Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: pirmais baigais mēnesis


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. decembri. Periodika.lv piedāvā vairākas šai dienā iznākušas avīzes: krievu frontes pusē komūnistu “Brīvo Strēlnieku”, Latviešu zemnieku savienības “Līdumu”, Latvju kareivju nācionālās savienības “Laika Vēstis” un pilsonisko “Baltijas Vēstnesi”; vācu pusē Jelgavas “Dzimtenes Ziņas” un “Rīgas Latviešu Avīze”.

Svarīgākais ir, ka apritējis mēnesis kopš komūnistu apvērsuma. Sagrābuši varu, taču zaudējuši Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, komūnisti apmetuši kažoku otrādi un un nu visiem spēkiem nogāna Satversmes sapulci, lai attaisnotu tās padzīšanu. “Brīvais Strēlnieks” lepni iespiež mēnesī izdarītā sarakstu un arī jaunākos lēmumus:

 

Visi ar komūnistu izrīkošanos nav mierā, un Krievijas (“Brīvajam Strēlniekam” — iekšzemes) ziņas lielā mērā izvērtušās pilsoņu kaŗa vēstīs. Vēl diezgan liels sajukums, tomēr rodas iespaids, ka ziemeļos un rietumos sarkanie, dienvidos un austrumos baltie. Frontē toties pamiers.

Pavasaŗa brīvības viļņa atlieka ir rubrika “Partiju dzīve” (daudzskaitlī), taču “BS” ziņo tikai par komūnistiem: Valmierā 27.—28. decembrī notiks partijas konference, lai izspriestu sagrābtās varas izmantošanu.

“Līdumā” pāri pirmai lapai uzsaukums:

,

tomēr avīze pārpublicē komūnistu valdības vēstis un uzsaukumus, kā arī savas ziņas par Smoļnas valdības darbiem:

 

Vēl “Līdumā” pagaŗi apraksti, kā komūnisti izmanto latviešu strēlniekus represijām pret citādi domājošiem. Laikraksts ziņo arī par Valkas domes sēdi. Pilsēta tobrīd vēl nav sadalīta latviešu un igauņu daļā, domē vairākums latviešiem, igauņi nav ar to mierā, un abu tautu domnieki sēdē pieklājīgi ķīvējas.

“Laika Vēstis” plašāk vēsta par Krievijas Satversmes sapulces locekļu apspriedi, kas bruņotam komūnistu spēkam pretī spēj likt vien skaļus vārdus:

“Baltijas Vēstnesis” ziņo, kā komūnisti, sagrābuši varu, vēršas ne tikai pret Krievijas Satversmes sapulci, bet arī pret Latvijas. Bija iecerēts vietējo Satversmes sapulci vēlēt ap gadumiju un tai sanākt 1918. gada sākumā.

“Dzimtenes Ziņas” visiem spēkiem raksta, cik labi klājas Vācijai un cik slikti Antantei, tomēr spiesta atzīt, ka angļi ieņēmuši Jeruzalemi. Atgādinot, ka arī lielu kaŗu laikā rīdzinieku sadzīve rit uz priekšu, no astoņām “Rīgas Latviešu Avīzes” lappusēm 4,5 aizpilda sludinājumi. Nākamā Teika vēl ir galīga nomale:

 

Advertisements

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzina: Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu iznākumi Latvijā


Rakstu rakstu par migrāciju saistībā ar Latvijas saimniecību un dēmografiskām izredzēm, tomēr jāpārtrauc. Jo tieši priekš apaļiem simt gadiem Latvijā notika Krievijas Satversmes vēlēšanas. Tāpēc pārpublicēju, ko esmu iepriekš licis emuāros par šo vēlēšanu iznākumiem Latvijā.

Mans zelts ir mana tauta

Sākumā bija karte.

KR SS 1917

Un karte mani pamudināja turpmākam. Bet vispirms laikam jāpaskaidro. Šī ir Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu karte. 1917.gadā pēc cara gāšanas tika nolemts, ka turpmāko valsts iekārtu noteiks satversmes sapulce. Bet pusmēnesi priekš tās vēlēšanām varu sagrāba komūnisti (Ļeņins&Co). Viņiem Satversmes sapulce vairs nebija vajadzīga un bija bīstama. Vēlēšanām vēl ļāva notikt — draudu, iebiedēšanas un izrēķināšanās gaisotnē. Kad kļuva skaidrs, ka komūnisti Satversmes sapulcē ir mazākumā (22% balsu), un jaunievēlētais parlaments centās sākt darbu, to vienkārši padzina.

Kartē izceļas Vidzemes guberņa, kur bija visaugstākais lielinieku vēlētāju īpatsvars. (Tobrīd igauņu apdzīvotā guberņas ziemeļu daļa jau bija pievienota Igaunijas guberņai, bet šī nav liela kartes kļūda.) Latvija tolaik bija sadalīta. Vispirms jau trīs guberņās. Vidzemes guberņā ietilpa Rīga un Vidzeme, Kurzemes guberņā Kursa, Zemgale un Sēlija. Latgale ietilpa Vicjebskas guberņā kopā ar baltkrievu zemēm. Gandrīz visa Kurzemes guberņa bija vācu ieņemta, un tur vēlēšanas nenotika. Tāpat Rīgā un lielākajā daļā Rīgas apriņķa. Pārējā Vidzemē vēlēšanas notika…

Skatīt ziņu 757 more words

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: komūnistu apvērsuma atainojums presē


Turpinot mēneša vidus momentuzņēmumus, ko likteņgriežos rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem, atkāpjos no mēneša vidus, lai pievērstos svarīgākam notikumam: lielākajai ģeopolītiskai katastrofai pasaules vēsturē — 1917. gada 7. novembŗa komūnistu apvērsumam Krievijā. Latviju tobrīd frontes līnija dala krievu un vācu daļā. Krievu daļā nākamā dienā pēc apvērsuma, 8. novembrī, iznāk divi laikraksti, abi pilsoniski: Zemnieku savienības “Līdums” un Latvju kareivju nācionālās savienības “Laika Vēstis”. Tie vēl pilni ar priekšapvērsuma ziņām un to, ka Pagaidu valdība beidzot vērsusies pret komūnistiem. “Līdums” svarīgāko numura ziņu kopsavilkumā liek:

Republikas padomē Kerenskis, uzstādamies ar ziņojumu par lielinieku nodomāto bruņotu sacelšanos, visai zālei, izņemot galējos kreisos, aplaudējot, paziņo, ka partijas, kuŗas tagadējā brīdī ir uzdrošinājušās pacelt roku pret krievu tautas brīvo gribu draudot reizē ar to atvērt vāciešiem fronti, ir tūliņ uz vietas galīgi likvidējamas.

Pagaidu valdība nodevusi tiesai komūnistu kaŗa revolūcionāro komiteju un slēgusi komūnistu avīzes. Par vēlu, par maz. Ziemeļu frontes komisārs Voitinskis izplatījis tēlegrammu, atzīstot, ka Pēteŗpilī patlaban notiek pilsoņu kaŗš, pasludinot neitrālitāti un lūdzot kaŗojošās frakcijas darīt, ko darīdamas, bet vismaz turēt fronti pret vāciešiem. 9. novembrī “Līdums” jau plaši apraksta varas sagrābšanu Pēteŗpilī, kas sākusies no 3. novembŗa:

“Laika Vēstis” tai pašā dienā jau iespiedušas Pēteŗpilī bijuša aculiecinieka stāstījumu. “Baltijas Vēstnesis” publicē Latvijas autonomijas projektu: apvienoto latviešu zemju iekārtu noteiks Latvijas Satversmes sapulce. Ziņas par apvērsumu nonākušas arī līdz “Rīgas Latviešu Avīzei” otrpus frontes, taču ar kavēšanos un nepilnīgākas, nekā krievu pusē.

10. novembrī “Līdums” ziņo, ka vietējās komūnistu organizācijas, izmantojot pārsvaru pašvaldību iestādēs un bruņotu latviešu strēlnieku spēku, sākušas sagrābt varu arī Vidzemē. Avīzes vēsta, ka, “ievērojot ārkārtīgos notikumus”, atlikta 11. novembrī iecerētā Latviešu pagaidu nācionālās padomes sanākšana Valmierā. “Baltijas Vēstnesis” iespiedis komūnistu iestāžu uzsaukumus un apraksta Krievijas Republikas padomes (priekšparlamenta) atlaišanu: vienīgais, ko tā spējusi likt pretī bruņotai komūnistu varai, bijis balsojums izteikt visnoteiktāko protestu un tad izklīst. Līdzīgi bijis Pēteŗpils domē un ar Kerenska mēģinājumiem savākt uzticīgas un kaujasspējīgas kaŗaspēka daļas galvaspilsētas atkaŗošanai. Parādās ziņojumi par Pēteŗpils nekomūnistu preses slēgšanu un varas sagrābšanu vēl citur: Kronštatē, Helsinkos, Chaŗkivā, Vladivostokā.

11. novembrī “Līdums” attiecas pret komūnistu varu Pēteŗpilī kā jau iedibinājušos faktu un iesaistās pretdarbības rīkošanā: iespiež bijušās Vidzemes Zemes padomes bijušās pilsoniskās frakcijas aicinājumu nesadarboties ar Zemes padomes komūnistisko vairākumu un 12. armijas Dzimtenes un revolūcijas glābšanas komitejas uzsaukumu nepildīt komūnistu pavēles un rīkojumus. “Laika Vēstis” ziņo par sākušos komūnistu terroru latviešu pulkos: masu arestiem, sākot no 8.—9. novembŗa, Cēsu ieņemšanu pēc tam, kaŗagājiena vīkšanu uz Valku, kas tobrīd kļuvusi vietējo dēmokratisko spēku mītne. “LV” pieļauj, ka var nākt baigi laiki:

Latviešu nācionālista Zigfrīda Meierovica atbilde tiem, kuŗiem vienalga, kas dzīvo Latvijā


Apaļi simt gadi ir piemērots laiks vēlreiz publicēt latviešu nācionālista Zigfrīda Meierovica atbildi tiem, kuŗiem vienalga, kas dzīvo Latvijā. Visai baigi, ka komūnista Oto Kārkliņa domas nav palikušas vien vecās avīzēs, bet arvien dzirdamas no pārkrievotāju un jaunu migrantu iepludinātāju mutes.

Mans zelts ir mana tauta

1917.g. 9.oktobrī (vecais stils) Vidzemes Zemes padome apsprieda latviešu priekšparlamenta — Nācionālās padomes — sasaukšanu. Sociāldēmokrati visādi centās novilcināt lietas izskatīšanu, tomēr dziļā vakarā līdz tai nonāca. Zemes padomes vairākuma (24 no 40 deputātiem) — lielinieku frakcijas — vārdā runāja Oto Kārkliņš (paldies tālaika avīzēm un periodika.lv par vēstures liecību saglabāšanu):

O.Kārkliņš

Pilsoņi (Voldemārs Zāmuels) pārjautāja, vai tiešām visi sociāldēmokrati apliecina, ka tās ir viņu domas — un saņēma atbildi, ka tā tiešām ir:

VZP V.Zāmuels

Nu Zigfrīds Meierovics atbildēja O.Kārkliņam — kas mūs vieno un kas šķiŗ:

VZP ZAM 1

VZP ZAM 2

Tad pilsoniskā frakcija pieprasīja pārtraukumu un pēc pārtraukuma paziņoja:

VZP ZS

Lūk, tā! Mēs esam nācionālisti un lepni par to — jūs internācionālisti. Jums vienalga, kas dzīvos Latvijā — mēs saprotam, ka Latvijai jābūt latviešu zemei un valstij. Tāpēc mēs pametam brīvi un dēmokratiski vēlētu tautas pārstāvniecību, kur mums nav vairākuma, un veidojam savu, nevēlētu, toties latviešu Nācionālo padomi, un dibinām savu, latviešu valsti.

Skatīt ziņu

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: līdz komūnistu apvērsumam trīs nedēļas


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. oktobri. Periodika.lv piedāvā trīs šai dienā iznākušas avīzes: Cēsīs Latvju kareivju nācionālās savienības “Laika Vēstis” (jā, nācionāli noskaņotie kaŗavīri beidzot organizējušies), Jelgavā “Dzimtenes Ziņas”, kas nesen atteikušās no Kurzemes vācu valdes ziņu lapas nosaukuma, un priekš pāris mēnešiem gandrīz par Rīgas domnieku kļuvušā Frīdricha Veinberga “Rīgas Latviešu Avīzi”.

Pēc Rīgas ieņemšanas vācieši speŗ nākamo soli: izsēdušies Sāmsalā, lai ieņemtu igauņu salas. Par to ziņo abas puses — pa kreisi “LV”, pa labi “RLA”:

 

“Dzimtenes Ziņas” ziņo Rīgas 14. augusta tautskaites iznākumus, latvieši pirmo reizi kļuvuši vairākums rīdzinieku (54,3%), jo lielums liels krievu vairākums evakuējies līdz ar rūpnīcām un Rīgā krievu palicis vairs tikai 8,7% iedzīvotāju. Vispār apbrīnojami, ka priekš simt gadiem kaŗa apstākļos (turklāt vēl tad, kad fronte iet pāri) varēja pāris mēnešos skaitļus apkopot: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Rīga kritusi, Korņilovs izgāzies


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. septembri. Mēneša sākumā vācieši bija ieņēmuši Rīgu, tāpēc pārtrūka daudz avīžu izdošana. Neieņemtā Vidzemes daļā no lielākiem laikrakstiem bija palicis vienīgi Valkā izdotais Zemnieku savienības “Līdums”.

Tā kā Rīgas frontē vēl turpinājās jaunās frontes līnijas noskaidrošana, par to bija plašāki krievu armijas ziņojumi. Taču vietvārdi krievu ziņojumos bija nosaukti tā, ka latviešiem bija īpaši jāpūlas atšifrēt, ko tie nozīmē — turklāt ne vienmēr pūles bija sekmīgas. Bažās, ka vācieši varētu ieņemt visu Vidzemi, “Līdums” bija iespiedis pagaŗu ievadrakstu, kuŗā aicināja tādā gadījumā pieprasīt Latvijas patstāvību. Visvairāk vietas 15. augusta numurā — gandrīz divas lappuses no četrām — gan aizņēma kronika, kā priekš nedēļas izgāzies Krievijas armijas virspavēlnieka Lavra Korņilova mēģinājums pārņemt varu un novērst komūnistu varas draudus. Starp citām ziņām kronikā ieslēpusies vēsts, ka Krievijas pagaidu valdība, no vilka bēgdama, kritusi uz lāci — apbruņojusi komūnistu vienības un atbrīvojusi komūnistu dumpiniekus, kas bija jūlijā arestēti par mēģinājumu sagrābt varu. Līdz Ļeņina apvērsumam bija palicis mazāk nekā divi mēneši:

Rīgas ieņemšana bija galvenais notikums otrpus frontes. Līdz šim Jelgavā iznākusī Kurzemes vācu valdes ziņu lapa “Dzimtenes Ziņas” jūsmīgi ziņoja par to un piesolīja latviešiem pašnoteikšanās burkānu: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājums


Savulaik pamanīju aicinājumu ziedot ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājuma izdošanai un izlēmu atbalstīt labu lietu. Pēc kāda laika saņēmu grāmatu. Ķēros lasīt, bet grāmata tik bieza (640 lappušu) un citu darīšanu tik daudz, ka gāja lēni. Ņēmu pat līdzi uz pērno Amerikas vēlēšanu novērošanu (skatīt attēlu), lai raitāk tiktu uz priekšu. Tomēr lasīju ilgāk nekā gadu, līdz izlasīju. Bet nu ir galā, un varu dalīties iespaidos.

Rakstu krājumam trīs daļas: pirmkārt, Radziņa dzīves gaitas apskats; otrkārt, viņa rakstīti kaŗa operāciju apraksti; treškārt, viņa avīžraksti. Šķiet, plašākai sabiedrībai pirmie jautājumi par ģenerāli Radziņu ir, kas viņš tāds un ar ko izcils. Grāmata sniedz izvērstu un pilnīgu atbildi, īsāku var izlasīt kaut vai vikipaidijā, bet vienā vienkāršā teikumā var teikt, ka viņš bija izšķirīgo latviešu brīvības cīņu (Bermonta sagrāve, Latgales atbrīvošana no komūnistiem) vadītājs.

Kaŗa operāciju apraksti nav vienkārši atmiņas, bet mācību līdzekļi, kuŗos Radziņš skaidrā, viegli izprotamā valodā apraksta, kas pusēm bija zināms un ko, kur, kad un kāpēc tās darīja. Tos lasīt ieteicams ar attiecīgā kaujaslauka karti līdzās un vislabāk — ar 1. pasaules kaŗa laika karti, kur vietvārdi ir tādi, kā Radziņš rakstījis. Rakstu krājumā apskatītās operācijas aptveŗ laiku no 1. pasaules kaŗa sākuma līdz brīvības cīņu beigām:

  • Radziņa atmiņas par kaŗa sākumu Galīcijā — labs piemērs, kā kaŗā 95% neefektīva armija uzvar 98% neefektīvu armiju, šai reizē krievi austriešus;
  • kā vācieši 1918. gada februārī ieņēma Latviju un Igauniju — revolūcija un komūnisti bija pilnībā demorālizējuši krievu armiju, un niecīgi vācu spēki bez kādas pretestības aizgāja tiktāl, cik gribēja;
  • cīņas ar Bermontu — polītiskais stāvoklis, Bermonta uzbrukums un sakāve, turklāt aprakstīta ne tikai Rīgas pievārte, bet arī kaujas citur Latvijā;
  • Latgales atbrīvošana — sabiedrotie poļi; sākotnējais ielenkšanas plāns, kas dzīvē izvērtās samērā gludā komūnistu izspiešanā; ko varēja izdarīt labāk; robeža, līdz kuŗai gāja latviešu kaŗaspēks un kāpēc līdz tieši turienei; kaujas pusoficiālā pamiera laikā.

Avīžraksti mazāk ir par Radziņu un vairāk paša rakstīti. Grāmatā sadalīti pa tematiem: armijas komandieris, valsts aizsardzība, armijas un tautas vērtības, starptautiskais militāri polītiskais stāvoklis. Kaitināja, ka tā arī nesapratu rakstu krājuma veidotāju nodomu attiecībā uz avīžrakstu secību temata robežās. Būtu labāk likuši kronoloģiski, kas būtu gan vienkārši, gan vislabāk atklātu vēstures gaitu. Bet pats Radziņš — cepuri nost. Kaut kā nemanu mūsdienās neviena augstākā virsnieka rēgulāri publicējam avīžu viedokļrakstus vai emuārus, kur vienkāršā (ne birokratijas) valodā pausts konkrēts viedoklis (nevis cukurūdens). Domu skaidrība un viedokļa pamatošana tāda, ka bauda lasīt. Zinot vēstures gaitu, redzams, ka Radziņš reizēm kļūdās, bet tad arī redzams un saprotams, kas par vainu.

Paldies Ģenerāļa Pēteŗa Radziņa biedrībai un sastādītājam Agrim Purviņam par rakstu krājumu; ir vērts. Ne tikai turēt simtgadīgu lietu piemiņu dzīvu, bet arī atgādināt, ka daudz kas tikpat aktuāls šobrīd un mūžam:

Tēvijas mīlestība ir vislielākā sakarā ar vispārējo tikumību un reliģiju. Ja tikumība sāk krist tautā un ģimenē, tad tiek nicināta arī tēvijas mīlestība. Ja cilvēkam nav nekā svēta un dārga, tad, zināms, arī sava tēvija, sava tauta nebūs tādam cilvēkam svēta un dārga, un viņš neko neupurēs savas tautas labā, kā varbūt tikai skaistas runas un skaļus izteicienus.

%d bloggers like this: