140 vārdu: tēva diena


Bērnudārzā šovakar bija tēva dienas svinības. Viegli neierasti bija redzēt bērnudārzā tik daudz vīru vienkop — parasti gadās saskrieties tik ar dažiem no rīta un vakarā. Par laimi, bija gana silts un sauss, svinēšana notika ārā un bija vienkārša, bet sirsnīga. Ievaddziesma, iesildīšanās un vingrošana (kulminācija bija atspiešanās, ko bērni veica ar lielāku dedzību nekā tēvi), stafetes, “Ādamam bij septiņ dēli”, cepumi un tēja, beigās — neorganizēta izklaide, lielākoties ķerenes.

Svinību nagla bija tēvu portretu izstāde un savējā pazīšana. Uzdevumu atviegloja, ka portretam klāt bija bērna stāstīts tēva apraksts. Skatījos un lasīju citu pēc cita, līdz nonācu pie:

Viņš darbā visu laiku vēlē.

Jā, visai nepārprotama norāde. Tad arī kļuva skaidrs, kāpēc portrets izskatās pēc hiēnu tēva no “Pārgalvju” grāmatas, ko šobrīd lasām. Apvaicājos sešgadniekam, kas tie par krustiem portreta apakšdaļā. Tie esot krustiņi. Kāpēc? Lai grūtāk uzminēt.

Paldies, biju viegli aizkustināts.

Advertisements

2. septembris


Šodien bija visai plašas atpūtas iespējas – Vecāķu pludmales skrējiens, pulciņu izstāde Vērmaņdārzā, “Veselīgs piedzīvojums Ropažos”, Jaunmāŗupes riteņbraukšana – no kuŗām mēs cierējām uz pēdējo. Taču vispirms laika prognoze un pēc tam laikapstākļi bija tādi, ka palikām mājās un mierīgi pieredzējām dienas notikumu: zēni nogulēja pāri deviņiem! Neatceros, kad iepriekšējo reizi tā noticis. Jā, 64. skolas jaunais stadions vakar vakarā tika iesvētīts visai sparīgi.

1. septembris


64. vidusskolas sākumskolas stadions

Kā katrreiz arī šogad pirmais, kas liecināja par 1. septembri, bija saposti bērni ielās. Skaisti, taču viegli skumji, ka vasara galā. Turklāt šoreiz pat drīzāk viegls īgnums: ka vasara galā, īsti nemaz nebijusi. Tomēr arī jauna gada noskaņa: ka īstais brīdis sevi sapurināt un sākt jaunu, skaistu dzīvi.

Dienas notikums varētu būt atjaunotā 64. skolas sākumskolas stadiona iesvētīšana. Labs; pirmais apciemojums gan jau nebūs pēdējais. Un patīkami, ka čalas jūtami latviskākas, nekā manā sākumskolas laikā varēja dzirdēt.

Latvija ir dievzemīte — pat vasara ir sestdienā


Jā, mūsu zeme ir gatavā dievzemīte. Nav nekādu nopietnu dabas nelaimju. Tik siltāks varētu būt. Toties vismaz vasara ir sestdienā. Tāpēc lai paliek vēsturei, kā vienīgā kārtīgi siltā diena šogad pavadīta. Divdaļīgi.

Teikas svētki notika Teikas vidusskolas sporta laukumā.

Pirmā daļa bija Teikas svētki Teikas vidusskolas sporta laukumā. Paldies Teikas apkaimes biedrībai par jaunas, teicamas lietas sākšanu. Bija labi. Meita burkas vāciņā ieklāja plastilīna pamatni un saspieda tajā dažādu augu augļu saulīti. Sešgadnieks riteņbraukšanas sacīkstēs apkārt stadionam sajauca, kur jābrauc, apmulsa, sabremzēja un zaudēja drošu pirmo vietu. Toties veloveiklības sacīkstēs uzvarēja absolūtā kopvērtējumā. Astoņgadnieks centīgi apdrukāja sev t-kreklu ar Teikas simboliku. Visiem bērniem patika Teikas vidusskolas zāliena smidzinātājs. Man patika kas Rīgas rajonu svētkos neredzēts: skaistākās rajona ēkas stends, kur saimnieki stāstīja un rādīja nama un dzimtas vēsturi.

Pludmale pie Inčupes ietekas. No Rīgas nāk negaiss. Pēc pusstundas bija klāt.

Bet nevarēja atļauties palikt visā Teikas svētku programmā, bija jāsteidz baudīt vasara. Jo laika prognoze solīja, ka 17—18 baudīšana varētu beigties. Tātad uz jūŗu. Bet īpaši nepasteigsies: īsi iepriekš Vidzemes un Tallinas šosejas krustojuma kā sākās sastrēgums, tā beidzās tik aiz Gaujas tilta. Tomēr Saulkrastu sākumā automobili izdevās nolikt ļoti labi, lai varētu doties uz Inčupes ieteku. Tur pagāja otra dienas daļa. Meitai jūŗas ūdens šķita par aukstu, un viņa ņēmās pa lagūniņām un upi. Zēni ieskrēja jūŗā, nāca ārā sildīties un skrēja atkal iekšā, līdz nometās celt smilšu cietokšņus un skatīties, kā viļņi tos sagrauj. Sievai un man šķita par aukstu ūdens aiz pirmā sēkļa, un pārāk sevi nemocījām. Pussešos tapa skaidrs, ka jāiet uz automobili, ja grib mierīgi prom tikt. Tikām. Nebijām vēl tikuši līdz vecā ceļa savienojumam ar jauno, kad gāja vaļā. Un īsi ceļu savienojuma sākās sastrēgums. Vēl trakāks nekā ārā no Rīgas. Jautāju saulkrastniekiem: jums bieži gadās, ka sastrēgums uz Rīgu sākas vēl vecajā ceļā un beidzas Baltezera Rīgas galā? Par laimi, nekur nebija jāsteidzas, un, čunčinot ar pirmo un otro ātrumu, varēja atzinīgi novērtēt, cik lieliska dzīvības kapsula ir mūsdienu automobilis. Savādi un viegli smieklīgi, ka pa Rīgu varēja braukt ātrāk nekā pa lielceļu līdz Rīgai. Atlika vairs tik pēdējā pietura pēc saldējuma un citiem labumiem.

Tā jādzīvo: Saulkrastu Saulrieta skrējiens


“Augam Latvijai” foto

Nedēļas nogalē, ievērojot sarīkojumu vietu un laiku, vienā braucienā apmeklējām Carnikavas zvejnieku svētkus (dienvidū) un Saulkrastu Saulrieta skrējienu (pievakarē). Saulrieta skrējiens notika no Saulkrastu centra pludmales jūŗas parka, un, parkā uzturoties, varēja baudīt lielisku izjūtu: ka latvieši (Saulkrastu pilsētā, pēc 2011. gada tautskaites ziņām, 86,4% iedzīvotāju mājas valoda ir latviešu) brīvi un pašapzinīgi savā zemē atpūšas — un ka tā jādzīvo. Izjūtu nemazināja arī tas, ka nepārtraukti bija jāpieskata trīs bērni un mantas un ka Saulkrastu centrā jūŗas dibens pārāk stāvs maziem bērniem (sešgadniekam vairs ne, bet divgadniecei gan).

Pats skrējiens? Neskrēju, man labāk iešana un riteņbraukšana, bet dēlus gan laidām saulstariņu distancē: 1 km bērniem līdz 14 gadu vecumam bez dzimuma un vecuma dalījuma. Patīkami, ka abi skrēja cītīgi, patīkami, ka apsteidza par sevi lielākus, un vēl patīkami, ka no visiem desmitiem dalībnieku mūsu astoņgadnieks finišēja otrais. Es toties sekmīgi atrisināju galvas lauzāmos uzdevumus:

  • pusotrs bebrs pusotrā dienā nograuž pusotru koku. (Labi, tur bija “uzceļ tiltu”, bet man grauzt kokus šķiet piemērotāk.) Cik koku nograuzīs divi bebri trīs dienās?
  • ir divas kannas — trīs un piecu litru. Jādabū, lai piecu litru kannā būtu četri litri ūdens. Iespējamās darbības: ieliet ūdeni kannā; izliet; pārliet otrā kannā. Līdz četriem litriem var tikt sešos soļos.

Paldies “Augam Latvijai” un Saulkrastu novada domei, tā jādzīvo.

Dienas prieks: locījumi


Dienas prieks: meita (2 g. 2 m.) sākusi runāt locījumos.

140 vārdu: tēva vārdā


Vakar jaunajā Rīgas Techniskās Ūniversitātes Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātes Laboratoriju mājā Paula Valdena ielā 1 (Ķīpsala, pretī izstāžu hallei) mana tēva Viļņa Eglāja vārdā nosauca Mašīnu mēchanismu dinamikas laboratoriju un atklāja attiecīgu plāksni. Biju arī es un citi radi uzaicināti. Te RTŪ ziņa par notikumu.

Patīkami, ka cilvēki atceras tēvu vēl divdesmit trīs gadus pēc nāves, tur labās atmiņās un augsti vērtē viņa zinātnisko darbību. Tika pieminēts, kā viņš disertācijā izvirzījis negātīva laika ideju, kā pētījis nelīneāru kustību un kā bijis sabiedriski aktīvs. Jāatzīst, pašam grūti novērtēt tēva sasniegumus fizikā un matēmatikā. Vispirms biju mazs un nespēju. Kad paaugos, mani aizrāvusī ģeografija bija visai tālu no teorētiskās mēchanikas un materiālu pretestības, latīņu-latviešu hiperkubiem un Eiklīda telpas aizpildes principa. Arī tagad man vajadzēja vietējo palīdzību, lai saprastu, kam domāti laboratorijas aparāti.

Liels paldies tēva kolēģiem par turēšanu atmiņā un godā.

%d bloggers like this: