140 vārdu: Nikolaja Kalniņa “Rijas zēnu rota”


Lasot “Ciemu uz riteņiem”, atradu tajā norādes uz agrākiem notikumiem, kas esot aprakstīti citā Nikolaja Kalniņa darbā “Rijas zēnu rota”. Tā kā “Ciems uz riteņiem” visai patika, ņēmos meklēt “Rotu”. Paldies labiem cilvēkiem, pasaule sadevās rokās, ieguvu īpašumā drīz, viegli, ērti un lēti. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Rijas zēnu rotai” ir rets tvērums (vismaz citas tādas grāmatas nezinu nosaukt): par Baigo gadu pusauga skolēnu acīm. (Jā, -ēnu, nevis -nieku, jo rotā ir arī meitenes.) Sākot no krievu ienākšanas 1940. gada vasarā un beidzot ar viņu padzīšanu 1941. gada vasarā, sākot ar zēnu kaŗa spēlītēm un beidzot ar īstu kaŗošanu. Un ar skolas gaitām pa vidu. Silti ieteicama lasīt vēlīnā pamatskolā, lai labāk izprastu tā laika notikumus gan vispār, gan īpaši, kā tie attiecās uz skolēniem. Atšķirībā no “Ciema uz riteņiem” nav tikai piedzīvojumu, bet arī pārdzīvojumu grāmata.

Advertisements

Izgriezt zarnas


Deviņgadnieks samācīja divgadniecei teicienu “izgriezt zarnas”. Tagad neapmierināts, ka tā to saka par viņu. Tomēr mācības domāt, ko dari un kādas tam būs sekas, nav.

140 vārdu: Artura Voitkus “Svešinieki un piedzīvotāji”


Turpinot iepazīt trimdas daiļliterātūru, esmu izlasījis Artura Voitkus “Svešiniekus un piedzīvotājus” un nu varu dalīties iespaidos. Tas ir bēgļu nometņu romāns, kas bez lieka heroisma rāda latviešu nometņu sadzīvi Vācijā pēc 2. pasaules kaŗa. Autors seko plaša personu pulka gaitām, visvairāk pievērsies mācītājam Kasparam Madaram. Pēc grāmatas izlasīju Voitkus dzīves gājumu, un kļuva skaidrs, ka mācītājs galvenais varonis nav nejauši: pats autors tāds bija. To zinot, vēl cienīgāk jāvērtē Voitkus māka sarakstīt pilnīgi laicīgu romānu un iztikt bez svētulības.

Stiprākais iespaids bija saistīts ar nesen iepriekš lasīto “Ciemu uz riteņiem”: visu laiku šķita, ka abus darbus sarakstījis viens autors un darbība notiek vienuviet, tikai “Ciems” rakstīts pusaudžiem un tēlots pusaugu zeņķa acīm, bet “Svešinieki un piedzīvotāji” ir pieaugušo romāns. Valoda laba, nav gaŗlaicīgi, tēli nav trafareti un darbojas ticami. Iesaku izlasīt, ja ir vēlēšanās sīkāk iepazīt latviešu bēgļu nometņu dzīvi.

Polītikas un sociālā taisnīguma cīnītāju likumi


Domāju, vai ikviens dzirdējis par Mērfija likumiem. Daudzi gan jau var nosaukt vismaz vienu. Lasot polītikas rakstus, ievēroju, ka līdzīgi tiek pieminēti arī Konkvesta polītikas likumi. Izrādījās, runa par angļu vēsturnieku Robertu Konkvestu, kas 1968. gadā laida klajā “Lielo terroru” — pētījumu, kur visādiem sociālistiem par dusmām atmaskoja Staļina 30. gadu terroru. Sekojot Mērfija likumu domai, ka ikvienā jokā ir daļa joka, Konkvests formulējis trīs polītikas likumus:

  1. katrs ir konservātīvs lietās, ko zina vislabāk;
  2. organizācija, kas nav nepārprotami labēja, agri vai vēlu top kreisa;
  3. vienkāršākais veids, kā izskaidrot birokratiskas organizācijas rīcību, ir pieņemt, ka to kontrolē tās ienaidnieku kliķe.

Reizēm, kad pieminu likumus citiem, sarunas biedrs ne vienmēr uzreiz sapratis trešo likumu. Parasti tādās reizēs palīdzējusi attiecināšana uz konkrētu organizāciju jautājuma formā: ja [organizācija] gribētu sagraut [oficiālo darbības mērķi], ko tā darītu citādi?

Un nesen ieraudzīju, ka formulēti arī sociālā taisnīguma cīnītāju likumi (ja kāds var iztulkot trāpīgāk, būtu pateicīgs):

  1. sociālā taisnīguma cīnītāji vienmēr melo;
  2. sociālā taisnīguma cīnītāji nekad nepiekāpjas;
  3. sociālā taisnīguma cīnītāji vienmēr piedēvē citiem savu uzvedību.

Njā, diemžēl jokos tikai daļa joka.

Valža Rūmnieka “Ozola grāmata”


Valža Rūmnieka “Laika spēļu” ieinteresēts, lūdzu deviņgadnieku, kad viņam gadījās gājiens uz bibliotēku, atnest man tā paša autora “Ozola grāmatu”, kuŗas turpinājums ir “Laika spēles”. Deviņgadnieks laipni izlīdzēja, nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Grāmatā izdošanas gada nav, tak citi avoti vēsta, ka esot 1998. Tas izskaidro visai labi atainoto 90. gadu noskaņu:

— ..Mēs apstāsimies pie kādas mājas, un jūs vērosiet izeju. No turienes iznāks vīrietis un iekāps Nissan tipa džipā. Vai zināt, kas ir džips?
— Jā! — mēs ar Pēci iesaucāmies, bet Aija drošības pēc pārjautāja: — Vai tā ir apvidus mašīna?
— Jā, jā, — Krūmiņš piekrita, — tādas tagad Rīgā ir vairākas. Gan jau pie izdevības parādīšu!
Mēs iesēdāmies žigulī, kas itin nemaz neliecināja par piederību policijai, un devāmies ceļā.

Par pārējo tomēr taisnība sievai, kas paguva izlasīt pirmā: samocīti. Varbūt apnīk lasīt trešo reizi pēc viena trafareta darinātus rakstudarbus, bet arī man fantastika šķita pārāk neticama un murgaina. Stāvokli neglāba pat teiciniekam tīkamā 14. trolejbusa iepīšana. Nē, nav vērts. Par spīti tam, cik atzīstami Rūmnieks “Ozola grāmatu” pārdesmit gadu vēlāk iepinis “Laika spēlēs”. Nē, diemžēl nē. Lai nes atpakaļ uz bibliotēku nelasījis.

“Replace Baltica”, un vai jauna migrantu iepludināšana glābs Latviju


Nelegāli imigranti 2016. g. 29. februārī cenšas iekļūt no Grieķijas Maķedonijā. Pjēra Kroma foto

Ieraudzīju sejgrāmatā diskusiju par migrāciju. Paldies rakstītājiem, ierosinājāt arī mani izteikties. Tā kā domas gaŗākas par caurmēra sejgrāmatas atsauksmi un arī par 140 vārdiem gaŗākas, rakstu te. Lai būtu apaļi, tad desmit punktu.

  1. Marksisti gan sludina, it kā cilvēki būtu savstarpēji aizvietojamas darbspēka vienības bez savas gribas, tēvijas, tautības un mentālitātes, tomēr tā nav. Tāpēc galvenais jautājums attiecībā uz migrāciju Latvijā ir: kā tā ietekmēs latviešu īpatsvaru. Jo svarīgi ir nevis cik, bet kas dzīvos Latvijā. Jo saimniecību var sakārtot dažos gados, bet izkropļota iedzīvotāju sastāva labošanai vajag gadu desmitus.
  2. Tāpat nepatiesa ir propaganda, it kā attiecībā uz iedzīvotājiem vairāk būtu labāk. Tā nav. 1945.—1988. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits strauji auga, taču latviešu dēmografiskais stāvoklis un nākotnes izredzes tikai pasliktinājās — tieši tāpēc, ka iedzīvotāju skaits auga, jo pieaugumu deva sveštautiešu migrantu iepludināšana. Ja vairāk būtu labāk, tad Latvija taču cietusi smagus zaudējumus un bijusi nelietība, kad no Latvijas izveda okupācijas armiju — jo tā Latvija zaudēja desmitiem tūkstošu vīriešu pašā spēka vecumā. Nē, svarīgi ir nevis cik, bet kas dzīvos Latvijā. Īslandē ir 340 tk iedzīvotāju, gandrīz seškārt mazāk nekā Latvijā, un īslandiešu summārais dzimstības reizulis ir ~1,7, salīdzinot ar latviešu ~1,85. Taču īslandiešu dēmografiskais stāvoklis daudz labāks nekā latviešu, jo viņi savā zemē ir 86% iedzīvotāju. Jā, un, kas to būtu domājis, arī dzīves līmenis šiem augstāks. Nigerijā toties 186 mln iedzīvotāju un ārkārtīga tik cildinātā tautu dažādība, bet vai tas nesis turību un saticību?
  3. No zemas dzimstības tautas neizmirst. Dabiskais pieaugums ir ģeometriska progresija. Ja arī tās kvocients būtu zemāks par 1, piemēram, 0,9, tā var turpināties bezgalīgi ilgi. Nē, tautas izmirst pārtautošanā: kad to zemē sarodas sveštautieši un pārmāc pamattautu.
  4. Augstāka dzimstība (summārais dzimstības reizulis >2,1) nes paplašinātu ataudzi un iedzīvotāju skaita augšanu. Protams, ne pēc 9 mēnešiem, bet ar laiku gan. Tā ka, ceļot dzimstību, tas veidos dabisko ataudzi, kaut šobrīd nav tik daudz sieviešu, cik, piemēram, priekš gadiem desmit.
  5. Dēmografijā pastāv tāds stabilu iedzīvotāju jēdziens. Proti, ja dzimstība ilgāku laiku turas puslīdz vienā līmenī, vecumgrupu attiecība stabilizējas — vienalga, vai nākamā paaudze būtu divreiz lielāka par iepriekšējo, divreiz mazāka vai tikpat liela. Attiecībā uz Latviju tas nozīmē, ka novecošanās ir pagaidu process un tā apstāsies.
  6. Nepatiesa ir propaganda, kas uztiepj viltusizvēli: vai nu atsākt migrantu iepludināšanu, ko, kā toreiz šķita, uz visiem laikiem izbeidza 1989. gadā, vai kļūt par Ziemeļkoreju — nabadzīgu un etniski viendabīgu zemi. Nē, ir arī Dienvidkorejas un Japānas ceļš — turīga un etniski viendabīga zeme. Japānā zema dzimstība ir jau kopš 70. gadu vidus. Un nekas, dzīvo cepuri kuldami ar 1,45 bērnu summāro dzimstības reizuli un tikai 2% sveštautiešu (un ar saviem 127 mln iedzīvotāju uzņem veselus 28 bēgļus gadā), kaut miljards strādīgu ķīniešu un 100 mln strādīgu filipiniešu daudz tuvāk nekā Latvijai. Dienvidkorejā summārais dzimstības reizulis vispār 1,2, viens no zemākiem pasaulē, bet korejieši — 96% iedzīvotāju. Nē, lai tiktu pie turības, nevajag turēt robežas vaļā pasaules iebraucējiem. Vajag, pirmkārt, atmest sociālismu un, otrkārt, turēt robežas vaļā informācijai, pakalpojumiem un precēm.
  7. Tāpat viltusizvēles propaganda izliekas nezinām, ka trešās pasaules imigrantu iesaistīšanās darba tirgū ir jūtami zemāka nekā eiropiešu pamattautu un imigranti daudz biežāk pārtiek no pabalstiem nekā pamattautas. Tikai daži piemēri: Vācija, Lielbritanija, Nīderlande. Īstenībā ir arī pirmie Latvijas finanču plūsmas skaitļi. Ja pareizi saprotu, tad ~350 migrantu apčubināšanai iztērēts ~10 mln eiru.
  8. Nevajag sociālistiskā garā ignorēt, ka darbspēka tirgus kā jebkurš pakalpojumu un preču tirgus ir dinamiskā līdzsvarā starp pieprasījumu un piedāvājumu. Tādas lietas kā 35 000 vai cik darbinieku trūkums nav kā sugas. Ja kaut kur parādās darbinieku trūkums, tad tirgus reakcija ir paaugstināt algas, darba ražību, pārprofilēties utml. Reakcija uz to ir lielāks darbinieku piedāvājums un mazāks pieprasījums, un atkal iestājas līdzsvars. Varētu iebilst, ka, paaugstinot algas, Latvijas uzņēmumi kļūst nespējīgi konkurēt. Atvainojiet, Latvijai ir vēl ļoti lielas iespējas veicināt spēju konkurēt un latviešu uzņēmību, samazinot nodokļus un izskaužot birokratiju. Lai paskatāmies uz Ameriku, kā tur Tramps veicinājis pilsoņu uzņēmību, nebūt ne radikāli, tomēr likvidējot uzņēmības šķēršļus, kas pastāvēja Obamas laikā, un radot uzņēmībai labvēlīgu gaisotni. Rezultāti redzami gan bezdarba, gan IKP un biržas skaitļos.
  9. Aplami ir nekritiski izmantot valsts iestāžu prognozes. Jo valsts iestāžu spēja kaut ko trāpīgi prognozēt vispār ir apšaubāma. Viens piemērs: nesamērīgi optimistiska saimniecības un darbspēka prognoze vēl 2008. g. pavasarī. Otrs: uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšanas ietekmes prognoze. Finanču ministrija prognozēja, ka, to samazinot no 25% līdz 22%, 2002. g. UIN ieņēmumi kritīsies par 11,8 mln Ls jeb 12%. Dzīvē ieņēmumu starpība bija 11,3 mln — taču plusā. Pārdesmit miljonu, ceturtdaļa pētāmās parādības — viedajiem valsts plānotājiem tas ir sīkums.
  10. Emocionāls paņēmiens piesaukt pensijas arī nevietā, jo pašreizējā pensiju sistēma pati par sevi ir valsts īstenota pilsoņu aplaupīšana un krāpšana: obligātā piespiedu kārtā atņemt pilsoņiem naudu, solot to varbūt atdot pēc gadu desmitiem, un, ja cilvēki tiešām aizdzīvo tos gadu desmitus, tad paaugstināt pensijas vecumu, lai tak tie pilsoņi beidzot apmirst un nauda nav jāatdod. Tāpat aplami apgalvot vai iedomāties, ka citi cilvēki par tavu naudu rūpēsies vairāk nekā tu pats. Līdzīgi kā jebkura cita dzīvošana par citu cilvēku naudu, kādu laiku pensijas var darboties, bet pēc tam sabrūk, jo aptrūkst vai nu citu cilvēku naudas, vai citu cilvēku pašu.

Nobeigumā varu piebilst, ka šo domu publicēšanu iekavēja kādas velkamistu propagandas lapas un mājās savākto krievu laika ģeografijas un dēmografijas izdevumu pārlasīšana. Līdzības ir apbrīnojamas.

Dabiskās iedzīvotāju migrācijas rezultātā vēl daudznacionālāka kļūst katra mūsu republika tādā vai citādā mērā — katrs apgabals un katra pilsēta.
/Andropovs, Jurijs. Runu un rakstu izlase. Rīga : Avots, 1984. 10. lpp./

Straujā saimniecības attīstība pēckara periodā radīja nepieciešamību pēc dažādu kategoriju strādniekiem un inženiertehniskajiem kadriem, tādēļ no brālīgajām republikām iebrauca citu nacionalitāšu pārstāvji, lai palīdzētu sociālistiskajā celtniecībā. Pļaviņu HES celtniecībā vien tika nodarbināti strādnieki no 23 dažādām nacionalitātēm. Visas padomju republikas savstarpēji apmainās kadriem, tādēļ arī iedzīvotāju sastāvs tajās ar laiku kļūst daudzveidīgāks.
/Graudiņa, Velta, Kastrone, Klāra. Latvijas PSR ģeogrāfija. Mācību līdzeklis 7. un 8. klasei. II izdevums. Rīga : Zvaigzne, 1974. 83. lpp./

Pēc aptuveniem aprēķiniem Latvijā darbaspēka trūkums sasniedz 30 000 cilvēku. Tas jākompensē ar esošo darba resursu efektīvāku izmantošanu un arī ar strādnieku pieplūdumu no citām republikām. Padomju Latvijā ierodas pārsvarā darba spējīgi cilvēki. Tāpēc mehāniskā pieauguma (ieceļošanas jeb pārvietošanās) rezultātā ik gadus uzlabojas republikas iedzīvotāju struktūra un palielinās darbaspēka resursi.
/Graudiņa, Velta, Kastrone, Klāra. Latvijas PSR ģeogrāfija. Mācību līdzeklis 7. un 8. klasei. II izdevums. Rīga : Zvaigzne, 1974. 86. lpp./

Ekonomika kā primārais sabiedrības attīstības faktors prasīja, lai demogrāfija kā sekundārais faktors nekavētu kopējo sabiedrības attīstības tempu. Šī pretruna bija jāatrisina un tā tika atrisināta tādējādi, ka tika radīti apstākļi, lai demogrāfiskā kustība kopumā (dabiskā un mehāniskā) apgādātu tautas saimniecību un kultūras sfēru ar vajadzīgo darbaspēku. Tā kā viena demogrāfiskā faktora sastāvdaļa — dabiskā kustība konkrētajā situācijā to nodrošināt nevarēja (dažādu iemeslu dēļ), tad bija jāizmanto demogrāfiskā faktora otrā sastāvdaļa — mehāniskais pieaugums. Tātad migrācija kā demogrāfiskā procesa sastāvdaļa konkrētajos apstākļos ļāva tautas saimniecību kaut daļēji apgādāt ar darbarokām.
/Mežgailis, Bruno. Padomju Latvijas demogrāfija: struktūra, procesi, problēmas. Rīga : Avots, 1985. 276. lpp./

Runājot par migrāciju vispār un pozitīvu migrācijas saldo atsevišķi, jāatzīst, ka tā ir parādība, kas parasti raksturīga teritorijai, kas attīstās. Teritorija, kurā ir stabili, pastāvīgi iedzīvotāji, kurā neiebrauc un no kuras neizbrauc cilvēki, ir sastingusi, tajā nav attīstības. Ņemot vērā, ka migrācija ir sabiedrības ekonomiskās dzīves pavadone, tā liecina par sabiedrības attīstību kopumā.
/Mežgailis, Bruno. Padomju Latvijas demogrāfija: struktūra, procesi, problēmas. Rīga : Avots, 1985. 286.—287. lpp./

Pavisam nobeigumā diemžēl jāpiebiedrojas tautas saprātam, kas priekš pusotra mēneša beidzot atšifrēja, ko nozīmē mistiskie ‘Re:’ burti “Re:Baltica” nosaukumā. ‘Replace’. “Replace Baltica”.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 8 Comments »

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzina: Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu iznākumi Latvijā


Rakstu rakstu par migrāciju saistībā ar Latvijas saimniecību un dēmografiskām izredzēm, tomēr jāpārtrauc. Jo tieši priekš apaļiem simt gadiem Latvijā notika Krievijas Satversmes vēlēšanas. Tāpēc pārpublicēju, ko esmu iepriekš licis emuāros par šo vēlēšanu iznākumiem Latvijā.

Mans zelts ir mana tauta

Sākumā bija karte.

KR SS 1917

Un karte mani pamudināja turpmākam. Bet vispirms laikam jāpaskaidro. Šī ir Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu karte. 1917.gadā pēc cara gāšanas tika nolemts, ka turpmāko valsts iekārtu noteiks satversmes sapulce. Bet pusmēnesi priekš tās vēlēšanām varu sagrāba komūnisti (Ļeņins&Co). Viņiem Satversmes sapulce vairs nebija vajadzīga un bija bīstama. Vēlēšanām vēl ļāva notikt — draudu, iebiedēšanas un izrēķināšanās gaisotnē. Kad kļuva skaidrs, ka komūnisti Satversmes sapulcē ir mazākumā (22% balsu), un jaunievēlētais parlaments centās sākt darbu, to vienkārši padzina.

Kartē izceļas Vidzemes guberņa, kur bija visaugstākais lielinieku vēlētāju īpatsvars. (Tobrīd igauņu apdzīvotā guberņas ziemeļu daļa jau bija pievienota Igaunijas guberņai, bet šī nav liela kartes kļūda.) Latvija tolaik bija sadalīta. Vispirms jau trīs guberņās. Vidzemes guberņā ietilpa Rīga un Vidzeme, Kurzemes guberņā Kursa, Zemgale un Sēlija. Latgale ietilpa Vicjebskas guberņā kopā ar baltkrievu zemēm. Gandrīz visa Kurzemes guberņa bija vācu ieņemta, un tur vēlēšanas nenotika. Tāpat Rīgā un lielākajā daļā Rīgas apriņķa. Pārējā Vidzemē vēlēšanas notika…

Skatīt ziņu 757 more words

%d bloggers like this: