Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzina: Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu iznākumi Latvijā


Rakstu rakstu par migrāciju saistībā ar Latvijas saimniecību un dēmografiskām izredzēm, tomēr jāpārtrauc. Jo tieši priekš apaļiem simt gadiem Latvijā notika Krievijas Satversmes vēlēšanas. Tāpēc pārpublicēju, ko esmu iepriekš licis emuāros par šo vēlēšanu iznākumiem Latvijā.

Mans zelts ir mana tauta

Sākumā bija karte.

KR SS 1917

Un karte mani pamudināja turpmākam. Bet vispirms laikam jāpaskaidro. Šī ir Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu karte. 1917.gadā pēc cara gāšanas tika nolemts, ka turpmāko valsts iekārtu noteiks satversmes sapulce. Bet pusmēnesi priekš tās vēlēšanām varu sagrāba komūnisti (Ļeņins&Co). Viņiem Satversmes sapulce vairs nebija vajadzīga un bija bīstama. Vēlēšanām vēl ļāva notikt — draudu, iebiedēšanas un izrēķināšanās gaisotnē. Kad kļuva skaidrs, ka komūnisti Satversmes sapulcē ir mazākumā (22% balsu), un jaunievēlētais parlaments centās sākt darbu, to vienkārši padzina.

Kartē izceļas Vidzemes guberņa, kur bija visaugstākais lielinieku vēlētāju īpatsvars. (Tobrīd igauņu apdzīvotā guberņas ziemeļu daļa jau bija pievienota Igaunijas guberņai, bet šī nav liela kartes kļūda.) Latvija tolaik bija sadalīta. Vispirms jau trīs guberņās. Vidzemes guberņā ietilpa Rīga un Vidzeme, Kurzemes guberņā Kursa, Zemgale un Sēlija. Latgale ietilpa Vicjebskas guberņā kopā ar baltkrievu zemēm. Gandrīz visa Kurzemes guberņa bija vācu ieņemta, un tur vēlēšanas nenotika. Tāpat Rīgā un lielākajā daļā Rīgas apriņķa. Pārējā Vidzemē vēlēšanas notika…

Skatīt ziņu 757 more words

Advertisements

Amerikāņu vēlēšanu novērošana


Labāk vēlu, nekā nekad. Un apaļš gads ir piemērots brīdis, lai tomēr vēlu. Joprojām jūtos pagodināts, ka bija iespēja novērot amerikāņu vēlēšanas (tās, kur ievēlēja Trampu) un pie reizes apskatīt niecīgu daļu valsts — Vašingtonu un tās piepilsētas. Sekojot britu ES nobalsošanas paraugam, dalīšu iespaidus divos rakstos: vispirms par vēlēšanām, tad par Vašingtonu.

Par vēlēšanām. Piedalījos Starptautiskā vēlēšanu sistēmu fonda vēlēšanu programmā un pasaules vēlēšanu rīkošanas konferencē. Sarīkojumam bija trīs daļas:

  1. priekš vēlēšanām par amerikāņu vēlēšanu kārtību, polītisko sistēmu un 2016.gada kampaņu;
  2. vēlēšanu dienā vēlēšanu iecirkņu apmeklēšana, balvas pasniegšana Tūnisijas vēlēšanu komisijas vadītājam par cienīgu vēlēšanu rīkošanu un vēlēšanu iznākumu gaidīšana;
  3. pēc vēlēšanām par dažādām ar vēlēšanām saistītām lietām pasaulē.

Patika, ka vēlēšanu programmā bija ne tikai to organizēšanas jautājumi, bet arī izglītošana saistītās polītiskās lietās. Turklāt parasti par tematu bija runātāji no abām galvenām partijām — kā no dēmokratiem, tā republikāņiem. Konferences pasaules daļā varēja pārliecināties, ka valstu prakse dažādos vēlēšanu jautājumos ir ļoti atšķirīga un reizēm visai tāla no Latvijas vēlēšanu kārtības.

Savukārt, kad no -4. stāva (jā, 4. pagraba), kur notika konference, tika laukā, tad ārā dienasgaismā nekas neliecināja, ka pilsētā un valstī tūlīt būs pasaulē svarīgākās vēlēšanas. Tad jau Latvijā Saeimas vēlēšanu tuvums vairāk jūtams. Tas, ka pilsoņiem nav pārlieku jāuztraucas par vēlēšanām un to iznākumu, šķita liecinām, ka valsts kopumā ir kārtībā. Pirmā saskare ar vēlēšanām gadījās, kad iemetu aci, kā izskatās vietējā makdonaldā: tur vienā ēdamo ekrānā bija vēstīts, ka par godu 45. prezidenta vēlēšanām hamburgers un sierburgers vēlēšanu dienā maksās 45 centus:

Vēlāk tomēr šo piedāvājumu neizmantoju. Kādu laiku staigājis pa pilsētu, tomēr ievēroju vēlēšanu plakātus — uz luksoforu stabiem. Gan ne prezidenta, bet sīkāku vēlēšanu, kā arī nobalsošanas par Kolumbijas apgabala pārtapšanu 51. pavalstī: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Katalonijas nobalsošanas mācības


Spānijas policija laužas Katalonijas vēlēšanu iecirknī. Foto: Reuters/Scanpix

Katalonijas neatkarības nobalsošana mudinājusi mani turpināt pārdomas, kam biju pievērsies 2014. gadā Ukrainas un Moldovas balsošanu iespaidā. Proti, neatkarīgi no tā, ko kuŗš uzskata par labu, pareizu, likumīgu vai pretēji, kādas ir Katalonijas nobalsošanas mācības attiecībā uz vēlēšanu rīkošanu apgrūtinātos apstākļos? Piemērojot Latvijas stāvoklim, kā vissekmīgāk sarīkot, ja gadās dabas nelaimes vai Kremļa pretdarbība (fiziska vai elektroniska) — un kā vissekmīgāk novērst Krimas un Donbasa veida viltusbalsošanas?

Katrā pusē esmu guvis trīs galvenās mācības. Sākšu ar sekmīgu rīkošanu.

  1. B plāns. Lai ko darītu, visam veselā saprāta robežās jābūt izdomātam B plānam: ko darīt, ja pamatvariants (A plāns) neizdodas. Svarīgākās lietās un stipru apgrūtinājumu apstākļos, iespējams, vajag arī C plānu. Ievērojot vēlēšanu svarīgumu, arī šobrīd Latvijā B plāni ir. Piemēram, ja vēlēšanu iecirknī nav elektrības (negaisi un stiprs vējš var gadīties ikvienās vēlēšanās), vēlētāju apkalpošanu tas netraucē (varbūt agrā rītā un vakarā ir tumšāks), bet elektroniski ievadāmos un ziņojamos datus raksta papīrā un elektroniski ievada, kad elektrības piegāde atjaunota vai papīrā sarakstītais nogādāts tādā vietā, kur elektrība ir. Vai arī: ja vēlēšanu zīmes nevar ieskenēt, skaita ar rokām.
  2. Vienkāršība un zemās technoloģijas. Augstās technoloģijas ir trauslākas un vieglāk padarāmas nelietojamas nekā zemās. Tāpēc lai ir un paliek papīra vēlēšanu zīmes. Tāpēc vēlētāju dalību vēlēšanās labāk reģistrēt ar zīmogu pasē vai tinti uz pirksta, nevis iepriekš sagatavotos vēlētāju sarakstos vai tiešsaistes savienojumā ar iedzīvotāju reģistru. Tāpēc labāk lai vēlētājs var balsot jebkur bez iepriekšējas pieteikšanās, nevis tiek piesaistīts vienam iecirknim un gaida paziņojumu, kur tam jābalso.
  3. Elastība un decentrālizācija. Sistēma, kuŗas sekmīga darbība atkarīga no nevainojamas viena centrālā elementa darbības, ir trauslāka un vieglāk padarāma nelietojama nekā tāda, kuŗas sastāvdaļas spēj pašorganizēties. Tāpēc vēlreiz: tūkstošiem pasu zīmogu un tintes zīmuļu grūtāk padarīt nelietojamus vai nepieejamus nekā vienu iedzīvotāju reģistru. B plāna reizē (piemēram, ārzemju iecirknī ar mazu balsstiesīgo skaitu un attiecīgi pamazu vēlēšanu materiālu daudzumu piepeši ierodas divi autobusi tūristu, kas grib balsot) lai var izmantot improvizētas vēlēšanu aploksnes un vēlēšanu zīmes — un varbūt improvizētas urnas. Un vēlēšanu zīmju maketi varētu stāvēt internetos, lai vēlētāji paši, ja grib, varētu izdrukāt.

Tagad no otras puses. Te gan mazāk par balsošanu, bet vairāk par Drošības policijas un citu iestāžu darbu, ko tās, ceru, zina un māk arī bez maniem secinājumiem un padomiem.

  1. Rīkoties tūlīt un izlēmīgi. Jo ilgāk ļauj nelaimei ievilkties, jo grūtāk tikt ar to galā — kā to diemžēl rādīja Krima un Donbass.
  2. Vispirms vērsties pret centrālizētiem elementiem un vieglāk ievainojamiem augsto technoloģiju risinājumiem. Pret rīkotājiem, ne izpildītājiem; spoguļattēls sekmīgas rīkošanas otrai un trešai mācībai.
  3. Neradīt iespējas. Raugi, man var būt darba automobilis un līgums ar darbu, ka to drīkstu izmantot tikai es un tikai braukšanai no mājām uz darbu un atpakaļ. Taču tas nekādā veidā nepasargā, ka automobili nenolaupa bandīti un neizmanto savām vajadzībām. Te šobrīd aktuāls piemērs ir pašvaldību referendumi, kuŗu likumu Saeima grasās pieņemt galīgā lasījumā, bet kas rada jaunus, līdz šim Latvijā nebijušus drošības riskus un ar ko ir pagalam nelāga pieredze Moldovā.

Kad “Saskaņa” zaudēja vairāk — 2014. vai 2017. gadā?


Attēls no raksta par “Saskaņas” sniegumu 2014. gada Saeimas vēlēšanās

Kad “Saskaņa” zaudēja vairāk — 2014. gada Saeimas vai 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās?

Kā, vai tad nav skaidrs — 2014. gadā bija opozicijā un palika varbūt vēl dziļākā opozicijā, bet 2017. gadā uzvarēja un sekmīgi nosargāja varu? Tiesa, tak šoreiz ne par to, bet par vēlētāju attieksmes maiņu. Gan 2014., gan 2017. gadā “Saskaņa” zaudēja balsu procentus un vietas, turklāt sagadīšanās pēc abās vēlēšanās septiņas vietas. Turklāt septiņas vietas nav vienādā svarā. Septiņas no 60 (Rīgas domes deputātu skaits) ir lielāka daļa nekā 7 no 100 (Saeimas deputātu skaits). No otras puses, zaudēt 7 vietas no 31 (“Saskaņas” deputātu skaita maiņa Saeimā) ir sāpīgāk nekā 7 no 39 (“Saskaņas” deputātu skaita maiņa Rīgas domē). Tad kad īsti zaudēja vairāk?

Šķiet, visprecīzāk to varētu noteikt, salīdzinot, kā mainījās “Saskaņas” un pārējo kandidātu sarakstu balsu skaita attiecība. Vispirms par Saeimu. 2011. gadā “Saskaņa” guva 259 930 balsu, visi pārējie kopā — 648 284 balsis. Citu balsu tātad bija 2,494 reizes vairāk. 2014. gadā balsu skaits bija 209 887 un 696 651, tātad citu balsu 3,319 reizes vairāk. Izdalām 2014. gada attiecību ar 2011. gada, iegūstam 3,319:2,494=1,331. Tik daudz mainījās “Saskaņas” un pārējo polītisko spēku balsu attiecība 2014. gada Saeimas vēlēšanās.

Labi, tagad Rīgas dome. 2013. gadā “Saskaņa” guva 134 117 balsis, citi saraksti — 93 940, tātad attiecība bija 1,428 reizes “Saskaņas” labā. 2017. gadā balsu skaits bija 127 099 un 122 031, tātad attiecība vairs 1,042 “Saskaņas” labā. Izdalām attiecības, iegūstam 1,428:1,042=1,371.

Tātad “Saskaņa” 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās zaudēja pat mazliet vairāk nekā 2014. gada Saeimas vēlēšanās. Turklāt it kā labvēlīgākos apstākļos: gan bija visas iespējas vairot atkarības sabiedrību pēc principa “mēs jums citu cilvēku naudu, jūs mums balsis”, gan Krievijas iebrukums Ukrainā bija jau aprasts, ne ass un svaigs kā 2014. gadā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Vējš augstāko priedi nolauza — Ādažu novadā būs vēl divi vēlēšanu iecirkņi


Līdz šim lielākais Latvijas vēlēšanu iecirknis pēc balsstiesīgo skaita bija Ādažos: šogad pašvaldību vēlēšanās 7,3 tūkstoši balsstiesīgo. Tiesa, ne visi balso, taču saskaitīt 4 tūkstošus balsu ir visai ilgi. Turklāt Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktīvitāte ir augstāka, un tad balso >5 tūkstoši un, ja vēlēšanu laikā poligonā ir mācības, vispār gandrīz 6 tūkstoši.

Bet šodien augstāko priedi nolauza. Pēc Ādažu novada domes ierosinājuma Centrālā vēlēšanu komisija apstiprinājusi vēl divus iecirkņus — vienu kultūrizglītības centrā, kur nu būs dubultiecirknis, un otru Kadagas bērnudārzā:

Tagad lielākie vēlēšanu iecirkņi pēc balsstiesīgo skaita paliek Iecava (6,3 tūkstoši) un Gulbenes pilsēta (6,1 tūkstotis). Taču Saeimas vēlēšanās Latvija ir priekšā gandrīz visai Eiropai ar to, ka drīkst balsot jebkuŗā iecirknī bez iepriekšējas pieteikšanās. Tāpēc nobalsojušo skaita ziņā 2014. gadā Iecavas un Gulbenes četrtūkstošniekus pārspēja Jelgavas kultūras nams ar 4,3 tūkstošiem (vienīgā vieta Jelgavā, kur varēja nodot balsi glabāšanā, tas ir, nobalsot trīs dienas iepriekš), bet Ādažus — Rīgas 1. ģimnāzija ar 5,7 tūkstošiem (arī bija balss nodošana glabāšanā).

Simt gadu kopš pirmām vispārējām Rīgas domes vēlēšanām


26. augustā apritēja apaļš gadsimts kopš pirmām vispārējām Rīgas domes vēlēšanām. Notika 1917. gada likteņgriežos, pamats tāds, ka pēc cara krišanas vēlēja jaunas pašvaldības. Rīgā tobrīd bija mazliet vairāk nekā divsimt tūkstošu iedzīvotāju, attiecīgi pilsētas domē vēlēja 120 deputātu. Jā, par daudz, bet tādas tobrīd dēmokratijas putas bija. Toties pašreizējie 60 deputāti ir par maz. Balsstiesības bija ne tikai rīdziniekiem, bet arī kaŗavīriem — tas bija izdevīgi sociālistiem. Saraksti bija negrozāmi, vietas dalīja ar lielāko atlikumu metodi. Balsošanas kārtība bija tāda, ka vēlētāji iepriekš saņēma vēlēšanu aploksni, uzrakstīja uz lapas kandidātu saraksta numuru, par ko balso, ielika lapu vēlēšanu aploksnē, aploksni aizlīmēja un gāja mest urnā. Tika izveidoti 32 civīlo un 5 kaŗavīru vēlēšanu iecirkņi:

 

Kā redzams, nākamās Teikas vēlēšanu iecirknis ir Pēteŗpils šosejā 24a: tagad tā ir Brīvības gatve 223, kur “Teikas namu” pelēkā modernisma ēka.

Pieteicās trīspadsmit kandidātu sarakstu:

  1. Latvijas sociāldēmokratija (pirmais kandidāts — Pēteris Stučka);
  2. Leišu, poļu un igauņu bloks (Antons Švedris);
  3. Sociālistiskais bloks (Ābrams Galacers);
  4. Krievu nācionāldēmokratiskā savienība (Aleksandrs Bogačovs);
  5. pasta ierēdnis Kārlis Plēsums;
  6. Latviešu apvienotie dēmokrati (Erasts Bite);
  7. Apvienotā ebrēju sociālistiskā strādnieku partija un ebrēju sociāldēmokratiskā partija “Polei-Cion” (Ābrams Ravdins);
  8. Vācu dēmokratiskā partija un vācu vēlētāju savienība (Arturs Reisners);
  9. Ebrēju nācionāldēmokratiskā partija (Peisachs Fišmans);
  10. Sociālrevolūcionāri maksimālisti (Stārostiņš);
  11. Latviešu republikāņu partija (Aurēlijs Zēbergs);
  12. Latviešu tautas partija (Frīdrichs Veinbergs);
  13. Latviešu radikālā darba grupa (Frīdrichs Briedis).

Vēlēšanu cīņa bija ļoti asa, un Latgales priekšpilsētā dienu priekš vēlēšanām domstarpības par kāda plakāta noraušanu izvērtās kaujā ar ložbeŗiem un granātām — un vairākiem kritušiem:

Vēlēšanu iznākumi bija tādi (publicētās ziņās balsu kopskaits nedaudz atšķiŗas no iecirkņu balsu summas):

Saraksts Balsis Vietas Civīlo % Kaŗavīru %
1. LSD 60654 49 41,6 43,8
8. Vācieši 23697 19 19,5 0,8
3. Soc. bloks 21881 18 6,2 48,4
6. Apv. dēmokrati 10773 9 8,9 0,5
2. Leiši-poļi-igauņi 8142 7 6,3 2,2
9. Ebrēju nāc-dēmokrati 6958 6 5,7 0,1
4. Krievi 6069 5 4,5 2,6
13. Radikālā darba grupa 5144 4 4,1 1,2
12. Tautas partija 1520 1 1,3 0,1
11. Republikāņi 1249 1 1,0 0,1
7. Ebrēju sociālisti 1059 1 0,8 0,1
5. K. Plēsums 60 0,0 0,0
10. Soc-rev. maksimālisti 37 0,0 0,1
KOPĀ 147243 120    

Krāsainā gredzenā izskatās tā:

Komūnisti dzīrās pārņemt varu no Gustava Zemgala, tak pēc nedēļas vācieši devās uzbrukumā un ieņēma Rīgu, un Pēteris Stučka nekļuva Rīgas pilsētas galva.

Plašāk par 1917. gada Rīgas domes vēlēšanām rakstījis Andrievs Ezergailis, un 90. gadu sākumā tieši no viņa rakstītā uzzināju par tādām.

Vēlētāju aktīvitāte un Rīgas partiju balsis 2017. gadā — vai var ticēt balsojušo vēlētāju aptaujai?


Attēls: LSM

Uzmetu aci Rīgas domes vēlēšanu iznākumiem, cik no tiem var izlobīt latviešu un krievu aktīvitāti un vēlētāju aktīvitātes saistību ar dažādu kandidātu sarakstu panākumiem.

Bet vispirms kritika. Jūlija sākumā bija ziņa par balsojušo vēlētāju aptauju šai ziņā, taču aptaujas ir ierobežotas ticamības informācija, jo aptaujātie mēdz slēpt patiesās domas un rīcību. Lai atceramies kaut vai, ka balsojušo aptaujas deva “Saskaņai” tikai 42,9%, bet īstenībā tika 51,0%. Jau pieminētā ziņā izpīpēts, ka par “Saskaņu” balsojusi 1/4 latviešu, bet tas, protams, bleķis.

1. No aptaujātajiem balsojušajiem 59% bijuši latvieši un 37% krievi. Tas aptuveni atbilst Rīgas balsstiesīgo sastāvam, bet ne šogad balsojušo sastāvam. Šogad, kā rāda vēlēšanu iznākumi un vēlētāju aktīvitātes atšķirības dažāda balsstiesīgo sastāva vēlēšanu iecirkņos, krievu aktīvitāte bija augstāka nekā latviešu, attiecīgi korektā izlasē latviešu bija jābūt mazāk un krievu vairāk. Iekļaujot izlasē vairāk latviešu un pēc tam salīdzinot ar vēlēšanu iznākumiem, šķitīs, ka latvieši vairāk balsojuši par “Saskaņu” nekā īstenībā. Iespējams, ko precīzāk varētu redzēt pēc tā, pie kuŗiem tieši iecirkņiem notika aptaujas un cik vēlētāju pie kuŗa iecirkņa aptaujāts. Tādu ziņu gan manā rīcībā nav.

2. Ja izlasē bija 2216 vēlētāji, no tiem 1304 latvieši un 822 krievi, tad paliek pāri vēl 90 citi. Savu balsojumu atklāja 1596, tātad 620 atteicās. Atteikušies esot 360 latvieši un 260 krievi, tātad no 90 citiem nav atteicies neviens. Atvainojiet, NETICU!

3. Tie 90 citi. Nav skaidrs, kas tie bijuši un kā izmantoti LSM aprēķinos. Latvijas (un Rīgas) apstākļos labākais kultūretniskās piederības un strīdus dimensijas rādītājs ir mājas valoda, un, pēc 2011. gada tautskaites ziņām, Rīgā 58,6% vēlētāju mājās visbiežāk runājuši latviski un 40,9% krieviski. Citā valodā tikai 0,5%, nevis 90:2216=4,1% vai 90:1596=5,6%.

4. Un kā tie 90 balsojuši? Ja 16,6% no 944 zināmiem latviešiem teicās balsojuši par “Saskaņu”, tad absolūtos skaitļos tie ir 157 aptaujātie. Attiecīgi 90,9% no 562 krieviem ir 511. Kopā no 1596 zināmiem par “Saskaņu” esot bijuši 42,79%, tātad 683. Atņemam latviešus un krievus, paliek pāri 683-157-511=15. Jeb 17% no 90 citiem. Līdzīgi var aprēķināt, ka no 90 citiem par LRA/LA teikušies balsojuši 22 jeb 24% un par Rīgas domē netikušām partijām 9 jeb 10%. Tātad aptaujā 90 nezināmie citi, ievērojot sīku skaitļu stochastiskas (nejaušas) svārstības, balsojuši precīzi tāpat kā zināmie latvieši. Nu, nu.

5. Savu balsojumu atteicās atklāt 360:1304=27,6% latviešu un 260:822=31,6% krievu. Tātad zināmas izvēles apakškopā krievu īpatsvars bija vēl zemāks nekā aptaujātos vispār (562:1596=35,2%), attiecīgi aptaujas iznākums vēl tālāks no īstenības. Izmantojot aptaujā nosaukto izvēli (16,6% latviešu par “Saskaņu” un 90,9% krievu) un pieņemot latviešu un krievu attiecību balsotājos 57:43, šādi svērta aptauja dod “Saskaņai” 48,5%, tātad dzēš 2/3 starpības starp aptauju un īstenību.

6. Nav zvanīts, ka aptaujā nosauktā izvēle atbilst patiesībai. Pareizāk sakot, ir zvanīts, ka neatbilst. Lai salīdzinām kaut vai LRA+LA un JKP balsu skaitu. Aptaujā JKP skaidri zaudē, īstenībā bija aptuveni vienā līmenī. Turklāt vēlētāju acīs JKP bija latviskāka, tāpēc latviešu balsīs pat mazliet priekšā LRA+LA, nevis atpalika par 5% kā aptaujā. Līdzīgi “Vienotības” un Nācionālās apvienības pārī. Aptaujā priekšā “Vienotība”, īstenībā NA. Kā redzams, latvieši īstenībā balsojuši latviskāk nekā teikuši aptaujā. Šis ir vēl viens apstāklis, kas mudina domāt, ka arī 16,6% (sestdaļa) latviešu par “Saskaņu” ir pārspīlēts. Ja tā būtu patiesība, tad pat vislatviskākos iecirkņos “Saskaņai” būtu jāsaņem vismaz 25% balsu, kas ne tuvu nav noticis.

Secinājumi. Diemžēl balsojušo vēlētāju aptaujai nevar uzticēties un to nevar izmantot, lai noteiktu, kāda daļa latviešu balsojusi par “Saskaņu”. LSM izrēķinātā ceturtdaļa neatbilst patiesībai un ir ievērojami (pirmā tuvinājumā — dubulti) pārspīlēta. Lielu daļu aptaujas atšķirības no īstenības radījis aplams izlases sastāvs: ievērojami zemāks krievu īpatsvars nekā īstenībā no balsojušajiem.

Atliek vēl uzrakstīt, ko par latviešu un krievu aktīvitāti un partiju balsu sadalījumu var izlobīt no īstenības, proti, no vēlēšanu iznākumiem.

%d bloggers like this: