Kārlim Marksam 200, kāds viņam sakars ar komūnismu, un vienkāršs tests, cik marksiska ir Latvijas valsts

Tuvojoties 200 gadiem kopš Kārļa Marksa dzimšanas, esmu pamanījis, ka internetos arī dažs latvietis nikni vai it kā izbrīnīti vaicā, kāds sakars baltajam un pūkainajam vectētiņam Marksam ar komūnisma zvērībām. Ar parasto marksistu apgalvojumu, ka nekas, kas līdz šim mēģināts, nav bijis īstais:

Nezinu, vai tie zaļi jaunekļi, kas paši nav pieredzējuši marksistu režīma, padomju dinozauri, mūsdienu Rietumu priecas mācības sasūkušies tirliņi, sarkani troļļi vai noderīgi muļķi. Tomēr arī apaļā gadadienā jāatgādina: sakars ir vistiešākais. Turklāt pat Padomija zvērībās negāja līdz Marksa iecerētai pilnīgai privātīpašuma iznīcināšanai un darba armijām, kur iesauktu visus pilsoņus. Vairs vārdu netērēšu, pārspiedīšu senāku savu ierakstu.

Komūnistiskās partijas manifests

Kā jau rakstīju, esmu izlasījis “Komūnistiskās partijas manifestu”. Vismaz trešo reizi: pirmoreiz skolā 80. gadu otrā pusē tas bija obligāti jālasa un jākonspektē; otrreiz kaut kad 90.gados.

Manifests tapis 1847./1848. g. maiņā slepenas starptautiskas komūnistu apvienības uzdevumā. Tajā sabiedrību vēsture iztēlota par šķiru cīņas vēsturi. Autori cenšas iedvest lasītājiem, it kā vēstures gaita ritētu, kā viņiem izdevīgi, ka komūnisti ir visprogresīvākie nākotnē saucēji un komūnisma uzvara ir neizbēgama.

Daudz vietas aizņem 19. gs. pirmās puses apstākļu nogānīšana, norādīts, ka komūnisti grasās tikt pie varas, to sagrābjot bruņotā ceļā, un ieskicēta komūnistu valdīšanas kārtība, kuŗas būtība ir:

..komūnisti var izteikt savu teoriju vienā tezē: privātīpašuma iznīcināšana.

Katrs var pats pārdomāt, kā tāda dzīve izskatītos. Atgādinu, ka pat SPRS tas līdz galam netika izdarīts. Kā nelietīga pīlīšu pūšana par dzīvi un darbu (un gulagu) komūnistiskā valstī skan:

Komūnisms nevienam neņem iespēju piesavināties sabiedriskos produktus, tas tikai ņem iespēju verdzināt ar šo piesavināšanos cita cilvēka darbu.

Lasot top skaidrs (ja līdz tam nebija), ka Marksa (un Engelsa) sludinātais ir nepatiesība un slepkavniecība. Vislabāk to apliecina 5/3 gadsimta pieredze kopš manifesta laišanas klajā. Pirmkārt, komūnistu valdīšana — Ļeņins, Staļins, Mao, Pols Pots u.c. Otrkārt, laiks rādījis, ka Marksa pamatapgalvojumi ir nepatiesi (daudz kas, protams, bija skaidrs arī jau manifesta tapšanas laikā). Sociāldēmokrats Eduards Bernšteins vēl 19.gs. norādīja, ka: 1) tāda vienveidīga strādnieku šķira nepastāv; 2) kapitālismā aug nevis noslāņošanās bagātniekos un nabagos, bet vidusšķira; 3) kapitāla koncentrācija nenotiek. Vai šāds apgalvojums:

Algotā darba vidējā cena ir darba algas minimums, t.i., dzīves līdzekļu summa, kuŗi nepieciešami, lai uzturētu pie dzīvības strādnieku kā strādnieku. Tātad tā, ko algas strādnieks piesavinās strādājot, pietiek tikai, lai viņš varētu atjaunot savu dzīvību.

Protams, nē. Kā jebkuŗam pakalpojumam arī šim cenu normālā saimniecībā, brīvā tirgū noteic piedāvājums un pieprasījums. Atalgojums var būt gan augstāks (lielākoties), gan zemāks par iztikas minimumu. Piemēram, Latvijā šobrīd caurmēra alga ir divreiz augstāka par iztikas minimumu.

Manifests arī ieliek kultūrmarksisma pamatus — iztēlo cilvēku par atomāru, bezdvēselisku darbspēka vienību bez dzimuma, ģimenes, tautas, valodas un mentālitātes:

Tā (buržuāzija — R.E.) nav atstājusi starp cilvēku un cilvēku nekādas citas saites kā tikai kailo interesi, kā tikai bezjūtīgo „samaksu skaidrā naudā”. ..

Buržuāzija norāvusi aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām un novedusi tās līdz vienkāršām naudas attiecībām. ..

Dzimuma un vecuma atšķirībai nav vairs nekādas sabiedriskas nozīmes strādnieku šķirai. Pastāv tikai darba rīki, kas atkarībā no vecuma un dzimuma rada dažāda lieluma izdevumus. ..

Proletārietim nav īpašuma; .. modernais rūpnieciskais darbs, modernais kapitāla jūgs, — Anglijā tāds pats kā Francijā, Amerikā tāds pats kā Vācijā,— atņēmis tam jebkuru nācionālo raksturu. Likumi, morāle, reliģija, visi tie viņam ir tikai buržuāziski aizspriedumi, aiz kuŗiem slēpjas buržuāziskas intereses. ..

Uz ko balstās tagadējā, buržuāziskā ģimene? Uz kapitālu. Uz privāto iedzīvošanos. .. Vai jūs mums pārmetat, ka mēs gribam izbeigt to, ka vecāki ekspluatē savus bērnus? Šai noziegumā mēs atzīstamies. Bet jūs sakāt, ka, likdami mājas audzināšanas vietā sabiedrisko audzināšanu, mēs gribot iznīcināt cilvēkam visdārgākās attiecības. .. Buržuāziskās frazes par ģimeni un audzināšanu, par vecāku un bērnu sirsnīgajām attiecībām kļūst toties jo riebīgākas, jo vairāk sakarā ar lielrūpniecības attīstību tiek sarautas ģimenes saites proletāriešiem un bērni tiek padarīti par vienkāršiem tirdzniecības objektiem un darba rīkiem. ..

Buržujs savu sievu uzlūko tikai par ražošanas rīku. ..

Strādniekiem nav tēvzemes.

Nobeigumā jāteic līdzīgi kā iepriekšējā ierakstā. Arī tāds ļaunuma pilns darbs kā “Komūnistiskās partijas manifests” nav jāaizliedz. Jo ir svarīgi, lai cilvēki varētu oriģinālavotā pārliecināties, kāds ļaunums ir Marksa sludinātais, lai neradītu illūzijas, mocekļu aureolu un aizliegta augļa efektu.

Un vēl viens ieraksts par to pašu.

Vienkāršs tests desmit baļļu skalā, cik marksistiska ir Latvijas valsts

Markss (un Engelss) “Komūnistiskās partijas manifestā” parūpējies, lai būtu iespējams ātri un viegli novērtēt, cik kuŗa valsts atbilst manifesta mācībai. Proti, manifesta pamatdaļas beigās autori apaļos desmit punktos uzrakstījuši, ko darīs, kad nāks pie varas. Programma, kā pilsoņus darīt par varu sagrābušo marksistu vergiem, ir tāda:

Attīstītākās zemēs tomēr gandrīz visur varēs lietot šādus pasākumus:

1. Zemesīpašuma ekspropriācija un zemes rentes izlietošana valsts izdevumu segšanai.

2. Augsts progresīvais nodoklis.

3. Mantošanas tiesību atcelšana.

4. Visu emigrantu un dumpinieku īpašuma konfiskācija.

5. Krēdita centrālizācija valsts rokās, nodibinot nācionālu banku ar valsts kapitālu un pilnīgu monopolu.

6. Visa transporta centrālizācija valsts rokās.

7. Valsts fabriku, ražošanas rīku pavairošana, zemes iekopšana un kultivēšana pēc kopīga plāna.

8. Vienādi obligāts darbs visiem, rūpniecisku armiju nodibināšana, sevišķi zemkopībā.

9. Zemkopības un rūpniecības darba savienošana, pilsētas un lauku atšķirības pakāpeniskas likvidācijas veicināšana.

10. Visu bērnu sabiedriska un bezmaksas audzināšana. Bērnu darba izbeigšana fabrikās tā tagadējā veidā. Audzināšanas apvienošana ar materiālo ražošanu utt., utt.

Un tātad — cik Latvijas valsts ir marksistiska? Lai izvērtējam katra punkta atbilstību no 0,0 (ja nemaz neatbilst) līdz 1,0 (ja pilnībā atbilst). Summārais vērtējums tad būs starpā no nulles līdz desmit. Pareizinot ar desmit, varēs iegūt atbilstību procentos.

1. Zeme pilsoņiem atņemta nav, taču pastāv zemes nodoklis, kas nozīmē, ka pilsoņiem zeme nepārtraukti jāizpērk no valsts — vienkārši tāpat, jo valsts tā sadomājusi. Piemēram, man ir 1% likme, tātad pa simt gadiem valstij būs samaksāta pilna īpašuma vērtība. Jā, zemes renti izlieto valsts (konkrēti, pašvaldības) izdevumu segšanai. Lieku 0,1.
2. Oficiāli it kā nav, tak neapliekamais minimums iedzīvotāju ienākumu nodokli dara viegli progresīvu. Progresīvitāte manāma arī dažā citā nodevā vai nodoklī. Lieku 0,1.
3. Mantošanas tiesības atceltas nav, tak valsts nodevas mantojuma lietās ir. Lieku 0,1.
4. It kā nav. Nav taču, vai ne? Viegli šauboties, vai neesmu kā palaidis gaŗām, lieku 0,0.
5. Nagi niez, taču pagaidām valsts apmierinājusies par Hipeni, Pareksu un nebanku krēditu. Vērtējums būtu liekams atkarībā no valsts krēdita īpatsvara, ko es nezinu. Piesardzīgi lieku 0,1.
6. Dzelzceļš — ir; aviācija — daļēji; autobusi — daļēji; vieglie automobiļi — minimāli; kuģi — nav, bet ostas ir. Precīzai ainai būtu jālēš dažādu pārvadātāju kravas un pasažieŗu pārvadājumi, bet pagaidām lieku 0,5.
7. Šādi tādi valsts (un pašvaldības) uzņēmum ir, vēl vairāk ir valsts jaukšanās instrumentu saimniecībā. Lieku 0,2.
8. Pat SPRS nebija Marksa iecerēto darba armiju, kur mobilizētu pilsoņus un par pavēļu nepildīšanu nošautu. Lieku 0,0.
9. Zemkopība un rūpniecība ir senas nozares, un to īpatsvars saimniecībā neatturami rūk. Nevarētu gan teikt, ka darbs būtu diži līdzīgs un apvienots. Pilsētu un lauku atšķirība tiešām pakāpeniski zūd, Latvija piepilsētiskojas. Taču tā nav valsts polītika vai nopelns, bet sekas pilsoņu turības augšanai un automobilizācijai. Lieku 0,1.
10. Te domāts, ietveŗot skolas — piemēram, angļu tekstā ir ‘education’. Privātskolās un mājmācībā ir niecīga daļa bērnu. Bērnu darbs fabrikās izbeigts. Profesionālā izglītība ir ~1/3 pēc beigušo skaita. Lieku 0,8.

Kopā 2,0 jeb 20%. Tik lielā mērā Latvijas valsts ir marksistiska. Daudz par daudz, manuprāt.

Līdzīgā veidā var pārbaudīt, piemēram, cik liels marksists ir katrs pats.

Nobeigumā jāpiebilst, ka, salīdzinot ar 2014. gada sākumu, kad izvērtēju testu, šis tas mainījies: zemes nodoklis celts; ieviests progresīvs nodoklis; piepilsētiskošanās turpinājusies; valsts skolu spiešana pa kreisi augusi. Pārmaiņu bilance diemžēl drīzāk marksisma virzienā, kāds pāris procentu klāt nācis.