140 vārdu: spilgts grafiks — pamattautas īpatsvars Latvijā un Vācijā


Pēc jaunākām ziņām, Latvijā latviešu ir 63,4% iedzīvotāju, savukārt vāciešu Vācijā 77,5% (šobrīd un noapaļojot var teikt, ka 64% un 77%). Taču virzība pretēja: Latvija lēnām atgūstas no krievu laika kolonizācijas, Vācijā kolonizācija notiek šobrīd, turklāt straujāk nekā pie mums 70.—80. gados. Daiļrunīgs ir pamattautu īpatsvara salīdzinājums dažādās vecumgrupās pēc Latvijas un Vācijas statistiķu datiem.

Var redzēt, ka priekš aptuveni 70 gadiem latvieši cieta smagā dēmografiskā katastrofā — un var redzēt, ka Latvija atgūstas no tās un latviešu vara augs arī turpmāk, ja vien nebūs pilsonības dāļāšanas un jaunas migrantu iepludināšanas. Tāpat var redzēt, ka jaunākās vecumgrupās latviešu stāvoklis Latvijā labvēlīgāks nekā vācu stāvoklis Vācijā. Aplami gan būtu pārmest, ka vācieši paši vainīgi — dzemdējiet bērnus, un viss būs kārtībā. Nē, ja arī vācu dzimstība būtu migrantu līmenī, tad tik un tā imigrācija pāris paaudzēs it viegli var iedzīt vāciešus mazākumā.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 3 Comments »

140 vārdu: Aīdas Niedras “Sieva”


Esmu ieguvis īpašumā dažus kilogramus trimdas grāmatu un tagad palēnām iepazīstos ar garamantām, kas krievu okupācijas dēļ bija un joprojām ir mazāk izplatītas. Nu esmu izlasījis Aīdas Niedras “Sievu” un varu dalīties iespaidos.

Ja precīzi, “Sieva” nav trimdas grāmata: laista klajā 1938. gadā. Taču man ticis Ņujorkas “Grāmatu drauga” 70. gadu izdevums. Internetos redzams, ka kopš atmodas bijuši arī Latvijas izdevumi, taču tie bija paslīdējuši gaŗām.

Grāmatas nosaukums un vāks viegli maldina, jo runa nav par vienu noteiktu sievu, bet vairākām un vispār par sievas institūtu. Vieta un laiks ir Niedras dzimtā Tirza 19. gadsimta otrā pusē, kad zemnieki izpērk sētas no muižas. Dzīve ir smaga, bet cilvēki stipri. Vācu muižnieks spēj lauzt zemnieku dzīvi, bet latviešu gods, pienākums un darbs stiprāki. Patstāvība un brīvība dabūjamas, taču piedāvātā cena var būt atteikšanās no sevis un savas dzīves.

Labs, stiprs romāns.

140 vārdu: 3000 km


Šodien (nu jau vakar) sasniedzu 3000 kilometru šosezon. Mazāk nekā pērn, bet kārtīgas vasaras nav bijis. Toties bijusi lielākā neizdošanās. Vasara jau bija gandrīz galā, kad augusta vidū beidzot solīja vienu sausu nedēļu (bija arī sausa). Cerību pilns izkalu plānus, kurp braukt, un sarēķināju nedēļā nobraukt 250 ķiļus. Pirmdienā braucu uz darbu, piepeši Brīvības un Ģertrūdes ielas krustojumā otrreiz mūžā pārlūza klanis. (Skatīt attēlu: tas ir stienis, kas savieno pedāli ar pārējo riteni.) Ar to arī plāni izputēja. Varēju vien izmēģināt, kā ir vienkājim ar riteni braukt — ir ātrāk, nekā divkājim iet, taču drīzāk nogurst. Kamēr tiku pie jauna klaņa, nedēļa galā. Tiesa, esmu pateicīgs par laimi nelaimē: ka pārlūza Rīgas centrā, nevis vakarišķā sešdesmitnieka lielākajā nekurienē. (Arī pirmā pārlūšana bija laimīga, četru minūšu gājumā no mājām.) Tāpēc 3000 tikai tagad, tāpēc šosezon tikai viens simtnieks — ceru par to uzrakstīt.

140 vārdu: dienas bēdas — nojaukta Stārķu ielas sākuma skaistule


Dienas bēdas ķēra mani pievakarē. Iegriezos Stārķu ielā un piepeši ieraudzīju, ka nojaukta skaistā ēka ielas sākumā, kuŗas skaistumu gan bija pabojājis tas, ka krievu laikā to bija aprijis Vefs. Divus gadus senā attēlā tā vēl ir 2A, Rīgas būvvalde vēl paguva pārdēvēt par Stārķu ielu 4, bet šodien tās vietā vairs nelieli būvgruži. Tā kā lija, neapstājos, lai meklētu būvdarbu plakātu un pētītu, kas par lietu.

Pārbraucis mājās, parakos internetos un laikam atradu atbildi. Stārķu ielas sākumā celšot divas piecstāvenes. Līdz šim tur dziļumā bija Vefa korpusi, un jaunas dzīvojamās ēkas to vietā ir jauki, bet šo māju taču varēja izremontēt par ogu! Varbūt pēc uzcelšanas mainīšu viedokli, bet šobrīd izskatās, ka atšķirībā no Raunas ielas 41, kur ne pārāk jauku divstāveni nomainīja skaista piecstāvene, Stārķu ielā notiek pretēji.

Tāpēc pievakares bēdas. Tiesa, mazākas nekā dienas prieks no rīta.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . Leave a Comment »

140 vārdu: tēva diena


Bērnudārzā šovakar bija tēva dienas svinības. Viegli neierasti bija redzēt bērnudārzā tik daudz vīru vienkop — parasti gadās saskrieties tik ar dažiem no rīta un vakarā. Par laimi, bija gana silts un sauss, svinēšana notika ārā un bija vienkārša, bet sirsnīga. Ievaddziesma, iesildīšanās un vingrošana (kulminācija bija atspiešanās, ko bērni veica ar lielāku dedzību nekā tēvi), stafetes, “Ādamam bij septiņ dēli”, cepumi un tēja, beigās — neorganizēta izklaide, lielākoties ķerenes.

Svinību nagla bija tēvu portretu izstāde un savējā pazīšana. Uzdevumu atviegloja, ka portretam klāt bija bērna stāstīts tēva apraksts. Skatījos un lasīju citu pēc cita, līdz nonācu pie:

Viņš darbā visu laiku vēlē.

Jā, visai nepārprotama norāde. Tad arī kļuva skaidrs, kāpēc portrets izskatās pēc hiēnu tēva no “Pārgalvju” grāmatas, ko šobrīd lasām. Apvaicājos sešgadniekam, kas tie par krustiem portreta apakšdaļā. Tie esot krustiņi. Kāpēc? Lai grūtāk uzminēt.

Paldies, biju viegli aizkustināts.

140 vārdu: tēva vārdā


Vakar jaunajā Rīgas Techniskās Ūniversitātes Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātes Laboratoriju mājā Paula Valdena ielā 1 (Ķīpsala, pretī izstāžu hallei) mana tēva Viļņa Eglāja vārdā nosauca Mašīnu mēchanismu dinamikas laboratoriju un atklāja attiecīgu plāksni. Biju arī es un citi radi uzaicināti. Te RTŪ ziņa par notikumu.

Patīkami, ka cilvēki atceras tēvu vēl divdesmit trīs gadus pēc nāves, tur labās atmiņās un augsti vērtē viņa zinātnisko darbību. Tika pieminēts, kā viņš disertācijā izvirzījis negātīva laika ideju, kā pētījis nelīneāru kustību un kā bijis sabiedriski aktīvs. Jāatzīst, pašam grūti novērtēt tēva sasniegumus fizikā un matēmatikā. Vispirms biju mazs un nespēju. Kad paaugos, mani aizrāvusī ģeografija bija visai tālu no teorētiskās mēchanikas un materiālu pretestības, latīņu-latviešu hiperkubiem un Eiklīda telpas aizpildes principa. Arī tagad man vajadzēja vietējo palīdzību, lai saprastu, kam domāti laboratorijas aparāti.

Liels paldies tēva kolēģiem par turēšanu atmiņā un godā.

140 vārdu: skaista mana tēvu zeme — Tērvetes upes ieleja starp Zaļeniekiem un Tērvetes mežu


Viena no skaistākām Latvijas ainavām ir Tērvetes upes ieleja starp Zaļeniekiem un Tērvetes mežu. Braucot no Zaļeniekiem pa Tērvetes ceļu, atliek tik uzmest skatu pa labi (ziemeļrietumu virzienā) un baudīt. Ceļš ved tieši pa Tērvetes upes ielejas augšmalu, tāpēc paveŗas skaista kultūrainava pāri visai ielejai: dažādu kultūru lauki; sētas ar ēkām un apstādījumiem; upe, kas līkumo pa palieni. Dažādos gadalaikos krāsas ir dažādas, bet skaisti jebkuŗā (kaut ziemā mazliet vienmuļāk). Skaistākais posms ir pēdējais priekš Tērvetes meža: no grants ceļa, kas ved pāri Tērvetes upei, līdz Pūteļiem (“Jāņa sētas” kartes fragmentā viegli trīcoši zaļš). Arī māsas ģimene, braukādama uz Tērveti, šo ainavu ievērojusi un atzinusi par iespaidīgu. Nedēļas nogalē iedomājos piestāt un uzņemt kādu foto piemēram, tak bija tāda saule, ka īsti nevarēja saskatīt, ko un kādā kvalitātē fotografē. Njā, kaut kādu priekšstatu attēls sniedz, tak dzīvē ir jūtami krāšņāk.

%d bloggers like this: