140 vārdu: jauns sākums Armenijā


Nikols Pašinjans. Attēls no @EPOCNEWS

Armenijas parlaments premjera amatā apstiprinājis Nikolu Pašinjanu. Vēl priekš pusmēneša viņš bija aiz restēm, bet nu armeņu samta revolūcija ir uzvarējusi. Būtība tāda, ka tauta nevēlējās, lai ilgais valsts vadītājs Seržs Sargsjans pārsēstos no prezidenta amata premjera krēslā un turpinātu valdīt. Milzīgi nevardarbīgi protesti panāca Sargsjana atkāpšanos (ja pareizi saprotu, arī aizlidošanu uz Sočiem) un nu protestu līdeŗa apstiprināšanu par premjeru, kaut parlamentā vairākums līdz šim bija Sargsjana partijai.

Var vēlēt armēņiem, lai izdodas sākt jaunu, skaistu, godīgu dzīvi. Bet mums svarīga starptautiskā lietas ietekme. Un ietekme ir tāda, ka Putins zaudējis. Pat, ja jaunā valdīšana ārpolītiski būs tikpat orientēta uz Krieviju, cik vecā, Armenija parādījusi, ka tauta var atbrīvoties no valsts vadītāja, kas aizsēdējies pie varas. Un tas Putinam, it kā ar Ukrainu nepietiktu, ir pagalam netīkams paraugs. Ne tikai paraugs — arī kārtējais solis tuvāk Kremļa lupatu imperijas sabrukumam.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 2 Comments »

Dienas prieks: vasara


Zinu, nav, kam, tik un tā esmu pateicīgs par vasaras sākšanos. Jo īpaši maijā. Siltuma sajūta ir burvīga. Protams, 5° vairāk būtu vēl jaukāk, tak esmu pateicīgs par to, kas ir.

Entonija Dora “Mums neredzamā gaisma”


Deviņgadnieks nez kāpēc paņēma bibliotēkā Entonija Dora “Mums neredzamo gaismu”. Varbūt tāpēc, ka par 2. pasaules kaŗu, varbūt tāpēc, ka par bērniem. Un pēc neilga laika vecāki varēja viņu sveikt par pirmo izlasīto romānu. Es lasīt negrasījos, grāmatu paņēma sieva, izlasīja un silti ieteica man. Piedāvājums bija neatvairāms. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Jā, ir par 2. pasaules kaŗu un bērniem tajā. Bet vispār skumjš, saviļņojošs stāsts par cilvēcību. Autora un tulkotājas Māŗas Poļakovas kopdarbs teicams arī valodas, īsu nodaļu un spraigas darbības ziņā. Varēja vien vairāk īpašvārdu latviski tulkot. Aizrauj: biju iecerējis tās 543 lappuses izlasīt 5…6 dienās, tak pa Darba svētku brīvdienām izrāvu trīs diennaktīs. Tagad apskatījos datorā, un šķiet, ka būtu bijis vēl labāk, ja lasot sekotu līdzi ieliņām gūgles kartēs.

Lielākais trūkums: plakātiska 2. pasaules kaŗa attēlošana, kas nereti sastopama rietumeiropiešu un amerikāņu darbos. Iznākumā ir gan atsevišķas faktu kļūdas (Senmalo nebija pēdējais vācu atbalsta punkts Bretaņā, vācieši Austrumu frontē 1942. gada februārī—martā jaunus naftas laukus neieņēma, pie Kijivas 1944. gada augustā nedarbojās zonderkomandas), gan lasītāja vedināšana maldos, it kā patriotisms būtu nācionālsociālisma pirmā pakāpe un austrumos pret vāciešiem būtu kaŗojis labais tēvocis Džo.

Paldies sievai, ka ieteica, visu cieņu deviņgadniekam, ka izlasīja, jānes atpakaļ uz bibliotēku. Bija vērts.

Kārlim Marksam 200, kāds viņam sakars ar komūnismu, un vienkāršs tests, cik marksiska ir Latvijas valsts


Tuvojoties 200 gadiem kopš Kārļa Marksa dzimšanas, esmu pamanījis, ka internetos arī dažs latvietis nikni vai it kā izbrīnīti vaicā, kāds sakars baltajam un pūkainajam vectētiņam Marksam ar komūnisma zvērībām. Ar parasto marksistu apgalvojumu, ka nekas, kas līdz šim mēģināts, nav bijis īstais:

Nezinu, vai tie zaļi jaunekļi, kas paši nav pieredzējuši marksistu režīma, padomju dinozauri, mūsdienu Rietumu priecas mācības sasūkušies tirliņi, sarkani troļļi vai noderīgi muļķi. Tomēr arī apaļā gadadienā jāatgādina: sakars ir vistiešākais. Turklāt pat Padomija zvērībās negāja līdz Marksa iecerētai pilnīgai privātīpašuma iznīcināšanai un darba armijām, kur iesauktu visus pilsoņus. Vairs vārdu netērēšu, pārspiedīšu senāku savu ierakstu.

Komūnistiskās partijas manifests

Komūnistiskās partijas manifestsKā jau rakstīju, esmu izlasījis “Komūnistiskās partijas manifestu”. Vismaz trešo reizi: pirmoreiz skolā 80. gadu otrā pusē tas bija obligāti jālasa un jākonspektē; otrreiz kaut kad 90.gados.

Manifests tapis 1847./1848. g. maiņā slepenas starptautiskas komūnistu apvienības uzdevumā. Tajā sabiedrību vēsture iztēlota par šķiru cīņas vēsturi. Autori cenšas iedvest lasītājiem, it kā vēstures gaita ritētu, kā viņiem izdevīgi, ka komūnisti ir visprogresīvākie nākotnē saucēji un komūnisma uzvara ir neizbēgama.

Daudz vietas aizņem 19. gs. pirmās puses apstākļu nogānīšana, norādīts, ka komūnisti grasās tikt pie varas, to sagrābjot bruņotā ceļā, un ieskicēta komūnistu valdīšanas kārtība, kuŗas būtība ir:

..komūnisti var izteikt savu teoriju vienā tezē: privātīpašuma iznīcināšana.

Katrs var pats pārdomāt, kā tāda dzīve izskatītos. Atgādinu, ka pat SPRS tas līdz galam netika izdarīts. Kā nelietīga pīlīšu pūšana par dzīvi un darbu (un gulagu) komūnistiskā valstī skan:

Komūnisms nevienam neņem iespēju piesavināties sabiedriskos produktus, tas tikai ņem iespēju verdzināt ar šo piesavināšanos cita cilvēka darbu.

Lasot top skaidrs (ja līdz tam nebija), ka Marksa (un Engelsa) sludinātais ir nepatiesība un slepkavniecība. Vislabāk to apliecina 5/3 gadsimta pieredze kopš manifesta laišanas klajā. Pirmkārt, komūnistu valdīšana — Ļeņins, Staļins, Mao, Pols Pots u.c. Otrkārt, laiks rādījis, ka Marksa pamatapgalvojumi ir nepatiesi (daudz kas, protams, bija skaidrs arī jau manifesta tapšanas laikā). Sociāldēmokrats Eduards Bernšteins vēl 19.gs. norādīja, ka: 1) tāda vienveidīga strādnieku šķira nepastāv; 2) kapitālismā aug nevis noslāņošanās bagātniekos un nabagos, bet vidusšķira; 3) kapitāla koncentrācija nenotiek. Vai šāds apgalvojums:

Algotā darba vidējā cena ir darba algas minimums, t.i., dzīves līdzekļu summa, kuŗi nepieciešami, lai uzturētu pie dzīvības strādnieku kā strādnieku. Tātad tā, ko algas strādnieks piesavinās strādājot, pietiek tikai, lai viņš varētu atjaunot savu dzīvību.

Protams, nē. Kā jebkuŗam pakalpojumam arī šim cenu normālā saimniecībā, brīvā tirgū noteic piedāvājums un pieprasījums. Atalgojums var būt gan augstāks (lielākoties), gan zemāks par iztikas minimumu. Piemēram, Latvijā šobrīd caurmēra alga ir divreiz augstāka par iztikas minimumu.

Manifests arī ieliek kultūrmarksisma pamatus — iztēlo cilvēku par atomāru, bezdvēselisku darbspēka vienību bez dzimuma, ģimenes, tautas, valodas un mentālitātes:

(buržuāzija — R.E.) nav atstājusi starp cilvēku un cilvēku nekādas citas saites kā tikai kailo interesi, kā tikai bezjūtīgo „samaksu skaidrā naudā”. ..

Buržuāzija norāvusi aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām un novedusi tās līdz vienkāršām naudas attiecībām. ..

Dzimuma un vecuma atšķirībai nav vairs nekādas sabiedriskas nozīmes strādnieku šķirai. Pastāv tikai darba rīki, kas atkarībā no vecuma un dzimuma rada dažāda lieluma izdevumus. ..

Proletārietim nav īpašuma; .. modernais rūpnieciskais darbs, modernais kapitāla jūgs, — Anglijā tāds pats kā Francijā, Amerikā tāds pats kā Vācijā,— atņēmis tam jebkuru nācionālo raksturu. Likumi, morāle, reliģija, visi tie viņam ir tikai buržuāziski aizspriedumi, aiz kuŗiem slēpjas buržuāziskas intereses. ..

Uz ko balstās tagadējā, buržuāziskā ģimene? Uz kapitālu. Uz privāto iedzīvošanos. .. Vai jūs mums pārmetat, ka mēs gribam izbeigt to, ka vecāki ekspluatē savus bērnus? Šai noziegumā mēs atzīstamies. Bet jūs sakāt, ka, likdami mājas audzināšanas vietā sabiedrisko audzināšanu, mēs gribot iznīcināt cilvēkam visdārgākās attiecības. .. Buržuāziskās frazes par ģimeni un audzināšanu, par vecāku un bērnu sirsnīgajām attiecībām kļūst toties jo riebīgākas, jo vairāk sakarā ar lielrūpniecības attīstību tiek sarautas ģimenes saites proletāriešiem un bērni tiek padarīti par vienkāršiem tirdzniecības objektiem un darba rīkiem. ..

Buržujs savu sievu uzlūko tikai par ražošanas rīku. ..

Strādniekiem nav tēvzemes.

Nobeigumā jāteic līdzīgi kā iepriekšējā ierakstā. Arī tāds ļaunuma pilns darbs kā “Komūnistiskās partijas manifests” nav jāaizliedz. Jo ir svarīgi, lai cilvēki varētu oriģinālavotā pārliecināties, kāds ļaunums ir Marksa sludinātais, lai neradītu illūzijas, mocekļu aureolu un aizliegta augļa efektu.

Un vēl viens ieraksts par to pašu.

Vienkāršs tests desmit baļļu skalā, cik marksistiska ir Latvijas valsts

Markss (un Engelss) “Komūnistiskās partijas manifestā” parūpējies, lai būtu iespējams ātri un viegli novērtēt, cik kuŗa valsts atbilst manifesta mācībai. Proti, manifesta pamatdaļas beigās autori apaļos desmit punktos uzrakstījuši, ko darīs, kad nāks pie varas. Programma, kā pilsoņus darīt par varu sagrābušo marksistu vergiem, ir tāda:

Attīstītākās zemēs tomēr gandrīz visur varēs lietot šādus pasākumus:

  1. Zemesīpašuma ekspropriācija un zemes rentes izlietošana valsts izdevumu segšanai.

  2. Augsts progresīvais nodoklis.

  3. Mantošanas tiesību atcelšana.

  4. Visu emigrantu un dumpinieku īpašuma konfiskācija.

  5. Krēdita centrālizācija valsts rokās, nodibinot nācionālu banku ar valsts kapitālu un pilnīgu monopolu.

  6. Visa transporta centrālizācija valsts rokās.

  7. Valsts fabriku, ražošanas rīku pavairošana, zemes iekopšana un kultivēšana pēc kopīga plāna.

  8. Vienādi obligāts darbs visiem, rūpniecisku armiju nodibināšana, sevišķi zemkopībā.

  9. Zemkopības un rūpniecības darba savienošana, pilsētas un lauku atšķirības pakāpeniskas likvidācijas veicināšana.

  10. Visu bērnu sabiedriska un bezmaksas audzināšana. Bērnu darba izbeigšana fabrikās tā tagadējā veidā. Audzināšanas apvienošana ar materiālo ražošanu utt., utt.

Un tātad — cik Latvijas valsts ir marksistiska? Lai izvērtējam katra punkta atbilstību no 0,0 (ja nemaz neatbilst) līdz 1,0 (ja pilnībā atbilst). Summārais vērtējums tad būs starpā no nulles līdz desmit. Pareizinot ar desmit, varēs iegūt atbilstību procentos.

  1. Zeme pilsoņiem atņemta nav, taču pastāv zemes nodoklis, kas nozīmē, ka pilsoņiem zeme nepārtraukti jāizpērk no valsts — vienkārši tāpat, jo valsts tā sadomājusi. Piemēram, man ir 1% likme, tātad pa simt gadiem valstij būs samaksāta pilna īpašuma vērtība. Jā, zemes renti izlieto valsts (konkrēti, pašvaldības) izdevumu segšanai. Lieku 0,1.
  2. Oficiāli it kā nav, tak neapliekamais minimums iedzīvotāju ienākumu nodokli dara viegli progresīvu. Progresīvitāte manāma arī dažā citā nodevā vai nodoklī. Lieku 0,1.
  3. Mantošanas tiesības atceltas nav, tak valsts nodevas mantojuma lietās ir. Lieku 0,1.
  4. It kā nav. Nav taču, vai ne? Viegli šauboties, vai neesmu kā palaidis gaŗām, lieku 0,0.
  5. Nagi niez, taču pagaidām valsts apmierinājusies par Hipeni, Pareksu un nebanku krēditu. Vērtējums būtu liekams atkarībā no valsts krēdita īpatsvara, ko es nezinu. Piesardzīgi lieku 0,1.
  6. Dzelzceļš — ir; aviācija — daļēji; autobusi — daļēji; vieglie automobiļi — minimāli; kuģi — nav, bet ostas ir. Precīzai ainai būtu jālēš dažādu pārvadātāju kravas un pasažieŗu pārvadājumi, bet pagaidām lieku 0,5.
  7. Šādi tādi valsts (un pašvaldības) uzņēmum ir, vēl vairāk ir valsts jaukšanās instrumentu saimniecībā. Lieku 0,2.
  8. Pat SPRS nebija Marksa iecerēto darba armiju, kur mobilizētu pilsoņus un par pavēļu nepildīšanu nošautu. Lieku 0,0.
  9. Zemkopība un rūpniecība ir senas nozares, un to īpatsvars saimniecībā neatturami rūk. Nevarētu gan teikt, ka darbs būtu diži līdzīgs un apvienots. Pilsētu un lauku atšķirība tiešām pakāpeniski zūd, Latvija piepilsētiskojas. Taču tā nav valsts polītika vai nopelns, bet sekas pilsoņu turības augšanai un automobilizācijai. Lieku 0,1.
  10. Te domāts, ietveŗot skolas — piemēram, angļu tekstā ir ‘education’. Privātskolās un mājmācībā ir niecīga daļa bērnu. Bērnu darbs fabrikās izbeigts. Profesionālā izglītība ir ~1/3 pēc beigušo skaita. Lieku 0,8.

Kopā 2,0 jeb 20%. Tik lielā mērā Latvijas valsts ir marksistiska. Daudz par daudz, manuprāt.

Līdzīgā veidā var pārbaudīt, piemēram, cik liels marksists ir katrs pats.

Nobeigumā jāpiebilst, ka, salīdzinot ar 2014. gada sākumu, kad izvērtēju testu, šis tas mainījies: zemes nodoklis celts; ieviests progresīvs nodoklis; piepilsētiskošanās turpinājusies; valsts skolu spiešana pa kreisi augusi. Pārmaiņu bilance diemžēl drīzāk marksisma virzienā, kāds pāris procentu klāt nācis.

Vasaras riepas un dabasgāze: “Auto Bild Latvija” 2018. gada maija—jūnija numurs


Kā allaž iepriekšējā mēneša beigās saņēmu nākamo divu mēnešu “Auto Bild Latvija” numuru. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos. Taupīdams sava laika, žurnālā pievēršos lielākoties tādiem rakstiem, kas varētu attiekties uz automobili, kuŗā var pārvadāt trīs bērnu ģimeni ar ģimenes mantību. Pārējam katrs pats var uzmest miglainu aci.

Latvijas ziņās atgādināts, ka nu ikviens var pētīt transportlīdzekļu tirdzniecības reģistru.

Jautājumi un atbildes:

  • kā lietot K. Barona ielas velojoslas;
  • kā uzlikt vecākam automobilim ātrumturi;
  • kas drīkst izmantot invalidu stāvvietas;
  • diožu lampām cik daudz drīkst nedegt;
  • kā braukt Latvijā ar labās puses stūri;
  • “Šobrīd meklējam ietilpīgu ģimenes auto ar septiņām sēdvietām. .. ne pārāk dārgu. Vēlams, lai auto maksātu mazāk par 30 000 eiro;”
  • vai ceļojumu kemperi drīkst vadīt ar B kategorijas tiesībām;
  • kā automobiļa elektronika nosaka riepu spiedienu;
  • kā izraudzīties braukšanas instruktoru.

Mēneša cilvēks: Latvijas Automobiļu foiderācijas prezidents Raimonds Kisiels.

Vasaras riepu tests. Pārbaudīts 195/65 R15 91 V izmērs. Uzvarētāji:

1. Hankook Ventus Prime;
2.—4. Continental PremiumContact 5;
2.—4. Falken Ziex ZE 310;
2.—4. Firestone Roadhawk;
5.—6. Michelin Energy Saver +;
5.—6. Pirelli Cinturato P1 Verde.

Mantiņas:

  • “Ford Mustang” lego par 20 €;
  • “TacPen” taktiskā pildspalva ar spuldzi, āmuru un nazi par 45 €. Pat raksta!

Dzesēšanas šķidrumi un to pārbaude laboratorijā. Diemžēl ne visi “Long life” atbilst savam nosaukumam.

Turbomotori un to īpatnības.

Saspiestas dabasgāzes (CNG) automobiļi. Raksts gluži vai tapis no manām asinīm un sviedriem. Vai vismaz autors šķiet lasījis šais emuāros manus ierakstus par CNG un atsauksmes.

Joki.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

140 vārdu: atbalsti savējos — “Ambiorix Birch House”


Ja kādreiz vajag naktsmītnes Briselē, iesaku apsvērt “Ambiorix Birch House”:

Pirmkārt, latviešu uzņēmums. Arī apkalpo latviski.

Otrkārt, nevarētu teikt, ka lēti, tomēr zem astronomiskā Briseles caurmēra. (Briselē ir visai augstas naktsmītņu cenas, jo daudz starptautisku iestāžu un sarīkojumu, uz ko brauc cilvēki, kas nemaksā no savas, bet valsts vai uzņēmuma kabatas.)

Treškārt, labs novietojums. Gandrīz uz visurieni var aiziet kājām (vismaz tāds staigātājs kā es), rajons ar nav pagalam nemīlīgs:

Ceturtkārt, jauka, ģimeniska apkalpošana un iekārtojums. Pirmoreiz mūžā istabā bija divritenis un gultā rokdarbu rotaļzvēriņš:

Trūkumi? Pirmkārt, cena. Kā jau teicu, kaut zem Briseles caurmēra, tomēr lēti nav. Saprotu, piedāvājuma un pieprasījuma likums darbojas arī te, tomēr. Pie paziņām palikt lētāk. Otrkārt, istabām nav pašām savu labierīcību, vien kopīgas. Treškārt, ir tik dažas istabas, tāpēc pieļauju, ka ne vienmēr būs brīvas vietas.

Kā dabūt rokā? Viegli iegaumējama interneta adrese: abhouse.be.

Stīvena Stērlinga “Sala laika jūŗā”


Ķīpsalas grāmatu izstādes grāmatu maiņas punktā pamanīju Stīvena Stērlinga “Salu laika jūŗā” un paņēmu, jo biju internetos pa ausu, tas ir, acu galam lasījis, ka esot visai slavena laika ceļošanas un citādas vēstures grāmata: Nantaketas salu pie Ziemeļamerikas krastiem ar visiem iemītniekiem iemet dziļā pagātnē un apraksta, kas ar šiem notiek. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Iepriekšēji priekšstati nevīla par sižetu. Tā arī bija — 1998. gada Nantaketu (grāmatas sarakstīšanas laiks) iemet 1250. gadā priekš mūsu ēras, bronzas laikmetā. Un sākas cīņa par izdzīvošanu. Labākai cīņas mēroga un asuma izpratnei: platības un iedzīvotāju skaita ziņā tas būtu, it kā aizvēsturē iemestu Ropažu vai Priekuļu novadu. Biju pārsteigts, ka var tik labi, teicami, izcili uzrakstīt — izņemot pasakaino pirmnotikumu, turpmākais pilnīgi ticams, vismaz tādam nevēsturniekam kā man. Vienīgais zemas varbūtības izņēmums: par salinieku armijas vadoni kļūst melna lesbiete ar izcilām profesionālām un personiskām īpašībām. Mazliet biju pārsteigts, ka jau visai drīz grāmatas varoņiem savajagas leišu valodas. Bija interesanti lasīt, kā ar nepieciešamību izdzīvot saduŗas feminisms, nēģeŗi un rasu attiecības, sociālisms un brīvs tirgus, pieminēti pat musulmaņi. Vairākās vietās autoram izdevusies likteņa ironija, piemēram, jau minētā nēģeriete kaujā piesauc Rorksdriftas kauju, kur 1879. gadā pusotrs simts britu uzveica trīsarpus tūkstošu zulu uzbrukumu. Vai tas, ka savam laikmetam samērā miermīlīgi mēness dievietes pielūdzēji izdomā sev zaļu karogu ar sudraba pusmēnesi.

Lieliska grāmata! Neizprotu, kāpēc nav latviski. Āķis lūpā, un tagad meklēšu turpinājumu “Pret gadu paisumu”.

Nantaketas salas vieta iezīmēta ar sarkanu apli

%d bloggers like this: