Piecgadnieces virtuve


Piecgadniecei patīk zīmēt. Līdz tulznām pirkstos patīk. Nesen uzzīmēja virtuvi — skatīt attēlu. Man vislabāk patika, kā cep cūku.

Mēneša prieks — riteņbraukšana


Vai pa aptuveni mēnesi kopš ārkārtas stāvokļa ieviešanas noticis kas labs? Jā, ir. Četrgadniece iemācījusies braukt ar riteni. Pagaidām dižākais sasniegums: 4,3 km brauciens, ko — uff! — dabūju kājām rikšot pakaļ.

Vakara brauciens


Brīvības gatve Juglā. Skats prom no Rīgas

Šodien koronavīruss pirmoreiz iespaidoja ģimenes gaitas — pusdienas tika ēstas nevis “Ikea”, bet mājās. Bija lieliski. Bet deviņgadnieks visu dienu nosēdēja grāmatās, ārā neizgājis, līdz ar to arī es netiku laukā. Beigās vakarā no labas ēšanas un maz kustībām biju gatavs sperties ārā, vienalga, kāds vējš un kāds lietus būtu. Kad izposos, izrādījās, ka ne vēja, ne lietus vairs. Cilvēku ar gandrīz nemaz. Un peļķu ne pārāk. Tikai koku zari vietām uz ietves, ko vakarā grūtāk laikus pamanīt, īpaši vājāk apgaismotās vietās. Kopumā izdevās tīkami 15 km 50 minūtēs pa Biķernieku—Juglas—Brīvības trīsstūri. Jo spilgtāk izjusti, apzinoties, ka pēc mēneša šis varbūt šķitīs bezrūpīgs zelta laikmets, pēc kā ilgoties.

Laba diena


Šodien visādas labas lietas, notikumi un ziņas. Līdz pat pēdējam — komandas uzvarai Veco ģeografu skolā (tiesa, pirmdienas vakara spēlē viena komanda guva vairāk punktu par mums):

Pilnīgi kaut ko labu pašam gribas izdarīt. Par to — nākamā ierakstā.

140 vārdu: divi dolāri


Kad “Jāņa sētas” karšu apgāds bija Stabenes galā un es tajā strādāju, Ādmiņu stūrī bija krogus “Divi dolāri”. Pieņemu, kad to atklāja, nosaukums rādīja, par cik var pusdienas paēst, un varbūt tieši tāds tika izraudzīts. Taču manā laikā paēst tur bija dārgāk un ilgāk nekā Policijā vai Gāzē (attiecīgo iestāžu ēdnīcas tai apkaimē), tāpēc “Divus dolārus” apmeklējām reti. Nosaukums drīzāk piešķīra krogus tēlam viegli padibenīgi bandītisku pieskaņu, kas, jāatzīst, bija samērā piemērota Stabenei, vismaz tās galam. Senākās takas mēdzu vismaz reizi gadā izmīt, un vēl šogad “Divi dolāri” joprojām bija savā vietā un, kā tagad apskatījos, pat ar savu sejgrāmatiņu.

Iepriekš minēto atcerējos, ieraudzījis mājās tādu zīmējumu:

Atcerējos, bet četrgadniecei vaicāju ko citu:

— Kas tas ir?

— Kases aparāts vidū un nauda pie tā.

— Kuŗš tevi iemācīja dolāru zīmes zīmēt?

— Pati.

🤔 Kur bērns jau rāvis, ka tā ir īstenas naudas zīme?

140 vārdu: astoņgadnieka nauda


Astoņgadnieks šovakar atnāca un izteica neparastu lūgumu: gribot otru maku, jo vienā vairs nevarot visu savu naudu salikt. Piedāvāju labāk samainīt iekrāto metalla naudu pret to, kas man kabatā, tas ir, aptuveni trīspadsmit eirām, desmitnieku ieskaitot. Piekrita, atnesa maku, izbēra no tā iepriekš sakrāto un nule skolas tirdziņā ietirgoto sīknaudu (esot labi gājis no rokas). Saskaitījām, samainījām, “Monopola” spēles treniņi nav bijuši velti. Tagad attēlā redzamā čupa man kabatu velk uz leju un gaida, kur es to iztērēšu.

Bet makā tiešām vieta atbrīvojās, un vajadzība pēc otra zuda. Tiesa, dēlam palika vēl lērums vieneiru un diveiru, un kopā ar papīra naudaszīmēm iekrājums jau pārsniedzis septiņdesmit eiru. To redzēdams, piedāvāju samainīt piecdesmitniekā, tak no tā atteicās. Lūdza divdesmitniekā, tak man tā nebija. Vienalga tīkami, ka iemācījies ne tikai tērēt, bet arī krāt. Īstenībā — ka spēj atlikt gandarījumu un domāt par rītdienu.

Četrgadnieces rotājumi


Aizbraucām uz laukiem, četrgadniece izgāja ārā un bez jelkāda mudinājuma izrotāja — kājslauķi.

140 vārdu: dienas prieks — 38. augusts


“Ikea” haizivs

Šodien (nu jau vakar) dienas prieks bija 38. augusts. Pirmkārt, augustīgi laikapstākļi. Otrkārt, Vecāķu pludmales skrējiens. Kādu laiku nebiju bijis Vecāķos un ar svaigāku skatu ieraudzīju, cik tie skaisti. Pašā skrējienā prieks, ka bērni noskrēja daudzus par sevi vecākus un tika godalgotās vietās (atpalikt no Prokopčukas dēla taču nav apkaunojums?). Treškārt, astoņgadnieka zīmēto veikala pirmās gadadienas apsveikumu “Ikea” apbalvoja ar metru gaŗu haizivi. Ceturtkārt, četrgadniece kārtīgi devās diendusā un tādējādi ļāva arī vecākiem pagulēt. Piektkārt, Vaŗa Klausītāja izrādes Spīķeŗos. Paldies, bija labi, pirmā patika labāk, uz trešo nepalikām. Sestkārt, tāds cītīgs riteņbraucējs kā es, kas gadā nominas pāri 4000 km, varēja izbaudīt, kādu brīvību un neatkarību (visu pasugu sociālistiem par sirdsēstiem) sniedz paša automobilis, ar ko vienā kuiļa rūcienā var tikt līdz jūŗai (kamēr ar sabiedrisko būtu tikts līdz Zemitānu stacijai), piecās minūtēs līdz “Ikea” un piecpadsmit minūtēs līdz Spīķeŗiem.

140 vārdu: četrgadnieces pludmale


Četrgadnieces pludmale

Aizvakar bijām uz jūŗu. Precīzāk, izmēģinājām vienu no divām jaunajām Mangaļsalas stāvvietām — to, kas Mangaļsalas ielā 5A, tas ir, pie autobusa galapunkta. Un izmēģinājām jauno izeju (“veselības taku”) pie jūŗas. Stāvvieta laba (vismaz, kamēr kāda brīva vieta), koka laipa ar bērnu veiklības trases elementiem tāpat. Biju viegli pārsteigts, ka vietām tā ir >2 m virs zemes. Pie jūŗas ar jauki, īpaši koka sauļošanās gultas (tiesa, ir tikai dažas). Vien negants vējš vecākiem pludmales priekus maitāja. Bet bērniem nekas, četrgadniece lēkāja pār viļņiem, līdz saslapēja dibenu, tad rušinājās smiltīs un vāca gliemežvākus, ko vest mājās.

Bet vakar viņa paņēma baltu A4 lapu, ar dzeltenu krītiņu gandrīz visu aizkrāsoja un lepni rādīja. Vaicāju, kas tas. Pludmale. Tad izlika uz lapas savāktos gliemežvākus un lūdza līmes, ar ko pielīmēt. Tad paņēma zilu flomāsteru un aizkrāsoja malas. Tā esot jūŗa. Tāda, lūk, četrgadnieces pludmale.

Paldies, darbs CVK turpinās


Paldies Nācionālai apvienībai par izvirzīšanu darbam Centrālā vēlēšanu komisijā. Paldies Saeimai par ievēlēšanu komisijā. Paldies CVK kolēģiem par vienprātīgu pārvēlēšanu sekretāra amatā. Darbs turpinās!

Daži jaunās CVK pirmās sēdes mirkļi (foto: Edijs Pālens, LETA):

Ar jauno CVK priekšsēdētāju Kristīni Bērziņu

Sēdes kopskats

Balsošana sēdē

Trīsgadnieces cilvēki


Trīsgadniece šogad sākusi zīmēt cilvēkus. Labi dzīvojam.

Trīsdesmit gadu polītikā


Jāņa Endeles atklātā stundā 1989. gada pavasarī. Ar LNNK nozīmīti

Šais dienās aprit trīsdesmit gadu, kopš esmu polītikā. 1988. gadā man bija četrpadsmit gadu, atmoda pilnā sparā, tik bez manis. 14. jūnijā biju līdzi māsai uz mītiņu pie tagadējā Kongresu nama, bet uznāca lietus, un aizbraucu mājās. Nācionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanu Arkadijā 10. jūlijā vispār nepamanīju, laimīgi dzīvodamies pa pagalmu ar pagalma biedriem. Tiesa, “Skolotāju Avīzi” un “Padomju Jaunatni” lasīju cītīgi. Bet vasara beidzās, un sākās skola. Mājās no skolas braucu no pieturas pie Augstākās tiesas. Un izrādījās, ka 14. jūnija mītiņam ir sekas, kas mani ievilka polītikā: Lujāna prāva. Bija tāds Modris Lujāns, ko tiesāja par komūnistiem netīkamu plakātu mītiņā, un pie Augstākās tiesas piketēja viņa atbalstītāji. Internetos teikts, ka prāva sākās 21. septembrī un beidzās 30. septembrī. Kādu dienu (ne pirmo prāvas un ne pēdējo) piegāju pie piketētājiem apskatīties, kas tur īsti notiek. Un polītiski atmodos. Vienu piketētāju iegaumēju īpaši, jo viņam bija tādas pašas botes kā man. Tas bija igaunis Uno Orums, īss, tukls, sprogains, nopīpētu balsi. Sākumā biju naivs kā tautfrontietis, piemēram, nožēloju, ka par Latvijas komūnistu priekšnieku ievēlēja Jāni Vagri, nevis gaišo spēku Anatoliju Gorbunovu. Bet jau 1989. gada janvārī Aleksandra Kiršteina dēls Gints, kas mācījās paralēlklasē, mani savaņģoja LNNK Jaunatnes nodaļā. Paldies Voldemāram Burģim par norādi, te 4’14”—4’23” var apskatīties, kāds es biju 1989. gada 1. maija gājienā. Jā, un šogad apritēja divdesmit gadu, kopš esmu savā partijā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »

32.—33. augusts


Patīkami, ka šogad bijis arī 32. un 33. augusts. Gan nedēļas iekārtojuma, gan laikapstākļu ziņā. Jā, un velosēdeklītis rada jaunas un jaukas pārvietošanās iespējas.

Desmitgadnieks ticis pie “Ledlauža”


Aizvakar, pārnācis mājās, ieraudzīju izvandītu polītikas un vēstures grāmatplauktu. Un citā istabā laimīgs sēdēja desmitgadnieks ar Viktora Suvorova “Ledlauzi” rokās. Nē, ziniet, desmit gadu nevajadzēja, un nu piepeši ievajadzējās, edz. Bet lai jau tiek. Būs otra nopietnā grāmata pēc Entonija Dora “Mums neredzamās gaismas”. Kaut tulkojums drausmīgs. Un būs jāpieskata, lai skolas lasāmās grāmatas nepaliek novārtā.

Nācionālās bibliotēkas burvība


Deviņgadnieks vakar atklāja Nācionālās bibliotēkas burvību: esot tik daudz grāmatu, kādu neesot vietējās bibliotēkās! Uztaisīja lasītāja karti un vēl šodien aiznesās lasīt. Nē, no augstiem plauktiem ne, septiņpadsmito “Tīģeŗkomandu”, kādus Džeronīmo Stiltonus un līdzīgi, bet tomēr.

Deviņgadnieka pirmais maratons


Šodien bija jauka brīvdiena (kaut nejūtos pelnījis). Pierakstīšu, lai jaukums paliek vēsturei. Vispirms bija jauki, ka varēja izgulēties. Tad rīta pusē sarunāju deviņgadnieku braukāties — burkānā minēju Mangaļsalas nocietinājumus, molu un jūŗu, kā arī pusdienas kādā ēstuvē. Derēja. Jauki, ka gandrīz visā gaŗumā ir veloceliņš. Mežaparks šķita gurdens pēc dziesmusvētkiem. Iebraucot Jaunmīlgrāvī, deviņgadnieks teica, ka tagad būs smaka, kas viņam netīk — nafta. Bija ar. Vecmīlgrāvī viņa futbolista aci uzmanību piesaistīja nolaistais stadions. Mangaļsalā apskatījām Vecdaugavai tuvākos nocietinājumus un, to darot, viegli cietām (īpaši es) odu un dunduru uzbrukumā. Tālāk nedevāmies Mangaļsalas ielas smilšu un ierobežota laika dēļ. Pie jūŗas izbraucām Vecāķos, Vēlavu ielas galā, kur ir jauka, plata koka laipa gandrīz līdz pašai jūŗai. Deviņgadnieks gan bija gatavs ūdenī vien roku pirkstus apmērcēt. Pēc īsas atpūtas un spēkbarības uzņemšanas devāmies atpakaļ.

Lai nodarbinātu ne tikai kājas, bet arī galvu, uzdevu izvēlēties pusdienu vietu. Izvēlēts tika “Dominas” “Lido”, turklāt ar maršrutēšanas piebildi, ka jāpiebrauc no otras (Bērzaunes ielas) puses, lai var riteņus atstāt pie paša “Lido”. Tā ar darījām. Pusdienojot deviņgadnieks pamanīja, ka vēl nekad nav tik raiti ēdis šašliku. Jā, nez kāpēc. Ieminējos, ka viņam ļoti maz trūkst, lai pārspētu četrus (?) gadus seno 38 km rekordu, un piedāvāju, ka var pārspēt līdz apaļiem četrdesmit vai līdz maratona 42,2 km. Āķis bija lūpā, izraudzījās maratonu, un to ar līkumiem un riņķošanu līdz mājām izdarījām. Kolīdz bijām galā, deviņgadnieks metās ziņot sievai: “Mammu, es šodien nobraucu maratonu!” Pasmaidīju un sāku posties uz LNNK (Latvijas Nācionālās neatkarības kustība) trīsdesmit gadu svinībām Arkadijas parkā, uz kurieni deviņgadnieks nez kāpēc vairs nevēlējās braukt. Bet visu cieņu tāpat.

140 vārdu: divdesmit gadu partijā


Šais dienās aprit divdesmit gadu, kopš esmu partijā. Stāties bija treji apsvērumi. Pirmkārt, polītikas reportieŗa un studentu aktīvista gaitās pārliecinājos par polītiskā resursa izmantošanas lietderību — uzzināt informāciju vairāk un precīzāk nekā presē, ietekmēt lietas pēc savas saprašanas, īstenot savas idejas. Taču Saeimā vienmēr bijušas vairākas partijas. Tāpēc, otrkārt, izraudzījos tēvzemniekus, jo saskanēja ideoloģija — nācionālisms, latviskas Latvijas ideja. Treškārt, tolaik TB Jaunatnes nodaļā bija sakarīga un patīkama sabiedrība.

Nevienā punktā nevīlos. Arī turpmāk kopumā esmu gandarīts, citādi taču izstātos vai pasīvi izplēnētu. Grūtākais posms bijis no sakāves 2009. gada Rīgas domes vēlēšanās līdz saplūšanai ar “Visu Latvijai!” 2011. gadā — vai partija sapratīs, kas darāms. Saprata. Labākais, kas partijā ir un par ko esmu lepns — ka vieno ne savtīgas intereses vai vadonis, bet ideja. Tas palīdz pārvarēt otršķirīgas domstarpības un personīgas nesaskaņas un pārdzīvot it kā varenus “Latvijas ceļus” un Tautas partijas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , , . 1 Comment »

2018. gada riteņbraukšanas sezona atklāta


Šodien atklāju riteņbraukšanas sezonu. Dabūju riteni no labošanas — neatceros, kad tas iepriekš tik labi izskatījies un bijis tik labā braukšanas kārtībā. Gadiem. Un lai tik pamēģina nebūt, ja samaksāju simt latu. Diena it kā vēsa, tak ģērbies biju piemēroti un nesala. It kā ir sniegs un ledus, tak gandrīz visur brauktuves un ietves tīras no tiem. Tā ka pirmie 20 km samērā mierīgi ķešā.

Pīķa kungs


Saskatījusies, kā brāļi spēlē kārtis, divgadniece (labi, 2¾) uzaicina mani spēlēt. Labi, spēlējam cūkas: es pēc noteikumiem, viņa — kā gadās. Kādā manā gājienā divgadniece izvelk no savām kārtīm pīķa kungu, lai kautu, un domīgi nosaka: “Pīķa kungs.” Esmu viegli pārsteigts.

Arī krievu laikā bija izvēle


Izvēle bija arī krievu laikā. Mans tēvs izvēlējās nestāties komūnistos, tāpēc netika augstāk par docentu un tālāk par sociālistiskām valstīm.

2017. gads pašam — ir labi


Pieņemu, atlikušā pusstundā nekas ārkārtīgs nenotiks, tāpēc var pārdomāt, kāds bijis šis gads un kāds varētu būt nākamais. Visvieglāk sākt ar sevi: ir bijis labi, un esmu pateicīgs par to. Lai citu gadu tā. Vislielākais paldies, protams, sievai. Pateicību pelnījuši arī darba kolēģi un partijas [domu]biedri.

Archaiologs


Izstāstīšu patiesu Ziemassvētku stāstu.

Šovakar sešgadniekam bērnudārzā Ziemassvētku sarīkojums. Atnāk rūķis un bērniem vaicā, par ko viņi gribētu kļūt, kad izaugs lieli. Mūsējais nosēdies vienā malā un gadās pirmais, kam jāatbild. “Arheologs.” Sanākušie vecāki viegli nosmīkņā par tik nopietnu atbildi. Pēc kādas meitenes vai meitenēm nākamais zēns atbild: “Arheologs.” Un tā visi zēni, sanākušo sajūsmai ar katru reizi augot.

Pēc kāda laika rūķis sāk dalīt dāvanas. Lai saņemtu, bērniem kaut kas jāizdara. Mūsējais piesakās uzdot rūķim mīklu. Labi. “Pilna māja cilvēku. Kas atnāk, atpakaļ vairs neiznāk.” Padomāju, izdomāju — mute, zobi, ēdamais un dzeŗamais. Bet rūķis nespēj uzminēt, arī priekšā teicēji ne. Mēģina visādi: “Bērnudārzs, vai?” bet nevar uzminēt. Beigās padodas. Sešgadnieks lepni paziņo: “Kapsēta!”

Jā, archaiologs. Vecāki kratās smieklos.

Drīz pēc tam kāda meitene nevar izdomāt sev pārbaudījumu dāvanas saņemšanai. Roku paceļ atnākušais mūsējais deviņgadnieks. Rūķis laipni dod vārdu. Deviņgadnieks piedāvā, ka viņš meitenei un rūķim uzdos mīklu. Labi, piekrīt. “Kas to taisa, tam to nevajag. Kas to pērk, tam tas neder. Kam tas ir, tas to nezina.” Es zinu atbildi un sāku klusi kratīties smieklos. Ne rūķis, ne meitene, ne citi nespēj uzminēt un padodas. “Zārks!”

Zāle rēc. Priekškars.

Katram savs žurnāls


Pasūtināju nākamgadam žurnālus. Meita vēl par mazu, bet citādi katram savs.

Sievai. Lasu arī es.

Man. Lasa arī deviņgadnieks, skatās sešgadnieks.

Deviņgadnieks pievērsa mūsu uzmanību, ka tāds ir, un vēlējās. Redzēs, vai būs piemērots un ar kādu ievirzi.

Sešgadniekam. Palīdzu risināt, kur viņš lūdz palīgā.

140 vārdu: tēva diena


Bērnudārzā šovakar bija tēva dienas svinības. Viegli neierasti bija redzēt bērnudārzā tik daudz vīru vienkop — parasti gadās saskrieties tik ar dažiem no rīta un vakarā. Par laimi, bija gana silts un sauss, svinēšana notika ārā un bija vienkārša, bet sirsnīga. Ievaddziesma, iesildīšanās un vingrošana (kulminācija bija atspiešanās, ko bērni veica ar lielāku dedzību nekā tēvi), stafetes, “Ādamam bij septiņ dēli”, cepumi un tēja, beigās — neorganizēta izklaide, lielākoties ķerenes.

Svinību nagla bija tēvu portretu izstāde un savējā pazīšana. Uzdevumu atviegloja, ka portretam klāt bija bērna stāstīts tēva apraksts. Skatījos un lasīju citu pēc cita, līdz nonācu pie:

Viņš darbā visu laiku vēlē.

Jā, visai nepārprotama norāde. Tad arī kļuva skaidrs, kāpēc portrets izskatās pēc hiēnu tēva no “Pārgalvju” grāmatas, ko šobrīd lasām. Apvaicājos sešgadniekam, kas tie par krustiem portreta apakšdaļā. Tie esot krustiņi. Kāpēc? Lai grūtāk uzminēt.

Paldies, biju viegli aizkustināts.

2. septembris


Šodien bija visai plašas atpūtas iespējas – Vecāķu pludmales skrējiens, pulciņu izstāde Vērmaņdārzā, “Veselīgs piedzīvojums Ropažos”, Jaunmāŗupes riteņbraukšana – no kuŗām mēs cierējām uz pēdējo. Taču vispirms laika prognoze un pēc tam laikapstākļi bija tādi, ka palikām mājās un mierīgi pieredzējām dienas notikumu: zēni nogulēja pāri deviņiem! Neatceros, kad iepriekšējo reizi tā noticis. Jā, 64. skolas jaunais stadions vakar vakarā tika iesvētīts visai sparīgi.

%d bloggers like this: