Vēlēšanas pērn un šogad


Rakstā par [Rietumu] Eiropas kolonizēšanu minēju:

Varam tikai minēt, vai Rietumeiropas tautu nācionālā atbrīvošanās varēs notikt tik mierīgi, cik Latvijas neatkarības atgūšana.

Lielā mērā to noteiks vēlēšanu un nobalsošanu iznākumi un tas, cik lielā mērā šie iznākumi tiek respektēti.

Kādas gan svarīgas vēlēšanas bijušas pērn, kādi bijuši to iznākumi, un kas gaidāms šogad? Labākais vēlēšanu kalendārs, ko pāris minūtēs internetos var atrast, kas to būtu domājis, nav kādas valsts iestādes vai starptautiskas organizācijas, bet gan privāta maņjāka censoņa. Kas tad bijis pērn, īpaši Eiropā, īpaši saistībā ar migrāciju?

Janvārī Čechijas prezidenta vēlēšanas. Uzvarēja līdzšinējais prezidents Milošs Zemans, kas ir pret trešās pasaules imigrāciju.

4. martā Italijas parlamenta vēlēšanas. Uzvarēja nācionālistu Līga un populistu Piecu zvaigžņu kustība, zaudēja līdz tam valdošie kreisie. Nevienam blokam nebija vairākuma, pēc ilgām sarunām 1. jūnijā apstiprināja Līgas un pieczvaigžņu valdību. Tā stingri vērsusies pret nelegālu imigrantu ievešanu pāri Vidusjūŗai un samazinājusi to no tūkstošiem līdz simtiem, tādējādi kārtējo reizi parādot, ka migrācija nav nolemtība, bet process, kam ar polītiskiem lēmumiem samērā viegli var mainīt apmēru un virzienu.

8. aprīlī Ungarijas parlamenta vēlēšanas. Uzvarēja līdz šim valdošā Viktora Orbāna nācionālistu “Fidzesz” (izrunā ‘Fides’, saīsinājumā Jauno dēmokratu apvienība), kas saglabāja kvalificētu 2/3 vairākumu un kas stingri vēršas pret trešās pasaules imigrāciju.

3. jūnijā Slovēnijas parlamenta vēlēšanas. Visvairāk balsu (24,9%) guva labējā Dēmokratiskā partija, taču bija sanīdusies ar citām tā, ka tika izveidota kreisa valdība ar 12,6% balsu guvušo komiķa Marjana Šareca sarakstu priekšgalā. Salīdzinot ar Latviju, Slovēnijā ir vēl lielāka polītiskā sadrumstalotība.

9. septembrī Zviedrijas parlamenta vēlēšanas. Salīdzinot ar iepriekšējām, lielākos panākumus guva “Zviedrijas dēmokrati”, kas ir vienīgā lielākā partija, kuŗa vēršas pret Zviedrijas kolonizēšanu ar trešās pasaules imigrantiem. Smagus zaudējumus cieta galvenās varas partijas — sociāldēmokrati un līberālie Mērenie. Nevienam blokam nebija vairākuma, pēc ilgām sarunām 18. janvārī apstiprināja kreisu valdību līdzšinējā sociāldēmokratu premjera vadībā.

Oktobrī Vācijas Bavārijas un Hesenes zemes vēlēšanas. Visvairāk augšup gāja “Alternātīva Vācijai”, kas ir vienīgā lielākā partija, kuŗa vēršas pret Vācijas kolonizēšanu ar trešās pasaules imigrantiem. Smagus zaudējumus cieta galvenās varas partijas — premjeres Angelas Merķeles kristīgie dēmokrati (nomināli patstāvīgo Bavārijas atzaru ieskaitot) un sociāldēmokrati. Labi panākumi bija arī zaļajiem, kas ar šo apsteidza sociāldēmokratus un kļuva par populārāko kreiso partiju Vācijā. “Alternātīvas” panākumu un pašas partijas zaudējumu dēļ Merķele bija spiesta atkāpties no partijas vadītājas amata.

Oktobrī Polijas pašvaldību vēlēšanas. Uzvarēja un pozicijas pašvaldībās nostiprināja valstī valdošā “Likuma un kārtības” partija, kas vēršas pret trešās pasaules imigrāciju. Lielākā zaudētāja bija centriskā lauciniciskā Tautas partija.

2. decembrī Spānijas lielākā un Afrikai tuvākā Andaluzijas reģiona vēlēšanas. Lielākā augšupeja bija labējai un pretimigrācijas “Vox” (latīņu — ‘balss’) partijai, kas no nekurienes uzšāvās līdz 11% balsu. Zaudējumus cieta gan vecās varas partijas (sociālisti, centriski labējā Tautas partija), gan puskomūnisti. “Vox” panākumi bija pietikami, lai tradicionāli kreisā reģionā pirmo reizi kopš dēmokratijas atjaunošanas priekš četrdesmit gadiem izveidotu labēju valdību.

Vēlēšanu iznākumos redzams, ka nācionālisms ir tautas imūnsistēma. Kamēr organisms vesels (tauta dzīvo etniski viendabīgā vidē), nācionālisma pievilcība ir ierobežota. Kad organismā iekļūst slimība (imigrācija vai citi draudi tautas neatkarībai un pastāvēšanai), imūnsistēma ceļas cīņai ar to, lai atgūtu veselību. Ja slimība ir pārāk ilga vai smaga vai imūnsistēma novājināta (piemēram, AIDS (līberālisma) dēļ), slimība var pārmākt organismu un tas var iet bojā. Eiropas nākotni izšķirs, vai eiropiešu imūnreakcija nebūs par vēlu un par vāju, lai apturētu un pavērstu atpakaļ trešās pasaules imigrāciju.

Pērnie vēlēšanu iznākumi rāda, ka reakcija ir sākusies. (Iespējams, cītīgāk meklējot vēlēšanu kalendārā, varētu atrast vēl kādas ne mazāk svarīgas vēlēšanas, tomēr diez vai tās mainītu kopainu.) Ir vietas, kur nācionālisti saglabājuši varu; ir, kur pārņēmuši; ir, kur līdz varai nav tikuši, tomēr apgrūtinājuši dzīvi prettautiskiem vartuŗiem. Taču man nav ziņu ne par vienu Rietumeiropas valsti, kur jau būtu apturēta pamattautas īpatsvara deldēšana. Lielākais panākums varētu būt nelegālas Vidusjūŗas imigrācijas apturēšana Italijā, tomēr, lai izbeigtu kolonizēšanu, jāmaina arī legālās migrācijas virziens — nepieciešama repatriācija.

Šogad gaidāmas citas vēlēšanas, kas var jūtami ietekmēt Eiropas virzienu. Varbūt visplašāk zināmas ir Eiroparlamenta vēlēšanas maija beigās. Polītiskā attīstība velk tajās uz lielāku sadrumstalotību un galveno Vissavienības idejas balstu — Tautas partijas un sociālistu — pavājināšanos. Bet valstu un reizēm reģionu līmenī ir vēl citas, ko vērts pieskatīt un no kuŗām dažām var būt pat lielāka ietekme nekā Eiroparlamenta vēlēšanām.

24. februārī Moldovas parlaments. Augstas izredzes atgriezties krievu pasaulē. Atceros, kad biju tur 2014. gada novembrī iepriekšējās vēlēšanās, biju pārsteigts, ka rumāņu brīvības tieksmes, redzot Krievijas iebrukumu Ukrainā, nepavisam nav pastiprinājušās.

3. martā Igaunijas parlaments. Spriežot pēc aptaujām, labas izredzes nācionālistiem — Konservātīvai tautas partijai, kas var no 8% tikt līdz pat 20% un, kazi, vairāk.

31. martā Ukrainas prezidents. Izskatās, pirmoreiz Ukrainas vēsturē otrā kārtā abi kandidāti būs “oranži”, tas ir, ne prokrieviski. Šobrīd augstākās izredzes tikt ilgi ilgotā amatā šķiet Jūlijai Timošenko, taču aina visai sadrumstalota un mainīga.

14. aprīlī Somijas parlaments. Nācionālisti — Somu partija — 2017. gadā smagi sašķēlās un tagad aptaujās ir ap 10%, salīdzinot ar 18% iepriekšējās vēlēšanās. Kopumā visai iespējams, ka uzvarētāju kā allaž kopš 1999. gada noteiks fotofinišs.

12. maijā Lietuvas prezidents. Tagadējā Daļa Grībauskaite kandidēt nedrīkst, iespējamo pēcteču daudz, vēlētāju atbalsts sadrumstalots. Viens no kandidātiem Arvīds Jozaitis 2009.—2012. gadā dzīvojis Rīgā, un te piedzīvotais kļuvis par ierosmi “Zvaigznes” apgādā izdotai grāmatai “Rīga – cita civilizācija”, par ko Jozaitis saņēmis Baltijas Asamblejas literātūras balvu.

Vienlaikus ar Eiroparlamentu Beļģijas parlaments. Te gan jāatceras — Beļģija pierādījusi, ka valsts var mierīgi dzīvot bez valdības.

Tāpat vienlaikus ar Eiroparlamentu spāņu reģioni. Jā, tieši spāņu, ne Spānijas, jo Katalonijā, Basku zemē un Galisijā (un Andaluzijā) nenotiks. Spēku pārbaude, kas var ietekmēt centrālās valdības stabilitāti un rādīs, cik nopietna ir “Vox” nācionālistu augšupeja.

Līdz 17. jūnijam Dānijas parlaments. Dānijā par varu sacenšas kreisais un labējais bloks, un šobrīd mazliet priekšā ir kreisais. Iespējams, ka nācionālā spārnā blakus Tautas partijai 2% barjeru pārvarēs vēl “Jaunie pilsoniskie”, kas dibināti pēc iepriekšējām vēlēšanām 2015. gadā.

1. septembrī Vācijas Saksijas un Brandenburgas zeme. “Alternātīva Vācijai” 2017. gada Bundestāga vēlēšanās Saksijā par mata tiesu izcīnīja 1. vietu ar 27% balsu. Ja “Alternātīva” arī šoruden Saksijā būs pirmā vietā, ir augsta varbūtība, ka pārējās partijas būs spiestas dalīties varā un sanitārais kordons pret “Alternātīvu” kritīs.

13. oktobrī Grieķijas parlaments. Vēlēšanu sistēma tāda, ka uzvarētājiem piešķiŗ papildu vietas, tāpēc tie parasti gūst absolūtu vairākumu. Šobrīd izskatās, ka pie varas atgriezīsies “Jaunā dēmokratija”, ko 2015. gadā izbalsoja kā “vecos blēžus”.

20. oktobrī Šveices parlaments. Partiju sistēma visai stabila, nācionālā Tautas partija ir lielākā ar 25…30% balsu, un šobrīd nemana būtisku pārmaiņu pazīmju.

27. oktobrī Ukrainas parlaments. Šobrīd neparedzama dinamika un iznākumi, ko lielā mērā ietekmēs 31. marta prezidenta vēlēšanu iznākumi. Bet varu derēt, ka būs skaista vēlēšanu ģeografija.

Līdz 10. novembrim Polijas parlaments. Kopš 2005. gada pie varas mijies nācionālais “Likums un taisnīgums” un līberālā Pilsoniskā platforma. Viss liecina, ka tā arī paliks. Polijā arī ir skaista vēlēšanu ģeografija: var redzēt, kāds bija zemes dalījums līdz Pirmam pasaules kaŗam Krievijas (kreisāka), Vācijas (līberālāka) un Austrijas (nācionālāka) daļā.

Starp citu, godātie lasītāji, jūs taču nepamanījāt, ka es cītīgi noklusēju kādu šobrīd Eiropā notiekošu polītisku procesu, kas gan nav vēlēšanas, bet kas tuvojas kulminācijai un var izraisīt vēlēšanas un būtiski ietekmēt to iznākumu, polītisko attīstību un sabiedrības dzīvi ne tikai valstī, uz ko tas visvairāk attiecas, bet arī citur? Runa ir par Lielbritanijas izstāšanos no ES. Bet par to atsevišķā rakstā citreiz.

Advertisements

Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — kandidātu plusi un svītrojumi


Technisku ķibeļu dēļ rakstīt pagrūti, tāpēc tikai tagad beidzu rakstu sēriju, kā Nācionālai apvienībai klājies Saeimas vēlēšanās. Šoreiz par kandidātu plusiem un svītrojumiem. Vispirms jāatgādina, kāds ir kopskats:

  • NA ir viens izteikts augstākā līmeņa līderis — Raivis Dzintars;
  • Latgale ir agresīvākais apgabals svītrošanas ziņā;
  • NA ir zemākie svītrojumi ilgāku laiku pastāvējušo latviešu partiju vidū (jaunām partijām šoruden bija zemāki, jo kandidāti vēl nebija pazīstami, tak šis trūkums laika gaitā parasti zūd).

Un kāds tad ir Nācionālās apvienības iekšskats? Lūk, tāds:

Lai būtu vienāds mērogs, esmu vienā tabulā apvienojis piecus rādītājus: plusu īpatsvaru (kandidāta plusu skaits pret partijas balsu skaitu attiecīgā vēlēšanu apgabalā), svītrojumu īpatsvaru, neto plusu (plusi – svītrojumi) īpatsvaru, neto svītrojumu īpatsvaru un pazīstamību (plusi + svītrojumi).

Kandidātu izvietojums pa apgabaliem bijis patālu no ideāla, kad pieci iecienītākie kandidāti ir katrs savā apgabalā un tādējādi gan maksimizē balsu gūšanas potenciālu, gan minimizē iekšēju sāncensību. Tāpat kā vēlēšanu kartēs redzams, ka jūtams ieguvums bijusi Edmunda Teirumnieka kandidēšana. Ilgstošas polītiskas darbības un plašākas pazīstamības cena ir lielāks vēlētāju pulks, kam tu neesi mīlulis, un par to šais vēlēšanās varēja pārliecināties it īpaši Dzintars Rasnačs un Imants Parādnieks. Caurmērā niknākie vēlētāji tiešām bijuši Latgalē, tomēr atšķirība no citiem apgabaliem nav bezdibenīga. Iedvesmai vēl var salīdzināt ar kandidātu sniegumu iepriekšējās Saeimas vēlēšanās.

Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — Rīga


solīju, rakstu, kā Nācionālai apvienībai klājies Saeimas vēlēšanās Rīgā. Vispirms vēsture — visas vēlēšanas kopš NA izveidošanas:

Ievērojot Rīgas vēlētāju kultūretnisko dalīšanos, mērķis, pēc kā tiekties un kas atzīstams par uzvaru vēlēšanās, ir — būt par galveno Rīgas latviešu partiju. Kopš NA izveidošanas tas pagaidām izdevies vienreiz — 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās. Senākā pagātnē ir vēl citas reizes, kad to spējuši gan tēvzemnieki, gan LNNK. Šogad, kaut balsu procenti viduvēji, augstas polītiskās sadrumstalotības apstākļos līdz 1. vietai latviešu sāncensībā pietrūcis visai maz: no “Attīstībai/Par” šķīra 3,8%, un pietiktu 2,2% balsotāju pāriet no AP un JKP pie Nācionālās apvienības, lai NA būtu galvenā Rīgas latviešu partija.

Pa vēlēšanu iecirkņiem skats tāds:

N-tais tautību kartes atkārtojums, tomēr ar savām īpatnībām. Virs 15% Nācionālā apvienība tikusi trīs iecirkņos:

  1. 157. iecirknī Vecāķu dzelzceļa stacijā — 18,0% (šī arī vienīgā vieta, kur NA 1. vietā no visiem kandidātu sarakstiem pēc gūto balsu skaita);
  2. 120. iecirknī Angļu ģimnazijā Bieriņu Zvārdes ielā — 16,9%;
  3. 147. iecirknī Čiekurkalna J. Poruka vidusskolā — 15,2%.

Savukārt vismazāk balsu (zem 4%) visai gaidāmi Daugavgrīvā, cietumos, Ķengaragā un Pļavniekos. Kopumā centrā izskatās vājāk, nekā būtu jābūt pēc latviešu īpatsvara. Savukārt Bolderājā, Centrāltirgū, Čiekurkalnā un 93. vidusskolā Dārzciemā negaidīti stipri.

Tāpēc vērts apskatīt vēl vienu karti — NA īpatsvaru Rīgas latviešu partiju pudurī:

Nu aina pavisam citāda, un saskatīt var vairākas lietas. Pirmkārt, zemākus rezultātus centrā un dižveikalos. Tas redzams arī Rīgas sešu rajonu dalījumā: visos NA svārstās mazāk nekā procenta robežās 15…15,9% līmenī no latviešu partiju balsīm, izņemot Centra rajonu, kur ir 13,8%. Otrkārt, pārkrievotos rajonos par Nācionālo apvienību balso tikai mazliet mazāk latviešu. Treškārt, pārkrievotos rajonos balsu skaits ir tik mazs, ka sāk stochastiski (nejauši) svārstīties, un vietās, kur vienā ēkā izvietoti divi vēlēšanu iecirkņi, NA īpatsvars latviešu partiju balsīs vienā iecirknī var visai atšķirties no otra. Ceturtkārt, saskatāmas vietējo aktīvistu darbības virsotnes. Kopumā virs 20% latviešu partiju balsu NA tikusi četros iecirkņos:

  1. 157. iecirknī Vecāķu dzelzceļa stacijā — 22,9%;
  2. 43. iecirknī Vakara ģimnazijā Centrāltirgū — 21,5%;
  3. 60. iecirknī 93. vidusskolā Dārzciemā — 21,2%;
  4. 30. iecirknī Bolderājas 19. vidusskolā — 20,9%.

Pretējā galā cietumi (7,7%), “Dominas” dižveikals (9,8%) un “RIMS” privātskola Slāvu ielā (10,0%).

Nākamā un, šķiet, pēdējā Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumu apskata daļa varētu būt par atsevišķiem kandidātiem.

Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — balsu izvietojums


Turpinu Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumu apskatu. Šoreiz par balsu izvietojumu. Pagastu un pilsētu līmenī balsu īpatsvars tāds:

Valsts caurmērs atbilst oranžai krāsai, taču karte ir visai daudzkrāsaina. Labākie panākumi bijuši atsevišķu vietējo censoņu darbības salās — Augšogrē, Bārbelē, Rucavas novadā, Engures novadā un citviet. Labākais vienlaidus masīvs ir Vecumnieku, Baldones, Iecavas, Bauskas un Rundāles novads, kur nekur Nācionālā apvienība nenoslīd zem 15% balsu. Vājākie panākumi Latgalē, kur kopumā gūts 5% balsu, latviskākos apvidos vairāk, pārkrievotos mazāk. Vairākos smagi pārkrievotos pagastos par NA nav balsojis neviens.

Valsts mērogā Nācionālā apvienība palikusi 5. vietā, par nelielu tiesu atpaliekot no “KPV LV”, JKP un “Attīstībai/Par” un par nelielu tiesu apsteidzot ZZS. Vietu karte izskatās tāda:

Te labāk nekā balsu īpatsvara kartē parādās, ka Nācionālai apvienībai lielākais atbalsts bijis gredzenā ap Rīgu: Saulkrasti — Sigulda — Augšogre — Vecumnieku Leišmale — Bauska — Rundāle — Zaļenieki — Engure. Turklāt to nevar izskaidrot ar “Saskaņas” izvirzīšanos Rīgā un tuvajā Pierīgā, jo gredzenā NA ir 1.—3. vietā, bet Rīgā 4./5. vietā, vietu starpība ir lielāka par vienu vienību. Kopumā karte visai raiba, ir pat, kur 1. vietas pagasti robežojas ar 7. vietu. 2014. gadā bija vienveidīgāk:

Cēlonis ir polītiskās sadrumstalotības augšana. Kur tas noticis, NA nedaudz zaudējot, saglabājot vai audzējot 2014. gada balsu īpatsvaru, tur Nācionālā apvienība tikusi augstākā vietā, un šogad kļuvis vairāk pagastu, kur NA ir 1. vietā. Piemēram, Ozolniekos iepriekšējās Saeimas vēlēšanās NA ar 22,3% balsu bija 3. vietā aiz “Vienotības” un ZZS, savukārt šogad ar 15,2% tika 1. vietā. Kur sadrumstalotība augusi līdztekus ar NA balsu īpatsvara sarukšanu (lielākā Latvijas daļā), tur Nācionālā apvienība slīdējusi lejup arī vietas ziņā. Ja reiz salīdzina ar 2014. gadu, tad jāsalīdzina arī balsu īpatsvars:

Visvairāk zaudēts Lielrīgā un ziemeļrietumu Vidzemē, savukārt ieguvumu pusē ir dažādu vietējo censoņu panākumu salas. Lielākā no tām ir bijušais Rēzeknes rajons, pateicoties saraksta lokomotīves Rēzeknes Technoloģiju akadēmijas rektora Edmunda Teirumnieka populāritātei. Rēzeknes rajons ne tikai ir gandrīz viss plusos, salīdzinot ar 2014. gada Saeimas vēlēšanām, bet arī astoņos pagastos NA balsu īpatsvars audzis vairāk nekā par 5%. Tik daudz tādu territoriālo vienību nav nedz Vidzemē, nedz Kursā un Zemgalē, kopā skaitītās. Starp citu, Edmunda Teirumnieka populāritāte bija redzama arī 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās. Nemainīgs balsu īpatsvars dažviet dienvidaustrumos nav sagadīšanās, bet smagi pārkrievoti pagasti, kur NA balsu skaits kā bija, tā palika nulle.

Apzinoties, ka NA ir latviešu nācionālistu partija, ir skaidrs, ka daudzviet tās panākumus ierobežojis latviešu īpatsvars. Piemēram, ja Rīgā par NA balso ap 15% latviešu, vēlēšanu iznākumos parādās ap 10%. Savukārt Jaunpilī ar 12…13% latviešu balsu NA tādā pašā līmenī arī paliek un apsteidz Rīgu. Tāpēc vērts apskatīt, kādu daļu latviešu partiju balsu NA kur saņēmusi. Te talkā nāk partiju puduŗi — atliek no balsu summas atņemt “Saskaņas”, Krievu savienības un dažu sīkpartiju balsis, un tad var NA balsu skaitu dalīt ar atlikušo. Iegūstam 14,6% jeb 1/7 no latviešu partiju balsīm, un arī kartē iznākums atšķiŗas no plikiem balsu procentiem:

Te redzams, ka nācionālisms tautai ir kā organisma aizsargsistēma. Kamēr organisms vesels (skatīt latvisko Kursu un Ziemeļvidzemi), tā rāmi fonā čunčina (~1/8 atbalsts). Kad organismā iekļūst baciļi, tas mobilizējas cīņai, lai atgūtu normālu dzīvi (~1/6 Lielrīgā un Zemgalē). Ja sērga pārāk stipra un ilga, aizsargsistēma var tikt pārmākta (~1/14 Latgalē) un organisms var iet bojā.

Šobrīd gana; nākamā apskata daļa varētu būt par Nācionālo apvienību Rīgā.

Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — vispārīgas ziņas


Sāku apkopot Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumus. Vispirms vispārīgas ziņas.

Nācionālā apvienība šogad Saeimas vēlēšanās guva 11,1% jeb 1/9 balsu. Tas ir mazāk nekā 16,7% jeb 1/6 2014. gada Saeimas vēlēšanās, arī mandātu skaits attiecīgi sarucis no 17 līdz 13. Panākumi Saeimas vēlēšanās kopš tagadējās NA izveidošanas bijuši tādi:

Vēlēšanu apgabalu skatījumā balsu īpatsvara pārmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, ir tādas:

Apgabals 2018. (%) 2014. (%) 2018.-2014. (%) 2018./2014.
Rīga 9,24 16,00 -6,76 57,8%
Vidzeme 13,24 20,40 -7,16 64,9%
Zemgale 14,42 19,16 -4,74 75,3%
Latgale 5,00 5,19 -0,19 96,3%
Kursa 12,81 18,45 -5,64 69,4%

Tas pats grafikā:

Samazinājums visos apgabalos, tak visai nevienmērīgs. Lielākais sarukums Rīgas apgabalā. Tas visvairāk ārzemju dēļ, kur senāko latvisko trimdu aizvieto jaunāka laika izbraucēji, kam tuvāka “KPV LV”. Tur Nācionālās apvienības balsu īpatsvars kritis 2,77 reizes no 21,5% līdz 7,8%, un pirmo reizi Latvijas vēsturē nācionālistiem ārzemēs sekmējies vājāk nekā iekšzemē. Turpretī Latgalē balsu īpatsvars palicis gandrīz tāds pats kā 2014. gadā, pateicoties saraksta lokomotīves Rēzeknes Technoloģiju akadēmijas rektora Edmunda Teirumnieka populāritātei.

Nācionālai apvienībai ir augsta pozitīva korrelācija ar vēlētāju aktīvitāti (+0,531 pašvaldību griezumā; to apsteigusi vien “Attīstībai/Par” ar +0,614), tātad NA labi spēja pārliecināt savus piekritējus aiziet un nobalsot. Tāpat Nācionālai apvienībai ir augsta pozitīva korrelācija ar latviešu īpatsvaru (pēc mājas valodas): +0,667. Šai ziņā NA atpaliek tikai no “KPV LV” (+0,742) un JKP (+0,709) un atpaliek tāpēc, ka vairāk nekā abas minētās ir pilsētas latviešu partija. Nācionālās apvienības vēlētāju loks visvairāk pārklājas ar citām pilsētas latviešu partijām: korrelācija ar “Attīstībai/Par” balsu īpatsvaru ir +0,581, ar “Latviešu nācionālistiem” +0,519, ar “KPV LV” +0,485, ar “Progresīviem” +0,430, ar JKP +0,358. Pretējā pusē, kas to būtu domājis, “Saskaņa” (-0,651) un Krievu savienība (-0,566).

Nākamā rakstā par NA būs laikam jāķeŗas pie kartēm.

Saeimas un Rīgas domes vēlēšanu iznākumi


Salīdzinot dažādas vēlēšanas, jāsalīdzina zirgi ar zirgiem un knaibles ar knaiblēm. Proti, jāsalīdzina ar tā paša veida vēlēšanām. Piemēram, “Saskaņas” 51,0% balsu 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās nebūt nebija milzu augšupeja no 38,3% Rīgā 2014. gada Saeimas vēlēšanās, bet jūtama lejupeja no 58,8% 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās. Tad ko rāda šīgada balsu sadalījums Rīgā un tam atbilstīgs Rīgas domes vietu sadalījums:

Saraksts % 2018. g. RD  vietas
“Saskaņa” 33,1 23
“Attīstībai/Par” 13,2 9
JKP 12,2 8
“KPV LV” 9,4 7
Nācionālā apvienība 9,4 6
“Jaunā Vienotība” 6,4 4
ZZS 5,1 3

Nē, tas nerāda gaidāmo 2021. gada Rīgas domes mandātu sadalījumu. Pirmkārt, “Saskaņa”, būdama pie varas Rīgā, pašvaldību vēlēšanās gūst vairāk nekā Saeimas. Otrkārt, darbojas zaļzemnieku Rīgas lāsts, un ZZS Rīgas domes vēlēšanās gūst mazāk nekā Saeimas.

Tomēr vismaz divas lietas rāda gan. Pirmkārt, “Saskaņas” balsu īpatsvars turpina kristies: -5,2%, salīdzinot ar 2014. gada Saeimu. Tas nozīmē, ka ir visai augsta varbūtība latviešu partijām 2021. gadā atgūt varu Rīgā. Tiesa, nav zināms, kādā sastāvā, jo latviešu partijas un to spēku samērs mainās gana strauji, ka tik tālu nākotnē nav iespējams prognozēt. Otrkārt, ar zināmiem ierobežojumiem var salīdzināt partiju atbalsta maiņu kopš 2017. gada Rīgas domes vēlēšanām. Proti, jāatmet “Saskaņa” (jau minētais varas faktors), ZZS (Rīgas lāsts) un KPV jaunpienācēji. Tad paliek tagadējās Rīgas domes opozicijas partijas, kuŗu atbalsta maiņu gan var salīdzināt:

Saraksts % 2017. g. % 2018. g. 2018.-2017.
“Attīstībai/Par” 13,72 13,18 -0,54
JKP 13,47 12,24 -1,23
Nācionālā apvienība 9,29 9,42 +0,13
“Vienotība” 6,28 6,41 +0,13

Tas pats grafikā:

Redzams, ka balsu īpatsvars visām palicis negaidīti līdzīgs 2017. gadam. Ja skatās sīkāk, tad redzams, ka “vecajiem” (Nācionālai apvienībai un “Vienotībai”) ir neliels pieaugums. Tas svarīgāk varētu būt bijis “Vienotībai”, kam izdevies apturēt sabrukumu, kaut 5% barjera tik un tā dveš pakausī. Savukārt “jaunajiem” (“Attīstībai/Par” un JKP) ir samazinājums, turklāt JKP jūtamāks. Tā ir vēl viena šīgada vēlēšanu līdzība ar 1995. gadu, kad it kā uzvarēja līdz tam Saeimā tādā paskatā nebijušais Ziedoņa Čevera “Saimnieks”, bet patiesībā tam jau bija sācies noriets, salīdzinot ar 1994. gada Rīgas domes vēlēšanām.

140 vārdu: Rīgas latviešu partiju apakšpuduŗi — centrs pret nomalēm


Kad rēķināju Rīgas partiju puduŗus, atklāju, ka latviešu pudurī atrodami trīs apakšpuduŗi:

pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;

otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;

treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Izlēmu pārbaudīt apakšpuduŗu atbalsta izvietojumu. Iznākums redzams attēlā. Visai līdzīgs latviešu partiju uzvarētāju kartei, tomēr ar savām atšķirībām. Svarīgākā: stingrāka nošķiršanās centrā un nomalēs. Centra maksimums ir 75. vēlēšanu iecirknis 1. ģimnazijā, kur arī es balsoju un kur pirmais apakšpuduris dabūja pusi (49,5%) balsu. Pretējā pusē latviski rajoni Bieriņos, Berģos, Mangaļsalā, kur JKP un Nācionālās apvienības skaitīšana kopā ļāvusi apsteigt pirmo apakšpuduri par spīti “Attīstībai/Par” 1. vietai individuālā vērtējumā. Vēl, kā redzams, trešo partiju kopu tomēr nav korekti saukt par lauku apakšpuduri: nav tak Pļavnieki un Ķengarags lielāki lauki par Bieriņiem, Vecāķiem un Berģiem. Drīzāk, gaŗāk un intuitīvi es teiktu, ka runa par latvietim ne tik patīkamas dzīves rajoniem, kam mērāmi rādītāji varētu būt nelatviskums, noziedzība un nabadzība. Kas grib, var pārmērīt. Bet kā tad trešo apakšpuduri dēvēt?

%d bloggers like this: