, tak padaudz virs 40 km. Esmu jau ielicis par Salaspils kriteni, ostas skatiem, Ulbrokas vakarriksi, Biķernieku ielas galu, Vecāķu vecāķi. Te ielikšu skatu no Mangaļsalas mola gala:

Šis bija no Vecāķu vecāķa atšķirīgs brauciens. Eksperimentāli pārliecinājos, ka vienā virzienā ir stunda, turklāt Mangaļsalā laika ziņā ir vienādi, gan dzenoties pa taisno 2,4 km Mangaļsalas ielas smiltīs cauri nocietinājumiem, gan laižot apkārt asfaltētus 4,2 km cauri zvejnieku kolchozam.

Vēl no gadskārtējiem [svēt]ceļojumiem bijis Rīgas HES dambis (atklāju, ka tam abos galos neiezīmētu celiņu dēļ klibo “Jāņa sētas” gājēju maršrutēšana, attiecīgi aizlaidu karšu labojumus) un Slokas iela visā gaŗumā līdz Babītei.

140 vārdu: dzelzceļa sūkņu stacija Ezermalas un Ķīšezera ielas krustojumā

Kad internetos sāka parādīties ieskenētas senākas kartes, dažā pamanīju kaut kādu trasi no Čiekurkalna stacijas pa Ķīšezera ielu līdz Ķīšezeram:

Kad karšu digitālizācija nonāca līdz zemesgabalu plāniem, kļuva skaidrs, kas par lietu:

Reizē kļuva skaidrs, kas tā par vecu ēku pie Ezermalas un Ķīšezera ielas krustojuma ezera pusē, kuŗa izskatās senāka par tuvīno Mežaparku un tāpēc bija piesaistījusi vērību. Ēka ūdensvada trasē, pie ezera, tātad — sūkņu stacija!

Šobrīd vēsturiskās mājas priekšā ielikti jauni pamati:

Aiz mājas ezera pusē uzdarbojas bebri:

Turpat blakus Mailes grāvja ieteka Ķīšezerā:

Savukārt pašā ūdensvada trasē nekā ievērības cienīga nav. Plats Ķīšezera ielas vidus neizskatās aizdomīgi nedz dalīto satiksmes joslu posmā, nedz tur, kur blakus tramvajam nu jau kādus gadus ierīkots veloceliņš. Vien Augstrozes ielas galā, kur ūdensvada trase nonāk līdz dzelzceļam, slēgtā territorijā ir apaļa krievu laika sūknētava. Varbūt saistīta ar cara laika ūdensvadu, nezinu.

Vecāķu vecāķis jeb Vecdaugavas gals

Aizlaidu apskatīties, kā izskatās Vecdaugavas gals Vecāķos, kur tā pusotru gadsimtu vairs neietek jūŗā, bet, smilšu pārspēta, paliek vecs āķis, kas devis vārdu pilsētas daļai.

Vecdaugavas gals

Vieglākais veids, kā tur nokļūt, ir Vēlavu ielas galā, kur sākas izeja uz jūŗu, turēties pa kreisi roki gar apbūves malas žogu. Dabā Vecdaugavas gals izskatās tā:

Vārnu pamanījāt? Un to, ka tālumā skats nevar plūst līdzi Vecdaugavai, bet atduŗas krievu kaŗa dzelzceļa dambī? No dambja Vecdaugavas gals izskatās tā (gals ir ap vidu, kur gaišu smilšu krāsas vienstāvene):

Pats dzelzceļa dambis tāds (pieejams tik no Mangaļsalas puses, jo Vecāķu pusē aizbūvēts ciet):

Atceļā braucu pa Vabu ielu un tiku atalgots ar ievērības cienīgu namu:

Priecīgas lieldienas!

Klausījos, brīnījos, kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņas braukšus brauca, asnus veda vezumā.

Kur ir Biķernieku ielas gals?

Biķernieku iela ir otra dižākā Teikas iela (pēc Brīvības gatves, protams). Sākotnēji — ceļš uz Biķeru draudzi un baznīcu un Juglasmuižu Brekšos, iezīmēts jau zviedru laika kartēs. Par ielu kļuvusi, Rīgai augot, jo iela ir pilsētas ceļš. Bet kur ir tās gals?

Formāli jūridiski varētu atbildēt, ka gals ir tur, kur ir pilsētas robeža. Bet uztveres ģeografija mēdz atšķirties no iedomātām, dabā neredzamām līnijām, jo pilsētas iela var pāriet lauku ceļā ne tikai pie oficiālās robežas. Biķernieku ielai bijis tā, ka ceļa sākumposms līdz “Sīrija” fabrikai (metallrūpnīca Biķernieku ielā 18) kļuva par ielu 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, lielā mērā pateicoties māju kooperātīva “Struktors” apbūves darbībai (tāpēc Struktora iela). Pēc tam Latvijas laikā apbūvi līdz Biķernieku mežam turpināja cits kooperātīvs “Savs stūrītis” (tāpēc Stūrīša iela). Nu iela beidzās krustojumā ar Ķeguma ielu pie vēlākā 7. trolejbusa galapunkta, un Aleksandrs Čaks dzejoja:

Un kad galā Biķernieku ielai
Stāv viņš viens ar pusnakti uz pleca,
Savāds maigums sitas viņam pretī.
..
Un viņš redz, kur kādreiz bija lauki,
Kur kā zēns viņš skraidājis un kāvies,
Tagad mājas, miglains spožums rūtīs.
Bet pa labi, jūt ar visu stāvu,
Tālāk Mazā Biķernieku ielā
Timmu mājas, vecā tēva celtas..

Otrā fragmentā aprakstīta Teikas lauku aizbūvēšana Latvijas laikā, attiecīgi Biķernieku ceļa pārtapšana ielā, Mazā Biķernieku iela ir Ķeguma ielas posms aiz Biķernieku ielas Purvciema virzienā, un Timmu mājas bija Ķeguma ielā 45. Dabā 2. pasaules kaŗa vācu aerofotouzņēmumā tālaika Biķernieku ielas gals izskatījās tā:

Biķernieku ielas apbūve 2. pasaules kaŗa laikā beidzās pie krustojuma ar Ķeguma ielu

Vēl Latvijas laikā izcirta jaunu, taisnu ielas trasi caur Biķernieku mežu, tādējādi radot priekšnoteikumu ielai turpināties tālāk. 30. gadu beigu zemesgabalu plānā redzams gan jaunā iela, gan vecais, līkumotais ceļš:

Mūsdienu “Jāņa sētas” kartē vecā ceļa trase izskatās tā:

50. gadu otrā pusē uz Juglas papīrfabriku palaiž 17. (tagad 16.) autobusu, un nu viss vēsturiskais Biķernieku ceļš kļuvis iela, kaut Brekšu Gaismas ielu oficiāli pievieno Biķernieku ielai tikai 1975. gadā pēc Brekšu iekļaušanas Rīgā.

Tak tas vēl nav viss. Būvējot Rīgas apvedceļu, pie reizes līdz tam pagarina Biķernieku ielu. Par robežšķirtni var uzskatīt 1966. gadu, kad uzceļ tiltu pār Mazo Juglu, bez kā šis Biķernieku ielas pagarinājums (oficiāli P2 autoceļš) nebūtu iespējams. Un tā arī palika līdz pēdējām laikam. Piemēram, 2016. gadā es, izbraucis ceļu, kas turpinās aiz apvedceļa, pašsaprotami pieminu (26. attēls) Biķernieku ielas galu pie apvedceļa.

Bet pērn noasfaltēja ielas turpinājumu aiz apvedceļa. Izbraucu to, meklēdams, kur nu ir Biķernieku ielas gals. Jaunākā posma (oficiāli Mārtiņrožu iela) sākums pie krustojuma ar apvedceļu:

Pēc tam iela ilgāku laiku ved pa vienmuļu Lielās Juglas palieni ar pamestiem dīķiem un ēkām. Tad apbūve atsākas. Kad iela (labā malā) iet kalnā, tā ir zīme, ka beidzot sākas Sunīši un gals nav tālu:

Visbeidzot jaunākais Biķernieku ielas gals — apļa krustojums:

Bet vai tad neturpinās aiz gala? It kā ir turpinājuma ceļš pa vidu aiz apļa, tak bez asfalta un ne galvenais. Galvenais ceļš ir pa kreisi — asfaltēts un ar to pašu Mārtiņrožu ielas vārdu. Bet trases lauzums tāds, ka nevar atzīt par turpinājumu uztveres ģeografijas ziņā. Tā ka nē, Biķernieku iela beidzas te, apļa krustojumā.

Tomēr Mārtiņrožu ielu tālāk izbraukt vērts, īpaši vasaras siltumā, lai priecātos, cik cilvēki labi dzīvo Lielās Juglas kraujmalā. Un pie reizes izbraukāt Sunīšus vispār, no Māŗsiliem neatpaliek. Īpatnība ir ar žogu norobežots ciems ciemā, tak gājējiem un riteņbraucējiem ejas vaļā. Vienīgais trūkums: ielu betona bruģis, kas varbūt gausina satiksmi un ļauj ūdenim sasūkties, tak nepatīkami krata tālāku ceļu mērojuša riteņbraucēja pēcpusi.

Ulbroka pavasaŗa vakarā

Ulbrokas dzirnezers:

Pamatskolā man ierādīja māju pie Vecās Ģertrūdes “Rīgas možu” pusē ar šaurleņķa stūri, kas tāpēc izskatījās it kā bez sānu sienas. Tagad tā aizbūvēta ar Gaiļu daudzstāvu autostāvvietu, bet ēkas ar šaurleņķa stūŗiem arvien piesaista uzmanību. Māja Institūta ielas malā:

Ŗ!

No “Metallista” par “Hesburgeru”

Dzērbenes ielas sākumposmā pārpalicis kādreizējās “Metallista” fabrikas korpuss pārtop “Hesburgerā”.

Ostas skati

Šoreiz ne par lepnu ūķi, bet skatiem ostas apkaimē. Tecējuma secībā.

Skats no Lakstīgalu salas lejup pa Sarkandaugavu

Kundziņsalas skats

Jaunmīlgrāvja Carnikavas ielas skats

140 vārdu: atvaļinājums sākas ar kriteni

Ko darīt pirmā atvaļinājuma dienā? Biju iepriekš sejgrāmatā pamanījis ziņu par kriteni Salaspilī, izlēmu aizlaist to apskatīt. Bija rakstīts, ka Salaspils—Zeltiņu dzelzceļa stigā. 2016. gadā stigu izbraucu, tak tolaik kritenes tur nebija — tā parādījās tik 2021. gadā.

Aizlaidu. Jā, iespaidīgi:

Jā, karsta kritene. ‘Karsta’ nav īpašības vārds (ļoti silta), bet lietvārds. Nozīmē parādību, kad pazemes ūdens izšķīdina iežus. Cēlies no slovēņu Karsta plato, kur tas izplatīts. Parasti notiek kaļķakmenī (kā pašā Karstā), bet Latvijā kaļķakmens tik Dienvidkursā. Salaspilī šķīdina ģipšakmeni, blakus kritenei ir viena no divām valsts nozīmes ģipšakmens atradnām. Vēl tik piebildīšu, ka iežus var ne tikai šķīdināt, bet arī izskalot: to sauc sufozija, ne karsts.

Ja reiz tik tuvu, iegriezos vēl Zeltiņos apskatīt Krimas sagrābšanas piemiņas plāksnes vietu. Tur viss labi — nevainīgi ziemas rotājumi. Kopā 46 km divās stundās, ceļā uz Salaspili stiprs pretvējš, atceļā attiecīgi ceļavējš.

140 vārdu: 2024. gada riteņbraukšanas sezona — 1000 km

Pārripināju šodien 1000 km. Tas divos ziemas mēnešos ir daudz. Tikpat, cik 2020. gadā, kad ziemas nebija. Bet šogad bija — un kāda vēl! Citus gadus tad liku riteni mierā, bet šogad šķita kaitinoši ilgi stundu kājām uz darbu no mājām. Stunda pa Biķernieku mežu paiet ātri, bet uz darbu un atpakaļ… Izdomāju, ka varētu riteni līdzi stumt, lai tur, kur sniegs un ledus netraucē, pamītos un kādas minūtes ietaupītu. Tā sasniedzu riteņbraukšanas rekordu: -16°. Tāpēc teiktu, ka 1000 km šogad ir iespaidīgāk nekā 2020. gadā.

Dižāku braucienu nav bijis, sīkākas mīšanas attēlus esmu licis: Šmerļupītes gals un sākums, bruģa brīvības brīdis, migla no Vanšu tilta. Lielākais apgrūtinājums — bremžu kluči: pa mēnesi nodilst tik, ka kļūst bailīgi braukt. Kad no Gaisa tilta top pagrūti nobremzēt, labi, ka turpat ir Biķernieku ielas sākuma “Havajas” un ka tajās šoziem nav bijis rindas apkopei.

Migla

Biķernieku mežā

Ķīpsalas augšgalā

Pārplūdis Linezers pavasarī

Biju pie Linezera. Bet vispirms, kā bija iepriekš, ziemā. Ledus un sniegs pāri, tomēr redzams, ka augsts ūdenslīmenis:

Tagad tai pašā dienvidkrasta vietā šādi:

Līmenis vēl augstāks, neatceros jelkad tik augstu. Toties atceros, kā 80. gados tur, kur ūdens, bija smilšaina pludmale. Un toreizējā ūdenī betona plāksnes. Tagad, lai tiktu tālāk, pirmoreiz bija jākāpj augšā un jāiet gar trases žogu.

Citā vietā ezera austrumos kādreizējo krastu iezīmē krūmu josla ūdenī:

Un es domāju, kāpēc. Linezeram nav noteces, un beznoteces ezeriem līmenis mainīgāks, kas sadzīviski un fizikāli viegli izprotami. Linezera bilancē pieplūdumu veido sniega kušanas ūdeņi, lietusūdeņi, viens grāvis no purveļa otrpus trasei (bet tas vasarā izsīkst) un gruntsūdeņi. Otrā bilances pusē iztvaikošana, kas kāpj līdz ar ūdens spoguļa platību un temperātūru, kā arī iesūkšanās. Kāpēc tāda ilglaicīga virzība, ka ezers nevis raucas un aizaug, bet līmenis augstāks nekā 80. gados?

Atkal bruģa brīvības brīdis

Čiekurkalnā atkal bruģa brīvības brīdis.

Cik balsu vajag, lai tiktu Eiroparlamentā? Cik divām vietām? Cik trim?

2019. g. Eiroparlamenta vietu sadale. Redzams, ka pēdējo, 8. vietu ieguva NA, bet ZZS un JV mazliet pietrūka, lai dabūtu attiecīgi 1 un 3 vietas.

Cik balsu vajag, lai kandidātu saraksts gūtu vietu Eiroparlamentā? Cik balsu vajag, lai dabūtu divas vietas? Cik vajag trim vietām? Zinātājiem atbilde ir Eiroparlamenta vēlēšanu likuma 44. pantā. Centīšos izskaidrot.

Pirmkārt, balsu tūkstošus noteikt nav iespējams, jo tie atkarīgi no vēlētāju aktīvitātes. Ar 60% aktīvitāti Eiroparlamenta vietas dabūšanai vajadzēs divreiz vairāk tūkstošu nekā ar 30% aktīvitāti.

Toties ir iespējams noteikt nepieciešamos balsu procentus. Minētā 44. panta otrās daļas otrā punktā rakstīts, ka vietu sadalē izmanto nepāŗa dalītājus: 1, 3, 5 utt. Tas nozīmē, ka aptuvenu robežu pirmās vietas iegūšanai (aptuvenu, jo precīza atkarīga no kandidātu sarakstu balsu sadalījuma) var aprēķināt pēc formulas

(2(S+1))⁻¹, kur S — ievēlējamo deputātu skaits.

Piemēram, iepriekšējās Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. gadā Latvijā ievēlēja 8 deputātus. Ievietojot formulā, iegūst (2(8+1))⁻¹=1/(2·9)=1/18=5,(5)%. Proti, dabiskā barjera augstāka par likumā noteiktiem 5%. Uz savas ādas par to pārliecinājās Zaļo un zemnieku savienība, kas pārvarēja 5%, tomēr palika bešā maza deputātu skaita dēļ.

Šogad ievēlē 9 deputātus, tātad formula ir (2(9+1))⁻¹=1/(2·10)=1/20=5%. Proti, dabiskā barjera sakrīt ar likumā noteikto. Tā arī atbilde uz pirmo jautājumu: šogad, lai tiktu pie Eiroparlamenta vietas, jāpārvar 5% barjera.

Bet cik vajag divām vietām? Atbilde joprojām Eiroparlamenta vēlēšanu likuma 44. panta otrās daļas otrā punktā: ja reiz otrais dalītājs ir 3, tad trīsreiz vairāk nekā pirmai vietai. Un, ja reiz pirmai vietai vajag 5%, tātad otrai vajag 3·5%=15%.

Un trim vietām? Trešais dalījums ir 5, tātad piecreiz vairāk nekā pirmai vietai, tātad 5·5%=25% balsu.

Ievērojāt — katru nākamo vietu dabūt grūtāk nekā iepriekšējo? Otrai vietai nevajag divreiz, bet trīsreiz vairāk nekā pirmai vietai. Trešai vietai vajag nevis trīsreiz, bet piecreiz vairāk nekā pirmai vietai — un nevis 3:2=1,5 reizes vairāk nekā otrai, bet 5:3=1,(6) reizes vairāk. Iznākumā divas partijas ar summāri mazāku balsu skaitu drīzāk dabūs katra pa vietai, nekā tāda, kas maķenīt lielāka nekā abas mazās kopā — divas vietas. Piemēram, vispirms pa mandātam dabūs divas 6% partijas, tātad kopā divas vietas ar 12% balsu, nevis otro vietu vienota partija ar 14%. Savulaik 2014. gadā par šo rakstīju: kāpēc Nācionālai apvienībai ar 14% balsu ir 1 vieta Eiroparlamentā — tikpat, cik Krievu savienībai ar 6%.

Bet labi, ja neinteresē, kāpēc, tad var iztikt bez matēmatikas un vienkārši ielāgot, ka 1.—2.—3. vietas dabūšanai šogad Eiroparlamenta vēlēšanās vajadzēs aptuveni 5—15—25% balsu.

2024. gada Eiroparlamenta kandidātu saraksti

Beigusies kandidātu sarakstu iesniegšana Eiroparlamenta vēlēšanām, visi arī reģistrēti. Nu var lūkot, kādi pretendenti šoreiz.

Iesniegts 16 sarakstu, par trim mazāk nekā 2022. gada Saeimas vēlēšanās — šķiet, drošības naudas celšanai no 1400 € līdz 8000 € bijusi sava ietekme. Sarakstu atbilstība starp abām vēlēšanām tāda (polītiskie spēki minēti 2022. gada Saeimas vēlēšanu balsu dilšanas secībā):

Salīdzinot ar senākām Eiroparlamenta vēlēšanām, sarakstu skaits ir 16 jau trešoreiz, savukārt kandidātu vairāk nekā jebkad (pēc kandidātu pārbaudēm varbūt dažu svītros, bet ainu tas būtiski nemainīs):

Tiesa, tā kā jāvēlē ne astoņi, bet deviņi deputāti, konkurss par kripatu krities no 31 kandidāta pret vietu 2019. gadā līdz 30 tagad.

Tagad daži kandidātu statistikas rādītāji. Dzimumsastāvs — šogad zemākais vīriešu un augstākais sieviešu īpatsvars:

Kandidātu vecums — šogad tāds pats kā parasti:

Izglītība — pirmoreiz ir kandidāti ar pamata:

Dzīvesvieta — Rīga rūk un pirmoreiz zem puses, Pierīga augusi iepriekšējās vēlēšanas, bet šoreiz palikusi sasniegtā līmenī, rekordtrešdaļa ārpus Lielrīgas:

Iļģuciema meteņi

Bijām šodien Iļģuciema meteņos. Bija labi. Bija dziesmas, bija zirņi, bija cūkas smecerītis:

Jaunā paaudze, protams, visvairāk gaidīja meteņa mīzienu, bet līdz tam bija visādas citas nodarbes:

Astoņgadniece lidojošā maisā

Edvarda Hopera Skrundas iela

Katram savs.

Sejgrāmata iemeta ziņulentē amerikāņu gleznotāja Edvarda Hopera (visplašāk pazīstams laikam ar “Naktsputniem”) darbu “Itāļu kvartāls”:

Edvards Hopers, “Itāļu kvartāls”, 1923.

Un ko tas man tai pašā brīdī atgādināja? Ka tas varētu būt tai pašā 1923. gadā tapis darbs “Skrundas iela Pārdaugavā”. Skatā no krustojuma ar Dzegužu ielu. Un vispār tas kvartāls, kur Skrundas iela, ir ievērojams, ka tajā ir veselas trīs no vissīkākām Rīgas ielām. Ja nav būts, iesaku apmeklēt kopā ar Dzegužkalnu un Embūtes ielu.

Dzīves līmenis pašvaldību griezumā 2023. gadā

Pēdējā janvāŗa dekāde ir brīdis, kad Valsts kase publicē pašvaldību gada beigu pārskatus (skatīt 2023. gada decembŗa pārskatus par pamatbudžeta izpildi), no kuŗiem var izlobīt dzīves līmeni tajās. Nebiju kopš pašvaldību reformas to darījis, bet nu atcerējos un nu rakstu.

Tātad — dažādu zemju dzīves līmeni var ērti noteikt un salīdzināt pēc iekšzemes kopprodukta attiecības pret iedzīvotāju skaitu. Taču sīkākām iekšzemes vienībām vietējo kopproduktu noteikt grūtāk — un, jo sīkākas vienības, jo grūtāk. Latvijā, piemēram, vietējo kopproduktu vecajiem novadiem (līdz 2021. g.) vispār nelēsa, bet jauno dalījumā svaigākās ziņas tik par 2021. gadu. Toties pašvaldību budžeta pārskatus publicē drīzāk nekā mēnesi pēc perioda beigām. Tajos dzīves līmeni vislabāk rāda pamatbudžeta nodokļu ieņēmumi, proti, iedzīvotāju ienākuma un nekustamā īpašuma nodoklis (vietām vēl šis tas sīkāks). Salīdzinot 2021. gada ziņas par vietējo kopproduktu un pašvaldību pamatbudžeta nodokļu ieņēmumiem, var pārliecināties, cik lielā mērā abi rādītāji sakrīt un kuŗš no tiem labāk ataino dzīves līmeni. Korrelācija ir ⅔ (+0,669) un grafikā izskatās tā:

Kā gaidāms, abi rādītāji lielākoties aug un krīt kopā. No pamatplūsmas nostāk divas pašvaldības, ko iezīmēju dzelteni: Ādažu novads (mazākais aplis) un Jūŗmala (lielākais, no pamatplūsmas tālākais aplis). Tās lai palīdz atbildēt uz jautājumu, kuŗš rādītājs labāk ataino dzīves līmeni. Vaicāju gan sev, gan jums, godātie lasītāji: kāds dzīves līmenis ir Ādažos (un Carnikavā) un Jūŗmalā, salīdzinot ar Rīgu — aptuveni tāds pats (Jūŗmalā tobrīd, bet vairs ne tagad par kripatu (⅙) augstāks), vai arī tur dzīvo trīsreiz (Ādažos 2,6 reizes, Jūŗmalā 2,9 reizes) nabagāk nekā Rīgā? Atļaujos ticēt savām acīm un atzīstu, ka drīzāk dzīvo tāpat, nevis trīskārt trūcīgāk. Tāpēc turpinu rakstīt par dzīves līmeni, izmantojot pašvaldību pamatbudžeta nodokļu ieņēmumus.

Nodokļu ieņēmumu kopsumma rāda finanču ziņā svarīgākās (un pašvaldību vēlēšanās parasti iekārotākās) Latvijas pašvaldības. Rīga, protams, pirmā, bet otrā Jūŗmala un trešais — Māŗupes novads. Savukārt Daugavpils, kas otra lielākā pašvaldība pēc iedzīvotāju skaita, te tikai astotā (mln €):

1. Rīga — 916;
2. Jūŗmala — 73;
3. Māŗupes novads — 67;
4. Ogres novads — 62;
5. Liepāja — 56;
6. Jelgava — 56;
7. Ropažu novads — 54;
8. Daugavpils — 52;
9. Valmieras novads — 49;
10. Ķekavas novads — 45.

Taču, lai iegūtu dzīves līmeni, šie skaitļi jādala ar iedzīvotāju skaitu. Iznākums gana aizraujošs, ka atļaujos ielikt visas 43 pašvaldības pēc eirām no cilvēka, ieskaitot ranga maiņu pa gadu:

Pašvaldība	2023 €/c.	Vieta	Maiņa
Mārupes novads	1855	1	0
Ropažu novads	1571	2	2
Rīga	1503	3	2
Ādažu novads	1483	4	-2
Ķekavas novads	1455	5	1
Jūrmala	1420	6	-3
Saulkrastu novads	1260	7	0
Siguldas novads	1193	8	0
Salaspils novads	1152	9	0
Olaines novads	1126	10	1
Ogres novads	1078	11	1
Ventspils	1037	12	-2
Jelgava	1013	13	0
Jelgavas novads	987	14	0
Dobeles novads	968	15	0
Valmieras novads	964	16	0
Cēsu novads	928	17	1
Ventspils novads	905	18	2
Tukuma novads	887	19	0
Saldus novads	881	20	2
Bauskas novads	871	21	0
Liepāja	840	22	1
Aizkraukles novads	833	23	1
Smiltenes novads	831	24	2
Limbažu novads	829	25	0
Dienvidkurzemes novads	806	26	1
Talsu novads	788	27	1
Gulbenes novads	777	28	1
Jēkabpils novads	777	29	3
Madonas novads	775	30	1
Valkas novads	743	31	-14
Kuldīgas novads	728	32	-2
Alūksnes novads	723	33	1
Rēzekne	697	34	-1
Līvānu novads	693	35	1
Daugavpils	664	36	-1
Preiļu novads	644	37	1
Balvu novads	630	38	-1
Augšdaugavas novads	619	39	1
Varakļānu novads	615	40	-1
Ludzas novads	584	41	0
Rēzeknes novads	563	42	0
Krāslavas novads	526	43	0

Lielrīga virsotnē, turklāt divi novadi turīgāki par Rīgu. Virs caurmēra tik Rīga, Jūŗmala un kādreizējais Rīgas rajons, izņemot Olaines novadu. Ventspils pirmoreiz zem Latvijas caurmēra un ir viena no divām pašvaldībām, kam par spīti inflācijai līmenis krities arī faktiskās cenās. Jo tālāk no Rīgas, jo zemāk. Zemāk par pusi caurmēra tik Krāslavas novads. Starpība starp bagātāko un nabagāko 3,5 reizes. Skatoties maiņu pa gadu, divi pārsteigumi. Pirmais: milzonīgā Rīga (43% visu pašvaldību pamatbudžeta nodokļu ieņēmumu) spējusi pakāpties divas vietas. Otrs: kas tas par sabrukumu Valkā, ka 14 vietu zemāk un nodokļu ieņēmumi faktiskās cenās (!) sarukuši no 6,8 mln līdz 5,6 mln jeb no 898 €/c. līdz 743 €/c.? Kāds zina?

Ļoti uzskatāmi dzīves līmenis kartē:

Krāsu robežas liktas ne apaļos, bet zīmīgos skaitļos: tumši zaļš — bagātāks par Rīgu, gaiši zaļš — virs caurmēra, tumši sarkans — zem puscaurmēra, pa vidu starp caurmēru un pusi no tā — divi pakāpieni ģeometriskā progresijā. Lai nemulsina, cik maz platību zaļas — šajās pašvaldībās dzīvo 45% iedzīvotāju, turpat puse.

Inženieŗu iela

No rīta un vakarā.

Atkal Tramps pret Baidenu

Ievērojot Aijovas priekšvēlēšanu iznākumu un turpmākās izredzes, Floridas gubernātors Ronalds Disantiss nupat paziņojis, ka izbeidz AAV prezidenta kampaņu un atbalsta Donalda Trampa kandidātūru:

“Success is not final, failure is not fatal: it is the courage to continue that counts.”

– Winston Churchill pic.twitter.com/ECoR8YeiMm

— Ron DeSantis (@RonDeSantis) January 21, 2024

Ar to republikāņu partijas priekšvēlēšanas pēc būtības galā, jo Nikijai Heilijai pēc tādas Disantisa izstāšanās vairs nav izredžu. Neskaitot ārējus notikumus ārpus priekšvēlēšanu procesa, kas varētu apturēt kādu kandidātu, kļuvis skaidrs, ka 5. novembrī būs Tramps pret pašreizējo prezidentu Džozefu Baidenu. Atkal.

Iepriekšējā reizē 2020. gadā iznākums bija 306:232 Baidena labā:

Vikipaidijas attēls

Tādi neparasti skaitļi, jo vēlēšanas nav tiešas, bet katrai pavalstij noteikts balsu skaits atbilstīgi iedzīvotāju skaitam, kuŗas gūst tajā uzvarējušais kandidāts. Starpība 306-232=74 it kā liela, tak Džordžijā (16 balsu) Baidens uzvarēja ar 0,24% vēlētāju balsu pārsvaru, Arizonā (11 balsu) ar 0,31% un Viskonsinā (10 balsu) ar 0,63%. Tādējādi pietiktu ar 0,7% vēlētāju pāreju pie Trampa, lai iznākums mainītos par 16+11+10=37 balsīm. Tad būtu 269:269, neizšķirts? 2020. gadā jā (un tad ir īpaši noteikumi, kā noteikt uzvarētāju), bet šogad nē. Jo starplaikā mainīts pavalstu balsu skaits atbilstīgi 2020. gada tautskaitei, kuŗā tika konstatēts, ka amerikāņi balsojuši ar kājām par labu republikāņu pavalstīm, kam šogad attiecīgi būs vairāk balsu. Ar minēto 0,7% vēlētāju pāreju iznākums šogad būtu 272:266 Trampa labā.

Kā izskatās īstenībā? Baidens 2020. gadā uzvarēja ar 4,45% vēlētāju pārsvaru. Noņemot 0,7%, Baidena pārvēlēšana kļūst šaubīga jau ar 3,7% vēlētāju pārsvaru viņa labā. Bet aptaujās šobrīd pāris procentu priekšā Tramps:

Dati: RealClearPolitics

Attiecīgi arī pavalstu balsojumā un vēlēšanu kartē šobrīd pārsvars Trampam:

Dati: CNN

Kā būs? Ne vella nevar zināt. Varbūt oktobŗa beigās būs kas redzams, bet tikām korrektākā prognoze 50:50. Galu galā esmu tik vecs, ka atceros, kā “The New York Times” 2016. gadā pusmēnesi priekš vēlēšanām Hilarijai Klintonei deva 93% izredzes pret Trampu (un 85% vēl pēdējā brīdī vēlēšanu dienā):

Our presidential forecast, updated https://t.co/LmbysoBGAK pic.twitter.com/O8joMY52gC

— The New York Times (@nytimes) October 24, 2016

Lielvārde

Lielvārdē vēl ziemas rotājumi. Skaisti gan gaismā, gan tumsā.

Lielā zālē citur neredzēts ienākšanas priekšnoteikums.