140 vārdu: astoņgadnieka nauda


Astoņgadnieks šovakar atnāca un izteica neparastu lūgumu: gribot otru maku, jo vienā vairs nevarot visu savu naudu salikt. Piedāvāju labāk samainīt iekrāto metalla naudu pret to, kas man kabatā, tas ir, aptuveni trīspadsmit eirām, desmitnieku ieskaitot. Piekrita, atnesa maku, izbēra no tā iepriekš sakrāto un nule skolas tirdziņā ietirgoto sīknaudu (esot labi gājis no rokas). Saskaitījām, samainījām, “Monopola” spēles treniņi nav bijuši velti. Tagad attēlā redzamā čupa man kabatu velk uz leju un gaida, kur es to iztērēšu.

Bet makā tiešām vieta atbrīvojās, un vajadzība pēc otra zuda. Tiesa, dēlam palika vēl lērums vieneiru un diveiru, un kopā ar papīra naudaszīmēm iekrājums jau pārsniedzis septiņdesmit eiru. To redzēdams, piedāvāju samainīt piecdesmitniekā, tak no tā atteicās. Lūdza divdesmitniekā, tak man tā nebija. Vienalga tīkami, ka iemācījies ne tikai tērēt, bet arī krāt. Īstenībā — ka spēj atlikt gandarījumu un domāt par rītdienu.

Advertisements

Četrgadnieces rotājumi


Aizbraucām uz laukiem, četrgadniece izgāja ārā un bez jelkāda mudinājuma izrotāja — kājslauķi.

140 vārdu: dienas prieks — 38. augusts


“Ikea” haizivs

Šodien (nu jau vakar) dienas prieks bija 38. augusts. Pirmkārt, augustīgi laikapstākļi. Otrkārt, Vecāķu pludmales skrējiens. Kādu laiku nebiju bijis Vecāķos un ar svaigāku skatu ieraudzīju, cik tie skaisti. Pašā skrējienā prieks, ka bērni noskrēja daudzus par sevi vecākus un tika godalgotās vietās (atpalikt no Prokopčukas dēla taču nav apkaunojums?). Treškārt, astoņgadnieka zīmēto veikala pirmās gadadienas apsveikumu “Ikea” apbalvoja ar metru gaŗu haizivi. Ceturtkārt, četrgadniece kārtīgi devās diendusā un tādējādi ļāva arī vecākiem pagulēt. Piektkārt, Vaŗa Klausītāja izrādes Spīķeŗos. Paldies, bija labi, pirmā patika labāk, uz trešo nepalikām. Sestkārt, tāds cītīgs riteņbraucējs kā es, kas gadā nominas pāri 4000 km, varēja izbaudīt, kādu brīvību un neatkarību (visu pasugu sociālistiem par sirdsēstiem) sniedz paša automobilis, ar ko vienā kuiļa rūcienā var tikt līdz jūŗai (kamēr ar sabiedrisko būtu tikts līdz Zemitānu stacijai), piecās minūtēs līdz “Ikea” un piecpadsmit minūtēs līdz Spīķeŗiem.

140 vārdu: četrgadnieces pludmale


Četrgadnieces pludmale

Aizvakar bijām uz jūŗu. Precīzāk, izmēģinājām vienu no divām jaunajām Mangaļsalas stāvvietām — to, kas Mangaļsalas ielā 5A, tas ir, pie autobusa galapunkta. Un izmēģinājām jauno izeju (“veselības taku”) pie jūŗas. Stāvvieta laba (vismaz, kamēr kāda brīva vieta), koka laipa ar bērnu veiklības trases elementiem tāpat. Biju viegli pārsteigts, ka vietām tā ir >2 m virs zemes. Pie jūŗas ar jauki, īpaši koka sauļošanās gultas (tiesa, ir tikai dažas). Vien negants vējš vecākiem pludmales priekus maitāja. Bet bērniem nekas, četrgadniece lēkāja pār viļņiem, līdz saslapēja dibenu, tad rušinājās smiltīs un vāca gliemežvākus, ko vest mājās.

Bet vakar viņa paņēma baltu A4 lapu, ar dzeltenu krītiņu gandrīz visu aizkrāsoja un lepni rādīja. Vaicāju, kas tas. Pludmale. Tad izlika uz lapas savāktos gliemežvākus un lūdza līmes, ar ko pielīmēt. Tad paņēma zilu flomāsteru un aizkrāsoja malas. Tā esot jūŗa. Tāda, lūk, četrgadnieces pludmale.

Paldies, darbs CVK turpinās


Paldies Nācionālai apvienībai par izvirzīšanu darbam Centrālā vēlēšanu komisijā. Paldies Saeimai par ievēlēšanu komisijā. Paldies CVK kolēģiem par vienprātīgu pārvēlēšanu sekretāra amatā. Darbs turpinās!

Daži jaunās CVK pirmās sēdes mirkļi (foto: Edijs Pālens, LETA):

Ar jauno CVK priekšsēdētāju Kristīni Bērziņu

Sēdes kopskats

Balsošana sēdē

Trīsgadnieces cilvēki


Trīsgadniece šogad sākusi zīmēt cilvēkus. Labi dzīvojam.

Trīsdesmit gadu polītikā


Jāņa Endeles atklātā stundā 1989. gada pavasarī. Ar LNNK nozīmīti

Šais dienās aprit trīsdesmit gadu, kopš esmu polītikā. 1988. gadā man bija četrpadsmit gadu, atmoda pilnā sparā, tik bez manis. 14. jūnijā biju līdzi māsai uz mītiņu pie tagadējā Kongresu nama, bet uznāca lietus, un aizbraucu mājās. Nācionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanu Arkadijā 10. jūlijā vispār nepamanīju, laimīgi dzīvodamies pa pagalmu ar pagalma biedriem. Tiesa, “Skolotāju Avīzi” un “Padomju Jaunatni” lasīju cītīgi. Bet vasara beidzās, un sākās skola. Mājās no skolas braucu no pieturas pie Augstākās tiesas. Un izrādījās, ka 14. jūnija mītiņam ir sekas, kas mani ievilka polītikā: Lujāna prāva. Bija tāds Modris Lujāns, ko tiesāja par komūnistiem netīkamu plakātu mītiņā, un pie Augstākās tiesas piketēja viņa atbalstītāji. Internetos teikts, ka prāva sākās 21. septembrī un beidzās 30. septembrī. Kādu dienu (ne pirmo prāvas un ne pēdējo) piegāju pie piketētājiem apskatīties, kas tur īsti notiek. Un polītiski atmodos. Vienu piketētāju iegaumēju īpaši, jo viņam bija tādas pašas botes kā man. Tas bija igaunis Uno Orums, īss, tukls, sprogains, nopīpētu balsi. Sākumā biju naivs kā tautfrontietis, piemēram, nožēloju, ka par Latvijas komūnistu priekšnieku ievēlēja Jāni Vagri, nevis gaišo spēku Anatoliju Gorbunovu. Bet jau 1989. gada janvārī Aleksandra Kiršteina dēls Gints, kas mācījās paralēlklasē, mani savaņģoja LNNK Jaunatnes nodaļā. Paldies Voldemāram Burģim par norādi, te 4’14”—4’23” var apskatīties, kāds es biju 1989. gada 1. maija gājienā. Jā, un šogad apritēja divdesmit gadu, kopš esmu savā partijā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »
%d bloggers like this: