2018. gada marta statistika: Italijā nelegālas Vidusjūŗas migrācijas pēdējo gadu minims


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, martā Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 4,8 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir jūtami zemāk nekā 13,6 tūkstoši pērn martā, taču vairāk nekā februāŗa 3,8 tūkstoši. Gada imigrācija tāpēc kritusies no 171 tūkstoša līdz 162 tūkstošiem pēdējā gadā, kas ir zemākais rādītājs kopš 2014. gada jūlija. Statistika rāda milzīgu vīriešu pārsvaru migrantu vidū: 5,3 reizes. Tāda dzimumu attiecība raksturīga iebrukumam un kolonizēšanai, kad pirmie ierodas stiprākie, lai ieņemtu vietu, nevis bēgļu gaitām, kad pirmos drošībā sūta vājākos.

Pievēršoties atsevišķām nelegālas imigrācijas frontēm, pēc 2015.—2016. gada iebr[a]ucēju viļņa sakrājies pietiekami daudz datu punktu, ka var pāriet uz grafiku, kas attēlo tieši jaunākās norises.

Italijā martā nelegāla Vidusjūŗas imigrācija palikusi 1 tūkstoša apmērā, kas ir daudz mazāk nekā 10,9 tūkstoši pērn martā un zemākais līmenis kopš 2013. gada maija. Gada summa attiecīgi sarukusi no 111 tūkstošiem līdz 101 tūkstotim, kas mazākais skaits kopš 2014. gada vidus. 4. martā Italijā notika parlamenta vēlēšanas, un tajās uzvarēja pret nelegālu imigrāciju noskaņoti spēki. Tas mudina domāt, ka migrantu ievešana arī pēc ziemas beigām un laikapstākļu uzlabošanās neatjaunosies pēdējo gadu līmenī.

Grieķijā martā pa jūŗu ieradās 2,4 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir gandrīz divreiz vairāk nekā 1,3 tūkstoši februārī un vairāk nekā pērnā marta 1,5 tūkstoši. Gada summa attiecīgi augusi no 30,2 tūkstošiem februārī līdz 31,2 tūkstošiem. Tas ir augstākais iebr[a]ucēju skaits, kopš Maķedonija 2016. gada martā slēdza migrantiem robežu ar Grieķiju. Jaunākās ziņas mudina domāt, ka migrantu plūsmas atjaunošanās varētu turpināties: šonedēļ Grieķijas tiesa lēmusi, ka patvēruma meklētājus nedrīkst aizturēt salās, kamēr izskata viņu patvēruma lūgumu.

Vēsturiski visaugstākā līmenī turas nelegāla imigrācija uz Spāniju. Turklāt te iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Jo ģeografisks pedantisms neaizēno dēmografisku likumsakarību — vienotu migrācijas plūsmu, un arī bēgļu komisāriāts Seutu, Melilju un Kanarijas iekļauj Vidusjūŗas stāvokļa ziņojumos. Lūk, Spānijā ieradušos nelegālu Vidusjūŗas imigrantu skaits 2017. gadā sāka jūtami augt, un gada summa dubultojās no 14 līdz 29 tūkstošiem. Marta 1,3 tūkstoši iebr[a]ukušo ir mazliet mazāk par februāŗa 1,5 tūkstošiem, mazliet vairāk par pērnā marta 1,2 tūkstošiem. Attiecīgi gada summa palikusi sasniegtā rekordlīmenī — 29,3 tūkstoši janvārī, 29,1 tūkstotis februārī, 29,2 tūkstoši martā, kas maz atpaliek no Grieķijas līmeņa.

Advertisements

140 vārdu: Īnoka Pauela “Asins upju” runai — 50


Šodien apritēja apaļš pusgadsimts kopš plaši pazīstamas britu valstsvīra Īnoka Pauela runas, kas bija viens no pirmiem brīdinājumiem Rietumeiropā par masu imigrācijas postu. Pēc tās Pauels iemantoja plašu tautas atbalstu, taču tika padzīts no Konservātīvās partijas amatiem. Runa pieejama arī latviski, un šobrīd ir īstais brīdis to izlasīt vai, ja tas jau reiz darīts, pārlasīt. Zinot mūsdienu Lielbritanijas un citu Rietumeiropas valstu dēmografisko, sabiedriski polītisko un drošības stāvokli, katrs var pats izvērtēt, cik pravietiska bijusi runa un vai Pauelam bijusi taisnība.

Attiecībā uz visvieglāk pārbaudāmo — skaitļiem — minēšu, ka Pauels prognozēja 2000. gadā (32 gadus uz priekšu) piecus līdz septiņus miljonus imigrantu Lielbritanijā, kas būtu ap 10% iedzīvotāju. Gadi pagāja, un 2001. gada tautskaitē tika konstatēts, ka valstī no 58,79 miljoniem iedzīvotāju baltu britu un īru bija 52,73 miljoni jeb 89,7% iedzīvotāju, attiecīgi pārējo — 6,06 miljoni.

Un nobeigumā lai ir aptauja:

140 vārdu: divdesmit gadu partijā


Šais dienās aprit divdesmit gadu, kopš esmu partijā. Stāties bija treji apsvērumi. Pirmkārt, polītikas reportieŗa un studentu aktīvista gaitās pārliecinājos par polītiskā resursa izmantošanas lietderību — uzzināt informāciju vairāk un precīzāk nekā presē, ietekmēt lietas pēc savas saprašanas, īstenot savas idejas. Taču Saeimā vienmēr bijušas vairākas partijas. Tāpēc, otrkārt, izraudzījos tēvzemniekus, jo saskanēja ideoloģija — nācionālisms, latviskas Latvijas ideja. Treškārt, tolaik TB Jaunatnes nodaļā bija sakarīga un patīkama sabiedrība.

Nevienā punktā nevīlos. Arī turpmāk kopumā esmu gandarīts, citādi taču izstātos vai pasīvi izplēnētu. Grūtākais posms bijis no sakāves 2009. gada Rīgas domes vēlēšanās līdz saplūšanai ar “Visu Latvijai!” 2011. gadā — vai partija sapratīs, kas darāms. Saprata. Labākais, kas partijā ir un par ko esmu lepns — ka vieno ne savtīgas intereses vai vadonis, bet ideja. Tas palīdz pārvarēt otršķirīgas domstarpības un personīgas nesaskaņas un pārdzīvot it kā varenus “Latvijas ceļus” un Tautas partijas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , , . 1 Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: vācieši uzbrūk Rietumos un nostiprinās Austrumos


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1918. gada 15. aprīli. Tas iekritis pirmdienā, tāpēc iznāk vien “Rīgas Latviešu Avīze”. Visa Latvija vācu varā, noslēgts miers ar Krieviju, bet uzsvērtiem burtiem iespiestas ziņas par vācu lieluzbrukuma panākumiem Rietumu frontē. Vēstīts arī par vācu valdības atgādinājumiem lielinieku valdībai:

  • pirmkārt, ievērot Brestas miera līguma 6. pantu un nekavējoties noslēgt mieru ar Ukrainu. Lielinieki uz šo atbildējuši, ka piedāvājuši Ukrainas Radai sarunas Smoļenskā, bet ukraiņi klusējot, tālab ārlietu komisāriāts lūdzot vācu valdību pabudināt Ukrainu, lai tak kaut ko saka;
  • otrkārt, ievērot Brestas miera līguma 5. pantu un tūlīt pārvietot krievu kaŗa kuģus uz savām ostām vai atbruņot. Tā kā runa galvenokārt par somu ostām, vācu valdība patur sev tiesību kopā ar Somiju lietot līdzekļus pēc saviem uzskatiem.

Cita ziņa vēsta, ka Vācija un Ukraina ieņēmusi Charkivu. Vēl cita — ka turki virzās uz Karsu, kas līdz ar Batumiem un Ardahanu Brestas miera līgumā atdota Turcijai. Vēl cita:

Ukraina gan protestē, bet tai trūkst spēka kam vairāk. Tāpat “RLA” publicē vācu marionešu savienotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmu salas Zemes padomes sastāvu. Tajā ietilpst arī Rīgas pašvaldības deleģētie Andrejs Krastkalns, Frīdrichs Veinbergs un Konstantins Pēkšēns. Nākamā Teikā pretī nākamai 45. vidusskolai daudz zemākas rūpes:

Mangaļsalas—Vecāķu—Vecmīlgrāvja—Trīsciema ceļvedis


Biju pamanījis, ka izdots divdaļīgs (atbilstīgi Daugavas krastiem) Aivara Jakoviča ceļvedis par Rīgas Piejūŗu, tak šķita pārāk dārgs, tāpēc nepirku. Beidzot šogad Ķīpsalas grāmatu izstādē tomēr iztērējos 2·4,92 Ls. Apņēmos izlasīt tā, lai vēl šogad var apbraukāt ar riteni. Sāku ar 2. daļu, jo tur par labo krastu, ko apmeklēju biežāk. Nu esmu 2. daļu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Daugavas atteka Rinna iezīmēta ar zilu

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Šim ceļvedim tas būtu Mangaļsala, Vecāķi, Vecdaugava, Vecmīlgrāvis un Trīsciems, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī pļavas un meži. Uzzināt var visu ko, piemēram, ka Rīnūžus pareizāk saukt par Rinnužiem, jo nosaukums cēlies no kādreizējās Daugavas attekas Rinnas (skatīt kartes fragmentu, kur Rinna iezīmēta ar zilu). Vai arī, ka Rīgas Piejūŗa ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā sastopama jūŗmalas armērija. Un, protams, ievērojamas ēkas, koki utml. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu, ko autors smēlies lielākoties atmodas laika teicēju vākumā.

Lielākais ceļveža trūkums ir padomju režīma slavināšana. Tam redzu divus izskaidrojumus. Pirmkārt, sadarbonība (kolaborācija) pēc principa: “Kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.” Rīgā pie varas “Saskaņa”, un naudu grāmatas izdošanai devusi pašvaldības SIA “Rīgas meži”. Otrkārt, varbūt autora paša ideoloģija, kas ieskanas arī cilvēcības pretstatījumā uzņēmībai un turībai: “Lai gan Auziņš bija cilvēcīgs krodzinieks, viņš tomēr šajā laikā kļuva bagāts.” (204. lpp.)

Vienādi vai otrādi, jūtama vairīšanās okupācijas vārda, tā vietā izmantojot “padomju laiks”, “pēc Otrā pasaules kara”, “pēckara gadi”, “pēc LPSR pasludināšanas”, “Latvija un citas padomju republikas”. Tāpat apdziedāti kolchoza dzīves prieki (47.—48. lpp.) un okupācijas armijas pionieŗu nometnes (102. lpp.), par pilnu atstāstīts oficiālais stachanoviešu kustības skaidrojums (94. lpp.), kolonizācija un pārkrievošana pielīdzināta attīstībai un augšupejai (148. lpp.), Vilis Lācis par iekšlietu ministru 1940. gadā iecelts, jo esot bijis tautā populāra persona, un Otrā pasaules kaŗa laikā viņš uzturējies Maskavā (165. lpp.). Pēc tam vairs nepārsteidz, ka par svaigo Krievijas “Uralchim” minerālmēslu termināli Kundziņsalā autoram, kuŗš ceļveža rakstīšanas laikā bija Vides aizsardzības kluba biedrs, ir vien cildinoši vārdi — tā kupoli piešķiŗot savdabīgu ainavisku akcentu līdzenajai salai (261. lpp.).

Attiecībā uz Vecmīlgrāvja kolonizāciju un pārkrievošanu no 93,5% latviešu 1935. gadā un 92,1% 1943. gadā līdz 29,2% 1989. gadā autors vien kautri izsakās (177. lpp.):

Daudzo rūpniecības uzņēmumu strādniekiem un administratīvajam personālam vajadzēja dzīvokļus. .. Jauna arhitektūra radīja jaunu vidi, jaunu domāšanu un jaunu saskarsmes kultūru. Tradicionālais dzīvesveids aizlūza.

It kā tie būtu latvieši, kas sabrauca. It kā vainīga arķitektūra. Nē, LNNK dibinātājs Aivars Jakovičs 1988. gadā bija drosmīgāks teikt patiesību nekā “Saskaņas” maizi ēdošais Aivars Jakovičs mūsdienās.

Lieku plauktā pie pārējiem ceļvežiem, lai izvilktu, kad būs vaļa tajā aprakstīto apbraukāt.

Ģimenes zaķa pārvērtības: melns un peļķē


Mūsu ģimenes zaķis pāris dienās zaudējis ausis, kļuvis vai pavisam melns un attapies peļķē. Vispār neatceros, kad būtu bijis tik smieklīgi: sniegam kūstot, sniegavīrs nav sabrucis, bet tā pārvērties. Katrreiz, kad uzmet acis, jāsmaida.

“Paradīze 89”


Diemžēl filma nav grāmata, un manā rīcībā nav filmas kopijas, ko tīt šurp turp un apstādināt pēc vajadzības, lai varētu uzrakstītu visu, ko gribētu. Tāpēc rakstu, kamēr iespaidi vēl svaigi. Gan jau kaut ko aizmirsīšu, tak mazāk, nekā rakstot vēlāk. Tātad — esmu noskatījies “Paradīzi 89”, turklāt skatīšanās izvērtās mazliet lielākā piedzīvojumā, nekā biju gaidījis. Bet tā ir ārpusfilmas lieta, par ko varbūt varētu atsevišķu ierakstu. Īsumā: filma nav slikta, tomēr esmu vīlies. Turklāt divēji — gan satura, gan, ja tā var teikt, noformējuma ziņā.

Proti, pirmā vilšanās gaidīja jau pirmos kadros: tūlīt pēc ziņas, ka filma ir Latvijas Republikas gadsimta svinību daļa, sākās un visu filmu ilga totāla divvalodība ar titriem krieviski. Jāatzīst, nebiju gaidījis tādu spļāvienu latviešu valodai un Latvijas valstij tās simtgadē. Otrs līdzīgs spļāviens gaidīja beigās: kad rādīja filmas tapšanā iesaistīto vārdus, sveštautiešu (ārzemnieku?) vārdi nebija iztulkoti latviski, piemēram, Mantas Karsokas, Sergey Petrov, Michael Kuga (šie ir paraugi, ne īstie vārdi, kas aizzibēja; kā jau teicu, man diemžēl nav iespējas aiztīt filmu līdz īstai vietai un citēt precīzi). It kā latviešu valodā nebūtu svešvalodu īpašvārdu atveidošanas kārtības, īpaši no leišu, krievu un vācu valodas!

Satura ziņā vispirms ieskatam jāmin paša stāvoklis 1989. gada vasarā. Bija 15 gadu, biju LNNK un aktīvi apmeklēju atmodas notikumus, jūliju pavadīju skolēnu “Alfas” nometnē Kuldīgā un iejutos latviskas mazpilsētas sabiedriski polītiskā dzīvē.

Lūk, attiecībā uz saturu diemžēl arī divas vilšanās. Pirmā: pārspīlēta vēlīnas krievu okupācijas simbolu rādīšana — LSPR karogs; ielu plāksnīte ne vienkārši divās valodās, bet tieši Ļeņina iela; “VEF Sigma” radio; kvasa muca utt. Dabiski sekojot filmas varoņu gaitām, liela daļa simbolu kadrā nenonāktu, taču safilmētais daudz vairāk radītu 1989. gada iespaidu. Otra vilšanās: anakronismi. Nē, 1989. gadā sarkanbaltsarkanais karogs nebija aizliegts. Nē, latvieši nebija tik pārkrievoti, lai Rīgu par stoļicu sauktu. Nē, no kaŗa un izsūtīšanas uz Sibīriju nebaidījās — bija skaidrs, ka ļaunuma un lupatu imperijai gals klāt. Nē, krievu armija bija izvesta no Afganistānas jau 15. februārī. Nē, Rīga nebija tik pārkrievota un latviešu bērni tik stulbi, ka, aizbraucot uz latviskām Cēsīm, sāktu nepazīstamus cilvēkus sveicināt krieviski. Turklāt latviešus un krievus taču parasti var pēc izskata atšķirt (un Guna Zariņa neizskatās pēc krievietes). Pat beigu titros: it kā 1991. gada 21. augustā “tika atzīta Latvijas neatkarība” (ja pareizi atceros rakstīto).

Skatoties viegli bažījos, vai bērniem (9 un 7 gadi) pusotrā stundā nekļūs gaŗlaicīgi, bet nē. Kopumā esot patikusi, turklāt negaidītu apstākļu dēļ — piemēram, interesantas blēņas darītas.

Iztērēto 1,41 Ls nenožēloju, filma visumā tomēr labdabīga, bērnus var vest, taču negaidiet nedz sev nostalģisku sajūsmu: “Jā, tā bija!” — nedz bērniem patiesu priekšstatu par 1989. gadu.

%d bloggers like this: