Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: komūnisti cenšas sagrābt varu


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. augustu (vecajā stilā 2. augusts). Periodika.lv šai dienā atrod četras avīzes, kas pārstāv visu polītisko spektru: komūnistu “Brīvais Strēlnieks”, mēreni kreisais “Jaunais Vārds”, labējais “Baltijas Vēstnesis” un Zemnieku savienības “Līdums”.

Bet, priekš ķerties pie avīzēm, lietderīgi atgādināt, kas ap to laiku (±mēnesis) notika. Krievija bruka. Un tam bija visdažādākās izpausmes. Pirmkārt, Pēterpilī 16.—18. jūlijā notika pirmais, nesekmīgais komūnistu dumpis gāzt pagaidu valdību un sagrābt varu. Otrkārt, valdības krize. 15. jūlijā, protestējot pret pagaidu valdības vienošanos ar ukraiņu Centrālpadomi par Ukrainas autonomiju, no valdības izstājās galvenā labējā partija — konstitūcionālie dēmokrati. 20. jūlijā atkāpās valdības galva Georgijs Ļvovs. 23. jūlijā premjera amatā iecēla sociālistu revolūcionāru Aleksandru Kerenski. Treškārt, armijas iršana. 27. jūlijā krievu armija bez kaujas pameta Nāves salu. 1. septembrī vācieši pie jauniegūtās Nāves salas pārcēlās pāri Daugavai un 3. septembrī ieņēma Rīgu.

Bet 15. augustā pilnā sparā notika citāda cīņa par Rīgu — 26. augustā bija noliktas Rīgas domes vēlēšanas. Pirmās vispārējās un proporcionālās. Avīzes ziņoja un aicināja:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Sveicu latviešu uzvaras svētkos!


Viļa Olava fonda 1920. gada Latvijas karte ar pamiera demarkācijas līniju. Paldies “Jāņa sētas” karšu veikalam par attēlu.

Sveicu latviešu uzvaras svētkos!

Jā, šodien ir lielākie latviešu uzvaras svētki, lielāki nekā Lāčplēša diena. Jo Lāčplēša dienas pamats ir Bermonta sagrāve, kad Latvijas brīvības cīņās 1919. gada rudenī tika atbrīvota Rīgas Pārdaugava, Zemgale un Kursa. Taču ar to latvieši vēl nebija uzvarējuši, un tādas Latvijas Brīvības piemineklī būtu vieta tikai divām zvaigznēm, jo Latgale joprojām palika komūnistiskās Krievijas ieņemta.

Latgale tika atbrīvota 1920. gada sākumā, vēl pusgadu turpinājās sīkākas sadursmes par spīti neoficiālam pamieram, un tikai 1920. gada 11. augustā tika parakstīts, ka:

..Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi..

Tāpēc tieši šodien ir latviešu uzvaras svētki. Jo brīvības cīņas bija galā ar pilnīgu latviešu uzvaru visā savā zemē.

Bet kāpēc nesvin? Jā, oficiālajā kalendārā nākamais ieraksts pēc jūŗas svētkiem ir Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Bet kāpēc pašam jāraksta šis apsveikums, un nevaru lasīt premjera apsveikumu, nevaru klausīties prezidenta apsveikumu un nevaru skatīties parādi?

Jo šie daudziem vartuŗiem ir neērti svētki. Jo uzvarēta tika Krievija — un varbūt krieviem nepatiks lepošanās par tādu uzvaru. Jo 11. augustā Krievija atteicās no visas Latvijas: ir Zebrene, ir Bebrene, ir Abrene mūsu — un gļēvlatviešiem kauns par savu nodevību atteikties no Abrenes un no 11. augusta miera līguma. Tāpēc labāk kuš, kuš, ne čiku, ne grabu, parasta piektdiena, labāk priecājieties, ka silts, latvieši.

Un tomēr šodien ir lielākie mūsu uzvaras svētki! Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: vēlēšanu vasara


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. jūliju (vecajā stilā 2. jūlijs). Periodika.lv šai dienā atrod trīs avīzes, kas pārstāv visu polītisko spektru: komūnistu “Brīvais Strēlnieks”, centriskais “Jaunais Vārds” un labējais Zemnieku savienības “Līdums”.

Par to, kas šai laikā svarīgs, “Brīvajā Strēlniekā” lieliem burtiem 1. lappuses augšā pāri visai lapai:

Jā, tuvojas Rīgas domes vēlēšanas. Pirmās vispārējās, vienlīdzīgās un proporcionālās. Komūnisti (Latvijas Sociāldēmokratija) izveidojuši Rīgas rajonos vismaz 26 vēlēšanu birojus, arī Teikā, kas tolaik vēl nemaz nav Teika:

Ansona māja Pēteŗpils šosejā 35a tagad ir Brīvības gatve 250, “Viršu” degvielas uzpildes stacija aiz Struktoru ielas.

Komūnisti nav vienīgie, kas pošas vēlēšanām. “Līdums” ziņo, ka Zemnieku savienība jaunākā padomes sēdē apstiprinājusi 53 jaunas nodaļas, taču tās visas ir lauku pagastu. Rīgā pilsoniskās partijas manāmas vājāk, taču iesaistās arī sabiedriskas organizācijas. “Jaunais Vārds” rāda, ka interneta tolaik nebija, tak avīzes lasīja tik cītīgi, ka rīta avīzē varēja likt aicinājumu uz ļoti svarīgu pēcpusdienas sapulci:

Kronbergmāja Petrogradas šosejā 24a tagad ir Brīvības gatve 223, kur “Teikas namu” pelēkā modernisma ēka. Gandrīz ikurāt pretī komūnistu štābam.

Taču Rīga nav vienīgā vieta, kur notiek vēlēšanas. “Brīvais Strēlnieks” ziņo, ka Slokā pēcjāņu dienā (vecais stils) balsot aizgājusi tik ceturtdaļa vēlētāju un komūnistiem nav izdevies gūt vairākumu:

Limbažos vēlēšanas vēl tik gaidāmas, vēsta “Līdums”:

“Līdums” arī parūpējies, lai pēc simt gadiem būtu izprotama 1917. gada vēlēšanu kārtība:

Kamēr pilsoniskā sabiedrība ar sirdi un dvēseli nodevusies polītiskai cīņai, “Brīvais Strēlnieks” atgādina, ka tā ir tikai līdzeklis — “revolūcijas uzdevumi” ir izraisīt pilsoņu kaŗu, gāzt pagaidu valdību un sagrābt varu un saimniecību. Krievija kļūst aizvien vājāka, un to apliecina centrālās varas sarunas ar ukraiņu Centrālpadomi par Ukrainas statusu, kā arī Somijas neatkarības apspriešana, par ko ziņo “Jaunais Vārds”:

Un, ja kāds domā, ka Muļķu partija ir asprātīgs 1993. gada hipsteŗu izgudrojums, tad rūgti alojas. “Līdums” atreferē Latviešu polītisko muļķu partijas Deputātu padomes sēdi vecajā Jāņu dienā:

Agŗa Dzeņa “Prūši karā ar likteni”


Pērn pamanīju, ka iznāk Agŗa Dzeņa grāmata par prūšu tautu. Temats interesē, autors un izdevēji pazīstami, tak uzreiz nenopirku. Vēlāk palapoju cītīgāk un izlēmu, ka tomēr gribu. Iegādājos, nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Ar tematu un autoru man ir sava priekšvēsture. 1988. gada rudenī biju skolas ekskursijā uz Karaļauču apgabalu. Galvenais iespaids: redzēju, kā izskatās migrantu tīrkultūra. Drausmīgs skats un apziņa — redzēt, uz ko Rīgu un Latviju dzen migrantu ievešana. Kā izskatās, kad tauta iznīcināta, pāri palikušas drupas un būves, ko lielākoties līdz kliņķim nolietojuši migranti, kas paši nekā diža vietā nav radījuši. Bija interesanti, un līdz vīzu režīma ieviešanai vēl dažas reizes apmeklēju Karaļauču apgabalu vēsturnieka Oļģerta Auna vadībā.

1990. gada pavasaŗa braucienā sapazinos ar Agri Dzeni, Līvānu puisi, kam bija vēstures, metalla mūzikas un literāras noslieces. Jaunībā cilvēki mēdz izrādīties, lai kaut kā izceltos, un Agris centās izcelties ar drūmumu un uzspēlētu totālitārisma cildināšanu, ar ko bija iemantojis Totālitāriķa iesauku. Aizvien šķiet, ka 1990. gada pavasaŗa brauciens bijis Agrim iedvesma dziļākai interesei par Prūsiju un prūšiem un vairākiem drūmiem daiļdarbiem.

Jāatzīst, Prūsija interesē joprojām, un reizēm mēdzu to apceļot “Google Earth”. Bijušo godību rāda vācu 1:25000 kartes, un labs novadpētniecības resurss ir kenig.org, īpaši vietnes forums.

Labi, atpakaļ pie grāmatas. “Prūši karā ar likteni” varētu būt lielākais, kas latviski sarakstīts par prūšu tautu. It kā tikai 240 lappušu, tak tās lielākas par A4. Sākot no aizlaikiem, par ko var spriest pēc archaioloģiskiem izrakumiem, līdz dzīvei starp poļiem un skandinaviem, kroniku ziņām un arvien plašākiem rakstītiem avotiem, 13. gs. brīvības cīņām pret vāciešiem un pakāpeniskai pārtautošanai vācu varā. Aprakstīta arī prūšu dzīvesziņa un sakari ar Latviju.

Galvenās ziņas, kas būtu jāzina par prūšiem:

  • trešā baltu tauta līdzās latviešiem un leišiem;
  • dzīvoja Austrumprūsijā, kas tagad sadalīta Polijas Varmijas-Mazūrijas vaivadijā un Krievijas Karaļauču apgabalā;
  • 1226. gadā prūšu zemes sāka pakļaut Vācu ordenis, kas apspieda 1260. gadā sākušos prūšu sacelšanos un 1283. gadā galīgi pakļāva prūšus;
  • vācu imigrācija, pārtautošana, sērgas un kaŗi līdz 18. gs. izdeldēja tautu no zemes virsas.

Lasot bija arī divas mazas vilšanās:

  1. nav karšu. Ir tikai viena internetos sasēņota maza, pamazu informācijas daudzumu un angliski, kaut vajadzētu katrā nodaļā vienu, kas rādītu attiecīgā laika Prūsiju, nodaļā pieminētās vietas un notikumus. Pieļauju, autors vairījies izmaksu, bet tomēr;
  2. pagalam skopi aprakstīts prūšu gals. It kā par laiku vistuvāk mūsdienām būtu jābūt visvairāk ziņu, taču ir tik kāds ieraksts prūšu katķismā par valodas izmiršanu 17. gs. beigās, tad Lielais mēris 1709.—1711., prūši relātīvais vairākums iedzīvotāju vēl 1740. gadā (par valodu gan ziņu neesot) — un tas arī viss.

Paldies Agrim, paldies “Domas spēkam”, kas izdod vēl citas labas grāmatas, bija vērts. Iesaku ikvienam, kam interesē prūši un Prūsija.

Latviešu avīzes priekš 100 gadiem: komūnisti sagrābj strēlniekus


Turpinu rakstu sēriju par latviešu likteņgriežiem priekš simt gadiem ar kārtējo mēneša vidus momentuzņēmumu. Ja konkrēti, ko rakstīja latviešu avīzes 1917. gada 15. jūnijā (pēc vecā stila 2. jūnijā). Šis datums izvēlēts, skaitot pa mēnesim uz priekš no Krievijas cara atkāpšanās 15. martā. No tām, kas šai dienā iznāca un digitālizētas periodika.lv, savdabīgu pretstatu veido komūnistu pārņemtā latviešu strēlnieku avīze “Brīvais Strēlnieks” un galvenās pilsoniskās partijas Zemnieku savienības laikraksts “Līdums”.

“Brīvā Strēlnieka” ievadraksts aicina gāzt Krievijas pagaidu valdību. Tiesa, pašas pagaidu valdības jaunais sastāvs 18. maija programmā apņēmies vest valsti sociālistiskā sabrukumā:

neatlaidīgi un noteikti cīnīsies ar valsts saimniecisko sabrukumu, ievedot sistēmatisku valsts un sabiedrības kontroli pār ražošanu, transportu, produktu apmaiņu un sadalīšanu, un vajadzības gadījumā, arī organizējot pašu ražošanu.

Komūnisti “pret šādu solījumu, vispār, daudz neko nevar iebilst”. Taču jātiek pašiem pie varas, tāpēc, ja tik būtu iespējams — gāzt.

Tas gan nav traucējis turpat blakus slejās samērā plaši aprakstīt nīstās pagaidu valdības rīkoto Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu kārtību. Tomēr pretrunu nav: tobrīd komūnisti nav pie varas, dzenas pēc tās un uzskata satversmes sapulces vēlēšanas par līdzekli mērķa sasniegšanai.

“Līdumam” ievadraksts par Apvienoto latviešu strēlnieku pulku padomes 30. maija rezolūciju, ko panākuši komūnisti, un vēlāku rezolūcijas skaidrojumu, ko padome laidusi, kad izrādījies, ka tautā komūnistu aicinājumi nav saņemti urjavām. Lai lasītāji paši redzētu un varētu vērtēt, “Līdums” iespiedis komūnistisko rezolūciju: gāzt pagaidu valdību, frontē neuzbrukt, brāļoties ar vāciešiem, visu varu padomēm. Traģiski “Līdumā” lasīt strēlnieku pulku dibinātāju Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša protestu pret strēlnieku padomes rezolūciju, kur domnieki vēlreiz atgādina strēlnieku sūtību:

Latviešu pulkiem ir jābūt tādiem ka tauta kuŗu katru brīdi var būt droša, ka var ne lūgt, bet arī  p r a s ī t  Latvijai tādu iekārtu, kādu tā atrod par labu.

Citādi dzīve rit uz priekšu: Amerikas sūtnis Pēteŗpilī griezies pie Ārlietu ministrijas ar noti, ka viņa valsts nosaukums ir Amerikas Savienotās Valstis, ne Ziemeļamerikas SV, kā Krievijā bieži lietots. Savukārt Salacgrīvā dibināta Salacas Zaldātu un pilsoņu deputātu padome, un to atzinīgi vērtē arī “Līdums”:

Tā kā brīvā palaistie kaŗa spēka zirgi daudz posta izdara sakņu dārziem, jaunā āboliņa laukiem un tīrumiem, tad augšminētā organizācija īstā laikā un vietā.

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda


Helsinku grupa 1987. gada 14. jūnijā Bastejkalnā priekš puķu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa. Jāņa Rožkalna foto

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var, protams, teikt, ka “Helsinkus 86” nodibināja agrāk, ka Krišjāņa Barona dzimšanas 150. jubilejas svinēšana 1985. gadā jau bija ar atmodas vēsmām gaisā. Taču tieši 14. jūnijā priekš trīsdesmit gadiem notika pirmie publiskie pretpadomju “kalendāra nemieri”.

Varētu ironiski brīnīties, nez kāpēc nemana plašu atmodas sākuma svinēšanu, kādu tāds notikums būtu pelnījis. Labi, ko izlikties ar “nez kāpēc”, skaidrs, ka šī ir neērta gadadiena, jo atmodu nesāka vis pašpasludinātie latviešu padomju inteliģences gaišie spēki, bet vienkārši latviešu tautas varoņi — Eva Biteniece, Rolands Silaraups un citi.

Tāpēc paldies tiem plašsaziņas līdzekļiem, kas gadadienu piemin, un visu cieņu Kaŗa mūzejam, kas šodien, 14. jūnijā 16.00 atklāj bezmaksas izstādi “Uzdrošināšanās” par cilvēkiem, kuŗi pirmie pēdējos komūnistiskā režīma gados uzdrošinājās mest izaicinājumu padomju okupācijas režīmam un sākt nevardarbīgu cīņu pret to.

Atgādinājumam un iedvesmai — kā balsoja Rēzekne Latvijas laikā


Rēzekne bija vēl sadrumstalotāka nekā Rīga. Lūk, katoļu zemnieku partijas laikraksts “Latgolas Vōrds” ziņo 1931. gada Rēzeknes domes vēlēšanu iznākumus:

Tolaik Rēzeknē bija 13 tūkstoši iedzīvotāju, aptuveni kā Siguldā tagad — un 36 kandidātu saraksti. Un 40 domnieku. Un lielākais saraksts guvis 12,9% balsu. Un nevajag domāt — kur divi latvieši, tur trīs partijas: krieviem desmit sarakstu, žīdiem deviņi.

%d bloggers like this: