Latvijas namdaris Vilis Olavs


Latvijas namdaris Vilis OlavsRudenī par latu biju “Valterā un Rapā” nopircis šo izdotu žurnālista Feliksa Krusas biografisku apceri “Latvijas namdaris Vilis Olavs” — papildinātu 1964.g. Amerikā izdotas grāmatas pārpublicējumu. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos. Grāmata nav liela — tikai 160 nelielu lappušu — un ir dāvinājums Latvijas skolām un bibliotēkām. Nopirku trīs apsvērumu iespaidā. Pirmkārt, Vilis Olavs bija gana nozīmīga personība latviešu sabiedriskā dzīvē priekš 1.pasaules kaŗa un kaŗa laikā. Otrkārt, Felikss Krusa radījis labu iespaidu par sevi pēc darbības avīzē “Latvis” un Nācionālā apvienībā. Treškārt, cena.

Kas kārtīgam latvietim būtu jāzina par Olavu? Vismaz divas lietas: pirmkārt, viņš priekš 1.pasaules kaŗa vadīja Rīgas latviešu skolas un ar to būtiski palīdzēja mūsu tautai uzvarēt pārkrievošanu; otrkārt, kaŗa laikā viņš vadīja Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteju, kas rūpējās par simtiem tūkstošiem latviešu bēgļu iztiku, saturēšanu Krievijas plašumos, latvietības uzturēšanu, pārstāvību pret varas iestādēm un faktiski kļuva latviešu priekšparlaments, kur nobrieda 18.novembŗa idejas un paši pasludinātāji. Šaurākas aprindas varētu zināt, piemēram, ka Olavs bijis “Talavijas” studentu korporācijas dibinātājs. Ja pavisam īsi, Olavs, kā ar minēts grāmatas virsrakstā, bija Latvijas namdaris, kuŗš mira īsi priekš nama pabeigšanas, jeb — vēl īsāk — latviešu Mozus.

Katram savs, un arī Olava biografijā katrs gan jau atradīs ko savu, kas piesaista uzmanību ciešāk. Pats piedāvāju vispirms Piekto gadu. Olava atzinums bija:

Cik maz vēl sociāldēmokrati apzinās brīvības nozīmi un cienību, kaut gan runās to cildināja vai katra vārda galā, piedzīvojām brīvības kustības laikā. Valdību bargi sodīja par brīvības ierobežošanu un varas lietošanu, bet paši savus darbabiedrus un citus mazos ļaudis dzina ar varu no darba, apdraudēja viņu dzīvību, izsludināja pret tiem boikotu, izēda tos no vietām un pastrādāja citas varmācības, kuŗas vēl dzīvā atmiņā no daudzinātās brīvības dienām. No valdības prasīja apziņas un vārda brīvību, bet sapulcēs un mītiņos neievēroja ne viselementārākos parlamentiskās brīvības noteikumus. Visvājākais protests pret pārspīlējumiem un mazākās šaubas par utopisko apsolījumu iespējamību bija pietiekams iemesls, lai tādu runātāju no katedras aizdzītu ar svilpieniem, trokšņošanu un pat rupju varu. Žēloties žēlojās par tiesām un citām valdības iestādēm, ka tās lietas neizmeklējot, taisot paviršus spriedumus un izturoties varmācīgi. Gribot negribot vajadzēja ticēt, ka tie visi, kas tik sajūsmināti prata runāt par brīvību un taisnību, paši dos priekšzīmi brīvības un taisnības cienīšanā.Cik maz toreiz saskanēja vārdi ar darbiem, visiem labi zināms. Vajadzēja tikai kaut kam ieminēties: tas un tas ir “tautas” ienaidnieks, varbūt pat spiegs. Tad nebija nekādas izmeklēšanas vai prasīšanas pēc taisnības. Spriedums tiem jau iepriekš gatavs: uguns jumtā un lode krūtīs. Un to apzīmēja ar cēlo vārdu “brīvība”.

Olavam nebija jāgaida, līdz 1917.gadā ienāksies visslepkavnieciskās ideoloģijas augļi, viņš tās būtību izprata jau 1905.gada ziediņos (tiesa, Andrievs Niedra — Jaunās strāvas pumpuriņos). Un tas mazais vārdiņš ‘vēl’ atzinuma sākumā: Olavs redz, kurp ved sociālisti, bet cēlsirdīgi atstāj labošanās iespēju. Jo cienīgāk, ka atzinumu izteicis vīrs, kas pats dabūja sēdēt gadu cara cietumā (protams, kūrortā, salīdzinot ar sociālisma apstākļiem) par skolotāju un zemnieku kongresa lēmumu, partiju programmu un kādas korespondences nodrukāšanu no Jaunjelgavas, kuŗā apvainots kaŗaspēks. Attiecīgo rakstu autorus Olavs tiesai neizdeva, uzņemdamies visu atbildību uz saviem pleciem, un no cietuma iznāca ar neatgriezeniski sabeigtu veselību.

Otrs zibsnis: bēgļu Centrālkomitejas priekšnieka vēlēšanas. Olavam jāizvēlas, izdzīvot pašam vai izdzīvot tautai. Un viņš izvēlas.

Trešais: 1916.—1917.gada maiņā, kad jau sāka plūst brīvākas vēsmas, Olavs ielūdza ievērojamākos latviešu sabiedriskos darbiniekus un laikrakstu redaktorus slepenā apspriedē par to, ka patvaldība drūp, imperijas polītiskā struktūra vairs nevar ilgi pastāvēt un laiks latviešiem uzstādīt polītiskas prasības, kā to jau sākuši poļi. Sapulce deva jaunu degsmi cīnīties par tautas brīvību un vēlāk arī nodibināt Latviešu pagaidu nācionālo padomi (kuŗas uzdevumā Zigfrīds Meierovics nedēļu priekš 18.novembŗa ieguva Lielbritanijas ārlietu ministra Latvijas de facto atzīšanu). Bet Olava spēki ar to bija galā.

Advertisements

Viena atbilde to “Latvijas namdaris Vilis Olavs”

  1. “Domuzīmes” 2017. gada pavasaŗa numurs | Mans zelts ir mana tauta Says:

    […] kā lielinieki būtu dēmokratiskāki par bēgļu organizāciju vadītājiem Vili Olavu, Jāni Čaksti, Zigfrīdu Meierovicu, Jāni Goldmani, Jāni Zālīti, Arvedu Bergu u.c. It kā […]


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: