Ūdenskauju sezona atklāta


Vakarā izgāju ar zēniem laukā futbolu spēlēt. Nospēlējās pusstundu, piekusa, un apnika. Padzērās līdzi paņemtās pudeles, bet visu ūdeni neizdzersi. Pēc dažām sekundēm gāja vaļā: astoņgadnieks uzšļakstīja sešgadniekam, tas metās ar savu pudeli pretī, astoņgadnieks prom, sešgadnieks pakaļ, astoņgadnieks atšaudās. Tā kā bija tikai mazās puslitrītes, pēc pāris minūtēm tukšām pudelēm, priecīgi un slapji bija atpakaļ. Un bez kādām iebildēm tūlīt gāja mājās. Ūdenskauju sezona atklāta.

Pa karstam


Pārbraucu šovakar ar sešgadnieku mājās. Ar riteņiem, protams. Silts, bet stipri vējains. Sieva jautā sešgadniekam:

— Vai brauci pa vējam?

— Pa karstam.

Aizņemts


Foto: delfi.lv

Foto: delfi.lv

Tuvākā pusmēneša laikā brīvais laiks būs visai aizņemts, tāpēc te un citur internetos būšu manāms mazāk.

Kā gribas saldo


img_20170118_1918361Meita (1¾ g.) apsēžas virtuvē pie galda un sāk šķirstīt “Rimi Gardēža” bukletu. Šķirsta, šķirsta, līdz uzšķiŗ saldo ēdienu lapu un sāk neganti brēkt. Jo attēlos ir, bet viņai nav.

140 vārdu: kaķu cietoksnis


img_20170115_1812081Sestdien bija atkusnis. Tāpēc, kad ar bērniem izgāju laukā, pabraukājušies ragavās (velci, tēti!), atradām piemērotu vietu un uzcēlām sniegavīru. Piecgadnieks vēla, es krāvu, 1¾-gadniece līdzi priecājās. Atkusnis bija arī svētdien. Izmantojām to un priekšpusdienā turpinājām iesākto, un blakus sniegavīram uzcēlām cietoksni. Vēlāk nejauši redzējām, ka sniegavīru kāda slikta vēlīnas sākumskolas vecuma meitene sagrauj. Piecgadnieks tomēr izpostīšanu uztvēra savaldīti.

Vakarā atgriezāmies notikuma vietā, un piecgadnieks izlēma nevis atjaunot sniegavīru, bet papildināt cietoksni. Piemūrējām tam klāt sniegavīra atliekas un pēdējiem spēkiem savēlām vēl dažas bumbas — pēdējiem spēkiem ne tāpēc, ka spēki beigtos, bet tāpēc, ka atkusnis beidzās un sniegs vairs tik labi nelipa. Pirmo reizi ne tikai piecgadnieka, bet arī, cik atceros, manā mūžā mums bija cietoksnis ar jumtu (skatīt attēlā). Un vēl dziļāk vakarā nejauši ieraudzījām, ka mūsu cietoksni apsēduši vismaz pieci kaķi: kas augšā, kas apakšā, kas iekšā, kas priekšā.

1000-17-17…


Izlasīju “Ievas Veselībā” par iemigšanas metodi, ka galvā no 1000 jāatņem pa 17 nost, un kādu vakaru, kad miegs kavējās, nolēmu izmēģināt. Visai raiti tiku līdz -20, tad apnika, un atmetu. Tas efekts sākas tikai negātīvos skaitļos? Vai arī metode nav piemērota Rīgas 1. ģimnazijas beidzējiem?

Astoņgadnieka Vecgada vakara pārsteigums vecākiem


Astoņgadnieks sagādāja Vecgada vakara pārsteigumu vecākiem un pats sev: pēc gadumijas svinībām tā lēkāja pa vecāku gultu, ka — izlauza gultas ribas. Diezgan drīz konstatēju, ka mūsu mājas nav “Krūzas”, “Depo” vai “Cenukluba” filiāle: vajadzīgā gaŗuma skrūvju vai naglu nav. Bet guļamais laiks tikām jau klāt un maķenīt pārsniegts. Nekā darīt, līdz 2.janvārim būs jāizlīdzas ar klasiskām vērtībām — ceturtdaļgultas balstīšanai enciklopaidiju mums gana. Jācer, puisis sapratīs, ka attiecībā uz vecāku gultu izaudzis no lēkāšanas laika.

%d bloggers like this: