140 vārdu: Rīgas latviešu partiju apakšpuduŗi — centrs pret nomalēm


Kad rēķināju Rīgas partiju puduŗus, atklāju, ka latviešu pudurī atrodami trīs apakšpuduŗi:

pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;

otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;

treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Izlēmu pārbaudīt apakšpuduŗu atbalsta izvietojumu. Iznākums redzams attēlā. Visai līdzīgs latviešu partiju uzvarētāju kartei, tomēr ar savām atšķirībām. Svarīgākā: stingrāka nošķiršanās centrā un nomalēs. Centra maksimums ir 75. vēlēšanu iecirknis 1. ģimnazijā, kur arī es balsoju un kur pirmais apakšpuduris dabūja pusi (49,5%) balsu. Pretējā pusē latviski rajoni Bieriņos, Berģos, Mangaļsalā, kur JKP un Nācionālās apvienības skaitīšana kopā ļāvusi apsteigt pirmo apakšpuduri par spīti “Attīstībai/Par” 1. vietai individuālā vērtējumā. Vēl, kā redzams, trešo partiju kopu tomēr nav korekti saukt par lauku apakšpuduri: nav tak Pļavnieki un Ķengarags lielāki lauki par Bieriņiem, Vecāķiem un Berģiem. Drīzāk, gaŗāk un intuitīvi es teiktu, ka runa par latvietim ne tik patīkamas dzīves rajoniem, kam mērāmi rādītāji varētu būt nelatviskums, noziedzība un nabadzība. Kas grib, var pārmērīt. Bet kā tad trešo apakšpuduri dēvēt?

Advertisements

140 vārdu: uzvarētāji Rīgas latviešu partiju konkurencē 2018. gada Saeimas vēlēšanās


“Saskaņa” daudzviet Rīgā bijusi priekšā citiem kandidātu sarakstiem tikai latviešu partiju sadrumstalotības dēļ. Tāpēc, lai meklētu un, kazi, atrastu vairāk vēlēšanu likumsakarību, vērts aplūkot ne tikai partiju puduŗu panākumus, bet arī to, kā klājies iekšējā latviešu partiju konkurencē. Klājies, lūk, tā:

Ko var redzēt? “Attīstībai/Par” stipra pilsētas centrā, turklāt centrā ieskaitāma arī tuvākā Pārdaugava, vismaz Klīversala un Kalnciema kvartāls. Ar mazāku pārsvaru AP ir priekšā citām latviešu partijām arī latviskākos un savrupmājām pilnākos rajonos ārpus centra. Daudzstāveņu guļamrajonos parasti priekšā JKP, savukārt ne tik labas slavas rajonos — “KPV LV”. Nācionālā apvienība ir galvenā latviešu partija atsevišķos iecirkņos, par kuŗu īpatnībām un likumsakarībām man nav ziņu. Citas partijas līdz 1. vietai nav tikušas, tomēr, pieņemu, sava vieta vēlēšanu iznākumā bijusi arī “Vienotībai”, ZZS, LRA un “Progresīviem”. Lai to apskatītos, varbūt vērts salīdzināt latviešu partiju apakšpuduŗu panākumus. Bet par to citā rakstā.

Rīgas latviešu partiju panākumu karte 2018. gada Saeimas vēlēšanās


Kad Rīgas partiju puduŗi noskaidroti un atklāts, ka Rīgas vēlētāji kā allaž nošķīrušies latviešu un krievu pusē, var ķerties pie nākamā — ielikt latviešu puduŗa panākumu karti (paldies “Jāņa sētas” karšu apgādam par pamatni):

Kas redzams? Pirmkārt, kārtējais tautību kartes atkārtojums: latviska Bieriņu—Āgenskalna—Centra—Teikas—Berģu serde, tai apkārt pārkrievoti guļamrajoni un, kur nav daudzstāveņu masīvu, vietām arī latviskāki rajoni. Otrkārt, rāda Rīgu latviskāku, nekā pilsēta ir, jo 118tk kolonistu nav papūlējušies aiziet pēc Latvijas pilsonības un latviešu vēlētāju aktīvitāte bija augstāka nekā krievu. Pēc acumēra, 50% latviešu ir aptuveni 70% balsu līmenī. Divos iecirkņos (Angļu ģimnazijā Bieriņos un jaunajā Mangaļsalas iecirknī) latviešu partijas guvušas pat >90% balsu. Treškārt, salīdzinot ar pirmo vietu karti, redzams, ka daudzviet “Saskaņa” bijusi 1. vietā tikai latviešu partiju sadrumstalotības dēļ. Ceturtkārt, tā kā vēlētāji nebija piesieti vienam noteiktam iecirknim un varēja brīvi balsot jebkuŗā, daudzi latvieši izvēlējās iet uz latviskām iestādēm, piemēram, latviešu skolām, bet krievi — uz krieviskām, piemēram, krievu skolām. Latviešu partiju puduŗa balsu minims (23%) radies tieši tādā veidā. Piektkārt, iedvesmai vēl var salīdzināt ar 2014. gada Saeimas vēlēšanām — laiks darbojas latviešu labā:

Rīgas partiju puduŗi 2018. gada Saeimas vēlēšanās


Esmu ielicis karti, kuŗš saraksts kuŗā Rīgas vēlēšanu iecirknī uzvarējis. Taču var pamatoti iebilst, ka daudz kur “Saskaņa” 1. vietā tikai latviešu elektorāta sadrumstalotības dēļ. Rīgā kopumā, piemēram, “Saskaņa” ir pirmā ar 33,1% balsu, tak “Attīstībai/Par”, JKP, KPV, Nācionālai apvienībai, “Vienotībai” un zaļzemniekiem kopā ir 13,2%+12,2%+9,4%+9,4%+6,4%+5,1=55,7% balsu. Kuŗš tad Rīgā uzvarējis? Lai to noskaidrotu, jāpāriet no atsevišķiem kandidātu sarakstiem uz plašākiem partiju un vēlētāju grupējumiem, un te lieti der partiju puduŗu metode. Rīgā to var piemērot, salīdzinot partiju balsu īpatsvaru iecirkņu griezumā. Galvaspilsētā laucinieku nav, tāpēc parasti ir diezgan stingra dalīšanās latviešu un krievu partijās. Tik reizēm kāda sīkpartija īsti nepieder nedz vieniem, nedz otriem. Šoreiz Rīgas korrelāciju tābula ir tāda:

S AP JKP KPV NA JV ZZS LKS P LRA NSL PA LN SKG RP
AP -0,9107
JKP -0,8919 0,7548
KPV -0,6523 0,4573 0,5729
NA -0,8299 0,6566 0,8183 0,4531
JV -0,8707 0,8646 0,7361 0,3233 0,7545
ZZS -0,5926 0,2914 0,5759 0,4947 0,6725 0,4122
LKS 0,7585 -0,7697 -0,7832 -0,4130 -0,7686 -0,7381 -0,3175
P -0,6821 0,8077 0,4569 0,3078 0,3396 0,6486 0,0450 -0,5281
LRA -0,5724 0,4607 0,5066 0,5393 0,4813 0,3854 0,3872 -0,5180 0,3220
NSL 0,0977 -0,1957 -0,1465 0,1027 -0,1120 -0,2307 0,1140 0,2229 -0,1492 0,0580
PA 0,5285 -0,5189 -0,4914 -0,2488 -0,4385 -0,5577 -0,2298 0,4269 -0,4209 -0,3072 0,0830
LN -0,2287 0,0257 0,2215 0,3402 0,2195 0,0689 0,3652 -0,0466 0,0021 0,2448 0,2644 -0,0562
SKG -0,0688 -0,0517 -0,0290 0,1722 -0,0301 -0,0011 0,2397 0,2143 0,0013 0,0452 0,0807 0,0840 0,1793
RP 0,1954 -0,2486 -0,2453 -0,0292 -0,1983 -0,2482 -0,0730 0,3628 -0,1621 -0,1084 0,1521 0,2142 0,0069 0,1621
LCP 0,1575 -0,2484 -0,1685 0,0655 -0,2868 -0,2745 -0,0221 0,4145 -0,0660 -0,0802 0,1487 0,2042 0,1686 0,2466 0,2340

Līdzīgā veidā kā par Latviju var aprēķināt puduŗus:

  • latviešu — AP+JKP+KPV+NA+JV+ZZS+P+LRA+LN ar 61,3% balsu;
  • krievu — S+LKS+NSL+PA+RP+LCP ar 38,6%;
  • nevienā pusē netikušo SKG ar 0,1%.

Rēķināšanas gaitā pamanīju, ka latviešu puduris dalās trīs apakšpuduŗos:

  1. pirmkārt, līberāls apakšpuduris, kur pie AP ar >0,8 korrelāciju piebiedrojas JV un P. Par to balsojuši 22,7% vēlētāju;
  2. otrkārt, konservātīvs apakšpuduris JKP+NA arī ar >0,8 korrelāciju. Par to balsojuši 21,7% vēlētāju;
  3. treškārt, pārējās partijas (KPV, ZZS, LRA, LN), kam korrelācija gan ar iepriekš minētām partijām, gan savā starpā zemāka, taču kopumā tās stāv tuvāk konservātīvam apakšpudurim. Iespējams, kāds var izdomāt precīzāku nosaukumu (labprāt uzklausīšu), bet pagaidām šo saukšu par lauku apakšpuduri. Par to balsojuši 17,0% vēlētāju.

Tagad paveŗas ceļš uz jaunām Rīgas kartēm: kur stiprākas bijušas latviešu, kur krievu partijas, kur kādi latviešu apakšpuduŗi utt. Bet par to nākamos rakstos.

140 vārdu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos


Jāņa Iesalnieka attēls

Pēdējā nedēļā klātienē un internetos pilns tautiešu prieka, cik Rīga šobrīd kļuvusi latviska — iemītnieku sastāvā, valodā, dziesmās, tērpos… Konkrētas saites atļaušos nelikt: iedvesmojoties teicienu no Džordža Orvela un Tomasa Sauela, jābūt aklam vai intelektuālim, lai neredzētu. Bet dziesmusvētki reiz beidzas — un ko tālāk? Pačukstēšu labi glabātu noslēpumu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos. Bet vispār. Ikdienā. Katru dienu. Vajag vien gribēt un attiecīgi rīkoties. Savā uzvedībā. Iespaidojot citu uzvedību. Un izraugoties latviskuma virzienu sabiedriskās lietās.

Mācību valoda bērnudārzos, skolās un augstskolās, pilsonības dāļāšana par dzimšanu Latvijā, trešās pasaules migrantu ievešana, termiņuzturēšanās atļauju pārdošana, latviešu repatriācija uz savu tēviju un sveštautiešu repatriācija uz savu tēviju, kebabstudentu iebraukšana, tautiskums vai kosmopolītisms — tie visi ir jautājumi, kur mūsu “par” vai “pret” attālina vai pietuvina latvisku Latviju un latvisku Rīgu. Un šogad mūsu varā izlemt, kādā virzienā sāks gaitu Latvijas Republikas otrais gadsimts.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , , . 1 Comment »

Daugavgrīvas un Bolderājas (arī Vakarbuļļu, Rītabuļļu un Bolderājas—Priedaines kāpu) ceļvedis


Jau rakstīju par Aivara Jakoviča Rīgas piejūŗas ceļveža labā Daugavas krasta daļu (Mangaļsala—Vecāķi—Vecmīlgrāvis—Trīsciems). Nu esmu izlasījis kreisā krasta daļu un varu dalīties iespaidos.

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Kas konkrēti aptverts, var izlasīt virsrakstā, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī meži, osta un pludmale. Ceļveža nodaļas atbilst rajoniem. Vispirms smalki aprakstītas visas kaut cik cienīgās Vakara un Rīta Buļļu sētas un apkārtējie meži. Tad Daugavgrīva, īpašu uzmanību pievēršot cietoksnim. Tad Bolderāja, ieskaitot kāpu grēdu uz Priedaini un tās pakājes sētas Spilves pļavās. Nobeigumā ievietoti autora ieteikti ceļojumu maršruti, ievērojamāko koku tabula (ar koordinātēm), piejūŗas biotopu apraksts un rajonu kartes ar ievērības cienīgiem objektiem. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu — gan dokumentos atrodamu, gan teicēju teiktu, gan autora izdomātu.

Trūkumi ir divi. Mazākais: manai redaktora acij pārāk biežas pārrakstīšanās un faktu kļūdas. Piemēram, 1927. gadā cilvēks nevarēja piedzimt Dobeles rajonā (53. lpp.), Libija 1974. gadā nebija džamāhīrija (127. lpp.), 1986. gadā izdegušu baznīcu nevarēja atjaunot 1973. gadā (172. lpp.), Ņūkāslas pilsētu var mierīgi rakstīt latviski (175. lpp.), sajaukta Lielā un Lielupes iela (250. lpp.), pēcleduslaikmets nav halocēns (277. lpp.), Bolderājas apskates objektu uzskaitījums nesakrīt ar to numuriem kartē (283.—284. lpp.).

Lielākais trūkums — padomju režīma un krievu pasaules slavināšana. Piemēram:

  • it kā zvejnieki paši no sevis 1947. gadā dibinājuši kolchozu (44. lpp.);
  • tāpat Auzarāju māju iemītnieki 1944. gada augustā it kā paši no sevis atstāj dzimteni, dabūjuši labāku darbu Vācijā (gluži kā mūsdienās, vai ne; 207.—208. lpp.);
  • aizgrābts tēlojums par krievu rakstnieka Valentīna Pikuļa vasarēšanu Rītabuļļos (92.—93. lpp.; pēc Sergeja Dovlatova ziņām, Pikulim 1962. gadā piešķīra dzīvokli Rīgā okupantu “ģenerāļu” namā par rakstnieka un disidenta Kirila Uspenska gānīšanu tiesā);
  • Daugavgrīvas dzīvojamā rajona aprakstā (158. lpp.) nav nekā par latviešu padzīšanu no Daugavgrīvas un katastrofālu tās pārkrievošanu no 87,7% latviešu īpatsvara 1935. gadā un 88,3% 1943. gadā līdz 7,5% (!) latviešu 1989. gadā. Arī šobrīd ar 22,6% latviešu pēc tautības un 16,3% pēc mājas valodas (2011. gada tautskaites dati), “Saskaņas” 68,6% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās un 79,0% 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās Daugavgrīva ir vissmagāk pārkrievotais Rīgas rajons, bet par to ceļvedī ne vārda;
  • par Bolderāju kautri bilsts “palielinoties mazākumtautību iedzīvotāju skaitam” (186. lpp.), it kā tas notiktu pats no sevis, it kā tie nebūtu kolonisti, it kā runa būtu par pāris simtiem, nevis kolonizāciju no 79,6% latviešu 1935. gadā un 81,2% 1943. gadā līdz 22,9% 1989. gadā un 30,0% pēc tautības un 23,5% pēc valodas 2011. gadā;
  • nekritiski pārrakstīti krievu okupācijas laika izdevumi — gan, piemēram, par kolchoziem (44. lpp.), gan nelegālām Latvijas laika komūnistu spiestuvēm (186. lpp.).

Jā, par okupāciju. Autors jūtami vairās šī vārda. Pāris vietās ievēroju minētu obligātā komplektā ar vācu okupāciju (48., 51. lpp.; varbūt ir vēl kur), tak citādi tā saukta par “padomju varas nodibināšanos Latvijā” (it kā pati no sevis; 39. lpp.), “polītiskās varas maiņu” (it kā vēlēšanās vienu valdīšanu nomainītu cita; 183. lpp.), “pēc Otrā pasaules kaŗa” (186. lpp.).

Mangaļsalas—Vecāķu—Vecmīlgrāvja—Trīsciema ceļvedis


Biju pamanījis, ka izdots divdaļīgs (atbilstīgi Daugavas krastiem) Aivara Jakoviča ceļvedis par Rīgas piejūŗu, tak šķita pārāk dārgs, tāpēc nepirku. Beidzot šogad Ķīpsalas grāmatu izstādē tomēr iztērējos 2·4,92 Ls. Apņēmos izlasīt tā, lai vēl šogad var apbraukāt ar riteni. Sāku ar 2. daļu, jo tur par labo krastu, ko apmeklēju biežāk. Nu esmu 2. daļu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Daugavas atteka Rinna iezīmēta ar zilu

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Šim ceļvedim tas būtu Mangaļsala, Vecāķi, Vecdaugava, Vecmīlgrāvis un Trīsciems, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī pļavas un meži. Uzzināt var visu ko, piemēram, ka Rīnūžus pareizāk saukt par Rinnužiem, jo nosaukums cēlies no kādreizējās Daugavas attekas Rinnas (skatīt kartes fragmentu, kur Rinna iezīmēta ar zilu). Vai arī, ka Rīgas piejūŗa ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā sastopama jūŗmalas armērija. Un, protams, ievērojamas ēkas, koki utml. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu, ko autors smēlies lielākoties atmodas laika teicēju vākumā.

Lielākais ceļveža trūkums ir padomju režīma slavināšana. Tam redzu divus izskaidrojumus. Pirmkārt, sadarbonība (kolaborācija) pēc principa: “Kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.” Rīgā pie varas “Saskaņa”, un naudu grāmatas izdošanai devusi pašvaldības SIA “Rīgas meži”. Otrkārt, varbūt autora paša ideoloģija, kas ieskanas arī cilvēcības pretstatījumā uzņēmībai un turībai: “Lai gan Auziņš bija cilvēcīgs krodzinieks, viņš tomēr šajā laikā kļuva bagāts.” (204. lpp.)

Vienādi vai otrādi, jūtama vairīšanās okupācijas vārda, tā vietā izmantojot “padomju laiks”, “pēc Otrā pasaules kara”, “pēckara gadi”, “pēc LPSR pasludināšanas”, “Latvija un citas padomju republikas”. Tāpat apdziedāti kolchoza dzīves prieki (47.—48. lpp.) un okupācijas armijas pionieŗu nometnes (102. lpp.), par pilnu atstāstīts oficiālais stachanoviešu kustības skaidrojums (94. lpp.), kolonizācija un pārkrievošana pielīdzināta attīstībai un augšupejai (148. lpp.), Vilis Lācis par iekšlietu ministru 1940. gadā iecelts, jo esot bijis tautā populāra persona, un Otrā pasaules kaŗa laikā viņš uzturējies Maskavā (165. lpp.). Pēc tam vairs nepārsteidz, ka par svaigo Krievijas “Uralchim” minerālmēslu termināli Kundziņsalā autoram, kuŗš ceļveža rakstīšanas laikā bija Vides aizsardzības kluba biedrs, ir vien cildinoši vārdi — tā kupoli piešķiŗot savdabīgu ainavisku akcentu līdzenajai salai (261. lpp.).

Attiecībā uz Vecmīlgrāvja kolonizāciju un pārkrievošanu no 93,5% latviešu 1935. gadā un 92,1% 1943. gadā līdz 29,2% 1989. gadā autors vien kautri izsakās (177. lpp.):

Daudzo rūpniecības uzņēmumu strādniekiem un administratīvajam personālam vajadzēja dzīvokļus. .. Jauna arhitektūra radīja jaunu vidi, jaunu domāšanu un jaunu saskarsmes kultūru. Tradicionālais dzīvesveids aizlūza.

It kā tie būtu latvieši, kas sabrauca. It kā vainīga arķitektūra. Nē, LNNK dibinātājs Aivars Jakovičs 1988. gadā bija drosmīgāks teikt patiesību nekā “Saskaņas” maizi ēdošais Aivars Jakovičs mūsdienās.

Lieku plauktā pie pārējiem ceļvežiem, lai izvilktu, kad būs vaļa tajā aprakstīto apbraukāt.

%d bloggers like this: