Priekš simt gadiem — Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas


Ikurāt priekš simt gadiem — 1920. gada 17. un 18. aprīlī — notika Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas, pirmās dēmokratiskās vēlēšanas, kas aptvēra visu Latviju. Vēlēšanas un to iznākumus lieliski aprakstījis Marģers Skujenieks iznākumu grāmatā, tāpēc necik diži padarīšanu neaprakstīšu — lasiet Skujenieku; ja interesē vēlēšanas, ir vērts. Mans pienesums lai ir tas, kā Skujeniekam nav — karte un krāsainums. Diemžēl manā rīcībā nav tālaika pagastu robežu (ja kādam tās ir zināmas, būšu pateicīgs par norādi vai dalīšanos), tāpēc jāiztiek ar pilsētām, miestiem un apriņķu lauku territorijām.

Simt gadu kopš pirmām Rīgas domes vēlēšanām neatkarīgā Latvijā


Šodien aprit apaļš gadsimts kopš pirmām Rīgas domes vēlēšanām neatkarīgā Latvijā, kas notika 1920. gada 18. janvārī. Vairāk nekā pietiekams pamats, lai aplūkotu to norisi.

  • Likumiskais pamats

Iepriekšējā gada augustā Tautas padome pieņēma pagaidu noteikumus par pilsētu domnieku vēlēšanām. Tie noteica, ka:

  1. domes vēlē uz divi gadi;
  2. vēlēšanas notiek katrā pilsētā savā laikā, ko noteic pilsētas valde;
  3. kandidātu sarakstus iesniedz ne vēlāk kā 10 dienu priekš vēlēšanām;
  4. kandidātu sarakstu var iesniegt ne tikai partijas, bet arī jebkādas vēlētāju grupas;
  5. kandidātu saraksts jāparaksta tādam vēlētāju skaitam, kas nav mazāks par pusi no ievēlējamo domnieku skaita;
  6. drošības naudas nav;
  7. kandidātu sarakstus numurē iesniegšanas secībā;
  8. pilsētas valde izsūta katram vēlētājam īpašu vēlēšanu kartīti, kas nepieciešama, lai tiktu pie balsošanas;
  9. vēlētājs balso tik par vēlamo kandidātu sarakstu, bet kandidātus ievēlē saraksta iesniedzēju minētā secībā;
  10. balsošana izpaužas, tukšā papīra lapā ierakstot vēlamā kandidātu saraksta numuru;
  11. barjeras tikšanai domē nav;
  12. mandātus dala pēc lielāko atlikumu metodes (mūsdienās izmantota, piemēram, vietu sadalē Saeimas vēlēšanu apgabaliem un aprakstīta Saeimas vēlēšanu likuma 8. panta otrā daļā);
  13. Rīgā ievēlēs ne vairs 120 domnieku kā 1917. gadā, bet, liekot vērā iedzīvotāju skaita sarukšanu, tikai 90.

Ievērojot tagadējo pašvaldību reformu, interesanti redzēt, kāds kuŗā pilsētā (bez pagastiem!) ar kādu iedzīvotāju skaitu bija domnieku skaits tolaik (iedzīvotāju skaits manis pierakstīts pēc 1920. gada tautskaites):

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Veļu laikā: uz kurieni devās vēlais viesis Jēkabs Timma un uz kurieni doties mums


No Aleksandra Čaka strēlnieku darba “Mūžības skartie” man vistuvākais ir dziedājums “Vēlais viesis”. Saviļņo viss poēmu krājums, bet “Vēlais viesis” tomēr vistuvākais. Jo par Teiku. Jā, Čiekurkalns un Grīziņkalns kā strēlnieku pašpuiku dzimtene pieminēti biežāk, tak ne tik izvērsti. Jā, Teiku uzcēla pēc strēlnieku laika, un tomēr tā apdziedāta. Lūk, kā:

Jēkabs Timma (1896—1915), pirmais kritušais Rīgas latviešu strēlnieks

Septembris. Nakts dzestra. Biķernieki.
..
Tukša Lielā Biķernieku iela,
Tikai viņas sākumā uz stūra,
Tur, kur liepas zilgmē kuplas iekāpj,
Plīv virs bruģa, blakus valgām sētām,
Pāri saulenēm un tukšām vagām,
Plīv kas gaisīgs, ņirbjošs, līdzīgs tvaikam,
Plokot rūtīs, skarot durvju sliekšņus;
Plīv kā stāvs un ilgi, ilgi pētī
Valgo bruģi, kas zem viņa spulgo.
..
Pēkšņi strauji dodas tas uz priekšu
Garām mājām Biķernieku ielā.
Iela guļ kā pirksts uz bezgalību.
..
Un, kad galā Biķernieku ielai
Stāv viņš viens ar pusnakti uz pleca,
Savāds maigums sitas viņam pretī.
..
Un viņš redz — kur kādreiz bija lauki,
Kur kā zēns viņš skraidījis un kāvies,
Tagad mājas, miglains spožums rūtīs.
Bet pa labi, jūt ar visu stāvu,
Tālāk Mazā Biķernieku ielā,
Timmu mājas, vecā tēva celtas,
Pāri pļavai, retos kokos tītas,
Vēl tāpat kā agrāk ceļa malā,
Brūnu miesu, saulē nodegušu,
Maziem, sīkiem, asarainiem logiem,
Lupstājiem un smilgām pakšos. Jūt viņš,
Velts nav bijis viņa tālais gājums
Šurp no kapiem, no zemzemes, pāri,
Pāri sliedēm, pāri Ciekurkalnam,
Pāri ielām, kokiem, gaismas vizmai.
..
Jau viņš pāri jaunai Stirnas ielai,
Garām mājām, kas vēl vāri garo,
Jauniem kokiem, žogu cietsirdībai.
Un tad klāt viņš Timmu māju vārtiem,
Kurus nebija tik sen tas skāris;
Siltas tirpas pārņem viņa roku.
..
Stāj viņš liels un smags kā pati zeme.
Kājas tam kā divi cirvji irdnē.
Galva atmesta pret visu Rīgu.
Skaustu balsta Biķernieku meži.
Plauksta mērcas Linezera dzelmē,
Kur kā puika spēku sev viņš smēlis,
Drēbes veras rudens vējiem pretī,
Grib tos apskaut līdz ar visu telpu.

No Brāļu kapiem gar tagadējo Iekšlietu ministriju, pāri sliedēm pie Čiekurkalna stacijas, pa Vairoga ielu, kur tagad tilts uz Čiekurkalnu. Brīvības gatves un Biķernieku ielas stūrī liepas joprojām, tak bruģi nomainījis asfalts. Valgu sētu vietā tagad daudzstāvenes, un saulenes un tukšas vagas patvērušās tik Aldermaņa dārzniecībā. Pēc pāris lēzeniem pagriezieniem ielas sākumā tālāk Biķernieku iela arī tagad guļ kā pirksts uz bezgalību. Ielas gals — toreiz pie Biķernieku meža, un Teika jau izbūvēta: “Kur kādreiz bija lauki, tagad mājas.” Bet pa labi Mazā Biķernieku iela — tagadējās Ķeguma ielas posms no 7. trolejbusa galapunkta 11. trolejbusa galapunkta virzienā un tālāk. Pāri Stirnu ielai — tātad Timmu mājas bijušas pašā Ķegumielas galā pie Biķernieku meža un jau Purvciemā. Un Linezers! Kur vēl Linezers daiļliterātūrā minēts? Bet te — pašos “Mūžības skartajos”.

Un tātad: kur īsti bijušas Timmu mājas? 1939. gada gruntsgabalu sarakstā Ķeguma ielas beiguposms aprakstīts tā:

Tas pats 1935. gada kartē:

Izskatās, Timmu mājas sadalītas divos zemesgabalos: Ķeguma ielā 43 (116./390. kadastra numurs) un 45 (117.  kadastra numurs). Iespējams, īsto var noteikt pēc radurakstiem, ja reiz “Mūžības skarto” sarakstīšanas laikā tajā saimnieko Jēkaba Timmas brālis. Šobrīd gan 43., gan 45. numurā ir 70. gados uzceltas Purvciema piecstāvenes. Rīgas dome 2015. gadā palaida gaŗām gadsimta gadadienas izdevību iemūžināt pirmā kritušā Rīgas strēlnieka piemiņu Ķegumielā kaut ar piemiņas plāksni, un šobrīd Ķeguma ielā 45 piemiņas zīmes vietā stāv kas cits:

Ķeguma iela 45

Bet, ja gribam skatīt, kādas varētu būt izskatījušās Timmu mājas un izjust to noskaņu, jāpaietas līdz Timmu kaimiņiem Ķeguma ielā 47, kur it īpaši šķūnis atgādina tos laikus:

Ķeguma iela 47

Šķūnis Ķeguma ielā 47

Un kurp mums doties? Pirmkārt, tagad, veļu laikā atkārtot vēlā viesa gājumu, mazākais, no Biķernieku ielas sākuma līdz Timmu mājvietai. Vislabāk vēlāk vakarā, kad rimusies pēcdarba automobiļu straume. Otrkārt, Jēkaba Timmas un citu pirmo kritušo strēlnieku nāves dienā 25. oktobrī (tātad piektdien) 18.00 Brāļu kapos būs piemiņas brīdis.

Logaritmiskā vēsture


Kāda “Logaritmiskās vēstures” raksta illūstrācija

Lasot @akmens čivinājumus, uzgāju emuārus ar neparastu nosaukumu: “Logaritmiskā vēsture”. Nosaukums piesaistīja. Palasīju. Patērētā laika nenožēloju — saturs arī interesants un ne gluži seno laiku vēsturē mācīts. Kļuva mazliet interesanti, ko tur turpmāk rakstīs: šobrīd tikts līdz mūsu ēras 575.—654. gadam. Interesants un, manuprāt, arī trāpīgs pats rakstu veidošanas princips. Labi, neturēšu sveci zem pūra, lūdzu, lasiet paši.

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: gadumija, komūnistu iebrukums un sociāldēmokratu nodevība


Mēneša vidū bija apgrūtināti vākt ziņas un rakstīt, tāpēc momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem rakstīja latviešu avīzes, turpinu tagad — ar 1918. gada 31. decembrī iznākušo latviešu avīžu apskatu.

Pēdējā gada dienā periodika.lv atrodamas “Baltijas Ziņas”, “Sociāldēmokrats”, “Jaunais Vārds”, “Dzimtenes Ziņas”, “Līdums”, “Kurzemes Vārds”, “Jaunākās Ziņas”, otrā frontes pusē “Krievijas Cīņa”. Galvenais, kas notiek, ir komūnistu iebrukums Latvijā, tuvākās dienās kritīs Rīga. Saistībā ar to ne viena vien avīze nākamā preses momentuzņēmumā vairs nebūs atrodama.

Tā kā ir gadumija, laikraksti iespiež ievadrakstus, kuŗos neatkarīgi no savas ideoloģijas atzīst, ka 1918. gads bijis ne kārtējais, bet laikmetu maiņas gads, un izsaka nākamgada vēlmes un prognozes. “Baltijas Ziņas” vēl miera un:

“Līdums” uzmundrina:

“Socīāldēmokratam” Latvija bijusi nebijusi, daiļā nākotne kas cits:

Jaunākās frontes ziņas ir, ka komūnisti ieņēmuši Siguldu un Rīgas sargi atkāpušies uz 1917. gada rudens — 1918. gada sākuma Inčukalna pozicijām, kas esot labi nocietinātas un kuŗas varēšot pavisam droši aizstāvēt. “BZ”:

Savukārt komūnisti (“KC”) ziņo ne tikai par Siguldas ieņemšanu pāris dienu agrāk, bet arī jau par Rīgu:

 

Turklāt Rīga ieņemta par spīti tam, ka to aizstāvējusi arī “baltgvardiskā boiskoutu organizācija, sastāvoša no vairāk simtiem apmācītiem pusaudžiem”. Un latviešu komūnistu vadonis Pēteris Stučka Valkā jau 23. decembrī izsludinājis Rīgas Bruņinieku pilī (tagad — Saeimas nams) 13. janvārī padomju kongresu. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem — pasaules kaŗa pēcvakarā un neatkarības priekšvakarā


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. novembri. Latvijā vācu cenzūra bija kritusi, un iznāca diezgan daudz laikrakstu: vēl nesen vāciskās “Baltijas Ziņas” un Jelgavas “Dzimtenes Ziņas”, latviskais “Līdums”, nule gājumu atsākušais “Baltijas Vēstnesis” un tādas pašas “Jaunākās Ziņas”, Rēzeknē “Jaunō Drywa”, kas tobrīd vēl nezināja, ka klajā laists pēdējais numurs, kā arī Maskavā komūnistu “Krievijas Cīņa”. Avīžu daudz, bet vēl vairāk notikumu: pasaules nozīme tam, ka beidzies pasaules kaŗš, vietēja — ka nobriedusi neatkarīga latviešu valsts. Nedomāju, ka jel kādā simtgadu senas preses apskatā vēl gadīsies tik daudz liekamā. Daudz ziņu līdztekus salikts vairākos laikrakstos, tad parasti iztiku ar to, kas periodika.lv trāpījās pirmā. Šai reizē — “Baltijas Ziņas”.

Pirmā notikumu grupa ir Vācija — sakāve pasaules kaŗā, pamiers un revolūcija.

Mecā, kas tobrīd vēl pieder vāciešiem, dzirksteļu telegrafa stacija uzķērusi sabiedroto virspavēlnieka Ferdinanda Foša tēlegrammu:

Vācu armijas komandieŗa Paula Hindenburga atvadu uzsaukums: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Dr. hist. Juŗa Ciganova un “Tēvijas Sarga” Austroungarija


Septiņgadnieks šodien bija Ādažu poligonā. Bijis varen labi. Pārradās mājās ar visu ko. Arī ar “Tēvijas Sarga” oktobŗa numuru. Ņēmos arī es lasīt. Visvairāk piesaistīja vēsture. Līdz tiku pie Dr. hist. Juŗa Ciganova raksta par jaunāko Austrijas un Ungarijas gadsimtu. Raksts, dabiski, sākās ar Austroungarijas beigām. Te mani satrieca karte:

Turklāt karte bija komplektā ar tai piemērotu skaidrojumu:

..Austroungārija aizņēma ievērojamu Eiropas daļu, un šajā valstiskajā veidojumā ietilpa ne tikai austriešu un ungāru apdzīvotās zemes. Austroungārijas sastāvā bija arī mūsdienu Čehijas un Slovākijas zemes, horvātu, bosniešu un slovēņu teritorijas, daļa no mūsdienu Ukrainas (Galīcija, Volīnija, Aizkarpati), Rumānijas (Transilvānija) un Itālijas (Dienvidtirole).

Kā lai pēc tam tic pārējam rakstītajam??

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Vācija zaudējusi kaŗu


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. oktobri. Šai dienā iznāca diezgan daudz laikrakstu: komūnistu “Krievijas Cīņa”, vācu “Baltijas Ziņas”, “Baltijas Illustrētais laikraksts” un “Dzimtenes Ziņas”, provāciskā “Rīgas Latviešu Avīze” un pilsoniskais “Līdums”.

Galvenā noskaņa: Vācija zaudējusi kaŗu. Mēs, protams, zinām, ka līdz 11. novembŗa pamieram palicis mazāk nekā mēnesis, tak oktobŗa vidū arī vācu kontrolētas avīzes pilnas sakāves:

  • Bulgarija jau padevusies;
  • Austrija strauji vācas laukā no Balkāniem, un tajā ietilpstošās tautas pošas uz patstāvīgu dzīvi;
  • Vācija atkāpjas Rietumu frontē bez citādas gaitas izredzēm un pieņēmusi AAV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu miera noteikumus;
  • Vācijas ieņemtajā Austrumeiropā vietējās tautas — latviešus, ukraiņus, citus — māc smagas bažas par komūnistu iebrukumu, ja vāciešiem būs ieņemtie apgabali jāatstāj.

Tagad sīkāk. “Baltijas Ziņas” vēsta par Bulgarijas padošanos:

Austrija pamet albāņu zemes (Prizreņu, Prištinu) un Dienvidserbiju, un vietējie izmanto izdevību, lai uzšautu aizejošam pretiniekam (pirmā izgriezuma pēdējā rindā trūkst nobeigumā -tāji):

 

Un arī pašai Austroungarijai gals klāt:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

100 gadi 100 kartēs


“Jāņa sētas” karšu apgāds, kur senāk strādāju, pagodināja mani ar ielūgumu uz izdevuma “100 gadi 100 kartēs” vaļā vēršanu Nācionālā bibliotēkā. Sarīkojumā izmantoju iespēju iegūt grāmatu savā īpašumā (paldies, mīļie kolēģi!). Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lepna grāmata ar oriģinālu domu: par katru gadu viena karte, kas vai nu izdota tai laikā, vai stāsta par to laiku. Un blakuslappusē apraksts par karti un attēloto parādību. Vairums karšu no Nācionālās bibliotēkas krājumiem, otrā vietā “Jāņa sētas” kartes. Ierobežoto grāmatas izmēru dēļ kartes lielākoties kārdekļi: vai nu fragments, vai samazinātā mērogā. Ja grib pilnu mantu, jāiet uz LNB.

Lieliskākās kartes nav iespējams objektīvi noteikt, jo papildus kartografiskai kvalitātei izšķirīga nozīme ir personīgiem apstākļiem: kādas ir lasītāja intereses un ko viņš ir redzējis vai nav. Tāpēc dalīšos paša domās.

Pirmkārt, karšu izvēle. Kopumā sniedz labu priekšstatu par latviešu tautas un kartografijas gaitām pēdējā gadsimtā. Ja grāmatu būtu gatavojis es, apsvērtu ielikt 90. gadu sākumā pirmo “Jāņa sētas” Rīgas karti (bija tāda tumši zilos vāciņos, atceraties?), kas kļuvusi vērtīga ne tikai ar informāciju, kur toreiz kādi kantoŗi mita, bet arī tālaika reklāmām, kas šobrīd šķiet mazliet smieklīgas. Tāpat 90. gadu sākumā aprakstos pieminēts, tak kartes veidā nav ielikts pirmais “Vade mecum” apgāda autoceļu atlants (atceraties — lillā vākos?). 1987. gada aprakstā nebūtu licis 1989. gada mītiņu foto, bet 1987. gada 14. jūniju pie Brīvības pieminekļa — ir tak foto, ir dalībnieki, var tak dabūt. Latvijas laika beigām būtu apsvēris pēdējo autoceļu atlantu (dzeltenīgos vākos; atceraties, tam atmodas laikā bija faksimilizdevums?) un pēdējo Mantnieka Rīgas karti, kur redzams, cik izbūvēta bija Rīga 30. gadu nogalē un cik skaistas nākotnes izredzes bija. 1931. gadā būtu ļoti gribējis pēdējo Latvijas laika Saeimas vēlēšanu karti, kas lieliski rāda partiju sadrumstalotību, polītiskās, reģionālās, ticības un tautību īpatnības.

Ar zināmu gandarījumu atradu grāmatā vienu savējo karti (kas bijusi mana ideja un kuŗas tapšanā piedalījos) — ES iestāšanās nobalsošanas karti. Ja kāds nezina, izspļauta tautību kartes kopija. No citiem atradumiem varu minēt, ka divās kartēs attēlots vācu kaŗalaika Bērzupes—Džūkstes dzelzceļš, savukārt 1963. gada kartē starp Pilteni—Ugāli—Ventspili parādīts kaut kāds Ugāles rezervāts.

Nobeigumā kartes, kas mani piesaistīja visvairāk:

  • 1976. gada lapā ielikta Rīgas 1977. gada 1:10000 topografiskā karte. Atceros, 90. gadu sākumā kā tāda redzēju aizsargu priekšnieka Jāņa Rības kabinetā Matīsa ielā, un Rīga ar pusceltu Imantu un Purvciemu, bez K. Ulmaņa gatves un Salu tilta un ar salām ap Kojusalas grāvi joprojām šķiet pētāma un pētāma;
  • 1940. gadā ielikta SPRS Augstākās padomes vēlēšanu apgabalu karte. Saprotu, vēlēšanas bija bezjēdzīgas, bet es Latviju vēlēšanu apgabalos sagrieztu jēdzīgāk — un ne tāpēc, ka man ir dators un kalkulātors;
  • 1934. gada 1:25000 Ādažu poligona karte, ko interesanti salīdzināt ar mūsdienām;
  • 1919. gadā ielikta Brīvības cīņu karte, kas izceļas ar īpatnu cīņu attēlošanas veidu un drīzāk ir uzskates līdzeklis klāt pieliktajiem cīņu posmu aprakstiem.

Burvīga grāmata, paldies “Jāņa sētai” un Nācionālai bibliotēkai par kā tāda izdošanu! Viena no diviem vērtīgākiem šīgada grāmatu ieguvumiem. (Otra ir “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (paldies dzimtajai fakultātei!), ko pa vaļasbrīžiem lasu, bet gala vēl neredzu.)

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: vācu atkāpšanās un sarkanais terrors


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. septembri. Tas bija svētdiena, un, spriežot pēc Nācionālās bibliotēkas digitālizējumiem, iznāca tik trīs izdevumi: komūnistu “Krievijas Cīņa”, vācu “Baltijas Illustrētais laikraksts” un pilsoniskais “Līdums”.

Visvieglāk tikt galā ar “BIL”, kas vācu propagandas garā iespieda Latvijas un Igaunijas skatus, kā arī fotoattēlus par Vācijas dzīvi. 15. septembrī tas publicējis ģeografa aci piesaistošus pilsētu aerofotouzņēmumus. Lūk, Tukums un Valka:

Lūk, Valmiera un Cēsis:
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: fronšu grieži


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. augustu. Šajā dienā iznākušās avīzes dalāmas vairākās grupās. Pirmkārt, komūnistu “Krievijas Cīņa” Maskavā. Otrkārt, vāciskās “Baltijas Ziņas”, “Dzimtenes Ziņas”, “Baltijas Illustrētais Laikraksts” un “Rīgas Latviešu Avīze” vācu ieņemtā Latvijā. Treškārt, latviskās — “Līdums” Valkā un “Atvase” Charkivā.

Būtiskākais “Krievijas Cīņā”: komūnisti sajutuši fronšu griežus — ka vācieši sākuši zaudēt Rietumu frontē (un tāpēc var pavērties iespēja atmest Brestas mieru un iebrukt zemēs, ko vācieši tobrīd sargā no komūnistiem) un ka antikomūnistu uzbrukums tobrīd galvenajā Krievijas pilsoņu kaŗa frontē Pievolgā apsīcis. “Krievijas Cīņa” pārstāsta b. Kameņeva runu Maskavas padomes plenārsēdē, kur tas runā par vācu atkāpšanos un Vācijas armijas sabrukumu. Tāpat “KC” iespiež jūsmīgu ievadrakstu par angļu, čechu un slovaku, un balto apturēšanu. Komūnistu ģenerāluzbrukums sāksies vēl tikai 5. septembrī, bet gaisotne jūsmīga jau augusta vidū:

 

Dzirdēts mīts, ka komūnisti vienīgie bija par tautu pašnoteikšanos (vai vismaz solīja to), tāpēc latviešu strēlniekiem neesot bijis citas izejas, kā cīnīties viņu labā. Tik nez kāpēc “Krievijas Cīņa” Somijas ziņas liek nevis ārzemju, bet okupēto zemju slejā, kaut komūnisti Somijas neatkarību it kā taču atzinuši vēl 1917.—1918. gadumijā. Un runā par somu baltgvardiem — gluži kā par tiem, kas pie Jekaterinburgas, Simbirskas un Kazaņas:

Savukārt progresīvās cilvēces pārvaldītā pasaules daļā cīnās par racionālu darbspēka izmantošanu un pret viltusziņām:

 

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Vācijas pēdējie mēneši


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. jūliju, kad laikrakstu gadījies visai maz, jo tā bijusi pirmdiena — un nedēļas nogalē vairums avīžnieku un iespiedēju atpūšas. Galvenās noskaņas divas: iekšzemē — Latvija atkopjas no kaŗa; ārzemēs — Vācija pēdējiem spēkiem kaut ko vēl cenšas, bet sakāve kaŗā jau glūn.

Nācionālā bibliotēkas krājumos atrodamas trīs 1918. gada 15. jūlija avīzes, visas vācu vācu ieņemtā Latvijā: “Baltijas Illustrētais Laikraksts”, “Baltijas Ziņas” un “Rīgas Latviešu Avīze”. “BIL” gadījušās retākas lietas: fotoapraksts par Roņu salas dzīvi, arī Latvijas un Igaunijas — un vācu ieņemtās Pleskavas — ļaužu tipi:

“Baltvijas Ziņas” pilna vācu vēstu — par Rietumu fronti, kur beigusies pavasaŗa uzvaru jūsma, un citām kaŗa jomām, par reichstāga darbu, par grāfu runām, vācu labā iekrāsotas ārzemju ziņas, bet arī, ka Vācijā divreiz mēnesī ieviestas bezgaļas nedēļas. Krievijā turpinās pilsoņu kaŗš, un nupat sakauta sociālistu revolūcionāru sacelšanās pret komūnistiem:

Latvijā jaucas trūcība un dzīves atjaunošanās. Rīgas jūŗmalas ēku saimnieki aicināti pieteikties un savest kārtībā namus, citādi vācu varas iestādes nesargās no ugunsgrēkiem un zagļiem. pasludināta 1918. gada ražas apķīlāšana: to nedrīsktēs brīvi pārdot, bet tikai apriņķu priekšniekiem. Aizliegts lopus ēdināt ar cilvēkiem derīgu uzturu. Šogad šķiet neticami, bet tirgū ir zemenes — un trūkst pircēju, jo trūkst cukura. Doti īsi un vienkārši padomi pret asinssērgu:

Rīgā aizliegts pirkt zivis no zvejniekiem:

Rīgā ne no labas dzīves ir ārstu pārpilnība:

Bet, kā jau teicu, starp grūtībām dzīve tomēr atjaunojas. Latviešu teātŗi sniedz izrādes un viesizrādes, Liepājā koncertē Afrēds Kalniņš. Atjaunota vilcienu satiksme starp Rīgu un Daugavpili. Jā, brauciens ilgst gandrīz diennakti, tak tik un tā tas labāk, nekā Daugavas ūdensceļš vai zirgu satiksme:

Rīgā notiek biškopības kursi, kuŗos piedalās dravnieki nākamības Teikā un citās interesantās vietās:

“Rīgas Latviešu Avīze”, kaut provāciska, tomēr ar stiprākām vietējības iezīmēm par “Baltijas Ziņām”. “RLA” iespiedusi Vācijas miera prasības, no kuŗām pēc četriem mēnešiem ne kripatas nepaliks pāri:

Somi, sekmīgi iznīcījuši brīvību no Krievijas un komūnistiem, sākuši savas valsts izbūvi:

 

Tiesa, spriežot pēc Helsinku žīdu kopienas ziņām, žīdiem ne pārāk draudzīgā “RLA” kaut ko pārspīlē vai putro. Gan jau Somijas dokumentos var noskaidrot patiesību, bet izskatās, ka runa par bijušās Krievijas pavalstniekiem vispār.

Sociālistu revolūcionāru sacelšanās, tās apspiešana un izmantošana sarkanā terrora pastiprināšanai lasāma arī “Rīgas Latviešu Avīzē”:

 

 

“RLA” tāpat ziņo par Latvijas atjaunošanu:

Rīgas un Daugavas ģeografija tobrīd ļauj Katrīndambī prāmjiem grimt:

Cik saprotu, runa par šo vietu:

Bet Teikā? Ne tikai bites, bet arī pļavas:

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Latvija atkopjas


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. jūniju, kad laikrakstu gadījies visai daudz, tāpēc apskats tikai tagad. Galvenā noskaņa: Latvija atkopjas no kaŗa. Tik daži mēneši pagājuši kopš komūnistu padzīšanas, valda vācu okupācijas vara, tomēr ir miers, un Latvija atkopjas. Brīvākajā latviešu laikrakstā “Līdums” kāds pirmā lappusē pat optimistiski paziņo:

Mūsu zemē viņš (Krievija — R.E.) vairs neatgriezīsies un tiešo kaŗa troksni šinī kaŗā (uzsvērts tekstā — R.E.) mēs, acīm redzot, vairs nedzirdēsim.

Pēteŗpilī ieradušies latviešu bēgļu pilnvarnieki pārņemt bēgļu lietas un palīdzēt atgriezties tēvijā:

Jo kuŗš gan bēglis necenšas atgriezties mājās, kolīdz iespējams? Tiesa, puskomūnistiskā “Dienas Lapa” Pēteŗpilī biedē no bēgļu repatriācijas un gānās par galēji labējiem gluži kā mūsdienās:

Vasara priekš simt gadiem nav sākusies tik jauki kā šogad, tomēr vācieši laikus izdod Jūŗmalas mazgāšanās noteikumus: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Latvija atkopjas, komūnisti zaudējuši Ukrainu un cīnās pret viltusziņām


Aizņemtības dēļ nesagatavoju īstā dienā, 15. maijā, labojos tagad: ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem — šoreiz maija vidū. Ar vieglu pārsteigumu atklāju, ka 1918. gada 15. maijā iznācis padaudz avīžu. Vācu ieņemtā Latvijā līdzās ierastajam Zemnieku savienības “Līdumam” un provāciskajai “Rīgas Latviešu Avīzei” klāt nākušas “Baltijas Ziņas” un “Baltijas Illustrētais Laikraksts” — un Latgalē iznāk “Jaunō Drywa”. Savukārt komūnistu pārņemtajā Krievijā blakus oficiālajai “Cīņai” turas “Dienas Lapa”.

“Baltijas Illustrētais Laikraksts” patiesībā ir vācu propagandas žurnāls. To aizpilda fotoattēli par vācu armijas uzvarām un Vācbaltijas (Igaunijas un Latvijas bez Latgales) skati. Katram attēlam paraksts trīs valodās, turklāt vāciski lielākiem burtiem nekā igauniski un latviski. Kādā lappusē ievietota Rietumu frontes karte, kur vācieši pēdējiem spēkiem gan laužas uz priekšu pie Ipras, tak sabiedroto fronti izšķirīgi pārraut nespēj:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: vācieši uzbrūk Rietumos un nostiprinās Austrumos


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1918. gada 15. aprīli. Tas iekritis pirmdienā, tāpēc iznāk vien “Rīgas Latviešu Avīze”. Visa Latvija vācu varā, noslēgts miers ar Krieviju, bet uzsvērtiem burtiem iespiestas ziņas par vācu lieluzbrukuma panākumiem Rietumu frontē. Vēstīts arī par vācu valdības atgādinājumiem lielinieku valdībai:

  • pirmkārt, ievērot Brestas miera līguma 6. pantu un nekavējoties noslēgt mieru ar Ukrainu. Lielinieki uz šo atbildējuši, ka piedāvājuši Ukrainas Radai sarunas Smoļenskā, bet ukraiņi klusējot, tālab ārlietu komisāriāts lūdzot vācu valdību pabudināt Ukrainu, lai tak kaut ko saka;
  • otrkārt, ievērot Brestas miera līguma 5. pantu un tūlīt pārvietot krievu kaŗa kuģus uz savām ostām vai atbruņot. Tā kā runa galvenokārt par somu ostām, vācu valdība patur sev tiesību kopā ar Somiju lietot līdzekļus pēc saviem uzskatiem.

Cita ziņa vēsta, ka Vācija un Ukraina ieņēmusi Charkivu. Vēl cita — ka turki virzās uz Karsu, kas līdz ar Batumiem un Ardahanu Brestas miera līgumā atdota Turcijai. Vēl cita:

Ukraina gan protestē, bet tai trūkst spēka kam vairāk. Tāpat “RLA” publicē vācu marionešu savienotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmu salas Zemes padomes sastāvu. Tajā ietilpst arī Rīgas pašvaldības deleģētie Andrejs Krastkalns, Frīdrichs Veinbergs un Konstantins Pēkšēns. Nākamā Teikā pretī nākamai 45. vidusskolai daudz zemākas rūpes:

“Paradīze 89”


Diemžēl filma nav grāmata, un manā rīcībā nav filmas kopijas, ko tīt šurp turp un apstādināt pēc vajadzības, lai varētu uzrakstītu visu, ko gribētu. Tāpēc rakstu, kamēr iespaidi vēl svaigi. Gan jau kaut ko aizmirsīšu, tak mazāk, nekā rakstot vēlāk. Tātad — esmu noskatījies “Paradīzi 89”, turklāt skatīšanās izvērtās mazliet lielākā piedzīvojumā, nekā biju gaidījis. Bet tā ir ārpusfilmas lieta, par ko varbūt varētu atsevišķu ierakstu. Īsumā: filma nav slikta, tomēr esmu vīlies. Turklāt divēji — gan satura, gan, ja tā var teikt, noformējuma ziņā.

Proti, pirmā vilšanās gaidīja jau pirmos kadros: tūlīt pēc ziņas, ka filma ir Latvijas Republikas gadsimta svinību daļa, sākās un visu filmu ilga totāla divvalodība ar titriem krieviski. Jāatzīst, nebiju gaidījis tādu spļāvienu latviešu valodai un Latvijas valstij tās simtgadē. Otrs līdzīgs spļāviens gaidīja beigās: kad rādīja filmas tapšanā iesaistīto vārdus, sveštautiešu (ārzemnieku?) vārdi nebija iztulkoti latviski, piemēram, Mantas Karsokas, Sergey Petrov, Michael Kuga (šie ir paraugi, ne īstie vārdi, kas aizzibēja; kā jau teicu, man diemžēl nav iespējas aiztīt filmu līdz īstai vietai un citēt precīzi). It kā latviešu valodā nebūtu svešvalodu īpašvārdu atveidošanas kārtības, īpaši no leišu, krievu un vācu valodas!

Satura ziņā vispirms ieskatam jāmin paša stāvoklis 1989. gada vasarā. Bija 15 gadu, biju LNNK un aktīvi apmeklēju atmodas notikumus, jūliju pavadīju skolēnu “Alfas” nometnē Kuldīgā un iejutos latviskas mazpilsētas sabiedriski polītiskā dzīvē.

Lūk, attiecībā uz saturu diemžēl arī divas vilšanās. Pirmā: pārspīlēta vēlīnas krievu okupācijas simbolu rādīšana — LSPR karogs; ielu plāksnīte ne vienkārši divās valodās, bet tieši Ļeņina iela; “VEF Sigma” radio; kvasa muca utt. Dabiski sekojot filmas varoņu gaitām, liela daļa simbolu kadrā nenonāktu, taču safilmētais daudz vairāk radītu 1989. gada iespaidu. Otra vilšanās: anakronismi. Nē, 1989. gadā sarkanbaltsarkanais karogs nebija aizliegts. Nē, latvieši nebija tik pārkrievoti, lai Rīgu par stoļicu sauktu. Nē, no kaŗa un izsūtīšanas uz Sibīriju nebaidījās — bija skaidrs, ka ļaunuma un lupatu imperijai gals klāt. Nē, krievu armija bija izvesta no Afganistānas jau 15. februārī. Nē, Rīga nebija tik pārkrievota un latviešu bērni tik stulbi, ka, aizbraucot uz latviskām Cēsīm, sāktu nepazīstamus cilvēkus sveicināt krieviski. Turklāt latviešus un krievus taču parasti var pēc izskata atšķirt (un Guna Zariņa neizskatās pēc krievietes). Pat beigu titros: it kā 1991. gada 21. augustā “tika atzīta Latvijas neatkarība” (ja pareizi atceros rakstīto).

Skatoties viegli bažījos, vai bērniem (9 un 7 gadi) pusotrā stundā nekļūs gaŗlaicīgi, bet nē. Kopumā esot patikusi, turklāt negaidītu apstākļu dēļ — piemēram, interesantas blēņas darītas.

Iztērēto 1,41 Ls nenožēloju, filma visumā tomēr labdabīga, bērnus var vest, taču negaidiet nedz sev nostalģisku sajūsmu: “Jā, tā bija!” — nedz bērniem patiesu priekšstatu par 1989. gadu.

“Nezināmā Kaŗa Vēsture”


Deviņgadnieks gada nogalē lūdza, ka gribot šogad pasūtināt un lasīt žurnālu “Nezināmā Kaŗa Vēsture”. Pārliecināja vecākus izmēģināt. Šogad laiku pa laikam atcerējās, ka tāda lieta bijusi, un vaicāja, kur žurnāls. Nebija. Pēc kāda laika arī vecāki tapa viegli tramīgi. Beigās tomēr marta sākumā saņēmām. Deviņgadnieks izrāva cauri pirmais. Nu arī es esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Kā bija gaidāms, gandrīz viss numurs tulkots no ārzemju mātesžurnāla. Saturā ietilpa:

  • dažādu laiku kaŗošanas ainiņas lielfoto veidā;
  • dažādu kaŗa lietu apraksti —
    • Korejas kaŗš;
    • Staļingradas kauja;
    • Maratonas kauja;
    • vācu triecienvienības vēlīnā 1. pasaules kaŗā;
    • indiāņu šifrētāji 2. pasaules kaŗā;
    • Aitiopijas pilsoņu kaŗš;
    • “Ju 87” pikējošais bumbvedējs;
    • kaŗa relikvija — tabakdoze no Napoleona zirga naga.
  • vietējā rozīnīte — latviešu izdevumā Juŗa Ciganova raksts par latviešiem Krievijas Imperijas armijā (ne strēlniekiem!), īpaši 1. pasaules kaŗa sākumā Austrumprūsijā.

Kopumā labi. Bet! Rakstos par kaŗiem pēc 2. pasaules kaŗa kreisa, komūnistus attaisnojoša pretrietumu piegarša. Piemēram, Korejas kaŗa rakstā nopietni pārstāstīta komūnistu Ķīnas propaganda, it kā miljoni “mazo zaļo cilvēciņu”, ko Ķīna meta kaŗā, bijuši brīvprātīgie. Ka “Ziemeļkorejā attieksme pret amerikāņiem joprojām ir naidīga, un vismaz daļēji tas izskaidrojams ar atmiņām par nežēlīgo bombardēšanu Korejas kaŗa laikā” — it kā komūnistu režīma saukļi būtu vienkāršo korejiešu domas. Attaisnotas un mazinātas Staļinlaika veselu tautu deportācijas:

1937. gadā viņam [nākamam Ziemeļkorejas ārlietu ministram — R.E.] kopā ar ģimeni pēc Staļina rīkojuma nācās pārcelties uz Uzbekistānu, jo padomju līderis bažījās, ka nacionālās minoritātes var kļūt par “piekto kolonnu”.

Līdzīgi Aitiopijas rakstā. 70.—80. gadu asiņainais diktātors Mengistu Haile Mariams esot bijis “ārkārtīgi pretrunīgs cilvēks”. Tad jau līdzīgi par pretrunīgu varētu saukt Ļeņinu, Staļinu, Hitleru, Mao, Polu Potu… Un viņa ļaunumā īstenībā vainojami ļaunie baltie amerikāņi:

Taču simpātijas pret pilsoņtiesību cīnītājiem un neapmierinātība ar to, kā ASV attiecas pret afroamerikāņiem, lika viņam pievērsties marksismam.

Un ar tikpat cēliem nodomiem kā jau minētiem sociālistiem:

Nonākot pie varas, Mengistu vīzija bija veidot strauji attīstošos strādnieku valsti, kas varētu kļūt par paraugu gan Āfrikai, gan citām jaunattīstības valstīm.

Labi, šim gadam pasūtināts, un lasīšu arī turpmākos numurus. Bet, ja tādas lietas kā Korejas un Aitiopijas rakstā atkārtosies, nākamgad vairs nepasūtināsim.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: dzīve vācu varā


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1918. gada 15. martu. Pirmais mēneša vidus, kad visu Latviju ieņēmis vācu kaŗaspēks. Komūnistu avīzes, protams, beigušas iznākt, toties atsācis gaitu komūnistu slēgtais “Līdums” — joprojām Zemnieku savienības Oto Nonāca vadībā. Komūnistu varā neiedomājama lieta: “Līdums” piesardzīgi, tomēr uzdrošinās iebilst pret vācu propagandu, it kā Baltija būtu vācu zeme. Tiek ziņots, ka latgalieši jaunajai varai iesnieguši lūgumu apvienot savu zemi ar pārējo Latviju:

Bez Rīgas latviešu teātŗa atjaunojusi savu darbību arī Latviešu opera, tiek kupli apmeklēts Zemnieku savienības Miķeļa Valtera lekciju cikls par mākslu, sociāldēmokrats Teodors Līventāls “Līdumā” var mierīgi iespiest aicinājumu pēc Latvijas zinātniskās bibliotēkas arķīva dibināšanas. Diemžēl nopietni saslimis 32 gadus vecais rakstnieks Eduards Vulfs, kuŗš mirs 1919. gada sākumā:

Līdzīgi kā 2. pasaules kaŗā pēc komūnistu padzīšanas atklājas sarkanā terrora šausmas:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Kā notika vēlēšanas Padomju Savienībā un citi raksti


Krievijas neatkarīgie vēlēšanu vērotāji “Golos” (“Balss”) ielikuši 1984. gada emigrantu žurnāla “Forum” rakstu par to, kā notiek vēlēšanas Padomju Savienībā. Kā golosieši raksta, šī materiāla vērtība ir dokumentālā padomju vēlēšanu sistēmas darbības aprakstā, kas ļauj labāk saprast Krievijas vēlēšanu sistēmas saknes.

Pats piebildīšu, ka arī citi žurnāla raksti — par tautību lietām, PSKP ģenerālsekretāru maiņu u.c. — varētu būt uzmanības vērti, īpaši zinot turpmāko vēstures gaitu.

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: pusnedēļa, priekš Vācija ieņems Vidzemi un Latgali


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1918. gada 15. februāri. It kā tas pats, kas janvāŗa vidū: vācu un krievu fronte pāršķēlusi Latviju uz pusēm, vāciešiem Kursa, Zemgale, Sēlija un Rīga, krieviem Vidzeme un Latgale, frontē mierīgi, krievu pusē komūnisti nostiprina varu, vācu pusē latvieši velk okupācijas dzīvi. Tomēr mēs ar nākotnes pieredzi zinām, ka tās ir pēdējās tādas dienas. Tūlīt, tūlīt, 18. februārī vācieši dosies uzbrukumā pret komūnistu demorālizēto Krievijas armiju un zibenīgi un priekšzīmīgi ieņems visu Latviju (uzbrukumu lieliski aprakstījis ģenerālis Pēteris Radziņš).

Tāpēc latviešu avīžu apskatu sākšu ar vācu pusi, kur 15. februārī iznāca “Rīgas Latviešu Avīze”, varbūt kas zīmīgs gadās. Kas to būtu domājis, tai pirmā lappusē galvenais raksts:

Un vēstījums tāds:

Kad nu Krievija atteikusies no Rīgas un Kurzemes atpakaļiekaŗošanas un priekš tādas arī tagad ir pārāk nespēcīga, tad vienīgais ceļš uz latviešu tautas apvienošanu ir tas, ka vācu kaŗa pulki ieņem arīdzan tos latviešu apgabalus, kuŗi vēl atrodās zem krievu valdības, proti Vidzemi un Latgali. [“RLA” uzsvērumi — R.E.]

Ha, tātad Vācija gatavo latviešu sabiedrisko domu savam uzbrukumam. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: komūnisti nostiprina varu


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1918. gada 15. janvāri. Periodika.lv piedāvā vairākas šai dienā iznākušas avīzes. Krievu frontes pusē ir komūnistu “Brīvais Strēlnieks” un Maskavas “Gaisma”. Kas tā tāda, un kur palicis vēl priekš mēneša iznākušais Zemnieku savienības “Līdums” un nācionālo kaŗavīru “Laika Vēstis”? Pareizi, progresīvās cilvēces avangards nostiprina dēmokratiju un palīdzējis tautai atbrīvoties no galēji labēju viltusziņu un nācionālisma un citas naida runas plūdiem. Zemnieku savienībai tomēr mācības nav bijis, un tā izmantoja valodas barjeru un citādas vietējās tautvaldības prioritātes un Maskavā gadumijā sāka izdot “Gaismu”:

Gluži kā cara laikā, kad izdot latviešu avīzes Krievijā reizēm bija vieglāk nekā Latvijā pašā. Jā, komūnisti nostiprina varu, tomēr līdz pilnīgai kontrolei vēl nav tikuši. “Gaisma” ir vienu soli no neatkarīgas Latvijas valsts prasības:

Jauno avīzi piesūtīs visiem slēgtā “Līduma” pasūtinātājiem:

Idejiski “Gaisma” aicina apvienoties zem latviešu Nācionālpadomes karogiem, kaut atzīst, ka tai nav tobrīd izšķirīgās varas — durkļu. Cik jaušams, informācijas avoti jaunajam laikrakstam vēl ir trūcīgi, tāpēc ziņu pamaz. Tomēr svarīgākais ir. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Arī krievu laikā bija izvēle


Izvēle bija arī krievu laikā. Mans tēvs izvēlējās nestāties komūnistos, tāpēc netika augstāk par docentu un tālāk par sociālistiskām valstīm.

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: pirmais baigais mēnesis


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. decembri. Periodika.lv piedāvā vairākas šai dienā iznākušas avīzes: krievu frontes pusē komūnistu “Brīvo Strēlnieku”, Latviešu zemnieku savienības “Līdumu”, Latvju kareivju nācionālās savienības “Laika Vēstis” un pilsonisko “Baltijas Vēstnesi”; vācu pusē Jelgavas “Dzimtenes Ziņas” un “Rīgas Latviešu Avīze”.

Svarīgākais ir, ka apritējis mēnesis kopš komūnistu apvērsuma. Sagrābuši varu, taču zaudējuši Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, komūnisti apmetuši kažoku otrādi un un nu visiem spēkiem nogāna Satversmes sapulci, lai attaisnotu tās padzīšanu. “Brīvais Strēlnieks” lepni iespiež mēnesī izdarītā sarakstu un arī jaunākos lēmumus:

 

Visi ar komūnistu izrīkošanos nav mierā, un Krievijas (“Brīvajam Strēlniekam” — iekšzemes) ziņas lielā mērā izvērtušās pilsoņu kaŗa vēstīs. Vēl diezgan liels sajukums, tomēr rodas iespaids, ka ziemeļos un rietumos sarkanie, dienvidos un austrumos baltie. Frontē toties pamiers.

Pavasaŗa brīvības viļņa atlieka ir rubrika “Partiju dzīve” (daudzskaitlī), taču “BS” ziņo tikai par komūnistiem: Valmierā 27.—28. decembrī notiks partijas konference, lai izspriestu sagrābtās varas izmantošanu.

“Līdumā” pāri pirmai lapai uzsaukums:

,

tomēr avīze pārpublicē komūnistu valdības vēstis un uzsaukumus, kā arī savas ziņas par Smoļnas valdības darbiem:

 

Vēl “Līdumā” pagaŗi apraksti, kā komūnisti izmanto latviešu strēlniekus represijām pret citādi domājošiem. Laikraksts ziņo arī par Valkas domes sēdi. Pilsēta tobrīd vēl nav sadalīta latviešu un igauņu daļā, domē vairākums latviešiem, igauņi nav ar to mierā, un abu tautu domnieki sēdē pieklājīgi ķīvējas.

“Laika Vēstis” plašāk vēsta par Krievijas Satversmes sapulces locekļu apspriedi, kas bruņotam komūnistu spēkam pretī spēj likt vien skaļus vārdus:

“Baltijas Vēstnesis” ziņo, kā komūnisti, sagrābuši varu, vēršas ne tikai pret Krievijas Satversmes sapulci, bet arī pret Latvijas. Bija iecerēts vietējo Satversmes sapulci vēlēt ap gadumiju un tai sanākt 1918. gada sākumā.

“Dzimtenes Ziņas” visiem spēkiem raksta, cik labi klājas Vācijai un cik slikti Antantei, tomēr spiesta atzīt, ka angļi ieņēmuši Jeruzalemi. Atgādinot, ka arī lielu kaŗu laikā rīdzinieku sadzīve rit uz priekšu, no astoņām “Rīgas Latviešu Avīzes” lappusēm 4,5 aizpilda sludinājumi. Nākamā Teika vēl ir galīga nomale:

 

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzina: Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu iznākumi Latvijā


Rakstu rakstu par migrāciju saistībā ar Latvijas saimniecību un dēmografiskām izredzēm, tomēr jāpārtrauc. Jo tieši priekš apaļiem simt gadiem Latvijā notika Krievijas Satversmes vēlēšanas. Tāpēc pārpublicēju, ko esmu iepriekš licis emuāros par šo vēlēšanu iznākumiem Latvijā.

Mans zelts ir mana tauta

Sākumā bija karte.

KR SS 1917

Un karte mani pamudināja turpmākam. Bet vispirms laikam jāpaskaidro. Šī ir Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu karte. 1917.gadā pēc cara gāšanas tika nolemts, ka turpmāko valsts iekārtu noteiks satversmes sapulce. Bet pusmēnesi priekš tās vēlēšanām varu sagrāba komūnisti (Ļeņins&Co). Viņiem Satversmes sapulce vairs nebija vajadzīga un bija bīstama. Vēlēšanām vēl ļāva notikt — draudu, iebiedēšanas un izrēķināšanās gaisotnē. Kad kļuva skaidrs, ka komūnisti Satversmes sapulcē ir mazākumā (22% balsu), un jaunievēlētais parlaments centās sākt darbu, to vienkārši padzina.

Kartē izceļas Vidzemes guberņa, kur bija visaugstākais lielinieku vēlētāju īpatsvars. (Tobrīd igauņu apdzīvotā guberņas ziemeļu daļa jau bija pievienota Igaunijas guberņai, bet šī nav liela kartes kļūda.) Latvija tolaik bija sadalīta. Vispirms jau trīs guberņās. Vidzemes guberņā ietilpa Rīga un Vidzeme, Kurzemes guberņā Kursa, Zemgale un Sēlija. Latgale ietilpa Vicjebskas guberņā kopā ar baltkrievu zemēm. Gandrīz visa Kurzemes guberņa bija vācu ieņemta, un tur vēlēšanas nenotika. Tāpat Rīgā un lielākajā daļā Rīgas apriņķa. Pārējā Vidzemē vēlēšanas notika…

Skatīt ziņu 757 more words

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: komūnistu apvērsuma atainojums presē


Turpinot mēneša vidus momentuzņēmumus, ko likteņgriežos rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem, atkāpjos no mēneša vidus, lai pievērstos svarīgākam notikumam: lielākajai ģeopolītiskai katastrofai pasaules vēsturē — 1917. gada 7. novembŗa komūnistu apvērsumam Krievijā. Latviju tobrīd frontes līnija dala krievu un vācu daļā. Krievu daļā nākamā dienā pēc apvērsuma, 8. novembrī, iznāk divi laikraksti, abi pilsoniski: Zemnieku savienības “Līdums” un Latvju kareivju nācionālās savienības “Laika Vēstis”. Tie vēl pilni ar priekšapvērsuma ziņām un to, ka Pagaidu valdība beidzot vērsusies pret komūnistiem. “Līdums” svarīgāko numura ziņu kopsavilkumā liek:

Republikas padomē Kerenskis, uzstādamies ar ziņojumu par lielinieku nodomāto bruņotu sacelšanos, visai zālei, izņemot galējos kreisos, aplaudējot, paziņo, ka partijas, kuŗas tagadējā brīdī ir uzdrošinājušās pacelt roku pret krievu tautas brīvo gribu draudot reizē ar to atvērt vāciešiem fronti, ir tūliņ uz vietas galīgi likvidējamas.

Pagaidu valdība nodevusi tiesai komūnistu kaŗa revolūcionāro komiteju un slēgusi komūnistu avīzes. Par vēlu, par maz. Ziemeļu frontes komisārs Voitinskis izplatījis tēlegrammu, atzīstot, ka Pēteŗpilī patlaban notiek pilsoņu kaŗš, pasludinot neitrālitāti un lūdzot kaŗojošās frakcijas darīt, ko darīdamas, bet vismaz turēt fronti pret vāciešiem. 9. novembrī “Līdums” jau plaši apraksta varas sagrābšanu Pēteŗpilī, kas sākusies no 3. novembŗa:

“Laika Vēstis” tai pašā dienā jau iespiedušas Pēteŗpilī bijuša aculiecinieka stāstījumu. “Baltijas Vēstnesis” publicē Latvijas autonomijas projektu: apvienoto latviešu zemju iekārtu noteiks Latvijas Satversmes sapulce. Ziņas par apvērsumu nonākušas arī līdz “Rīgas Latviešu Avīzei” otrpus frontes, taču ar kavēšanos un nepilnīgākas, nekā krievu pusē.

10. novembrī “Līdums” ziņo, ka vietējās komūnistu organizācijas, izmantojot pārsvaru pašvaldību iestādēs un bruņotu latviešu strēlnieku spēku, sākušas sagrābt varu arī Vidzemē. Avīzes vēsta, ka, “ievērojot ārkārtīgos notikumus”, atlikta 11. novembrī iecerētā Latviešu pagaidu nācionālās padomes sanākšana Valmierā. “Baltijas Vēstnesis” iespiedis komūnistu iestāžu uzsaukumus un apraksta Krievijas Republikas padomes (priekšparlamenta) atlaišanu: vienīgais, ko tā spējusi likt pretī bruņotai komūnistu varai, bijis balsojums izteikt visnoteiktāko protestu un tad izklīst. Līdzīgi bijis Pēteŗpils domē un ar Kerenska mēģinājumiem savākt uzticīgas un kaujasspējīgas kaŗaspēka daļas galvaspilsētas atkaŗošanai. Parādās ziņojumi par Pēteŗpils nekomūnistu preses slēgšanu un varas sagrābšanu vēl citur: Kronštatē, Helsinkos, Chaŗkivā, Vladivostokā.

11. novembrī “Līdums” attiecas pret komūnistu varu Pēteŗpilī kā jau iedibinājušos faktu un iesaistās pretdarbības rīkošanā: iespiež bijušās Vidzemes Zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas aicinājumu nesadarboties ar Zemes padomes komūnistisko vairākumu un 12. armijas Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komitejas uzsaukumu nepildīt komūnistu pavēles un rīkojumus. “Laika Vēstis” ziņo par sākušos komūnistu terroru latviešu pulkos: masu arestiem, sākot no 8.—9. novembŗa, Cēsu ieņemšanu pēc tam, kaŗagājiena vīkšanu uz Valku, kas tobrīd kļuvusi vietējo dēmokratisko spēku mītne. “LV” pieļauj, ka var nākt baigi laiki:

%d bloggers like this: