140 vārdu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos


Jāņa Iesalnieka attēls

Pēdējā nedēļā klātienē un internetos pilns tautiešu prieka, cik Rīga šobrīd kļuvusi latviska — iemītnieku sastāvā, valodā, dziesmās, tērpos… Konkrētas saites atļaušos nelikt: iedvesmojoties teicienu no Džordža Orvela un Tomasa Sauela, jābūt aklam vai intelektuālim, lai neredzētu. Bet dziesmusvētki reiz beidzas — un ko tālāk? Pačukstēšu labi glabātu noslēpumu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos. Bet vispār. Ikdienā. Katru dienu. Vajag vien gribēt un attiecīgi rīkoties. Savā uzvedībā. Iespaidojot citu uzvedību. Un izraugoties latviskuma virzienu sabiedriskās lietās.

Mācību valoda bērnudārzos, skolās un augstskolās, pilsonības dāļāšana par dzimšanu Latvijā, trešās pasaules migrantu ievešana, termiņuzturēšanās atļauju pārdošana, latviešu repatriācija uz savu tēviju un sveštautiešu repatriācija uz savu tēviju, kebabstudentu iebraukšana, tautiskums vai kosmopolītisms — tie visi ir jautājumi, kur mūsu “par” vai “pret” attālina vai pietuvina latvisku Latviju un latvisku Rīgu. Un šogad mūsu varā izlemt, kādā virzienā sāks gaitu Latvijas Republikas otrais gadsimts.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: , , . 1 Comment »

Daugavgrīvas un Bolderājas (arī Vakarbuļļu, Rītabuļļu un Bolderājas—Priedaines kāpu) ceļvedis


Jau rakstīju par Aivara Jakoviča Rīgas piejūŗas ceļveža labā Daugavas krasta daļu (Mangaļsala—Vecāķi—Vecmīlgrāvis—Trīsciems). Nu esmu izlasījis kreisā krasta daļu un varu dalīties iespaidos.

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Kas konkrēti aptverts, var izlasīt virsrakstā, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī meži, osta un pludmale. Ceļveža nodaļas atbilst rajoniem. Vispirms smalki aprakstītas visas kaut cik cienīgās Vakara un Rīta Buļļu sētas un apkārtējie meži. Tad Daugavgrīva, īpašu uzmanību pievēršot cietoksnim. Tad Bolderāja, ieskaitot kāpu grēdu uz Priedaini un tās pakājes sētas Spilves pļavās. Nobeigumā ievietoti autora ieteikti ceļojumu maršruti, ievērojamāko koku tabula (ar koordinātēm), piejūŗas biotopu apraksts un rajonu kartes ar ievērības cienīgiem objektiem. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu — gan dokumentos atrodamu, gan teicēju teiktu, gan autora izdomātu.

Trūkumi ir divi. Mazākais: manai redaktora acij pārāk biežas pārrakstīšanās un faktu kļūdas. Piemēram, 1927. gadā cilvēks nevarēja piedzimt Dobeles rajonā (53. lpp.), Libija 1974. gadā nebija džamāhīrija (127. lpp.), 1986. gadā izdegušu baznīcu nevarēja atjaunot 1973. gadā (172. lpp.), Ņūkāslas pilsētu var mierīgi rakstīt latviski (175. lpp.), sajaukta Lielā un Lielupes iela (250. lpp.), pēcleduslaikmets nav halocēns (277. lpp.), Bolderājas apskates objektu uzskaitījums nesakrīt ar to numuriem kartē (283.—284. lpp.).

Lielākais trūkums — padomju režīma un krievu pasaules slavināšana. Piemēram:

  • it kā zvejnieki paši no sevis 1947. gadā dibinājuši kolchozu (44. lpp.);
  • tāpat Auzarāju māju iemītnieki 1944. gada augustā it kā paši no sevis atstāj dzimteni, dabūjuši labāku darbu Vācijā (gluži kā mūsdienās, vai ne; 207.—208. lpp.);
  • aizgrābts tēlojums par krievu rakstnieka Valentīna Pikuļa vasarēšanu Rītabuļļos (92.—93. lpp.; pēc Sergeja Dovlatova ziņām, Pikulim 1962. gadā piešķīra dzīvokli Rīgā okupantu “ģenerāļu” namā par rakstnieka un disidenta Kirila Uspenska gānīšanu tiesā);
  • Daugavgrīvas dzīvojamā rajona aprakstā (158. lpp.) nav nekā par latviešu padzīšanu no Daugavgrīvas un katastrofālu tās pārkrievošanu no 87,7% latviešu īpatsvara 1935. gadā un 88,3% 1943. gadā līdz 7,5% (!) latviešu 1989. gadā. Arī šobrīd ar 22,6% latviešu pēc tautības un 16,3% pēc mājas valodas (2011. gada tautskaites dati), “Saskaņas” 68,6% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās un 79,0% 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās Daugavgrīva ir vissmagāk pārkrievotais Rīgas rajons, bet par to ceļvedī ne vārda;
  • par Bolderāju kautri bilsts “palielinoties mazākumtautību iedzīvotāju skaitam” (186. lpp.), it kā tas notiktu pats no sevis, it kā tie nebūtu kolonisti, it kā runa būtu par pāris simtiem, nevis kolonizāciju no 79,6% latviešu 1935. gadā un 81,2% 1943. gadā līdz 22,9% 1989. gadā un 30,0% pēc tautības un 23,5% pēc valodas 2011. gadā;
  • nekritiski pārrakstīti krievu okupācijas laika izdevumi — gan, piemēram, par kolchoziem (44. lpp.), gan nelegālām Latvijas laika komūnistu spiestuvēm (186. lpp.).

Jā, par okupāciju. Autors jūtami vairās šī vārda. Pāris vietās ievēroju minētu obligātā komplektā ar vācu okupāciju (48., 51. lpp.; varbūt ir vēl kur), tak citādi tā saukta par “padomju varas nodibināšanos Latvijā” (it kā pati no sevis; 39. lpp.), “polītiskās varas maiņu” (it kā vēlēšanās vienu valdīšanu nomainītu cita; 183. lpp.), “pēc Otrā pasaules kaŗa” (186. lpp.).

Mangaļsalas—Vecāķu—Vecmīlgrāvja—Trīsciema ceļvedis


Biju pamanījis, ka izdots divdaļīgs (atbilstīgi Daugavas krastiem) Aivara Jakoviča ceļvedis par Rīgas piejūŗu, tak šķita pārāk dārgs, tāpēc nepirku. Beidzot šogad Ķīpsalas grāmatu izstādē tomēr iztērējos 2·4,92 Ls. Apņēmos izlasīt tā, lai vēl šogad var apbraukāt ar riteni. Sāku ar 2. daļu, jo tur par labo krastu, ko apmeklēju biežāk. Nu esmu 2. daļu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Daugavas atteka Rinna iezīmēta ar zilu

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Šim ceļvedim tas būtu Mangaļsala, Vecāķi, Vecdaugava, Vecmīlgrāvis un Trīsciems, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī pļavas un meži. Uzzināt var visu ko, piemēram, ka Rīnūžus pareizāk saukt par Rinnužiem, jo nosaukums cēlies no kādreizējās Daugavas attekas Rinnas (skatīt kartes fragmentu, kur Rinna iezīmēta ar zilu). Vai arī, ka Rīgas piejūŗa ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā sastopama jūŗmalas armērija. Un, protams, ievērojamas ēkas, koki utml. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu, ko autors smēlies lielākoties atmodas laika teicēju vākumā.

Lielākais ceļveža trūkums ir padomju režīma slavināšana. Tam redzu divus izskaidrojumus. Pirmkārt, sadarbonība (kolaborācija) pēc principa: “Kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.” Rīgā pie varas “Saskaņa”, un naudu grāmatas izdošanai devusi pašvaldības SIA “Rīgas meži”. Otrkārt, varbūt autora paša ideoloģija, kas ieskanas arī cilvēcības pretstatījumā uzņēmībai un turībai: “Lai gan Auziņš bija cilvēcīgs krodzinieks, viņš tomēr šajā laikā kļuva bagāts.” (204. lpp.)

Vienādi vai otrādi, jūtama vairīšanās okupācijas vārda, tā vietā izmantojot “padomju laiks”, “pēc Otrā pasaules kara”, “pēckara gadi”, “pēc LPSR pasludināšanas”, “Latvija un citas padomju republikas”. Tāpat apdziedāti kolchoza dzīves prieki (47.—48. lpp.) un okupācijas armijas pionieŗu nometnes (102. lpp.), par pilnu atstāstīts oficiālais stachanoviešu kustības skaidrojums (94. lpp.), kolonizācija un pārkrievošana pielīdzināta attīstībai un augšupejai (148. lpp.), Vilis Lācis par iekšlietu ministru 1940. gadā iecelts, jo esot bijis tautā populāra persona, un Otrā pasaules kaŗa laikā viņš uzturējies Maskavā (165. lpp.). Pēc tam vairs nepārsteidz, ka par svaigo Krievijas “Uralchim” minerālmēslu termināli Kundziņsalā autoram, kuŗš ceļveža rakstīšanas laikā bija Vides aizsardzības kluba biedrs, ir vien cildinoši vārdi — tā kupoli piešķiŗot savdabīgu ainavisku akcentu līdzenajai salai (261. lpp.).

Attiecībā uz Vecmīlgrāvja kolonizāciju un pārkrievošanu no 93,5% latviešu 1935. gadā un 92,1% 1943. gadā līdz 29,2% 1989. gadā autors vien kautri izsakās (177. lpp.):

Daudzo rūpniecības uzņēmumu strādniekiem un administratīvajam personālam vajadzēja dzīvokļus. .. Jauna arhitektūra radīja jaunu vidi, jaunu domāšanu un jaunu saskarsmes kultūru. Tradicionālais dzīvesveids aizlūza.

It kā tie būtu latvieši, kas sabrauca. It kā vainīga arķitektūra. Nē, LNNK dibinātājs Aivars Jakovičs 1988. gadā bija drosmīgāks teikt patiesību nekā “Saskaņas” maizi ēdošais Aivars Jakovičs mūsdienās.

Lieku plauktā pie pārējiem ceļvežiem, lai izvilktu, kad būs vaļa tajā aprakstīto apbraukāt.

Vai pazīsti Rīgas torņus?


Nikolaja Kalniņa “Ciems uz riteņiem” beidzas ar latviešu bēgļu atgriešanos brīvā Latvijā. Attēls, kā tas izskatās, apbrīnojami līdzinās Teodora Zeltiņa tēlotam piecpadsmit gadu vēlāk: bēgļu kuģis iebraucis Daugavā pie Vecrīgas. Acīmredzot tādas noskaņas trimdā bijušas plašākas un ilgas.

Bet šoreiz par ko citu. Attēls gribot negribot brēca pēc Rīgas panorāmas pazīšanas, tāpēc izlēmu, lai arī citiem tiek. Esmu tajā atzīmējis duci Rīgas torņu. Tātad, godātie lasītāji, vai spējat pazīt, kas tie ir? Savas atbildes varat ierakstīt atsauksmēs.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »

Simt gadu kopš pirmām vispārējām Rīgas domes vēlēšanām


26. augustā apritēja apaļš gadsimts kopš pirmām vispārējām Rīgas domes vēlēšanām. Notika 1917. gada likteņgriežos, pamats tāds, ka pēc cara krišanas vēlēja jaunas pašvaldības. Rīgā tobrīd bija mazliet vairāk nekā divsimt tūkstošu iedzīvotāju, attiecīgi pilsētas domē vēlēja 120 deputātu. Jā, par daudz, bet tādas tobrīd dēmokratijas putas bija. Toties pašreizējie 60 deputāti ir par maz. Balsstiesības bija ne tikai rīdziniekiem, bet arī kaŗavīriem — tas bija izdevīgi sociālistiem. Saraksti bija negrozāmi, vietas dalīja ar lielāko atlikumu metodi. Balsošanas kārtība bija tāda, ka vēlētāji iepriekš saņēma vēlēšanu aploksni, uzrakstīja uz lapas kandidātu saraksta numuru, par ko balso, ielika lapu vēlēšanu aploksnē, aploksni aizlīmēja un gāja mest urnā. Tika izveidoti 32 civīlo un 5 kaŗavīru vēlēšanu iecirkņi:

 

Kā redzams, nākamās Teikas vēlēšanu iecirknis ir Pēteŗpils šosejā 24a: tagad tā ir Brīvības gatve 223, kur “Teikas namu” pelēkā modernisma ēka.

Pieteicās trīspadsmit kandidātu sarakstu:

  1. Latvijas sociāldēmokratija (pirmais kandidāts — Pēteris Stučka);
  2. Leišu, poļu un igauņu bloks (Antons Švedris);
  3. Sociālistiskais bloks (Ābrams Galacers);
  4. Krievu nācionāldēmokratiskā savienība (Aleksandrs Bogačovs);
  5. pasta ierēdnis Kārlis Plēsums;
  6. Latviešu apvienotie dēmokrati (Erasts Bite);
  7. Apvienotā ebrēju sociālistiskā strādnieku partija un ebrēju sociāldēmokratiskā partija “Polei-Cion” (Ābrams Ravdins);
  8. Vācu dēmokratiskā partija un vācu vēlētāju savienība (Arturs Reisners);
  9. Ebrēju nācionāldēmokratiskā partija (Peisachs Fišmans);
  10. Sociālrevolūcionāri maksimālisti (Stārostiņš);
  11. Latviešu republikāņu partija (Aurēlijs Zēbergs);
  12. Latviešu tautas partija (Frīdrichs Veinbergs);
  13. Latviešu radikālā darba grupa (Frīdrichs Briedis).

Vēlēšanu cīņa bija ļoti asa, un Latgales priekšpilsētā dienu priekš vēlēšanām domstarpības par kāda plakāta noraušanu izvērtās kaujā ar ložbeŗiem un granātām — un vairākiem kritušiem:

Vēlēšanu iznākumi bija tādi (publicētās ziņās balsu kopskaits nedaudz atšķiŗas no iecirkņu balsu summas):

Saraksts Balsis Vietas Civīlo % Kaŗavīru %
1. LSD 60654 49 41,6 43,8
8. Vācieši 23697 19 19,5 0,8
3. Soc. bloks 21881 18 6,2 48,4
6. Apv. dēmokrati 10773 9 8,9 0,5
2. Leiši-poļi-igauņi 8142 7 6,3 2,2
9. Ebrēju nāc-dēmokrati 6958 6 5,7 0,1
4. Krievi 6069 5 4,5 2,6
13. Radikālā darba grupa 5144 4 4,1 1,2
12. Tautas partija 1520 1 1,3 0,1
11. Republikāņi 1249 1 1,0 0,1
7. Ebrēju sociālisti 1059 1 0,8 0,1
5. K. Plēsums 60 0,0 0,0
10. Soc-rev. maksimālisti 37 0,0 0,1
KOPĀ 147243 120    

Krāsainā gredzenā izskatās tā:

Komūnisti dzīrās pārņemt varu no Gustava Zemgala, tak pēc nedēļas vācieši devās uzbrukumā un ieņēma Rīgu, un Pēteris Stučka nekļuva Rīgas pilsētas galva.

Plašāk par 1917. gada Rīgas domes vēlēšanām rakstījis Andrievs Ezergailis, un 90. gadu sākumā tieši no viņa rakstītā uzzināju par tādām.

Zobu tirgotava


Gāju mājās pa Tallinas ielu, piepeši ieraudzīju izkārtni — skatīt attēlā. Hmm, kur tu zobus dabūsi, lai tirgotu? Jo zobus atšķirībā no daudzām citām mantām nevar nedz izaudzēt, nedz izgatavot — tikai iegūt.

Tad ieraudzīju turpat netālu nākamo izkārtni — attēla labā pusē pie vārtejas (attēlu var palielināt, ja uz tā uzklikšķina). Skaidrs, zobu iegūšanas problēma atrisināta.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Vēlētāju aktīvitāte un Rīgas partiju balsis 2017. gadā — vai var ticēt balsojušo vēlētāju aptaujai?


Attēls: LSM

Uzmetu aci Rīgas domes vēlēšanu iznākumiem, cik no tiem var izlobīt latviešu un krievu aktīvitāti un vēlētāju aktīvitātes saistību ar dažādu kandidātu sarakstu panākumiem.

Bet vispirms kritika. Jūlija sākumā bija ziņa par balsojušo vēlētāju aptauju šai ziņā, taču aptaujas ir ierobežotas ticamības informācija, jo aptaujātie mēdz slēpt patiesās domas un rīcību. Lai atceramies kaut vai, ka balsojušo aptaujas deva “Saskaņai” tikai 42,9%, bet īstenībā tika 51,0%. Jau pieminētā ziņā izpīpēts, ka par “Saskaņu” balsojusi 1/4 latviešu, bet tas, protams, bleķis.

1. No aptaujātajiem balsojušajiem 59% bijuši latvieši un 37% krievi. Tas aptuveni atbilst Rīgas balsstiesīgo sastāvam, bet ne šogad balsojušo sastāvam. Šogad, kā rāda vēlēšanu iznākumi un vēlētāju aktīvitātes atšķirības dažāda balsstiesīgo sastāva vēlēšanu iecirkņos, krievu aktīvitāte bija augstāka nekā latviešu, attiecīgi korektā izlasē latviešu bija jābūt mazāk un krievu vairāk. Iekļaujot izlasē vairāk latviešu un pēc tam salīdzinot ar vēlēšanu iznākumiem, šķitīs, ka latvieši vairāk balsojuši par “Saskaņu” nekā īstenībā. Iespējams, ko precīzāk varētu redzēt pēc tā, pie kuŗiem tieši iecirkņiem notika aptaujas un cik vēlētāju pie kuŗa iecirkņa aptaujāts. Tādu ziņu gan manā rīcībā nav.

2. Ja izlasē bija 2216 vēlētāji, no tiem 1304 latvieši un 822 krievi, tad paliek pāri vēl 90 citi. Savu balsojumu atklāja 1596, tātad 620 atteicās. Atteikušies esot 360 latvieši un 260 krievi, tātad no 90 citiem nav atteicies neviens. Atvainojiet, NETICU!

3. Tie 90 citi. Nav skaidrs, kas tie bijuši un kā izmantoti LSM aprēķinos. Latvijas (un Rīgas) apstākļos labākais kultūretniskās piederības un strīdus dimensijas rādītājs ir mājas valoda, un, pēc 2011. gada tautskaites ziņām, Rīgā 58,6% vēlētāju mājās visbiežāk runājuši latviski un 40,9% krieviski. Citā valodā tikai 0,5%, nevis 90:2216=4,1% vai 90:1596=5,6%.

4. Un kā tie 90 balsojuši? Ja 16,6% no 944 zināmiem latviešiem teicās balsojuši par “Saskaņu”, tad absolūtos skaitļos tie ir 157 aptaujātie. Attiecīgi 90,9% no 562 krieviem ir 511. Kopā no 1596 zināmiem par “Saskaņu” esot bijuši 42,79%, tātad 683. Atņemam latviešus un krievus, paliek pāri 683-157-511=15. Jeb 17% no 90 citiem. Līdzīgi var aprēķināt, ka no 90 citiem par LRA/LA teikušies balsojuši 22 jeb 24% un par Rīgas domē netikušām partijām 9 jeb 10%. Tātad aptaujā 90 nezināmie citi, ievērojot sīku skaitļu stochastiskas (nejaušas) svārstības, balsojuši precīzi tāpat kā zināmie latvieši. Nu, nu.

5. Savu balsojumu atteicās atklāt 360:1304=27,6% latviešu un 260:822=31,6% krievu. Tātad zināmas izvēles apakškopā krievu īpatsvars bija vēl zemāks nekā aptaujātos vispār (562:1596=35,2%), attiecīgi aptaujas iznākums vēl tālāks no īstenības. Izmantojot aptaujā nosaukto izvēli (16,6% latviešu par “Saskaņu” un 90,9% krievu) un pieņemot latviešu un krievu attiecību balsotājos 57:43, šādi svērta aptauja dod “Saskaņai” 48,5%, tātad dzēš 2/3 starpības starp aptauju un īstenību.

6. Nav zvanīts, ka aptaujā nosauktā izvēle atbilst patiesībai. Pareizāk sakot, ir zvanīts, ka neatbilst. Lai salīdzinām kaut vai LRA+LA un JKP balsu skaitu. Aptaujā JKP skaidri zaudē, īstenībā bija aptuveni vienā līmenī. Turklāt vēlētāju acīs JKP bija latviskāka, tāpēc latviešu balsīs pat mazliet priekšā LRA+LA, nevis atpalika par 5% kā aptaujā. Līdzīgi “Vienotības” un Nācionālās apvienības pārī. Aptaujā priekšā “Vienotība”, īstenībā NA. Kā redzams, latvieši īstenībā balsojuši latviskāk nekā teikuši aptaujā. Šis ir vēl viens apstāklis, kas mudina domāt, ka arī 16,6% (sestdaļa) latviešu par “Saskaņu” ir pārspīlēts. Ja tā būtu patiesība, tad pat vislatviskākos iecirkņos “Saskaņai” būtu jāsaņem vismaz 25% balsu, kas ne tuvu nav noticis.

Secinājumi. Diemžēl balsojušo vēlētāju aptaujai nevar uzticēties un to nevar izmantot, lai noteiktu, kāda daļa latviešu balsojusi par “Saskaņu”. LSM izrēķinātā ceturtdaļa neatbilst patiesībai un ir ievērojami (pirmā tuvinājumā — dubulti) pārspīlēta. Lielu daļu aptaujas atšķirības no īstenības radījis aplams izlases sastāvs: ievērojami zemāks krievu īpatsvars nekā īstenībā no balsojušajiem.

Atliek vēl uzrakstīt, ko par latviešu un krievu aktīvitāti un partiju balsu sadalījumu var izlobīt no īstenības, proti, no vēlēšanu iznākumiem.

%d bloggers like this: