Pa karstam


Pārbraucu šovakar ar sešgadnieku mājās. Ar riteņiem, protams. Silts, bet stipri vējains. Sieva jautā sešgadniekam:

— Vai brauci pa vējam?

— Pa karstam.

Solžeņicina “1914. augusts”


Februārī Ķīpsalas grāmatu izstādes maiņas stendā pārsteigts ieraudzīju Aleksandra Solžeņicina “1914. augustu” angļu valodā un grābu ciet. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“1914. augusts” ir pirmā grāmata (kā autors dēvē — mezgls) “Sarkanā rata” romānu ciklā, kas vēsta par lielāko ģeopolītisko katastrofu cilvēces vēsturē: lielinieku režīma iedibināšanos Krievijā. (Solžeņicins gan paguva tikt tikai līdz 1917. gada aprīlim — tātad līdz pašam apvērsumam netika.) “1914. augusts” vēsta par to, kas šai mēnesī notika, proti, 1. pasaules kaŗa sākšanos, konkrēti, Krievijas uzbrukumu un sakāvi Austrumprūsijā.

Tiesa, kad grāmata sākas ar iespaidīgiem Kaukaza dabas skatiem, tu saproti, ka vēstījums būs visai plašs. Tā arī ir. Pirmās nodaļas ir autobiografiskas un lielākoties tēlo bagātu Kubaņas ukraiņu saimniecību. Jā, priekš simt gadiem tautu robežas bija tādas, ka Kubaņa bija ukraiņu zeme un krieviem nemaz nebija pieejas pie Azovas un Melnās jūŗas. Ceturtā nodaļā gaŗāmejot pieminēts, ka puisis, kas dien armijā, pēdējo vēstuli sūtījis no Ostrolenkas. Zinot ģeografiju un kaŗa vēsturi, tu saproti — nebūs labi.

Vērsim pie lietas Solžeņicins ķeŗas tikai 10. nodaļā. Lai lasītājs varētu labāk izprast notiekošo, romāna sākumā ir pieminēto personu saraksts un Austrumprūsijas gabala karte. Man ar to nebija gana, tāpēc labākai izpratnei izmantoju vēl AAV Kaŗa akadēmijas lielisko kaŗa atlantu un vācu 1:25000 topografiskās kartes. Bija vērts. Negrasos pārstāstīt kauju gaitu; teikšu vien, ka mani, nevēsturnieku, Solžeņicina tēlojums pilnībā pārliecina. Ja Tannenbergas kauju pētījušiem ir citas domas, labprāt uzzinātu. Lasot dominēja divējas izjūtas. Pirmkārt, kā grieķu traģēdijā, kad varoņi cenšas un darbojas, bet viss iet uz nenovēršamu un šausmīgu galu. Otrkārt, kā ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājumā, kad viņš apraksta krievu kaŗa sākuma uzvaras pret austriešiem Galīcijā — kā 95% neefektīva armija uzveic 98% neefektīvu. Taču Austrumprūsijā 95% neefektīvai armijai pretī stājās 90% neefektīvi vācieši.

Solžeņicina ieskatā galvenie nopelni vācu uzvarā ir 1. korpusa komandierim Hermanim fon Fransuā (pretstatā priekšniekiem Hindenburgam un Ludendorfam), savukārt krievu pusē vainojama neorganizētība un gļēvi un nemākulīgi komandieŗi (pats sakautās 2. armijas komandieris Samsonovs tēlots viduvējs). Ārpus kaujas mēroga, taču atbilstīgs “Sarkanā rata” iecerei ir jautājums, kāpēc krievu pusē tāda neorganizētība un kāpēc armiju komandē gļēvuļi un nemākuļi. Autors tiešiem vārdiem neatbild, bet pēc izlasītā secināms, ka vainojama carisma iekārta, kas apspiež cilvēku un tirgus brīvību. Tiesa, apspiešana bija vēl samērā mērena. Solžeņicins tēlo arī pretējo pusi, kas vēlētos gāzt carismu, taču tā ir vēl atbaidošāka (te, iespējams, zināms svars autora un lasītāja zināšanai par turpmāko vēstures gaitu). Biju pārsteigts, cik dažs labs atgādina mūsdienu (arī latviešu) līberāļus. Nešaubos, labvēlīgos apstākļos arī mūsdienās atrastos, kas dažos gados atkārtotu gaitu no Grišķenes un Čieŗa pašpuikām līdz čekas nagu maucējiem un atjaunotu revolūcionārā Gulbenes tribūnāla darbību. Lai salīdzinām, kam tuvāki mūsdienu līberāļi: nācionālistam Zigfrīdam Meierovicam vai lieliniekam Oto Kārkliņam.

Lasīju 1974. gada izdevumu, kas savulaik maksājis smiekla 2,25 $. Tas tulkots no Solžeņicina Padomijā sarakstītā, bet vēlāk, brīvā pasaulē autors “1914. augustu” papildinājis ar Ļeņinu, Stolipinu un vēl šo to, kas man nu gājis gaŗām. Toties dabūju lasīt studenšu dzīves aprakstu, ko Solžeņicins nez kāpēc iespraudis starp krievu sagrāvi romāna kulminācijā un tās analizi virspavēlniecībā grāmatas nobeigumā. Kopumā bija interesanti un vērts, labprāt lasītu nākamo “Sarkanā rata” mezglu “1916. novembris”, bet dabū tu tādu par lētām naudiņām.

140 vārdu: Trampa trieciens


Attēls: Getty/Reuters

Domāju, pagaidīšu kādu dienu, lai aina kļūst skaidrāka un iespaidi nosēžas. Un aina tāda, ka par sešdesmit tomahauku cenu (ap 75 miljoni latu, pagalam niecīga daļa budžeta) Tramps nošāvis ne gluži sešdesmit, tomēr vairākus zaķus:

  • parādījis pasaulei, ka amerikāņi pēc Obamas gļēvulības gadiem atkal ir atpakaļ;
  • parādījis, ka var atbildēt uz neģēlībām zibenīgi un izlēmīgi;
  • parādījis, ka ir neparedzams ienaidnieku un maitu režīmiem;
  • brīdinājis Sīrijas diktātoru Asadu vairs nedarīt tādas neģēlības kā ķīmiskos uzbrukumus saviem pilsoņiem;
  • apkaunojis Asada saimnieku Putinu;
  • apkaunojis nelabvēļus, kuŗi iztēlo Trampu par putinistu;
  • pamājis ar slotaskātu Ziemeļkorejas diktātoram Kimam III turēties rātni;
  • īpaši liekams aiz auss tiem, kam netīk amerikāņu kaŗarosība ārzemēs — ievērojot iepriekšējos punktus, iespējams, novērsis vairākus kaŗus iedīglī;
  • ļāvis man no sirds izsmieties par dažiem Trampa nīdējiem Latvijā, kuŗi cenšas būt lielāki katoļi par pāvestu un meklē skabargas rīcībā, ko atbalstījusi amerikāņu Dēmokratu partija.
Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 3 Comments »

Artura Heilija “Galīgā diagnoze”


Sieva izlasīja Artura Heilija “Viesnīcu”, ko biju nesen nopircis, un atzina par gana labu, lai lasītu vēl citas Heilija grāmatas. Vispirms izlasīja “Stiprās zāles”, tad bibliotēkā paņēma “Galīgo diagnozi”. To es nebiju lasījis, tāpēc, sagaidījis rindu, ķēros klāt. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Galīgā diagnoze” ir pirmais Heilija romāns, ko tas sarakstījis 1959. gadā, 39 gadu vecumā. Kaut pirmais, tas jau pilnībā atbilst Heilija kanonam: darbavietas romāns, kas tēlo uzņēmuma vai iestādes darba iekšieni un reizē cilvēkus, kuŗi ir ar vājībām, trūkumiem, kritieniem, tomēr kopumā tikumīgi un, būdami mērķtiecīgi un uzņēmīgi, gūst panākumus.

Šoreiz tēlotais uzņēmums ir slimnīca, īpaši patoloģijas nodaļa. “Galīgā diagnoze” sarakstīta vairāk nekā priekš pusgadsimta, taču tādam medicīnā neizglītotam lasītājam kā es nešķita aizvēsturiska. Dažs laika zīmogs tomēr ir, piemēram, gaisa kondīcionēšanas trūkums vai ārstu smēķēšana darbā. Toties finanču lietas nemaz nav atkarīgas no laika. Romānā slimnīca pārtiek no brīvprātīgiem ziedojumiem un savu pakalpojumu pārdošanas, tāpēc spiesta strādāt labi un taupīgi. Un jāsecina, ka ar visiem aprakstītiem trūkumiem tāda kārtība pārāka par valsts budžeta mangošanu.

Sarakstīts aizraujoši (grūti atrauties), labā valodā, ko reizumis klupina Laimoņa Streipa tulkojums. Labprāt palasītu vēl Heilija, bet ne tik ļoti, lai pats meklētu bibliotēkās.

Februāŗa statistika: nelegālas imigrācijas vilnis saplacis zem 250 tūkstošiem gadā


Aizņemtības dēļ maķenīt iekavējies kārtējais mēneša pārskats par nelegālo imigrāciju pāri Vidusjūŗai. Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, februārī Eiropā tādā veidā ieradušies 10 tūkstoši, kas ir vairāk nekā 7 tūkstoši janvārī, tomēr jūtami mazāk par pērnā februāŗa 61 tūkstoti. Tāpēc imigrācijas vilnis saplacis līdz 245 tūkstošiem pēdējā gada laikā:

Sīkākā dalījumā Grieķijā iebr[a]ukušo skaits mēnesī bijis 1,1 tūkstotis, turpinot lēnu lejupslīdi no 3,4 tūkstošiem augustā. Labākai apjēgšanai: intensitāte tāda, it kā Latvijā februārī būtu ieradušies ~160 nelegālu imigrantu. Tiesa, minētais 1,1 tūkstotis ir daudz mazāk nekā 57 tūkstoši 2016. gada februārī, un šī atšķirība kārtējo reizi rāda, ka imigranti nebēg uz Eiropu no kaŗiem un vajāšanām — jo vai tad Sīrijā šobrīd 52 reizes (57 066 / 1089) mierīgāka dzīve nekā pērn ap šo laiku? Vai tad Grieķijā kļuvis 52 reižu grūtāk iekļūt? Nē, 9. martā apritēja gads, kopš Maķedonija tur slēgtu robežpārkāpējiem robežu ar Grieķiju un sargā eiropiešu tautas.

Toties Italijā robežu tur vaļā, pat vēl vairāk — ES migrantu sūknētāji imigrantus aktīvi uzņem, kolīdz tie tikuši ārā no Lībijas ūdeņiem, un tad organizēti ved pāri Vidusjūŗai Eiropā. Pielīdzinot attālumus Latvijai, tas būtu, it kā pietiktu nolaisties pa Daugavu no Ķengaraga līdz ietekai jūŗā un tur varētu pārsēsties kuģī, kas par velti aizved uz apsolīto zemi Stokholmā. Vai arī, ja rēķina pa jūŗu, tad būtu pašu spēkiem jātiek no Daugavas ietekas līdz Mellužiem vai Lilastei, kur dežūrētu kuģi uz Stokholmu. Ziemā laikapstākļi nelabvēlīgāki, tāpēc nelegālu imigrantu plūsma samazinājās no 27 tūkstošiem oktobrī līdz 4,5 tūkstošiem janvārī, taču februārī atkal jau bija 9 tūkstoši iebr[a]ucēju. Un tas ir vairāk nekā dubults skaits, salīdzinot ar citiem februāŗiem: 2014. — 3,3 tk, 2015. — 4,4 tk, 2016. — 3,8 tk. Te var redzēt, kā darbi atšķiŗas no ES vārdiem. Varētu iebilst, ka pagājis maz laika kopš ES vārdu pieņemšanas februāŗa sākumā, lai kaut ko secinātu, taču nez kāpēc Maķedonijai (skatīt iepriekš) pietika ar dažām dienām, lai radikāli mainītu (izbeigtu) migrācijas plūsmu.

“Domuzīmes” 2017. gada pavasaŗa numurs


Esmu izlasījis jaunāko (pavasaŗa) “Domuzīmi” un nu varu dalīties iespaidos. Numurs iepatikās ar pirmiem rakstiem (stāstiem, tas ir), turpmākais to nemaitāja, un patika saglabājās līdz pašām beigām. Konkrēti, pirmais stāsts bija cienīgs Gunša Bereļa karātavu humors. Otrais bija Kristīnes Želves skolēna gaitu stāstiņi. Daudziem iespaidu vājināja kulminācijas trūkums. Tiesa, ja autore stāstījusi savas atmiņas, tad, protams, īstā dzīvē lielākai daļai notikumu nav literāri skaistas kulminācijas. Liels pluss toties bija kancelejiska stāstiņu valoda. Labākās epizodes: “Sarkanie ciemiņi” un “Pīpēšana” (labumu izšķirīgi radīja humors).

Vākā par numura tematu pieteikts latviešu valodas stāvoklis, taču žurnālā par to tikai viena diskusija. Un tā diskusija pilna it kā pareizām frazēm, bet rada nespēka iespaidu. Kad izlasīju, uz mēles bija jautājums: “Bet, Druvietes kundze, jūs taču bijāt izglītības ministre. Kāpēc jūs neieviesāt principu “valsts skolā — valsts valodā”? Vai arī jūs kā Šadurskis — kamēr Eiroparlamentā, tikmēr varens, kolīdz ministrs, tā aste kājstarpē?”

Vēl piezīme redakcijai: mazliet kaitina kroniska neizdarība — numura temats pieteikts, taču nav veidota vienota noskaņa visa žurnāla gaŗumā. Arī šoreiz.

Trešā virsotne pavasaŗa “Domuzīmē” manā lasījumā ir Jāņa Šiliņa “Bēgļi pret impēriju” par 1. pasaules kaŗa latviešu bēgļiem, viņu attieksmi pret Krievijas 1917.—1918. gada notikumiem un dalību tajos. Dažam nevar piekrist, piemēram, nekritiski par patiesību pieņemta lielinieku pīlīšu pūšana:

Lielinieki aicināja demokratizēt bēgļu palīdzību un efektīvāk izmantot to rīcībā esošo resursus. ..

Trūkstot līdzekļiem, lielinieki aizmirsa agrākos solījumus..

It kā lielinieki būtu dēmokratiskāki par bēgļu organizāciju vadītājiem Vili Olavu, Jāni Čaksti, Zigfrīdu Meierovicu, Jāni Goldmani, Jāni Zālīti, Arvedu Bergu u.c. It kā lielinieki ārēju apstākļu dēļ bija spiesti atkāpties no solījumiem — nevis atmeta līdzīgi kā Satversmes sapulci, kad pēc varas sagrābšanas vairs nevajadzēja.

Sakritības pēc lasīju “Domuzīmi” brīdī, kad lasīju latviešu avīzes par cara krišanu. Sasaucās. Avīzēs atradu pāris nezinātu un negaidītu lietu. Viena — ka latvieši atklāti prasīja latviešu zemju apvienošanu vienotā autonomijā vēl priekš cara krišanas. Par neatkarību runas nebija, bet jaušams, ka paraugs ir pusneatkarīgā Somija. Un šīsdienas acīm skaidrs, ka neatkarība, ja arī tobrīd pat domās nebija, būtu loģisks prasību un virzības galapunkts. Otra lieta — bija avīzes, kur Krievijas ziņu rubrika saukta “Iekšzemē”, bet bija arī, kas šķīra Latviju un Krieviju un pēc cara krišanas ziņoja, ka tur, Krievijā (kas nav mūsu Latvija) nodibināta jauna valdība.

Biju jau uzšķīris pēdējo lappusi, kad iekāpu darvas karotē. Līdz šim par Ronaldu Briedi bija ne pārāk dziļš, neitrāls iespaids. Paldies, tagad ir dziļāks un ne vairs neitrāls. Jo piešķirtā lappuse izmantota arī, lai noķengātu AAV prezidentu Donaldu Trampu un amerikāņus vispār:

Ienāk, pateicoties tam, ka pozicionējis sevi kā politkorektuma, multikulturālisma un globālisma pretinieku, seksistu un rasistu. Jo arī migrantu nācijā var briest pārliecība, ka valsti apdraud imigranti un glābt to var vienīgi Lielais Ķīnas mūris uz robežas ar Meksiku un visu neeiropiešu, vietējos indiāņus ieskaitot, deportācija uz citu kontinentu.

Varētu domāt, ka tā ir ironija — galu galā esejas temats ir ironija. Tomēr autors turpat paskaidro: “Ironiju te meklēt lieki..” Tātad meli un viltusziņu izplatīšana par svarīgāko Latvijas sabiedroto.

PAPILDUS 22.03. Esmu saņēmis redakcijas atsauksmi:

Labvakar, Ritvar! Paldies par žurnāla apskatu un viedokļa izteikšanu. Gribēju viest skaidrību: proti, Jūs norādāt uz to, ka tiekot pieteikts numura temats, bet hroniskas neizdarības dēļ “netiek veidota vienota noskaņa visa žurnāla garumā”. Mēs neveidojam tematiskus numurus, tāpēc vāka pieteikumos izceļam autorus vai tēmas, kas var piesaistīt lasītāju, arī vizuāli lielākais pieteikums izriet no viena raksta vai stāsta. Tam nekad nav bijusi tematiskas ievirzes loma. Tā ka par neizdarību tomēr nav runa. 🙂 Gribēju Jums to pateikt, lai tā bilde – skaidrāka. Sveicinot – Rudīte

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Ušakovs: ja Strīķe kandidēs, “Vienotība” noteikti netiks iekšā


Saskaņotais resurss (paldies Mārim Alksnim par apzīmējumu) focus.lv iespiedis priekšvēlēšanu interviju ar “Saskaņas” Rīgas pilsētas galvu Nilu Ušakovu. Atbildot, kādu prognozē nākamo Rīgas domes sastāvu, galvenais Ušakova vēstījums ir — loterija:

Es domāju, ka šo Rīgas domes vēlēšanu gala rezultāts zināmā mērā ir loterija, jo ir grūti prognozēt ne tikai atsevišķu partiju rezultātus, bet arī vēlētāju aktivitāti. .. Ja man šodien jautā, kuras partijas tiks nākamajā Rīgas domē un kuras netiks, pateikšu godīgi, tā var būt absolūta loterija..

Taču tūlīt pēc tam Ušakovs izteic konkrētu, viegli pārbaudāmu īstermiņa prognozi:

Ij ne trīs mēneši nepaies, kad redzēsim, cik tāda prognoze vērta.

%d bloggers like this: