Zinības un rakstniecības mēnešraksts “Austrums”

Pēc jaunākā “Domuzīmes” numura izlasīšanas, lai saglabātu noskaņu un saskaņu, ķēros lasīt zinības un rakstniecības mēnešrakstu “Austrums”. Kas tas tāds? Izdevums, kas iznāca 1885.—1906.gadā un desmit gadu 19.gs. nogalē bija vienīgais latviešu žurnāls. Manās rokās bija nācis 1899.gada 3.numurs (izdevējs un redaktors Jēkabs Velme), ko par pāris latiem iegādājos no kāda ģeografa.

Ar bijību ņēmu rokā dzīvo vēsturi (lai neteiktu — aizvēsturi). Pirmais iespaids: “Austrumam” ir burvīgs vāks, kas pat sīksīkās detaļās simboliski rāda, par ko žurnāls raksta. Viss vecā drukā, protams.

Saturā pārsteidza, cik mūsdienīgs, nopietns un dziļš bijis tāds 19.gs. žurnāls. Andrievs Niedra stāsta “Nespēcīga dvēsele” turpinājumā jau otrā lappusē tēlo tenisa spēli, tad apspriež Ziemeļvalstu literātūru un mākslu, cilvēka svabadu gribu, ticības un dzīves jēgu. Savukārt grāmatu apskatā Niedra izmanto grāmatas iznākšanu par Sokratu, lai iepazīstinātu lasītāju ar Seno Grieķiju, Atēnām, Sokratu u.c. prātniecību. Sudrabu Edžus stāsta “Iz tumšas nomales” beigumā piemin franču aktrisi Sāru Bernāru, kāda ārzemju romāna turpinājumā darbība saistīta ar Spānijas karaļa atteikšanos no troņa 1873.gadā.

“Mākslas un dailes” rubrikā ziņots par Rīgas latviešu teātŗa izrādi “Ceļojums ap zemes lodi 80 dienās”. “Valodas druskas un jautājumi” — lasītājus lūdz iesūtīt nozīmi vārdiem no ‘jādeklis’ līdz ‘jutra’. Interesantas arī reklāmas:

 

Blakus daiļām mākslām žurnālā ir “Dabas zinātnes un sadzīves” rubrika: vai mūsu pieci prāti mums vienmēr patiesību ziņo; zemes ēdāji cilvēki; franču godalgas par labdarību; angļu mākslas kritiķis un patiesības un tikumības sludinātājs Džons Reskins; cīņa pret alkoholismu (likumprojekts Krievijā par pieradušiem dzērājiem); sieviešu jautājums (Amerikas sieviešu klubs lemj, vai dienvidus valstu klubos var iestāties par pilntiesīgu locekli arī nēģeriene — var; Japanē augstmaņu meitu skola; Karaliskais Britiešu Arķitektu Institūts dabūjis par savu locekli pirmo sievieti); vācu sociālists Eduards Bernsteins par sociālisma neizdošanos Lielbritanijā; Šveicijā pie rekrūšu iesaukšanas dienestam derīgu daļa aug, atspēkojot runas, ka cilvēku dzimums un rāses izvirstot.

Gaŗāki raksti par banku nozīmi, mūsu rijējiem un laupītājiem putniem, nolūku dabas attīstībā. “Šis un tas”: Gaujenes Kārlis vēsta, kā žurkas visdrīzāk var iznīcināt. Vajaga sagriezt pudeļu korķus rieksta lielumā, tad stipri sacept sviestā, tā ka sviests viscaur iesūcas. Pēc tam korķu gabaliņus izmētā vietās, kur žurkas visbiežāki staigā.

Labākais numurā, manuprāt, ir Viļa Plutes (Olava) raksti. Vispirms par rakstnieku godalgām, algām un pabalstiem — brīva tirgus apstākļos, kad nevar pilsoņiem atņemt viņu naudu un rēķināties var tikai ar brīvprātīgiem pilsoņu maksājumiem un ziedojumiem. Autors ieteic godalgošanu nodot RLB Zinību komisijas ziņā, algām naudu dabūt, mēreni ceļot laikrakstu cenu, bet pabalstiem — dibinot rakstnieku pašpalīdzības biedrību. Tad par lauku strādnieku aiziešanu uz pilsētām. Olavs to atzīst par dzīšanos pēc patstāvības un brīvības un izmanto, lai ierosinātu savu zemes reformu, kur zemnieki tiktu pie zemes īpašumā. Visbeidzot par amata vīru celšanu biedrībās. Bieži sastopamas divējas vainas: vieni un tie paši turas amatā gadu gadiem; maiņa notiek, vienā rāvienā patriecot visus vecos. Risinājums: pakāpeniska pārmaiņa. Apbrīnojama ir viena cilvēka erudīcija tik dažādās lietās un prasme izklāstīt lietu, apsvērumus un risinājumus viegli saprotamā veidā. Balstoties savā pieredzē, Olavs raksta:

Kas pazīst biedrību dzīvi, tas zinās liecināt, cik daudz tā prasa laika un darba spēka, pat naudas un veselības upuŗus.

Smagi vārdi — un pravietiski, zinot, ka to autors sadedzināja sevi, glābjot latviešu tautu no samalšanas 1.pasaules kaŗa dzirnās.

Žurnāla beigās visādi sīkumi, no kuŗiem lielāko daļu esmu jau minējis. Ir vēstuļnieks — atbildes iesūtītām vēstulēm. Piemēram:

R.Novgorodietim. Nenodarbojieties vairs turpmāk ar dzejošanu.

Un — šachs!

Polītiski “Austrums” ir pilsonisks un latvisks. Jauna Francijas prezidenta ievēlēšana izmantota, lai viņa foto un notikuma piesegā daudzinātu republikas iekārtu. Pārspiests kāda franču kritiķa raksts par tolaik pazīstamo vācu rakstnieku Hermani Zūdermani, paša Zūdermaņa vārdiem rādot viņu par visai nepievilcīgu cilvēku, kam daiļdarbi ir līdzeklis, lai ideoloģiskā nolūkā ārdītu ģimenes institūtu. Gan daiļdarbi, gan publicistika un ziņas iekrāsoti noskaņā, ka latvieši iet uz priekšu un augšu: laukos pārmāc vācu muižniekus, ieņem pilsētas un līdzvērtīgi stājas līdzās citām eiropiešu tautām.

Kā jau teicu, mūsdienīgs, nopietns un dziļš lasāmais. Izskatā, protams, atpaliek no tagadējiem žurnāliem, bet saturā virs mūslaiku caurmēra. Mums bijuši cienīgi senči. Būsim viņu cienīgi.