Vai tiešām “viens vēlētājs, viena balss” — cik vienlīdzīgas bija 2018. gada Saeimas vēlēšanas?


Gada sākumā bija gods būt klāt Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē, kur apsprieda iespējamus vēlēšanu kārtības uzlabojumus. Izmantoju izdevību, lai pievērstu uzmanību Saeimas vēlēšanu nevienlīdzībai. Proti, nekārtīgas iedzīvotāju uzskaites dēļ iedzīvotāju reģistra dati (ko izmanto arī Saeimas vietu sadalē vēlēšanu apgabaliem!) neatbilst patiesam iedzīvotāju izvietojumam. Iznākumā 2014. gada Saeimas vēlēšanās balss svara atšķirības vēlēšanu apgabalos sasniedza 38% — tas nozīmē, ka vēlētājs vienā apgabalā nodeva vienu balsi, bet citā faktiski 1,4 balsis. Minēju risinājumu (par to vēlāk) un bažījos, ka, nemainot vēlēšanu likumu, nevienlīdzība šogad var kļūt vēl lielāka. Vēlēšanu likums tomēr netika mainīts; netika pat iesniegti priekšlikumi grozīt likumu, lai lietu labotu. Neoficiāli dzirdēju runas (nezinu, cik patiesas), ka iemesls bijis — lai Rīgai nekļūtu vairāk vietu.

Nu vēlēšanas pagājušas, un var pārbaudīt, cik bažas bijušas pamatotas. Skaitļi ir tādi:

Apgabals Vietas Derīgu balsu Balsis par vietu
Rīga 35 292 228 8349
Vidzeme 25 237 675 9507
Zemgale 14 116 085 8292
Latgale 14 89 277 6377
Kursa 12 103 735 8645
KOPĀ 100 839 000 8390

Lielākā un mazākā balss svara atšķirība bijusi 9507/6377=1,491 reize jeb 49,1%. Noapaļojot — 1,5 reizes. Balss vienā apgabalā pusotru reizi mazāk vērta, nekā citur. Trīs vēlētāji Vidzemē vērti tikpat, cik divi Latgalē. Lūk, kā tas izskatās, salīdzinot ar iepriekšējām (arī Latvijas laika) vēlēšanām:

Padomāsim! 1919.—1920. gadā, lemjot par Satversmes sapulces vēlēšanām, mūsu valsts dibinātājiem nebija skaidru ziņu par vēlētāju izvietojumu vēlēšanu apgabalos. Tāpēc viņi bija spiesti izmantot 1897. gada Krievijas tautskaites datus. Tie bija 23 gadus veci, un pasaule bija mainījusies līdz nepazīšanai: vispirms strauja un nevienmērīga attīstība (piemēram, Rīgas iedzīvotāju skaits līdz 1913. gadam izauga no 280 tk līdz 520 tk), tad kaŗš, mobilizācija, fabriku un to strādnieku izvešana, bēgļu kustība, lielinieku režīms, Bermonts, brīvības cīņas, daudzi pierobežas apvidi joprojām igauņu, leišu vai poļu okupēti. Un tomēr tādi aizvēsturiski dati bija precīzāki nekā mūsdienās svaigas iedzīvotāju reģistra ziņas!

Ko darīt? Pirmkārt, var Latviju darīt par vienu vienotu vēlēšanu apgabalu, kuŗā ievēlē 100 deputātu. Tas dotu papildus ērtību vēlētājiem: iespēju izvēlēties starp visiem valstī pieteiktiem kandidātiem. Tāpat atkristu vēlētāju braukšana uz citu apgabalu balsot par vēlamo kandidātu. Pusotru miljonu vēlētāju liels vēlēšanu apgabals nav nekas ārkārtējs. Izraēlā ar sešiem miljoniem un Nīderlandē ar trīspadsmit arī ir tikai viens vēlēšanu apgabals. Tiesa, paliekot tagadējai balsošanas kārtībai, būtu lielāka ķēpa — lielākas vēlēšanu zīmes, vajadzētu vairāk laika plusu un svītrojumu vilkšanai, ilgāka balsu skaitīšana. Tak vēlēšanu komisiju ērtības ir trešā vietā pēc, pirmkārt, vēlētāju un, otrkārt, partiju un kandidātu.

Otrkārt, ir vienkāršs un elegants risinājums, kas ar niecīgiem vēlēšanu kārtības grozījumiem vienā rāvienā izskauž visus nevienlīdzību radošus apstākļus, izņemot neizbēgamo apaļošanu. Proti, dalīt mandātus apgabaliem pēc vēlēšanām — proporcionāli nobalsojušo skaitam. Šādi princips “viens vēlētājs — viena balss” tiktu ievērots visciešāk, un to apliecina visu līdzšinējo parlamenta vēlēšanu iznākumi. Tad šogad Vidzemē būtu par trīs vietām vairāk, Latgalē par trīs mazāk, un lielākā un mazākā balss svara atšķirība starp apgabaliem būtu tikai 6,5%:

Treškārt, nevar zināt, kad, kā un vai Saeima risinās vēlēšanu nevienlīdzības kroplību. Taču iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par Saeimas vēlēšanu likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 6. pantam var neatkarīgi no tā.

Advertisements

Krievu savienības un “Progresīvo” ietekme uz “Saskaņas” un “Attīstībai/Par” vietu skaitu


Iepriekšējā raksta iespaidā cilvēki apvaicājās, kāda bijusi Krievu savienības un “Progresīvo” atsevišķas startēšanas ietekme uz “Saskaņas” un “Attīstībai/Par” vietu skaitu. Proti, kāds būtu vietu sadalījums, ja Krievu savienības balsis pieskaitītu “Saskaņai”, un kāds, ja “Progresīvo” balsis pieskaitītu “Attīstībai/Par”. Protams, šie ir pieņēmumi un “kā būtu, ja būtu” spriešana. Ir skaidrs, ja LKS vai “Progresīvie” nekandidētu vai kandidētu apvienotā sarakstā ar attiecīgi “Saskaņu” vai AP, balsu sadalījums atšķirtos no aritmētiskas S+LKS vai AP+P summas. Tomēr abi scēnāriji sniedz priekšstatu, kāda ir ietekme, ja ideoloģiski līdzīgi kandidātu saraksti startē atsevišķi un viens no tiem netiek Saeimā.

Ceru, ka, rēķinādams tik dziļi vakarā, neesmu kļūdījies, bet mani skaitļi teic, ka S+LKS saraksts gūtu Rīgas apgabalā divas vietas vairāk uz NA un JV rēķina un Latgalē vienu uz JKP rēķina. Tātad var pieņemt, ka Krievu savienība, startēdama atsevišķi, atņēmusi “Saskaņai” trīs vietas un iedevusi tās Nācionālai apvienībai, “Vienotībai” un JKP.

Savukārt AP+P saraksts gūtu Rīgas apgabalā vienu vietu vairāk uz NA rēķina, Vidzemē vienu vairāk uz JKP rēķina un Kursā vienu uz KPV rēķina. Tātad var pieņemt, ka “Progresīvie”, startēdami atsevišķi, atņēmuši “Attīstībai/Par” trīs vietas un iedevuši tās Nācionālai apvienībai, KPV un JKP.

Abos scēnārijos ieguvēji no līdzīgas ideoloģijas strāvojuma sašķeltības ir tam visai atšķirīgas un pretējas ideoloģijas kandidātu saraksti.

Sīkpartiju ietekme uz 2018. gada Saeimas vēlēšanu iznākumu


Cilvēki gan priekš vēlēšanām, gan pēc vaicājuši, kāda ir sīkpartiju (5% barjeru nepārvarējušo kandidātu sarakstu) ietekme uz to iznākumu — vispār un šais vēlēšanās konkrēti. Raudzīšu atbildēt.

Ja būtu burta kalps, norādītu uz Saeimas vēlēšanu likuma 38. pantu:

38. pants. (1) .. Deputātu vietu sadalē nepiedalās tie viena nosaukuma kandidātu saraksti, kuri kopā pa visu Latviju saņēmuši mazāk par pieciem procentiem no nodoto balsu kopskaita, neatkarīgi no tā, vai šā nosaukuma kandidātu saraksti bija izvirzīti vienā vai vairākos vēlēšanu apgabalos.

Taču aprobežoties ar “jūsu balsi vienkārši neskaitīs (-a, -īja)” būtu puspatiesība. Jo faktiski ietekme ir. Samērā labi tā paskaidrota “Ir” infografikā. Būtība vienkārša: ietekme tāda, kā netikušo balsis pārdalītu tikušiem proporcionāli to panākumiem vēlēšanās. Piemēram, ja puse balsu netiek pāri 5%, tad pāri tikusī puse saņem divreiz vairāk mandātu par savu balsu īpatsvaru: ja A partija guvusi 30% balsu, B partija 20% un pārējās 20 — pa 2,5%, tad zudušo pusi iegūst A un B savu balsu attiecībā 30:20=3:2 un dabū attiecīgi 60% un 40% vietu.

Kas notika šogad Saeimas vēlēšanās? Ārpus Saeimas palika 12,2% balsu, tātad iekšā tikušiem bija jādabū 100%/(100%- 12,2%)=100%/87,8%=1,138 reizes vairāk vietu nekā balsu. Tā kā vietas dala katrā vēlēšanu apgabalā atsevišķi, rodas proporcijas kropļojumi, taču kopumā vietu un balsu attiecība rāda, ka Saeimā tikušie saraksti uz netikušo rēķina tiešām dabūja ap 1/7 vairāk vietu:

Saraksts Balsis (%) Vietas Vietas/balsis
S 19,92 23 1,155
KPV 14,33 16 1,117
JKP 13,67 16 1,170
AP 12,12 13 1,073
NA 11,08 13 1,173
ZZS 9,97 11 1,103
JV 6,74 8 1,187

Maķenīt vienkāršoti, toties uzskatāmi var teikt, ka balss, kas nodota par sīkpartiju, tikusi Saeimā iekļuvušiem to deputātu vietu attiecībā. Un katra paša ziņā izlemt, kas labāk: 23% manas balss tiek “Saskaņai”, 16% KPV utt. vai tomēr 100% balss nodot par kandidātu sarakstu, kas tiek Saeimā, taču atbilst manam viedoklim par, teiksim, 75%.

Cits veids, kā uz to pašu paskatīties, ir salīdzināt vēlēšanu iznākumus ar to, kādi tie būtu bez barjeras. Lūdzu:

Saraksts Rīga Vidzeme Zemgale Latgale Kursa Kopā
S 11 3 1+1 5+1 1 21+2
KPV 5 4 3 1 2+1 15+1
JKP 4+1 4+1 2 1+1 2 13+3
AP 5 3+1 2 1 1 12+1
NA 3+1 3+1 2 1 2 11+2
ZZS 2 3 2 2 2 11
JV 2+1 2 1 1 1 7+1
LRA 1 2 1 1 1 6
LKS 1 1 2
P 1 1 2

Un atkal jājautā, vai tiešām sīkpartiju vēlētāji ir apmierināti, ka Zemgalē viņi iedevuši vietu vairāk “Saskaņai”, Kursā vietu vairāk KPV utt.

Otrā līga: ēnu Saeima — Putnis izšķirs, vai būt Smiltēna valdībai


Būtu es kādas Saeimā netikušas partijas priekšnieks, taisītu ēnu Saeimu. Doma vienkārša: izspēlē Saeimas vēlēšanas starp tajā netikušiem kandidātu sarakstiem un tad darās pakaļ īstai. Sanāk tādas polītmācības pašiem, turklāt varbūt pa laikam plašsaziņas līdzekļu interesi var pievērst. Kazi, pat visus četrus gadus nolauzt tā. Vēlēšanu likumu gan es maķenīt citādi piemērotu: lai saglabātu proporcionālitāti, vietas pa apgabaliem dalītu pēc partiju balsīm, ne balsstiesīgo skaita; nīsto 5% barjeru atmestu un 1-3-5 dalīšanas vietā liktu vienkāršāko 1-2-3, kur gluži kā veikalā manta (mandāts) maksā noteiktu cenu (balsu skaitu) un, cik tev naudas (balsu), tik vari dabūt. Ēnu Saeima veidojas tāda:

Saraksts Rīga Vidzeme Latgale Zemgale Kursa KOPĀ
Reģionu apvienība 6 16 4 6 7 39
Krievu savienība 12 3 11 2 1 29
“Progresīvie” 10 6 2 3 21
“No sirds Latvijai” 2 2 1 1 1 7
“Latviešu nācionālisti” 1 1 1 3
“Par alternātīvu” 1 1

Kāpēc nav SKG, Rīcības un Centriskās partijas? Par sīku pat ēnu Saeimai un pieder mikropasaulei. Un tad varētu Smiltēns kaulēties ar Putni par ēnu valdības un Saeimas amatiem, Pliners piesaukt diskrimināciju, ka vietu skaits krities par 6, salīdzinot ar iepriekšējo ēnu Saeimu, kaut balsu skaits audzis, bet Sudraba pulcēt jaunu, skaistu frakciju vecās, izputējušās vietā.

Polītiskā sadrumstalotība 2018. gada Saeimas vēlēšanās


Samērā bieži dzirdama gaušanās par polītisko sadrumstalotību: kur divi latvieši, tur trīs partijas. Tomēr, tiekoties ar citu zemju pārstāvjiem, esmu novērojis, ka gandrīz visi teicienu zina attiecinātu uz savu tautu. Bet cik īsti partiju ir mums? Partiju reģistrā ir 81 partija un to apvienība, vēlēšanās nupat piedalījās 16 sarakstu, Saeimā tika 7, valdību veidos 4…6. Kuŗš ir īstais skaitlis? Vēlēšanu izpētē (un arī citās jomās) izmanto īpašu sadrumstalotības skaitli, kas rāda, cik vienlielu partiju radītu tādu pašu sadrumstalotību:

N=1/∑pi2, kur N — sadrumstalotība, pi — i-tās partijas balsu vai vietu īpatsvars.

Latvijā sadrumstalotība svārstījusies līdzi polītiskai attīstībai, partiju apvienošanai, šķelšanai un jaunu dibināšanai. Šobrīd izskatās, ka nule notikušās vēlēšanas sāk jaunu posmu. Iepriekšējais sākās pēc 2009. gada, kad daudzu izgāšanās Rīgas domes vēlēšanās bija grūdiens latviešu partijām apvienoties lielākos polītiskos spēkos. Bet nu 2009. gada mācība šķiet izvējojusies, un sadrumstalotība  augstāka nekā jebkad kopš neatkarības atjaunošanas, izņemot 1995. gadu, kad Saeimā tika 9 saraksti un lielākajam bija 18 vietu. Salīdzinot balsu un vietu sadrumstalotību, redzams, kā darbojas vēlēšanu sistēma — parlamentā sadrumstalotība vienmēr mazāka nekā vēlēšanu urnās. Rīgā sadrumstalotība kopš 2005. gada kritusies straujāk un ir zemāka nekā Latvijā “Saskaņas centra” / “Saskaņas” izvirzīšanās dēļ.

Un kā Latvijas šīgada 8,07 izskatās pret citām Eiropas valstu vēlēšanām? Spriediet paši, šogad Italijā bija 5,10, Ungarijā 3,31, Slovēnijā 8,35, Zviedrijā 5,79. Kaut 8,07 ir augstajā galā, tomēr nekā ārkārtēja. Tā ka, kur divi latvieši, tur tikpat partiju, cik citur Eiropā.

Cik proporcionālas ir Saeimas vēlēšanas?


Kas ir proporcionālas vēlēšanas? Tādas, kur vietu sadalījums partijām puslīdz atbilst to balsu sadalījumam. Vai Saeimas vēlēšanas tādas ir? Satversme teic, ka tā tam būs būt:

6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Tomēr precīza proporcionālitāte nav iespējama, jo vietu ir daudzkārt mazāk nekā balsu un vietas ir veseli skaitļi — nevar Saeimā būt kādai partijai 28,62 vai 0,22 deputāti. Vairāk proporcionālitāti gan kropļo vairāku vēlēšanu apgabalu pastāvēšana, kas ļauj, piemēram, partijai ar mazāk balsīm nekā citai gūt vairāk vietu. Jo vairāk apgabalu, jo vairāk tas kropļo proporcionālitāti. Un proporcionālitāti kropļo arī barjera, kas partijas zem patvaļīgi izraudzīta balsu skaita atstāj vispār bez vietām. Tā ka runa ir, cik lielas novirzes no proporcionālitātes pieļaujamas, lai vēlēšanas tomēr varētu uzskatīt par proporcionālām. Par atbildes gūšanu jāpateicas sīkpartijām, kas gadsimta sākumā Satversmes tiesā apstrīdēja barjeras atbilstību Satversmei. Un tiesa atbildēja:

Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta pirmās daļas otro teikumu par atbilstošu Satversmes 6., 8., 91. un 116. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Tā ka tagadējā vēlēšanu kārtība atbilst proporcionālu vēlēšanu principam. Tāpēc varam rēķināt novirzes no proporcionālitātes un zināt, ka tās atzītas par pieļaujamām. Vienkāršs un trāpīgs rādītājs ir balsu un vietu īpatsvara starpību summa:

 D=0,5∑|si-vi|, kur D — novirze no proporcionālitātes, si — i-tās partijas vietu īpatsvars, vi — i-tās partijas balsu īpatsvars.

Latvijā novirze ilgu laiku bija maķenīt virs 10%. Ja kāda partija palika tieši zem barjeras (1995. gadā sociķu koalīcija “Darbs un taisnīgums” – 4,6% balsu, 2002. gadā “Latvijas ceļš” — 4,9% un LSDSP — 4,0%), tad novirze palēcās līdz 15…20%. Taisnības labad jāpiebilst, ka 1993. gadā bija 4% barjera, un tāpēc Saeimā tika Dēmokratiskā centra partija ar 4,77% un Kristīgo dēmokratu savienība ar 5,01%. 2009. gada Rīgas domes vēlēšanu iznākumi, kad domē iekļuva tikai četri saraksti, bija stiprs grūdiens partijām apvienoties, bet vēlētājiem — skaidrāk nošķirt, kuŗas ir nopietnas un kuŗas — sīkpartijas. Iznākumā turpmāk zem barjeras palika ievērojami mazāka daļa vēlētāju balsu, attiecīgi krasi kritās novirze no proporcionālitātes. Šīgada vēlēšanas rādīja, ka 2009. gada mācība izvējojusies:

Atbildot uz virsraksta jautājumu, var teikt, ka Saeimas vēlēšanu novirze no proporcionālitātes sasniedz līdz 20% un tas atzīts par pieļaujamu. Zīmīgi, ka savulaik, lai novērstu pārmērīgu proporcionālitātes kropļošanu, L(SP)R Augstākā padome Saeimas vēlēšanu likumprojektā bija paredzējusi tieši 20% drošības vārstuli. Proti, ja zem barjeras paliktu vairāk nekā 20% balsu, Saeimā laistu arī lielākās sīkpartijas, līdz nepārstāvēto balsu skaits kļūtu mazāks par 20%. Ar niecīgu balsu vairākumu vārstuli izsvītroja, te var palasīt stenogrammu. Mans tēvs tolaik nopietni piedalījās spriešanā un lemšanā par vēlēšanu kārtību, un tas izraisīja paliekošu manis ieinteresēšanos par vēlēšanu lietām.

Pieminams arī, ka pa laiku kopš Satversmes pieņemšanas radusies izpratne — vēlēšanu sistēmas nevar skaidri nodalīt proporcionālās un mažoritārās. Drīzāk pastāv nepārtraukts intervāls, kur proporcionālitāti (un novirzi no tās) noteic, cik deputātu caurmēra vēlēšanu apgabalā vēlē. Divmandātu apgabali ir maķenīt proporcionālāki par vienmandāta, trīsmandātu — par divmandātu utt. Tāpēc, piemēram, ja Latvijā būtu 33 vēlēšanu apgabali atbilstīgi iepriekšējam dalījumam 26 rajonos un 7 lielās pilsētas, tad, formāli saglabājoties proporcionālām vēlēšanām, iznākums būtu tuvāks mažoritārām vēlēšanām nekā pašreizējai sistēmai, jo 3 mandātu caurmērs (100 deputātu / 33 apgabali) no vienmandāta kārtības atšķiŗas 3 reizes, savukārt no tagadējā 20 mandātu caurmēra (100 deputātu / 5 apgabali) – 6,7 reizes.

Plusu un svītrojumu karaļi — 2018. gada Saeimas kandidātu plusi un svītrojumi


Plašsaziņas līdzekļi diezgan plaši jau ziņojuši, cik kuŗam kandidātam tūkstošu plusu un svītrojumu. Tomēr tas ir maķenīt nekorekti, jo tie tūkstoši vislielākā mērā atkarīgi no saraksta balsu skaita apgabalā, nevis paša kandidāta nopelniem. Piemēram, Latgalē pēdējam “Saskaņas” kandidātam plusu 1,6 reizes jeb gandrīz par tūkstoti vairāk nekā pirmajam Nācionālā apvienībā. Bet tas nenozīmē, ka Einārs Jurkevičs būtu slavenāks par Edmundu Teirumnieku. Vai arī — Artim Pabrikam divreiz vairāk svītrojumu nekā tam pašam Jurkevičam. Bet kuŗš no viņiem savam sarakstam guvis vairāk balsu? Tāpēc korektāk rēķināt kandidāta plusus un svītrojumus pret saraksta balsu skaitu attiecīgā apgabalā — tad arī parādās dažādu vēlētāju grupu mīluļi un nemīluļi. Paldies brīvprātīgiem, kas jau savilkuši plusus un svītrojumus jaukā tabulā. Lūk, pieci rādītāji pret saraksta balsu skaitu — ne tikai plusi un svītrojumi, bet arī to starpība un summa. Un desmits izcilāko kandidātu katrā jomā:

Kas redzams? Tie, kas plusos pāri pusei, ir izteikti sava vēlētāju pulka (vai pulciņa) līdeŗi. Svītrojumos redzams, ka no plaši pazīstamiem kandidātiem sava saraksta vēlētāju nemīlulis bijis tikai viens — Valdis Kalnozols. Citi guvuši arī daudz plusu un drīzāk būtu saucami par krāsaini slaveniem. Savukārt mazāk pazīstamu kandidātu masveida svītrošana rāda iekšējās attiecības SKG, “Vienotībā” un ZZS. Redzams arī, ka šādi var itin labi salīdzināt dažāda kalibra partiju kandidātu slavu. Tāpat var salīdzināt ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām.

%d bloggers like this: