Amerikāņu vēlēšanu novērošana


Labāk vēlu, nekā nekad. Un apaļš gads ir piemērots brīdis, lai tomēr vēlu. Joprojām jūtos pagodināts, ka bija iespēja novērot amerikāņu vēlēšanas (tās, kur ievēlēja Trampu) un pie reizes apskatīt niecīgu daļu valsts — Vašingtonu un tās piepilsētas. Sekojot britu ES nobalsošanas paraugam, dalīšu iespaidus divos rakstos: vispirms par vēlēšanām, tad par Vašingtonu.

Par vēlēšanām. Piedalījos Starptautiskā vēlēšanu sistēmu fonda vēlēšanu programmā un pasaules vēlēšanu rīkošanas konferencē. Sarīkojumam bija trīs daļas:

  1. priekš vēlēšanām par amerikāņu vēlēšanu kārtību, polītisko sistēmu un 2016.gada kampaņu;
  2. vēlēšanu dienā vēlēšanu iecirkņu apmeklēšana, balvas pasniegšana Tūnisijas vēlēšanu komisijas vadītājam par cienīgu vēlēšanu rīkošanu un vēlēšanu iznākumu gaidīšana;
  3. pēc vēlēšanām par dažādām ar vēlēšanām saistītām lietām pasaulē.

Patika, ka vēlēšanu programmā bija ne tikai to organizēšanas jautājumi, bet arī izglītošana saistītās polītiskās lietās. Turklāt parasti par tematu bija runātāji no abām galvenām partijām — kā no dēmokratiem, tā republikāņiem. Konferences pasaules daļā varēja pārliecināties, ka valstu prakse dažādos vēlēšanu jautājumos ir ļoti atšķirīga un reizēm visai tāla no Latvijas vēlēšanu kārtības.

Savukārt, kad no -4. stāva (jā, 4. pagraba), kur notika konference, tika laukā, tad ārā dienasgaismā nekas neliecināja, ka pilsētā un valstī tūlīt būs pasaulē svarīgākās vēlēšanas. Tad jau Latvijā Saeimas vēlēšanu tuvums vairāk jūtams. Tas, ka pilsoņiem nav pārlieku jāuztraucas par vēlēšanām un to iznākumu, šķita liecinām, ka valsts kopumā ir kārtībā. Pirmā saskare ar vēlēšanām gadījās, kad iemetu aci, kā izskatās vietējā makdonaldā: tur vienā ēdamo ekrānā bija vēstīts, ka par godu 45. prezidenta vēlēšanām hamburgers un sierburgers vēlēšanu dienā maksās 45 centus:

Vēlāk tomēr šo piedāvājumu neizmantoju. Kādu laiku staigājis pa pilsētu, tomēr ievēroju vēlēšanu plakātus — uz luksoforu stabiem. Gan ne prezidenta, bet sīkāku vēlēšanu, kā arī nobalsošanas par Kolumbijas apgabala pārtapšanu 51. pavalstī: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Advertisements

Rumbula—Zeltiņi—Saurieši—Brekši


Ķengaraga—Rumbulas veloceliņš nu aizvilkts jau gaŗām Rumbulas lidlauka angāriem Maskavas ielā 428, stiepjas līdz puslidlaukam un tiek būvēts vēl tālāk, ar lēzenu pagriezienu lejā uz Daugavas pusi, gaŗām Rumbas ielai 88. Zudusi īsuma izjūta: viegla vilšanās, ka brauc pa celiņu, bet tas, edz, jau galā. Šogad vairs tikai vienu reizi izdevies 25 minūtēs aizlaist no Vecrīgas līdz celiņa galam — protams, ar ceļavēju. Un šogad pirmo reizi esmu varējis aiz veloceliņa, braucot uz priekšu pa dārziņu ejām, izbraukt līdz Jāņogu ielai. Tik vienkārši, ka jābrīnās, kāpēc vēl pērn neizdevās. Un mazliet smieklīgi brikšņos iemītas ejas malā skatīt draudīgu zīmi, ka iebraukt aizliegts:

Turpat netālu uz priekšu lepna, pat divstāvu (!) Rumbulas villa:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Šauļi — pārāk tukši tāda lieluma pilsētai


Šauļu gājēju iela

Kā jau rakstīju, bijām aizbraukuši uz Šauļiem. Lietderīgais bija izmēģināt Šauļu saspiestas dabasgāzes uzpildes staciju (secinājums: neatmaksājas), patīkamais — apskatīt pilsētu. Mājasdarbā tika apskatīts, ko par pilsētu internetos ielicis vietējais tūriķu informācijas centrs. Bija vērts iepazīties. Šķita savādi, ka Šauļos lērums visādu nozaŗu mūzeju, ugunsdzēsības pat divi. Bet ar maziem bērniem grūti mūzejus nopietni apskatīt, tāpēc tos izlaidām. Pareizāk sakot, bijām gatavi doties uz dzelzceļa mūzeju, bet TIC mums pateica, ka tas vaļā tik darbdienās. Es un sieva bijām gatavi doties uz “Rūtas” šokolādes fabriku, bet bērni negaidīti ietiepās. Mūzeju vietā apskatījām dižākos tūrisma objektus.

Varbūt skaistākā gājēju ielas ēka — jauks funkcionālisma paraugs — Fotomūzejs

Pirmkārt, izgājām gājēju ielu. Esot izveidota 1976. gadā un tobrīd bijusi kas vienreizīgs ne tikai Lietuvā, bet arī SPRS. Tādu iespaidu arī atstāj: 70. gadu padomju gājēju iela. Ar Staļina un Chruščova namu piedevām. Trūkst vēsturiskas apbūves, veikaliņu, āra kafejnīcu un burzmas.

Šauļu cietums

Pēc gājēju ielas apskates devāmies uz galveno dabas atpūtnīcu — Talkšas ezera krastu. Ceļā uzgājām 1911. gadā celtu Šauļu cietumu. Tālāk iegriezāmies kādā grantētā ieliņā, kas kas veda lejā pa nogāzi uz ezeru. Bērni apvaicājās, ko nozīmē ielas nosaukums. Atbildēju, ka Šķērsiela. Vispār jauka ieliņa ar viegli čigānisku noskaņu. Pieļauju, ka varētu kļūt iecienīta latviešu fotografēšanās vieta — gluži kā mūsu Pērses iela igauņiem.

Bērni apvaicājās, ko nozīmē šīs ielas nosaukums. Atbildēju, ka Šķērsiela

Ezera krastā ir jauki. Zāļains ezera krasts, ērti piebraukt ar automobili, vingrotava, rotaļlaukums, akmeņiem izliktu eju labirints, milzīga bleķa lapsa (kuŗā patīk rāpties bērniem, tak pietiek vienas paslīdēšanas, lai viss būtu asinīs), pārtikas un nepārtikas kioski, stends ar labu apkārtnes karti. Nopietnākai dabas atpūtai ir dabas taka gar ezeru un uz vietējo pilskalnu, bet to mēs šoreiz izlaidām, jo bijām atbraukuši mierīgā atpūtā, ne pārgājienā.

Centrālais laukums: komūnistu rajona komiteja un galvenā baznīca

Treškārt, mūsdienās Šauļiem ir priekšpilsētas, bet arī tagad pirmais, ko, braucot uz Šauļiem, ierauga, ir galvenās pilsētas baznīcas tornis tieši lielceļa asī. Jā, Pēteŗa un Pāvila baznīca ir kalnā un vēl pati 70 metru augsta, un galvenās ielas tā ģeoorientētas. Tuvumā baznīca nav tik iespaidīga, to pazemina padomju okupantu 50. gados veidotais centrālais pilsētas laukums un komūnistu rajona komitejas klucis blakus baznīcai. Piever acis, un nemaz nav grūti ieraudzīt ļeņinekli.

Ceturtkārt, iepirkšanās. Latviešu ērtībām viens no lielākajiem tirdzniecības centriem “Tilžė” (“Tilzīte”) ir tieši lielielas malā, pa ko brauc iekšā Šauļos. Redzot, ka cenas lētākas nekā pie mums, pārņem viegla aizkaitinājuma izjūta par Latvijas nodokļu un saimniecības polītiku. Bērniem gan bija ko dzīŗot ar leišu saldējumu un kvasu (īpaši puslitra un pintes skārdenēm).

“Juonė pastuogė” — lieliska vieta pusdienām un gan jau ne tikai

Bet ar saldējumu un kvasu grūti iztikt visā dienas braucienā. Tāpēc bija arī kaut kur jāpusdieno. Vēl priekš braukšanas internetos apraudzījos, kur piedāvā leišu ēdienus, un izraudzījos “Juonė pastuogė” (“Jāņa pajumte”). TIC varēja dabūt viņu reklāmas lapiņu, un tā patika arī sievai. Vienīgās bažas bija, ka ēstuve apvienota ar mūzikas klubu. Bet nekas, aizgājām. Ēstuve ir 50. gadu padomju kultūras nama sētā. Bet uztaisīta pati par savu sētu. Lieliska vieta. Gan ēdienu un dzērienu ziņā — manuprāt, labākais ir pašdarināts kvass: tāda smarža, tā mēlē cērt, tāds dzeltenīgs duļķis, ka visa pārējā ģimene pēc pagaršošanas malka atteicās un es varēju gardu muti viens pats baudīt. Jauka ir koka sētas gaisotne, bet vēl jaukāk, ka padomāts par bērniem: kuŗā vēl ēstuvē ir batuts, bet te pat divi; kur vēl ir basketbola grozs; kur vēl kājminami kartingi, ar ko pa ēstuvi braukāt? Cenas samērīgas: četri ēdieni maksāja 13,14 Ls.

Varat trīsreiz minēt, kuŗš ēstuves nosaukums bērniem patika vislabāk

Bija teicami, tomēr, ja vēl kādreiz ēdīsim Šauļu pusē, tad izpētes nolūkā apmeklēsim ēstuvi, kuŗas nosaukums bērniem patika vislabāk. Kad vēlāk pieminēju to kolēģiem, izrādījās, ka tā ir zināma un tiešām esot laba.

Krustukalns

Atceļā iegriezāmies Krustukalnā. Vēsture tāda, ka leiši kopā ar poļiem 1831. gadā sacēlās pret krievu kundzību. Tika sakauti, daudzu cīnītāju kapavieta palika nezināma, un cilvēki sāka nest krustus viņu piemiņai uz pilskalnu, kas iemantoja Krustukalna vārdu. Krievu okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kaŗa krustu likšana kļuva pretestības veids režīmam. Varas iestādes krustus rāva ārā un iznīcināja, bet leiši nopostīto ātri atjaunoja. Mūsdienās krustu kalnā un ap to ir jau vairāk nekā simt tūkstošu.

Pats Krustukalnā jau biju bijis, bērni to uztvēra vairāk kā trīsdimensiju labirintu (trīsdimensiju, jo ejas starp krustiem iet arī kalnā augšā un lejā), un stiprākais iespaids bija sievai, ka var tik daudz krustu būt. Es, bezdievis būdams, varu vien piebiedroties pāvesta Jāņa Pāvila II vārdiem:

Pateicos, leiši, par šo Krustukalnu, kas liecina Eiropas tautām un visai pasaulei šīs zemes cilvēku ticību.

Un pavisam pēdējā pietura Lietuvā bija Jānišķu apvedceļā piestāt pie briežudārza. Neesam Latvijā redzējuši tik daudz briežu tik tuvu tik lielam ceļam.

Kopiespaids par Šauļiem: pārāk tukši ar apskates vērtām vietām tādai Liepājas—Daugavpils lieluma pilsētai.

Vecrīga—Carnikava—Teika


Carnikavas novada Gaujas vēlēšanu iecirknis

Kā jau teicu, vasara tāda, ka kilometri jāķeŗ, kamēr var. Šodien labi, ka sausā mājās varēja tikt, bet vakar izdevās kas vairāk. Bija nodoms no darba Vecrīgā uz mājām Teikā braukt caur Carnikavu. Kāpēc dzīties uz Carnikavu? Jo nedēļas nogalē apmeklējām tur zvejnieku svētkus. Un? Divgadniece īsi pirms Carnikavas automobilī aizmiga. Lai netraucētu diendusu, izlēmām, lai paliek mašīnā. Paliku arī es pieskatīt (un viegli acis aizdarīt). Kad sieva un dēli pārradās, viņi pārnesa arī fotoorientēšanās lapas. Tukšas. Bet ar vēlējumu, ka es varētu palīdzēt, jo atminējumus var iesniegt arī pēc svētkiem. Labi. Dažas atbildes sasēņoju internetos, bet pēc dažām bija vien jābrauc uz Carnikavu.

Pirmais darbs: maršrutēšana. Carnikava gana tālu, ka nevar bezrūpīgi ripināties, ja grib pagūt turp un atpakaļ. Tas un kilometru ķeršana nozīmē, ka mazāk vaļas kultūrvēstures, pilsētbūvniecības un dabas vērošanai, bet vairāk jādomā par mīšanos. “Jāņa sētas” maršrutētājs piedāvāja Brīvības ielu un Tallinas šoseju. Bet tas pielāgots automobiļiem un dod priekšroku lielceļiem. Ieliekot starppunktu Jaunciema gatvē, maršrutētājs pārleca uz Kalngales ceļu un pateica, ka tas pāris ķiļu īsāks.

Bet vasara tāda, ka ar ieceri vien nepietiek. Vajag vēl, lai ūdens neslapina no augšas un nešķiež no apakšas. Vēl 16.50 nolija, tomēr, beidzot darbu, no augšas vairs nenāca. Taču ceļš bija slapjš un peļķēs. Izlēmu braukt līdz Sarkandaugavas pārbrauktuvei: ja ceļš joprojām būs pelķēs, ka nevarēs ar pilnu ātrumu laist, vai atskries vēl kāds lietus mākonis, varēšu raut nost uz Teikas pusi. Kā izbraucu no centra Preču stacijas laukos, kur koki vairs neaizēnoja ceļu, peļķes strauji izzuda. Sarkandaugavā stāvoklis šķita cerīgs, tāpēc nogriezos uz Viestura prospektu. It kā divas joslas katrā virzienā, bet slikts prospekts riteņbraukšanai: notekas brauktuves malā tādās bedrēs, ka jāapbrauc uz brauktuves vidu — bet tur smagie. Un ko darīt, ja tūlīt priekšā bedre, bet sānos gaŗām brauc smagais? Nē, slikts prospekts. Ticis līdz Jaunmīlgrāvim un veloceliņam, atviegloti uzelpoju.

Nākamā grūtā vieta bija darbdienas pievakarē no Mīlgrāvja tilta tikt uz Jaunciema gatves (kreisā josla), ja pa labo joslu nepārtrauktā straumē brauc uz Vecmīlgrāvi. Tiku. Nākamā grūtā vieta bija Jaunciema gatve pati: šaurs, šaura nomale, malā asfalts izdrupis, brauc smagie. Te minos īpaši sparīgi, lai ātrāk tiktu cauri. Tiku un Kalngales ceļa sākumā vēlreiz varēju atviegloti uzelpot. Rijot minūtes un kilometrus, gaŗām paslīdēja Kalngale, Gaŗciems, Gaŗupe. Carnikavā ierados, viegli apsteidzis iecerēto grafiku. Ātri atradu kontrolpunktus — paldies orientēšanās klubam “Kāpa”, kas tos salicis daudz precīzāk nekā Čiekurkalna fotoorientēšanās. Tā kā bija laiks, izlēmu aizlaist apskatīt jauno Gaujas vēlēšanu iecirkni. Gauja domāta ne upe, bet vasarnīcu ciems aiz upes, pie Gaujas stacijas. Tur šogad pirmo reizi ierīkoja vēlēšanu iecirkni, no tūkstoša balsstiesīgo atnāca gandrīz pustūkstotis (44,4% aktīvitāte), cilvēku atsauksmes bija labas. Aizbraucu, apskatījos, tā arī bija, kā tiku dzirdējis — piestacijas veikalkafejnīca.

Nu varēju doties mājup — šoreiz gan pa Tallinas šoseju. Braukt jauki: ij segums gluds, ij nomale plata. Tik nogurums. Lai būtu vieglāk, skaitīju ik desmit minūtes, cik esmu ticis Rīgai tuvāk: Carnikavas pagrieziens; cauri Ādažiem, cauri Baltezeram. Konstatēju, ka laika gana, tāpēc varu atļauties pie “Baltvillas” raut nost no šosejas un priekam un mieram izbraukt caur Priedkalni (Senču prospekts, Krastmalas iela). Priekš gadiem desmit šai ceļā bija, ja pareizi atceros, trīspadsmit sliekšņu, bet tagad sabiedrība kļuvusi civīlizētāka un sliekšņu palicis divreiz mazāk. Rīgā vairs atlika mierīgi pa Berģu veloceliņu ripināties, lai pie mājām ieskaitītu sev 63 km.

Vecrīga—Mangaļsala—Teika


Stokholmas prāmis Rīgas jūŗas vārtos

Vasara tāda, ka kilometri jāķeŗ, kamēr var. Tāpēc aizvakar no darba Vecrīgā uz mājām Teikā braucu caur Mangaļsalu. Vispirms biju domājis, ja lietus nelīs, aizlaist līdz Vecāķiem. Ievērojot brauciena laiku, drošību, skatus un to, cik sen tie iepriekšējo reizi baudīti, izvēlējos braukt pa Ganību dambi, Tvaika un Ezera ielu. Ceļā nekā diža nebija, Jaunmīlgrāvī kā parasti oda pēc naftas produktiem. Tuvojoties Vecāķiem, kļuva skaidrs, ka esmu braucis gana ātri un varu pagūt vēl uz Mangaļsalu. Domāts, darīts, griezu iekšā allaž jaukā Zvejas ielā. Braucot cauri Mangaļsalai, metu un metu profesionāļa aci uz sāniem: kur, sakiet, lūdzu, kur Mangaļsalā varētu vēlēšanu iecirkni izvietot? Jo ir vairāk nekā tūkstoš vēlētāju, kam šobrīd balsot jābrauc 4…5 km uz Vecāķiem. Pie Daugavas tiku vienlaikus ar Stokholmas prāmi. Kādu brīdi sacentos, tak itin drīz kļuva skaidrs, ka tas brauc ātrāk par maniem piecpadsmit mezgliem. Pa molu dabūju braukt vienlaikus ar prāmja saceltiem viļņiem. Pēc īsas atpūtas un acu mielošanas pie bāciņas molagalā, devos atceļā.

Laika joprojām bija gana, un varēju atļauties visādus līkumus. Vispirms pārbaudīju, cik tālu šogad asfaltēta Mangaļsalas iela gar nocietinājumiem. Tikpat. Tad, kā izskatās vecā armijas piestātne pie Daugavas un dzelzceliņu atliekas pie tās. Tāpat. Tad izbraukājos pa Vecāķiem. Kā allaž patīkami. Tad pa Aiŗu ielu, kur mierīgāka braukšana nekā pa steidzīgo Vecāķu prospektu. Līkumojot pa Vecmīlgrāvi, kārtējo reizi varēja nožēlot, kādus postījumus latviešiem un Rīgai nodarījusi krievu kolonizācija. Braucot gar 31. vidusskolas stadionu, vairs nepazinu, kur 1991. gada 23. augustā ugunskuru akcijā arī es biju atnācis. Jaunmīlgrāvī gaidīja pārsteigums: aizliegts ar riteni pa Ostas prospekta veloceliņu iebraukt Mežaparkā, jo tur tagad smagie dragā — cik saprotu, Mežaparka estrādes būvdarbos. Nekā darīt, bija vien pa Viestura prospektu jālaiž. Jā, kad iebrauc Sarkandaugavā, baigi mežs izcirsts pievedceļam. Laižoties lejā no Gustava Zemgala gatves estakādes bijušos dārziņos, sasniedzu laikam savu ātruma rekordu: 54 km/h. Tā kā joprojām braucu gana ātri, atlika laiks palīkumot pa Čiekurkalnu. Nobraucis gar “Mielotavu”, apņēmos reiz to tomēr izmēģināt. Un tad jau Teika klāt ar 72 km ķešā.

Apceļo dzimto pilsētu: Jūŗmala, it īpaši Sloka


Viens brauciens, kur šovasar biju devies, bija uz Jūŗmalu. Princips, gan ne vienmēr ievērots, vienkāršs: brauc, cik tālu gribi, bet tā, lai pietiek spēka un laika mājupceļam. Jūŗmala ir gaŗa strēmele, tāpēc, lai būtu interesantāk, turp un atpakaļ parasti braucu pa dažādiem ceļiem: viens tuvāk jūŗai (parasti turpceļā), otrs tuvāk Lielupei. Pērn tā aizbraucu pie sēravotiem, šogad līdz Slokai un atpakaļ. Turpceļā pa veloceliņu, Jūŗmalā pa riteņbraucēju Brīvības prospektu. Uzmetu aci vasarnīcai Jāņa Pliekšāna ielā, kur 80.gadu sākumā vasarā mita ģimenes un pagalma draugi un uz kuŗu reizēm braucu kopā ar māsu. Atceros, tā arī neiemācījos kārtīs kingu spēlēt un atklāju sev Latvijas laika “Atpūtas”. Tālāk pa galveno caurbraukšanas maģistrāli un, sākot no Mellužiem, pa Kāpu ielu, kur maz satiksmes un daudz skaistu ēku.

1. Kaugurciemā izpētīju, kādas iespējas tikt pie jūŗas un kur var atstāt automobili. Kaugurciema ielā pie Kapteiņa Pauļa Zolta ielas — dižozols: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Apceļo dzimto pilsētu: uz Plakanciema dārziņiem un gaŗāko Baložu kūdras dzelzceļu


Izdomāju izdarīt ko dzīvē nebijušu un aizbraukt ar riteni līdz kādreizējam ģimenes dārziņam Plakanciemā. Pareizāk sakot, runa par dārziņu koloniju ķekaru aiz Plakanciema, kuŗu lielākā daļa veido Olaines novada un Olaines pagasta anklāvu. Braucu pa maršrutu, kāds vēl priekš desmit gadiem nebūtu iespējams, jo tad nebija Dienvidu tilta un Baložus un Medemciemu savienoja pagalam netīkams, drausmīgi izdangāts zemesceļš.

1. Pirmā stunda pagāja līdz Jelgavas šosejas un Rīgas apvedceļa krustojumam, bet pirmā pietura bija Plakanciemā, īstajā Plakanciemā. Tur, kad brauc no Rīgas puses, pērnruden atklāts piemineklis pirmai latviešu strēlnieku uzvarai 1915.gada rudenī. Kā Aleksandrs Čaks “Mūžības skartos”:

Kauja pie Plakaniem, kauja pie Veisiem,
Pirmā mirdzošā, veiksmā, —
Tā pārvērta strēlnieku asinis teiksmā.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

%d bloggers like this: