140 vārdu: 2021. gada riteņbraukšanas sezona — 5000 km


17. novembrī aizripināju līdz 5000 km šosezon. Tūkstotis pusotrā mēnesī. Labi. Paldies laikapstākļiem. Jo reizēm Lāčplēša dienā bijis -10 un sniegi. Dižu braucienu nav bijis, un pat apkārt Baltezeriem braukšana apsīkusi. Ir bijis pa Pārdaugavu un Pierīgas Māŗupi. Piemēram, pārbaudīt Vēja ielas vējdzirnavu vietu. Vai apskatīt Šindlera dīķi un meklēt Lāčupītes izteku (par Lāčupītes izteku varētu atsevišķi uzrakstīt). Diemžēl — īpaši kopš pārejas uz ziemas laiku — vakaros var braukāt, bet ne lūkoties. Uzskatei lieku Talsu ielas ainu, kas sīvā sāncensībā manā prātā pārspēja oktobŗa beigās saglabājušos pašvaldību vēlēšanu iecirkņa plakātu Dreiliņu Gaŗā ielā.

Ja turpinātu braukt tikpat cītīgi, līdz gada beigām varbūt varētu izspiest 6000 km. Taču ziema nāk, tāpēc būs mazāk. Līdz pērnam rekordam neaizvilkšu, tak līdz šim otrā vieta ir 5100 km sezonā, un to gan varētu līdz novembŗa beigām pārsniegt. Tuvākās nedēļas laika prognoze rāda plusus, tātad tiešām.

Dobeles pils valsts svētkos


Bijām aizlaiduši uz Dobeli, kur šogad pie pils neatkarības svētku brīvdienu vakaros tika rīkots gaismas un skaņas uzvedums. Bija dzīva tautas staigāšana. Skaņas ziņā mijās runātas rindas (iepriekš nedzirdētas un nelasītas, tak varu derēt, ka Imanta Ziedoņa. Epifānijas?) un tautiskas un labestīgas dziesmas. Gaismas ziņā tika izgaismota pils, un stari tika laisti arī citur. Lepni un skaisti, bija vērts atbraukt.

Četri pils skati.

Blakus pilij atbrīvošanas piemineklis.

No pils dārza skats uz pilsētu.

18. novembrī


Teika, 2021. gada 18. novembŗa vakars, pilnmēness.

Sveicu neatkarības dienā ar Teikas skatu un Krauklīšu Pēteŗa noslēguma vārdiem Augusta Deglava “Rīgā”: “Mēs neatkāpsimies… Mēs celsim jaunu latvju R ī g u…”

P.S. Nezinu, vai rīt vēl būs, bet savu balvu par skaistāko 18. novembŗa rotājumu pēc pastaigas pa Teiku piešķiŗu Burtnieku ielai 17 (pie Remīnes-Bajāru krustojuma). Aizejiet tumsiņā, pārbaudiet.

Šindlera dīķis


Rudenīgs Šindlera dīķis Šampēterī.

“Rīts brīvajā Latvijā”


Vēl viena dāvana sev bez “100 kartēm pirms Latvijas valsts” ir Dimitrija Savina “Rīts brīvajā Latvijā”. Autors ir rets putns — krievu trimdinieks, kas apmeties Latvijā. Arī grāmata rets putns — citāda Latvijas vēsture. Pat vēl retāks — galvenais varonis ir Ritvars.

Proti, kā būtu, ja Latvija pēc SPRS sabrukšanas aizietu Baltkrievijas taku. Autors pareizi norāda izšķirīgo atšķirību: Augstākā padome 1992. gadā pieņem pilsonības nulles variantu, tas ir, pilsonību visiem kolonistiem. (Īstā dzīvē 1991. gadā pēc augusta SPRS puča izgāšanās un faktiskas neatkarības atjaunošanas pieņēma lēmumu dot pilsonību pēc 16 gadu nodzīvošanas, bet tālākā virzība apstājās pēc Pilsoņu kongresa un latviskāk noskaņotu Augstākās padomes deputātu pretošanās.) Tad pie varas nāk Aivars Lemb…, kas iepriekš bijis pilsētas komūnistu komitejas un izpildkomitejas funkcionārs, 4. maijā balsojis par neatkarību un reizēm mēdz vilkt dzeltenu žaketi.

Tālākos citādas vēstures kūleņus neatklāšu, lasiet un baudiet paši — tā ir grāmatas sāls. Bez tam “Rīts brīvajā Latvijā” ir lieliska humora pilns. Visbiežāk tas izpaužas īstā dzīvē pazīstamu cilvēku gaitu aprakstā. Autoram šai ziņā tuvākas krievu imperiālistu aprindas: Nils, Dmitrijs Jermolajevs, Vova Simendejs, Gapoņenko utt. (mans favorīts — Giļmans). Gadās arī citi, piemēram, Cilinska izlaušanās no Saeimas nama. Taču izsmiekla virsotne, kas sasmīdināja līdz sprauslāšanai, bija Dubultu rakstnieku nama apdziedājums krieviski un tā atdzejojums latviski.

Taču “Rīts brīvajā Latvijā” rada arī nopietnas domas. Pirmkārt, cik tomēr latviešu tautas labā izcīnīts īstā dzīvē. Otrkārt, vai autora uzburtais tiešām būtu varējis notikt un kāda būtu latviešiem ļaunākā ticamā attīstība. Te jāatbild, ka nē, tik traki notikt nevarēja, tā ir antiutopija un brīdinājums.

Bet — ar nedaudz augstāku kolonistu aktīvitāti 1989./1990. gada pašvaldību vēlēšanās tie uzvarētu Rīgā (īstā dzīvē vēlēšanu rezultāts bija 60:60, un Tautas frontei izdevās vienu pārvilināt savā pusē). Pēc tam LSPR Augstākās padomes vēlēšanās varētu zaudēt tie Tautas frontes kandidāti (Michails Stepičevs un Māris Budovskis Rīgā, Alfrēds Mačtams Ventspilī, Aleksejs Grigorjevs Ludzā, Antons Buls Olainē), kuŗi īstā dzīvē uzvarēja ar <51% balsu (un vēl trim bija 51…52%!). Un tad 4. maijā, kad atbilstīgi LSPR konstitūcijai vajadzēja 2/3 no 201 (Augstākās padomes deputātu kopskaits), tas ir, 134 balsis, un īstā dzīvē tik tikko izdevās 138, varētu mazliet pietrūkt līdz 134.

Tiesa, tālāk ir divas iespējas: vai nu stukačiem un gļēvlatviešiem pilnā Augstākā padome piemērojas bloķējošam kolonistu mazākumam — un tad taka ved uz Lukašenkas Baltkrieviju un “Rītu brīvajā Latvijā” (kaut ne tik tālu), vai Tautas fronte atmet cerības neattaisnojušo Augstāko padomi un pievēršas Pilsoņu kongresam — un tad neatkarību atjauno konsekventāk nekā īstā dzīvē, ar cītīgāku dekomūnizāciju, deokupāciju un dekolonizāciju.

Grāmata nav liela, tās pārsimt (208) neliela formāta (mazliet zem A5) lappuses izrāvu vienā dienā, taču iztērētos 7,17 Ls nenožēloju un mīļuprāt novēlu ij Dimitrijam, ij apgādam.

“100 kartes pirms Latvijas valsts”


Uzdāvināju sev dzimšanas dienā “Jāņa sētas” nule izdoto cara laika karšu albumu “100 kartes pirms Latvijas valsts” (īpašs paldies bijušam kolēģim Marekam). Nu esmu izlasījis, izpētījis un varu dalīties iespaidos.

Grāmata turpina izdevumu “100 gadi 100 kartēs”, kas iznāca apaļajā 2018. gadā. Attēlotā vēsture aptveŗ laiku no 1795. līdz 1917. gadam. Vairumā gadu ir tobrīd izdotas kartes, bet, kur to trūcis vai vajadzējis illustrēt kādu tābrīža lietu, ievietotas “Jāņa sētas” kartes — piemēram, par Napoleona kaŗiem, etnisko sastāvu 19. gs. beigās, apdzīvotības attīstību cara laikā.

Karšu gaume cilvēkiem atšķiŗas, un, iepazīstoties ar izdevumu, konstatēju, kas man patīk: detalizēti pilsētu plāni, īpaši, protams, dzimtās Rīgas. Tiesa, savu prieciņu albumā atradīs arī citu pilsētu iemītnieki, piemēram, aizputnieki, dobelnieki, ludzānieši.

Pirmais jaukums, lapojot grāmatu, bija 1810. gada Kobronskansts pārbūves plāns. Varēja redzēt vēl tagad saglabājušos Jelgavas ielas līkumus, redutes abpus ielai tagadējā trolejbusu depo un tam pretī restaurācijas pārvaldes vietā. Bet pārsteigums bija vējdzirnavas Vēja ielas sākumā (tagad Vēja iela 4).

Apskatījos, tiešām Vēja ielu sākotnēji sauca Vējdzirnavu iela un tikai vēlāk pārdēvēja tagadējā nosaukumā. Lieta ieinteresēja tiktāl, ka aizbraucu apskatīties, kā Vēja ielas sākums izskatās. Jā, vējdzirnavām piemērota vieta: krants augša Daugavas ielejas malā, gan jau paveŗas skaists skats uz Rīgu. Dzirnavu vietā cara laika divstāvene (varbūt celta tieši pēc dzirnavu nojaukšanas) ar lielu, nolaistu pagalmu apkārt.

Vēja iela 4

Bet visvairāk patika 1867. gada Rīgas karte. Tik ļoti, ka pētīju ar palielināmo stiklu un pēc tam lejuplādēju.

Rīgas 1867. gada plāna fragments ar Zasupītes lejteci

Tāpat izdevumā ievietotas pirmās kartes latviešu valodā un vairāki pirmā latviešu kartografa Matīsa Siliņa darinājumi. Arī tie man visai tīk — augsta informācijas blīvuma dēļ. Visvairāk viņa 1896. gada Rīgas karte.

Matīsa Siliņa 1896. gada Rīgas kartes fragments ar Klīversalu

Tak lielāko cieņu un apbrīnu raisa M. Siliņa krievu-japāņu kaŗa karte: dabūt un kartēt visus tos ķīniešu ciemus!

Jā, ja zināms kāds cilvēks, kam interesē vēsture vai ģeografija (kaut vai tu pats), šī ir lieliska dāvana tagad valsts svētkos, personīgos vai gadskārtas svētkos, vai vienkārši tāpat.

Teika veļu laikā


Teicinieki māk rotāt mājas Ziemassvētkiem, taču jāatzīst, ka negaidīju veļu laikā ieraudzīt kā tāda:

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Ārkārtas stāvoklis — ne sērgas uzveikšanai, bet jaunām ciešanām un nāvēm


22. oktobrī Saeima apstiprināja iepriekš pieņemtos ārkārtējas situācijas ierobežojumus. Tai pašā dienā saslimušo skaits pirmoreiz pārsniedza 3000 dienā, un, pēc saslimstības pret iedzīvotāju skaitu, Latvija turējās pirmā vietā pasaulē.

Kāds būs ieviesto ierobežojumu iznākums? Paldies Egitai Diurei par izklāstu vieglā valodā. Labākais, ko var teikt — labāk tā nekā nekā. Jo ierobežojumi diemžēl nav tādi, kādi būtu nopietnā cīņā pret Ķīnas vīrusu. Tie ir kārtējais zāģa vilciens Latvijas veselības polītikas noteicēju nāvīgajā zāģēšanā: stāvoklis pasliktinās — ieviešam un pastiprinām ierobežojumus, stāvoklis uzlabojas — vājinām un atceļam tos. Nāvīgajā — jo zāģēšanas procesā iet bojā arvien jauni un jauni simti cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot gadiem un gadu desmitiem.

Kās aplami ierobežojumos? Ziņā par tiem meli un dezinformācija sākas jau no virsraksta: nē, Latvija nebūt nedarīs visu. Pirmkārt, ierobežojumu ilgums. Vienā mēnesī Ķīnas vīrusu nav iespējams uzveikt. Slimības daba ir tāda, ka, pilnīgi apturot kontaktus, pirmā inkubācijas periodā saslims tie, kas inficējušies pirms ierobežojumu ieviešanas, otrā — viņu ģimenes locekļi, bet pēc tam sērgas vairs nebūs. Mēnesī it kā tieši ietilptu divi inkubācijas periodi, bet īstā dzīvē pilnīgi kontaktus apturēt nevar, tāpēc aste iestiepjas tālāk. Atceļot ierobežojumus bez astes pārkāpšanas, tiek izraisīts nākamais sērgas sprādziens, nākamais nāvīgās zāģēšanas posms.

Otrkārt, paši ierobežojumi par vāju. Saprotu, “Latvenergo” jādarbojas, bet puķu veikali un grāmatnīcas? Labi, piektdien nebija sastrēgumu, bet tik un tā es būtu varējis ar savu automobili aizbraukt no savas Teikas uz Pārdaugavu, par Ulbroku un Ķengaragu ij nerunājot. Sabiedriskā satiksme kursē. Un tā tālāk.

Treškārt, nav slēgtas robežas sērgas ievazāšanai. Ne sauszemes, ne — vēl bīstamāk — gaisa: Rīgas lidostā 22. oktobrī nolaidās ap 80 reisu. Varētu vaicāt, kāpēc slēgt, ja Latvija pirmā vietā pasaulē. Ja deg blakus mājas, tad tik un tā nav labi no mazāk degošās mest vairāk degošā degpudeles. Reisi no inficētām zemēm un iebraucēju nelikšana neatkarīgi kontrolētā vienatnes karantīnā pilnu inkubācijas periodu vērš iekšzemes centienus cīņā ar vējdzirnavām. Turklāt jauni, vēl riebīgāki sērgas paveidi var rasties jebkuŗā brīdī, un, turot robežas vaļā, tos var ievazāt, vēl pirms tie izpelnījušies grieķu alfabēta burtu.

Ceturtkārt, pasludināts, ka potēšana turpinās būt galvenā valsts stratēģija vīrusa uzvarēšanai. Taču potēšana nav iedarbīgākā metode. Neviena valsts nav uzvarējusi vīrusu ar potēšanu. Ir vēl citi, iedarbīgāki līdzekļi. Jau maijā pēc Lielbritanijas kļuva redzams, ka ar potēšanu nepietiek pret Indijas celmu. Šobrīd pēc Singapūras redzams, ka nepietiek pat sapotēt ⅚ visu iedzīvotāju, ko nez kad Latvija vispār sasniegs. Tāpat veselības polītikas noteicēji apņēmušies pirmā izdevībā atjaunot potētu čupošanos, it kā potēti nesaslimst un neaplipina un it kā tas neradītu selekcijas spiedienu rasties sērgas paveidiem, kas būs visizturīgākie pret potēm. Simboliski arī pēdējā ziņas teikumā dezinformācija, it kā potētie esot pasargāti no Ķīnas vīrusa.

Kas jādara, lai tiešām uzveiktu sērgu? Vispirms — vai sasodīti lipīgo Indijas celmu vispār var uzveikt? Jā, tai pašā maijā pati Indija parādīja, ka var un kā var. Divos mēnešos nosita Indijas celmu no 400 tk dienā desmitkārt zemāk, turklāt bez nopietnas potēšanas palīdzības (potēšanas līmenis šai laikā mainījās no 3% līdz 5%). Lejupejas temps sasniedza 0,7 nedēļā (nākamā nedēļa ir 0,7 no iepriekšējās nedēļas). Pie tam Indija ir liela un foiderāla zeme, dažādās vietās paņēmieni bija un ir dažādi.

Skatoties labākos piemērus, ievērības cienīga ir lielākā pavalsts Utarpradēša. Iedomājieties, 235 mln iedzīvotāju, vairāk nekā puse no ES. Apdzīvotības blīvums ~1000 c./km² — tik, cik Latvijā pilsētās. Ne tikai nav sala — pat izejas pie jūŗas nav. Un spējusi sērgu nosist no 35 tk dienā līdz desmit (jā, 10 bez tk). Utarpradēša pilna Latviju Latvijām, no kurienes sērga izskausta.

Tā ka var. Ja grib. Attiecīgi pirmais ir pieņemt, ka mērķis ir izskaust sērgu. No tā izriet pārējais. Ierobežojumi — tik stingri, cik vien var. No aplamību uzskaitījuma redzams, kādi. Jo tādā veidā mērķi var sasniegt visātrāk, ar vismazākiem upuŗiem, apgrūtinājumiem un zaudējumiem. Bet cik ātri? Kā teicu, Indija bez lielākas potēšanas palīdzības spēja 0,7 nedēļā, tas ir, četrkārt mēnesī. Utarpradēša maijā—jūnijā spēja 0,4 nedēļā. Latvijā ir labāks potēšanas stāvoklis nekā Utarpradēšā, tā ka varētu pieticīgi 0,5 nedēļā, tātad 16 reižu mēnesī.

Bet nupat sasniedza 3000 dienā, un nedēļas caurmērs ir 2400 mēnesī. Ja mēnesī 16 reižu mazāk, tad pēc mēneša būs 150…200 dienā, pēc diviem ~10, un tikai pēc trim <1. Tad ko, dzīve jāaptur trīs mēneši? Nevajadzēja aizlaist sērgu līdz 1. vietai pasaulē. Būtu sākts jūnija vidū, pietiktu ar nedēļām piecām.

Labi, bet vai nevar tomēr arī tagad kaut kā ātrāk? Var. Ja Latviju ar 2400…3000 dienā sadala desmit šūnās, katrā atsevišķā šūnā no 240…300 tikt līdz <1 būs ātrāk. Turklāt sērgas izplatība ir nevienmērīga. Pat janvāŗa virsotnē Alsungā bija nedēļa un vairāk bez saslimušiem. Un Alsungai nevajag ciest par to, ka Rīgā vai Baltinavā slimo. Tā ka jau pēc viena inkubācijas perioda (pusmēnesis) varētu parādīties no sērgas atbrīvoti apvidi — īstas zaļās zonas (atšķirībā no tā, kas līdz šim dezinformējot šādi dēvēts). Tajās tad var dzīvi atjaunot drīzāk.

Tiesa, iepriekš minētā panākumi atkarīgi no tā, vai starp šūnām ir tāda pati stingri kontrolēta karantīnas robeža kā uz valsts robežas. Un vai Baltkrievijas robeža nerāda, ka pat ar vieglāku robežkontroles uzdevumu atbildīgie netiek galā? Ja negrib, netiek. Bet, ja grib un ir ierobežoti spēki, nav obligāti šūnu robežas vilkt pa pašvaldībām. (Kaut Lietuva pierādījusi, ka iespējams sekmīgi arī pa pašvaldībām.) Lai sadalītu Rīgu uz pusēm, pietiek ar četriem posteņiem. Jā, visvienkāršāk ir slēgt tiltus pār upēm, sākot no lielākām. Nākamais — dzelzceļa pārbrauktuves un pārējie dzelzceļa šķērsojumi. Protams, pat Ziemeļkorejas robeža nav 100% necaurlaidīga, taču pietiek ar jūtamu pārvietošanās samazinājumu, lai sasniegtu divkāršu sērgas kritumu nedēļā.

Un turēt līdz galam, līdz uzvarai. Neatstāt suņa asti, citādi no tās izaugs treju, sešu un divpadsmit galvu nezvērs. Ierobežojumi jāmīkstina un jāatceļ nevis tematiski, bet ģeografiski — tur, kur sērga izskausta. Jo arī Indijas celmu var izskaust, drīkst izskaust un vajag izskaust. Tik jāgrib.

140 vārdu: laiks krist pēdējam saslimušo rekordam


Veselības polītikas noteicēju bezdarbības dēļ pienācis laiks krist pēdējam saslimušo rekordam. 31. decembrī, gada beigās, kad cilvēki steidza testēties un laboratorijas — apstrādāt testus, atklāja 1861 saslimušo. Šobrīd sprādziens ielaists tālāk, un 31. decembŗa rekordu pārsniegs parastā darbdienā.

Kas mudina tā domāt? Tas, ka 6. oktobrī bija 1671, un sprādziena temps kopš jūnija vidus ir ~4/3 nedēļā. No 1671 līdz jaunam rekordam tikai 11,4% pieauguma, līdz simboliskajiem 2000 — tikai 20%. Savukārt pēdējā nedēļā temps bijis 1,4…1,5 x/ned., un zem 1,2 tas pēdējoreiz bija 24. septembrī. Tāpēc domāju, ka 13. oktobrī, visticamāk, sasniegs gan 1862, gan 2000.

Bet, ja tomēr ne? Ja nu kas noraustās vai testēšanas jaudu nespēja sāk bremzēt oficiālos skaitļus? Tad nākamā dienā. 7. oktobrī bija 1752, un tam līdz 1862 tikai 6,3%, līdz 2000 — 14,2%. Turklāt, pieņemot sprādziena tempu 4/3 nedēļā, dienā tas ir jaunu saslimušo 4,2% vairāk.

140 vārdu: jauns Ķīnas vīrusa saslimstības rekords


6. oktobrī Ķīnas vīrusa saslimstība sasniegusi jaunu rekordu: nedēļas caurmērs pārsniedzis 1100 dienā. Dienas skaits ir 1671, otrs augstākais visā epidēmijas vēsturē. Taču 1861 31. decembrī bija gada beigas, kad cilvēki centās pagūt testēties un laboratorijas — pagūt apstrādāt testus. Savukārt 6. oktobris ir parasta darbdiena.

Grafikā divi jaunākie epidēmijas posmi (potēšanas noteikta lejupeja, bezdarbības noteikts Indijas celma sprādziens) izskatās tā (salīdzinot ar vakardienu, biju spiests pagaŗināt statenisko skalu):

Visas epidēmijas grafiks tāds:

Vai šonedēļ būs jauni rekordi? Nedēļas caurmēram — noteikti. Veselības polītikas noteicēju bezdarbības dēļ sprādziens turpinās un pat nepalēninās. Vienas dienas skaitam rekords var būt, tomēr drīzāk ne. Lai tas notiktu, 7. oktobrī pieaugumam būtu jābūt 1,54 reizes nedēļā, salīdzinot ar 30. septembŗa 1208.  Tas ir iespējams (piemēram, 1. oktobrī lēciens bija 1,59 reizes nedēļā), taču 6. oktobrī tik augstu neuzlēca gandrīz no tāda paša skaita 29. septembrī (1203).

140 vārdu: saslimstība sasniegusi rekordu


5. oktobrī Ķīnas vīrusa saslimstība sasniegusi nebijušus augstumus: nedēļas caurmērs 1036 dienā. Grafikā divi jaunākie epidēmijas posmi (potēšanas noteikta lejupeja, bezdarbības noteikts Indijas celma sprādziens) izskatās tā:

Cik ātri krita, gandrīz tikpat ātri aug. Šobrīd ne tikai ar uzviju zaudēta visa potēšanas radītā lejupeja, bet sasniegts jauns rekords vispār. Tāpēc vērts aplūkot visas epidēmijas grafiku:

Pirmā sprādzienā ārkārtēju situāciju ieviesa nedēļu pēc tā sākuma, sprādzienu apturēja pie 32 dienā. Otrā sprādzienā ārkārtēju situāciju ieviesa pēc 1,5 mēnešiem, sprādzienu apturēja pie 1010 dienā. Šobrīd, trešā sprādzienā, vēl 2⅔ mēnešus pēc līknes pavēršanās augšup ārkārtējas situācijas nav, sasniegts jauns rekords un līkne nav ne apturēta, ne pat sabremzēta.

Vīruss dara to un tik, ko un cik tam ļauj. Jo agrāk un stingrāk pret to cīnās, jo drīzāk un mazākiem zaudējumiem uzveic. Bet mēnešiem ilgai bezdarbībai sekas ir vairāk ciešanu, posta un nāves.

Bez sejgrāmatas


Instagramma nedarbojas? Nekad neesmu tur ņēmies.

Vacaps nedarbojas? Gada sākumā no turienes izdzēsos drošības apsvērumu dēļ.

Sejgrāmata nedarbojas? Liela muiža. Būs dažas minūtes vairāk laika.

2021. gada riteņbraukšanas sezona — 4000 km


Ritenis ar atsprāgušu aploces malu

Šodien pārripināju pāri 4000 km šosezon. Tūkstotis divos mēnešos un dažās dienās. Ilgi.

Galvenais cēlonis: riepas spiediens pārlauza aploci. Zināju, tā notiek, bet pašam pirmoreiz. Izdomāju pabraukāties, bet riepas bija mazliet nolaidušas gaisa. Aizlaidu uz uzpildes staciju piesūknēt. Piesūknēju, cik uz riepām rakstīts (ne līdz augšējai robežai). Pēc sūknēšanas pakaļējais ritenis sāka berzties gar bremzēm. Apstājos, ieraudzīju, ka aploce izlocījusies uz āru. Sapratu, ka braukāties neizdosies un jādodas mājās, kamēr aploces mala vēl nav nolūzusi. Bet cik ātri? Brauksi lēni, nolūzīs vēl ceļā. Brauksi ātri, nomauksies vēl, ja ceļā nolūzīs. Izlēmu braukt ~15 km/h un tramīgi turēju rokas uz bremzēm. Līdz mājām bija kāds kilometrs, kad, jā, spalgs knakšķis! Momentā nobremzēju, pēc pāris sekundēm izšāva kamera — tā, ka, manuprāt, apkārtējās mājās visi saskrēja pie loga skatīties, kas šauj. Aizmugurējais ritenis ieķīlējās un vairs negriezās. Dabūju stumt tā, ka ripo tik priekšējais, bet aizmugurējais gaisā.

Pats galā netiku, apzvanīju servisus, vairāki atteica, jo neesot tādas aploces. Beigās dabūju, kur pieņēma, teica, ka mantība jāpasūtina, pie reizes atklāja vēl sīkākas labojamas lietas kā sunim blusu. Iznākumā atkal braukt varēju pēc trim nedēļām un par 250 € tukšāks.

Nākamreiz, kad gadīsies nopietnāks remonts, izmēģināšu vienu citu servisu — redzēs, kā tur kvalitāte, ātrums un cena. Savukārt iezīmīgāko pēdējā tūkstoša maršrutu nupat aprakstīju — apkārt Baltezeriem. Līdz oktobŗa beigām gan jau dabūšu vēl pustūkstoti, bet, vai tikšu līdz 5000, vairāk atkarīgs no laikapstākļiem un ziemas, ne manis.

Apceļo dzimto pilsētu: apkārt Baltezeriem


Priekš gadiem piecpadsmit atklāju, ka visai jauks velomaršruts ir apkārt Baltezeriem. Pa šo laiku tas kļuvis arvien labāks un labāks, tāpēc dalīšos. Kartē ir tā (klikšķinot var atvērt interaktīvu karti, kur sekot līdzi aprakstam):

Maršruta kopgaŗums ir 27 km, kam jāpieskaita tikšana līdz sākumpunktam un no galapunkta atpakaļ.

Sākums ir pie Juglas “Hesburgera”. Ja grib, var apgādāties ar proviantu. Tad pa Tirzas ielu līdz dzelzceļam. Kreisā pusē internātskola, labā — Tirzas ielas silikāteņu masīvs, pirmais krievu laika daudzstāveņu klucis Juglā, 50. gadu beigas, vēl viena pārkrievošanas epizode.

Aiz dzelzceļa pa 1. TEC kūdras pieveddzelzceļa trasi. Kreisā pusē aiz kāpas Bābelīša ezers. Ja grib, var izmest līkumu līdz tam, ir skaisti. Labā pusē Juglas manufaktūras ēkas un žogs.

Aiz Māŗkalnes ielas pa dzelzceļa tiltu pāri Juglas upei. Priekš kāda laika tiltam uzlikts dēļu klājums, pa ko var nenokāpjot jauki pārbraukt pāri. Skaisti skati kā augšup, tā lejup pa upi.

Aiz tilta pa dzelzceļa uzbērumu, līdz ceļš noslīd pa kreiso pusi lejā dārziņos. Ekstrēmāki ceļotāji var turpināt pa taciņu, kas turpinās pa uzbērumu. Tad pēc kāda laika dzelzceļš sadalās četros atzaros uz kūdras bazi. Pati baze pie vislabējākā atzara, un uz to ved braucams ceļš. Kādreiz bazē bija suns pie ķēdes; kā tagad, nezinu. Bez tam kūdras bazes vārtus uz Jaunciema gatvi ārpus darbalaika slēdz. Tiesa, žogs priekšā tik diviem labējākiem dzelzceļa atzariem, tālāk pa kreisi nojaukts.

Bet parasts atpūtnieks turpina pa dārziņu ceļu. Sākumā tas ir izdangāts zemesceļš, kur slapjā laikā mēdz būt lielas, dziļas, dubļainas, ne vienmēr viegli apbraucamas peļķes. Ceļa stāvoklis uzlabojas, kad tas paiet nost no dzelzceļa uzbēruma un uziet uz dārziņu mugurkaula apkārtceļa: grants un sīkas bedres.

Jaunciema gatve gar kūdras bazi ir bīstamākais maršruta posms: šaura iela ar dzīvu 70 km/h satiksmi, ieskaitot autobusus un smagos, un izdrupušu brauktuves malu. Varbūt labāk braukt ne pa brauktuvi, bet apmali: lēnāk un vairāk kratās, bet drošāk.

Bukultu iebraucamais ceļš Rīgas daļā tagad nosaukts par Vadžu ielu. Labā pusē bijusī Bukultu muiža un krievu armijas radiotechniskās izlūkošanas daļa. Kam interesē, territorija brīvi pieejama, izņemot ZA stūri, kur, šķiet, arī krievu laikā bijusi norobežota paaugstinātas drošības daļa. Kam ļoti interesē, okupanti ņēmušies arī kreisā, meža pusē, kur šobrīd atliekas redzamas vien reljefā.

Aiz armijas daļas Rīga beidzas ar platu stigu kreisā pusē un barjeras norobežotu ceļu uz mūslaiku Vīgantu savrupmāju ciematu labā pusē.

Ārpus Rīgas Gaŗkalnes pagastā ceļu sauc Ādažu iela. Pa to līdz “Liebherr” industriālās technikas centram bieži braukā smagie. Nav tik traki kā Jaunciema gatvē, bet vienalga nepatīkami pa šauru, līkumainu brauktuvi izdrupušām malām un bez nomales. Par laimi, apdzīvotā Bukultu daļā, sākot no Rudens ielas, šogad ierīkota riteņbraucama ietve. Labāk laist pa to.

Ja grib labāk izjust Bukultu būtību — kā krievu laika dārziņi pārtop pastāvīgākās mūsdienu būvēs — var izlaist asfaltētu pusloka līkumu labā pusē pa Rudens, Vecupes un Muižas ielu.

Bukultu centrs ir Ādažu un Muižas ielas krustojumā, kur ir veikals, ēstuve un 29. autobusa apgriešanās aplis.

Aiz tā satiksme kļūst pavisam vāja, var par to vairs neuztraukties un priecāties par ceļmalas mājām. Jo vairāk, ka asfalts labs: 2019.—2020. gadā noasfaltēts Lielā Baltezera ZR krasta ceļš.

Pirms Tallinas šosejas, ja grib, var mīšanu pārtraukt un piestāt pie ezera un Baltezera baznīcas (18. gs., krievu laikā sapostīta (20. gs. tur tik ļoti nebraukāju, lai varētu pats liecināt), tagad atjaunota, ka prieks).

No krustojuma ar Tallinas šoseju mazliet Ādažu virzienā ir gājēju pāreja, pa ko var tikt pretējā šosejas pusē. Pāreja ir nerēgulējama, un iesaku dot ceļu tuvākiem automobiļiem, kuŗiem būtu grūti pagūt apstāties.

Tālāk pa ietvi, māju piebraucamiem ceļiem un atkal pa ietvi līdz vecā Ādažu ceļa atzarošanās žāklei. Tūlīt aiz tās pa labi Veckūlu ielā, no tās pa labi Baltkrastu ielā. Tur reljefs tūlīt aiziet uz leju, tā ka pēc ātruma uzņemšanas ar vieglu mīšanu var aizripot līdz Gaujas-Baltezera kanalam. Ātruma uzņemšanas posmā jāšaujas gaŗām pārmērīgi lielajam “Pērles” dzīvokļu klucim ezerpusē, kam gan jāpateicas par asfaltēto posmu. Jā, un tur, kur asfalts beidzas un žāklē jāizvēlas starp diviem zemesceļiem, atkal jālaiž pa labējo.

Gājēju un riteņnieku tiltiņš pāri Gaujas-Baltezera kanalam ir skaistākā vieta velomaršrutā. Precīzāk, vieta, no kuŗas paveŗas skaistākais skats. Izmēģiniet paši, kuŗā gadalaikā, diennakts laikā un kādos laikapstākļos skats uz kanala ieteku Mazajā Baltezerā jūsu acīs ir visskaistākais.

Aiz tiltiņa pa grants ceļu (Zušu iela) var tikt līdz Aldeŗu centram — “Lata” veikalam Kanala ielas pagriezienā. Veikalam sānos pa citu celiņu (Enkuru iela) var tikt kalnā, kur ir parciņš un galvenā Aldeŗu sarīkojumu vieta, stends par Aldeŗiem un kanalu un šūpoles ar neredzētu platformu kā laivu. No veikala var apkārt redzēt senas, cara laika ēkas. Jā, te bijusi muiža. Un sarkanu ķieģeļu ēkas, ja esmu pareizi sapratis, bijušas alusdarītavai. Un Aldeŗu vārds cēlies no ‘aldaŗiem’.

No Aldeŗu centra pa Kanala ielu līdz Utaiņkalna žāklei, tajā pa labi Pērles ielā. Utaiņkalns žākles priekšā, pieņemu, ģeomorfoloģiski gan jau ir kāpa. Ja grib Gaujas-Baltezera kanalu apskatīt pamatīgāk, žāklē jāgriežas pa kreisi. Tur Kanala iela drīz pieiet klāt kanalam un iet līdztekus. Pa to var aizlaist kauč līdz kanala sākumam pie Gaujas — nav pārāk tālu.

Bet parasts braucējs, žāklē nogriezies pa labi, drīz vēlreiz griežas pa labi Pavasaŗa ielā. Nu esam nonākuši maršruta galvenajā pilsētbūvniecības ansamblī. Braukšanas princips, lai nesajuktu un neapmaldītos: krustojumos vienmēr izvēlēties viskreisāko ceļu. Pēc iesildīšanās pa Rudens ielu ceļš iet augšā, mežā un no Ādažu pagasta Gaŗkalnes pagastā.

Te sākas Māŗsili. Tas ir šobrīd celts lepnu savrupmāju ciemats, tāds 21. gadsimta Mežaparks. Izbraukāšanas vērts gan tāpēc, ka var priecāties, kā cilvēki ceļ sev dzīvi — sākot no zemesgabala nolīšanas un beidzot ar labiekārtotu apdzīvotu savrupmāju, gan tāpēc, ka tīkami braukāt pa tukšām, labi asfaltētām ielām, kas ainaviski vijas pa mežu. Neesmu izbraukājis un ielāgojis visu, bet no pamanītā lepnākā šķiet Māŗas iela 59. Nepatīkamākais: arķitektūra. Gandrīz visas ēkas ir modernisma kluči. Viskreisākā ceļa princips beidzas, kad sekojot tam, iebrauktu Diānas ielas asfalta strupceļā. Tad atliek vien braukt ārā no Māŗsiliem. Izbraukšana ir pa nogāzi lejup uz ezeru, un jāpagūst nobremzēt pie krustojuma ar Aldeŗu ielu.

Ceļā līdz Tallinas šosejai jābrauc cauri Baltezera sūkņu stacijai. Ja izrādīsit lielāku interesi par ūdenssaimniecības ietaisēm, varbūt arī par jums sāks izrādīt lielāku interesi, jo pieļauju, ka Rīgas ūdensņemšana varētu būt kritiskā infrastruktūra.

Tallinas šosejai otrā pusē tiek pa tuneli, pēc tam gar šoseju Rīgas virzienā ir riteņbraucami ceļi un ietves.

Kādu strēķi aiz Baltezera sanatorijas (“Baltvillas” viesnīcas) šoseja aiziet uz augšu tiltā pāri Siguldas dzelzceļam. Tai līdzi iet veloceliņš, bet braukt pa to nevajag. Jāturpina braukt pa ielu (Senču prospekts). Sākumā vēl ir krievu laika 60. gadu apbūve, bet tad sākas 90. gadu jaunbagātnieku nami. Priedkalne laikam ir spilgtākais tādas apbūves piemineklis. Ja jābalso par bezgaumīgāko, es teiktu, ka Rubīnu iela un pēdējā, gandrīz pabeigta un pamesta māja priekš iebraukšanas Rīgā (kam jau Rīgas adrese — Vīķu iela 15). Ja grib vairāk apskatīt, tad var izlaist mazus līkumus pa ieliņām, kas atiet no galvenā ceļa un pienāk atpakaļ klāt: sākumposmā pie Tallinas šosejas pa Līču ielu (tur 60. gadu apbūve), vidū pa Skuju ielu un beigās pa Rubīnu un Liedaga ielu.

Iebraukšana Rīgā sakrīt ar ielas izeju pie Juglas kanala. Tur uz stūŗa ēstuve “PiePe”. Tas nozīmē nevis “Piepe”, bet “Pie Pēteŗa”, Pēteris ir saimnieks, vismaz kādreiz tāds bija.

Braucot pa Kanala ielu, grūti noticēt, ka labā pusē ir mākslīgs kanals, kas turklāt priekš gadiem astoņdesmit bijis divas trīs reizes šaurāks Nezinu, ūdens pats izrāvis lielāku, vai rakts vai sūkts. Var redzēt, ka iela ir reizē dambis starp kanalu un Rīgas Bukultiem kreisā pusē.

Taču 2005. gada janvāŗa vētra Rīgā no jūŗas sadzina tik ūdens, ka tas pārplūda Kanala ielai pāri un appludināja Bukultus. Turienieši man rādījuši sienā ieēdušos ūdenslīmeņa līniju aptuveni metru virs 1. stāva grīdas, un kāda kundze stāstīja šausmu stāstu, ka nogājusi pagrabā, bet nav varējusi tikt laukā, jo iekšā tekošais ūdens aizspiedis pagraba durvis. Labi, ka pagrabā bijis cirvis — izcirtusies caur durvīm ārā.

Lai nebūtu jātešas augšā Jaunciema gatves tiltā pār dzelzceļu, labāk dzelzceļu šķērsot pa Armērijas ielu. Šī ir senā Jaunciema gatve (pirms tagadējās trases izbūves 60. gados), kas atzarojās no Brīvības gatves un kuŗas galā bija tilts pāri Juglas kanalam. Dzelzceļa šķērsojumā vēl var redzēt pārbrauktuves atliekas.

Armērijas iela iznāk pie Brīvības gatves netālu no Brīvdabas mūzeja, un ar to brauciens apkārt Baltezeriem galā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Ja tādi eksperti, nav brīnums, ka tāda saslimstība


Šodien (nu jau vakar, bet lai paliek, kā sākts rakstīt) publicēts Pārresoru koordinācijas centra koordinētās akadēmiskās vides ekspertu grupas paziņojums par tuvojošos krīzi saistībā ar Ķīnas vīrusa saslimstības pieaugumu un nepieciešamo rīcību. Diemžēl jāteic, ja veselības polītikas noteicējiem tādi eksperti, nav brīnums, ka saslimstība sprāgst pāri tūkstotim dienā un ir nedēļas attālumā no rekorda.

Pirmkārt, paziņojums ir 3,5 mēnešus par vēlu. Maijā Lielbritanijā kļuva redzams, ka ar potēm vien nepietiek, lai uzveiktu Indijas celmu. Tāpat maijā Indijā kļuva redzams, ka Indijas celmu var uzveikt un kā. Cienīgi eksperti būtu maija beigās to norādījuši un aicinājuši visiem spēkiem pretoties Indijas celma ievazāšanai. Klusēja. (Ja kāds var parādīt ekspertu grupas paziņojumu, ka neklusēja, būšu pateicīgs un patīkami pārsteigts.)

Pēdējais pieklājīgais brīdis tik skaļam paziņojumam kā šodien bija 15. jūnija pievakarē, kad kļuva skaidrs, ka Latvijā sācies Indijas celma sprādziens un veselības polītikas noteicēji izlēmuši pret to necīnīties. Klusēja. Pacēla balsi tik šodien, 3,5 mēnešus par vēlu, kaut sprādziena temps visu šo laiku turējies vienmērīgs (attēlā punkti kopš jūnija vidus turas vienā līnijā):

Vai nu eksperti neizprot eksponenciālus procesus, vai neizprot, ka pret šādiem eksponenciāliem apdraudējumiem jāvēršas, cik agri un stingri var, vai pildīja polītisku lēmumu izlikties, ka ar potēšanu pietiek, vai…

Otrkārt, saturs. Ir lietas, kas pareizas, tik mēnešiem novilcinātas, tomēr ekspertu ierosinātais nespēj uzveikt Indijas celmu. Aplamības ir no pirmā līdz pēdējam teikumam. Burtiski. Jo pirmais teikums:

Pēdējo trīs dienu laikā būtiski palielinājies inficēšanās ar SARS-CoV-2 vīrusu gadījumu skaits, kas pārsniedz vairāk nekā 1 000 gadījumu dienā.

Pēdējo trīs dienu laikā inficēšanās skaits nav būtiski palielinājies, salīdzinot ar to, kā tas audzis pēdējos 3,5 mēnešus. Ja eksperti izprastu eksponenciālas funkcijas, tad zinātu, ka izšķirīgais rādītājs nav skaits (10, 100 vai 1000), bet pieauguma temps — reizes vai procenti nedēļā. Pēdējās trīs dienas šai ziņā nav straujākas par, piemēram, pirmām trim septembŗa dienām, jūlija beigām vai otro jūlija nedēļu. Tad eksperti klusēja. Kāpēc?

Arī otrais teikums labi, ja puspatiesība:

Tā iemesls ir vīrusa Delta paveida īpaši augstais lipīgums un lielais nevakcinēto iedzīvotāju īpatsvars Latvijas sabiedrībā.

Jā, Indijas celms ir lipīgāks nekā iepriekšējie. Un tas bija zināms, pirms sākās tā sprādziens Latvijā. Un eksperti klusēja un neaicināja visiem spēkiem pretoties tā ievazāšanai.

Un otrs cēlonis nav zema potēšanās (šobrīd 45% pilnībā potēti). Izraēlā visaugstākais sprādziens sākās ar 56% pilnībā potētu, Īslandē ar 69%. Indija divos mēnešos nospieda sērgu desmitkārt, kaut potēšanas līmenis šai laikā mainījās no 3% līdz 5%. Cēlonis tam, ka stāvoklis nolaists līdz kliņķim, ir mēnešiem ilga bezdarbība pret Indijas celmu.

Un te sāk iedarboties MIMĀ princips: Mēsli Iekšā, Mēsli Ārā. Proti, ja aplami ir sākumpieņēmumi, tad diez vai secinājumi un ierosinājumi būs jēdzīgi.

Ko tad eksperti ierosina? Diemžēl nav konkrēti pateikts, kādu tieši “vīrusa izplatību ierobežojošu stingru pasākumu kopumu” eksperti rosina. Taču šis nezināmais (vai neizpaužamais?) saturs ieviešams, kad slimnieku slimnīcās no šodienas 518 kļūs vēl vismaz par 2/3 vairāk (800…1000). Tas ir aplami daudzējādā ziņā.

Pirmkārt, ja eksperti izprastu slimības gaitu, tad zinātu, ka cilvēki vispirms saslimst un tikai pēc tam, stāvoklim pasliktinoties, nonāk slimnīcā. Proti, skaits slimnīcās ir atpaliekošs rādītājs, un izmantot to par kritēriju rīcībai ir tas pats, kas ieteikt Mairim Briedim zvetēt tur, kur pretinieks bija priekš piecām sekundēm. Ja Mairis klausītu ekspertiem, varam trīsreiz minēt, cik sekundēs dabūtu nokautu. Savukārt attiecībā uz Ķīnas vīrusu tādas vilcināšanās cena ir desmitiem tūkstošu saslimušu, tūkstošiem sabojātas veselības un simtiem bojā gājušu. Lai uzvarētu cīņā ar eksponenciālu pašvairojošu apdraudējumu, tas jāapsteidz un jāizmanto apsteidzoši rādītāji, tādi kā jaunu inficēto skaits un notekūdeņu analizes.

Otrkārt, ja eksperti pārzinātu sērgas dabu, tad zinātu, ka tā gana bieži sabojā veselību uz ilgiem vai visiem laikiem arī bez nonākšanas slimnīcā. Lai to novērstu, jācīnās pret saslimšanu, nevis slimnīcu pārpildīšanos.

Treškārt, ja eksperti pārzinātu sērgas dabu, tad zinātu arī, ka ikviens saslimušais ir krievu ruletes spēlēšana attiecībā uz mutācijām, vai neradīsies vēl bīstamāks sērgas paveids. Latvijā jau radies ne viens vien sērgas paveids, un tikai laimīgas nejaušības dēļ neviens nav izpelnījies grieķu alfabēta burtu. Lai to novērstu, jācīnās pret saslimšanu, nevis slimnīcu pārpildīšanos.

Tāpat eksperti aicina ieviest divvalodību lēmumu skaidrošanā.

Vēl aicina potēties:

lai pasargātu sevi un līdzcilvēkus no inficēšanās un saslimšanas, kā arī novērstu būtiskās negatīvās sekas valsts ekonomikai un veselības aprūpes sistēmai.

Potes daļēji sargā no saslimšanas (reizes trīs samazina risku inficēties), taču arī potēti saslimst un aplipina. Re, nupat Valdis Zatlers saslima, kaut potēts un sagājies tik ar potētiem. Taču vēl vairāk inficēšanos ietekmē uzvedība. Potēts, kuŗš čupojas ar citiem cilvēkiem, lido pa pasauli, nevelk masku un netestējas, ir bīstamāks sev un citiem nekā nepotēts, kuŗš piesargājas.

Attiecībā uz saimniecību tai diemžēl nav stabila pamata atgūties, kamēr ir epidēmija. Pat, ja valsts atceltu jebkādus ierobežojumus, būtu pietiekami daudz cilvēku, kas savu veselību un dzīvību vērtētu augstāk par 2019. gada uzvedību. Un potēšana vien nespēj tikt galā ar Indijas celmu.

Pēdējā ierosinājumu punktā eksperti teic:

..vakcinācija ir efektīvākais līdzeklis, lai pasargātu sevi un citus no smagas slimības gaitas un nāves.

Efektīvākais ir nesaslimt. Piesardzīga uzvedība sargā labāk nekā pote.

Un nu esam nonākuši līdz pēdējam teikumam, kas seko tūlīt pēc iepriekš citētā:

Tikai šādi var nodrošināt bērniem tiesības un vajadzību izglītību iegūt klātienē, mums visiem izvairīties no ierobežojumiem un atgriezties pirms Covid-19 dzīves ritmā.

Dezinformācija. Pote to nenodrošina. (Ja nerunājam par sapņošanu “ja tantei būtu riteņi” jeb “ja 85% visu (ne pieaugušo, bet visu) iedzīvotāju būtu potēti”.) Potēšana jāizmanto, lai kopā ar citiem, vēl iedarbīgākiem līdzekļiem iespējami īsā laikā izskaustu sērgu līdz nullei. Tikai šādi var iegūt drošu pamatu izglītību iegūt klātienē, mums visiem izvairīties no ierobežojumiem un atgriezties pirmssērgas dzīves ritmā.

140 vārdu: elastomēra maska ar P3 filtriem — rokā


Esmu iegādājies attēlā redzamo elastomēra pusmasku ar P3 filtriem. Kāpēc? Jo priekš gada nopirktie FFP3 respirātoru krājumi beidzas un veselības polītikas noteicēji apņēmušies uzturēt Latvijā epidēmiju vēl nenoteikti ilgu laiku.

Kāpēc tādu? Priekš gada iegādātie respirātori bija labākie, ko esmu vilcis. Taču sērgas dēļ izpirkti un vairs nav viegli dabūjami. Bet sērga tikām tapusi divreiz lipīgāka. Tāpēc lūkoju kā labāka. No internetos atrodamā izsecināju trīs rādītājus:

  • materiāls — elastomērs;
  • filtri — P3;
  • piegulošums — pārbaudīts.

Meklējot, kas tāds un par cik Latvijā dabūjams, uzgāju — ir par 12,30 Ls! Aizbraucu. Noskaidroju, ka komplektā tikai vidējs izmērs, piemērīt nevar un, ja nederēs, atpakaļ nemaina higiainas apsvērumu dēļ. Tomēr nopirku.

Izmēģināju. Tas ir zvērs! Pieguļ tā, ka, aizspiežot filtrus, paelpot nevar. Nav aiz ausīm jākaŗ, tā ka nesāk tur sāpēt. Elpošana brīva. Filtri velkot piecreiz ilgāk par respirātoru, tātad izmaksas ar zemākas. Tagad tik apkopi apgūt.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 2 Comments »

140 vārdu: Merķelei aizejot


Merķele pozē ar Sīrijas migrantu. Attēls: Šons Gelaps, “Getty Images”

Ar Kristīgi dēmokratiskās savienības zaudējumu Bundestāga vēlēšanās beidzies Angelas Merķeles laiks. Sešpadsmit gadu lielākās Eiropas valsts priekšgalā nav maz. Kas ir lielākais Merķeles veikums?

Viegls jautājums. Ieguldījums Vācijas un Eiropas kolonizēšanā. Visi atceras migrantu salaišanu 2015. gadā. Bet tā ir tikai viena epizode. 2005. gadā, kad Merķele kļuva kanclere, vācieši savā zemē bija 82,1%. 2019. gadā — 74,0%. Šobrīd — 73%. -9%/16 g., -0,56%/g.

Arvīda Pelšes, Latvijas komūnistu vadoņa un nikna pārkrievotāja, laikā 1959.—1966. gadā latviešu īpatsvaru nospieda par 3,3% jeb 0,48%/g. Augusta Vosa, nākamā Latvijas komūnistu vadoņa un tāpat nikna pārkrievotāja, laikā 1966.—1984. gadā latviešu īpatsvaru nospieda par 5,8% jeb 0,32%/g. Biedrene Merķele pārspējusi gan b. Pelši, gan b. Vosu.

Lai sadziedētu Pelšes un Vosa nodarīto, vajadzēja atmodas, SPRS sabrukšanas un gandrīz 20 gadu atjaunotas neatkarības. Kā vajadzēs vāciešiem?

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 4 Comments »

Tērvetes lidlauks


Biju dzirdējis, ka krievu laikā Tērvetes mežam Vilces pusē esot bijis armijas rezerves lidlauks. Bet nekāda skrejceļa vai būvju dabā, kartēs vai aerofotouzņēmumos nevarēja redzēt. Taču vietējie kaut ko zināja stāstīt, un 1992. gadā Ministru padomes lidlauku uzskaitījumā tāds bija. Tad krievu 1:10000 topografiskā kartē ieraudzīju divas degvielas noliktavas (pusaizkrāsoti apļi):

Tad reljefa modelī degvielas noliktavām apkārt taisnstūrīgus vaļņus:

Tad pamanīju, ka blakus degvielas noliktavām 02-20 azimutā ir izstiepts lauks bez mājām un ceļiem (tiesa, ne pavisam līdzens), kas ar asu robu iesniedzas mežā:

Tad, jau izlēmis apmeklēt degvielas noliktavas un apskatīt izstiepto lauku, 90. gadu aerofotouzņēmumā ieraudzīju lauka ZA malā tobrīd svaigi nojauktu vai nolīdzinātu četru veidojumu puduri (gaiši plankumi):

Savukārt ap 1970. gadu aerofotouzņēmumā lidlauka būvju nemana, tak lauks izskatās izbraukāts un ziemeļgalā platā taisnā joslā izcirsts mežs gluži kā skrejceļa vajadzībām. Tātad izskatās, it kā notiktu lidlauka ierīkošanas darbi.

Pie reizes, tā kā tāpat būtu gaŗām jāiet, izlēmu apskatīt Mežasulu, Sulu un Šķērstēnu mājvietu, kur mūsdienu attēli rāda brikšņus, drupas vai piezīmi “neapdz.”:

Ar to priekšdarbi bija galā. Uz pētāmo vietu devos caur mežu (pastaigāties pa Tērvetes mežu allaž patīkami) un izgāju pie Mežasulu mājvietas. Kartēs bija iezīmēts, ka tur esot aka, tāpēc brikšņos mazliet vairāk skatījos zem kājām. Jā, ir un bīstama: ~45° slīpa mālaina bedre, kas pāriet nezināma dziļuma betona grodu akā. Nevēlējos tuvāk pārliecināties, cik dziļa un kas iekšā. Pašas Mežasulu mājas ir drupas:

Tad devos uz degvielas noliktavu, kas laukā, ne mežmalā. Noliktavas vietā, kā jau biju gaidījis, ieraudzīju zemes valni:

Uzkāpis tajā, apstulbu, jo neieraudzīju vaļņu ieskautu laukumu, bet valnim piestumtus zemes krāvumus:

Tur, kur būtu jābūt vaļņiem, bija plikāks lauks ar zaļākām malām (savukārt attēla labo pusi no roba mežā aizņem bijušais lidlauks):

Njā, acīmredzot vaļņi nesen nošķūrēti malā, lai paplašinātu lauku. Vien viegli savādi, ka šī ir pamesto Žagatu māju zeme, kas pieder fiziskai personai.

Blakus nolīdzinātajai degvielas noliktavai ir Sulu mājvieta. Brikšņos var saskatīt māju gatvi, bet no ēkām palikuši tik pamati. Stāvu pie ieejas Sulu mājās:

Turpat brikšņos vienā brīdī iepletu acis — kas tas, pa zemi galvaskausi vāļājas? Nē, pūpēži:

Blakus lauka degvielas noliktavai un Sulu mājām vēlīnā krievu laika kartē ir garens dīķis, kā izskatās, ugunsdzēsībai. Dabā tagad aizaugusi ieplaka:

Uz mežmalas degvielas noliktavu ved tīri ejama gatve:

Taču, kur tā beidzas, no noliktavas ne vēsts, vien tukšs laukums ar izlīdzinātu zemi, kuŗā saaugušas nezāles:

Njā, arī šī degvielas noliktava nolīdzināta. Reljefa modelim dati uzņemti 2014. gada oktobrī, tā ka abas zudušas tiešām nesen. Bet vismaz mežmalā palicis dīķītis, pieņemu, ugunsdzēsības:

Gājiena laikā divreiz redzēju pa stirnai, un šķērsotie lauki bija pārnadžu nopēdoti. Atrodiet stirnu, kas skatās manī:

Dodoties pāri lidlaukam uz tā ZA malu pie 90. gados nojauktiem veidojumiem, varēja orientēties un turēt virzienu uz medību torni. Pienākot tuvāk, atklājās, ka tās drīzāk ir torņa atliekas:

Nojauktie veidojumi dabā ir gumzītas zemes kaudzes:

Vai tās būtu bijušas pretgaisa pozicijas?

Turpat blakus Šķērstēnu mājas. Uz tām vēl ir elektrības līnija:

Šķērstēni ir jauka dakstiņu ēka, ka lieku divus skatus no pretējiem stūŗiem. Ieskatieties — pie ieejas izkapts, durvis pavērtas. Vilinoši un bailīgi:

Dārzā nesapluinīta siltumnīca, tajā tomāti:

Sakiet, dārzkopji, cik ilgi segtā siltumnīcā tomāti var augt bez laistīšanas un kopšanas? Vai arī Šķērstēni nav pavisam pamesti?

Pirmoreiz apmeklēju pamestas mājvietas, bija interesanti, labprāt turpinātu. Atšķirībā no citiem bijušiem objektiem, piemēram, dzelzceļiem vai pamestām pilsētas ēkām, lielāks žēlums, ka vieta, kur reiz cilvēki dzīvojuši, strādājuši, bērnus audzējuši un labākas nākotnes cerējuši, aizlaista postā. Un mājās, kas vēl stāv, bijība un atturība bradāt pa citu cilvēku dzīvi un īpašumu — iekšā ne gāju, ne pa logiem lūrēju.

Nobeigumā vēlreiz bijušais lidlauks, tagad vienkārši lauks:

Cūkas asinis


Sapņoju, ka esmu ieslēdzis radio un tur skan līksms latviešu kantrī, apdziedot lauku dzīves labumus. Viegli izbrīnīja vārdi (tāpēc tos atceros): “..sagaidām pie sētas cūkas asinis.” Pat meldiņu pagaidām vēl atceros.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Kas visvairāk kaitina gulēt


Trīspadsmitgadnieks sūdzas sievai: “Tu zini, kas mani visvairāk kaitina te gulēt? (Tur, kur viņš guļ nakti. — R.E.) Tas, ka no rītiem auksti.”

Sieva viegli izbrīnīta: “Bet tu aiztaisi logu.”

Vairs zvēra baigāka par šito zvēru nava…


Lai paliek vēsturei, ka no Zemgales tilta balsta Daugavā novākts ķēmīgais veidojums, ko dēvēja par “homo democraticus”. Man katrreiz, braucot tam gaŗām, prātā atausa Edvarta Virzas satira:

Tālāk Virza vairs netēlo zvēru kopumā, bet runājas ar vienu no galvām. Savukārt mūsdienās cilvēki teic: “Tās putas, no kā skulptūra veidota, ultravioletā starojuma ietekmē sāk sairt, attiecīgi tur jau kaut kas juka ārā.” Materiāls un process atkal simboliski pieskaņoti tāda simbolisma veidojumam. Bet pagaidām, lūk, :

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

NA+LRA 11. septembŗa vēlēšanās


Uztaisīju Nācionālās apvienības un Reģionu apvienības kopsarakstu panākumu karti 11. septembŗa vēlēšanās.

Labi redzamas vietējo aktīvistu panākumu salas. Skatoties vēlēšanu iznākumus pa iecirkņiem, redzams, par kuŗiem kuŗā vietā balsots. Piemēram, Dekšāres pagastā plusu birums Aijai Kiserovskai, kas arī tikusi ievēlēta līdzās saraksta līderei Ērikai Teirumniekai.

Zem 5% NA+LRA ir gan pārkrievotos “Saskaņas” pagastos, gan novada vadītāja Monvīda Švarca (cēlies no Gaigalavas) uzvarētos iecirkņos novada ziemeļpusē. Taču “Saskaņas” pagastos tuvāk nullei un drīzāk vēlētāju sastāva dēļ, savukārt Švarca pagastos tuvāk 5% un drīzāk vietēju censoņu trūkuma dēļ.

Kopumā NA+LRA saraksts guvis pa divām vietām gan Varakļānu, gan Rēzeknes novadā. Taču Varakļānos tas ir 2 no 15, bet Rēzeknes novadā 2 no 19. Tas atbilst balsu īpatsvara atšķirībām: pirmā novadā NA+LRA gūts 10,0% balsu, bet otrā 8,0%.

Savukārt attiecībā uz turpmāko izšķirīgs ir pārējo sarakstu balsu sadalījums. Varakļānu novada vadītāja Māŗa Justa saraksts guvis absolūtu balsu vairākumu un 10 vietas no 15, tādējādi var valdīt viens pats. Savukārt Rēzeknes novadā pa 6 vietām gan Monvīdam Švarcam, gan “Saskaņai”, un jau izveidota latviešu sarakstu koalīcija, ieskaitot NA+LRA.

11. septembŗa vēlēšanu uzvarētāju karte


Uztaisīju 11. septembŗa uzvarētāju karti pa pagastiem (un abām pilsētām). Bez pārsteigumiem: balsots pēc tautības un vietējām autoritātēm.

 

11. septembris priekš 20 gadiem


Sēdēju LŪ Studentu padomē. Iebrāzās Maruta Galeniece un sauca, ka Pasaules tirdzniecības centrā ietriekusies lidmašīna. Atspēkoju: “Nu ko tu tur stāsti? Ja tā tiešām būtu, es būtu ietriekšanos dzirdējis.” Jo pieņēmu, ka runa par Rīgas Pasaules tirdzniecības centru.

Kolēģis


Sešgadniece piedalās “Pūcītes” žurnāla konkursā par cūciņu Pepu. Nolasām viņai jautājumus, kas jāatbild. Izdzirdusi jautājumu: “Par ko strādā cūciņas Pepas tētis?” meita priecīgi izsaucas: “Zinu! Es zinu, par ko strādā Pepas tētis! Viņš ir — kolēģis!”

%d bloggers like this: