140 vārdu. Berģu kultūras nams: pa kreisi — par Rīgu, pa labi — par Vidzemi

Berģu kultūras nams aiz Brīvdabas mūzeja otrā ielas pusē, kur Brīvības gatve pāriet Vidzemes šosejā, ir vienīgā vieta Latvijā, kurā var nobalsot par diviem vēlēšanu apgabaliem: iesi pa kreisi, balsosi par Rīgu, iesi pa labi, balsosi par Vidzemi.

Kā tā? Ēka Rīgā, taču pieder Ropažu pašvaldībai, vēsturiski Gaŗkalnes pagasta pārvalde. Attiecīgi vēlēšanās ar Gaŗkalnes pagasta, Ropažu novada un Vidzemes vēlēšanu apgabala iecirkni. Bet Rīgas vēlēšanu komisija priekš gadiem sarunājusi vēl savu vēlēšanu iecirkni. Tā nu radies: iesi pa kreisi, balsosi par Rīgu, iesi pa labi, balsosi par Vidzemi.

Iznākumā te var izvēlēties ne tikai vēlamo partiju, bet arī kandidātus, par ko izteikt savas domas. Un lielai daļai Rīgas šis ir tuvākais Vidzemes iecirknis, ja ikurāt gribas balsot par Vidzemes kandidātiem.

Bet vai tas, ka Ropažu novadam ir lielāks vēlēšanu plakāts, nozīmē, ka Ropažu pašvaldība būtu turīgāka par Rīgu? Varbūt tiešām.

“Sāga” — 739. iecirknis

Biju šodien aizlaidis līdz “Sāgai”. Biķernieku—Juglas ielas aplī pamanīju: kāds nebija spējis noturēties aplī, iebraucis apkārtējā zālē un trāpījis tieši lielajā ceļarādītājā. Nez kādā ātrumā jānesas, lai tā izdarītu?

Savukārt “Sāgā” šogad pirmoreiz vēlēšanu iecirknis. Pie Meža vārtiem (meža puses ieeja) paliels iecirkņa plakāts ar schemu, kā atrast iecirkni. Pievēršu uzmanību, ka šis ir Vidzemes vēlēšanu apgabala, nevis Rīgas iecirknis — attiecīgi var balsot par Vidzemes kandidātiem! Kāpēc tā? Jo “Sāga” nav Rīgā, bet Ropažu novada Stopiņu pagasta ķīlī. Redzēs, cik nobalsos.

Krievu dzimumvecumsastāvs Latvijā

Ieraudzīju čivinājumu ar krievu dzimumvecumsastāvu Igaunijā:

https://x.com/Sen4estDomovik/status/2089817797698240872

Un izlēmu uztaisīt tādu par krieviem Latvijā. stat.gov.lv skaitļi ir, lūdzu:

Sarūk straujāk nekā Igaunijā. Viskorrektākais rādītājs būtu mājas valoda, diemžēl par to svaigākās ziņas ir piecpadsmit gadi senas, pēc tam Latvijas statistiķi ar Ministru kabineta svētību atmetuši tādas vākt.

Pēdējie reitingi

Pierakstīšu pēdējos reitingus, lai paliek piemiņai un salīdzināšanai ar iznākumiem.

Saraksts	SKDS	“Latvijas fakti”
AS	22,7%	23,8%
LPV	13,3%	12,9%
SV/AJ	14,1%	8,7%
P	10,2%	12,4%
NA	8,7%	8,9%
ZZS	6,5%	10,6%
JV	6,8%	6,2%
LA	3,7%	3,3%
MMN	3,7%	3,2%
St	3,1%	3,2%
SC	2,4%	2,6%
ASL	2,0%	1,5%
GS	1,8%	1,5%
JKP	0,7%	0,9%
Kopā	99,7%	99,7%

140 vārdu: kā būtu — divi miljoni pasaules gudrāko prātu Latvijā?

Iedomāsimies prāta eksperimentu. Kā būtu, ja uz Latviju pārceltos divi miljoni pasaules gudrāko cilvēku? Turklāt pieņemsim, ka viņi neizdara pilnīgi nekādu noziegumu. Īstenībā neiespējami un pagalam atšķirīgi no tagadējās Indijas—Uzbekijas migrantu iepludināšanas, tomēr — kā būtu?

Tā būtu nāve latviešu tautai. Jo latviešu īpatsvars nokristos līdz 31%. Krievu kolonizācija latviešus nospieda pie iznīcības robežas — līdz 52% Latvijā un 36% Rīgā. 31% Latvijā nozīmētu, ka latviešiem iznīcinātas mājas: dzīve savā zemē savā nodabā starp savējiem. Tāpēc migrācijā svarīgākais nav prātu vai naudas pienesums, bet tas, lai migrācija latviešu īpatsvaru celtu, nevis deldētu. Līdz 2013. gadam tā arī bija (un saimniecība auga ne sliktāk).

Vērīgāks lasītājs gan pamanījis, ka sākumā minētie prāta eksperimenta nosacījumi īstenībā ir oksimorons — iekšēji pretrunīgs apgalvojums. Ja tie divi miljoni tiešām būtu gudrākie pasaulē, tad saprastu, ka ar klātbūtni vien iznīcinātu latviešu tautu, un atteiktos pārcelties uz Latviju.

Kur ir jūŗai tuvākais vēlēšanu iecirknis?

Uzdūros tādam čivinājumam:

https://x.com/ArturiusPinot/status/2102812483148829011

Un izlēmu noskaidrot sev un dalīties, kur Latvijā ir jūŗai tuvākais vēlēšanu iecirknis.

Dāmas un kungi, 848. iecirknis Kaltenes klubā ir pussimt metru no jūŗas:

Kaltenes klubs 2019. gada jūlijā. “Google” ielas attēls

Pats bijis neesmu, bet, ja gadīsities tuvumā, varat izmēģināt. Gan jau pie jūŗas nebūs tik jauki kā jūnija sākumā, kad notiek pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas, bet tomēr. Iepriekšējās, 2022. gada Saeimas vēlēšanās te nobalsoja 330 vēlētāju.

No Honekera pie Muhameda

Berlīnei ir skaistas vēlēšanu kartes, kad vēlēšanu iznākumu rāda pa iecirkņiem. Piemēram, 2016. gada pilsētas domes vēlēšanās:

Kur skaistums? Ka apvienojas gredzeni ap centru (centrs kreisāks, nomales labējākas) un dalījums Rietumberlīnē un Austrumberlīnē (Rietumberlīnē stiprāki kristīgie dēmokrati, sociāldēmokrati un zaļie, Austrumberlīnē stiprāki kādreizējie Austrumvācijas komūnisti “Kreisie” un “Alternātīva Vācijai”).

Tāpēc ar interesi gaidīju, kāda — vienalga, kāds iznākums kopumā — būs šīgada karte. Tāda:

Karte: RBB, Julians fon Bīlovs

Oho, pārsteigums! Kas? Tas, kas nebija redzams vēl iepriekšējās domes vēlēšanu kartē 2023. gadā — lielākie “Kreiso” panākumi (tumšāk lillā) ir Rietumberlīnē (Berlīnes mūŗa trase ar raustītu līniju)! Konkrēti, Gezundbrunnenē un Vedingā ziemeļos no centra un Kreicbergā un Neiķelnē dienvidos no centra. Pārbaudīju oficiālajā statistikā savu Berlīnes iedzīvotāju ģeografijas sajēgu — jā, turcietes Elifas Eralpas vadībā “Kreisie” kļuvuši ne tikai komūnistu, bet arī kolonistu partija. Lūk, 1. un 2. paaudzes migrantu īpatsvars:

Tumšākajā krāsā vācieši (ieskaitot 3. paaudzes iebraucējus) mazākumā. Kartē skala nav turpināta, bet tur ir arī pilsētas daļas ar 60% un 70% sveštautiešu īpatsvaru. Nav brīnums, ka “Kreisiem” bijuši tādi vēlēšanu uzsaukumi:

Drīzāk jābrīnās, ka bēdīgi slavena arabu klana vadoņa parādīšanās “Kreiso” uzvaras svinībās saukta par “negaidītu”.

140 vārdu: cik tuvs un pazīstams it viss

Sniega stangas. Attēls: ksenukai.lv

Šoziem, kad bija lielais aukstums, meita ciemojās pie draudzenes. Pirms mājās došanās izsauca mani laukā spēlēties — pamatā viņu ķeršanu.

Ieradies ieraudzīju lietu, kādas iepriekš nebiju pamanījis — sniega stangas, ar ko var saspiest pikas arī aukstumā, kad sniegs, rokām spiests, nelīp. Tāda stangu pika ir viegla un viegli drūp, tomēr apaļa, un pikoties var.

Meitenes bija saspiedušas lērumu piku. Papikojāmies (blakus bija vairāki vēlīna bērnudārza — agrīnas sākumskolas krievu bērni, bet viņi ņēmās atsevišķi), līdz apnika. Kādi pāris duči piku palika līdz nākamam. Tad es viņas ķēru. Skraidījām tālāk gar mājām, līdz arī tas apnika. Atgriezāmies pie pikām. Meitenes pa priekšu, es nopakaļus.

Meitenes pie pikām apstājās un pavērsās neģīmī. Gāju skatīties, kas par lietu. Piku kaudze bija kļuvusi divreiz mazāka, un atlikušās bija samīcītas. Meita sīvā balsī teica: “Viņi taču varēja palūgt! Mēs būtu atļāvušas.”

Cik tuvs un pazīstams it viss.

Ai, tēvu zeme stūŗu stūŗiem

Ko darīt, kamēr pie palodzes grabinās lietus? Var pārskatīt safotografēto. Šī attēla stāsts sākams ar to, ka gudri cilvēki saskata slēptas sakarības. Piemēram, te. Bet vēl gudrāki nesaskata sakarības tur, kur to nav — nejaušībā. Tāpēc, ieraudzījis attēlā redzamo pie Ķengaraga ielas 6D, viegli pašironiski pasmaidīju, tomēr apstājos un nofotografēju.

Vēlēšanu dižiecirknis

Līdz vēlēšanām divas nedēļas, bet “Dominā” — cepuri nost! — jau pa visu sienu vēlēšanu iecirkņa plakāts:

Un arī pie virpuļdurvīm:

Un visas izredzes līdzīgi kā trīs pēdējās vēlēšanas (2022. Saeimas, 2024. Eiroparlamenta, 2025. pašvaldību) kļūt par lielāko iecirkni Latvijā pēc vēlētāju skaita. Kaut gan sāncenši cienīgi un arī ar izredzēm.

Pielaiko partiju

Pielaikoju partiju, paldies autoram. Par īpaši svarīgiem jautājumiem atzīmēju migrāciju un valodu. Iznākums:

Kopumā kārtojuma tendence atbilst domām, bet ne precīzi — atsevišķu kandidātu sarakstu vieta un secība diezgan atšķiŗas un pat uzjautrina. Iespējams, tāpēc, ka mani 24 svarīgākie jautājumi atšķiŗas no pielaikotavas. Tāpēc varbūt arī dibengalā procenti tik lieli. Toties augšas procenti sakrituši ar to, ko esmu gadiem teicis: ja jūsu viedoklis ar jūsu (jums tuvāko) partiju saskan par ¾, tas jau ir daudz.

Un kā jums?

Juras laikmeta pļava Rīgā

Kas skatījušies “Juras laikmeta” sērijas filmas, gan jau atceras ainas, kad cilvēki ieiet gaŗas zāles pļavā, kur zāle līdz padusēm, un skatītājs baisā nojautā stingst, vai pļavā neparādīsies vietas, kur zāle sāk kustēties cilvēku virzienā.

Kadrs no filmas “Juras laikmeta pasaule: atdzimšana”

Ziniet, arī Rīgā ir tāda pļava. Rumbulas skrejceļa galā:

Kas man tur pazudis? Par pazušanu vēlāk, bet gribēju pārbaudīt, vai var pa brūni raustīto ziemeļu taku tikt pa tiešo no skrejceļa uz Jāņogu ielu (ārpus fragmenta).

Un tiku Kanadas zeltslotiņu audzē līdz padusēm, pāri redzēt var, apakšu ne, un cauri šaura taciņa, ka ejot berzies gar zeltslotiņām:

Varētu vaicāt: Rīgā taču n-tās zeltslotiņu audzes, kāpēc tieši šī ir juras laikmeta, kur tur briesmas, kur dinozauri? Briesmas tur, ka ⅓-km uz Daugavas pusi, kur pļavu šķērso Rumbas iela, vairāk nekā vienreiz bijis jāglābjas no klaiņojošiem suņiem. Ziniet, asums tāds, ka nolauzu rokā turēt koku ar žākli galā, lai var ne tikai sist un durt, bet arī skaustu spiest pie zemes.

Aizgāju, vienā rokā koks, pie otras ritenis, līdz vietai, kur taka kartē ieiet dārziņos. Izrādās, dabā neieiet, jo dārziņi norobežoti ar žogu, kam vēl dzeloņdrātis pa augšu. Bet taka pagriežas uz Daugavas pusi, un es devos apraudzīt, varbūt pa dienvidu taku (kartes fragmentā otra brūnā raustītā līnija) veiksies labāk tikt cauri. Neveicās, tas pats žogs priekšā. Tālāk uz dienvidiem doties neriskēju, līdz klaiņojošo suņu sastapšanas vietai bija palicis ¼-km, griezos atpakaļ.

Ticis pie skrejceļa brīvākā vietā, kur varēja sēsties ritenī, atklāju, ka, spraucoties pa zeltslotiņām un vietvietām arī pa brikšņiem, nokritis spidometrs. Velns parāvis! Tāda maza, melna klucīša atrašanas izredzes novērtēju ar ⅓, tomēr apzinīgi devos vēlreiz zeltslotiņu pļavā. Šoreiz skatu uz zemi un ar koku šķirstīju zāli zem kājām. Ticis cauri pļavai līdz nepieejamajiem dārziņiem, ar lielu atvieglojumu zemē ieraudzīju mazo, melno klucīti. Nu uzmanīgi — lai spidometrs atkal nenokristu — gāju atpakaļ uz skrejceļu — cerams, pēdējo reizi. Jo atgriezties tajā juras laikmeta pļavā nav ne mazākās vēlēšanās.

140 vārdu: 2026. gada riteņbraukšanas sezona — 6000 km

Aizminos šodien (nu jau vakar) pāri 6000 km šosezon. Salīdzinājums ar diviem pēdējiem rekordgadiem:

km	2024	2025	2026
1000	29.02.	24.02.	24.02.
2000	04.04.	14.04.	29.03.
3000	17.05.	27.05.	04.05.
4000	01.07.	12.07.	06.06.
5000	13.08.	12.08.	16.07.
6000	19.09.	12.09.	25.08.
7000	06.11.	23.10.

Pēdējā tūkstotī pusmēnesi nebija laika riteņbraukšanai, divas nedēļas pagāja ar 90 km un 100 km. Iznākumā šis tūkstotis bijis nedēļu ilgāks, nekā biju domājis, un lēnāks nekā iepriekšējos divus gadus. Pavasaŗa sparošana tomēr noturējusi kopvērtējumu vairāk nekā pusmēnesi priekšā tiem. Dižāki braucieni bijuši uz mākslinieku—makšķernieku ciematu, apkārt Ķīšezeram, uz Rātsupes hapakiešu dārziņiem (nebiju tur bijis kopš jaunā Bolderājas dzelzceļa un Esena dārzu izbūves) un juras laikmeta pļavu — jā, Rīgā ir arī tāda. Turklāt tajā notika lielākais pēdējā tūkstoša pārdzīvojums: pazaudēju spidometru. Būs atsevišķi jāuzraksta.

Attēlam lieku Arsenāla upītes ieteku Arsenālā no dzelzceļa puses:

Tagad, lai tiktu līdz 9000 km, jāminas 23,5 km dienā un 164 km nedēļā — par spīti mazākai mīšanai tomēr kripatu mazāk, nekā līdz šim. Nez vai pēc nākamā tūkstoša kontrolskaitļus varēs samazināt.

Piķurgas izteka

Kā rakstīju, biju aizlaidis aplūkot Piķurgas izteku. Piķurga ir Juglas ezera pieteka no dienvidiem, un tie, kas brauc pa Biķernieku ielu tālāk par Mežciemu, noteikti pamanījuši nobraucienu palielā ielejā ar asu ceļa pagriezienu tieši zemākā vietā, upes caurtecē. Pati upe nav necik liela, bet ieleja gan. Kā tā? Jo senāk te bija Daugavas atzars, kas plūda no Doles salas uz tagadējo Juglas ezeru. Redzat te tumšāk zaļu ieleju no Rīgas HES ūdenskrātuves, kas uzpludinājuma dēļ gaišāka par apkaimi, uz ziemeļiem līdz Juglas ezeram? Ja ne, lūdzu:

Pēc tam, kad Daugava iegrauzās dziļāk tagadējā gultnē, pa Piķurgu tā notecēja reizēm palos, kad ledus sastrēgumi to aizdambēja pie Doles. Izcilā grāmatā “Rīga kā Latvijas galvas pilsēta” rakstīts:

1867. gadā jau bija latviešu avīzes, un “Mājas Viesī” ir apraksts:

Bet kopš Ķeguma ūdens spēkstacijas uzcelšanas tādi pali vairs nav iespējami, un ieleja pieder diviem baseiniem: dienvidos Bluķupe tek uz Daugavu, ziemeļos Piķurga uz Juglas ezeru. Ūdensšķirtne (aplītis kartē) ir pie Salaspils—Getliņu ceļa ap 9,5 m vjl. pie Vētru mājām (tagad Meža iela 49):

Dabā Meža ielas ziemeļpusē Piķurga ir paliels, taisns grāvis:

Bet ar caurteku zem ceļa, tāpēc jāskatās, kas ir dienvidpusē. Tur ir Piķurgas izteka — tā ar lēcienu sūcas no mitras ieplakas:

Ieplaka ir ūdensšķirtne, tai otrā pusē jau ūdenīgs grāvis uz pretējo pusi, uz Bluķupi.

Iepriekš neiespējami skati

Rakstā par 5000 km nomīšanu šogad minēju, kur pēdējā kilometru tūkstotī esmu bijis:

“Bijis iepriekš neiespējams brauciens: jaunais Kundziņsalas tilts — ir labs.”

Attiecīgi ir arī iepriekš neiespējami skati.

Sarkandaugava lejup ar metallūžņu krautuvi:

Sarkandaugava augšup ar veco Kundziņsalas tiltu:

Pļavnieku padebeši

21. jūlijā. Dodos uz priekšu.

Valsts kancelejas direktora mazmājiņa

Izdomāju periodika.lv palasīt vecos “Latvijas Architektūras” numurus. Vispirms kļuva viegli žēl, ka žurnāks sāka iznākt tikai 1938. gadā — daudz interesantu rakstu nav ticis sarakstīts. Kaut vai par Teikas izbūvi. Bet tajā, kas ir, jau 2. numurā uzdūros apstulbinošam rakstam:

Va vellos! Nevis partiju laikā, kad visa kā varēja iespiest, bet Ulmaņlaikā ar autoritāru režīmu un cenzūru! Gribu redzēt arī mūsdienās rakstu par tagadējā (kad iecels) Valsts kancelejas direktora mazmājiņu!

Ķīšezera peldētava

Priekš dažiem gadiem, kad publicēja Rīgas dārzu un parku tresta karšu un plānu kolekciju, skatījos, kādas tur pērlītes. Viena, ko ieraudzīju, bija šī:

Ieinteresēja. Sāku meklēt periodika.lv, kas tur. Atklājās, ka Ulmaņlaikos, 1937. gadā izlemts celt kārtīgu Ķīšezera peldētavu. 1938. gada peldsezonā peldētava atklāta. “Brīvā Zemē” ir sulīgs apraksts par peldētavu no sadzīviskās puses pēdējā brīvās Latvijas vasarā. Savukārt no profesionālās puses cienīgs apraksts ir “Latvijas Architektūrā”. Ar attēliem, kāda peldētava bijusi:

Kad sākas krievu laiki, peldētava kļūst vēl viens piemērs, ka kopus cūka nebaŗojas. Avīzes gadiem ziņo, cik tā nolaista, pa laikam sola, ka nu tik būs, bet labumā neiet ne 1945., ne 1946., ne 1947., ne 1948., ne 1950., ne 1951., ne 1952., ne 1953., ne 1954., ne 1959., ne 1968. gadā. 50. gadu beigās peldētavu (139) vēl tomēr rāda Rīgas parādes puses plānā:

Bet 60. gadu beigās ar jūtamu atvieglojumu tiek atzīts, ka sociālisma saimniekošana piegānījusi Ķīšezeru tiktāl, ka peldēties tajā nav labi, attiecīgi peldētavas ar nevajag.

Kas bija palicis peldētavas vietā vēlīnos krievu laikos un pēc neatkarības atjaunošanas, nezinu. Varbūt kāds zina un var dalīties, kad no Mežaparka tramvaja galapunkta gar zvērudārza sētu gāja lejā, kas pēc noiešanas pie ezera bija labā pusē. Pagaidām pirmais minējums: aizaudzis plakums.

Bet tagad vairs tā nenoiesi — sēta priekšā. Lai tiktu pie peldētavas vietas, jāiet pa Jāņa Cimzes ielu, tad gar ezeru pa kreisi. Un tad paveŗas, ka peldētavas vietā jau daži gadi tāds klucis, ka šermuļi skrien:

Nez vai kāds tur arī dzīvo. Bet peldētava ne ēkas, bet peldēšanās vietas nozīmē dzīvtin dzīva, tik tagad tautas mutē Cimzes vārdā saukta. +27 grādos pilns, ka ņudz, un pat +17 grādos ir cilvēki gan smiltīs, gan ūdenī (skatīt sakustināto ūdeni augšējā kreisā stūrī):

Varžu ielas valdzinājums

Tīk man Varžu iela. Jo senāka par krievu laika Purvciemu. Un atblāzmo dzīvi, kāda bija, kad Varžu ielas malas grāvjos kurkstēja vardes, un kāda būtu varējusi būt. Ja ne krievu okupācija, tad “Mjenskas” lielveikala vietā būtu varens sešu (!) ielu krustojums, un viena no tām — Varžu:

Karte: 1201.lv

Bet tagad Varžu ielas sākums no Purvciema ielas ir vien eja starp privātmāju žogu vienā pusē un kādreizējo ceļmalas vītolu atvasēm otrā pusē:

Ielas vidum pa virsu 70. gados sabūvētas piecstāvenes, bet gals šobrīd ir daudzstāveņu pagalmā, turklāt no ielas palikusi ietve, uz to vērsti apgaismes stabi un privātmājas gar to, bet ne brauktuve:

Njā, tīk man Varžu iela.

Rīgas ainiņas

Vilkaines iela 3, Torņakalns.

Višķu iela 2, Ķengarags.

Dzirnavu iela 20, Bulvāŗi.

 

Ceļojums uz Padebešu valstību

Marko Polo aprakstīja savus ceļojumus uz Padebešu valstību pēc gadsimta ceturkšņa. Es — jau pēc četriem gadiem.

• Padebešu ciems

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju kartē netālu no reizēm braukta maršruta Padebešu ciemu. Līkums nebija pārāk liels, nekad tur nebiju bijis, tāpēc izlēmu aizbraukt un iepazīties. Pētīdams, kā labāk to darīt, uzgāju vēl vienu Padebešu valstības daļu, ko varētu apskatīt pēc tam. Bet attiecībā uz ciemu kartē brauciens bija tāds:

Tiesa, līdz turienei vispirms bija jātiek. Un ceļā pie Berģu un Vējdzirnavu ielas krustojuma uz nez kā pārgriezu kameru. Labi, ka somā bija labošanas piederumi. Pēc pusstundas negribētas pieturas biju gatavs turpināt ceļu. Bet bija zaudēts laiks, un tapa skaidrs, ka pagūšu apmeklēt tikai pirmo Padebešu valstības daļu un otra jāatliek citam braucienam.

Iebraukšana Padebešu ciemā ir no Gaŗās Jūdzes (nejaukt ar Gauso jūdzi no Ragaciema līdz Klapkalnciemam) krustojuma ar Upesciema—Langstiņu ceļu (Elenburgas ielu). Turpat ir arī Ziemeļnieku autobusa pietura. Var teikt, ka Padebešu ciems ir Gaŗās Jūdzes galā. Lūk, iebrauktuve — Gaŗās Jūdzes turpinājums aiz krustojuma, oficiāli saukts par Pērļu ielu:

Jāņa Akuratera mūzejs

Biju Jāņa Akuratera mūzejā Altonavas un Torņakalna ielas stūrī. Kārtējo reizi pārliecinājos, cik ļoti tas man patīk. Krāsu (brūns), materiālu (koks), mēroga (divstāvu savrupmāja) dēļ:

Bet ne tikai. Arī ar to, ka pagalmā ir augstākais punkts (14 m vlj.) pārredzamā apkaimē (līdz Torņakalna baznīcai — bet to no mūzeja neredz) un cik skaisti apkaimes skati paveŗas:

Pazemes cisternas riepu kalna vietā

Atceraties riepu kalnu Starta un Starta ielas krustojumā? Jā, Starta un Starta. Braucu gaŗām. Betona žoga vairs nav, var redzēt, kas iekšā. Iekšā būvbedre. Būvbedrē cisternas. Kā izskatās, palikšanai pazemē:

Ne katrā būvbedrē tādas. Ieinteresēja. Apskatījos izkārtni, ko tur ceļ — nolietotu riepu šķirošanas un pārstrādes ražotni. Labi, tātad paliek riepas, zināšu. Bet cisternu jēga nekļuva skaidra. Apskatījos internetos. Atradu smalku aprakstu. Bet arī nekļuva skaidrs, kam riepu smalcināšanā un tērauda ķeršanā ar magnētu vajag pazemes cisternu. Palīdzība no zāles?

Jaunmīlgrāvja ainiņas

Carnikavas iela ar pamestu dzelzceļa atzaru.

Itaļu pagalmiņš Tvaika ielā ar skatu uz naftas pārstrādes tvertnēm.

Sērkociņu jumis