Nācionālā apvienība 2018. gada Saeimas vēlēšanās — Rīga


solīju, rakstu, kā Nācionālai apvienībai klājies Saeimas vēlēšanās Rīgā. Vispirms vēsture — visas vēlēšanas kopš NA izveidošanas:

Ievērojot Rīgas vēlētāju kultūretnisko dalīšanos, mērķis, pēc kā tiekties un kas atzīstams par uzvaru vēlēšanās, ir — būt par galveno Rīgas latviešu partiju. Kopš NA izveidošanas tas pagaidām izdevies vienreiz — 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās. Senākā pagātnē ir vēl citas reizes, kad to spējuši gan tēvzemnieki, gan LNNK. Šogad, kaut balsu procenti viduvēji, augstas polītiskās sadrumstalotības apstākļos līdz 1. vietai latviešu sāncensībā pietrūcis visai maz: no “Attīstībai/Par” šķīra 3,8%, un pietiktu 2,2% balsotāju pāriet no AP un JKP pie Nācionālās apvienības, lai NA būtu galvenā Rīgas latviešu partija.

Pa vēlēšanu iecirkņiem skats tāds:

N-tais tautību kartes atkārtojums, tomēr ar savām īpatnībām. Virs 15% Nācionālā apvienība tikusi trīs iecirkņos:

  1. 157. iecirknī Vecāķu dzelzceļa stacijā — 18,0% (šī arī vienīgā vieta, kur NA 1. vietā no visiem kandidātu sarakstiem pēc gūto balsu skaita);
  2. 120. iecirknī Angļu ģimnazijā Bieriņu Zvārdes ielā — 16,9%;
  3. 147. iecirknī Čiekurkalna J. Poruka vidusskolā — 15,2%.

Savukārt vismazāk balsu (zem 4%) visai gaidāmi Daugavgrīvā, cietumos, Ķengaragā un Pļavniekos. Kopumā centrā izskatās vājāk, nekā būtu jābūt pēc latviešu īpatsvara. Savukārt Bolderājā, Centrāltirgū, Čiekurkalnā un 93. vidusskolā Dārzciemā negaidīti stipri.

Tāpēc vērts apskatīt vēl vienu karti — NA īpatsvaru Rīgas latviešu partiju pudurī:

Nu aina pavisam citāda, un saskatīt var vairākas lietas. Pirmkārt, zemākus rezultātus centrā un dižveikalos. Tas redzams arī Rīgas sešu rajonu dalījumā: visos NA svārstās mazāk nekā procenta robežās 15…15,9% līmenī no latviešu partiju balsīm, izņemot Centra rajonu, kur ir 13,8%. Otrkārt, pārkrievotos rajonos par Nācionālo apvienību balso tikai mazliet mazāk latviešu. Treškārt, pārkrievotos rajonos balsu skaits ir tik mazs, ka sāk stochastiski (nejauši) svārstīties, un vietās, kur vienā ēkā izvietoti divi vēlēšanu iecirkņi, NA īpatsvars latviešu partiju balsīs vienā iecirknī var visai atšķirties no otra. Ceturtkārt, saskatāmas vietējo aktīvistu darbības virsotnes. Kopumā virs 20% latviešu partiju balsu NA tikusi četros iecirkņos:

  1. 157. iecirknī Vecāķu dzelzceļa stacijā — 22,9%;
  2. 43. iecirknī Vakara ģimnazijā Centrāltirgū — 21,5%;
  3. 60. iecirknī 93. vidusskolā Dārzciemā — 21,2%;
  4. 30. iecirknī Bolderājas 19. vidusskolā — 20,9%.

Pretējā galā cietumi (7,7%), “Dominas” dižveikals (9,8%) un “RIMS” privātskola Slāvu ielā (10,0%).

Nākamā un, šķiet, pēdējā Nācionālās apvienības vēlēšanu iznākumu apskata daļa varētu būt par atsevišķiem kandidātiem.

Advertisements

140 vārdu: Rīgas latviešu partiju apakšpuduŗi — centrs pret nomalēm


Kad rēķināju Rīgas partiju puduŗus, atklāju, ka latviešu pudurī atrodami trīs apakšpuduŗi:

pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;

otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;

treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Izlēmu pārbaudīt apakšpuduŗu atbalsta izvietojumu. Iznākums redzams attēlā. Visai līdzīgs latviešu partiju uzvarētāju kartei, tomēr ar savām atšķirībām. Svarīgākā: stingrāka nošķiršanās centrā un nomalēs. Centra maksimums ir 75. vēlēšanu iecirknis 1. ģimnazijā, kur arī es balsoju un kur pirmais apakšpuduris dabūja pusi (49,5%) balsu. Pretējā pusē latviski rajoni Bieriņos, Berģos, Mangaļsalā, kur JKP un Nācionālās apvienības skaitīšana kopā ļāvusi apsteigt pirmo apakšpuduri par spīti “Attīstībai/Par” 1. vietai individuālā vērtējumā. Vēl, kā redzams, trešo partiju kopu tomēr nav korekti saukt par lauku apakšpuduri: nav tak Pļavnieki un Ķengarags lielāki lauki par Bieriņiem, Vecāķiem un Berģiem. Drīzāk, gaŗāk un intuitīvi es teiktu, ka runa par latvietim ne tik patīkamas dzīves rajoniem, kam mērāmi rādītāji varētu būt nelatviskums, noziedzība un nabadzība. Kas grib, var pārmērīt. Bet kā tad trešo apakšpuduri dēvēt?

140 vārdu: uzvarētāji Rīgas latviešu partiju konkurencē 2018. gada Saeimas vēlēšanās


“Saskaņa” daudzviet Rīgā bijusi priekšā citiem kandidātu sarakstiem tikai latviešu partiju sadrumstalotības dēļ. Tāpēc, lai meklētu un, kazi, atrastu vairāk vēlēšanu likumsakarību, vērts aplūkot ne tikai partiju puduŗu panākumus, bet arī to, kā klājies iekšējā latviešu partiju konkurencē. Klājies, lūk, tā:

Ko var redzēt? “Attīstībai/Par” stipra pilsētas centrā, turklāt centrā ieskaitāma arī tuvākā Pārdaugava, vismaz Klīversala un Kalnciema kvartāls. Ar mazāku pārsvaru AP ir priekšā citām latviešu partijām arī latviskākos un savrupmājām pilnākos rajonos ārpus centra. Daudzstāveņu guļamrajonos parasti priekšā JKP, savukārt ne tik labas slavas rajonos — “KPV LV”. Nācionālā apvienība ir galvenā latviešu partija atsevišķos iecirkņos, par kuŗu īpatnībām un likumsakarībām man nav ziņu. Citas partijas līdz 1. vietai nav tikušas, tomēr, pieņemu, sava vieta vēlēšanu iznākumā bijusi arī “Vienotībai”, ZZS, LRA un “Progresīviem”. Lai to apskatītos, varbūt vērts salīdzināt latviešu partiju apakšpuduŗu panākumus. Bet par to citā rakstā.

Rīgas latviešu partiju panākumu karte 2018. gada Saeimas vēlēšanās


Kad Rīgas partiju puduŗi noskaidroti un atklāts, ka Rīgas vēlētāji kā allaž nošķīrušies latviešu un krievu pusē, var ķerties pie nākamā — ielikt latviešu puduŗa panākumu karti (paldies “Jāņa sētas” karšu apgādam par pamatni):

Kas redzams? Pirmkārt, kārtējais tautību kartes atkārtojums: latviska Bieriņu—Āgenskalna—Centra—Teikas—Berģu serde, tai apkārt pārkrievoti guļamrajoni un, kur nav daudzstāveņu masīvu, vietām arī latviskāki rajoni. Otrkārt, rāda Rīgu latviskāku, nekā pilsēta ir, jo 118tk kolonistu nav papūlējušies aiziet pēc Latvijas pilsonības un latviešu vēlētāju aktīvitāte bija augstāka nekā krievu. Pēc acumēra, 50% latviešu ir aptuveni 70% balsu līmenī. Divos iecirkņos (Angļu ģimnazijā Bieriņos un jaunajā Mangaļsalas iecirknī) latviešu partijas guvušas pat >90% balsu. Treškārt, salīdzinot ar pirmo vietu karti, redzams, ka daudzviet “Saskaņa” bijusi 1. vietā tikai latviešu partiju sadrumstalotības dēļ. Ceturtkārt, tā kā vēlētāji nebija piesieti vienam noteiktam iecirknim un varēja brīvi balsot jebkuŗā, daudzi latvieši izvēlējās iet uz latviskām iestādēm, piemēram, latviešu skolām, bet krievi — uz krieviskām, piemēram, krievu skolām. Latviešu partiju puduŗa balsu minims (23%) radies tieši tādā veidā. Piektkārt, iedvesmai vēl var salīdzināt ar 2014. gada Saeimas vēlēšanām — laiks darbojas latviešu labā:

Rīgas partiju puduŗi 2018. gada Saeimas vēlēšanās


Esmu ielicis karti, kuŗš saraksts kuŗā Rīgas vēlēšanu iecirknī uzvarējis. Taču var pamatoti iebilst, ka daudz kur “Saskaņa” 1. vietā tikai latviešu elektorāta sadrumstalotības dēļ. Rīgā kopumā, piemēram, “Saskaņa” ir pirmā ar 33,1% balsu, tak “Attīstībai/Par”, JKP, KPV, Nācionālai apvienībai, “Vienotībai” un zaļzemniekiem kopā ir 13,2%+12,2%+9,4%+9,4%+6,4%+5,1=55,7% balsu. Kuŗš tad Rīgā uzvarējis? Lai to noskaidrotu, jāpāriet no atsevišķiem kandidātu sarakstiem uz plašākiem partiju un vēlētāju grupējumiem, un te lieti der partiju puduŗu metode. Rīgā to var piemērot, salīdzinot partiju balsu īpatsvaru iecirkņu griezumā. Galvaspilsētā laucinieku nav, tāpēc parasti ir diezgan stingra dalīšanās latviešu un krievu partijās. Tik reizēm kāda sīkpartija īsti nepieder nedz vieniem, nedz otriem. Šoreiz Rīgas korrelāciju tābula ir tāda:

S AP JKP KPV NA JV ZZS LKS P LRA NSL PA LN SKG RP
AP -0,9107
JKP -0,8919 0,7548
KPV -0,6523 0,4573 0,5729
NA -0,8299 0,6566 0,8183 0,4531
JV -0,8707 0,8646 0,7361 0,3233 0,7545
ZZS -0,5926 0,2914 0,5759 0,4947 0,6725 0,4122
LKS 0,7585 -0,7697 -0,7832 -0,4130 -0,7686 -0,7381 -0,3175
P -0,6821 0,8077 0,4569 0,3078 0,3396 0,6486 0,0450 -0,5281
LRA -0,5724 0,4607 0,5066 0,5393 0,4813 0,3854 0,3872 -0,5180 0,3220
NSL 0,0977 -0,1957 -0,1465 0,1027 -0,1120 -0,2307 0,1140 0,2229 -0,1492 0,0580
PA 0,5285 -0,5189 -0,4914 -0,2488 -0,4385 -0,5577 -0,2298 0,4269 -0,4209 -0,3072 0,0830
LN -0,2287 0,0257 0,2215 0,3402 0,2195 0,0689 0,3652 -0,0466 0,0021 0,2448 0,2644 -0,0562
SKG -0,0688 -0,0517 -0,0290 0,1722 -0,0301 -0,0011 0,2397 0,2143 0,0013 0,0452 0,0807 0,0840 0,1793
RP 0,1954 -0,2486 -0,2453 -0,0292 -0,1983 -0,2482 -0,0730 0,3628 -0,1621 -0,1084 0,1521 0,2142 0,0069 0,1621
LCP 0,1575 -0,2484 -0,1685 0,0655 -0,2868 -0,2745 -0,0221 0,4145 -0,0660 -0,0802 0,1487 0,2042 0,1686 0,2466 0,2340

Līdzīgā veidā kā par Latviju var aprēķināt puduŗus:

  • latviešu — AP+JKP+KPV+NA+JV+ZZS+P+LRA+LN ar 61,3% balsu;
  • krievu — S+LKS+NSL+PA+RP+LCP ar 38,6%;
  • nevienā pusē netikušo SKG ar 0,1%.

Rēķināšanas gaitā pamanīju, ka latviešu puduris dalās trīs apakšpuduŗos:

  1. pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;
  2. otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;
  3. treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Tagad paveŗas ceļš uz jaunām Rīgas kartēm: kur stiprākas bijušas latviešu, kur krievu partijas, kur kādi latviešu apakšpuduŗi utt. Bet par to nākamos rakstos.

140 vārdu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos


Jāņa Iesalnieka attēls

Pēdējā nedēļā klātienē un internetos pilns tautiešu prieka, cik Rīga šobrīd kļuvusi latviska — iemītnieku sastāvā, valodā, dziesmās, tērpos… Konkrētas saites atļaušos nelikt: iedvesmojoties teicienu no Džordža Orvela un Tomasa Sauela, jābūt aklam vai intelektuālim, lai neredzētu. Bet dziesmusvētki reiz beidzas — un ko tālāk? Pačukstēšu labi glabātu noslēpumu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos. Bet vispār. Ikdienā. Katru dienu. Vajag vien gribēt un attiecīgi rīkoties. Savā uzvedībā. Iespaidojot citu uzvedību. Un izraugoties latviskuma virzienu sabiedriskās lietās.

Mācību valoda bērnudārzos, skolās un augstskolās, pilsonības dāļāšana par dzimšanu Latvijā, trešās pasaules migrantu ievešana, termiņuzturēšanās atļauju pārdošana, latviešu repatriācija uz savu tēviju un sveštautiešu repatriācija uz savu tēviju, kebabstudentu iebraukšana, tautiskums vai kosmopolītisms — tie visi ir jautājumi, kur mūsu “par” vai “pret” attālina vai pietuvina latvisku Latviju un latvisku Rīgu. Un šogad mūsu varā izlemt, kādā virzienā sāks gaitu Latvijas Republikas otrais gadsimts.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , , . 1 Comment »

Daugavgrīvas un Bolderājas (arī Vakarbuļļu, Rītabuļļu un Bolderājas—Priedaines kāpu) ceļvedis


Jau rakstīju par Aivara Jakoviča Rīgas piejūŗas ceļveža labā Daugavas krasta daļu (Mangaļsala—Vecāķi—Vecmīlgrāvis—Trīsciems). Nu esmu izlasījis kreisā krasta daļu un varu dalīties iespaidos.

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Kas konkrēti aptverts, var izlasīt virsrakstā, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī meži, osta un pludmale. Ceļveža nodaļas atbilst rajoniem. Vispirms smalki aprakstītas visas kaut cik cienīgās Vakara un Rīta Buļļu sētas un apkārtējie meži. Tad Daugavgrīva, īpašu uzmanību pievēršot cietoksnim. Tad Bolderāja, ieskaitot kāpu grēdu uz Priedaini un tās pakājes sētas Spilves pļavās. Nobeigumā ievietoti autora ieteikti ceļojumu maršruti, ievērojamāko koku tabula (ar koordinātēm), piejūŗas biotopu apraksts un rajonu kartes ar ievērības cienīgiem objektiem. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu — gan dokumentos atrodamu, gan teicēju teiktu, gan autora izdomātu.

Trūkumi ir divi. Mazākais: manai redaktora acij pārāk biežas pārrakstīšanās un faktu kļūdas. Piemēram, 1927. gadā cilvēks nevarēja piedzimt Dobeles rajonā (53. lpp.), Libija 1974. gadā nebija džamāhīrija (127. lpp.), 1986. gadā izdegušu baznīcu nevarēja atjaunot 1973. gadā (172. lpp.), Ņūkāslas pilsētu var mierīgi rakstīt latviski (175. lpp.), sajaukta Lielā un Lielupes iela (250. lpp.), pēcleduslaikmets nav halocēns (277. lpp.), Bolderājas apskates objektu uzskaitījums nesakrīt ar to numuriem kartē (283.—284. lpp.).

Lielākais trūkums — padomju režīma un krievu pasaules slavināšana. Piemēram:

  • it kā zvejnieki paši no sevis 1947. gadā dibinājuši kolchozu (44. lpp.);
  • tāpat Auzarāju māju iemītnieki 1944. gada augustā it kā paši no sevis atstāj dzimteni, dabūjuši labāku darbu Vācijā (gluži kā mūsdienās, vai ne; 207.—208. lpp.);
  • aizgrābts tēlojums par krievu rakstnieka Valentīna Pikuļa vasarēšanu Rītabuļļos (92.—93. lpp.; pēc Sergeja Dovlatova ziņām, Pikulim 1962. gadā piešķīra dzīvokli Rīgā okupantu “ģenerāļu” namā par rakstnieka un disidenta Kirila Uspenska gānīšanu tiesā);
  • Daugavgrīvas dzīvojamā rajona aprakstā (158. lpp.) nav nekā par latviešu padzīšanu no Daugavgrīvas un katastrofālu tās pārkrievošanu no 87,7% latviešu īpatsvara 1935. gadā un 88,3% 1943. gadā līdz 7,5% (!) latviešu 1989. gadā. Arī šobrīd ar 22,6% latviešu pēc tautības un 16,3% pēc mājas valodas (2011. gada tautskaites dati), “Saskaņas” 68,6% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās un 79,0% 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās Daugavgrīva ir vissmagāk pārkrievotais Rīgas rajons, bet par to ceļvedī ne vārda;
  • par Bolderāju kautri bilsts “palielinoties mazākumtautību iedzīvotāju skaitam” (186. lpp.), it kā tas notiktu pats no sevis, it kā tie nebūtu kolonisti, it kā runa būtu par pāris simtiem, nevis kolonizāciju no 79,6% latviešu 1935. gadā un 81,2% 1943. gadā līdz 22,9% 1989. gadā un 30,0% pēc tautības un 23,5% pēc valodas 2011. gadā;
  • nekritiski pārrakstīti krievu okupācijas laika izdevumi — gan, piemēram, par kolchoziem (44. lpp.), gan nelegālām Latvijas laika komūnistu spiestuvēm (186. lpp.).

Jā, par okupāciju. Autors jūtami vairās šī vārda. Pāris vietās ievēroju minētu obligātā komplektā ar vācu okupāciju (48., 51. lpp.; varbūt ir vēl kur), tak citādi tā saukta par “padomju varas nodibināšanos Latvijā” (it kā pati no sevis; 39. lpp.), “polītiskās varas maiņu” (it kā vēlēšanās vienu valdīšanu nomainītu cita; 183. lpp.), “pēc Otrā pasaules kaŗa” (186. lpp.).

%d bloggers like this: