Nedēļas atklājums — Straupes paniņas ar burkāniem un cidonijām


Ne šīs, bet iepriekšējās nedēļas. Ne mans, bet sievas atklājums. Bet arī manā gaumē. Piensaimnieku sabiedrības “Straupe” paniņas ar burkāniem un cidonijām Teikas laukuma veikalā par 0,77 Ls litrā kilogramā. Gan salds, gan skābs, gan mēlē cērt. Nezinu neviena jogurta, kam būtu tik laba cenas un garšas attiecība. Citur Rīgā “Straupe” vēl esot tirgos — Purvciema, Matīsa, Āgenskalna, Centrāltirgū.

Advertisements

Kā pazīt likumīgu laupīšanu


220px-bastiat1

Frederiks Bastiā

Ne viss, kas likumīgs, ir tikumīgs. Valsts var pieņemt likumus, kas apspiež pilsoņus, un ar vardarbības draudiem izpildīt šos likumus. Franču oikonomists Frederiks Bastiā (1801—1850) savā darbā “Likums” apraksta, kā pazīt likumīgu laupīšanu:

Bet kā tādu likumīgu laupīšanu pazīt? Diezgan vienkārši. Skatieties, vai likums atņem kādām personām to, kas viņām pieder, un dod to citām personām, kam tas nepieder. Skatieties, vai likums dod labumu vienam pilsonim uz cita rēķina, darīdams ko tādu, ko pilsonis pats nevar bez nozieguma izdarīšanas.

Lai skatāmies un esam redzīgi.

2008. — “Lehman Brothers”, 2016. — “Deutsche Bank”?


Vakar noturējos nerakstīt, bet šodien interneti vēl pilnāki par “Deutsche Bank”, vienu no lielākām Vācijas bankām. “Dienas Biznesā” vien divas ziņas:

Angliski un vāciski, protams, plašāk un jau ar nākamo ziņu: “glābšanas” gatavošana tiek noliegta, banka tikām pārdod savus Lielbritanijas aktīvus. Kopš pērnās vasaras bankas akcijas kritušās trīskārt:

deutsche-bank

Gribot negribot nāk prātā 2008.gada rudens. Turklāt ne tikai ar ietekmi saimniecībā, bet arī polītikā. Lūk, AAV prezidenta kandidātu reitingi:

2008

Ar zaļu līniju atzīmēti divi notikumi (grūtības gan sagādāja guleniskās ass nevienmērība). Pirmkārt, Sāras Peilinas nosaukšana par Makeina viceprezidenti. Pēc tās Makeina atbalsts amerikāņos palēcās, un viņš apsteidza Obamu. Otrkārt, “Lehman Brothers” bankas izputēšana, pēc kuŗas izputēja arī valdošās partijas kandidāta izredzes.

“Deutsche Bank” ir gana liels zvērs, ka brūkot viena bankas dvīņu torņa drupas var aprakt Hilariju, bet otra torņa drupas Angelu. Tāpēc, nezinot patieso finanču stāvokli, uzdrošinos prognozēt, ka līdz 8.novembrim “Deutsche Bank” neļaus sabrukt. (Tiesa, esmu konservātīvs pēc dabas, tāpēc manām prognozēm ir sistēmiska kļūda: pārmaiņu virzienu parasti paredzu pareizi (oho, trīs par- vārdi pēc kārtas!), bet apmēru — vienalga, uz labu vai ļaunu — mēdzu prognozēt mazāku, nekā pēc tam notiek dzīvē.)

Pēc 8.novembŗa — vilksviņuzina. Varbūt stāvoklis nemaz nav tik smags, un grūtības ir īslaicīgas. Bet, ja citādi, tad Angelai saturēt banku līdz nākamrudenim var būt visai grūti. Kā teicis vācu oikonomists Rīdigers Dornbušs,

krizes atnākšanai vajag daudz vairāk laika, nekā jūs domājat, un tad tā notiek daudz straujāk, nekā jūs būtu domājis.

Krišjānim Valdemāram 190: labi dzīvot ir labi


valdemars_apgriezts1[1]190 gadu kopš Krišjāņa Valdemāra dzimšanas ir piemērots iemesls, lai atcerētos un pārspiestu savu 2009.g. rakstu, kur pieminu viņa atziņas par cilvēka dabu un saimniecību. Raksts joprojām aktuāls.

Labi dzīvot ir labi

Savā trīsdesmitā dzimšanas dienā Tērbatā pie istabiņas durvīm viņš piestiprināja izaicinošu vizītkarti: “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis.” Pēc dažiem gadiem, sākot “Pēterburgas Avīzes”, viņš tajās pasludināja jaunu laiku bauslību, kas latviešiem jāievēro, ja tie vēlas uzplaukt kā tauta:

“Tas nav tiesa, ka dievs šo pasauli cilvēkam par vergu ieleju radījis. Viņš grib, tas ir viņa nolikts prāts, ka visiem cilvēkiem ir še pasaulē būs labi klāties. Viņš grib, lai visi ir še virs zemes laimīgi ir. Tas ir grēcīga aplamība šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt, pats sev savu krustu uzlikt, caur kūtrību, nesaprašanu u. t. jpr. un tad, uz augšu skatīdamies, sacīt: tur, tur, tur būs visām bēdām gals. Tas ir grēks. Tev būs še virs zemes mantas sakrāt: tev būs par tavu labklāšanu gādāt..”

Valdemārs nepateica nekā ārkārtēja. Tikai pašsaprotamo, ka — labi dzīvot ir labi. Abi cilvēka pamatinstinkti teic to pašu: sugas turpināšanas instinkts mudina gādāt pēcnācējiem iespējami labus dzīves apstākļus, pašsaglabāšanās instinkts mudina to pašu gādāt sev. Kādam ir iebildumi? Attiecībā uz sevi — nevienam. Attiecībā uz citiem — pat veseli divi. Pirmkārt, pret tiem, kas turīgāki: “Kā tie budži atļaujas tik labi dzīvot?! Atņemt un sadalīt!” Otrkārt, pret tiem, kas nabagāki: “Kur tie ņergas lēkt iedomājušies?! Neļausim!” Cilvēciski izprotami, tomēr noraidāmi, jo izaugsmi kavējoši un pretdabiski.

Cilvēka dzīšanās pēc laimes un labuma ir milzu spēks, kas pasauli apkārt vērš. Tik stiprs, ka pārvar ne tikai visas iespējamās grūtības un krizes, bet arī ticības, kuŗas noniecina šīs pasaules labumus, skaudību pret tiem, kam klājas labāk nekā tev, populistisku rīdīšanu pret bagātniekiem un aplamu valsts politiku. Lieliski par to izteicies tautsaimnieks Ādams Smits:

“Katra cilvēka pūles pastāvīgi un bez pārtraukuma uzlabot savus dzīves apstākļus ir sabiedrības, valsts un personiskas bagātības sākumcēlonis. Cenšanās bieži ir pietiekami stipra, lai saglabātu dabīgu lietu progresu uzlabošanās virzienā par spīti valsts pārmērībām un vislielākām pārvaldes kļūdām. Tāpat kā nezināmais dzīvnieku dzīves dzinulis tā bieži atjauno ķermenī veselību un spēku par spīti ne tikai slimībai, bet arī absurdiem ārsta norādījumiem.”

Tāpēc ilgākā laikā dzīves apstākļi arvien uzlabojas, tagadējā krize beigsies par spīti visiem saimniecības glābšanas un sildīšanas darbiem, un mūsu bērnu bērni dzīvos labāk nekā mēs.

Ušakova lēmums par atšķirīgu braukšanas maksu rīdziniekiem un svešiem ir pilnīgi loģisks


Brēka sacelta liela, negrasos atkārtot visnotaļ pareizu un pamatotu kritiku, ko jau daudzi citi izteikuši, bet, kā Jauno ģeografu skolā māca, censties, lai darbs būtu ar novitāti. Proti, Ušakova lēmums par atšķirīgu braukšanas maksu rīdziniekiem un svešiem ir pilnīgi loģisks. Kāpēc?

Kas nodarbojas ar sabiedrisko satiksmi Rīgā? “Rīgas satiksme”. Kam tā pieder? Rīgas domei. Kāds ir “RS” mērķis? Ne jau peļņa kā normālam privātam uzņēmumam normālos, brīva tirgus apstākļos. Nē, “Rīgas satiksmes” — kā jau valsts vai pašvaldības struktūras — mērķis ir gādāt, lai tās saimnieki paliek pie varas un bauda varas dotos labumus. Viens no galveniem veidiem, kā to izdarīt, ir tēlot labdari, dalot citiem atņemtu naudu (nodokļi), un vērst tautu ubagos, kuŗi atkarīgi no polītiķu žēlastības. Ušakovs to arī dara, prasmīgi izmantojot “Rīgas satiksmi”, “Rīgas namu pārvaldnieku” u.c. kapitālsabiedrības par ieročiem varas saglabāšanai. Reizi četros gados pašvaldību vēlēšanās tiek noskaidrots, vai tas izdevies. Rīgas domes vēlēšanās balsstiesības ir tikai rīdziniekiem. Tāpēc nav vērts šķiest, izmantojot teicienu, pērles cūkām, kuŗām balsstiesību nav. Tāpēc Ušakova lēmums par atšķirīgu braukšanas maksu rīdziniekiem un svešiem ir pilnīgi loģisks. Jo sistēma darbojas: ar labdarību uz citu rēķina un atkarības kultūras veidošanu “Saskaņas centram” šogad izdevās kļūt par trešo lielāko Rīgas latviešu partiju (~15% latviešu balsu).

Tā ka Ušakova rīcība nepārsteidz. Drīzāk pārsteidz latviešu partiju nevēlēšanās izsist “Rīgas satiksmi” u.c. līdzīgus “Saskaņas centra” varas saglabāšanas ieročus tam no rokām. Izdarāms tas vienkārši — atzīstot, ka valstij un pašvaldībai nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, un nostiprinot to likumos. Nē, īstenībā arī latviešu partiju bezdarbība nepārsteidz — kārdinājums tēlot labdari, dalot citiem atņemtu naudu, ir pārāk liels.

140 vārdu: “Nepērc svešu!” un “Nepārdod svešam!”


Nepērc svešu!Paldies a/s “SAF Tehnika” vadītājam Normundam Bergam, kuŗš atvēra acis: kampaņa “Nepērc svešu!” ir tikai pussolis pareizā virzienā. Tikpat nepieciešama analoga kampaņa: “Nepārdod svešam!” Jo diemžēl daudz uzņēmēju (ir pat tādi, kas par zemniekiem uzdodas) kļuvuši par pēdējiem zelta teļa vergiem un neapvaldītā alkatībā iztirgo nācionālos labumus svešiem, nevis palīdz apgādāties ar pārtiku, apģērbu un visu citu dzīvei nepieciešamo tautiešiem. Iznākumā smagi cieš vietējie patērētāji, mūsu vecmāmuļas un bērni, ģimenes spiestas knapināties un skaitīt pēdējos santīmus — un tikai tāpēc, ka peļņas izredzes dažiem aizmiglojušas acis un sirdsapziņu. Visi argumenti “Nepērc svešu!” labā analogi piemērojami arī “Nepārdod svešam!” kampaņai. Kā vispār drīkst kokmateriālus izvest un nodot zviedru banku rokaspuišiem, ja ar tiem varētu izmitināt un pārlaist ziemu tūkstošiem ģimeņu tepat Latvijā? Un ar kampaņu vien nepietiek — laiks Saeimai un valdībai ieviest kārtīgas izvedmuitas, lai nācionālie labumi paliek pašu zemē pašu cilvēkiem!

140 vārdu: “Liepājas metalurgs”


“Liepājas metalurgs” uz bankrota sliekšņa. Apsveŗami divi apstākļi:

  1. elektrības obligātā iepirkuma komponente ir godīgu pilsoņu un uzņēmumu piespiedu maksājums parazītiem, kas sarunājuši ar saviem čomiem valdīšanā aplaupīt sabiedrību. Zaļā enerģētika ne tikai dzen pilsoņus nabadzībā, bet arī iznīcina rūpniecību un izspiež to uz zemēm, kas nešauj sev kājā;
  2. nekur nav teikts, ka Latvijā obligāti jābūt kādam metallurģijas uzņēmumam, ka tam jābūt tieši Liepājā un tam jābūt tieši “LM”. Brīvā tirgū nepārtraukti notiek radoša ārdīšana, un uzņēmumi, kuŗu laiks pagājis, atbrīvo vietu pilsoņiem noderīgākiem. Igauņi nedzīvo sliktāk bez saviem metallējējiem.

“LM” lietā, visticamāk, izpaužas abi apstākļi, taču grūti noteikt, kādā attiecībā. Pareizākais būtu, cik iespējams, izbeigt tirgus kropļošanu un laist “Metalurgu”, lai peld. Izpeldēs — lai saņem godīgi sapelnīto. Peldēs cirvītī (vai cita metallējuma stilā), pats vainīgs. Pagaidām gan “LM” reakcija izskatās pēc skriešanas pie valdīšanas, lai piepulcētos parazītu pulkam.

%d bloggers like this: