Hitlera “Mana cīņa”


Hitlera Esmu pēdējā laikā izlasījis pāris sociālisma klasiķu darbu, konkrēti, Hitlera “Manu cīņu” un “Komūnistiskās partijas manifestu”. Sākšu ar pirmo. Lasīju internetā, pirmoreiz. Vēl priekš pirmā teikuma izlasīšanas uzreiz pamanāms, ka papīra izdevuma vākā vārda ‘CĪŅA’ burtveidojums trakoti atgādina latviešu komūnistu oficiozu. Izlasījis varu izteikt atzinību izdevējiem par trāpīgu mājienu, ja līdzība veidota apzināti, un apbrīnot trāpīgu sakritību, ja tas noticis nejauši.

Grāmatu Hitlers sarakstījis cietumā 1924.gadā, kamēr bija ieslodzīts par varas sagrābšanas mēģinājumu Minchenē 1923.g. novembrī. Satura ziņā tā apvieno Hitlera autobiografiju (uzfrizētu, lai izrādītu, cik dabisks cilvēku vadonis ir Hitlers), Austrijas un Vācijas 19.gs. pēdējā un 20.gs. pirmā ceturkšņa vēsturi (līdzīgi, kā “VK(b)P vēstures īsais kurss” ataino cara un komūnistu imperijas vēsturi), nācionālsociālistu partijas vēsturi un uzbūvi un Hitlera pasaules skatījuma izklāstu.

Galvenais secinājums pēc izlasīšanas: Hitlera serde, gals un sākums ir antisemītisms. Mežonīgs, necilvēcīgs antisemītisms.

Lasot kļūst redzams, ka Hitlers nav nācionālists. Jo nācionālisms ir tautas mīlestība, un nācionālists vēl ikvienai tautai dzīvot savā zemē savā valstī. Toties Hitlers grib pakļaut un iznīcināt citas. Lasot 1.daļas 11.nodaļu par rasu un tautu cīņu, kļuva pat fiziski pretīgi.

Cilvēku, cilvēku grupu un tautu paverdzināšanu un iznīcināšanu Hitlers attaisno divēji. Pirmkārt, ar principu “augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma”. Tie gan nav Hitlera vārdi, bet vārdi, ar kuŗiem princips vislabāk pazīstams latviešu valodā. Otrkārt, līdzīgi kā marksisti atsaucas uz dabas un vēstures likumiem. Konkrēti, izdzīvo stiprākais jeb pats vainīgs: ja reiz tevi noslepkavoja, tātad nebiji cienīgs sagaidīt nākotni.

Tāpēc Hitlers un viņa ideoloģija ir dziļi naidīga latviešu tautai un latviešu valstij. Iedomāties pretējo var vienīgi pēdējais nelga. Vācu okupantu nodomos bija Latvijas kolonizācija, Rīgā ģenerālplāns “Ost” paredzēja 25 gados iepludināt 96tk vācu kolonistu, taču pēc atkārtotas krievu okupācijas vācu kolonizācijas plāni nobāla krievu kolonizācijas īstenības priekšā: pēc 25 okupācijas gadiem 1970.g. tautskaite Rīgā konstatēja 313tk krievu, 30tk baltkrievu un 25tk ukraiņu.

“Mana cīņa” rāda, ka Hitlers ir sociālists — bet ne marksists (kā arī pats atzīst). Viņš noliedz brīvu tirgu, noliedz iesaistīto cilvēku un cilvēces ieguvumu brīvprātīgā pakalpojumu, preču un naudas maiņā. Piemēram, kāpēc privāts uzņēmums darbojas efektīvāk nekā valsts? Jo privāta mērķis ir peļņa, tāpēc tas spiests mazināt savas izmaksas un piedāvāt pilsoņiem ko labu, lētu un noderīgu. Savukārt valsts (un pašvaldības) struktūru mērķis ir nodrošināt vartuŗu palikšanu pie varas (lai pieminam kaut “Rīgas satiksmi”). Bet Hitleram “Manas cīņas” 1.daļas 5.nodaļā:

Ir labi zināms, ka daudzi augsti stāvoši ierēdņi par grāmatām interesējas visai maz, un tas, ko nav dzirdējuši ūniversitātes sienās, viņus neinteresē vispār. Šīs “galvas” pilnīgi nepamana pat vislielākos apvērsumus zinātnē. Tikai tā var izskaidrot faktu, ka lielākā daļa valsts iestāžu bieži vien atpaliek no privātuzņēmumiem.

Arī sabiedrības iekārtā Hitlers noliedz cilvēku indivīduālitāti — tur viņam eksistē tikai vadonis un masas.

Savas ideoloģijas un partijas nosaukumam Hitlers izraudzījās nācionālsociālisma vārdu, un tam ir polītiski valodnieciskas sekas. Pirmkārt, citi sociālisti izmanto dabisku cilvēka vēlmi pēc ātruma un vienkāršības, lai saīsinātu Hitlera ideoloģijas nosaukumu līdz nacismam, noklusējot sociālisma daļu. Tomēr, kā arī “Mana cīņa” rāda, tas ir sociālisms. Otrkārt, ar to nācionālsociālisma vārds ir diskrēditēts, un Raini saukt par dižāko latviešu nācionālsociālistu kļūst viegli divdomīgi (šķiet, esmu sastapis tādu apzīmējumu 20.gadu avotos, tak ātrumā nespēju atrast).

Būdams cilvēkģeografs, ar īpašu interesi lasīju, kā Hitlers 1.daļas 4.nodaļā izklāsta savu dēmografijas polītiku. Līdzīgi daudziem citiem kreisiem un zaļiem Hitlers ir maltusists. Proti, sludina, ka cilvēku skaits augot ātrāk nekā iespējas tos pabaŗot. No tā Hitleram izriet, ka 1) valstij jākontrolē cilvēku vairošanās; 2) valstij jākontrolē cilvēku miršana un jānogalina “nevērtīgākie”; 3) jāsagrābj jaunas zemes Eiropā. Sociālisms, dziļā oikoloģija un “nepērc svešu” princips organiski saplūst (2.daļas 14.nodaļa):

Valsts centīsies noteikt veselīgu, dabisku, dzīvesspējīgu proporciju starp mūsu iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un mūsu territoriju lielumu un kvalitāti, no otras puses. .. Par veselīgu proporciju varam uzskatīt tikai tādu attiecību starp šiem diviem lielumiem, kas pilnīgi nodrošina tautas paēdināšanu ar pašu zemes dāvātiem produktiem. Jebkāds cits lietu izkārtojums, pat ja tas ilgst gadu simtus vai tūkstošus, ir nenormāls un neveselīgs. Agrāk vai vēlāk tas nesīs tautai vislielāko ļaunumu un var pat novest līdz tās pilnīgai iznīcībai.

Ārpolītikā Hitlers iedomājies sev par sabiedrotiem Angliju un Italiju. Turklāt ne tikai iedomājies, bet arī ķēries pie praktiskiem darbiem — nācionālsociālisti atšķirībā no citām vācu partijām bija pret palīdzēšanu Italijas varā nonākušajiem Dienvidtiroles vāciešiem. Kaut fašisms nebija Hitlera ideoloģija, viņš Musolīni iekšpolītiku un iespējamo sabiedrotā plecu vērtēja augstāk par savu tautiešu aizstāvību. Savukārt Austrumu polītikas izklāsts (2.daļas 14.nodaļa) satur, iespējams, slavenāko “Manas cīņas” citātu:

Jau Vācijas un Krievijas savienības noslēgšana pati par sevi nozīmētu, ka ir neizbēgams jauns kaŗš, kuŗa iznākums jau ir izlemts. Tāds kaŗš nozīmētu vienīgi Vācijas beigas.

“Mana cīņa” sagādā arī kādu vilšanos. Proti, Hitlers jūsmīgi klāsta, kā pēc viņa iesaistīšanās kustība un partija gājusi rūkdama augšup, bet, kad stāstījumā pienācis pie kulminācijas — Minchenes alus puča —, kautri aizgriežas (2.daļas 15.nodaļa):

Šeit neiztirzāšu notikumus, kas noveda pie 1923.gada 8.novembŗa un iepriekš noteica notikumu iznākumu. To nedaru tādēļ, ka nesaskatu no tā nekādu labumu nākotnē un uzskatu par pilnīgi bezmērķīgu pašreiz. Kādēļ uzplēst šīs sadzijušās brūces? Kādēļ gan uz visiem laikiem piekalt pie kauna staba cilvēkus, kas savas sirds dziļumos varbūt mīl savu tautu, taču nesaprata mūs un kļūdījās, nenostādamies ar mums uz viena ceļa!

Acīmredzot ir pārāk daudz neērtu jautājumu. Piemēram, kā tā gadījās, ka dumpis tik ļoti sakrita ar Kominternes 1923.g. rudens Eiropas kapitālisma gāšanas kampaņu un komūnistu dumpi Hamburgā; kā gadījās, ka tas notika tik apaļā brīdī — lielinieku apvērsuma piektajā gadadienā; kur dumpim dabūta nauda, ieroči un bruņojums? Un Hitlers kautri aizgriežas.

Grāmatā skaidri lasāms, ko Hitlers grasās darīt, un rakstītais atbilst tam, ko viņš īstenoja, ticis pie varas. Tā ka kopš “Manas cīņas” iznākšanas 1925.—1926.g. bija zināms, ko Hitlers nozīmē: diktātūru — vāciešiem, kaŗu — vācu kaimiņiem, nāvi — žīdiem. Godīgi cilvēki varēja secināt, ka tādu neģēli nedrīkst laist pie varas. Savukārt Staļins, kad izlasīja viņam iztulkoto “Manu cīņu”, varēja berzēt rokas: beidzot parādījies kāds, kas varētu kļūt revolūcijas ledlauzis.

Grāmatas iznākšanas laikā vēl varēja domāt, ka Hitlers ir 3% sīkpartijas jampampiņš, taču, vēlākais, 1930.g. kļuva skaidrs, ka draudi ir reāli un visiem ar veselo saprātu apveltītiem polītiķiem un vēlētājiem jāapvienojas, lai jebkādiem līdzekļiem novērstu viņa nākšanu pie varas. Tas netika darīts, un 1932.g. jau bija par vēlu, jo hitleriešiem un komūnistiem kopā bija vairākums Reichstāgā un komūnisti, pēc Staļina pavēles, nevis centās pasargāt Vāciju un pasauli no Hitlera, bet dedzīgi grāva Veimāras republiku.

Vai tāds necilvēcības pilns darbs kā “Mana cīņa” (vai “Komūnistiskās partijas manifests”) būtu jāaizliedz? Nē, nav jāaizliedz. Jo ir svarīgi, lai cilvēki varētu oriģinālavotā pārliecināties, cik slepkavniecisks Hitlers ir, lai neradītu illūzijas, mocekļa aureolu un aizliegta augļa efektu.

Advertisements

6 Atbildes to “Hitlera “Mana cīņa””

  1. Epitets Says:

    Labs raksts. Man plauktā stāv šī grāmata, bet tā arī nav sanācis pieķerties.

  2. Martins Krusts Says:

    Kaut kā jokaini esi to grāmatu lasījis. Lasīju negribīgi sākumā, jo domāju, ka tā būs žīdu šaušanas grāmata, bet tad nekā – neskaitot vienu nodaļu par to tēmu vispār nav minēts neviens vārds (neskaitot no tāda leņķa, kas ir ietekmīgākās finanšu grupas, problemātika utt). Es tomēr iesaku izlasīt cilvēkiem pilnībā, nevis šādus mini-apskatus.

    Kamēr neviens nav izdevis alternatīvu, šis tomēr ir darbs, kas ietver atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem, ko mūsu lielkapitālistiskā pasaule ļoti nemīl

  3. Martins Krusts Says:

    Grāmata ir šādā garā:

    Tagad tautas pārstāvju kungi, darbaļaužu masu izredzētie, atgriežas parlamenta kāpuru sākotnējā stāvoklī un ar jaunu enerģiju sāk apēst valsts krājumus, atkal kļūst resni un trekni, lai pēc četriem gadiem pārvērstos zaigojošos tauriņos.

    Nav nekā nomācošāka kā noskatīties šo nepārtraukti atkārtoto masu krāpšanu.

    Šāda kārtība buržuāzijas nometnē nebūt neveicina jaunas, svaigas enerģijas pieplūdumu, kas būtu spējīga uzvarēt cīņā ar marksisma organizēto spēku.

    Taču šie kungi jau arī nemaz nopietni nedomā par šādu cīņu. Lai cik aprobežoti un muļķīgi arī nebūtu šie parlamenta triku meistari, pat viņi paši nenoticēs, ka rietumu demokrātijas gaitā ir iespējams uzvarēt marksisma mācību, kurai šī demokrātija un viss, kas ar to ir saistīts, kalpo tikai par līdzekli pretinieka paralizēšanai un par ieroci cīņā par paša marksisma mērķiem. Daļa marksistu veikli izliekas, ka demokrātija viņiem ir vissvētākā lieta pasaulē. Taču mēs neesam tādi muļķi, lai aizmirstu, ka kritiskos brīžos šiem kungiem vairākuma lēmums, kas pieņemts rietumu demokrātijas garā, nelikās ne plika graša vērts. Vai tad mēs esam aizmirsuši to laiku, kad buržuāziskie parlamentārieši savas muļķības dēļ par garantiju uzskatīja tieši to, ka viņiem ir balsu vairākums parlamentā. Taču tajā pašā laikā marksistu kungi, mierīgi viņiem ļaujot spēlēt šo spēlīti, sagrāba reālo varu savās rokās, balstoties uz pilsētas klaidoņu, dezertieru bandām, kā arī uz ebreju literātiem un partijas darboņiem. Jābūt absolūtam parlamentāriskam muļķim, lai noticētu, ka šos pasaules mēra ievazātājus kaut uz brīdi aizturēs rietumu parlamentārisma sakramentālās frāzes, kad būs pienācis viņu laiks.

    • $ Says:

      hayek’s road to serfdom – tā ir alternatīva, vai vismaz tas no kā jāizvairās.

  4. pareizrakstība Says:

    Ritvar, jums rakstā ir “indivīduālitāte”, bet pareizi ir “individs”, “individuālitāte”, arī “divizija”. https://en.wiktionary.org/wiki/dividere#Latin

    Vai “tk” tiešām jāsaplūdina ar skaitļiem, jāraksta bez atstarpes? Grūti teikt, jo “tk” it kā ir mērvienība, it kā nav. Varbūt gan labāk “tk.” ar punktu, jo tā nav SI mērvienība.

    • Ritvars Says:

      Paldies par labojumiem. Labprāt uzklausīšu arī, kad vēl kas cits taps pamanīts.
      ‘tk’ ir mērvienība (esmu pārņēmis no Latv.Pad.encikl.); sapludinu ar skaitli, lai novērstu stulbus rindas lauzumus starp skaitli un mērvienību.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: