140 vārdu: labi dzīvojam — nedēļas nogales sarīkojumi


Ko nedēļas nogalē darīt ģimenei, kuŗā ir vismaz kāds bērns? Visai patīkami, ka gadalaikā, kad dienā elpas nevar redzēt (diemžēl laikapstākļi pārāk bieži neatbilst vasaras nosaukumam), Rīgā un Pierīgā katrā nedēļas nogalē ir visādi atpūtas, izklaides, sporta sarīkojumi. Īpaši patīkami, ka bieži jāizvēlas, ko apmeklēt, ko ne, jo sarīkojumu gana daudz un tie pārklājas. Reizēm gadās arī pavingrināt ģimenes vienošanās māku. Varbūt nedēļas nogales sarīkojumu burvību esmu atklājis tikai tad, kad bija jāsāk paša bērni nodarbināt, bet tiešām šķiet, ka senāk bija citādi: … … Jāņi … … zvejnieku svētki … … . Šodien, piemēram, bijām “Mazajā stipriniekā” Mežaparkā, tad bērnu svētkos Ziemeļblāzmā (un beigās pie jūŗas, bet tas vairs nav organizēts sarīkojums). Vakar izvēlējāmies mūsu bērnudārza gada galabraucienu zaļumos, nevis Gaujas svētkus Ādažos vai Avotu ielas svētkus. Patīkami arī, ka brīvību un iespējas vairo automobilizācija. Bet par to atsevišķi.

Brisele pāris mēnešu pēc terora aktiem


IMG_20160526_120201[1]

Leopolda parks

Darba darīšanās bija jābrauc uz Briseli (vēlēšanu lietpratēju sanāksme par Eiroparlamenta vēlēšanām un to uzlabošanu). Ar interesi gaidīju, kāds iespaids par pilsētu radīsies šoreiz, pāris mēnešu pēc musulmaņu terora aktiem. Iepriekš esmu braucis saistībā ar ES iestādēm un ne katru gadu. Līdz šim pilsēta nebija iepatikusies kosmopolītisma dēļ: musulmaņu imigranti un ES birokrati, arķitektūru nospiedošu dara valsts ķepa — senāka apbūve franču nopostīta 19.gs, pilns bezpersonisku 20.gs. otrās puses kluču, kam spilgts piemērs ir eirokratu ēkas. Jauks izņēmums ir jūgends un parki.

Pirmā atšķirība bija ne tikai vairāk drošībnieku lidostā, bet arī pāris armijnieku patruļa: maskēšanās tērpos, ķiverēs, automātiskiem ieročiem. Drošības izjūtu vairoja. Otra atšķirība: gājēju kustībai starp lidostas piebraukšanas līmeņiem izmanto daudzstāvu stāvlaukuma spirāles brauktuvi — tātad gājējiem domātās ejas nav darba kārtībā. Pilsētā tādas pašas armijnieku patruļas un betona bluķu šķēršļi pie svarīgākiem objektiem, tāpat armijas kravas mašīnas. Biju pārsteigts, ka tiku ES Padomē, uzrādot izdruku tikšanai pavisam citā ēkā. Varbūt līdzēja izskats, Latvijas pase un pavadone, kam bija pastāvīga Padomes caurlaide. Atceļā lidostā ievēroju vairāk pāŗu patruļu, arī betona bluķu posteņos. Pie ieejas viegli mulsinoša izjūta, ejot pa vietu, ko atceries no video, kur cilvēki bēga no sprādzieniem. Pats izlidošanas terminālis daļēji pārcelts uz asfalta saslietās teltīs, kur +26 un stāvošs gaiss. Apkalpošana ātra (nav jāierodas lidostā agrāk), noskaņojums mierīgs.

Arī pilsētā noskaņojums mierīgs. Ielas kafejnīcas čalo, eiropietes dienas vidū staigā vienas un neslēpdamas galvu un kājas. Tomēr pāri lidinās viegla nolemtība. Kaŗavīri izskatās kā viņu franku senči priekš 1500 gadiem un tikpat stipri, bet man viņu žēl. Jo prātā ataust Krimas un 1.pasaules kaŗa teiciens par lauvām, ko vada ēzeļi. Jo polītiskai vadībai nav gribas cīnīties un aizstāvēt savu valsti un pamattautas. Un, sēžot Leopolda parkā uz soliņa, vēl man žēl gaŗām tekošo eiropiešu meitenīšu (kas šai rajonā ir pat aptuveni puse meiteņu) par to, kādu likteni viņām gatavo ēzeļi, kas pie varas Beļģijā un ES.

Umberto Eko murgs — “Iepriekšējās dienas sala”


Ieprieksejas+dienas+sala_vaks[1]Sieva, pēc iepriekšējām grāmatām būdama labās domās par Umberto Eko, paņēma bibliotēkā viņa “Iepriekšējās dienas salu”. Es, tāpat pēc iepriekšējām grāmatām būdams labās domās, arī sāku lasīt. Pēc dažām nodaļām dalījāmies iespaidos. Sieva teica, ka murgs. Es piekritu. Sieva teica, ka tālāk vairs nelasīs. Es biju ietiepīgāks un teicu, ka centīšos izlasīt. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Iepriekšējās dienas sala” ir murgs. Murgā to vērš autora grafomanija. Ja es kā tāda aiznestu uz apgādu, man atmestu atpakaļ. Bet, ja aiznes lielmeistars Eko, tad ij iespiež, ij vēl latviski iztulko (paldies studiju sākumlaika paziņai Dacei Meierei par teicamu darbu). Grafomanija izpaužas pārmērīgos uzskaitījumos (ja autors tā iedomājies radīt laikmeta noskaņu, tad tas nav izdevies), pārspīlētās vārdu spēlēs un — vislielākā mērā — neauglīgos prātuļojumos, kas aizņem lielāko daļu grāmatas. “Iepriekšējās dienas sala” ir murgs pirmās 225 lappuses (pusi grāmatas), tad nav murgs 90 lappušu, kuŗās bez galvenā varoņa darbojas vēl kāds personāžs, tad atkal iekrīt murgā un paliek tāda līdz beigām. Ja nebūtu gadījusies lidošana ar gaidīšanu lidostās, nezinu, kad būtu pievārējis.

Atzinums: viena no retām grāmatām, kuŗas lasīšanai patērēto laiku nožēloju. Ārā nav metama, jo jāatdod bibliotēkai atpakaļ. Bet, mīlīši, šito gan nepērciet, nelasiet.

Aprīļa statistika: nelegālās imigrācijas vilnis par kripatu samazinājies


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, aprīlī Eiropā pa Vidusjūŗu nelegāli ieradušies 13tk nelegālu imigrantu, kas ir mazāk nekā 30tk pērn aprīlī. Iznākumā imigrācijas vilnis pirmo reizi kopš 2014.gada par kripatu paplacis, tak joprojām ir otrs augstākais apskatītā periodā — 1,145mln pēdējā gada laikā:

Migranti 2016.aprīlis

Kritums ir kārtējais piemērs, ka migrāciju var samērā viegli ietekmēt ar polītiskiem lēmumiem un ka žogi darbojas. Proti, Maķedonija slēgusi robežpārkāpējiem robežu ar Grieķiju un ar to pārcirtusi migrantu Balkānu ceļu. Redzot, ka tālāk netiks, migranti arī Grieķijā vairs tā nelaužas. Kas to būtu domājis — mazā Maķedonija (iedzīvotāju skaits tuvs Latvijai) eiropiešu tautu nosargāšanai izdarījusi vairāk nekā visvarenā, vienotā Eiropas Savienība. Bet jā — mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

ignāls ir pozitīvs, taču, lai varētu runāt par tendenci, signālam vajag apstiprinājuma — vēl viena mēneša datus. Otrkārt, Grieķija nav vienīgā frontes līnija — ir vēl Italija, un jāskatās, kā tuvākā laikā notikumi attīstīsies tur. Martā—aprīlī Italijā pa Vidusjūŗu nelegāli ieradušies 9…10tk imigrantu mēnesī. Treškārt un galvenokārt, nav pazīmju, ka ES būtu atmetusi migrantu sūknēšanas polītiku. Atsevišķas valstis ir pret to, citās elite svārstās savas tautas spiediena ietekmē, tomēr kopumā etnopolītika arvien vērsta uz Eiropas kolonizēšanu ar trešās pasaules imigrantiem.

Deviņu vīru spēks: stāsti par deviņiem ministru prezidentiem 1918—1940


ChMBRhIUoAAEAoL[1]Nesen kāda kolēģe ieminējās, ka klajā laista grāmata par Latvijas laika premjeriem. Tātad arī par Marģeru Skujenieku, kuŗš bija ne tikai ministru prezidents, bet arī Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs, tāpēc varbūt CVK vērts grāmatu iegūt. Vēl nesenāk kolēģe pievērsa uzmanību, ka grāmata pieejama arī PDF veidā. Ņēmos iepazīties. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Deviņu vīru spēks” ir samērā zinātniska monografija. Izdevējs ir Valsts kanceleja, precīzāk, tās uzdevumā strādājusi projekta grupa, piesaistot Vidzemes augstskolu un vēsturniekus, no kuŗiem galvenais bijis Gatis Krūmiņš.

Par katru premjeru vispirms ir īsas ziņas (foto, dzimšanas un miršanas dati, izglītība, darbs, dalība polītikā, sabiedriskā darbība u.c.), tad gaŗāks apraksts par viņa dzīvi un darbiem, sīkāk pievēršoties darbībai ministru prezidenta amatā. Tekstu papildina daudz attēlu.

Par dažādiem premjeriem rakstījuši dažādi autori. Jūtama atšķirība starp Gati Krūmiņu (rakstījis par Arturu Alberingu), Valteru Ščerbinski (Ādolfs Bļodnieks, Marģers Skujenieks), Jāni Šiliņu (Hugo Celmiņš, Jānis Pauļuks) un Ēriku Jēkabsonu (Pēteris Juraševskis, Voldemārs Zāmuels), kuŗi korekti vēsta par aprakstāmo personību, un vājāku Inetas Lipšas (Zigfrīds Meierovics) un Denisa Hanova (Kārlis Ulmanis) darbu, kur autori izsakās, ko paši domā par aprakstāmo personību, tās darbību, to laiku un atsevišķām lietām, kas pašus interesē.

Vēl par trūkumu var minēt, ka apraksti ir premjeru uzvārdu alfabēta, nevis loģiskākā kronoloģiskā secībā. Tas sarausta vēstures ritumu vairāk nekā vairāku ministru prezidentu būšana amatā atkārtoti pēc pārtraukuma. Jā, un par Skujenieku nemaz nav minēts, ka viņš rīkojis vēlēšanas.

Kopumā “Deviņu vīru spēks” pārspēja gaidas (bija vieglas bažas, vai nebūs pasausi, paglumi vai pasalkani), taču ne tik ļoti, lai lūkotu pēc papīra grāmatas.

“Miskastes zālienā”


Kad esmu laukos, mēdzu palasīt vietējo rajona avīzi. Laika gaitā esmu ievērojis, ka ziņās par sliktiem darbiem aplam bieži min Dobeles Bērzes ielas rajonu un Gardeni. Lūk, piemēram, kādā aprīļa avīzes numurā visas pašvaldības policijas ziņas par mēslošanu ir tādas:

IMG_20160430_200838[1]

Un tagad, mīlīši, varat trīsreiz minēt:

  • vai šais vietās krievu laikā mita okupācijas armija, un tās sauca “Dobele-1” un “Dobele-2”;
  • vai šais vietās joprojām mīt liela daļa toreizējo iemītnieku un viņu pēcteču;
  • kuŗu valodu šais vietās dzird daudz biežāk nekā rajonā caurmērā?

Bērnu stipro skrējiens un Daugmales pilskalns


Nedēļas nogalē piedalījāmies bērnu Stipro skrējienā. Braucām uz Ķegumu, maksājām 7,73Ls, netikām uz citiem sarīkojumiem, stāvējām rindās — un tikai padsimt minūšu dēļ, turklāt bez bērnu prieka noziesties dubļiem. Nebija vērts. Bija jau arī šis tas patīkams. Atbraukt rīta pusē, kad sastrēgums vēl tikko ārā no “Zelta zirga” trases iebraucamā ceļa, nevis jau uz lielceļa Ķegumā. Pirmo reizi kārtīgāk apskatīt Ķeguma HES. Par godu Stipro skrējienam tilts bija vaļā, un, gaidot luksoforā zaļu, bija laiks mielot acis, cik gaumīga spēkstacijas ēka, un apspriest, kāpēc uz tās rakstīts VES, ne HES:

IMG_20160507_130843[1]

Vēja taču ne? Beigās izspriedām, ka ‘valsts’. Patīkami bija arī braukt, it īpaši pa iepriekš neapmeklētām vietām (kreisā Daugavas krasta ceļu).

Atceļā iegriezāmies Daugmales pilskalnā. Atrast viegli, lielāks nekā Tērvetē, tikai ne tik augsts, jo apakša Rīgas HES appludināta. Sieva bilda, ka varēja būt arī labāk sakopts. Skats paveŗas labs: Rīgas HES dambis, Salaspils. Arī uz Saulkalni:

IMG_20160507_134940[1]

Tad sekoja dienas nagla. Pilskalns uzcelts zemesragā pie Varžupītes ietekas Daugavā, un zēni atklāja, cik lieliski ņemties pa Varžupītes strautu. Ņēmās pusstundu un būtu vēl ņēmušies, ja ne vecāki.

Turpinājumā vēl viens ievērības cienīgs acumirklis: vieta, kur Rīgas apvedceļu reiz šķērsoja Baložu kūdras šaursliežu dzelzceļš.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 1,527 other followers

%d bloggers like this: