Deviņgadnieka pirmais maratons


Šodien bija jauka brīvdiena (kaut nejūtos pelnījis). Pierakstīšu, lai jaukums paliek vēsturei. Vispirms bija jauki, ka varēja izgulēties. Tad rīta pusē sarunāju deviņgadnieku braukāties — burkānā minēju Mangaļsalas nocietinājumus, molu un jūŗu, kā arī pusdienas kādā ēstuvē. Derēja. Jauki, ka gandrīz visā gaŗumā ir veloceliņš. Mežaparks šķita gurdens pēc dziesmusvētkiem. Iebraucot Jaunmīlgrāvī, deviņgadnieks teica, ka tagad būs smaka, kas viņam netīk — nafta. Bija ar. Vecmīlgrāvī viņa futbolista aci uzmanību piesaistīja nolaistais stadions. Mangaļsalā apskatījām Vecdaugavai tuvākos nocietinājumus un, to darot, viegli cietām (īpaši es) odu un dunduru uzbrukumā. Tālāk nedevāmies Mangaļsalas ielas smilšu un ierobežota laika dēļ. Pie jūŗas izbraucām Vecāķos, Vēlavu ielas galā, kur ir jauka, plata koka laipa gandrīz līdz pašai jūŗai. Deviņgadnieks gan bija gatavs ūdenī vien roku pirkstus apmērcēt. Pēc īsas atpūtas un spēkbarības uzņemšanas devāmies atpakaļ.

Lai nodarbinātu ne tikai kājas, bet arī galvu, uzdevu izvēlēties pusdienu vietu. Izvēlēts tika “Dominas” “Lido”, turklāt ar maršrutēšanas piebildi, ka jāpiebrauc no otras (Bērzaunes ielas) puses, lai var riteņus atstāt pie paša “Lido”. Tā ar darījām. Pusdienojot deviņgadnieks pamanīja, ka vēl nekad nav tik raiti ēdis šašliku. Jā, nez kāpēc. Ieminējos, ka viņam ļoti maz trūkst, lai pārspētu četrus (?) gadus seno 38 km rekordu, un piedāvāju, ka var pārspēt līdz apaļiem četrdesmit vai līdz maratona 42,2 km. Āķis bija lūpā, izraudzījās maratonu, un to ar līkumiem un riņķošanu līdz mājām izdarījām. Kolīdz bijām galā, deviņgadnieks metās ziņot sievai: “Mammu, es šodien nobraucu maratonu!” Pasmaidīju un sāku posties uz LNNK (Latvijas Nācionālās neatkarības kustība) trīsdesmit gadu svinībām Arkadijas parkā, uz kurieni deviņgadnieks nez kāpēc vairs nevēlējās braukt. Bet visu cieņu tāpat.

Advertisements

140 vārdu: divdesmit gadu partijā


Šais dienās aprit divdesmit gadu, kopš esmu partijā. Stāties bija treji apsvērumi. Pirmkārt, polītikas reportieŗa un studentu aktīvista gaitās pārliecinājos par polītiskā resursa izmantošanas lietderību — uzzināt informāciju vairāk un precīzāk nekā presē, ietekmēt lietas pēc savas saprašanas, īstenot savas idejas. Taču Saeimā vienmēr bijušas vairākas partijas. Tāpēc, otrkārt, izraudzījos tēvzemniekus, jo saskanēja ideoloģija — nācionālisms, latviskas Latvijas ideja. Treškārt, tolaik TB Jaunatnes nodaļā bija sakarīga un patīkama sabiedrība.

Nevienā punktā nevīlos. Arī turpmāk kopumā esmu gandarīts, citādi taču izstātos vai pasīvi izplēnētu. Grūtākais posms bijis no sakāves 2009. gada Rīgas domes vēlēšanās līdz saplūšanai ar “Visu Latvijai!” 2011. gadā — vai partija sapratīs, kas darāms. Saprata. Labākais, kas partijā ir un par ko esmu lepns — ka vieno ne savtīgas intereses vai vadonis, bet ideja. Tas palīdz pārvarēt otršķirīgas domstarpības un personīgas nesaskaņas un pārdzīvot it kā varenus “Latvijas ceļus” un Tautas partijas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , , . 1 Comment »

2018. gada riteņbraukšanas sezona atklāta


Šodien atklāju riteņbraukšanas sezonu. Dabūju riteni no labošanas — neatceros, kad tas iepriekš tik labi izskatījies un bijis tik labā braukšanas kārtībā. Gadiem. Un lai tik pamēģina nebūt, ja samaksāju simt latu. Diena it kā vēsa, tak ģērbies biju piemēroti un nesala. It kā ir sniegs un ledus, tak gandrīz visur brauktuves un ietves tīras no tiem. Tā ka pirmie 20 km samērā mierīgi ķešā.

Pīķa kungs


Saskatījusies, kā brāļi spēlē kārtis, divgadniece (labi, 2¾) uzaicina mani spēlēt. Labi, spēlējam cūkas: es pēc noteikumiem, viņa — kā gadās. Kādā manā gājienā divgadniece izvelk no savām kārtīm pīķa kungu, lai kautu, un domīgi nosaka: “Pīķa kungs.” Esmu viegli pārsteigts.

Arī krievu laikā bija izvēle


Izvēle bija arī krievu laikā. Mans tēvs izvēlējās nestāties komūnistos, tāpēc netika augstāk par docentu un tālāk par sociālistiskām valstīm.

2017. gads pašam — ir labi


Pieņemu, atlikušā pusstundā nekas ārkārtīgs nenotiks, tāpēc var pārdomāt, kāds bijis šis gads un kāds varētu būt nākamais. Visvieglāk sākt ar sevi: ir bijis labi, un esmu pateicīgs par to. Lai citu gadu tā. Vislielākais paldies, protams, sievai. Pateicību pelnījuši arī darba kolēģi un partijas [domu]biedri.

Archaiologs


Izstāstīšu patiesu Ziemassvētku stāstu.

Šovakar sešgadniekam bērnudārzā Ziemassvētku sarīkojums. Atnāk rūķis un bērniem vaicā, par ko viņi gribētu kļūt, kad izaugs lieli. Mūsējais nosēdies vienā malā un gadās pirmais, kam jāatbild. “Arheologs.” Sanākušie vecāki viegli nosmīkņā par tik nopietnu atbildi. Pēc kādas meitenes vai meitenēm nākamais zēns atbild: “Arheologs.” Un tā visi zēni, sanākušo sajūsmai ar katru reizi augot.

Pēc kāda laika rūķis sāk dalīt dāvanas. Lai saņemtu, bērniem kaut kas jāizdara. Mūsējais piesakās uzdot rūķim mīklu. Labi. “Pilna māja cilvēku. Kas atnāk, atpakaļ vairs neiznāk.” Padomāju, izdomāju — mute, zobi, ēdamais un dzeŗamais. Bet rūķis nespēj uzminēt, arī priekšā teicēji ne. Mēģina visādi: “Bērnudārzs, vai?” bet nevar uzminēt. Beigās padodas. Sešgadnieks lepni paziņo: “Kapsēta!”

Jā, archaiologs. Vecāki kratās smieklos.

Drīz pēc tam kāda meitene nevar izdomāt sev pārbaudījumu dāvanas saņemšanai. Roku paceļ atnākušais mūsējais deviņgadnieks. Rūķis laipni dod vārdu. Deviņgadnieks piedāvā, ka viņš meitenei un rūķim uzdos mīklu. Labi, piekrīt. “Kas to taisa, tam to nevajag. Kas to pērk, tam tas neder. Kam tas ir, tas to nezina.” Es zinu atbildi un sāku klusi kratīties smieklos. Ne rūķis, ne meitene, ne citi nespēj uzminēt un padodas. “Zārks!”

Zāle rēc. Priekškars.

%d bloggers like this: