Sabiedriski polītiskā doma 20 dienu pēc cara atteikšanās — Rakstnieku un mākslinieku biedrība par Latvijas satversmi


Paldies Kaŗa mūzejam par gadsimtu seno Latvijas notikumu kroniku. Tomēr izlēmu vēl pats uzmest aci, kas bija aktuāls un cik tālu bija tikusi latviešu sabiedriski polītiskā doma priekš simt gadiem, mēnesi pēc cara atteikšanās. Paldies periodika.lv, momentuzņēmumam atlika paņemt 1917. gada 2. aprīli (jo vecais stils, jaunajam jāpieskaita 13 dienu) un palasīt šai dienā izdotās avīzes. Galvenais secinājums: viss mutuļo, svārsts aizgājis visai pa kreisi, nostiprinās arī latviešu patstāvības ideja. Labs paraugs ir Rakstnieku un mākslinieku biedrība, kas izsakās galīgi ne par aroda lietām:

V. L. Rakstnieku un Mākslinieku Biedrība.

Rezolūcija par Latvijas satversmi.

Rakstnieku un Mākslinieku Biedrība savā 22. marta (vecais stils; 20 dienu pēc cara atteikšanās — R.E.) ārkārtējā pilnā sapulcē vienbalsīgi pieņēma sekošu rezolūciju:

Lai latviešu tautas spējas un īpatnības spētu pilnīgi attīstīties, ir nepieciešami, ka bez kavēšanās tiek radīta Latvijas satversme, kuŗa atbalstās uz sekošiem galveniem principiem:

  1. Latvijas nedalāmā teritorija ir: Kurzeme, Vidzemes dienvidus daļa un Latgale. Latvijas robežas nosakāmas pēc etnografiskiem principiem.
  2. Latvija ir pilnīga autonomija jeb pavalsts (ne province) Krievijas federātīvās republikas sastāvā.
  3. Latvijas konstitūcija sankcionējama atsevišķā Latvijas Satversmes Sapulcē un turpmāk pārgrozāma vienīgi ar latviešu tautas pašas gribu.
  4. Latvijas iekārtu un pārvaldi rēgulē vienpalātas sistēmas saeima ar pilnām iekšējas likumdošanas tiesībām. Latvijas pārvalde atbalstās uz vispārēju, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionelu vēlēšanu principiem.
  5. Latvijā, pēc viņas vēsturiskām, saimnieciskām un kultūrelām savādībām, ir trīs īpašas plašākas vietējās pašvaldības vienības: Vidzeme, Latgale (ar daļu no Ilūkstes apriņķa) un Kurzeme.

Latvijas valsts iekārta. — Latvijā ir

a) Pilnīgi patstāvīga skolu sistēma ar savu ūniversitāti un citām augstākām skolām, pie kam krievu valoda tikai kā mācības priekšmets obligātoriska, bet tikai tādā mērā, ko nosaka vietējā likumdošana. — Latgales skolās mācības notiek latgaliešu dialektā, pie kam obligātoriska iepazīšanās ar vispārējo latviešu rakstu valodu un literātūru. Nācionālā mazākuma skolas pabalstāmas no Latvijas valsts līdzekļiem.

b) Patstāvīga administrātīvā iekārta ar personām, kuŗas ievēl vietējās pašvaldības iestādes; krievu valstij īpašs priekšstāvis, kuŗa kompetence ar likumu cieši norobežota. Valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda; krievu valoda uzskatāma tikai kā palīga līdzeklis likumā nosacītā satiksmē ar Krievijas iestādēm.

c) Sava uz vietējiem likumiem dibināta tiesu sistēma, ar savām visaugstākām instancēm pilnīgi nobeigta pašā zemē.

d) Sava patstāvīga finanču iekārta un iekšējā nodokļu sistēma ar nācionālbanku.

e) Sava īpaša satiksmes līdzekļu pārvaldība.

f) Savs nācionāls un teritoriāls kaŗaspēks resp. tautas milicija.

g) Likums garantē Latvijas pilsoņiem sirdsapziņas, tautības, vārda, sapulču, polītisko un ekonomisko streiku u.c. pilsoniskās un polītiskās brīvības.

Saimnieciskā un sociālā stāvokļa steidzamai uzlabošanai nepieciešami:

a) piespiesta zemes atsavināšana sadalot jau tūliņ kroņa zemes — kā Latvijas valsts īpašumu, — nosakot saimniecību maksimālo lielumu un apgādājot ar zemi visus, kuŗi to paši apstrādātu;

b) izpildāmas caur likumdošanu visas dēmokratiskās strādnieku prasības, kā: maksimālais darba laiks, minimālā darba alga, apdrošināšanas slimības un nespēka gadījumos u.t.t.

Vajaga, ka tūliņ tiek nodibināta Nācionālpadome, t.i. visas Latvijas pagaidu centrālorgans, kas ir augstākā instance polītikā un pārvaldē un kuŗa nekavējoši izstrādā, sankcionē un pagaidām reālizē pašvaldības likumprojektus un organizē Latvijas Satversmes Sapulci. Šai pagaidu Nācionālpadomei jāsastādās no visu latviešu sabiedrisko organizāciju kolektīvu resp. Padomju priekšstāvjiem, ieskaitot tur — Vidzemes 4 apriņķus, Latgali, Rīgu, Kurzemi (bēguļus) un kolonijas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Solžeņicina “1914. augusts”


Februārī Ķīpsalas grāmatu izstādes maiņas stendā pārsteigts ieraudzīju Aleksandra Solžeņicina “1914. augustu” angļu valodā un grābu ciet. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“1914. augusts” ir pirmā grāmata (kā autors dēvē — mezgls) “Sarkanā rata” romānu ciklā, kas vēsta par lielāko ģeopolītisko katastrofu cilvēces vēsturē: lielinieku režīma iedibināšanos Krievijā. (Solžeņicins gan paguva tikt tikai līdz 1917. gada aprīlim — tātad līdz pašam apvērsumam netika.) “1914. augusts” vēsta par to, kas šai mēnesī notika, proti, 1. pasaules kaŗa sākšanos, konkrēti, Krievijas uzbrukumu un sakāvi Austrumprūsijā.

Tiesa, kad grāmata sākas ar iespaidīgiem Kaukaza dabas skatiem, tu saproti, ka vēstījums būs visai plašs. Tā arī ir. Pirmās nodaļas ir autobiografiskas un lielākoties tēlo bagātu Kubaņas ukraiņu saimniecību. Jā, priekš simt gadiem tautu robežas bija tādas, ka Kubaņa bija ukraiņu zeme un krieviem nemaz nebija pieejas pie Azovas un Melnās jūŗas. Ceturtā nodaļā gaŗāmejot pieminēts, ka puisis, kas dien armijā, pēdējo vēstuli sūtījis no Ostrolenkas. Zinot ģeografiju un kaŗa vēsturi, tu saproti — nebūs labi.

Vērsim pie lietas Solžeņicins ķeŗas tikai 10. nodaļā. Lai lasītājs varētu labāk izprast notiekošo, romāna sākumā ir pieminēto personu saraksts un Austrumprūsijas gabala karte. Man ar to nebija gana, tāpēc labākai izpratnei izmantoju vēl AAV Kaŗa akadēmijas lielisko kaŗa atlantu un vācu 1:25000 topografiskās kartes. Bija vērts. Negrasos pārstāstīt kauju gaitu; teikšu vien, ka mani, nevēsturnieku, Solžeņicina tēlojums pilnībā pārliecina. Ja Tannenbergas kauju pētījušiem ir citas domas, labprāt uzzinātu. Lasot dominēja divējas izjūtas. Pirmkārt, kā grieķu traģēdijā, kad varoņi cenšas un darbojas, bet viss iet uz nenovēršamu un šausmīgu galu. Otrkārt, kā ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājumā, kad viņš apraksta krievu kaŗa sākuma uzvaras pret austriešiem Galīcijā — kā 95% neefektīva armija uzveic 98% neefektīvu. Taču Austrumprūsijā 95% neefektīvai armijai pretī stājās 90% neefektīvi vācieši.

Solžeņicina ieskatā galvenie nopelni vācu uzvarā ir 1. korpusa komandierim Hermanim fon Fransuā (pretstatā priekšniekiem Hindenburgam un Ludendorfam), savukārt krievu pusē vainojama neorganizētība un gļēvi un nemākulīgi komandieŗi (pats sakautās 2. armijas komandieris Samsonovs tēlots viduvējs). Ārpus kaujas mēroga, taču atbilstīgs “Sarkanā rata” iecerei ir jautājums, kāpēc krievu pusē tāda neorganizētība un kāpēc armiju komandē gļēvuļi un nemākuļi. Autors tiešiem vārdiem neatbild, bet pēc izlasītā secināms, ka vainojama carisma iekārta, kas apspiež cilvēku un tirgus brīvību. Tiesa, apspiešana bija vēl samērā mērena. Solžeņicins tēlo arī pretējo pusi, kas vēlētos gāzt carismu, taču tā ir vēl atbaidošāka (te, iespējams, zināms svars autora un lasītāja zināšanai par turpmāko vēstures gaitu). Biju pārsteigts, cik dažs labs atgādina mūsdienu (arī latviešu) līberāļus. Nešaubos, labvēlīgos apstākļos arī mūsdienās atrastos, kas dažos gados atkārtotu gaitu no Grišķenes un Čieŗa pašpuikām līdz čekas nagu maucējiem un atjaunotu revolūcionārā Gulbenes tribūnāla darbību. Lai salīdzinām, kam tuvāki mūsdienu līberāļi: nācionālistam Zigfrīdam Meierovicam vai lieliniekam Oto Kārkliņam.

Lasīju 1974. gada izdevumu, kas savulaik maksājis smiekla 2,25 $. Tas tulkots no Solžeņicina Padomijā sarakstītā, bet vēlāk, brīvā pasaulē autors “1914. augustu” papildinājis ar Ļeņinu, Stolipinu un vēl šo to, kas man nu gājis gaŗām. Toties dabūju lasīt studenšu dzīves aprakstu, ko Solžeņicins nez kāpēc iespraudis starp krievu sagrāvi romāna kulminācijā un tās analizi virspavēlniecībā grāmatas nobeigumā. Kopumā bija interesanti un vērts, labprāt lasītu nākamo “Sarkanā rata” mezglu “1916. novembris”, bet dabū tu tādu par lētām naudiņām.

Priekš 100 gadiem: cara krišana Rīgas atskaņās


Tieši priekš 100 gadiem sākās vēstures kūleņi, kas noveda līdz latviešu valsts izcīnīšanai. Nolēmu apskatīties periodika.lv, kā notikumus atainoja latviešu prese. Iepazīstoties ar avīzēm un izvērtējot trīs apstākļus — ziņu ātrumu, pilnību un lasāmību (cik labi iespiests, papīrs saglabājies un ieskenēts), secināju, ka vispatīkamāk lasīt “Rīgas Ziņas”:

Cars 22. februārī (pēc vecā stila; jaunam jāpieskaita 13 dienu — tātad 7. martā) dodas braucienā uz armiju:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Emīla Mača “Viena gaita” — citāds skats uz latviešu strēlniekiem


Macs_Emils-RTMM_490327-Macs_Emils[1]

E.Mačs iesvētībās. Jaunpiebalga, 1910.

IMG_20160801_111846[1]Manās rokās bija nākušas Emīla Mača strēlnieka gaitu atmiņas, beidzot esmu tās izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms par autoru. Tāda nezināju, bet atradu internetos, ka dzimis 1892. gadā, tātad kaŗa sākumā 22 gadi vecs. Pēc kaŗa līdz mūža beigām 1958.gadā bijis Dailes teātrī aktieris, režisors, skatuves mākslas paidagogs.

“Viena gaita” tēlo Mača gaitas no kaŗa sākuma 1914.gada augustā, kad viņu iesauca un nosūtīja uz Poliju un Galīciju. 1915.gada februārī Maču ievaino, un viņam ir laime vasaru vadīt savās mājās. Rudenī Mačam jāatgriežas Polijā, bet 1916.gada janvārī viņš pāriet uz 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Bataljona sastāvā Mačs cīnās asiņainās un nesekmīgās 1916.gada marta un jūlija Ķekavas kaujās. Ziemsvētku kaujās Maču ievaino, un “Viena gaita” beidzas ar to, ka:

Latvju strēlnieks, līdz pleciem iemūrēts ģipsī, guļ kādā Petrogradas slimnīcā

un sagaida cara gāšanu 1917.gada martā.

Noskaņas ziņā “Viena gaita” visai atšķiŗas no “Dvēseļu puteņa” un “Mūžības skartiem”, kas ir visplašāk pazīstamie strēlnieku temata darbi latviešu literātūrā. Atšķiŗas ar psīcholoģisku ievirzi un cilvēcības un dzīvības alku un kaŗa šausmu, nežēlības un bezjēdzības pretstata tēlojumu. Šai ziņā tā vairāk līdzinās Rietumeiropas darbiem, no kuŗiem latviešu lasītājam visvairāk zināms Ēricha Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Gandrīz vienīgās gaišuma dzirkstis un atbildes uz jautājumu, kāpēc cīnīties, Mačam ir — pirmkārt, izdzīvot, lai atgrieztos ģimenē; otrkārt, latviešu tautas liktenis. Kauju ainas grāmatā stingrā mazākumā, samākslota šķiet viegla mistika un nāves priekšnojautas.

“Viena gaita” sarakstīta datētu tēlojumu veidā: Olaines mežsargmāja, 1916.g. 11.janvārī; Mises upes krastos, [1916.g.] 28.,29.februāris; Ķekavas Klaņģu kalnā, [1916.g.] jūnijs utt. Lasot visu laiku gribot negribot prātā risināju mīklu par datējumu patiesumu. Spriežot pēc satura, pieraksti tiešām veikti attiecīgā vietā un laikā. Taču attieksme, zināšanas un izteiksmes veids vedina domāt, ka tie vēlāk apdarināti — kā izskatās, 1917.gada pavasarī, ļoti drīz pēc pēdējā pieraksta tapšanas. Jo Mača tēlojumos redzams, kā 1916.gada otrā pusgadā strēlniekos arvien plašāk izplatās lielinieku propaganda, un arī autora attieksme pret to ir drīzāk pozitīva, salīdzinot ar cara iekārtu. (Tiesa, komūnists viņš nav.) Toties vēlāka attīstība un pieredze (turpmākās strēlnieku gaitas, lielinieku apvērsums, izrēķināšanās ar citādi domājošiem u.c.) “Vienu gaitu” nav iespaidojusi nemaz. Tāpat Latvijas neatkarības ideja “Vienā gaitā” palikusi 1917.gada līmenī, kaut grāmata izdota 1933.gadā.

Lasīt bija viegli, un interesanti bija iepazīties ar citādu skatu uz latviešu strēlniekiem nekā “Dvēseļu putenī”, “Mūžības skartos” vai dokumentālos vēsturnieku pētījumos.

Deviņu vīru spēks: stāsti par deviņiem ministru prezidentiem 1918—1940


ChMBRhIUoAAEAoL[1]Nesen kāda kolēģe ieminējās, ka klajā laista grāmata par Latvijas laika premjeriem. Tātad arī par Marģeru Skujenieku, kuŗš bija ne tikai ministru prezidents, bet arī Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs, tāpēc varbūt CVK vērts grāmatu iegūt. Vēl nesenāk kolēģe pievērsa uzmanību, ka grāmata pieejama arī PDF veidā. Ņēmos iepazīties. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Deviņu vīru spēks” ir samērā zinātniska monografija. Izdevējs ir Valsts kanceleja, precīzāk, tās uzdevumā strādājusi projekta grupa, piesaistot Vidzemes augstskolu un vēsturniekus, no kuŗiem galvenais bijis Gatis Krūmiņš.

Par katru premjeru vispirms ir īsas ziņas (foto, dzimšanas un miršanas dati, izglītība, darbs, dalība polītikā, sabiedriskā darbība u.c.), tad gaŗāks apraksts par viņa dzīvi un darbiem, sīkāk pievēršoties darbībai ministru prezidenta amatā. Tekstu papildina daudz attēlu.

Par dažādiem premjeriem rakstījuši dažādi autori. Jūtama atšķirība starp Gati Krūmiņu (rakstījis par Arturu Alberingu), Valteru Ščerbinski (Ādolfs Bļodnieks, Marģers Skujenieks), Jāni Šiliņu (Hugo Celmiņš, Jānis Pauļuks) un Ēriku Jēkabsonu (Pēteris Juraševskis, Voldemārs Zāmuels), kuŗi korekti vēsta par aprakstāmo personību, un vājāku Inetas Lipšas (Zigfrīds Meierovics) un Denisa Hanova (Kārlis Ulmanis) darbu, kur autori izsakās, ko paši domā par aprakstāmo personību, tās darbību, to laiku un atsevišķām lietām, kas pašus interesē.

Vēl par trūkumu var minēt, ka apraksti ir premjeru uzvārdu alfabēta, nevis loģiskākā kronoloģiskā secībā. Tas sarausta vēstures ritumu vairāk nekā vairāku ministru prezidentu būšana amatā atkārtoti pēc pārtraukuma. Jā, un par Skujenieku nemaz nav minēts, ka viņš rīkojis vēlēšanas.

Kopumā “Deviņu vīru spēks” pārspēja gaidas (bija vieglas bažas, vai nebūs pasausi, paglumi vai pasalkani), taču ne tik ļoti, lai lūkotu pēc papīra grāmatas.

Agresīvu bezbiļetnieku sods 1924.gadā


“Policijas Vēstnesis” 14.10.1924. ziņo:

Bezbiļetnieki

140 vārdu: Andreja Mežmaļa “Latviešu leģions”


8a46b224-639c-46cf-a7b6-9e1175e816dd[1]Pēc mēneša 16.marts, un ir visai piemērots gada laiks, lai lasītu par Leģionu. Manā īpašumā nesen ticis Andreja Mežmaļa izdevums “Latviešu leģions”. Ja nav vēlēšanās pēc papīra, “Daugavas vanagi” piedāvā arī PDF formātā.

Pirmās lappusēs radies iespaids lasot tikai nostiprinās: tas ir rietumniekiem domāts informācijas un skaidrojošs materiāls par Latviešu leģionu, tikai latviešu valodā. Un nevar saprast — vai nu vēl jāpārtulko angliski, vai arī jau pārtulkots no angļu valodas.

Autors sadzīviskā valodā izklāsta vēstures fonu, vācu okupācijas apstākļus, leģiona dibināšanu, latviešu cīņu par tautas dzīvā spēka saglabāšanu, leģiona iekšējo iekārtu, kaŗagaitas un leģionāru likteni pēc 2.pasaules kaŗa. Izdevumu papildina daudz foto un dokumentu: Molotova—Ribentropa pakta slepenais papildprotokols, Ostlandes reichskomisāra pārvaldes pārņemšanas noteikumi, vācu iesaukšanas pavēles, Leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska pavēle padoties Rietumu sabiedrotiem, vācu militārās padošanās akts u.c.

Izlasījis lieku vēstures un polītikas grāmatu plauktā — lai stāv, līdz savajadzēsies.

%d bloggers like this: