140 vārdu: vai Rīgā jebkur ir augstāks apdzīvotības blīvums par Centrālcietumu?

Priekš gada pamanīju vietni georiga.lv. Un izmantoju Teikas dižkoku takas iemīšanai. Tagad apskatījos apdzīvotības blīvumu, konkrēti, ziņas par iedzīvotāju skaitu Rīgā un tuvākā apkaimē 100×100 m (= 1 ha = 1/100 km²) šūnās.

Lērums šūnu ar 5, kas īstenībā ir 1…10, bet personas datu aizsardzībai aizstāts ar 5. Tāds apdzīvotības blīvums ir lauki. Ja tādas šūnas blakus — blīvi apdzīvoti lauki. 10 (=1000/km²) ir pilsētas robeža. 100 (=10000/km²) — blīvi apdzīvota pilsēta.

Teikā divos puduŗos pārsniedz 400:

1. Jaunā Teikā;
2. gar Kastrānes ielu (stūrī ar Raunas ielu un Ūnijas-Ieriķu stūrī).

Jā, Jaunā Teikā ir augstceltnes, bet gar Kastrānes ielu tak tikai piecstāvenes! Ahā, tātad sīki dzīvoklīši.

Sāku skatīties, kur visaugstākais apdzīvotības blīvums. Visai drīz ieraudzīju Centrālcietumu:

Nu, mīlīši, uzdevums jums: vai Rīgā ir kāda vieta (-s), kur cilvēki mistu vēl saspiestāk būtu vēl augstāks apdzīvotības blīvums nekā Centrālcietumā? Būšu pateicīgs, ja atsauksmēs ierakstīsit, ko atradāt vai neatradāt.

140 vārdu: milzu “Kurši” starp Dzērbenes un Krustabaznīcas ielu

Biju mēreni pārsteigts, kad šogad ne tikai slēdza “Hesburgeru” Brīvības—Dzērbenes stūrī, bet arī nojauca “Kuršus”, kas bija diezgan svaigs veikals. Kāda paziņa atzinās pārsteigumā, ka pirmoreiz redz pāri kvartālam no Brīvības līdz Ropažu un no Dzērbenes līdz Krustabaznīcas. Tik vērienīgi būvdarbi vedināja domāt par nez kāda dižveikala celšanu. Devos noskaidrot, jo pieņēmu, ka pie žoga jābūt plakāts, ko īsti ceļ. Būvdarbi notiek raiti un tobrīd izskatījās tā:

Viegli atradu būvplakātu. Arī pārsteidza — “Kuršu” pārbūve! (Biju domājis, būs kāda cita iepirkšanās ellīte. Minētā paziņa izteicās par “Rimi”, jo to no “Alfas” metot laukā.) Tādējādi atmiņās un gūgles karšu vēsturē (no turienes nākamie attēli) paliek ne tikai “Metallista” rūpnīca, ko nojauca 2018.—2019. gadā:

“Metallista” rūpnīca Ropažu un Dzērbenes ielas stūrī līdz 2018. gadam

Ne tikai Brīvības—Krustabaznīcas stūŗamāja, ko nojauca priekš pāris gadiem un kas tēlota stāstā “Māŗa Rīgā” (komūnisma propagandas gabals ar atsevišķiem Teikas tēlojumiem):

Bet arī vecie “Kurši”:

140 vārdu: Rīga, kuŗas nebūs — Mazās Altonavas ielas tilts

Padzirdis par Mazās Altonavas ielas tilta slēgšanu pār dzelzceļu un ka tiltu iecerēts nojaukt, aizlaidu apskatīt un iemūžināt. Priekš trim gadiem safotografēju un ieliku Austrumu lielceļa trasi pirms tā celšanas. Kad būs siltāks un brīvāks, varētu pamēģināt atkārtot “tad un tagad” veidā. Bet, atgriežoties Pārdaugavā, tiltu pār dzelzceļu pavisam trīs — Marijas Dzirnavu, Kapu un Mazajā Altonavas ielā. Uzminiet nu, kuŗu gleznojis Ludolfs Liberts:

Ludolfs Liberts. Dzelzceļa viadukts Torņakalnā. 1922. Audekls, eļļa

Slēgtais tilts izskatījās tā:

Kamēr ņēmos, kāda kundze, kas staidzināja suni, pažēlojās, ka tilta slēgšana apgrūtina pārvietošanos, trūkst ziņu par tilta stāvokli un tas netiek pienācīgi uzturēts, kā arī pavēstīja, ka tiltu tūlīt atkal atvēršot vismaz vieglajiem. Savukārt pa Mazās Altonavas un Grobiņas ielas stūŗamājas logu varēja dzirdēt citu sievieti stāstām, cik no rīta bijis patīkami klusi un mierīgi.

Pārradies mājās, ātri uzraku, ka torņakalnieki jau 2020. gadā dokumentējuši “Rail Baltica” upuŗus. Teicinieks būdams, nebiju pievērsis uzmanību.

140 vārdu: 2024. gada riteņbraukšanas sezona — 2000 km

Pārripināju šodien pāri 2000 km šosezon. Ātri. Lielākais nopelns atvaļinājumam, īpaši pirmai tā nedēļai, kad nominos 290 km, kas ir otrs lielākais nobraukums nedēļā. Rekords ir 343 km, kas ietvēra braucienu uz Siguldu. Šoreiz gaŗāku braucienu nebija, visi zem 50 km, tak padaudz virs 40 km. Esmu jau ielicis par Salaspils kriteni, ostas skatiem, Ulbrokas vakarriksi, Biķernieku ielas galu, Vecāķu vecāķi. Te ielikšu skatu no Mangaļsalas mola gala:

Šis bija no Vecāķu vecāķa atšķirīgs brauciens. Eksperimentāli pārliecinājos, ka vienā virzienā ir stunda, turklāt Mangaļsalā laika ziņā ir vienādi, gan dzenoties pa taisno 2,4 km Mangaļsalas ielas smiltīs cauri nocietinājumiem, gan laižot apkārt asfaltētus 4,2 km cauri zvejnieku kolchozam.

Vēl no gadskārtējiem [svēt]ceļojumiem bijis Rīgas HES dambis (atklāju, ka tam abos galos neiezīmētu celiņu dēļ klibo “Jāņa sētas” gājēju maršrutēšana, attiecīgi aizlaidu karšu labojumus) un Slokas iela visā gaŗumā līdz Babītei.

140 vārdu: dzelzceļa sūkņu stacija Ezermalas un Ķīšezera ielas krustojumā

Kad internetos sāka parādīties ieskenētas senākas kartes, dažā pamanīju kaut kādu trasi no Čiekurkalna stacijas pa Ķīšezera ielu līdz Ķīšezeram:

Kad karšu digitālizācija nonāca līdz zemesgabalu plāniem, kļuva skaidrs, kas par lietu:

Reizē kļuva skaidrs, kas tā par vecu ēku pie Ezermalas un Ķīšezera ielas krustojuma ezera pusē, kuŗa izskatās senāka par tuvīno Mežaparku un tāpēc bija piesaistījusi vērību. Ēka ūdensvada trasē, pie ezera, tātad — sūkņu stacija!

Šobrīd vēsturiskās mājas priekšā ielikti jauni pamati:

Aiz mājas ezera pusē uzdarbojas bebri:

Turpat blakus Mailes grāvja ieteka Ķīšezerā:

Savukārt pašā ūdensvada trasē nekā ievērības cienīga nav. Plats Ķīšezera ielas vidus neizskatās aizdomīgi nedz dalīto satiksmes joslu posmā, nedz tur, kur blakus tramvajam nu jau kādus gadus ierīkots veloceliņš. Vien Augstrozes ielas galā, kur ūdensvada trase nonāk līdz dzelzceļam, slēgtā territorijā ir apaļa krievu laika sūknētava. Varbūt saistīta ar cara laika ūdensvadu, nezinu.

140 vārdu: atvaļinājums sākas ar kriteni

Ko darīt pirmā atvaļinājuma dienā? Biju iepriekš sejgrāmatā pamanījis ziņu par kriteni Salaspilī, izlēmu aizlaist to apskatīt. Bija rakstīts, ka Salaspils—Zeltiņu dzelzceļa stigā. 2016. gadā stigu izbraucu, tak tolaik kritenes tur nebija — tā parādījās tik 2021. gadā.

Aizlaidu. Jā, iespaidīgi:

Jā, karsta kritene. ‘Karsta’ nav īpašības vārds (ļoti silta), bet lietvārds. Nozīmē parādību, kad pazemes ūdens izšķīdina iežus. Cēlies no slovēņu Karsta plato, kur tas izplatīts. Parasti notiek kaļķakmenī (kā pašā Karstā), bet Latvijā kaļķakmens tik Dienvidkursā. Salaspilī šķīdina ģipšakmeni, blakus kritenei ir viena no divām valsts nozīmes ģipšakmens atradnām. Vēl tik piebildīšu, ka iežus var ne tikai šķīdināt, bet arī izskalot: to sauc sufozija, ne karsts.

Ja reiz tik tuvu, iegriezos vēl Zeltiņos apskatīt Krimas sagrābšanas piemiņas plāksnes vietu. Tur viss labi — nevainīgi ziemas rotājumi. Kopā 46 km divās stundās, ceļā uz Salaspili stiprs pretvējš, atceļā attiecīgi ceļavējš.

140 vārdu: 2024. gada riteņbraukšanas sezona — 1000 km

Pārripināju šodien 1000 km. Tas divos ziemas mēnešos ir daudz. Tikpat, cik 2020. gadā, kad ziemas nebija. Bet šogad bija — un kāda vēl! Citus gadus tad liku riteni mierā, bet šogad šķita kaitinoši ilgi stundu kājām uz darbu no mājām. Stunda pa Biķernieku mežu paiet ātri, bet uz darbu un atpakaļ… Izdomāju, ka varētu riteni līdzi stumt, lai tur, kur sniegs un ledus netraucē, pamītos un kādas minūtes ietaupītu. Tā sasniedzu riteņbraukšanas rekordu: -16°. Tāpēc teiktu, ka 1000 km šogad ir iespaidīgāk nekā 2020. gadā.

Dižāku braucienu nav bijis, sīkākas mīšanas attēlus esmu licis: Šmerļupītes gals un sākums, bruģa brīvības brīdis, migla no Vanšu tilta. Lielākais apgrūtinājums — bremžu kluči: pa mēnesi nodilst tik, ka kļūst bailīgi braukt. Kad no Gaisa tilta top pagrūti nobremzēt, labi, ka turpat ir Biķernieku ielas sākuma “Havajas” un ka tajās šoziem nav bijis rindas apkopei.

140 vārdu: 2023. g. riteņbraukšanas sezona — 5455 km

Ja reiz par riteņbraukšanu, jāieliek par pērno sezonu. 5455 km. Tas ir otrs labākais rādītājs divdesmit gados:

Varētu sūkstīties par biežiem traucēkļiem, īpaši pirmā pusgadā: te nebraucama ziema, te nebraucama veselība, te ritenis labošanā… Tak tas jau sāktu izklausīties pēc tā, kas sliktam dejotājam traucē. Un 910 km starpības sadeldēšanai līdz rekordam vajadzētu pāris mēnešu. Tā ka cienīgi, kā ir.

Pavisam dižu braucienu nebija. Bija Mangaļsalas mols, Rīgas HES dambis, apkārt Baltezeriem un citi gadskārtējie maršruti. Gada atklājums varētu būt Biķernieku ielas turpinājums aiz apvedceļa Sunīšos. Gaidīju, lai tur beidz ceļudarbus, kad varētu kārtīgi izbraukāties, bet nesagaidīju.

Pērn slinkoju likt ierakstus pa sasniegtam tūkstotim, ieliku vien, piemēram, siltu Daudersalas vakaru, tagad ielikšu pāris braucienu attēlu.

1. Ulbrokas cūkas, tas ir, Ulbrokas cūkufermas siena uz austrumiem pret Dauguļupes ielu:

2. Skaista un labi izdevusies ierosme 18. novembrī — gaismas ceļš Čiekurkalna 2. līnijā:

140 vārdu: -16° — riteņbraukšanas rekords

Šodien riteņbraukšanas rekords: no rīta termometrā pie loga bija -16°. Mierīgi, lai nepaslīdētu un nenogāztos, īpaši zem kāda automobiļa (šodien pēc sastrēgumiem uzreiz varēja matīt, ka skola atsākusies), 7 km pusstundā.  Balaklavā, ziemas zābakos utt. Jo:

• kājām būtu stunda;
• automobili pie darba nolikt nevar (labi, var par bargu naudu), jāatstāj nostāk, tāpēc būtu 50′ (neskaitot tīrīšanu no sniega un ledus, iedarbināšanu un citus pārsteigumus, kas var gadīties tādā salā);
• sabiedriskais jau tūlīt četri gadi ir neveselīgākais satiksmes veids, ko izmantoju vien ārkārtas reizēs (piemēram, ritenis noplīst tālu no mājām);
• bet ar riteni piesardzīgā gaitā pusstunda.

Tiesa, tik auksti, ka ne brīdi nevēlējos nopietnāk līkumot vai ko nofotografēt, lai varētu pievilcīgāk papildināt šo rakstu. Un, protams, pats rekords vien sīkums, salīdzinot ar braukšanu no Krāslavas -32°, kad ceļā divreiz noplīst automobilis. Un vakarā -9° jau šķita tīri vai ceļojumā braucams laiks.

140 vārdu: kāpēc Biķernieku meža Bākaskalnu tā sauc

Ieliku Teikas grupā rakstu par augstāko un zemāko vietu Teikā, un atsauksmēs pavaicāja:

“Bet vai kaut kur ir kāda informācija par Bākas kalnu? Kā radies tāds nosaukums? Kāda ir tā vēsture? Bieži tur eju un vienmēr par to domāju. Nekādu informāciju tīklos neesmu atradusi🤔”

Atbildēju turpat, tak ierakstīšu vēl atsevišķi te.

Bākaskalna vārdu izdzirdu bērnībā, 70. gadu otrā pusē, kad mani veda turp ar ragavām braukt. Nosaukums bija vispārēji pazīstams un lietots. Augšā tādas bākas kā jūŗmalā nebija, tik neapzinīgu kalna apmeklētāju nopostīta tornīša atliekas, kas vedināja domāt, ka varbūt tām varētu būt kāda saistība ar kalna nosaukumu. Vēlāk tornīša atliekas noplēsa pavisam, tad uzlika jaunu tornīti, tagad arī tas neapzinīgu apmeklētāju papostīts:

Jā, izcelsme ij tad, ij tagad atrodama kalngalā — trigonometriskais tornis. Lūk, Latvijas laika topografiskās kartes fragments:

Redzat stigā no mežniecības pie vecā Biķernieku ceļa (jā, jā, tur reiz Biķernieku mežā bija mežniecības ēka!) uz Kalnbirzes mājām aiz Šmerļupītes trīsstūri ar punktu vidū? Karšu apzīmējumos paskaidrots:

Un vēl pēdējās Latvijas laika ziemas (27.01.1940.) “Darba Dzīves” raksts, ko darīt ziemā:

140 vārdu: kā izskatījās Lielvārdes iela Latvijas laikā

Lielvārdes ielai ir divi posmi: līdz Biķernieku ielai Latvijas laika, aiz Biķernieku ielas krievu laika. Otru uzcēla 70.—80. gadu mijā, ceļot 3. Purvciemu. Pirmam zināma precīza dzimšanas diena 1929. gadā. Un par pirmo esmu reizēm iedomājies, kā tas izskatījies sākotnēji: iela varen plata, tak satiksmes senāk nebija, ne jau dalītas 2×2 joslas uzreiz likuši — tās kopā ar Stirnu ielas pārbūvi un 1. Purvciemu 60. gados. Otrā pasaules kaŗā no gaisa redzams, ka iela izbūvēta līdz Bajāru ielai, aiz tās tik trase kāpās uz Biķernieku un Stirnu ielas krustojumu:

Nupat, skatīdams kā cita, atradu jauku pēdējās Latvijas laika gadumijas rakstu par Biķernieku-Zemitānu-Teikas izbūvi. Tajā ne tikai pieminēta ugunsdzēsēju biedrība Biķernieku un Struktoru ielas stūrī tagadējā Agroresursu un ekonomikas institūta vietā, bet arī beidzot ieraudzīju, kā sākotnēji izskatījās Lielvārdes iela. Lūdzu, salīdzinājums tagad un tolaik:

Visvairāk pārsteidza slāšana pa ielas vidu.

140 vārdu: Jaunciema kapos

Jaunciema kapi ir visai krieviski. Piemēram, no mana tēvoča kapa, kuŗš mira 2012. gada sākumā, lai kuŗā virzienā ietu, jāpaiet gaŗām vairākām kapavietām, līdz ieraugi vēl kādu uzrakstu latviski. Zinot Rīgas iedzīvotāju tautību un vecuma sastāvu un Jaunciema kapu sūtību, tas nepārsteidz.

Bet, jāatzīst, negaidīju ieraudzīt tādu pieminekli:

Kaŗamāka ir krievs, pusotra gada jaunāks par mani un miris 36 gadu vecumā.

Un vēl negaidīju turpat Kaŗamākam blakus (labi, vienu izlaižot) tādu:

Baks arī krievs, daudz jaunāks par mani, miris savā 23. dzimšanas dienā. Tas mudina domāt, ka gājis bojā, pagalam vieglprātīgi svinēdams. Internetos atrodamas nezināmas ticamības norādes vai nu par narkotiku pārdozēšanu, vai vilcienu.

Man tomēr tuvāks tāds kā Jurim Vecvagaram — jo latvisks:

Un jau 90. gadu vidū, ieraudzījis tādu Gunāram Freimanim Meža kapos, sapratu, ka arī sev tādu gribētu. Tagad Freimanim ir cits — citāds, lielāks, bet senākais palicis sirdī.

140 vārdu: latviešu uzvaras diena un latviešu uzvaras parks

Uzvaras parks 2023. gada 11. novembŗa vakarā. Ģirta Lapiņa attēls

Lāčplēša svētkos allaž prieks redzēt tautiešus svinam mūsu uzvaras dienu. Turklāt šogad ir jaunums: Uzvaras parka atgūšana. Apaļu gadsimtu pēc dibināšanas tas atgūst latviešu uzvaras parka būtību. Paldies Rīgas lēmējiem, kuŗi neļāvās sakāvnieciskām runām, ka tas esot okupantu uzvaras parks, kur latviešiem nelīst.

Nē! Pēc okupekļa aizraidīšanas uz pekli parks latviešiem jāatgūst un jāapdzīvo, lai gan pašiem, gan svešiem būtu pašsaprotami, ka tas ir latviešu uzvaras parks. Tāpēc Lāčplēša svētki Uzvaras parkā ar sarīkojumiem un svecītēm ir pareizi un nepieciešami:

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam nu paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!

Priekš simt gadiem Pēteŗa parka pārdēvēšana par Uzvaras parku un labiekārtošana nebija izolēts lēmums, bet daļa latviskošanas kustības, kas ne mazāk vajadzīga tagad: kā 1923. gadā galveno Rīgas ielu no Aleksandra par Brīvības, tā tagad vienu no galvenām no Maskavas par Latgales; kā toreiz aizslaucīja Ņevas, Suvorova, Romanova, Ŗazaņas ielu, tā tagad Gustava Kluča, Ilmeņa, Sergeja Eizenšteina, Lomonosova utt. Lai top!

50

Pateicos ikvienam sveicējam, nudien jūtos pagodināts. Īpašs paldies darba kolēģiem un ģimenei, šodiena bija tiešām jauka. Tāds apaļš skaitlis mudina pārdomāt, un jāsecina, ka visi 50 bijuši tīri jauki. Protams, bijušas neizdošanās, bet nevaru vainot neviena cita.

Tā īsti atgriezties un mainīt kādu dienu dzīvē gribētu tikai vienu: 1993. gada 3. oktobri (nupat bija 30 gadu kopš), kad manā acu priekšā nobrauca tēvu un pēdas tiesa izšķīra, ka pats paliku sveikā. Un, ja reiz būtu atgriezies, tad pie reizes mainītu vēl dažas citas tālaika un tuvāko nākamo gadu izvēles.

Tomēr jāatzīst, kopumā bijis labi: labi vecāki un māsa, labi pagalma biedri, labs rajons, labi klasesbiedri un skolotāji, interesantas studijas, labi studiju biedri un pasniedzēji, idejiski vislabākā partija un labi domubiedri tajā, pēdējos pārdesmit gadus interesants darbs un labi kolēģi, lieliska sieva un trīs bērni.

Un vēlreiz paldies par laba vēlējumiem!

140 vārdu: Rīgas robeža pie [Apsīšupītes] ietekas Māŗupītē

Pa gadu gadiem beidzot iebraucu apskatīt kādu vietu Bieriņos, kam piemīt viegls ģeografisks robežu trīspunkta valdzinājums — kur Rīgas robeža pa Māŗupīti un kādu tās pieteku:

Dabā izskatās tā (vieta un skata virziens iepriekšējā attēlā):

Labā pusē aizaudzis labais Māŗupītes krasts, pretī Kantoŗa iela 78, kur vijas rudenīgi dūmi, pats stāvu ārpus Rīgas Māŗupes pilsētas pļavā.

Varbūt kāds zina, kā sauc šo Māŗupītes pieteku, kas manā priekšā te ietek un no Māŗupes ģimnāzijas otrā Kantoŗa ielas pusē tek? Pats nezinu, kartēs neatrodu. Ja būtu jānosauc, tad izmantotu latviešu un daudzu citu tautu paņēmienu, ka sakrīt upes un apdzīvotas vietas nosaukums pie tās ietekas, piemēram, Rīga, Viļņa, Ogre. Te tad būtu Apsīšupīte (ko atļāvos minēt virsrakstā), jo mājām pie ietekas (ne fotografijā redzamām, bet uz kuŗu vēsturiskās zemes stāvu) pirms adresācijas maiņas uz ielas numuru un aizbūvēšanas sīkākos zemesgabalos bija Apsīšu vārds:

140 vārdu: Vēja ielas gals un sākums

Vēja ielai ir senas ielas valdzinājums: nekalts bruģis, līkumi augšā lejā un sānup, cara laiku nomales mājas cauri gadudesmitiem. Bet dzīvot negribētu, pārāk nolaisti. Tomēr valdzinājums pietiekams, lai reizēm pieminētu, piemēram, kā iela cēlusies, vai vējdzirnavas, kas vārda devušas. Pietiekams, lai katru gadu atkal izbrauktu.

Šogad simbolisks ielas gals un sākums. Laikā, telpā un fizikā sākums ir vispirms. Latviešu simbolikā kopš Raiņa un 1912. gada gals mēdz būt papriekšu, un sākumam pēc gala atdzimšanas skaņa. Ielas sākumā, Vēja ielā 2, tukšā zemesgabalā, kur priekš gadiem desmit nojauca graustu, tagad ceļ cienīgu “Somu mājas” projektu:

Ielas galā Bauskas ielas stūris Vēja ielā 33 tukšs kā izrauts zobs — stūŗamāja nojaukta priekš septiņiem gadiem. Pēdējā mājā Vēja ielā 31 — avārijas stāvokļa paziņojumi un izdauzīti logi:

Meitenes, kas pie tās sēdēja 2011. gadā, izaugušas un māju pametušas. Lai Vēja ielas galam drīz jauns sākums!

140 vārdu: vakarriksis uz Zēlusti un Leona grāvi

Leona grāvis “Jāņa sētas” kartē

Aizvakar aizlaidu vakarriksī līdz Zēlustes muižai. Pie muižas sapratu — esmu braucis tik ātri, ka atceļā varu palīkumot. Līkumodams ieraudzīju dižāko jaunumu vakarrikša trasē: Dzelzavas ielas posmā, kur ielas segums ir betona plāksnes un kur pie ielas pienāk Leona grāvis, sākts celt noliktavu un biroju kompleksu (skatīt melnu krustu attēlā; par to laikam priekš trīs gadiem bija Rīgas būvvaldes padomes sēdes 2. punkts). Beigās 21 km 50 minūtēs, caurmēra ātrums 25,5 km/h.

P.S. Leona grāvis ir sena (redzama, piemēram, 17. gs. zviedru laika kartēs) Dreiliņupītes pieteka, kas novadīja Hausmaņa purva ūdeņus no Ķeguma un Augusta Deglava ielas krustojuma (tagad A. Deglava—Ulbrokas ielas krustojums) un ietecēja Dreiliņupītē starp Frankiem un Biķeŗu baznīcu. 70. gados, ceļot Mežciema siltumnīcas, grāvis iznīcināts un mūsdienās saglabājies garenas ieplakas paskatā no Ulbrokas ielas līdz Dzelzavas ielai (vēl ir sauss knibucītis ietekas vietā aiz pēdējās Mežaciema mājas).

140 vārdu: vieta, kur atgriezties — “Astra velo”

Kā pilsētā izvietosies vienādas jomas veikali — katrs savā pilsētas galā vai cits citam blakus? Skaidru atbildi izprātot grūti, bet dabā, piemēram, kāzu salonu pilns Avotielas sākums. Nupat man šķiet, ka līdzīgs puduris tapis riteņveikaliem Purvciemā. Vispirms bija ZZK. Tad laikam 2020. gada pavasarī piebiedrojās “Havaju” “Veloekspresis”. Nupat pamanīju pa vidu vēl vienu: “Astra velo”.

Izlēmu izmēģināt, tieši bremzes bija kļuvušas vājas. Aizbraucu nepieteicies. Riteni pieņēma uzreiz. Atrada vēl visādas vainas. Solīja sakopt dažās dienās. Sakopa jau nākamā. Tagad, pavasarī, kad visi pošas braukt un dod riteni salabot servisā! Varbūt tik raiti tāpēc, ka veikals (un serviss) svaigs un cilvēki to vēl nav atklājuši. Sakopa labi. Ziniet, mīlīši, pavisam cita braukšana ar jauniem bremžu klučiem un trosītēm! Vienīgais trūkums: cena. Trīsciparu skaitlis. Bet vai citur tā nebūtu? Spriediet paši, kāds cenrādis. Procesā uzzināju — kantoris pieder “Veloprofam”. Jūtos mudināts nākamreiz labot turpat.

140 vārdu: Eglāju iela Gaŗkalnē

Apskatījis Eglāju ielu Māŗupē, pēc kāda laika devos skatīt nākamo tuvāko Eglāju ielu — Gaŗkalnē. Nepilna stunda mīšanas, un var raut nost no Vidzemes šosejas. Eglāju iela nav pašā Gaŗkalnē, kas pie stacijas un vecās šosejas, bet otrpus Vidzemes šosejas apvedceļam ap Gaŗkalni — bijušo municijas noliktavu ciemā jeb Jāņos:

Ja precīzāk, tā ir maza šķērsiela, kas atzarojas no galvenās Jāņu ielas (Sēņu) otras galvenās (Graudiņu) virzienā. Vienā ielas pusē ir pāris jaunu, cienīgu savrupmāju, otrā sīku priedīšu mežs ar tajā ieaugušu krievu silikātķieģeļu kaŗagŗuvesi. Lūk, skats no Sēņu ielas puses:

Te minētās cienīgās savrupmājas:

Iela dziļumā beidzas ar kārtīgi neizbūvētu un aizaugušu turpinājumu:

Kopumā: Eglāju iela Gaŗkalnē ir mazliet mežonīga tālās Pierīgas ieliņa ar pāris cienīgām savrupmājām, kuŗā vēl ir brīva vieta apmesties un celt savējo. Dzīvot tur gribētu mazāk nekā Māŗupes Eglāju ielā infrastruktūras trūkuma un attāluma dēļ līdz Rīgai.

140 vārdu: Eglāju iela Māŗupē

Pēc neatkarības atjaunošanas parādījās arī kārtīgas kartes, un es tanīs atradu savu uzvārdu — Eglāju mājas. Pavisam tādu pussimt, visvairāk acīs iekritušas Jūŗkalnē, kas vismaz kādreiz piedāvāja naktsmītni. Bet, meklējot Eglāju ielu, atrod tik trīs — un visas Pierīgā: Māŗupē, Gaŗkalnē, Saulkrastos. Tas pamudināja apmeklēt šīs ielas. Sāku ar tuvāko — Māŗupes. Kartē redzama sīka, vēl īsti neizbūvēta ieliņa starp Rožu un Kalēju ielu:

Dabā ir divi strupceļa posmi — viens no Rožu ielas, otrs no Kalēju — ar tukšu lauku pa vidu. No Kalēju ielas puses vairāk apbūvēts skats:

Posma dziļumā viena no pēdējām mājām:

No Rožu ielas skats daudz tukšāks:

Īstenībā tik viena ēka ar ciešu koka un tūju žogu, ko var redzēt iepriekšējā attēla tālumā:

Kopumā: Eglāju iela Māŗupē ir maza tuvās Pierīgas ieliņa ar diezgan cienīgām savrupmājām, kur vēl ir brīva vieta apmesties un celt savējo. Jā, nebūtu iebildumu tur dzīvot.

140 vārdu: mikrotautskaite rotaļlaukumā

Pērn pavasarī Teikas apkaimē, precīzāk, Teikai tuvākā Purvciema pusē un, ja pavisam precīzi, starp Žagatu un Ieriķu ielu uzcēla jaunu māju ar rotaļlaukumu (skatīt attēlu). Rotaļlaukuma izcilība un atšķirība no vairuma citu: tajā ir šļūcamcaurule no 2. stāva līmeņa. Kad novāca ilgāku laiku palikušo celtniecības žogu ap rotaļlaukumu, jauno vietu apmeklējām arī mēs. (Tagad vairs nevar, jo uzlikti paziņojumi, ka privātīpašums un nepiederošiem ieeja aizliegta.)

Kamēr bērni ņēmās pa rotaļlaukumu, es, malā uz soliņa sēdēdams, pusautomātiski sāku mikrotautskaiti: cik bērnu kuŗā valodā runā. Savulaik 80. gados, manos skolas gados tur sastaptā latviešu un krievu attiecība bija aptuveni 1:2. Un 70. gadu otrās puses deviņstāvenes gar Ieriķu ielu, ko labāka paskata dēļ lika krievu laika Rīgas reklāmas albumos, bija vispār tādi midzeņi, ka 1989. gada tautskaitē latviešu tur bija <¼. Bet tagad rotaļlaukuma mikrotautskaites iznākums bija 10:4 latviešu labā. Labi dzīvojam!

140 vārdu: “Saskaņas”, “Katram un katrai”, Krievu savienības un “Suverēnās varas” vēlēšanu karte

Tagad vēlēšanu kartes krievu puduŗa partijām, kas guva 2…5% balsu.

“Saskaņa”:

N-tā pārkrievošanas karte. Tie 26% Silajāņu pagastā, pašvaldību griezumā visvairāk Daugavpilī: 17,1%. Savukārt Kurzemē ārpus Liepājas un Ventspils vienīgi Kalētu pagastā pāri 2%.

“Katram un katrai”:

Ļoti vienmērīgs balsu izvietojums. Nav bijis nevienas vietējas autoritātes, pat viena pagasta mēroga ne, kas gūtu sev un sarakstam kaut 10% vēlētāju atbalsta. No pašvaldībām vislabāk Līvānu novadā: 6,9%.

Krievu savienība:

N+1. pārkrievošanas karte. Ar dažām īpatnībām, piemēram, kādi procenti kuŗā Latgales pagastā un kā tie atšķiŗas no citām krievu partijām (Rundēnos 30%), bet Lielrīgā visvairāk gar Jelgavas šoseju. Pašvaldību līmenī līdeŗos Daugavpils ar 11,1%.

“Suverēnā vara”:

Pamatā pārkrievošanas karte, lielākais: 15,5% Biķernieku pagastā, no pašvaldībām Daugavpilī — 7,6%. Tomēr vietām kaut kas gūts arī latviskās vietās, piemēram, ar iepriekš JKP un KPV pabijušo Ingu Gluzdu “Suverēnā vara” vairākos Talsu novada pagastos pārsniegusi 2%.

140 vārdu: “Attīstībai/Par” un “Konservātīvo” vēlēšanu karte

Laiks 2…5% partiju vēlēšanu kartēm. Intervallu nosaka likuma robežas: no 5% tiek Saeimā, no 2% saņem valsts financējumu. Mazāka balsu skaita un robežas svarīguma dēļ kartē ieviests 2% pakāpiens. Vispirms latviešu partijas, tādu divas.

“Attīstībai/Par”:

Līdzīgi “Vienotībai” — Vidzemes partija. Starp citu, “Attīstībai/Par” sarakstā startēja īstā Vidzemes partija. Atgādinu, lielākā vēlēšanu iznākumu drāma līdz pēdējam bija, vai “Attīstībai/Par” tiks Saeimā. Pietrūka mazmazdrusciņ: 4,97% — uzskatāma mācība, ka ikviena balss svarīga. Ar Vidzemes 7,5% nepietika atsvērt Rīgas pilsētas 3,8% un Kurzemes 3,1%. Tomēr dažviet labi panākumi, reizēm pat pirmā vieta: Varakļānu novadā (Māris Justs) 24,9%, Valkas novadā (Vents Krauklis) 17,1%, Līvānu novadā (Andris Vaivods) 14,8%, vecajā Kokneses novadā (Dainis Vingris) 19,1%, Dzelzavā (Andris Skride) 20,4%.

“Konservātīvie”:

Karte bālāka nekā “Attīstībai/Par”: >5% tik Balvu novadā (Aldis Bukšs, 10,1%) un Dobeles novadā, no kurienes cēlies Gatis Eglītis (6,6%). Sagadīšanās pēc vislabākie panākumi Aknīstes—Baltinavas līnijā.

140 vārdu: Apvienotā saraksta panākumu karte Saeimas vēlēšanās

Kā solīju rakstā par ZZS vēlēšanu karti, turpinu ar Apvienoto sarakstu tādās pašās nokrāsās kā “Vienotībai” un ZZS:

Apvienotā saraksta atšķirība no abiem lielākiem sarakstiem ir atbalstītāju koncentrēšanās vienā Latvijas vietā — tas ir Liepājas partija: pilsētā guvis 34,3% balsu, apkārtējā Dienvidkurzemes novadā 37,7%, turklāt uzvaras areālā ieskaitāms arī Nīgrandes un Jūŗkalnes pagasts. Trīs pagastos AS pat mazliet pāri pusei: Otaņķos 52,8%, Tadaiķos 51,7%, Nīcā 50,7%. Citur Latvijā Apvienotais saraksts lielākoties turas 10…15% līmenī (tuvāk 15%) ar dažām vietējo autoritāšu saliņām: Inga Priede Kandavā izcīnījusi sarakstam 39,0% (kas gan sarūk līdz 17,8% Tukuma novada mērogā), Dāvis Melnalksnis Salacgrīvā 30,3% (18,9% Limbažu novada mērogā).

Rīgā un pārkrievotās piepilsētās Apvienotais saraksts noslīd zem 10%, Latgalē turas uz 5% robežas — latviskākos pagastos virs, pārkrievotos zem tās.

Par Nācionālo apvienību gaŗi un plaši izrakstījos tūlīt pēc vēlēšanām, pēc NA nākamā balsu dilšanas secībā ir “Stabilitātei”.

140 vārdu: ZZS panākumu karte Saeimas vēlēšanās

Kā solīju rakstā par “Jaunās Vienotības” vēlēšanu karti, turpinu ar ZZS:

Vieglākas salīdzināšanas labad izmantotas tādas pašas nokrāsas kā “Vienotībai”, bet aina paveŗas pavisam citāda. Kā jau gaidāms, stiprā pils Ventspilī (38,6% derīgu vēlēšanu zīmju) un Ventspils novadā (36,6%), tomēr nekur virs puses nav, lielākais ir 49,6% Zlēkās. Labi panākumi daudzviet laukos, kur sīvā cīņā par 3. vietu Dobeles—Saldus novadu (24,4%—24,8%) apsteidzis Balvu novads (25,9%).

Ieplaka ap Liepāju, kas pieder Apvienotam sarakstam, bet dziļākās bedres Lielrīgā un visvairāk pārkrievotajos dienvidaustrumos aiz Zilūkstes (Zilupes—Ilūkstes) līnijas, kas vispār ir nozīmīga kultūretniska robežšķirtne. Tur gūts zem 10% balsu, tomēr redzams, ka arī no krieviem par ZZS balsojuši vairāk nekā 5%. Zem 5% barjeras ZZS noslīdējusi tik divās pilnīgi pretējās vietās — Rīgas Centra rajonā (3,5%) un Aizsilu (oficiāli joprojām — Zaļesjes) pagastā (3,3%) pie Zilupes.

Nākamā karte secīgi taisāma par Apvienoto sarakstu.