Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Vācijas pēdējie mēneši


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. jūliju, kad laikrakstu gadījies visai maz, jo tā bijusi pirmdiena — un nedēļas nogalē vairums avīžnieku un iespiedēju atpūšas. Galvenās noskaņas divas: iekšzemē — Latvija atkopjas no kaŗa; ārzemēs — Vācija pēdējiem spēkiem kaut ko vēl cenšas, bet sakāve kaŗā jau glūn.

Nācionālā bibliotēkas krājumos atrodamas trīs 1918. gada 15. jūlija avīzes, visas vācu vācu ieņemtā Latvijā: “Baltijas Illustrētais Laikraksts”, “Baltijas Ziņas” un “Rīgas Latviešu Avīze”. “BIL” gadījušās retākas lietas: fotoapraksts par Roņu salas dzīvi, arī Latvijas un Igaunijas — un vācu ieņemtās Pleskavas — ļaužu tipi:

“Baltvijas Ziņas” pilna vācu vēstu — par Rietumu fronti, kur beigusies pavasaŗa uzvaru jūsma, un citām kaŗa jomām, par reichstāga darbu, par grāfu runām, vācu labā iekrāsotas ārzemju ziņas, bet arī, ka Vācijā divreiz mēnesī ieviestas bezgaļas nedēļas. Krievijā turpinās pilsoņu kaŗš, un nupat sakauta sociālistu revolūcionāru sacelšanās pret komūnistiem:

Latvijā jaucas trūcība un dzīves atjaunošanās. Rīgas jūŗmalas ēku saimnieki aicināti pieteikties un savest kārtībā namus, citādi vācu varas iestādes nesargās no ugunsgrēkiem un zagļiem. pasludināta 1918. gada ražas apķīlāšana: to nedrīsktēs brīvi pārdot, bet tikai apriņķu priekšniekiem. Aizliegts lopus ēdināt ar cilvēkiem derīgu uzturu. Šogad šķiet neticami, bet tirgū ir zemenes — un trūkst pircēju, jo trūkst cukura. Doti īsi un vienkārši padomi pret asinssērgu:

Rīgā aizliegts pirkt zivis no zvejniekiem:

Rīgā ne no labas dzīves ir ārstu pārpilnība:

Bet, kā jau teicu, starp grūtībām dzīve tomēr atjaunojas. Latviešu teātŗi sniedz izrādes un viesizrādes, Liepājā koncertē Afrēds Kalniņš. Atjaunota vilcienu satiksme starp Rīgu un Daugavpili. Jā, brauciens ilgst gandrīz diennakti, tak tik un tā tas labāk, nekā Daugavas ūdensceļš vai zirgu satiksme:

Rīgā notiek biškopības kursi, kuŗos piedalās dravnieki nākamības Teikā un citās interesantās vietās:

“Rīgas Latviešu Avīze”, kaut provāciska, tomēr ar stiprākām vietējības iezīmēm par “Baltijas Ziņām”. “RLA” iespiedusi Vācijas miera prasības, no kuŗām pēc četriem mēnešiem ne kripatas nepaliks pāri:

Somi, sekmīgi iznīcījuši brīvību no Krievijas un komūnistiem, sākuši savas valsts izbūvi:

 

Tiesa, spriežot pēc Helsinku žīdu kopienas ziņām, žīdiem ne pārāk draudzīgā “RLA” kaut ko pārspīlē vai putro. Gan jau Somijas dokumentos var noskaidrot patiesību, bet izskatās, ka runa par bijušās Krievijas pavalstniekiem vispār.

Sociālistu revolūcionāru sacelšanās, tās apspiešana un izmantošana sarkanā terrora pastiprināšanai lasāma arī “Rīgas Latviešu Avīzē”:

 

 

“RLA” tāpat ziņo par Latvijas atjaunošanu:

Rīgas un Daugavas ģeografija tobrīd ļauj Katrīndambī prāmjiem grimt:

Cik saprotu, runa par šo vietu:

Bet Teikā? Ne tikai bites, bet arī pļavas:

Advertisements

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Latvija atkopjas


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. jūniju, kad laikrakstu gadījies visai daudz, tāpēc apskats tikai tagad. Galvenā noskaņa: Latvija atkopjas no kaŗa. Tik daži mēneši pagājuši kopš komūnistu padzīšanas, valda vācu okupācijas vara, tomēr ir miers, un Latvija atkopjas. Brīvākajā latviešu laikrakstā “Līdums” kāds pirmā lappusē pat optimistiski paziņo:

Mūsu zemē viņš (Krievija — R.E.) vairs neatgriezīsies un tiešo kaŗa troksni šinī kaŗā (uzsvērts tekstā — R.E.) mēs, acīm redzot, vairs nedzirdēsim.

Pēteŗpilī ieradušies latviešu bēgļu pilnvarnieki pārņemt bēgļu lietas un palīdzēt atgriezties tēvijā:

Jo kuŗš gan bēglis necenšas atgriezties mājās, kolīdz iespējams? Tiesa, puskomūnistiskā “Dienas Lapa” Pēteŗpilī biedē no bēgļu repatriācijas un gānās par galēji labējiem gluži kā mūsdienās:

Vasara priekš simt gadiem nav sākusies tik jauki kā šogad, tomēr vācieši laikus izdod Jūŗmalas mazgāšanās noteikumus: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Latvija atkopjas, komūnisti zaudējuši Ukrainu un cīnās pret viltusziņām


Aizņemtības dēļ nesagatavoju īstā dienā, 15. maijā, labojos tagad: ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem — šoreiz maija vidū. Ar vieglu pārsteigumu atklāju, ka 1918. gada 15. maijā iznācis padaudz avīžu. Vācu ieņemtā Latvijā līdzās ierastajam Zemnieku savienības “Līdumam” un provāciskajai “Rīgas Latviešu Avīzei” klāt nākušas “Baltijas Ziņas” un “Baltijas Illustrētais Laikraksts” — un Latgalē iznāk “Jaunō Drywa”. Savukārt komūnistu pārņemtajā Krievijā blakus oficiālajai “Cīņai” turas “Dienas Lapa”.

“Baltijas Illustrētais Laikraksts” patiesībā ir vācu propagandas žurnāls. To aizpilda fotoattēli par vācu armijas uzvarām un Vācbaltijas (Igaunijas un Latvijas bez Latgales) skati. Katram attēlam paraksts trīs valodās, turklāt vāciski lielākiem burtiem nekā igauniski un latviski. Kādā lappusē ievietota Rietumu frontes karte, kur vācieši pēdējiem spēkiem gan laužas uz priekšu pie Ipras, tak sabiedroto fronti izšķirīgi pārraut nespēj:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: vācieši uzbrūk Rietumos un nostiprinās Austrumos


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1918. gada 15. aprīli. Tas iekritis pirmdienā, tāpēc iznāk vien “Rīgas Latviešu Avīze”. Visa Latvija vācu varā, noslēgts miers ar Krieviju, bet uzsvērtiem burtiem iespiestas ziņas par vācu lieluzbrukuma panākumiem Rietumu frontē. Vēstīts arī par vācu valdības atgādinājumiem lielinieku valdībai:

  • pirmkārt, ievērot Brestas miera līguma 6. pantu un nekavējoties noslēgt mieru ar Ukrainu. Lielinieki uz šo atbildējuši, ka piedāvājuši Ukrainas Radai sarunas Smoļenskā, bet ukraiņi klusējot, tālab ārlietu komisāriāts lūdzot vācu valdību pabudināt Ukrainu, lai tak kaut ko saka;
  • otrkārt, ievērot Brestas miera līguma 5. pantu un tūlīt pārvietot krievu kaŗa kuģus uz savām ostām vai atbruņot. Tā kā runa galvenokārt par somu ostām, vācu valdība patur sev tiesību kopā ar Somiju lietot līdzekļus pēc saviem uzskatiem.

Cita ziņa vēsta, ka Vācija un Ukraina ieņēmusi Charkivu. Vēl cita — ka turki virzās uz Karsu, kas līdz ar Batumiem un Ardahanu Brestas miera līgumā atdota Turcijai. Vēl cita:

Ukraina gan protestē, bet tai trūkst spēka kam vairāk. Tāpat “RLA” publicē vācu marionešu savienotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmu salas Zemes padomes sastāvu. Tajā ietilpst arī Rīgas pašvaldības deleģētie Andrejs Krastkalns, Frīdrichs Veinbergs un Konstantins Pēkšēns. Nākamā Teikā pretī nākamai 45. vidusskolai daudz zemākas rūpes:

“Paradīze 89”


Diemžēl filma nav grāmata, un manā rīcībā nav filmas kopijas, ko tīt šurp turp un apstādināt pēc vajadzības, lai varētu uzrakstītu visu, ko gribētu. Tāpēc rakstu, kamēr iespaidi vēl svaigi. Gan jau kaut ko aizmirsīšu, tak mazāk, nekā rakstot vēlāk. Tātad — esmu noskatījies “Paradīzi 89”, turklāt skatīšanās izvērtās mazliet lielākā piedzīvojumā, nekā biju gaidījis. Bet tā ir ārpusfilmas lieta, par ko varbūt varētu atsevišķu ierakstu. Īsumā: filma nav slikta, tomēr esmu vīlies. Turklāt divēji — gan satura, gan, ja tā var teikt, noformējuma ziņā.

Proti, pirmā vilšanās gaidīja jau pirmos kadros: tūlīt pēc ziņas, ka filma ir Latvijas Republikas gadsimta svinību daļa, sākās un visu filmu ilga totāla divvalodība ar titriem krieviski. Jāatzīst, nebiju gaidījis tādu spļāvienu latviešu valodai un Latvijas valstij tās simtgadē. Otrs līdzīgs spļāviens gaidīja beigās: kad rādīja filmas tapšanā iesaistīto vārdus, sveštautiešu (ārzemnieku?) vārdi nebija iztulkoti latviski, piemēram, Mantas Karsokas, Sergey Petrov, Michael Kuga (šie ir paraugi, ne īstie vārdi, kas aizzibēja; kā jau teicu, man diemžēl nav iespējas aiztīt filmu līdz īstai vietai un citēt precīzi). It kā latviešu valodā nebūtu svešvalodu īpašvārdu atveidošanas kārtības, īpaši no leišu, krievu un vācu valodas!

Satura ziņā vispirms ieskatam jāmin paša stāvoklis 1989. gada vasarā. Bija 15 gadu, biju LNNK un aktīvi apmeklēju atmodas notikumus, jūliju pavadīju skolēnu “Alfas” nometnē Kuldīgā un iejutos latviskas mazpilsētas sabiedriski polītiskā dzīvē.

Lūk, attiecībā uz saturu diemžēl arī divas vilšanās. Pirmā: pārspīlēta vēlīnas krievu okupācijas simbolu rādīšana — LSPR karogs; ielu plāksnīte ne vienkārši divās valodās, bet tieši Ļeņina iela; “VEF Sigma” radio; kvasa muca utt. Dabiski sekojot filmas varoņu gaitām, liela daļa simbolu kadrā nenonāktu, taču safilmētais daudz vairāk radītu 1989. gada iespaidu. Otra vilšanās: anakronismi. Nē, 1989. gadā sarkanbaltsarkanais karogs nebija aizliegts. Nē, latvieši nebija tik pārkrievoti, lai Rīgu par stoļicu sauktu. Nē, no kaŗa un izsūtīšanas uz Sibīriju nebaidījās — bija skaidrs, ka ļaunuma un lupatu imperijai gals klāt. Nē, krievu armija bija izvesta no Afganistānas jau 15. februārī. Nē, Rīga nebija tik pārkrievota un latviešu bērni tik stulbi, ka, aizbraucot uz latviskām Cēsīm, sāktu nepazīstamus cilvēkus sveicināt krieviski. Turklāt latviešus un krievus taču parasti var pēc izskata atšķirt (un Guna Zariņa neizskatās pēc krievietes). Pat beigu titros: it kā 1991. gada 21. augustā “tika atzīta Latvijas neatkarība” (ja pareizi atceros rakstīto).

Skatoties viegli bažījos, vai bērniem (9 un 7 gadi) pusotrā stundā nekļūs gaŗlaicīgi, bet nē. Kopumā esot patikusi, turklāt negaidītu apstākļu dēļ — piemēram, interesantas blēņas darītas.

Iztērēto 1,41 Ls nenožēloju, filma visumā tomēr labdabīga, bērnus var vest, taču negaidiet nedz sev nostalģisku sajūsmu: “Jā, tā bija!” — nedz bērniem patiesu priekšstatu par 1989. gadu.

“Nezināmā Kaŗa Vēsture”


Deviņgadnieks gada nogalē lūdza, ka gribot šogad pasūtināt un lasīt žurnālu “Nezināmā Kaŗa Vēsture”. Pārliecināja vecākus izmēģināt. Šogad laiku pa laikam atcerējās, ka tāda lieta bijusi, un vaicāja, kur žurnāls. Nebija. Pēc kāda laika arī vecāki tapa viegli tramīgi. Beigās tomēr marta sākumā saņēmām. Deviņgadnieks izrāva cauri pirmais. Nu arī es esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Kā bija gaidāms, gandrīz viss numurs tulkots no ārzemju mātesžurnāla. Saturā ietilpa:

  • dažādu laiku kaŗošanas ainiņas lielfoto veidā;
  • dažādu kaŗa lietu apraksti —
    • Korejas kaŗš;
    • Staļingradas kauja;
    • Maratonas kauja;
    • vācu triecienvienības vēlīnā 1. pasaules kaŗā;
    • indiāņu šifrētāji 2. pasaules kaŗā;
    • Aitiopijas pilsoņu kaŗš;
    • “Ju 87” pikējošais bumbvedējs;
    • kaŗa relikvija — tabakdoze no Napoleona zirga naga.
  • vietējā rozīnīte — latviešu izdevumā Juŗa Ciganova raksts par latviešiem Krievijas Imperijas armijā (ne strēlniekiem!), īpaši 1. pasaules kaŗa sākumā Austrumprūsijā.

Kopumā labi. Bet! Rakstos par kaŗiem pēc 2. pasaules kaŗa kreisa, komūnistus attaisnojoša pretrietumu piegarša. Piemēram, Korejas kaŗa rakstā nopietni pārstāstīta komūnistu Ķīnas propaganda, it kā miljoni “mazo zaļo cilvēciņu”, ko Ķīna meta kaŗā, bijuši brīvprātīgie. Ka “Ziemeļkorejā attieksme pret amerikāņiem joprojām ir naidīga, un vismaz daļēji tas izskaidrojams ar atmiņām par nežēlīgo bombardēšanu Korejas kaŗa laikā” — it kā komūnistu režīma saukļi būtu vienkāršo korejiešu domas. Attaisnotas un mazinātas Staļinlaika veselu tautu deportācijas:

1937. gadā viņam [nākamam Ziemeļkorejas ārlietu ministram — R.E.] kopā ar ģimeni pēc Staļina rīkojuma nācās pārcelties uz Uzbekistānu, jo padomju līderis bažījās, ka nacionālās minoritātes var kļūt par “piekto kolonnu”.

Līdzīgi Aitiopijas rakstā. 70.—80. gadu asiņainais diktātors Mengistu Haile Mariams esot bijis “ārkārtīgi pretrunīgs cilvēks”. Tad jau līdzīgi par pretrunīgu varētu saukt Ļeņinu, Staļinu, Hitleru, Mao, Polu Potu… Un viņa ļaunumā īstenībā vainojami ļaunie baltie amerikāņi:

Taču simpātijas pret pilsoņtiesību cīnītājiem un neapmierinātība ar to, kā ASV attiecas pret afroamerikāņiem, lika viņam pievērsties marksismam.

Un ar tikpat cēliem nodomiem kā jau minētiem sociālistiem:

Nonākot pie varas, Mengistu vīzija bija veidot strauji attīstošos strādnieku valsti, kas varētu kļūt par paraugu gan Āfrikai, gan citām jaunattīstības valstīm.

Labi, šim gadam pasūtināts, un lasīšu arī turpmākos numurus. Bet, ja tādas lietas kā Korejas un Aitiopijas rakstā atkārtosies, nākamgad vairs nepasūtināsim.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: dzīve vācu varā


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1918. gada 15. martu. Pirmais mēneša vidus, kad visu Latviju ieņēmis vācu kaŗaspēks. Komūnistu avīzes, protams, beigušas iznākt, toties atsācis gaitu komūnistu slēgtais “Līdums” — joprojām Zemnieku savienības Oto Nonāca vadībā. Komūnistu varā neiedomājama lieta: “Līdums” piesardzīgi, tomēr uzdrošinās iebilst pret vācu propagandu, it kā Baltija būtu vācu zeme. Tiek ziņots, ka latgalieši jaunajai varai iesnieguši lūgumu apvienot savu zemi ar pārējo Latviju:

Bez Rīgas latviešu teātŗa atjaunojusi savu darbību arī Latviešu opera, tiek kupli apmeklēts Zemnieku savienības Miķeļa Valtera lekciju cikls par mākslu, sociāldēmokrats Teodors Līventāls “Līdumā” var mierīgi iespiest aicinājumu pēc Latvijas zinātniskās bibliotēkas arķīva dibināšanas. Diemžēl nopietni saslimis 32 gadus vecais rakstnieks Eduards Vulfs, kuŗš mirs 1919. gada sākumā:

Līdzīgi kā 2. pasaules kaŗā pēc komūnistu padzīšanas atklājas sarkanā terrora šausmas:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

%d bloggers like this: