Vasaras riepas un dabasgāze: “Auto Bild Latvija” 2018. gada maija—jūnija numurs


Kā allaž iepriekšējā mēneša beigās saņēmu nākamo divu mēnešu “Auto Bild Latvija” numuru. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos. Taupīdams sava laika, žurnālā pievēršos lielākoties tādiem rakstiem, kas varētu attiekties uz automobili, kuŗā var pārvadāt trīs bērnu ģimeni ar ģimenes mantību. Pārējam katrs pats var uzmest miglainu aci.

Latvijas ziņās atgādināts, ka nu ikviens var pētīt transportlīdzekļu tirdzniecības reģistru.

Jautājumi un atbildes:

  • kā lietot K. Barona ielas velojoslas;
  • kā uzlikt vecākam automobilim ātrumturi;
  • kas drīkst izmantot invalidu stāvvietas;
  • diožu lampām cik daudz drīkst nedegt;
  • kā braukt Latvijā ar labās puses stūri;
  • “Šobrīd meklējam ietilpīgu ģimenes auto ar septiņām sēdvietām. .. ne pārāk dārgu. Vēlams, lai auto maksātu mazāk par 30 000 eiro;”
  • vai ceļojumu kemperi drīkst vadīt ar B kategorijas tiesībām;
  • kā automobiļa elektronika nosaka riepu spiedienu;
  • kā izraudzīties braukšanas instruktoru.

Mēneša cilvēks: Latvijas Automobiļu foiderācijas prezidents Raimonds Kisiels.

Vasaras riepu tests. Pārbaudīts 195/65 R15 91 V izmērs. Uzvarētāji:

1. Hankook Ventus Prime;
2.—4. Continental PremiumContact 5;
2.—4. Falken Ziex ZE 310;
2.—4. Firestone Roadhawk;
5.—6. Michelin Energy Saver +;
5.—6. Pirelli Cinturato P1 Verde.

Mantiņas:

  • “Ford Mustang” lego par 20 €;
  • “TacPen” taktiskā pildspalva ar spuldzi, āmuru un nazi par 45 €. Pat raksta!

Dzesēšanas šķidrumi un to pārbaude laboratorijā. Diemžēl ne visi “Long life” atbilst savam nosaukumam.

Turbomotori un to īpatnības.

Saspiestas dabasgāzes (CNG) automobiļi. Raksts gluži vai tapis no manām asinīm un sviedriem. Vai vismaz autors šķiet lasījis šais emuāros manus ierakstus par CNG un atsauksmes.

Joki.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

140 vārdu: atbalsti savējos — “Ambiorix Birch House”


Ja kādreiz vajag naktsmītnes Briselē, iesaku apsvērt “Ambiorix Birch House”:

Pirmkārt, latviešu uzņēmums. Arī apkalpo latviski.

Otrkārt, nevarētu teikt, ka lēti, tomēr zem astronomiskā Briseles caurmēra. (Briselē ir visai augstas naktsmītņu cenas, jo daudz starptautisku iestāžu un sarīkojumu, uz ko brauc cilvēki, kas nemaksā no savas, bet valsts vai uzņēmuma kabatas.)

Treškārt, labs novietojums. Gandrīz uz visurieni var aiziet kājām (vismaz tāds staigātājs kā es), rajons ar nav pagalam nemīlīgs:

Ceturtkārt, jauka, ģimeniska apkalpošana un iekārtojums. Pirmoreiz mūžā istabā bija divritenis un gultā rokdarbu rotaļzvēriņš:

Trūkumi? Pirmkārt, cena. Kā jau teicu, kaut zem Briseles caurmēra, tomēr lēti nav. Saprotu, piedāvājuma un pieprasījuma likums darbojas arī te, tomēr. Pie paziņām palikt lētāk. Otrkārt, istabām nav pašām savu labierīcību, vien kopīgas. Treškārt, ir tik dažas istabas, tāpēc pieļauju, ka ne vienmēr būs brīvas vietas.

Kā dabūt rokā? Viegli iegaumējama interneta adrese: abhouse.be.

Stīvena Stērlinga “Sala laika jūŗā”


Ķīpsalas grāmatu izstādes grāmatu maiņas punktā pamanīju Stīvena Stērlinga “Salu laika jūŗā” un paņēmu, jo biju internetos pa ausu, tas ir, acu galam lasījis, ka esot visai slavena laika ceļošanas un citādas vēstures grāmata: Nantaketas salu pie Ziemeļamerikas krastiem ar visiem iemītniekiem iemet dziļā pagātnē un apraksta, kas ar šiem notiek. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Iepriekšēji priekšstati nevīla par sižetu. Tā arī bija — 1998. gada Nantaketu (grāmatas sarakstīšanas laiks) iemet 1250. gadā priekš mūsu ēras, bronzas laikmetā. Un sākas cīņa par izdzīvošanu. Labākai cīņas mēroga un asuma izpratnei: platības un iedzīvotāju skaita ziņā tas būtu, it kā aizvēsturē iemestu Ropažu vai Priekuļu novadu. Biju pārsteigts, ka var tik labi, teicami, izcili uzrakstīt — izņemot pasakaino pirmnotikumu, turpmākais pilnīgi ticams, vismaz tādam nevēsturniekam kā man. Vienīgais zemas varbūtības izņēmums: par salinieku armijas vadoni kļūst melna lesbiete ar izcilām profesionālām un personiskām īpašībām. Mazliet biju pārsteigts, ka jau visai drīz grāmatas varoņiem savajagas leišu valodas. Bija interesanti lasīt, kā ar nepieciešamību izdzīvot saduŗas feminisms, nēģeŗi un rasu attiecības, sociālisms un brīvs tirgus, pieminēti pat musulmaņi. Vairākās vietās autoram izdevusies likteņa ironija, piemēram, jau minētā nēģeriete kaujā piesauc Rorksdriftas kauju, kur 1879. gadā pusotrs simts britu uzveica trīsarpus tūkstošu zulu uzbrukumu. Vai tas, ka savam laikmetam samērā miermīlīgi mēness dievietes pielūdzēji izdomā sev zaļu karogu ar sudraba pusmēnesi.

Lieliska grāmata! Neizprotu, kāpēc nav latviski. Āķis lūpā, un tagad meklēšu turpinājumu “Pret gadu paisumu”.

Nantaketas salas vieta iezīmēta ar sarkanu apli

Vēlēšanas beidzas 15. maijā


Vakar laukos pašķirstīju tur pieejamos žurnālus, un viena reklāma piesaistīja uzmanību un rosināja pārdomas jūtami vairāk nekā citas:

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Daugavgrīvas un Bolderājas (arī Vakarbuļļu, Rītabuļļu un Bolderājas—Priedaines kāpu) ceļvedis


Jau rakstīju par Aivara Jakoviča Rīgas piejūŗas ceļveža labā Daugavas krasta daļu (Mangaļsala—Vecāķi—Vecmīlgrāvis—Trīsciems). Nu esmu izlasījis kreisā krasta daļu un varu dalīties iespaidos.

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Kas konkrēti aptverts, var izlasīt virsrakstā, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī meži, osta un pludmale. Ceļveža nodaļas atbilst rajoniem. Vispirms smalki aprakstītas visas kaut cik cienīgās Vakara un Rīta Buļļu sētas un apkārtējie meži. Tad Daugavgrīva, īpašu uzmanību pievēršot cietoksnim. Tad Bolderāja, ieskaitot kāpu grēdu uz Priedaini un tās pakājes sētas Spilves pļavās. Nobeigumā ievietoti autora ieteikti ceļojumu maršruti, ievērojamāko koku tabula (ar koordinātēm), piejūŗas biotopu apraksts un rajonu kartes ar ievērības cienīgiem objektiem. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu — gan dokumentos atrodamu, gan teicēju teiktu, gan autora izdomātu.

Trūkumi ir divi. Mazākais: manai redaktora acij pārāk biežas pārrakstīšanās un faktu kļūdas. Piemēram, 1927. gadā cilvēks nevarēja piedzimt Dobeles rajonā (53. lpp.), Libija 1974. gadā nebija džamāhīrija (127. lpp.), 1986. gadā izdegušu baznīcu nevarēja atjaunot 1973. gadā (172. lpp.), Ņūkāslas pilsētu var mierīgi rakstīt latviski (175. lpp.), sajaukta Lielā un Lielupes iela (250. lpp.), pēcleduslaikmets nav halocēns (277. lpp.), Bolderājas apskates objektu uzskaitījums nesakrīt ar to numuriem kartē (283.—284. lpp.).

Lielākais trūkums — padomju režīma un krievu pasaules slavināšana. Piemēram:

  • it kā zvejnieki paši no sevis 1947. gadā dibinājuši kolchozu (44. lpp.);
  • tāpat Auzarāju māju iemītnieki 1944. gada augustā it kā paši no sevis atstāj dzimteni, dabūjuši labāku darbu Vācijā (gluži kā mūsdienās, vai ne; 207.—208. lpp.);
  • aizgrābts tēlojums par krievu rakstnieka Valentīna Pikuļa vasarēšanu Rītabuļļos (92.—93. lpp.; pēc Sergeja Dovlatova ziņām, Pikulim 1962. gadā piešķīra dzīvokli Rīgā okupantu “ģenerāļu” namā par rakstnieka un disidenta Kirila Uspenska gānīšanu tiesā);
  • Daugavgrīvas dzīvojamā rajona aprakstā (158. lpp.) nav nekā par latviešu padzīšanu no Daugavgrīvas un katastrofālu tās pārkrievošanu no 87,7% latviešu īpatsvara 1935. gadā un 88,3% 1943. gadā līdz 7,5% (!) latviešu 1989. gadā. Arī šobrīd ar 22,6% latviešu pēc tautības un 16,3% pēc mājas valodas (2011. gada tautskaites dati), “Saskaņas” 68,6% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās un 79,0% 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās Daugavgrīva ir vissmagāk pārkrievotais Rīgas rajons, bet par to ceļvedī ne vārda;
  • par Bolderāju kautri bilsts “palielinoties mazākumtautību iedzīvotāju skaitam” (186. lpp.), it kā tas notiktu pats no sevis, it kā tie nebūtu kolonisti, it kā runa būtu par pāris simtiem, nevis kolonizāciju no 79,6% latviešu 1935. gadā un 81,2% 1943. gadā līdz 22,9% 1989. gadā un 30,0% pēc tautības un 23,5% pēc valodas 2011. gadā;
  • nekritiski pārrakstīti krievu okupācijas laika izdevumi — gan, piemēram, par kolchoziem (44. lpp.), gan nelegālām Latvijas laika komūnistu spiestuvēm (186. lpp.).

Jā, par okupāciju. Autors jūtami vairās šī vārda. Pāris vietās ievēroju minētu obligātā komplektā ar vācu okupāciju (48., 51. lpp.; varbūt ir vēl kur), tak citādi tā saukta par “padomju varas nodibināšanos Latvijā” (it kā pati no sevis; 39. lpp.), “polītiskās varas maiņu” (it kā vēlēšanās vienu valdīšanu nomainītu cita; 183. lpp.), “pēc Otrā pasaules kaŗa” (186. lpp.).

2018. gada marta statistika: Italijā nelegālas Vidusjūŗas migrācijas pēdējo gadu minims


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, martā Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 4,8 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir jūtami zemāk nekā 13,6 tūkstoši pērn martā, taču vairāk nekā februāŗa 3,8 tūkstoši. Gada imigrācija tāpēc kritusies no 171 tūkstoša līdz 162 tūkstošiem pēdējā gadā, kas ir zemākais rādītājs kopš 2014. gada jūlija. Statistika rāda milzīgu vīriešu pārsvaru migrantu vidū: 5,3 reizes. Tāda dzimumu attiecība raksturīga iebrukumam un kolonizēšanai, kad pirmie ierodas stiprākie, lai ieņemtu vietu, nevis bēgļu gaitām, kad pirmos drošībā sūta vājākos.

Pievēršoties atsevišķām nelegālas imigrācijas frontēm, pēc 2015.—2016. gada iebr[a]ucēju viļņa sakrājies pietiekami daudz datu punktu, ka var pāriet uz grafiku, kas attēlo tieši jaunākās norises.

Italijā martā nelegāla Vidusjūŗas imigrācija palikusi 1 tūkstoša apmērā, kas ir daudz mazāk nekā 10,9 tūkstoši pērn martā un zemākais līmenis kopš 2013. gada maija. Gada summa attiecīgi sarukusi no 111 tūkstošiem līdz 101 tūkstotim, kas mazākais skaits kopš 2014. gada vidus. 4. martā Italijā notika parlamenta vēlēšanas, un tajās uzvarēja pret nelegālu imigrāciju noskaņoti spēki. Tas mudina domāt, ka migrantu ievešana arī pēc ziemas beigām un laikapstākļu uzlabošanās neatjaunosies pēdējo gadu līmenī.

Grieķijā martā pa jūŗu ieradās 2,4 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir gandrīz divreiz vairāk nekā 1,3 tūkstoši februārī un vairāk nekā pērnā marta 1,5 tūkstoši. Gada summa attiecīgi augusi no 30,2 tūkstošiem februārī līdz 31,2 tūkstošiem. Tas ir augstākais iebr[a]ucēju skaits, kopš Maķedonija 2016. gada martā slēdza migrantiem robežu ar Grieķiju. Jaunākās ziņas mudina domāt, ka migrantu plūsmas atjaunošanās varētu turpināties: šonedēļ Grieķijas tiesa lēmusi, ka patvēruma meklētājus nedrīkst aizturēt salās, kamēr izskata viņu patvēruma lūgumu.

Vēsturiski visaugstākā līmenī turas nelegāla imigrācija uz Spāniju. Turklāt te iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Jo ģeografisks pedantisms neaizēno dēmografisku likumsakarību — vienotu migrācijas plūsmu, un arī bēgļu komisāriāts Seutu, Melilju un Kanarijas iekļauj Vidusjūŗas stāvokļa ziņojumos. Lūk, Spānijā ieradušos nelegālu Vidusjūŗas imigrantu skaits 2017. gadā sāka jūtami augt, un gada summa dubultojās no 14 līdz 29 tūkstošiem. Marta 1,3 tūkstoši iebr[a]ukušo ir mazliet mazāk par februāŗa 1,5 tūkstošiem, mazliet vairāk par pērnā marta 1,2 tūkstošiem. Attiecīgi gada summa palikusi sasniegtā rekordlīmenī — 29,3 tūkstoši janvārī, 29,1 tūkstotis februārī, 29,2 tūkstoši martā, kas maz atpaliek no Grieķijas līmeņa.

140 vārdu: Īnoka Pauela “Asins upju” runai — 50


Šodien apritēja apaļš pusgadsimts kopš plaši pazīstamas britu valstsvīra Īnoka Pauela runas, kas bija viens no pirmiem brīdinājumiem Rietumeiropā par masu imigrācijas postu. Pēc tās Pauels iemantoja plašu tautas atbalstu, taču tika padzīts no Konservātīvās partijas amatiem. Runa pieejama arī latviski, un šobrīd ir īstais brīdis to izlasīt vai, ja tas jau reiz darīts, pārlasīt. Zinot mūsdienu Lielbritanijas un citu Rietumeiropas valstu dēmografisko, sabiedriski polītisko un drošības stāvokli, katrs var pats izvērtēt, cik pravietiska bijusi runa un vai Pauelam bijusi taisnība.

Attiecībā uz visvieglāk pārbaudāmo — skaitļiem — minēšu, ka Pauels prognozēja 2000. gadā (32 gadus uz priekšu) piecus līdz septiņus miljonus imigrantu Lielbritanijā, kas būtu ap 10% iedzīvotāju. Gadi pagāja, un 2001. gada tautskaitē tika konstatēts, ka valstī no 58,79 miljoniem iedzīvotāju baltu britu un īru bija 52,73 miljoni jeb 89,7% iedzīvotāju, attiecīgi pārējo — 6,06 miljoni.

Un nobeigumā lai ir aptauja:

%d bloggers like this: