Hārvijs Veinšteins, un kāpēc ietekmīgi līberāļi biežāk ir dzimumvarmākas


“Ģimene. Tauta. Valsts” iespiedusi manu rakstu, kāpēc ietekmīgi līberāļi biežāk ir dzimumvarmākas. Pārspiežu te.

Hārvijs Veinšteins, un kāpēc ietekmīgi līberāļi biežāk ir dzimumvarmākas

AAV prezidenta kandidāte Hilarija Klintone (no labās), Hārvijs Veinšteins un Klintones kampaņas vadītāja vietniece Huma Abedīna (kuŗas pusšķirtais vīrs šobrīd ir cietumā par nepiedienīgu materiālu izplatīšanu mazgadīgiem) lielākās AAV abortu organizācijas “Planned Parenthood” svinībās 2016. gada oktobrī. Džo Šildhorna / BFA / ”Rex” / ”Shutterstock” foto

Pagājušā nedēļā policija uzrādījusi apsūdzību izvarošanā un citos dzimumnoziegumos vēl nesen varenajam Holivudas filmu producentam Hārvijam Veinšteinam. Apsūdzību maisam gals vaļā paspruka pērn oktobrī, un kopš tā laika atklājies vēl desmitiem citu iespējamu ietekmīgu dzimumvarmāku.

Protams, pastāv nevainīguma prezumpcija, ne katra slikta rīcība likumiski sodāma, “nepareizi paskatījies” nav tas pats, kas izvarošana, un ne katra apsūdzība uzreiz ir patiesība. Bet šoreiz par ko citu — par polītisko orientāciju. Amerikā kopumā labējo un kreiso (republikāņu un dēmokratu, konservātīvo un līberāļu) skaits ir aptuveni līdzīgs, taču Veinšteins ir Dēmokratu partijas lielsponsors un Baraka Obamas un Hilarijas Klintones kampaņas atbalstītājs, un arī no pārējiem iespējamiem dzimumvarmākām liberāļu ir jūtami vairāk nekā konservātīvo. Ja kāds netic, lai patstāvīgi pārbauda pašu līberāļu preses apkopotos sarakstus (“Los Angeles Times” — 98 vārdi; “The New York Times” — 71 vārds) un dalās savā tautas skaitīšanā, kāda bijusi konservātīvo un liberāļu skaita attiecība. Piemēram, “The New York Times” sarakstā liberāļu izskatās reizes trīs vairāk.

Kāpēc tā? Vai tad līberāļiem nebūtu jābūt niecīgā mazākumā, zinot, cik ļoti viņi runā par sieviešu tiesībām, feminismu un varmācības izskaušanu? Nē. Vismaz divu cēloņu dēļ.

Pirmkārt, baudkāre. Līberāļu dzinulis ir baudkāre — un neaprobežota tās apmierināšana. Klasiskie līberāļi sludināja, ka cilvēka brīvība beidzas tur, kur sākas citu cilvēku brīvība, taču mūsdienās līberāļi savai brīvībai nevēlas nekādu robežu, vai runa būtu par bezvainīgu bērnu slepkavošanu abortos, dzīvošanu uz citu rēķina no tiem nodokļos atņemtas naudas vai pavēlēšanu kristīgiem maizniekiem cept kūku homoseksuālistu “laulībām”. Tāpēc līberālis līberālim līberālis: būdams ietekmīgā amatā un ar labām nesodīšanas izredzēm, līberālis savu baudkāri apmierinās arī uz citu līberāļu un vārdos aizstāvētu sabiedrības grupu rēķina, kā to darījis Veinšteins un viņam līdzīgie.

Otrkārt, indulgence. Proti, izjūta, ka pats drīksti grēkot, ja to atsver ar pretējas rīcības sludināšanu un pieprasīšanu no citiem. Turklāt tas nav attiecināms tikai uz dzimumlietām. Piemēram, līberāļi skaļi nosoda sociālo nevienlīdzību, bet paši ziedo skopāk nekā konservātīvie. Vai arī tas, ka cīnītāji pret globālo sasilšanu mēdz konferencēs ierasties paši ar savu lidmašīnu un mēdz dzīvot pat ne villās, bet pilīs. Nupat tieši publicēts pētījums, ka cilvēces izraisītām katastrofālām klimata pārmaiņām ticīgie paši izturas pret vidi nesaudzīgāk nekā skeptiķi. Attiecībā uz Veinšteinu un kompāniju indulgence nozīmē, ka dzimumvarmācība nav bijusi pretstatā, bet rokrokā ar līberālismu un runām par sieviešu tiesībām, feminismu un varmācības izskaušanu.

Njā, būtu es sieviete, kārtīgi pārdomātu, vai palikt vienatnē ar sabiedrībā, bet ne personīgi zināmu vīrieti, kas teicas esam feminists.

Advertisements
%d bloggers like this: