Stīvena Stērlinga “Pret gadu paisumu”


Kad biju izlasījis Stīvena Stērlinga “Salu laika jūŗā”, izlēmu, ka esmu gatavs pirkt un lasīt tās turpinājumu “Pret gadu paisumu”, ja vien nebūtu dārgāk par 10 €. Ieskatījos Grāmatu depozitārijā, tur maksāja daži santīmi lētāk. Pasūtināju un sāku gaidīt. Laiku pa laikam iedomājos un pabrīnījos, kāpēc vēl neesmu saņēmis. Beidzot pēc mēneša dabūju, kaut internetos bija solīts jūtami drīzāk. Vaļas brīžos lasīju. Nu esmu ticis galā un varu dalīties iespaidos.

“Pret gadu paisumu” tiešām ir turpinājumgrāmata, un atsevišķi nebūtu pārāk baudāma: nav ne kārtīga sākuma, ne kārtīgu beigu (jo vēl ir nobeigumgrāmata). Būtība ir ceļošana laikā un citāda vēsture: 1998. gada Nantaketas salu pie Masačūsetsas krastiem ar visiem iemītniekiem iemet bronzas laikmetā 1250 gadu priekš mūsu ēras un apraksta, kas ar šiem notiek. Turpinājumgrāmatā vairs nav aktuāla izdzīvošana pirmā ziemā, bet gan bronzas laikmeta pasaules kaŗš. Īpaša grāmatas vērtība ir tās reālisms: izņemot pasakainu pirmnotikumu, viss turpmākais pilnīgi ticams. Neticamākais: sieviešu iztēlošana vienādā fiziskā spēkā ar vīriešiem. Sengrieķu vēstures un kultūras zinātājiem papildvērtību sniegs kāda grāmatas varoņa nonākšana pie Agamemnona un ar to saistīti, reizēm viegli ironiski pavērsieni. Bija arī daži pārsteigumi. Pirmkārt, autora baltu sentiments, kas izpaužas Baltijas ekspedīcijā un tajā, ka jau grāmatas sākumā atsevišķu sižeta līniju sāk Pēteris Ģirēns (Peter Girenas), kuŗš 1995. gadā ieceļojis Amerikā no Rīgas. Otrkārt, vēl lielāks pārsteigums bija sastapt stachanoviešus.

Pēc izlasīšanas sajūsma nav tik liela, cik par sākumgrāmatu, tak pietiekama, lai jau būtu tai pašā Grāmatu depozitārijā pasūtinājis nobeigumgrāmatu “Mūžības okeanos”.

Advertisements

Latviešu dēmografijas mača rezultāts 2017. gadā


“Ģimene. Tauta. Valsts” iespiedusi manu rakstu par latviešu dēmografijas mača rezultātu pērn. Pārspiežu te.

Latviešu dēmografijas mača rezultāts 2017. gadā

Centrālā statistikas pārvalde nesen publicējusi 2017. gada dēmografijas procesu rādītājus, arī tautību griezumā. Tāpēc var pievērsties jautājumam, cik lielā mērā dēmografiskie procesi pērn darbojušies latviešu labā — un vai vispār. Un dēmografijā ir kā sportā: lai uzvarētu, nav svarīgi, cik tu pats stiprs, bet gan, lai tu būtu stiprāks (ātrāks, veiklāks utml.) par sāncenšiem. Dēmografijā tas nozīmē, ka izšķirīga nozīme ir nevis dēmografisko rādītāju absolūtām vērtībām, bet rādītāju samēram starp dažādām grupām.

Ir trīs procesi, kas maina kāda apvidus tautību sastāvu: dabiskā kustība, migrācija un pārtautošana. Pirmos divus var sadalīt sīkākās sastāvdaļās: dabisko kustību veido dzimstība un mirstība, migrāciju — iebraukšana un izbraukšana. Gandrīz vai kā teniss vai volejbols ar punktiem, setiem un mača rezultātu rodas. Tā kā minēto dēmografisko procesu intensitāti var izmērīt, var arī noteikt, kādā virzienā tie ietekmē latviešu dēmografisko stāvokli (uzlabo vai pasliktina) un cik lielā mērā — un kāds tieši pa punktiem ir mača rezultāts. Lūk, kādi promilēs (tūkstošdaļās) ir 2017. gada skaitļi (nezināmai tautībai piederīgie ieskaitīti sveštautiešos):

Dzimstība Mirstība Iebraukšana Izbraukšana Pārtautošana
Latvieši 12,8 13,2 2,5 7,8 Precīzu datu nav. Īstermiņā neitrāli, ilgtermiņā negātīva tendence
Pārējie 7,2 17,3 9,3 11,3
Starpība 5,6 4,1 -6,8 3,5
Dabiskā kustība Migrācija
Latvieši -0,4 -5,3
Pārējie -10,1 -2
Starpība 9,7 -3,3
KOPĀ
Latvieši -5,7
Pārējie -12,1
Starpība 6,4

Salīdzinot ar 2016. gadu, pērn latviešu dēmografisko procesu intensitāte mainījusies maz: nedaudz samazinājusies izbraukšana un nedaudz pasliktinājušies dabiskās kustības rādītāji. Oficiālais latviešu dabiskās kustības saldo no maziem plusiem pārgājis mazos mīnusos, taču, ievērojot, cik latviešu jaundzimuša bērna tautību nenorāda, var droši pieņemt, ka arī 2017. gadā latviešu dzimstība bijusi mazliet lielāka par mirstību. Līdzīgi mainījušies arī sveštautiešu dabiskās kustības rādītāji, taču nevis nulles, bet daudz zemāka saldo līmenī.

Toties sveštautiešu migrācija 2017. gadā kļuvusi jūtami nelabvēlīgāka latviešiem. Izbraukšana mazinājusies straujāk nekā latviešu, un — jo svarīgāk — būtiski augusi sveštautiešu imigrācija: no 5,3 tūkstošiem 2016. gadā līdz 6,9 tūkstošiem pērn. Turklāt lielākais ieguldījums lēcienā ir tam, ka dubultojusies līdz šim Latvijā maz redzētu migrantu plūsma. Publiskajā Centrālās statistikas pārvaldes datubazē “citu” (ne latviešu, ne krievu, ne baltkrievu, ne ukraiņu, ne poļu, ne leišu, ne čigānu, ne žīdu, ne vācu) iebraucēju skaits dubultojies no 941 līdz 1847 un 2017. gadā sasniedzis 1/5 sveštautiešu imigrācijas, atpaliekot vien no krieviem.

Ir gan dzirdamas naivas vai tīši maldinošas balsis, kas cildina augstāku sveštautiešu imigrāciju, jo tā, edz, palīdzot samazināt iedzīvotāju skaita rukšanu. Nē, svarīgi ir, KAS dzīvos Latvijā, nevis cik. Tāpēc 2017. gadā migrācija kaitējusi latviešiem kā nekad kopš atmodas, un latviešu pārsvars dēmografijas mačā pērn bijis mazāks nekā 2016. gadā:

No pieciem rādītājiem trīs darbojas latviešu labā, viens ir neitrāls un viens negātīvs. Visiem to zīme viegli izskaidrojama:

  • kopš atmodas kā latvieši, tā sveštautieši sirds dziļumos jūt, ka Latvija ir latviešu zeme, tāpēc latvieši drošāk laiž pasaulē nākamo paaudzi, dzīvo veselīgāk un atbildīgāk pret sevi un savējiem un ciešāk turas savā tēvijā — līdzīgos apstākļos drīzāk izbrauks tie, kam Latvija un latviskums vienaldzīgi vai pretīgi;
  • nav brīnums, ka no ārzemēm vairāk iebrauc sveštautieši — otras Latvijas pasaulē nav;
  • Tautas frontes — “Latvijas ceļa” — Tautas partijas — “Vienotības” līberāļu etnopolītika praksē nozīmējusi pārkrievošanas turpināšanu. Mazākas tautas gandrīz pilnībā iznīcinātas; vienam krievam, kas mājās runā latviski, pretī ir trīs latvieši, kas mājās runā krieviski, taču pagaidām latviešu pārkrievošanu nosedz plūsma no dažām sīkākām tautām pie latviešiem.

Viegli arī secināt, kas darāms, lai latvieši dēmografijas mačā uzvarētu:

  • nostiprināt latviešu saimnieka stāvokli valstī un izjūtu, ka tas tā tiešām ir;
  • samazināt imigrāciju līdz minimumam;
  • ļumīgu ļenganu ļerpatu etnopolītiku vērst skaidri latviskā (šī ir ne tikai dēmografijas, bet arī valsts drošības lieta, ko apliecina pēdējo gadu notikumi Ukrainā un Rietumeiropā, ja kāds tāpat nebija sapratis).
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Vasaras likstas un degvielas patēriņš: “Auto Bild Latvija” 2018. gada jūlija—augusta numurs


Kā allaž iepriekšējā mēneša beigās saņēmu nākamo divu mēnešu “Auto Bild Latvija” numuru. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos. Taupīdams sava laika, žurnālā pievēršos lielākoties tādiem rakstiem, kas varētu attiekties uz automobili, kuŗā var pārvadāt trīs bērnu ģimeni ar ģimenes mantību. Pārējam katrs pats var uzmest miglainu aci.

Viegli pārsteidza šņabja reklāma autožurnālā.

Autoziņas:

  • ES Komisija, kas to būtu domājis, sludina, it kā līdz 2050. gadam būtu iespējams pilnībā izskaust nāvīgus satiksmes negadījumus — un tā aizsegā ierosina ierobežot pakļauto pilsoņu brīvību automobiļos. Nez kāpēc atcerējos, ka Padomju Savienības Komūnistiskā partija 1961. gadā pasludināja divdesmit gados uzcelt komūnismu — un tā aizsegā ierobežoja pakļauto pilsoņu brīvību;
  • izveidots jauns automobiļu sludinājumu portāls amo.lv, kas piedāvā automobiļa diagnostiku un savešanu kārtībā priekš pārdošanas, kā arī iztikšanu bez avansa maksājuma nepazīstamam cilvēkam. Apskatījos: šobrīd ievietots ap pusotra simta sludinājumu, kas nav necik diži. Varbūt vienkārši vēl jauns un svaigs.

Jautājumi un atbildes:

  • ko darīt, ja riepa sānos pārdurta vai iegriezta;
  • vai vienas dienas braukšanas atļauju drīkst ņemt divas dienas pēc kārtas;
  • vai var salabot ieplaisājušu alumīnija disku un vai pēc tam varēs veikt technisko apskati;
  • ko darīt ar norakstīta automobiļa numurzīmi;
  • cik kvalitātīva ir automobiļa cinkošana;
  • kā nomāt automobili autonomās.

Mēneša cilvēks: autosportists Jānis Horeliks.

Mantiņas:

  • elektriskais divritenis — ne mazāk bezjēdzīgs par elektromobili;
  • divriteņa kājas sūknis. Izklausās un izskatās labi, tik cenā 53 Ls;
  • uz drošības jostas uzmaucams spilvens par 8 Ls.

Gaŗāks raksts par pāreju uz jauniem degvielas patēriņa testiem, kas būs tuvāki īstenībai (tomēr ne pilnīgi) nekā līdzšinējie — taču valstu polītikas dēļ sadārdzinās autobraucēju dzīvi.

Numura raksts — vasaras likstas:

  • motora pārkaršana;
  • hidrotrieciens, tas ir, lielāka ūdens daudzuma iekļūšana motorā gaisa vietā;
  • logu svīšana;
  • kondicionētājs, tā ķibeles un labošana.

Gaŗāks gabals par hibridiem un elektromobiļiem. Droša zīme: ja raksts sākas ar vārdiem “naftas rezervju izsīkšana” (latviski pareizi būtu ‘krājumu’, bet ne par to še runa) un “striktas CO2 normas”, aprakstītais produkts ir krāpniecisks. Diemžēl arī šoreiz, jo elektromobiļu priekšrocības nav dabiskas, bet mākslīgi, valsts radīti negodīgi konkurences nosacījumi — kas pieminēts, bet ne atmaskots rakstā. Tikpat labi es varētu pasludināt sevi par ātrāko cilvēku pasaulē, ātrāku par Jūseinu Boltu. Ja kāds netic, esmu gatavs sacensties ar Boltu vai jebkuŗu citu — tik ar nosacījumu, ka sāncensim pie katras kājas piekaŗ puda bumbu. Un par to izsīkšanu matēmatikas uzdevums:

1987. gadā pasaules naftas krājumi bija aptuveni 700 miljardi barelu. 1988.—2015. gadā tika iegūts aptuveni 700 miljardi barelu naftas. Cik lieli bija atlikušie pasaules naftas krājumi 2016. gadā?

Pareizā atbilde (lai ieraudzītu, iezīmējiet turpmāko laukumu līdz punktam): 1650 miljardi barelu. Nez kāpēc.

Joki. Kad deviņgadnieks man izstāstīja šo, es sapratu, ka jaunais autožurnāls ir klāt:

Ceļu policists aptur mašīnu. Pie stūres jauna dāma.
— Meitenīt, vai tad jūs neredzat zīmes? Šeit var braukt tikai vienā virzienā!
— Bet vai tad es braucu uzreiz divos?

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Latvija atkopjas


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. jūniju, kad laikrakstu gadījies visai daudz, tāpēc apskats tikai tagad. Galvenā noskaņa: Latvija atkopjas no kaŗa. Tik daži mēneši pagājuši kopš komūnistu padzīšanas, valda vācu okupācijas vara, tomēr ir miers, un Latvija atkopjas. Brīvākajā latviešu laikrakstā “Līdums” kāds pirmā lappusē pat optimistiski paziņo:

Mūsu zemē viņš (Krievija — R.E.) vairs neatgriezīsies un tiešo kaŗa troksni šinī kaŗā (uzsvērts tekstā — R.E.) mēs, acīm redzot, vairs nedzirdēsim.

Pēteŗpilī ieradušies latviešu bēgļu pilnvarnieki pārņemt bēgļu lietas un palīdzēt atgriezties tēvijā:

Jo kuŗš gan bēglis necenšas atgriezties mājās, kolīdz iespējams? Tiesa, puskomūnistiskā “Dienas Lapa” Pēteŗpilī biedē no bēgļu repatriācijas un gānās par galēji labējiem gluži kā mūsdienās:

Vasara priekš simt gadiem nav sākusies tik jauki kā šogad, tomēr vācieši laikus izdod Jūŗmalas mazgāšanās noteikumus: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Saeimas vietu sadalījums vēlēšanu apgabaliem — šogad un iepriekš


Centrālā vēlēšanu komisija pirmdien, 11. jūnijā noteica oktobrī vēlējamās Saeimas vietu sadalījumu vēlēšanu apgabaliem. Visvairāk deputātu būs Rīgas apgabalā (Rīgas pilsēta + ārzemes), vismazāk — Kursā. Salīdzinot ar tagadējo parlamentu, jaunajā Saeimā no Rīgas apgabala ievēlēs par trim vairāk, no Zemgales tikpat, no pārējiem apgabaliem — vienu deputātu no katra apgabala mazāk.

Vai ir pamats sūroties par Rīgas uzblīšanu? Nedomāju vis. Rīgas apgabala pieaugumu devušas ārzemes, kur 2014. gada jūnijā dzīvesvietu bija deklarējuši 5,3% balsstiesīgo, bet šobrīd — 8,4%. Savukārt Rīgas pilsēta palikusi bez pārmaiņām: 26,6% 2014. gadā un 26,8% tagad. Tāpat 35 mandāti pret 545 tk oficiālo balsstiesīgo ir aptuveni tie paši 15 tk par vietu, kas kaut vai Kursā (187 tk un 12 vietas) vai Latgalē (209 tk un 14 vietas).

Ilgākā skatījumā mandātu sadalījums ataino dēmografiski polītiskos procesus. Rīgas apgabalā sākotnēji pilsoņi kūtrāk reģistrējās jaunajā iedzīvotāju reģistrā, tāpēc 1993. gadā ievēlēja pamazāk deputātu. Pēc tam līdz 2006. gadam Rīgas vēlētāju skaits auga, uzņemot pilsonībā kolonistus. Savukārt kopš 2006. gada Rīgas apgabala svaru vairo izceļošana uz ārzemēm. Citus apgabalus (visstraujāk Latgali) deldē negātīva dabiskā kustība un izceļošana, savukārt Vidzemei puslīdz stabili turēties palīdz gredzens ap Rīgu, kas ir vienīgais apvidus Latvijā, kur iedzīvotāju skaits aug.

Vai par ko tomēr pamats sūroties? Jā, par to, ka oficiālie skaitļi neataino patieso vēlētāju izvietojumu, tāpēc rudenī gaidāmas būtiskas novirzes no vienlīdzīgu vēlēšanu principa “viens vēlētājs — viena balss”. Jau 2014. gadā nodotas balss svars dažādos apgabalos atšķīrās 1,4 reizes, un nav pamata domāt, ka šogad būs labāk. Drīzāk otrādi. Bet par to kādā citā rakstā.

 

%d bloggers like this: