140 vārdu: 2019. gada riteņbraukšana — sezonas rekords


Ir pamats iemalkot kādu mēriņu

Šodien pārripināju pāri 4540 km, kas bija līdzšinējais, 2016. gadā sasniegts sezonas rekords. Bez mocībām. Nekādu dižu braucienu pēc 4000 km nav bijis, nav arī nevienas riteņbraukšanas fotografijas. Labāk pastāstīšu, kā es iepriekšējā nedēļā netiku līdz rekordam. Nedēļu sākot, izskatījās, ka ceturtdien aizmīšos. Pirmdien bija slapjš, tas mazināja nobraukto attālumu, taču tik un tā ceturtdienas mērķis palika visnotaļ sasniedzams. Otrdien braukšana bija gana laba, un ceturtdienas izredzes tuvinājās. Trešdien bija tīkami silts, tak atkal slapjš, un kļuva skaidrs, ka iecere jāatliek uz piektdienu. Ceturtdien, braucot uz darbu, piepeši sajutu, ka priekšējam ritenim ne no šā, ne no tā bremzes vienā pusē sāk berzties gar aploci. Apstājos izpētīt. Tūlīt ar vieglu izbrīnu ieraudzīju, ka pirmoreiz mūžā — pārlūzusi dakša, precīzāk, atlūzis viens tās zars. Ar to arī ieceres bija vējā, padarīšana jāatliek uz šonedēļu, un tikām jāiztiek ar kājām un sabiedrisko satiksmi.

140 vārdu: divi dolāri


Kad “Jāņa sētas” karšu apgāds bija Stabenes galā un es tajā strādāju, Ādmiņu stūrī bija krogus “Divi dolāri”. Pieņemu, kad to atklāja, nosaukums rādīja, par cik var pusdienas paēst, un varbūt tieši tāds tika izraudzīts. Taču manā laikā paēst tur bija dārgāk un ilgāk nekā Policijā vai Gāzē (attiecīgo iestāžu ēdnīcas tai apkaimē), tāpēc “Divus dolārus” apmeklējām reti. Nosaukums drīzāk piešķīra krogus tēlam viegli padibenīgi bandītisku pieskaņu, kas, jāatzīst, bija samērā piemērota Stabenei, vismaz tās galam. Senākās takas mēdzu vismaz reizi gadā izmīt, un vēl šogad “Divi dolāri” joprojām bija savā vietā un, kā tagad apskatījos, pat ar savu sejgrāmatiņu.

Iepriekš minēto atcerējos, ieraudzījis mājās tādu zīmējumu:

Atcerējos, bet četrgadniecei vaicāju ko citu:

— Kas tas ir?

— Kases aparāts vidū un nauda pie tā.

— Kuŗš tevi iemācīja dolāru zīmes zīmēt?

— Pati.

🤔 Kur bērns jau rāvis, ka tā ir īstenas naudas zīme?

140 vārdu: astoņgadnieka nauda


Astoņgadnieks šovakar atnāca un izteica neparastu lūgumu: gribot otru maku, jo vienā vairs nevarot visu savu naudu salikt. Piedāvāju labāk samainīt iekrāto metalla naudu pret to, kas man kabatā, tas ir, aptuveni trīspadsmit eirām, desmitnieku ieskaitot. Piekrita, atnesa maku, izbēra no tā iepriekš sakrāto un nule skolas tirdziņā ietirgoto sīknaudu (esot labi gājis no rokas). Saskaitījām, samainījām, “Monopola” spēles treniņi nav bijuši velti. Tagad attēlā redzamā čupa man kabatu velk uz leju un gaida, kur es to iztērēšu.

Bet makā tiešām vieta atbrīvojās, un vajadzība pēc otra zuda. Tiesa, dēlam palika vēl lērums vieneiru un diveiru, un kopā ar papīra naudaszīmēm iekrājums jau pārsniedzis septiņdesmit eiru. To redzēdams, piedāvāju samainīt piecdesmitniekā, tak no tā atteicās. Lūdza divdesmitniekā, tak man tā nebija. Vienalga tīkami, ka iemācījies ne tikai tērēt, bet arī krāt. Īstenībā — ka spēj atlikt gandarījumu un domāt par rītdienu.

140 vārdu: vecās Cielavu ielas atliekas


Rakstā par Cielavu ielu minēju, ka, iespējams, esmu LĢIA reljefa kartē ieraudzījis veco Cielavu ielu. Tā kādreiz bija tagadējos Pļavniekos, nosaukums piešķirts Ulmaņlaiku pirmā pusgadā.

Cielavu iela Pēteŗa Mantinieka kartografijas institūta 1939. gada kartē

Pēdējā Latvijas laika zemesgabalu sarakstā iela ieskaitīta Purvciemā, ir pāris zemesgabalu īpašnieku, taču numurētu adrešu nav:

Krievu laikā līdz pat 80. gadiem un Pļavnieku izbūvei Cielavu iela palika pagalam nomale:

Tas, ko ieraudzīju reljefa kartē, bija šis:

Izskatās pēc ielas trases ar ceļmalas grāvīšiem, kam virsū uzcelta Pļavnieku ģimnāzija (aizvien neesmu pieradis pie aistētikas skolas vārda). Pārbaudīju topografija.lv vecās un mūsdienu kartes sakritību:

Jā, Pļavnieku ģimnāzija pa virsu. Tad jau var braukt un pārbaudīt dabā. Lūk, skats no skolas uz ielas ziemeļu fragmentu:

Jā, pliks, taisns ielas plakums, malās bērziem apauguši grāvīši. Tagad skats no skolas uz ielas dienvidu fragmentu:

Tas pats, skaidri redzams, bijusi iela. Ar to vecā Cielavu iela atrasta un dabā piesieta.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 3 Comments »

140 vārdu: saspiestas dabasgāzes (CNG) uzpildes stacija Lubānas ielā


Izlasīju “Dienas Biznesā”, ka “Virši” Lubānas ielā ceļ saspiestas dabasgāzes (angļu saīsinājumā — CNG) uzpildes staciju:

..šobrīd norisinās DUS būvniecība Lubānas ielā, Rīgā .. līdz gada beigām arī Rīgā tiek plānotas divas CNG stacijas – pa vienai katrā Daugavas pusē.

Izlēmu uzspēlēt ar sevi, vai spēšu ar vienu minējumu uzminēt uzpildes stacijas adresi. Izteicu sev minējumu (atvainojos, ka šo nevar neatkarīgi pārbaudīt — jums atliek ticēt man uz vārdiņa) un devos ar riteni izbraukt Lubānas ielu, sākot no paša sākuma, kur tā atzarojas no Maskavas ielas pie Fridriķa ielas tramvaju depo. Līdz Lomonosova ielai — nav. Līdz dzelzceļam — nav. Līdz Slāvu aplim — nav, pie apļa tikai “Neste”. Līdz Ilūkstes ielai — nav. Līdz Katlakalna ielai — nav, pie krustojuma vien “Kapļi”. Līdz kapiem — nav. Pretī Mstislava Keldiša ielas krustojumam — ir! Jā, Lubānas ielā 100/102, tieši tā, kā biju iedomājies. Kāpēc tā biju iedomājies? Tāpēc ka tur jau savulaik bija “Latvijas gāzes” uzpildes stacija — līdz 2010. gadam, kad “Latvijas gāze” to slēdza. Spriežot pēc būvdarbiem, uzpildes stacija tiešām drīz būs:

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . Leave a Comment »

140 vārdu: kā Ķengarags vārdu dabūjis


Kā radies Ķengaraga vārds? Latvieša auss sadzird salikteni un saliktenī ragu, bet kas tas par ragu? Sev atbildi guvu priekš dažiem gadiem, lasīdams lielisko “Rīgu zviedru laika kartēs un plānos”. Proti, Daugavas rags. Precīzāk, zemesrags, kas veidojās, Daugavai pie tagadējā Dienvidu tilta no vienas gultnes pārejot iekšējā deltā ar attekām un salām: Vīberta, Putnu, Grāpju, Lībiešu, Koju, Zvirgzdu. Kopš Krasta ielas maģistrāles izbūves 70. gados vairums atteku aizbērtas un no salām palikušas vien Zaķusala un Lucavsala ar Kazas sēkli. Bet zviedru laikos zīmēja tā:

Ķengarags 1656. gada krievu veikta Rīgas aplenkuma plānā. Foto no “Rīgas zviedru laika kartēs un plānos”

Rags pie Baltijas linu manufaktūras, aiz kā sākās Vīberta sala, bija redzams arī Latvijas laikā, piemēram, Pēteŗa Mantinieka kartografijas institūta 1939. gada kartē:

Rags topografiskās kartēs saskatāms vēl ap 1960. gadu:

Bet nu Ķengarags pilnībā pārgājis rajona nosaukumā, un zemesraga vairs nav — ja vien par tādu neuzskata garāžu koloniju Daugavas krasta un Dienvidu tilta austrumu stūrī.

140 vārdu: “Ikea” un zviedriskums


“Ikea” ar gudru ziņu pie ēstuves labierīcībām nolikusi solus un pie sienām reklāmrakstus vēlamā tēla un noskaņas radīšanai. Un, kas to būtu domājis, kad runa par vēlamo tēlu peļņas nolūkā, vēstījums nav, cik ļoti “dažādība bagātina”, bet tradicijas un zviedriskums:

Vēl zviedriskāk nemēdz būt. .. Amatnieki joprojām grebj koka zirgus — tāpat kā to darījuši jau vairāk nekā 400 gadus. Mūziķi regulāri sapulcējas, lai uz tradicionāliem instrumentiem spēlētu zviedru folkmūziku. .. Šķiet, ka Dalarna savu nākotni būvē, cienot un godājot pagātnes tradīcijas.

Diemžēl dzīve no vēstījuma atšķiŗas, turklāt arvien vairāk. Pirmkārt, Zviedrijā ir nomaļākas un attiecīgi zviedriskākas lēnes par Dalarnu, īpaši Gotlandes sala. Otrkārt, tai pašā Dalarnā sveštautiešu īpatsvars pat pēc nepilnīgās Zviedrijas statistikas, kas uzskaita tikai divu pirmo paaudžu iebraucējus, bet nākamo paaudžu imigrantus ar burvju mājienu ieskaita zviedros, 2003.—2018. gadā audzis no 13,2% līdz 22,3%, tas ir, vairāk nekā pusprocentu gadā. Salīdzinājumam jāatgādina, ka Latvijas pārkrievošana 1959.—1989. gadā, kas, tā turpinoties, būtu iznīcinājusi latviešu tautu, pamattautas īpatsvaru nospieda no 62,0% līdz 52,1%, tas ir, ⅓% gadā. Šobrīd Dalarna un Zviedrija tiek kolonizēta straujāk nekā Latvija krievu okupācijas laikā.

%d bloggers like this: