140 vārdu: jaunā ES Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiene par Ukrainu un Krieviju


Urzula fon der Leiene. Attēls: Vikipaidija

Viena no latviešiem svarīgām jomām, kur līberāļu viedoklis šobrīd šķiet samērā tuvs nācionālistu viedoklim, ir attieksme pret ukraiņu brīvības un neatkarības centieniem un pret putinisko Krieviju. Lietas svarīguma un latviešu sabiedrības vienprātības dēļ vērts palūkoties, ko par šīm lietām teikusi un kādu polītiku aizstāvējusi jaunā ES Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiene, lai zinātu, ar kādu ES Austrumu polītiku varam rēķināties. Lūk, ko par fon der Leieni Debaļceves kaujas laikā ziņoja kreisā “The New York Times”:

As the security conference got underway, the German defense minister, Ursula von der Leyen, came under pressure over German refusal to supply Ukraine with weapons.

Stressing that it was important to remain united in Europe over Ukraine, Ms. von der Leyen argued that negotiations with Russia, unlike with Islamic State jihadists, were possible. Germany sees Ukraine and Russia as a chance to prove that in the 21st century, developed nations should solve disputes at the negotiating table, not with weapons, she said.

In addition, she noted, Russia has an almost infinite supply of weapons it could send in to Ukraine. She questioned whether any effort by the West could match that or, more important, achieve the outcome sought by Ukraine and its supporters.

Ukrainai ieročus nedot, ar Krieviju var sarunāt, nav ko 21. gadsimtā aizstāvēt sevi ar ieročiem, Krievija tāpat stiprāka, nav droši, ka palīdzība palīdzēs, tāpēc labāk nepalīdzēt…

Un tagad varam trīsreiz minēt, kā par fon der Leieni balsoja un ko par viņu saka oficiālie Latvijas pārstāvji. Nē, ko tur minēt, skaidrs tak ar pirmo reizi! Lūk, “Vienotības” ministru prezidents Krišjānis Kariņš:

Vācijas aizsardzības ministres, centriski labējās Eiropas Tautas partijas (EPP) pārstāves Urzulas fon der Leienas kandidatūra Eiropas Komisijas (EK) prezidenta amatam ir laba izvēle, kas stiprinās Eiropu, otrdienas vakarā Eiropadomē panākto vienošanos EK prezidenta amatam virzīt Leienu komentēja Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV).

Kas to būtu domājis.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: , . Leave a Comment »

Vai Lielbritanijas izstāšanos no ES nepieļaus, un kādas tam būs sekas


Ir viens naktī 30. martā. Brīdis, kad Lielbritanijai atbilstīgi tautas nobalsošanas iznākumam bija jāizstājas no Eiropas Savienības. Bet tas nav noticis.

Izstāšanās manās acīs — neatkarīgi no paša attieksmes — vienmēr bijusi kas tāds, kam noticēšu tikai tad, kad tas notiks. Vispirms: vai tiešām Konservātīvā partija savā 2015. gada priekšvēlēšanu manifestā iekļaus solījumu rīkot nobalsošanu par izstāšanos. Iekļāva. Tad: vai tiešām konservātīvie uzvarēs vēlēšanās? Pretēji vairumam aptauju — uzvarēja. Tad: vai tiešām Konservātīvā partija pildīs savu priekšvēlēšanu solījumu un sarīkos nobalsošanu par izstāšanos no ES? Pildīja un sarīkoja. Tad: vai tiešām briti nobalsos par izstāšanos? Tiešām nobalsoja, un joprojām jūtos pateicīgs un pagodināts, ka varēju būt klāt vēsturiskajā notikumā. Tad: vai tiešām vartuŗi godprātīgi izpildīs tautas gribu un pieļaus Lielbritanijas izstāšanos no ES? Atbilde bija gaidāma šonakt…

Vartuŗi gan ir dažādi. Vieni atbalsta Lielbritanijas izstāšanos. Otri paši neatbalsta, bet uzskata, ka tautas izvēle jāciena un jāpilda. Trešie tautas gribu neciena, bet jūtas spiesti to pildīt bailēs par savu polītisko nākotni. (Te prātā ataust teiciens, ka valstī laba kārtība ir nevis tad, kad pie varas labi cilvēki, bet tad, kad arī slikti cilvēki, būdami pie varas, spiesti darīt labas lietas.) Ceturtie tautas izvēlei uzspļauj un gatavi darīt visu, lai pašpasludināto imperiju saglābtu. Turklāt pat Lielbritanijā pašā, par Briseli nemaz nerunājot, pirmie ir mazākumā.

Bet kā vartuŗiem tautas gribu ignorēt ar iespējami maziem polītiskiem zaudējumiem sev? Izlikties, ka nobalsošanas nav bijis, un akmens seju turpināt, kā līdz šim? Neizdosies, nav tik sīka vienība. Turpināt ES paņēmienu pārbalsot nobalsošanu, lai tauta varētu nobalsot “pareizi”? Riskanti, var atkal nobalsot “nepareizi”: aptaujās palicēju nav būtiski vairāk, salīdzinot ar pēdējām aptaujām priekš 2016. gada nobalsošanas vai toreizējo kampaņas sākumu. Turklāt var rēķināties ar lielāku vismaz daļas pilsoņu aizvainojumu un niknumu, ka viņu izvēli ignorē. Sarakstīt tādu izstāšanās līgumu, kas neapmierinātu ne palicējus (jo tomēr izstāšanās līgums), ne neatkarībniekus (jo saglabā ciešu piesaisti Eiropas Savienībai) un tādējādi grautu izstāšanās procesu? Iespējams, bet arī riskanti: pat nepilnīga izstāšanās iekustina kontinentu dreifu Lielbritanijai prom no ES, turklāt vēl pārējās eiropiešu tautas ieraudzīs notikušu neiedomājamo — ka ES kārts ir sitama un no Savienības var tikt vaļā. Ievilcināt izstāšanos līdz bezgalībai, līdz tauta samierinās un aizmirst neatkarības iedomas? Varbūt varētu, bet nav droši, ka tauta pagūs aizmirst līdz nākamām vēlēšanām.

Līdzšinējā notikumu gaita vairāk atgādina pēdējos variantus: izstāšanās pieteikuma ievilcināšana deviņus mēnešus pēc nobalsošanas; ilgas un mokošas sarunas; tāds izstāšanās līgums, kam nav vairākuma Lielbritanijas parlamentā; ES atteikšanās līgumu darīt vairāk pieņemamu Lielbritanijai; izstāšanās modeļu un līguma noraidīšana; nu jau pirmā termiņa pagarināšana… Stāvokli vēl vairāk apgrūtina neatkarībnieku pašu domstarpības.

29. marts, kam bija jākļūst par pēdējo Lielbritanijas dienu Savienības sastāvā, kļuva par dienu, kad Lielbritanijas parlaments trešo reizi noraidīja premjerministres Terēzas Mejas un ES sarunās tapušo izstāšanās līgumu. ES devusi divu nedēļu pagarinājumu līdz 12. aprīlim, lai izlemtu par turpmāko. Augsta varbūtība, ka palicēji saņemsies apvērsumam pret tautas izvēli — atsaukt izstāšanās pieteikumu (“lai turpinātu sarunas un labāk sagatavotu izstāšanos”), rīkot jaunu nobalsošanu (“lai uzklausītu tautas viedokli, ko īsti darīt”) vai jaunas Lielbritanijas parlamenta vēlēšanas (“lai izbeigtu chaosu”), “atlikt” izstāšanos līdz nākamam datumam ceļā uz bezgalību (“lai dotu laiku izlemt, turpināt sarunas un labāk sagatavot izstāšanos”). Uzskatāms rādītājs, kurp lietas virzās, būs, vai Lielbritanijā notiks Eiroparlamenta vēlēšanas. Pieļauju, ka vartuŗiem var izdoties nepieļaut Lielbritanijas izstāšanos.

Taču, ja tas notiks, tam būs sava cena. Tas būs skaidrs signāls pilsoņiem Lielbritanijā un Eiropas Savienībā: ja jūsu domas atšķiŗas no vartuŗiem, viņi tām uzspļaus; balsot nav jēgas; paruna “ja balsošana varētu ko mainīt, to aizliegtu” nav cinisks pārspīlējums, bet Brīnišķīgās Jaunās Eiropas dzīves īstenība; jūs balsojāt, nekā nedabūjāt, bet Francijā “dzeltenās vestes” gan dabūja kaitīgā degvielas nodokļa atcelšanu — dabūja, izcīnot ielās. Un pilsoņi attiecīgi rīkosies. Un varas atsvešināšanās no tautas izpaudīsies ne tikai vēlētāju aktīvitātes kritumā. Uzdrošinos prognozēt: ja vartuŗiem izdosies nepieļaut Lielbritanijas izstāšanos no ES, 1974. gada valsts apvērsumi nepaliks pēdējie Rietumeiropas vēsturē un vienas paaudzes laikā (tātad līdz gadsimta vidum) redzēsim atkal varas maiņu gāšanas ceļā. Nav pamata iedomāties, ka vartuŗi, kas ir gļēvi pret iebrukumu no dienvidiem, piepeši būs drosmīgi pret labi organizētu un apņēmīgu iekšēju pretinieku. Diemžēl nav arī pamata iedomāties, ka viņi piepeši būs drosmīgi pret iebrukumu no austrumiem.

Mazais latvju zilonis — labākais lielā Briseles ziloņa draugs


Foto: PicPetz

Foto: PicPetz

Krievu laikā bija joks, ka notiek starptautisks zinātnisku darbu konkurss par ziloņiem un bulgāri tajā iesniedz darbu “Mazais bulgāru zilonis — labākais lielā padomju ziloņa draugs”. (Krieviem bija “SPRS — ziloņu dzimtene” utt.) Gribot negribot joks bija jāatceras, kad izlasīju otrdienas, 1.novembŗa MK darba kārtībā iekļauto informātīvo ziņojumu par Latvijas poziciju Lielbritanijas izstāšanās sarunās no ES.

Kas par lietu? Brīvs tirgus izdevīgs visām iesaistītām pusēm. Jo pakalpojumu un preču maiņai pret naudu visas puses piekrīt brīvprātīgi, salīdzinot ar visām citām savām iespējām un izvēloties tieši šo, jo tā ir labāka (izdevīgāka) par pārējām. Vienalga, tirgojies tu ar Urugvaju, Bocvanu vai Butānu, abiem labi. Bet kas redzams ES pozicijā pret Lielbritaniju, kad tā nolēmusi atjaunot neatkarību? Lai riebtu nepaklausīgajiem britiem un iebiedētu citus, kas varbūt gribētu Lielbritanijai sekot, ES nevēlas abpusēji izdevīgu brīvu tirdzniecību. Tā vietā ES pieprasa Lielbritanijai pieņemt kopēju tirgu komplektā ar brīvu personu pārvietošanos. Briti, ja jāizvēlas, 56:44 attiecībā tādu komplektu labāk noraida. Un pilnīgi pamatoti, jo imigrācijas likme ir iedzīvotāju sastāvs, bet tirdzniecībai tikai turība. Turklāt brīvai un neatkarīgai valstij ir lieliskas iespējas īstenot saprātīgāku polītiku un tādējādi iemantot lielāku turību nekā Savienības sastāvā.

Bet kādu poziciju piedāvā no imigrācijas smagi cietušas valsts Ārlietu ministrija?

Latvija sadarbībā ar AK līdz šim ir veiksmīgi izmantojusi ES Vienotā tirgus piedāvātās iespējas, tādēļ arī nākotnē būtu jārod visiem pieņemams risinājums AK dalībai ES Vienotajā tirgū.

Jauki. Taču jau nākamā teikumā:

Vienlaicīgi, (kommats ĀM tekstā — R.E.) jāuzsver, ka piekļuve ES Vienotajam tirgum nozīmē arī tā visu pamatbrīvību (preču, pakalpojumu, personu un kapitāla aprite) akceptēšanu.

Nā ni! Lai būtu vienotā tirgū ar Urugvaju, Bocvanu, Butānu vai Lielbritaniju, nevajag nekādas personu aprites. Bet nē, mazais latvju zilonis — labākais lielā Briseles ziloņa draugs. Gluži tāpat, kad mironim kājas sildīja, ratificējot ES konstitūciju pēc tās noraidīšanas Francijas un Nīderlandes nobalsošanā. Pilnīgi lieliskā Latvijas ārlietu ministra garā.

Pašnāvība — 2015.gads Eiropai


"Reuters" foto

Nelegāli imigranti pieprasa ielaist viņus Maķedonijā. “Reuters” foto

Domājot par pavadīto 2015.gadu un turpmāk gaidāmo mūsu pasaules daļā, viegli saprast, kas bijis galvenais notikums — nelegālu trešās pasaules (īpaši musulmaņu) imigrantu iebrukuma sākšanās Eiropā. Grūtāk jau izspriest, kā precīzāk saukt ES polītiku vairs nesargāt valstu robežas, kuŗa izraisījusi iebrukumu — pašnāvība vai slepkavība. Tās taču visai atšķirīgas lietas, vai ne? Slepkavība tā būtu, jo valdošā līberālā elite negrasās nonāvēt sevi, bet eiropiešu tautas — ne cilvēkus fiziski, bet cilvēku kopību. Pašnāvība tā būtu, jo elite, lai cik nīst savu tautu un baidās tās, tomēr ir tautas daļa. Tāpat vartuŗus amatā nosēdinājis lielākoties nav ārējs spēks, bet pašu tauta. Un daudzviet Eiropā vēl diezgan liela daļa tautas dzīvo “refugees welcome” lemingu apmātībā. Visbeidzot — līberāļu polītika ir pašnāvnieciska arī pret līberālismu. Jo kāds vēl līberālisms šarījas apstākļos? Šo apsvērumu dēļ esmu atzinis piemērotāku pašnāvības vārdu.

Bet kāpēc vispār runa par nāvi? Jā, 2015.gada imigranti nav nekas principiāli atšķirīgs no tiem miljoniem, kas saplūduši Vecajā Eiropā iepriekšējos gadu desmitus, bet organiski piebiedrojas tiem. Principiāli atšķirīgs kļuvis ieplūšanas ātrums: pērn sākusies masu imigrācija tādā apjomā, kas ilgtermiņā iznīcinās pamattautas, kuŗu zemē imigranti apmetīsies vai tiks savesti. Kaitējums pamattautai gan sākas daudz agrāk, jo arī dēmografijā kvantitāte pāraug kvalitātē — imigrantu skaitam pārsniedzot noteiktu daudzumu, tie pāriet no piemērošanās pamattautai uz tās pakļaušanu, un musulmaņu imigrācija sāk apdraudēt pamattautu vēl zemākā īpatsvarā nekā krievu. No šī izriet neliela piezīme: dziļi maldinoši un melīgi ir izmantot paraugimigrantu, kuŗš pilnībā iekusis pamattautā, par argumentu, ka pamattautu neapdraudēs arī tūkstoš vai miljons imigrantu. Tāpat skaidrs, ka starp miljons iebraucējiem noteikti arī varēs atrast kādu paraugmigrantu.

Minētais nav tikai teorētiskas pārdomas. Cīņa par to, kam būs dzīvot un kungam būt Eiropā, jau notiek. Viens rādītājs ir izvarošanas, kas imigrācijas kontekstā nav tikai seksuāls noziegums. Pakļaujamo zemju sieviešu izvarošana ir sens iekaŗošanas un pazemošanas paņēmiens. Cits piemērs ir Francijas kultūras bagātināšanās nieka desmit gadu laikā no priekšpilsētu grautiņiem līdz cilvēku slaktēšanai. Nemaz nerunāšu par tādiem “sīkumiem” kā braukšana virsū cilvēkiem, saucot: “Allāhu akbar!” un cilvēku piekaušana, kuŗi neapmierinoši atbild uz jautājumu: “Es esmu musulmanis. Un tu?” Turpinot kā līdz šim, diemžēl ir visai ticams, ka pēc desmit gadiem 13.novembŗa terrora akti, salīdzinot ar 2025.gada stāvokli, šķitīs tāds pats mazāks ļaunums, kā 2005.gada grautiņi šobrīd.

Būtiski, ka iebrukumu izraisījuši nevis cēloņi ārpus Eiropas, bet iekšēji — ES polītika. 70.—80.gados dzīvošana trešā pasaulē bija daudz nabadzīgāka un nežēlīgāka nekā tagad, taču tādu migrantu plūsmu nebija. Kas mainījies? Valdošais līberālisms saēdis polītiķu apziņu tiktāl, ka atmesta valstu robežu sargāšana — kā ārējo, tā savstarpējo. Un Šengenas nozīme ES ir gana liela, ka pastāvīgas robežkontroles atjaunošana kādā savienotā republikā vai monarķijā līdzinās Lietuvas robežkontroles ieviešanai Padomju Savienībā.

Te esam nonākuši līdz imperiju un Savienību brukšanas lietām. Attiecībā uz Krieviju arvien prognozēju sabrukšanu gadsimta vidū. Attiecībā uz ES arī skaidrs, ka tā sabruks:

  • nav tādas eiropiešu tautas, kas tai būtu dabiskā pamatā;
  • saimniecības iekārta ir visai sociālistiska un attiecīgi neefektīva;
  • valdošā “arvien ciešākas savienības” polītika visu vienādot un iznīcināt dalībvalstu neatkarību dara ES arvien ciešāk līdzīgu SPRS.

Līdz pērnā gada vidum domāju, ka ES brukšanā atpaliek no Krievijas un pati sabrukšana būs maigāka, jo ES, salīdzinot ar Krieviju, ir tuvāk dēmokratijai un tirgus saimniecībai un tai daudz vairāk citu cilvēku naudas, ko notriekt, līdz sociālismam pienāk gals. Jeb, kā rakstījis dzejnieks Tomass Eliots: “Tā beidzas pasaule/ Ne ar dārdu, bet smilkstiem.” Tāpēc, kad gada vidū visiem mutē bija Grieķija un tas, vai tā paliks eirozonā, atļāvos izteikt viegli pārbaudāmu prognozi:

Vienalga, kā grieķi nobalsos, nekādas grizejas un drachmas nebūs. Jo grieķu sociālismam gan izsīkusi citu cilvēku nauda — bet ES sociālismam vēl ne. Tāpēc Grieķija apsolīs kaut ko darīt, un ES izsniegs nākamo citu cilvēku naudas devu. Abas puses pasludinās uzvaru. Līdz nākamai reizei. Jo slimības cēloņi nav novērsti. Ne Grieķijā, ne ES. Un lēkmes būs arvien smagākas. Līdz kritīs vēl viena pūstoša imperija.

Varu ar gandarījumu secināt, ka attiecībā uz Grieķiju prognoze pilnībā piepildījusies. Taču robežu nesargāšana un imigrantu iebrukums stāvokli mainījuši attiecībā uz ES: izskatās, kultūretniski konflikti to piebeigs drīzāk nekā sociālisma izčākstēšana. Turklāt piebeigs abos variantos. Ja kaut pāris eiropiešu tautu pašaizsardzības nolūkā aiziet no Šengenas — viss, norakstīts, kas tā vairs par Savienību. Ja ES kopā ar imigrantiem izdodas apspiest eiropiešus un turēt robežas vaļā Afrikas 1,1 miljardam un Azijas 4,3 miljardiem — Eirabijai un Eirafrikai tāda Eiropas Savienība vairs nebūs vajadzīga. Pagaidām, protams, var prognozēt, ka ES centīsies turēt robežas vaļā, cik vien iespējams, citādi kļūs skaidrs, ka arī šai Savienībai “arvien ciešākas savienības” princips ir atgriezenisks. Tomēr 2015.gadā ES izvirzījusies vadībā sociālistiskā sacensībā ar Krieviju, kuŗš drīzāk sabruks.

Par iespējamo attīstību, tās variantiem un variantu ticamību iesaku izlasīt un pārdomāt matēmatiķa Džona Dārbišīra “Piecus scēnārijus baltajai pasaulei” un diskusiju, vai iespējams miermīlīgs vai vismaz kārtīgs risinājums. Latvieši pēdējos gados vairākkārt apliecinājuši, ka spēj mobilizēties un uzvarēt draudus savai tautai un valstij — vienalga, vai tos radījuši ārēji spēki, vai nodevīgi latviešu polītiķi —, taču par visām eiropiešu tautām neesmu drošs. Tāpēc pieļauju, ka līberāļiem kopā ar trešās pasaules kolonistiem var izdoties kādu vietu par Eiropas Afganiju, Irāku, Siriju vai Eritreju pataisīt. Un miermīlīga risinājuma varbūtība diemžēl samazinās ar katru tūkstoti jaunu imigrantu.

Uzmanību, bīstami: ES iecere vienādot Eiroparlamenta vēlēšanu kārtību visās dalībvalstīs


Varētu rakstīt par visu ko un gribētu, bet laikam jāraksta par to, par ko diez vai kāds cits uzrakstīs. Par ES ieceri vienādot Eiroparlamenta vēlēšanu kārtību visās dalībvalstīs. Vēsture tāda. Oktobŗa sākumā sejgrāmatā nejauši ievēroju Eiropas Tautas partijas reklāmu, ka tā esot iecerējusi mainīt Eiroparlamenta vēlēšanu kārtību un sagatavojusi attiecīgus grozījumus. Apvaicājos cilvēkiem Briselē un pārbaudīju Eiroparlamenta mājaslapā. Tiešām, Eiroparlamenta Satversmes komiteja bija atbalstījusi ierosinājumus vēlēšanu kārtības grozīšanai un nodevusi tālāk Eiroparlamenta plenārsēdei:

  • ​vēlēšanu zīmēs iespiest arī ES līmeņa partiju nosaukumus un emblēmas;
  • kandidātu sarakstu iesniegšanu beigt 12 nedēļas (=84 d.) priekš vēlēšanām (šobrīd Latvijā no 80. līdz 65. dienai);
  • obligāti jābūt 3…5% barjerai (vērsts pret Spāniju un it īpaši Vāciju, kur Satversmes tiesa barjeru atcēlusi);
  • vienāda vēlēšanu diena, vēlēšanas beidzas svētdien 22.00 pēc Latvijas laika;
  • vēlēšanu dienu noteic Eiroparlaments (šobrīd ES Padome vienprātīgi);
  • vēlētāju saraksti gatavi 8 nedēļas priekš vēlēšanām (šobrīd Latvijā 15 dienas iepriekš);
  • jābūt balsošanai ārzemēs;
  • izmantot pasta, elektronisku, interneta balsošanu;
  • balsot no 16 gadiem;
  • dzimumu kvotas kandidātu sarakstos;
  • vēlēšanu kārtību noteic ES Padome ar vairākumu pēc Eiroparlamenta ierosinājuma (šobrīd ES Padome vienprātīgi);
  • ES CVK.

Rosināju lietu apspriest Centrālās vēlēšanu komisijas sēdē, un 20.oktobrī tas notika. CVK atzina, ka ierosinājumu būtība vienādot vēlēšanu kārtību, neievērojot valstu īpatnības un tradicijas, var tikai atsvešināt Eiropas Parlamentu no ES valstu pilsoņiem. Vienprātīgi (komisijā ir 9 locekļi: priekšsēdētājs Arnis Cimdars, Augstākās tiesas pārstāvis, Pašvaldību savienības pārstāve un pa pārstāvim no katras Saeimas frakcijas) tika nolemts sūtīt vēstuli visiem 8 Latvijas Eiroparlamenta deputātiem (no Zīles līdz Ždanokai), lūdzot ierosinājumus noraidīt, jo tie apgrūtinātu vēlēšanu rīkošanu un mazinātu ES valstu neatkarību.

Tagad maķenīt sīkāk CVK locekļu apsvērumi, kas tika arī apkopoti vēstulē.

1. Jau gatavojoties 2014.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Centrālā vēlēšanu komisija ES institūcijām norādīja, ka vairāki ierosinājumi neatbilst Latvijas vēlēšanu tradicijām un apgrūtinātu vēlēšanu rīkošanu:

  • sestdiena ir labākā diena vēlēšanu rīkošanai, jo brīvdienā pilsoņiem ir lielākas iespējas nobalsot un vēlēšanu iecirkņu darbinieki, pirms atgriezties pamatdarbā, var svētdien atpūsties pēc balsu skaitīšanas;
  • ja pat visās ES valstīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas rīkotu sestdienā, astronomisku cēloņu dēļ nav iespējams vienots vēlēšanu iecirkņu slēgšanas laiks no Zilupes līdz Lisabonai, jo ES aptveŗ trīs laika zonas vairāk nekā 40 ģeografiskā garuma grādu garumā (neskaitot sīkākas salas);
  • Latvijā izmanto vienota parauga vēlēšanu zīmes visu veidu vēlēšanās (Eiropas Parlamenta, Saeimas un pašvaldību). Šīs kārtības izjaukšana mulsinātu balsotājus un neizbēgami vairotu nederīgu un pārprastu balsu skaitu.

Arī daudzu citu valstu vēlēšanu vadības iestādes noraidīja Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta tābrīža ieteikumus vienādot balsošanas laiku un vēlēšanu zīmēs iekļaut kandidātu sarakstu ES mēroga polītisko piederību.

2. Lemšanas nodošana par vēlēšanu kārtību un dienu no ES Padomes Eiropas Parlamentam un no vienprātības vairākumam būtiski paaugstinātu iespēju pieņemt Latvijas vēlētāju interesēm un ērtībām neatbilstīgus lēmumus.

3. Rūpēs par vēlētāju ērtībām, balsotāju aktīvitāti un datu pareizību CVK polītika līdz šim bijusi tuvināt laiku, līdz kuŗam vēlētāji drīkst mainīt vēlēšanu iecirkni, (attiecīgi arī galīgo vēlētāju sarakstu gatavošanu) vēlēšanu dienai. Vienāds astoņu nedēļu termiņš, lai pabeigtu vēlētāju saraksta sastādīšanu, ir pretrunā ar to.

4. Šobrīd visās ES valstīs, izņemot Austriju, balsstiesības ir no 18 gadu vecuma. Ja vecuma cenzu vienādotu, loģiskāks būtu 18 gadu slieksnis, turklāt vēl 18.septembrī Saeima noraidīja priekšlikumu ieviest balsstiesības no 16 gadiem pašvaldību vēlēšanās.

5. Dzimumu kvotas kandidātu sarakstos — polītiskie spēki izraugās kandidātus pēc to piemērotības (profesionālitāte, balsu piesaistīšana). Izraugoties pēc dzimuma, kandidāti kļūtu mazāk piemēroti gaidāmam darbam un mazāk saistoši vēlētājiem, kas mazinātu vēlētāju aktīvitāti. Vēlētāju vairākums Latvijā un citās valstīs ir sievietes (Latvijā pēc 2011.g. tautskaites datiem 55,9%; 1,27 reizes vairāk nekā vīriešu), un tieši sievietes šobrīd vislielākā mērā noteic deputātu sastāvu.

6. ES “Centrālās vēlēšanu komisijas” izveidošana nav lietderīga. Ar vēlēšanām saistītos jautājumus CVK atrisina pati, ja nepieciešams — nepastarpināti sadarbojas ar citu valstu vēlēšanu rīkotājiem.

Kamēr mēs svinējām Lāčplēša dienu, Eiroparlaments 11.novembrī balsoja par vēlēšanu kārtības vienādošanas priekšlikumiem. No Latvijas deputātiem Sandra Kalniete (“Vienotība”) balsošanā nepiedalījās (ja pareizi saprotu, nebija klāt), Andrejs Mamikins (“Saskaņa”) tos atbalstīja, pārējie noraidīja. Kopumā Eiroparlaments savu rezolūciju un priekšlikumus ES Padomei vienādot vēlēšanu kārtību ar niecīgu balsu vairākumu (Eiropas Tautas partija + sociķi + līberāļi) atbalstīja: par 315, pret 234, atturas 55. Te ir pieņemtais teksts. Atsevišķi priekšlikumi par mata tiesu mīkstināti, toties ir iepriekš nepamanīts ierosinājums Eiroparlamenta vēlēšanās izveidot atsevišķu Vissavienības vēlēšanu apgabalu, attiecīgi apcērpot Latvijā un citās valstīs ievēlējamo deputātu skaitu. Tagad lietu skatīs un lems ES Padome.

Nobeigumā atzīstos sākotnējā pārsteigumā, ka ES polītika iznīcināt dalībvalstu neatkarību var tik spilgti izpausties pat vēlēšanu rīkošanas jomā. Tiešām — kāds naivums manā vecumā.

140 vārdu: Kemerona runa


Deivids Kemerons. Foto: BBCLielbritanijas premjers Deivids Kemerons vakarrīt beidzot teicis sen daudzināto lielrunu, kuŗā apsolījis: ja tiks pārvēlēts 2015.g. parlamenta vēlēšanās, sarunās ar ES pārskatīt dalības noteikumus tajā un tad rīkot nobalsošanu — dzīvot ES pēc jaunajiem noteikumiem vai stāties ārā.

Izlasīju runu. Mērķis diezgan skaidrs: vairot pārvēlēšanas izredzes un aizbāzt muti eiroskeptiskiem partijas biedriem un sabiedrībai. Proti, ja cilvēks vēlas tikt brīvībā no ES, Kemerona pasludinātie noteikumi spiež pagaidām pievērt muti, pārāk daudz neīdēt, cik ļumīga ļengana ļerpata Kemerons ir, nākamās vēlēšanās sakostiem zodiem nobalsot par konservātīviem, nevis Neatkarības partiju, par ko varbūt gribētos, un tad cerēt, ka Kemerons šoreiz solījumu izpildīs.

Jāatzīst, ka Kemerons daudz neriskē. Pirmkārt, pārvēlēšanas izredzes šobrīd mazākas par pusi. Otrkārt, ja pārvēlēs, tas jau atsvers lielāko daļu risku, ja ne visus. Treškārt, propagandas mašīnērija ES cildināšanai ir visai stipra. Ceturtkārt, līdz tam vēl jānodzīvo un tad jau redzēs.

%d bloggers like this: