Rīgas domes kandidāti, viņu programma, tautība un citas lietas


Šodien beidzās kandidātu sarakstu iesniegšana Rīgas domes vēlēšanām. Pieteicās 15 sarakstu, jūtami vairāk nekā 2017. gadā (11). Attiecīgi arī kandidātu skaits audzis no 586 līdz 718. Te var iepazīties ar kandidātu sarakstiem, likumā noteiktām 4000 zīmju programmām, kandidātiem un statistiku par viņiem. Piemēram, tautība (latviešu īpatsvara dilšanas secībā):

Rīgas domes sastāvs pēc februāŗa vidus reitingiem


Publicēti SKDS 18.—21. februārī veiktas aptaujas dati par Rīgas domes vēlēšanām. Pāris dienu pēc aptaujas veikšanas kļuva zināms par kopīgu Nācionālās apvienības un Reģionu apvienības kandidēšanu, tāpēc atļāvos NA un LRA rēķināt kopā. Mandātu sadalījums pēc SKDS reitingiem būtu tāds:

Arī šī aptauja rāda skaidru “Saskaņas” sakāvi un tagadējās Rīgas domes opozicijas uzvaru ar rezultātu 35:25. Salīdzinot ar 2017. gada Rīgas domes vēlēšanām, “Saskaņa” un GKR varētu gūt par 7 vietām mazāk. Latviešu partiju uzvaras vilnī nepiedalās JKP, kam ar vienu Jurašu, bet bez Strīķes un Bordāna SKDS aptauja dod par 2 vietām mazāk nekā 2017. gadā.

Kas 2017. gadā aizgāja balsot un kas ne: Rīgas domes vēlētāju aktīvitāte


Man apvaicājās:

Varu daļēji atbildēt. Pirmkārt, kādi bija partiju panākumi dažādas aktīvitātes iecirkņos.

Redzams, ka “Saskaņas” atbalstītāji cītīgāk gāja balsot nekā latviešu partiju vēlētāji, savukārt latviešu partiju konkurencē savus atbalstītājus vislabāk mobilizēja Nācionālā apvienība. Otrkārt, ievērojot etnisko balsojumu Latvijā un Rīgā, tas nozīmē, ka krievu aktīvitāte bija augstāka nekā latviešu. Bet cik? 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās visas partijas varēja nošķirt latviešu un krievu pudurī. Ieliekot latviešu puduŗa balsis grafikā un apmainot asis vietām, iznākums ir tāds.

Ekstrapolējot līdz 0% un 100%, iznākums ir 56% aktīvitāte latviešu galā un 61% krievu galā. Protams, ekstrapolācijai ir savi ticamības ierobežojumi, iecirkņi nav vienlieli un labāk būtu lēst svērtu regresiju, skaitļi ir par latviešu partiju puduri, nevis latviešiem (un ~12% latviešu nobalsoja par “Saskaņu”), jaunākie dati par vēlētāju sadalījumu pēc mājas valodas ir 2011. gada tautskaite. Taču, pareizinot šādi iegūtu latviešu un krievu aktīvitāti ar latviešu un krievu īpatsvaru vēlētājos, iznākums no patiesās aktīvitātes atšķiŗas mazāk nekā par 1%. Tāpēc netērēšu sava laika procenta desmitdaļu skaldīšanai, bet apmierināšos ar secinājumu, ka krievu aktīvitāte 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās bija ~5% augstāka nekā latviešu. Šis bija viens no diviem galveniem apstākļiem, kāpēc “Saskaņa” uzvarēja. (Otrs — tie 12% latviešu.) Tiesa, atšķirība bija zemāka nekā 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās, kad “Saskaņa” uzvarēja ar vēl lielāku pārsvaru. Mans aktīvitātes atšķirības skaidrojums: daļa latviešu negribēja pīties ar “Saskaņas” domi, kaut tā būtu balsošana vēlēšanās, toties krievi par savējo domi balsoja labprāt un cītīgāk.

140 vārdu: līdz kuŗam datumam jādeklarējas Rīgā, lai varētu balsot domes ārkārtas vēlēšanās


Balsošana Rīgas Stradiņa Ūniversitātē 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās. F64 attēls

Cilvēki man vaicājuši virsrakstā lasāmo jautājumu, un esmu atbildējis. Pieņemu, atbilde varētu interesēt ne tikai tos, kas vaicāja, tāpēc uzrakstīšu te.

Pirmkārt, lācis vēl mežā. Proti, Rīgas domes atlaišanas likums vēl nav pieņemts un nav stājies spēkā. Tāpēc rēķināšana balstīta pieņēmumos.

Otrkārt, neapskatot visas neskaidrības, kas var lietu ietekmēt, likumu iecerēts skatīt Saeimā 13. februārī, projektā noteikts, ka vēlēšanas notiek pirmā sestdienā pēc diviem mēnešiem no likuma spēkā stāšanās, un ir ziņots, ka vēlēšanas varētu notikt aprīļa beigās. Aprīļa beigu sestdiena ir 25. aprīlis.

Treškārt, pašvaldību vēlēšanu likumā un atlaišanas likumprojektā noteikts, ka balsstiesībām pēc dzīvesvietas kritiskais brīdis ir 90 dienu priekš vēlēšanām. Noskaitot 90 dienu no 25. aprīļa, iegūstam 26. janvāri. Tātad, ja vēlēšanas notiek un notiek 25. aprīlī, jādeklarējas šonedēļ.

Ceturtkārt, ir vēl iespēja balsot pēc nekustamā īpašuma, bet tā ir cita opera, par ko šoreiz nebija jautāts.

140 vārdu: Rīgas domes sastāvs pēc decembŗa beigu reitingiem


“Factum” publicējis gada nogales Rīgas domes reitingus. Kāds pēc tiem būtu domes sastāvs? Hmm, reitingos veselas divas partijas uz 5% sliekšņa. Līdz ar to būtu jārēķina pat veseli trīs varianti: ja abas tiek, ja tiek viena, ja netiek neviena. Aprēķināju papīrā un konstatēju, ka vidējā variantā pagalam daudz nenoteiktības: uz robežas ne tikai divas partijas, bet arī “Vienotības” 11. vieta ar tik tikko tikušā saraksta 4. vietu. Tāpēc tālāk apskatīšu abus galējos variantus:

Grupa Decembris 5% tiek 5% netiek
% pret novembri Vietas pret novembri Vietas pret novembri
S 26 +2 17 +2 19 +4
JV 15 -1 10 0 11 +1
AP 13 -4 9 -2 10 -1
JKP 10 +1 7 +1 7 +1
NA 9 0 6 0 7 +1
LKS 8 +1 5 +1 6 +2
P 5 -1 3 -1 -4
GKR 5 -2 3 -1 -4
LRA 2 0
ZZS 2 0
KPV 1 ?
cita 3 +2?

Tas pats krāsainā uzskatē:

Polītiski svarīgākais ieraugāmais atzinums: tagadējai domes opozicijai (AP, JKP, NA, V) ir vairākums pār pretējo pusi visos gadījumos. Pat vissadrumstalotākā variantā 10+9+7+6=32. Otrs atzinums: nevar zināt, kādi būs kandidātu saraksti, taču “Saskaņa” un tagadējās opozicijas partijas var saprāta robežās neraizēties par tikšanu domē, startējot ar atsevišķu sarakstu. Trešais un jau mazāk drošs: salīdzinot ar novembri, izskatās pēc zināmas “Saskaņas” nostiprināšanās un “Attīstībai/Par” vājināšanās.

Simt gadu kopš pirmām Rīgas domes vēlēšanām neatkarīgā Latvijā


Šodien aprit apaļš gadsimts kopš pirmām Rīgas domes vēlēšanām neatkarīgā Latvijā, kas notika 1920. gada 18. janvārī. Vairāk nekā pietiekams pamats, lai aplūkotu to norisi.

  • Likumiskais pamats

Iepriekšējā gada augustā Tautas padome pieņēma pagaidu noteikumus par pilsētu domnieku vēlēšanām. Tie noteica, ka:

  1. domes vēlē uz divi gadi;
  2. vēlēšanas notiek katrā pilsētā savā laikā, ko noteic pilsētas valde;
  3. kandidātu sarakstus iesniedz ne vēlāk kā 10 dienu priekš vēlēšanām;
  4. kandidātu sarakstu var iesniegt ne tikai partijas, bet arī jebkādas vēlētāju grupas;
  5. kandidātu saraksts jāparaksta tādam vēlētāju skaitam, kas nav mazāks par pusi no ievēlējamo domnieku skaita;
  6. drošības naudas nav;
  7. kandidātu sarakstus numurē iesniegšanas secībā;
  8. pilsētas valde izsūta katram vēlētājam īpašu vēlēšanu kartīti, kas nepieciešama, lai tiktu pie balsošanas;
  9. vēlētājs balso tik par vēlamo kandidātu sarakstu, bet kandidātus ievēlē saraksta iesniedzēju minētā secībā;
  10. balsošana izpaužas, tukšā papīra lapā ierakstot vēlamā kandidātu saraksta numuru;
  11. barjeras tikšanai domē nav;
  12. mandātus dala pēc lielāko atlikumu metodes (mūsdienās izmantota, piemēram, vietu sadalē Saeimas vēlēšanu apgabaliem un aprakstīta Saeimas vēlēšanu likuma 8. panta otrā daļā);
  13. Rīgā ievēlēs ne vairs 120 domnieku kā 1917. gadā, bet, liekot vērā iedzīvotāju skaita sarukšanu, tikai 90.

Ievērojot tagadējo pašvaldību reformu, interesanti redzēt, kāds kuŗā pilsētā (bez pagastiem!) ar kādu iedzīvotāju skaitu bija domnieku skaits tolaik (iedzīvotāju skaits manis pierakstīts pēc 1920. gada tautskaites):

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Dēmografiskās pārmaiņas Rīgā kopš 2017. gada Rīgas domes vēlēšanām


Šodienas (nu jau vakardienas) paziņojums par Rīgas domes atlaišanas sākumu pamudināja apskatīties, kā un par cik mainījies rīdzinieku sastāvs kopš iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām 2017. gadā. Skatījos iedzīvotāju reģistra statistiku, ko reizi pusgadā publicē Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Nav noslēpums, ka Latvijā un Rīgā ir izteikts etnisks balsojums: krievi un pārkrievoti sveštautieši izteikti balso par “Saskaņu” (un Krievu savienību, ja tā startē), latvieši — (Eiroparlamenta dilšanas secībā) par “Vienotību”, Nācionālo apvienību, “Attīstībai/Par”, JKP utt. Tāpēc tautību sastāva maiņa iespaido vēlēšanu iznākumus.

Bet kā un cik? Lūk, tautību maiņa kopš 2017. gada vidus, kas ir tuvākais pieejamais datupunkts 2017. gada vēlēšanām:

Kopā pa divi gadi latviešu par tūkstoti mazāk, krievu par deviņi tūkstoši mazāk, mazāku tautu par tūkstoti vairāk, neizvēlētas tautības ar par tūkstoti vairāk. Iznākumā latviešu īpatsvars (atmetot neizvēlētu tautību) audzis par 0,4%. Tas par iedzīvotājiem, bet kā ar pilsoņiem? Pieņemot, ka visi latvieši ir pilsoņi un ka neviens neizvēlētas tautības pilsonis nav latvietis, latviešu īpatsvars pilsoņos audzis no 58,3% līdz 58,5…58,6%. Jā, Rīga kļuvusi latviskāka, tak visai maz. Rīgas domē 60 vietu, tātad viena vieta ir 1/60=1,7% vērta. Jāsecina, ka dēmografisku pārmaiņu dēļ latviešu partijas atkarībā no kandidātu sarakstu balsu sadalījuma varētu gūt 0…1 vietu vairāk nekā 2017. gadā. Kaut kad februārī PMLP publicēs iedzīvotāju gadumijas statistiku, un dēmografisko kustību varēs papildināt, tak neizskatās, ka šīgada otrais pusgads ko būtiski mainīs.

Bet, ja reiz latviešu vairāk par pusi pilsoņu, kāpēc 2017. gadā vēlēšanās uzvarēja un pie varas palika “Saskaņa”? Divu cēloņu dēļ: pirmkārt, augstāka krievu (un pārkrievotu sveštautiešu) aktīvitāte; otrkārt, no latviešiem, kas balsoja, ~12% nobalsoja par “Saskaņu” (pretēja plūsma ir daudz mazāka, un vienkāršības labad to var neievērot). Šie arī būs divi no trim izšķirīgiem apstākļiem, kas noteiks vēlēšanu iznākumu: dažādu vēlētāju grupu aktīvitātes atšķirības un latviešu īpatsvars, kuŗi balsos par “Saskaņu” (un tās sabiedrotiem). Trešais: kuŗi kandidātu saraksti ar cik procentiem balsu paliks zem 5% barjeras.

140 vārdu: vecās Cielavu ielas atliekas


Rakstā par Cielavu ielu minēju, ka, iespējams, esmu LĢIA reljefa kartē ieraudzījis veco Cielavu ielu. Tā kādreiz bija tagadējos Pļavniekos, nosaukums piešķirts Ulmaņlaiku pirmā pusgadā.

Cielavu iela Pēteŗa Mantinieka kartografijas institūta 1939. gada kartē

Pēdējā Latvijas laika zemesgabalu sarakstā iela ieskaitīta Purvciemā, ir pāris zemesgabalu īpašnieku, taču numurētu adrešu nav:

Krievu laikā līdz pat 80. gadiem un Pļavnieku izbūvei Cielavu iela palika pagalam nomale:

Tas, ko ieraudzīju reljefa kartē, bija šis:

Izskatās pēc ielas trases ar ceļmalas grāvīšiem, kam virsū uzcelta Pļavnieku ģimnāzija (aizvien neesmu pieradis pie aistētikas skolas vārda). Pārbaudīju topografija.lv vecās un mūsdienu kartes sakritību:

Jā, Pļavnieku ģimnāzija pa virsu. Tad jau var braukt un pārbaudīt dabā. Lūk, skats no skolas uz ielas ziemeļu fragmentu:

Jā, pliks, taisns ielas plakums, malās bērziem apauguši grāvīši. Tagad skats no skolas uz ielas dienvidu fragmentu:

Tas pats, skaidri redzams, bijusi iela. Ar to vecā Cielavu iela atrasta un dabā piesieta.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 3 Comments »

140 vārdu: kā Ķengarags vārdu dabūjis


Kā radies Ķengaraga vārds? Latvieša auss sadzird salikteni un saliktenī ragu, bet kas tas par ragu? Sev atbildi guvu priekš dažiem gadiem, lasīdams lielisko “Rīgu zviedru laika kartēs un plānos”. Proti, Daugavas rags. Precīzāk, zemesrags, kas veidojās, Daugavai pie tagadējā Dienvidu tilta no vienas gultnes pārejot iekšējā deltā ar attekām un salām: Vīberta, Putnu, Grāpju, Lībiešu, Koju, Zvirgzdu. Kopš Krasta ielas maģistrāles izbūves 70. gados vairums atteku aizbērtas un no salām palikušas vien Zaķusala un Lucavsala ar Kazas sēkli. Bet zviedru laikos zīmēja tā:

Ķengarags 1656. gada krievu veikta Rīgas aplenkuma plānā. Foto no “Rīgas zviedru laika kartēs un plānos”

Rags pie Baltijas linu manufaktūras, aiz kā sākās Vīberta sala, bija redzams arī Latvijas laikā, piemēram, Pēteŗa Mantinieka kartografijas institūta 1939. gada kartē:

Rags topografiskās kartēs saskatāms vēl ap 1960. gadu:

Bet nu Ķengarags pilnībā pārgājis rajona nosaukumā, un zemesraga vairs nav — ja vien par tādu neuzskata garāžu koloniju Daugavas krasta un Dienvidu tilta austrumu stūrī.

Cielavu iela un tās pils


Cielavu iela ir viena no neparastākām Rīgas ielām, tāpēc beidzot izbraucu to. Tiešām neparasta. Nerādīšu attēlus, bet iesaku iziet vai izbraukt ar riteni. Dižākais, ko ieraudzīju — pils:

Pils Cielavu ielā

Par Cielavu ielu nosaukta, lai saglabātu netālu bijušās vēsturiskās, Ulmaņlaikā izveidotās Cielavu ielas vārdu — tā stiepās lielākoties paralēli Strautu ielai no Preiļu ielas 57 līdz Aknīstes ielai 17:

Vēsturiskā Cielavu iela

Ieskatījos LĢIA kartes LIDAR 40 cm reljefa modeļa slānī un, ui, šķiet, ka ieraudzīju vēsturiskās Cielavu ielas atliekas. Būs jābrauc vēlreiz skatīties.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Jaunais ugunsdzēsēju depo Jaunpils ielā


Jaunais, vēl ne mēnesi vecais ugunsdzēsēju depo Jaunpils ielas galā (no “Spices” pa Kārļa Ulmaņa gatvi maķenīt centra virzienā) man patīk. Ceru, ka arī strādāt tur labi.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Nācionālā apvienība 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanās — Rīga


solīju, rakstu, kā Nācionālai apvienībai klājies Saeimas vēlēšanās Rīgā. Vispirms vēsture — visas vēlēšanas kopš NA izveidošanas:

Nācionālā apvienība ir atpakaļ cienīgā līmenī un ar Eiroparlamenta iznākumiem atgrieztos Rīgas domē pie varas. Tomēr atšķirībā no Latvijas kopumā nevar teikt, ka NA Rīgā būtu atgriezusies 2014. gada līmenī. Cēlonis: atbalsta pārvietošanās no Lielrīgas uz laukiem. Ievērojot Rīgas vēlētāju kultūretnisko dalīšanos, mērķis, pēc kā tiekties un kas atzīstams par uzvaru vēlēšanās, ir — būt par galveno Rīgas latviešu partiju. Kopš NA izveidošanas tas pagaidām izdevies vienreiz — 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās. Senākā pagātnē ir vēl citas reizes, kad to spējuši gan tēvzemnieki, gan LNNK. Rīgas latvieši vēlas latvisku un godīgu polītiku, un vēlēšanās parasti uzvar tie, kas to māk vēlētāju acīs vislabāk iemiesot. Piemēram, 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās latviskumu vislabāk prata iemiesot Mārtiņa Bondara “Gāžam Nilu!” kampaņa, bet godīgumu — KNABiskā JKP. Tādējādi Nācionālās apvienības panākumi nākamās Rīgas domes vēlēšanās — vienalga, ārkārtas vai kārtējās — vislielākā mērā būs atkarīgi no tā, cik partija spēs iemiesot latviskumu un godīgumu un cik stiprs būs kandidātu saraksts, īpaši tā līderis.

Pa vēlēšanu iecirkņiem šogad skats tāds:

Kārtējais tautību kartes atkārtojums, tomēr ar savām īpatnībām. Galvenā — Nācionālā apvienība ir privātmāju un priekšpilsētu, nevis daudzstāveņu un centra partija. Otrkārt, redzama vietējo kampaņu ietekme. Centrā augstākais rādītājs ir 19,3%, vienā līmenī ar 93. vidusskolu Dārzciemā un zemāk par Juglas zvēraudzētavas apkaimi. Negaidīti augstu Katlakalns ar 22,7%, kas atpaliek tikai no Bieriņu 121. iecirkņa 23,0%. Trešā vietā Teikas 84. iecirknis ar 22,2%. Lejasgalā Zolitūdes ģimnāzijas 139. iecirknis un Daugavgrīva ar 6,7%, kā arī Pļavnieku pamatskolas 62. iecirknis ar 7,9%.

Vērts apskatīt vēl vienu karti — NA īpatsvaru Rīgas latviešu partiju balsu skaitā:

Nu aina pavisam citāda. Var saskatīt zemākus rezultātus centrā (vismazāk — 16,3% — 1. ģimnāzijā) un augstākus atsevišķos priekšpilsētu iecirkņos, no kuŗiem vismaz daļā bijusi vietējā kampaņa. Pirmās divās vietās divi Dārzciema iecirkņi (60. — 29,7%, 65. — 28,8%), tad Juglas zvēraudzētava (28,7%) un viens Teikas iecirknis (28,1%).

Ar šo Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumu apskats varētu būt galā. Kandidātu kā jau Eiroparlamenta vēlēšanās bija gana maz un ar izteiktu līderi Robertu Zīli, tā ka viņu sniegumu ikviens var pats aplūkot.

Latviskā un pārkrievotā Rīga — latviešu un krievu partiju balsu starpība 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanās


Kad Rīgas partiju puduŗi noskaidroti un atklāts, ka Rīgas vēlētāji kā allaž nošķīrušies latviešu un krievu pusē, var ķerties pie nākamā — ielikt latviešu un krievu partiju balsu starpības karti. Atbilstīgi puduŗu sastāvam krievu partijas ir “Saskaņa”, LKS, Centra partija, “Jaunā saskaņa” un Rīcības partija, latviešu — visas pārējās, izņemot LSDSP.

Hmm, karte rāda Rīgu daudz latviskāku, nekā tā ir. Kā tā? Pirmkārt, 116 tk kolonistu nav papūlējušies aiziet pēc Latvijas pilsonības. Otrkārt, latviešu vēlētāju aktīvitāte bija augstāka nekā krievu. Iznākumā latviešu partijas guva 64,1% balsu (aptuveni tik latviska bija Rīga Ulmaņlaikos), krievu — 35,7%, kaut latvieši ir 48% galvaspilsētas iedzīvotāju. Pēc acumēra, robeža starp latviešu vairākumu un mazākumu ir aptuveni 50% partiju balsu starpības līmenī. Vistumšāk zaļos iecirkņos latviešu partijas guvušas >7/8 balsu, un 121. iecirknī Bieriņos pat 93,7%, atstājot “Saskaņu” jaņos, tas ir, zem 5%. Pretējā galā ir Daugavgrīva (8. iecirknis) un Bolderājas 31. iecirknis, kur “Saskaņa” guvusi vairāk nekā pusi balsi, otrā vietā ar 14% ir LKS, bet vienīgās latviešu partijas, kas spējušas pārvarēt 5%, ir “Vienotība” un Nācionālā apvienība.

Rīgas partiju puduŗi 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanās


Esmu ielicis karti, kuŗš kandidātu saraksts kuŗā Rīgas vēlēšanu iecirknī uzvarējis. “Saskaņas” un “Vienotības” mīšanās tajā diezgan labi rāda arī robežu starp latviešu vairākumu un mazākumu. Taču var pamatoti iebilst, ka daudz kur “Saskaņa” pirmā vietā tikai latviešu elektorāta sadrumstalotības dēļ. Rīgā kopumā, piemēram, “Saskaņa” ir pirmā ar 26,5% balsu (derīgu vēlēšanu zīmju), tak “Vienotībai” un Nācionālai apvienībai kopā ir 21,7%+14,0%=35,7% balsu, kas ir un paliek vairāk, arī ja “Saskaņai” pieskaita Krievu savienības 8,4%. Kuŗš tad Rīgā uzvarējis? Lai to noskaidrotu, jāpāriet no atsevišķiem kandidātu sarakstiem uz plašākiem partiju un vēlētāju grupējumiem, un te lieti der partiju puduŗu metode. Rīgā to var piemērot, salīdzinot partiju balsu īpatsvaru iecirkņu griezumā. Galvaspilsētā laucinieku nav, tāpēc parasti ir diezgan stingra dalīšanās latviešu un krievu partijās. Tik reizēm kāda sīkpartija īsti nepieder nedz vieniem, nedz otriem. Šoreiz Rīgas korrelāciju tābula ir tāda:

Līdzīgā veidā kā par Latviju var aprēķināt puduŗus. Lielākais pārsteigums aprēķinu gaitā bija, ka arī Rīgā konstatējams latviešu lauku partiju pudurītis, kaut, protams, daudz vājāks nekā Latvijā kopumā. Proti, ZZS un KPV sačupojās ar 0,4936 korrelāciju, taču lielākajām latviešu partijām ir, kaut neliela, tomēr negātīva korrelācija ar KPV. Iznākumā Rīgas partiju puduŗi šogad ir tādi:

  • latviešu pamatpuduris — JV+NA+AP+JKP+P+LRA  ar 59,8% balsu;
  • krievu puduris — S+LKS+CP+JS+RP ar 35,7%;
  • lauku latviešu pudurītis — ZZS+KPV+LN+A ar 4,3% balsu;
  • vientuļā LSDSP ar 0,1% balsu.

2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanu uzvarētāji Rīgā


Sakrājies viss kas par Eiroparlamenta vēlēšanu iznākumiem Rīgā. Vispirms pamatkarte: kas kuŗā vēlēšanu iecirknī bijis pirmā vietā.

N-tais tautību un valodu kartes atspulgs: latviska Bieriņu—Āgenskalna—Centra—Teikas—Berģu josla, ko no sāniem aptveŗ pārkrievoti guļamrajoni. Turklāt atšķirībā no gandrīz visām citām reizēm robeža starp uzvarētājiem diezgan labi atbilst robežai starp latviešu vairākumu un mazākumu.

140 vārdu: kāda būtu Rīgas dome ar Eiroparlamenta balsīm


Eiroparlamenta vēlēšanu iznākumiem atbilstīgu Rīgas domes sastāvu aplēst ir vieglāk nekā Saeimas sastāvu. Jāņem balsu sadalījums Rīgas pilsētā, jāatmet tie, kas zem 5%, pārējiem jāsadala 60 vietu ar Senlaga dalītājiem. Uzskatāmības pēc var salīdzināt ar pērno Saeimas vēlēšanu skaitļiem un īsto 2017. gada domi:

Saraksts 2017 2018 2019
“Saskaņa” 32 23 19
“Vienotība” 4 4 16
NA 6 6 10
AP 9 9 9
LKS 6
JKP 9 8
KPV 7
ZZS 3

Attēlos tas būtu tā:

Atceros, pērn pēc Saeimas vēlēšanām ievēroju, cik maz mainījies Rīgas domes opozicijas balsu īpatsvars kopš 2017. gada domes vēlēšanām. Nu pārmaiņas ir. Ievērību pelna, ka “Saskaņa” šogad palikusi mazākumā — pat pieskaitot Krievu savienību, kas domes vēlēšanās nestartē; pat Ušakovam kandidējot; pat ar daudz latviešu balsu palikšanu zem 5% (JKP 4,3%, “Progresīvie” 3,7%, LRA 3,3%, ZZS 2,8%). Tas nozīmē, ka latviešu partijām ir augstas izredzes nākamās domes vēlēšanās atgūt varu Rīgā. Kad PMLP ziņos gada vidus datus par pašvaldību tautību sastāvu, jāatceras apskatīties un uzrakstīt, kā Rīgā latviešu labā darbojas arī dēmografijas dzirnas.

Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — Rīga


solīju, rakstu, kā Nācionālai apvienībai klājies Saeimas vēlēšanās Rīgā. Vispirms vēsture — visas vēlēšanas kopš NA izveidošanas:

Ievērojot Rīgas vēlētāju kultūretnisko dalīšanos, mērķis, pēc kā tiekties un kas atzīstams par uzvaru vēlēšanās, ir — būt par galveno Rīgas latviešu partiju. Kopš NA izveidošanas tas pagaidām izdevies vienreiz — 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās. Senākā pagātnē ir vēl citas reizes, kad to spējuši gan tēvzemnieki, gan LNNK. Šogad, kaut balsu procenti viduvēji, augstas polītiskās sadrumstalotības apstākļos līdz 1. vietai latviešu sāncensībā pietrūcis visai maz: no “Attīstībai/Par” šķīra 3,8%, un pietiktu 2,2% balsotāju pāriet no AP un JKP pie Nācionālās apvienības, lai NA būtu galvenā Rīgas latviešu partija.

Pa vēlēšanu iecirkņiem skats tāds:

N-tais tautību kartes atkārtojums, tomēr ar savām īpatnībām. Virs 15% Nācionālā apvienība tikusi trīs iecirkņos:

  1. 157. iecirknī Vecāķu dzelzceļa stacijā — 18,0% (šī arī vienīgā vieta, kur NA 1. vietā no visiem kandidātu sarakstiem pēc gūto balsu skaita);
  2. 120. iecirknī Angļu ģimnazijā Bieriņu Zvārdes ielā — 16,9%;
  3. 147. iecirknī Čiekurkalna J. Poruka vidusskolā — 15,2%.

Savukārt vismazāk balsu (zem 4%) visai gaidāmi Daugavgrīvā, cietumos, Ķengaragā un Pļavniekos. Kopumā centrā izskatās vājāk, nekā būtu jābūt pēc latviešu īpatsvara. Savukārt Bolderājā, Centrāltirgū, Čiekurkalnā un 93. vidusskolā Dārzciemā negaidīti stipri.

Tāpēc vērts apskatīt vēl vienu karti — NA īpatsvaru Rīgas latviešu partiju pudurī:

Nu aina pavisam citāda, un saskatīt var vairākas lietas. Pirmkārt, zemākus rezultātus centrā un dižveikalos. Tas redzams arī Rīgas sešu rajonu dalījumā: visos NA svārstās mazāk nekā procenta robežās 15…15,9% līmenī no latviešu partiju balsīm, izņemot Centra rajonu, kur ir 13,8%. Otrkārt, pārkrievotos rajonos par Nācionālo apvienību balso tikai mazliet mazāk latviešu. Treškārt, pārkrievotos rajonos balsu skaits ir tik mazs, ka sāk stochastiski (nejauši) svārstīties, un vietās, kur vienā ēkā izvietoti divi vēlēšanu iecirkņi, NA īpatsvars latviešu partiju balsīs vienā iecirknī var visai atšķirties no otra. Ceturtkārt, saskatāmas vietējo aktīvistu darbības virsotnes. Kopumā virs 20% latviešu partiju balsu NA tikusi četros iecirkņos:

  1. 157. iecirknī Vecāķu dzelzceļa stacijā — 22,9%;
  2. 43. iecirknī Vakara ģimnazijā Centrāltirgū — 21,5%;
  3. 60. iecirknī 93. vidusskolā Dārzciemā — 21,2%;
  4. 30. iecirknī Bolderājas 19. vidusskolā — 20,9%.

Pretējā galā cietumi (7,7%), “Dominas” dižveikals (9,8%) un “RIMS” privātskola Slāvu ielā (10,0%).

Nākamā un, šķiet, pēdējā Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumu apskata daļa varētu būt par atsevišķiem kandidātiem.

140 vārdu: Rīgas latviešu partiju apakšpuduŗi — centrs pret nomalēm


Kad rēķināju Rīgas partiju puduŗus, atklāju, ka latviešu pudurī atrodami trīs apakšpuduŗi:

pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;

otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;

treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Izlēmu pārbaudīt apakšpuduŗu atbalsta izvietojumu. Iznākums redzams attēlā. Visai līdzīgs latviešu partiju uzvarētāju kartei, tomēr ar savām atšķirībām. Svarīgākā: stingrāka nošķiršanās centrā un nomalēs. Centra maksimums ir 75. vēlēšanu iecirknis 1. ģimnazijā, kur arī es balsoju un kur pirmais apakšpuduris dabūja pusi (49,5%) balsu. Pretējā pusē latviski rajoni Bieriņos, Berģos, Mangaļsalā, kur JKP un Nācionālās apvienības skaitīšana kopā ļāvusi apsteigt pirmo apakšpuduri par spīti “Attīstībai/Par” 1. vietai individuālā vērtējumā. Vēl, kā redzams, trešo partiju kopu tomēr nav korekti saukt par lauku apakšpuduri: nav tak Pļavnieki un Ķengarags lielāki lauki par Bieriņiem, Vecāķiem un Berģiem. Drīzāk, gaŗāk un intuitīvi es teiktu, ka runa par latvietim ne tik patīkamas dzīves rajoniem, kam mērāmi rādītāji varētu būt nelatviskums, noziedzība un nabadzība. Kas grib, var pārmērīt. Bet kā tad trešo apakšpuduri dēvēt?

140 vārdu: uzvarētāji Rīgas latviešu partiju konkurencē 2018. gada Saeimas vēlēšanās


“Saskaņa” daudzviet Rīgā bijusi priekšā citiem kandidātu sarakstiem tikai latviešu partiju sadrumstalotības dēļ. Tāpēc, lai meklētu un, kazi, atrastu vairāk vēlēšanu likumsakarību, vērts aplūkot ne tikai partiju puduŗu panākumus, bet arī to, kā klājies iekšējā latviešu partiju konkurencē. Klājies, lūk, tā:

Ko var redzēt? “Attīstībai/Par” stipra pilsētas centrā, turklāt centrā ieskaitāma arī tuvākā Pārdaugava, vismaz Klīversala un Kalnciema kvartāls. Ar mazāku pārsvaru AP ir priekšā citām latviešu partijām arī latviskākos un savrupmājām pilnākos rajonos ārpus centra. Daudzstāveņu guļamrajonos parasti priekšā JKP, savukārt ne tik labas slavas rajonos — “KPV LV”. Nācionālā apvienība ir galvenā latviešu partija atsevišķos iecirkņos, par kuŗu īpatnībām un likumsakarībām man nav ziņu. Citas partijas līdz 1. vietai nav tikušas, tomēr, pieņemu, sava vieta vēlēšanu iznākumā bijusi arī “Vienotībai”, ZZS, LRA un “Progresīviem”. Lai to apskatītos, varbūt vērts salīdzināt latviešu partiju apakšpuduŗu panākumus. Bet par to citā rakstā.

Rīgas latviešu partiju panākumu karte 2018. gada Saeimas vēlēšanās


Kad Rīgas partiju puduŗi noskaidroti un atklāts, ka Rīgas vēlētāji kā allaž nošķīrušies latviešu un krievu pusē, var ķerties pie nākamā — ielikt latviešu puduŗa panākumu karti (paldies “Jāņa sētas” karšu apgādam par pamatni):

Kas redzams? Pirmkārt, kārtējais tautību kartes atkārtojums: latviska Bieriņu—Āgenskalna—Centra—Teikas—Berģu serde, tai apkārt pārkrievoti guļamrajoni un, kur nav daudzstāveņu masīvu, vietām arī latviskāki rajoni. Otrkārt, rāda Rīgu latviskāku, nekā pilsēta ir, jo 118tk kolonistu nav papūlējušies aiziet pēc Latvijas pilsonības un latviešu vēlētāju aktīvitāte bija augstāka nekā krievu. Pēc acumēra, 50% latviešu ir aptuveni 70% balsu līmenī. Divos iecirkņos (Angļu ģimnazijā Bieriņos un jaunajā Mangaļsalas iecirknī) latviešu partijas guvušas pat >90% balsu. Treškārt, salīdzinot ar pirmo vietu karti, redzams, ka daudzviet “Saskaņa” bijusi 1. vietā tikai latviešu partiju sadrumstalotības dēļ. Ceturtkārt, tā kā vēlētāji nebija piesieti vienam noteiktam iecirknim un varēja brīvi balsot jebkuŗā, daudzi latvieši izvēlējās iet uz latviskām iestādēm, piemēram, latviešu skolām, bet krievi — uz krieviskām, piemēram, krievu skolām. Latviešu partiju puduŗa balsu minims (23%) radies tieši tādā veidā. Piektkārt, iedvesmai vēl var salīdzināt ar 2014. gada Saeimas vēlēšanām — laiks darbojas latviešu labā:

Rīgas partiju puduŗi 2018. gada Saeimas vēlēšanās


Esmu ielicis karti, kuŗš saraksts kuŗā Rīgas vēlēšanu iecirknī uzvarējis. Taču var pamatoti iebilst, ka daudz kur “Saskaņa” 1. vietā tikai latviešu elektorāta sadrumstalotības dēļ. Rīgā kopumā, piemēram, “Saskaņa” ir pirmā ar 33,1% balsu, tak “Attīstībai/Par”, JKP, KPV, Nācionālai apvienībai, “Vienotībai” un zaļzemniekiem kopā ir 13,2%+12,2%+9,4%+9,4%+6,4%+5,1=55,7% balsu. Kuŗš tad Rīgā uzvarējis? Lai to noskaidrotu, jāpāriet no atsevišķiem kandidātu sarakstiem uz plašākiem partiju un vēlētāju grupējumiem, un te lieti der partiju puduŗu metode. Rīgā to var piemērot, salīdzinot partiju balsu īpatsvaru iecirkņu griezumā. Galvaspilsētā laucinieku nav, tāpēc parasti ir diezgan stingra dalīšanās latviešu un krievu partijās. Tik reizēm kāda sīkpartija īsti nepieder nedz vieniem, nedz otriem. Šoreiz Rīgas korrelāciju tābula ir tāda:

S AP JKP KPV NA JV ZZS LKS P LRA NSL PA LN SKG RP
AP -0,9107
JKP -0,8919 0,7548
KPV -0,6523 0,4573 0,5729
NA -0,8299 0,6566 0,8183 0,4531
JV -0,8707 0,8646 0,7361 0,3233 0,7545
ZZS -0,5926 0,2914 0,5759 0,4947 0,6725 0,4122
LKS 0,7585 -0,7697 -0,7832 -0,4130 -0,7686 -0,7381 -0,3175
P -0,6821 0,8077 0,4569 0,3078 0,3396 0,6486 0,0450 -0,5281
LRA -0,5724 0,4607 0,5066 0,5393 0,4813 0,3854 0,3872 -0,5180 0,3220
NSL 0,0977 -0,1957 -0,1465 0,1027 -0,1120 -0,2307 0,1140 0,2229 -0,1492 0,0580
PA 0,5285 -0,5189 -0,4914 -0,2488 -0,4385 -0,5577 -0,2298 0,4269 -0,4209 -0,3072 0,0830
LN -0,2287 0,0257 0,2215 0,3402 0,2195 0,0689 0,3652 -0,0466 0,0021 0,2448 0,2644 -0,0562
SKG -0,0688 -0,0517 -0,0290 0,1722 -0,0301 -0,0011 0,2397 0,2143 0,0013 0,0452 0,0807 0,0840 0,1793
RP 0,1954 -0,2486 -0,2453 -0,0292 -0,1983 -0,2482 -0,0730 0,3628 -0,1621 -0,1084 0,1521 0,2142 0,0069 0,1621
LCP 0,1575 -0,2484 -0,1685 0,0655 -0,2868 -0,2745 -0,0221 0,4145 -0,0660 -0,0802 0,1487 0,2042 0,1686 0,2466 0,2340

Līdzīgā veidā kā par Latviju var aprēķināt puduŗus:

  • latviešu — AP+JKP+KPV+NA+JV+ZZS+P+LRA+LN ar 61,3% balsu;
  • krievu — S+LKS+NSL+PA+RP+LCP ar 38,6%;
  • nevienā pusē netikušo SKG ar 0,1%.

Rēķināšanas gaitā pamanīju, ka latviešu puduris dalās trīs apakšpuduŗos:

  1. pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;
  2. otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;
  3. treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Tagad paveŗas ceļš uz jaunām Rīgas kartēm: kur stiprākas bijušas latviešu, kur krievu partijas, kur kādi latviešu apakšpuduŗi utt. Bet par to nākamos rakstos.

140 vārdu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos


Jāņa Iesalnieka attēls

Pēdējā nedēļā klātienē un internetos pilns tautiešu prieka, cik Rīga šobrīd kļuvusi latviska — iemītnieku sastāvā, valodā, dziesmās, tērpos… Konkrētas saites atļaušos nelikt: iedvesmojoties teicienu no Džordža Orvela un Tomasa Sauela, jābūt aklam vai intelektuālim, lai neredzētu. Bet dziesmusvētki reiz beidzas — un ko tālāk? Pačukstēšu labi glabātu noslēpumu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos. Bet vispār. Ikdienā. Katru dienu. Vajag vien gribēt un attiecīgi rīkoties. Savā uzvedībā. Iespaidojot citu uzvedību. Un izraugoties latviskuma virzienu sabiedriskās lietās.

Mācību valoda bērnudārzos, skolās un augstskolās, pilsonības dāļāšana par dzimšanu Latvijā, trešās pasaules migrantu ievešana, termiņuzturēšanās atļauju pārdošana, latviešu repatriācija uz savu tēviju un sveštautiešu repatriācija uz savu tēviju, kebabstudentu iebraukšana, tautiskums vai kosmopolītisms — tie visi ir jautājumi, kur mūsu “par” vai “pret” attālina vai pietuvina latvisku Latviju un latvisku Rīgu. Un šogad mūsu varā izlemt, kādā virzienā sāks gaitu Latvijas Republikas otrais gadsimts.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , , . 1 Comment »

Daugavgrīvas un Bolderājas (arī Vakarbuļļu, Rītabuļļu un Bolderājas—Priedaines kāpu) ceļvedis


Jau rakstīju par Aivara Jakoviča Rīgas piejūŗas ceļveža labā Daugavas krasta daļu (Mangaļsala—Vecāķi—Vecmīlgrāvis—Trīsciems). Nu esmu izlasījis kreisā krasta daļu un varu dalīties iespaidos.

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Kas konkrēti aptverts, var izlasīt virsrakstā, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī meži, osta un pludmale. Ceļveža nodaļas atbilst rajoniem. Vispirms smalki aprakstītas visas kaut cik cienīgās Vakara un Rīta Buļļu sētas un apkārtējie meži. Tad Daugavgrīva, īpašu uzmanību pievēršot cietoksnim. Tad Bolderāja, ieskaitot kāpu grēdu uz Priedaini un tās pakājes sētas Spilves pļavās. Nobeigumā ievietoti autora ieteikti ceļojumu maršruti, ievērojamāko koku tabula (ar koordinātēm), piejūŗas biotopu apraksts un rajonu kartes ar ievērības cienīgiem objektiem. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu — gan dokumentos atrodamu, gan teicēju teiktu, gan autora izdomātu.

Trūkumi ir divi. Mazākais: manai redaktora acij pārāk biežas pārrakstīšanās un faktu kļūdas. Piemēram, 1927. gadā cilvēks nevarēja piedzimt Dobeles rajonā (53. lpp.), Libija 1974. gadā nebija džamāhīrija (127. lpp.), 1986. gadā izdegušu baznīcu nevarēja atjaunot 1973. gadā (172. lpp.), Ņūkāslas pilsētu var mierīgi rakstīt latviski (175. lpp.), sajaukta Lielā un Lielupes iela (250. lpp.), pēcleduslaikmets nav halocēns (277. lpp.), Bolderājas apskates objektu uzskaitījums nesakrīt ar to numuriem kartē (283.—284. lpp.).

Lielākais trūkums — padomju režīma un krievu pasaules slavināšana. Piemēram:

  • it kā zvejnieki paši no sevis 1947. gadā dibinājuši kolchozu (44. lpp.);
  • tāpat Auzarāju māju iemītnieki 1944. gada augustā it kā paši no sevis atstāj dzimteni, dabūjuši labāku darbu Vācijā (gluži kā mūsdienās, vai ne; 207.—208. lpp.);
  • aizgrābts tēlojums par krievu rakstnieka Valentīna Pikuļa vasarēšanu Rītabuļļos (92.—93. lpp.; pēc Sergeja Dovlatova ziņām, Pikulim 1962. gadā piešķīra dzīvokli Rīgā okupantu “ģenerāļu” namā par rakstnieka un disidenta Kirila Uspenska gānīšanu tiesā);
  • Daugavgrīvas dzīvojamā rajona aprakstā (158. lpp.) nav nekā par latviešu padzīšanu no Daugavgrīvas un katastrofālu tās pārkrievošanu no 87,7% latviešu īpatsvara 1935. gadā un 88,3% 1943. gadā līdz 7,5% (!) latviešu 1989. gadā. Arī šobrīd ar 22,6% latviešu pēc tautības un 16,3% pēc mājas valodas (2011. gada tautskaites dati), “Saskaņas” 68,6% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās un 79,0% 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās Daugavgrīva ir vissmagāk pārkrievotais Rīgas rajons, bet par to ceļvedī ne vārda;
  • par Bolderāju kautri bilsts “palielinoties mazākumtautību iedzīvotāju skaitam” (186. lpp.), it kā tas notiktu pats no sevis, it kā tie nebūtu kolonisti, it kā runa būtu par pāris simtiem, nevis kolonizāciju no 79,6% latviešu 1935. gadā un 81,2% 1943. gadā līdz 22,9% 1989. gadā un 30,0% pēc tautības un 23,5% pēc valodas 2011. gadā;
  • nekritiski pārrakstīti krievu okupācijas laika izdevumi — gan, piemēram, par kolchoziem (44. lpp.), gan nelegālām Latvijas laika komūnistu spiestuvēm (186. lpp.).

Jā, par okupāciju. Autors jūtami vairās šī vārda. Pāris vietās ievēroju minētu obligātā komplektā ar vācu okupāciju (48., 51. lpp.; varbūt ir vēl kur), tak citādi tā saukta par “padomju varas nodibināšanos Latvijā” (it kā pati no sevis; 39. lpp.), “polītiskās varas maiņu” (it kā vēlēšanās vienu valdīšanu nomainītu cita; 183. lpp.), “pēc Otrā pasaules kaŗa” (186. lpp.).

Mangaļsalas—Vecāķu—Vecmīlgrāvja—Trīsciema ceļvedis


Biju pamanījis, ka izdots divdaļīgs (atbilstīgi Daugavas krastiem) Aivara Jakoviča ceļvedis par Rīgas piejūŗu, tak šķita pārāk dārgs, tāpēc nepirku. Beidzot šogad Ķīpsalas grāmatu izstādē tomēr iztērējos 2·4,92 Ls. Apņēmos izlasīt tā, lai vēl šogad var apbraukāt ar riteni. Sāku ar 2. daļu, jo tur par labo krastu, ko apmeklēju biežāk. Nu esmu 2. daļu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Daugavas atteka Rinna iezīmēta ar zilu

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Šim ceļvedim tas būtu Mangaļsala, Vecāķi, Vecdaugava, Vecmīlgrāvis un Trīsciems, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī pļavas un meži. Uzzināt var visu ko, piemēram, ka Rīnūžus pareizāk saukt par Rinnužiem, jo nosaukums cēlies no kādreizējās Daugavas attekas Rinnas (skatīt kartes fragmentu, kur Rinna iezīmēta ar zilu). Vai arī, ka Rīgas piejūŗa ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā sastopama jūŗmalas armērija. Un, protams, ievērojamas ēkas, koki utml. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu, ko autors smēlies lielākoties atmodas laika teicēju vākumā.

Lielākais ceļveža trūkums ir padomju režīma slavināšana. Tam redzu divus izskaidrojumus. Pirmkārt, sadarbonība (kolaborācija) pēc principa: “Kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.” Rīgā pie varas “Saskaņa”, un naudu grāmatas izdošanai devusi pašvaldības SIA “Rīgas meži”. Otrkārt, varbūt autora paša ideoloģija, kas ieskanas arī cilvēcības pretstatījumā uzņēmībai un turībai: “Lai gan Auziņš bija cilvēcīgs krodzinieks, viņš tomēr šajā laikā kļuva bagāts.” (204. lpp.)

Vienādi vai otrādi, jūtama vairīšanās okupācijas vārda, tā vietā izmantojot “padomju laiks”, “pēc Otrā pasaules kara”, “pēckara gadi”, “pēc LPSR pasludināšanas”, “Latvija un citas padomju republikas”. Tāpat apdziedāti kolchoza dzīves prieki (47.—48. lpp.) un okupācijas armijas pionieŗu nometnes (102. lpp.), par pilnu atstāstīts oficiālais stachanoviešu kustības skaidrojums (94. lpp.), kolonizācija un pārkrievošana pielīdzināta attīstībai un augšupejai (148. lpp.), Vilis Lācis par iekšlietu ministru 1940. gadā iecelts, jo esot bijis tautā populāra persona, un Otrā pasaules kaŗa laikā viņš uzturējies Maskavā (165. lpp.). Pēc tam vairs nepārsteidz, ka par svaigo Krievijas “Uralchim” minerālmēslu termināli Kundziņsalā autoram, kuŗš ceļveža rakstīšanas laikā bija Vides aizsardzības kluba biedrs, ir vien cildinoši vārdi — tā kupoli piešķiŗot savdabīgu ainavisku akcentu līdzenajai salai (261. lpp.).

Attiecībā uz Vecmīlgrāvja kolonizāciju un pārkrievošanu no 93,5% latviešu 1935. gadā un 92,1% 1943. gadā līdz 29,2% 1989. gadā autors vien kautri izsakās (177. lpp.):

Daudzo rūpniecības uzņēmumu strādniekiem un administratīvajam personālam vajadzēja dzīvokļus. .. Jauna arhitektūra radīja jaunu vidi, jaunu domāšanu un jaunu saskarsmes kultūru. Tradicionālais dzīvesveids aizlūza.

It kā tie būtu latvieši, kas sabrauca. It kā vainīga arķitektūra. Nē, LNNK dibinātājs Aivars Jakovičs 1988. gadā bija drosmīgāks teikt patiesību nekā “Saskaņas” maizi ēdošais Aivars Jakovičs mūsdienās.

Lieku plauktā pie pārējiem ceļvežiem, lai izvilktu, kad būs vaļa tajā aprakstīto apbraukāt.

Vai pazīsti Rīgas torņus?


Nikolaja Kalniņa “Ciems uz riteņiem” beidzas ar latviešu bēgļu atgriešanos brīvā Latvijā. Attēls, kā tas izskatās, apbrīnojami līdzinās Teodora Zeltiņa tēlotam piecpadsmit gadu vēlāk: bēgļu kuģis iebraucis Daugavā pie Vecrīgas. Acīmredzot tādas noskaņas trimdā bijušas plašākas un ilgas.

Bet šoreiz par ko citu. Attēls gribot negribot brēca pēc Rīgas panorāmas pazīšanas, tāpēc izlēmu, lai arī citiem tiek. Esmu tajā atzīmējis duci Rīgas torņu. Tātad, godātie lasītāji, vai spējat pazīt, kas tie ir? Savas atbildes varat ierakstīt atsauksmēs.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »
%d bloggers like this: