140 vārdu: Aloiza Barona “Paaudžu mezglos”


Šogad ieguvu īpašumā Aloiza Barona romānu “Paaudžu mezglos”, ko trimdā 1974. gadā izdevis “Grāmatu drauga” apgāds. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Pirmais: tā nav latviešu, bet leišu trimdas grāmata, kas iztulkota latviski. Turklāt mainīts arī nosaukums, jo leitiski ir “Ābrams un dēls” (“Abraomas ir sūnus”).

Otrs: romānam ir pilnīgi citāda noskaņa nekā šogad lasītiem latviešu trimdas darbiem. Proti, latviešu daiļdarbos galvenais ir notikumi, kas notiek ar cilvēkiem. Savukārt “Ābrams un dēls” ir galvenā varoņa pārdomas un atmiņas. Konkrēti, ap 1970. gadu septiņdesmitgadīgs leitis Amerikas trimdā pārdomā savu dzīvi, it īpaši attiecības ar dēlu. Un nevis vienkārši, bet atkal un atkal salīdzinot ar Bībeles Ābramu un viņa dēlu Īzaku. Laika gaitā tām piebiedrojas dēla un mazdēla sakari, bet izšķirīgas romāna atrisinājumā kļūst vectēva un mazdēla attiecības, arī joprojām Ābrama un Īzaka kontekstā.

Iesaku lasīt un pārdomāt tēviem un dēliem.

Advertisements

140 vārdu: Elgas Kores “Zvaigžņu ceļi”


Turpinot iepazīties ar trimdas daiļliterātūru, esmu izlasījis Elgas Kores romānu un stāstu krājumu “Zvaigžņu ceļi”. Autore nav plaši pazīstama, tāpēc lieku saiti uz Latviešu folkloras krātuves šķirkli par viņu.

Krājumā ievietoti vairāki darbi:

  1. “Zvaigžņu ceļi” — latviešu bēgļu dzīve Dienvidvācijā pēdējā 2. pasaules kaŗa ziemā un pavasarī;
  2. “Vasara Karātavu kalnā” — pilsētas bērnu sūtīšana vasarā uz laukiem 30. gadu nogalē;
  3. “Negausis” — izsalcis bēgļu zēns pēckaŗa Vācijā;
  4. “Mākoņi” — zemnieku dzimtas dzīve 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.

Elgas Kores īpatnība ir pievēršanās bērnu dzīvei  un māka iejusties bērna ādā, kas romānos un stāstos rada papildu sirsnību — un arī žēlumu, jo aprakstītos notikumos, ja nevēlas zaudēt reālisma, viss nevar beigties laimīgi. Laimīgi nebeidzas arī pēdējais romāns “Mākoņi”. Tas pārtrūkst, jo autore, aizlidojusi uz Vāciju, lai apciemotu meitu, saslimst ar gripu un pēc divām nedēļām izlidošanas dienā novājinātas sirds dēļ pēkšņi mirst ar sirdstrieku.

140 vārdu: Nikolaja Kalniņa “Rijas zēnu rota”


Lasot “Ciemu uz riteņiem”, atradu tajā norādes uz agrākiem notikumiem, kas esot aprakstīti citā Nikolaja Kalniņa darbā “Rijas zēnu rota”. Tā kā “Ciems uz riteņiem” visai patika, ņēmos meklēt “Rotu”. Paldies labiem cilvēkiem, pasaule sadevās rokās, ieguvu īpašumā drīz, viegli, ērti un lēti. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Rijas zēnu rotai” ir rets tvērums (vismaz citas tādas grāmatas nezinu nosaukt): par Baigo gadu pusauga skolēnu acīm. (Jā, -ēnu, nevis -nieku, jo rotā ir arī meitenes.) Sākot no krievu ienākšanas 1940. gada vasarā un beidzot ar viņu padzīšanu 1941. gada vasarā, sākot ar zēnu kaŗa spēlītēm un beidzot ar īstu kaŗošanu. Un ar skolas gaitām pa vidu. Silti ieteicama lasīt vēlīnā pamatskolā, lai labāk izprastu tā laika notikumus gan vispār, gan īpaši, kā tie attiecās uz skolēniem. Atšķirībā no “Ciema uz riteņiem” nav tikai piedzīvojumu, bet arī pārdzīvojumu grāmata.

140 vārdu: Artura Voitkus “Svešinieki un piedzīvotāji”


Turpinot iepazīt trimdas daiļliterātūru, esmu izlasījis Artura Voitkus “Svešiniekus un piedzīvotājus” un nu varu dalīties iespaidos. Tas ir bēgļu nometņu romāns, kas bez lieka heroisma rāda latviešu nometņu sadzīvi Vācijā pēc 2. pasaules kaŗa. Autors seko plaša personu pulka gaitām, visvairāk pievērsies mācītājam Kasparam Madaram. Pēc grāmatas izlasīju Voitkus dzīves gājumu, un kļuva skaidrs, ka mācītājs galvenais varonis nav nejauši: pats autors tāds bija. To zinot, vēl cienīgāk jāvērtē Voitkus māka sarakstīt pilnīgi laicīgu romānu un iztikt bez svētulības.

Stiprākais iespaids bija saistīts ar nesen iepriekš lasīto “Ciemu uz riteņiem”: visu laiku šķita, ka abus darbus sarakstījis viens autors un darbība notiek vienuviet, tikai “Ciems” rakstīts pusaudžiem un tēlots pusaugu zeņķa acīm, bet “Svešinieki un piedzīvotāji” ir pieaugušo romāns. Valoda laba, nav gaŗlaicīgi, tēli nav trafareti un darbojas ticami. Iesaku izlasīt, ja ir vēlēšanās sīkāk iepazīt latviešu bēgļu nometņu dzīvi.

140 vārdu: Augusta Mežsēta “Apburtā pilsēta”


Esmu izlasījis Augusta Mežsēta “Apburto pilsētu” un nu varu dalīties iespaidos. Vispirms, kas bija autors. Rakstnieks, 1944. gadā pabēga līdz Kursai, tomēr palika Latvijā. Pirmo stiprāko iespaidu guvu jau grāmatas sākumā un nezaudēju līdz beigām: Mežsēts raksta, kā rakstīja cara laikā — kaut darbs pirmoreiz izdots 1929. gadā. Īpaši tas attiecas uz sentimentālitāti galvenā varoņpāŗa dabūšanās aprakstā. Otrs iespaids sākās drīz pāri pusgrāmatai, kad it kā jau viss, laimīgas beigas, bet vēl ~40% grāmatas palicis. Lai to atrisinātu, autors ķeŗas kaitēt laimīgai varoņpāŗa kopdzīvei un tēlo, cik sasmakusi viņu dzimtās mazpilsētas pilsoniskā sabiedrība. Te, lūk, otrs iespaids: Latvijas Republikas (pat “Dievs, svētī Latviju”), patriotisma un kapitālisma nievāšana. Labi, 20. gadu nogalē ne tāda vien sociķu literātūra izdota, bet kāda vella pēc to turpināt trimdā, kad tas līdzvērtīgi sevis noliegšanai un rada Tilta apgādam kultkoma piesmaku? Diemžēl “Apburtā pilsēta” iŗas uz papīrkurvi.

140 vārdu: “Auto Bild Latvija” 2017. gada novembŗa—decembŗa numurs


Kā allaž iepriekšējā mēneša beigās saņēmu nākamo divu mēnešu “Auto Bild Latvija” numuru. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos. Arvien vairāk, taupīdams sava laika, žurnālā pievēršos lielākoties tādiem rakstiem, kas varētu attiekties uz automobili, kuŗā var pārvadāt trīs bērnu ģimeni ar ģimenes mantību. Pārējam katrs pats var uzmest miglainu aci.

Ievadrakstā (redaktora slejā) kā parasti korekti un uzmanību piesaistoši izstāstīts numura saturs.

Latvijas autoziņas: satiksmes noteikumu grozījumi — smagajiem jāietur lielāka distance, ļauts mācīt braukšanu dzīvojamā zonā.

Jautājumi un atbildes: kādam spiedienam jābūt ziemas riepās.

Lielais ziemas riepu tests. Uzvar “Continental”, “Michelin”, “Dunlop”, samērā ar cenu oikonomijas meistare “Fulda”.

Pēc raksta izlasīšanas par dīzeļdzinēju nākotnes izredzēm paliek viegla pretīguma izjūta, ka lietu izredzes noteic nevis to noderība, lētums un kvalitāte, bet polītisku lēmēju iegribas, ko padarīt par mīluļiem un nemīluļiem.

Liels raksts par rūsu, un kā ar to cīnīties.

Joki.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . Leave a Comment »

140 vārdu: divi duči zēnu un nevienas meitenes — vai tā nav diskriminācija un ļaunprātība?


Šovakar paņēmu sešgadnieku no bērnudārza, un, liekot vērā viņa vēlmes, aizbraucām uz Centra sporta kvartālu. To, kas šogad uzcelts LŪ stadiona vietā. Es pirmo reizi, sešgadnieks ne pirmo. Visvairāk viņš ņēmās pa velokalniņu trasēm Marijas ielas pusē. (Ui, atceros, kā tur 3. klasē skriešanā trenējos.) Visai izveicīgi un sparīgi — man šķiet, ka es, tā braukdams, jau sen būtu piekusis. Bet nepiekusu. Jo stāvēju malā un pieskatīju. Un cilvēkģeografa nosacījuma refleksā veicu vizuālu velokalniņu trašu braucēju tautas skaitīšanu. Tautskaites rezultāts: pāris duču zēnu un nevienas meitenes.

Nū un? Nekas. Tomēr šķiet, ka arī starp latviešiem atrastos samežģīti prāti, kas būtu gatavi tādu faktu pasludināt par diskrimināciju un ļaunprātību — tāpat kā to, ka sievietes ir 17% Saeimas deputātu, ka vīrieši ir 88,5% notiesāto, ka sieviešu darba samaksas caurmērs ir par 15,4% zemāks un ka vīriešu mūža ilgums ir par 9,7 gadiem īsāks.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 3 Comments »
%d bloggers like this: