Paldies, darbs CVK turpinās


Paldies Nācionālai apvienībai par izvirzīšanu darbam Centrālā vēlēšanu komisijā. Paldies Saeimai par ievēlēšanu komisijā. Paldies CVK kolēģiem par vienprātīgu pārvēlēšanu sekretāra amatā. Darbs turpinās!

Daži jaunās CVK pirmās sēdes mirkļi (foto: Edijs Pālens, LETA):

Ar jauno CVK priekšsēdētāju Kristīni Bērziņu

Sēdes kopskats

Balsošana sēdē

Advertisements

Trīsgadnieces cilvēki


Trīsgadniece šogad sākusi zīmēt cilvēkus. Labi dzīvojam.

Trīsdesmit gadu polītikā


Jāņa Endeles atklātā stundā 1989. gada pavasarī. Ar LNNK nozīmīti

Šais dienās aprit trīsdesmit gadu, kopš esmu polītikā. 1988. gadā man bija četrpadsmit gadu, atmoda pilnā sparā, tik bez manis. 14. jūnijā biju līdzi māsai uz mītiņu pie tagadējā Kongresu nama, bet uznāca lietus, un aizbraucu mājās. Nācionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanu Arkadijā 10. jūlijā vispār nepamanīju, laimīgi dzīvodamies pa pagalmu ar pagalma biedriem. Tiesa, “Skolotāju Avīzi” un “Padomju Jaunatni” lasīju cītīgi. Bet vasara beidzās, un sākās skola. Mājās no skolas braucu no pieturas pie Augstākās tiesas. Un izrādījās, ka 14. jūnija mītiņam ir sekas, kas mani ievilka polītikā: Lujāna prāva. Bija tāds Modris Lujāns, ko tiesāja par komūnistiem netīkamu plakātu mītiņā, un pie Augstākās tiesas piketēja viņa atbalstītāji. Internetos teikts, ka prāva sākās 21. septembrī un beidzās 30. septembrī. Kādu dienu (ne pirmo prāvas un ne pēdējo) piegāju pie piketētājiem apskatīties, kas tur īsti notiek. Un polītiski atmodos. Vienu piketētāju iegaumēju īpaši, jo viņam bija tādas pašas botes kā man. Tas bija igaunis Uno Orums, īss, tukls, sprogains, nopīpētu balsi. Sākumā biju naivs kā tautfrontietis, piemēram, nožēloju, ka par Latvijas komūnistu priekšnieku ievēlēja Jāni Vagri, nevis gaišo spēku Anatoliju Gorbunovu. Bet jau 1989. gada janvārī Aleksandra Kiršteina dēls Gints, kas mācījās paralēlklasē, mani savaņģoja LNNK Jaunatnes nodaļā. Paldies Voldemāram Burģim par norādi, te 4’14”—4’23” var apskatīties, kāds es biju 1989. gada 1. maija gājienā. Jā, un šogad apritēja divdesmit gadu, kopš esmu savā partijā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »

32.—33. augusts


Patīkami, ka šogad bijis arī 32. un 33. augusts. Gan nedēļas iekārtojuma, gan laikapstākļu ziņā. Jā, un velosēdeklītis rada jaunas un jaukas pārvietošanās iespējas.

Desmitgadnieks ticis pie “Ledlauža”


Aizvakar, pārnācis mājās, ieraudzīju izvandītu polītikas un vēstures grāmatplauktu. Un citā istabā laimīgs sēdēja desmitgadnieks ar Viktora Suvorova “Ledlauzi” rokās. Nē, ziniet, desmit gadu nevajadzēja, un nu piepeši ievajadzējās, edz. Bet lai jau tiek. Būs otra nopietnā grāmata pēc Entonija Dora “Mums neredzamās gaismas”. Kaut tulkojums drausmīgs. Un būs jāpieskata, lai skolas lasāmās grāmatas nepaliek novārtā.

Nācionālās bibliotēkas burvība


Deviņgadnieks vakar atklāja Nācionālās bibliotēkas burvību: esot tik daudz grāmatu, kādu neesot vietējās bibliotēkās! Uztaisīja lasītāja karti un vēl šodien aiznesās lasīt. Nē, no augstiem plauktiem ne, septiņpadsmito “Tīģeŗkomandu”, kādus Džeronīmo Stiltonus un līdzīgi, bet tomēr.

Deviņgadnieka pirmais maratons


Šodien bija jauka brīvdiena (kaut nejūtos pelnījis). Pierakstīšu, lai jaukums paliek vēsturei. Vispirms bija jauki, ka varēja izgulēties. Tad rīta pusē sarunāju deviņgadnieku braukāties — burkānā minēju Mangaļsalas nocietinājumus, molu un jūŗu, kā arī pusdienas kādā ēstuvē. Derēja. Jauki, ka gandrīz visā gaŗumā ir veloceliņš. Mežaparks šķita gurdens pēc dziesmusvētkiem. Iebraucot Jaunmīlgrāvī, deviņgadnieks teica, ka tagad būs smaka, kas viņam netīk — nafta. Bija ar. Vecmīlgrāvī viņa futbolista aci uzmanību piesaistīja nolaistais stadions. Mangaļsalā apskatījām Vecdaugavai tuvākos nocietinājumus un, to darot, viegli cietām (īpaši es) odu un dunduru uzbrukumā. Tālāk nedevāmies Mangaļsalas ielas smilšu un ierobežota laika dēļ. Pie jūŗas izbraucām Vecāķos, Vēlavu ielas galā, kur ir jauka, plata koka laipa gandrīz līdz pašai jūŗai. Deviņgadnieks gan bija gatavs ūdenī vien roku pirkstus apmērcēt. Pēc īsas atpūtas un spēkbarības uzņemšanas devāmies atpakaļ.

Lai nodarbinātu ne tikai kājas, bet arī galvu, uzdevu izvēlēties pusdienu vietu. Izvēlēts tika “Dominas” “Lido”, turklāt ar maršrutēšanas piebildi, ka jāpiebrauc no otras (Bērzaunes ielas) puses, lai var riteņus atstāt pie paša “Lido”. Tā ar darījām. Pusdienojot deviņgadnieks pamanīja, ka vēl nekad nav tik raiti ēdis šašliku. Jā, nez kāpēc. Ieminējos, ka viņam ļoti maz trūkst, lai pārspētu četrus (?) gadus seno 38 km rekordu, un piedāvāju, ka var pārspēt līdz apaļiem četrdesmit vai līdz maratona 42,2 km. Āķis bija lūpā, izraudzījās maratonu, un to ar līkumiem un riņķošanu līdz mājām izdarījām. Kolīdz bijām galā, deviņgadnieks metās ziņot sievai: “Mammu, es šodien nobraucu maratonu!” Pasmaidīju un sāku posties uz LNNK (Latvijas Nācionālās neatkarības kustība) trīsdesmit gadu svinībām Arkadijas parkā, uz kurieni deviņgadnieks nez kāpēc vairs nevēlējās braukt. Bet visu cieņu tāpat.

%d bloggers like this: