Ja paskatās vēlēšanu iznākumus, šogad Apvienotais saraksts ar 35,8% derīgu vēlēšanu zīmju dabūja 41 vietu, pa 10 vietām ieguva gan Nācionālā apvienība ar 9% balsu, gan “Progresīvie” ar 8%, savukārt ZZS ar 4,5% vispār palika bešā. Vai tas atbilst proporcionālām vēlēšanām?
Bet kas ir proporcionālas vēlēšanas? Tādas, kur vietu sadalījums partijām puslīdz atbilst to balsu sadalījumam. Vai Saeimas vēlēšanas tādas ir, it īpaši šogad? Satversmes 6. pants teic, ka tā tam būs būt:
“6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.”
Tomēr precīza proporcionālitāte nav iespējama, jo vietu ir daudzkārt mazāk nekā balsu un vietas ir veseli skaitļi — nevar Saeimā būt kādai partijai 28,62 vai 0,22 deputāti. Vairāk proporcionālitāti gan kropļo vairāku vēlēšanu apgabalu pastāvēšana, kas ļauj, piemēram, partijai ar mazāk balsīm nekā citai gūt vairāk vietu. Jo vairāk apgabalu, jo vairāk tas kropļo proporcionālitāti. Un proporcionālitāti kropļo arī barjera, kas partijas zem patvaļīgi izraudzīta balsu skaita atstāj vispār bez vietām. Tā ka runa ir, cik lielas novirzes no proporcionālitātes pieļaujamas, lai vēlēšanas tomēr varētu uzskatīt par proporcionālām. Par atbildes gūšanu jāpateicas sīkpartijām, kas gadsimta sākumā Satversmes tiesā apstrīdēja barjeras atbilstību Satversmei. Un tiesa atbildēja:
“Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta pirmās daļas otro teikumu par atbilstošu Satversmes 6., 8., 91. un 116. pantam.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.”
Tā ka tagadējā vēlēšanu kārtība atbilst proporcionālu vēlēšanu principam. Tāpēc varam rēķināt novirzes no proporcionālitātes un zināt, ka tās atzītas par pieļaujamām. Vienkāršs un trāpīgs rādītājs ir balsu un vietu īpatsvara starpību summa:
D=0,5∑|si-vi|, kur D — novirze no proporcionālitātes, si — i-tās partijas vietu īpatsvars, vi — i-tās partijas balsu īpatsvars.
Latvijā novirze ilgu laiku bija maķenīt virs 10%. Ja kāda partija palika tieši zem barjeras (1995. gadā sociāldēmokratu koalīcija “Darbs un taisnīgums” – 4,6% balsu, 2002. gadā “Latvijas ceļš” — 4,9% un LSDSP — 4,0%), tad novirze palēcās līdz 15…20%. Taisnības labad jāpiebilst, ka 1993. gadā bija 4% barjera, tāpēc Saeimā tika Dēmokratiskā centra partija ar 4,77% un Kristīgo dēmokratu savienība ar 5,01%. 2009. gada Rīgas domes vēlēšanu iznākumi, kad domē iekļuva tikai četri saraksti, bija stiprs grūdiens partijām apvienoties, bet vēlētājiem — skaidrāk nošķirt, kuŗas ir nopietnas un kuŗas — sīkpartijas. Iznākumā turpmāk zem barjeras palika ievērojami mazāka daļa vēlētāju balsu, attiecīgi krasi kritās novirze no proporcionālitātes. 2018. gada vēlēšanas rādīja, ka 2009. gada mācība izvējojusies, un 2022. gadā novirze no proporcionālitātes sasniedza iepriekš nebijušu un varbūt iepriekš neiedomātu rekordu. Mācība bija gūta atkal, un šogad atkal bija mazāk kandidātu sarakstu, un atkārtojās iepriekš minētais modelis, kad kāda partija paliek tieši zem barjeras (ZZS ar 4,5% balsu), ar šim modelim atbilstīgu novirzi no proporcionālitātes:
Nezinu, vai Satversmes tiesa, gadsimta sākumā spriežot par barjeru, izvērtēja, ka novirze no proporcionālitātes var būt ne tikai līdz 20%, kā bija tābrīža pieredze, bet arī līdz 30%, kā redzam tagad. Starp citu, savulaik, lai novērstu pārmērīgu proporcionālitātes kropļošanu, L(SP)R Augstākā padome Saeimas vēlēšanu likumprojektā bija paredzējusi 20% drošības vārstuli. Proti, ja zem barjeras paliktu vairāk nekā 20% balsu, Saeimā laistu arī lielākās sīkpartijas, līdz nepārstāvēto balsu skaits kļūtu mazāks par 20%. Ar niecīgu balsu vairākumu vārstuli izsvītroja, te var palasīt stenogrammu.
Pieminams arī, ka pa laiku kopš Satversmes pieņemšanas radusies izpratne — vēlēšanu sistēmas nevar skaidri nodalīt proporcionālās un mažoritārās. Drīzāk pastāv nepārtraukts intervalls, kur proporcionālitāti (un novirzi no tās) noteic, cik deputātu caurmēra vēlēšanu apgabalā vēlē. Divmandātu apgabali ir maķenīt proporcionālāki par vienmandāta, trīsmandātu — par divmandātu utt. Tāpēc, piemēram, ja Latvijā būtu 43 vēlēšanu apgabali atbilstīgi dalījumam 42 pašvaldībās un ārzemēs, tad, formāli saglabājoties proporcionālām vēlēšanām, iznākums būtu daudz tuvāks mažoritārām vēlēšanām nekā pašreizējai sistēmai, jo 2,33 mandātu caurmērs (100 deputātu / 43 apgabali) no vienmandāta kārtības atšķiŗas 2,33 reizes, savukārt no tagadējā 20 mandātu caurmēra (100 deputātu / 5 apgabali) – 8,6 reizes.









































