Veļu laikā: uz kurieni devās vēlais viesis Jēkabs Timma un uz kurieni doties mums


No Aleksandra Čaka strēlnieku darba “Mūžības skartie” man vistuvākais ir dziedājums “Vēlais viesis”. Saviļņo viss poēmu krājums, bet “Vēlais viesis” tomēr vistuvākais. Jo par Teiku. Jā, Čiekurkalns un Grīziņkalns kā strēlnieku pašpuiku dzimtene pieminēti biežāk, tak ne tik izvērsti. Jā, Teiku uzcēla pēc strēlnieku laika, un tomēr tā apdziedāta. Lūk, kā:

Jēkabs Timma (1896—1915), pirmais kritušais Rīgas latviešu strēlnieks

Septembris. Nakts dzestra. Biķernieki.
..
Tukša Lielā Biķernieku iela,
Tikai viņas sākumā uz stūra,
Tur, kur liepas zilgmē kuplas iekāpj,
Plīv virs bruģa, blakus valgām sētām,
Pāri saulenēm un tukšām vagām,
Plīv kas gaisīgs, ņirbjošs, līdzīgs tvaikam,
Plokot rūtīs, skarot durvju sliekšņus;
Plīv kā stāvs un ilgi, ilgi pētī
Valgo bruģi, kas zem viņa spulgo.
..
Pēkšņi strauji dodas tas uz priekšu
Garām mājām Biķernieku ielā.
Iela guļ kā pirksts uz bezgalību.
..
Un, kad galā Biķernieku ielai
Stāv viņš viens ar pusnakti uz pleca,
Savāds maigums sitas viņam pretī.
..
Un viņš redz — kur kādreiz bija lauki,
Kur kā zēns viņš skraidījis un kāvies,
Tagad mājas, miglains spožums rūtīs.
Bet pa labi, jūt ar visu stāvu,
Tālāk Mazā Biķernieku ielā,
Timmu mājas, vecā tēva celtas,
Pāri pļavai, retos kokos tītas,
Vēl tāpat kā agrāk ceļa malā,
Brūnu miesu, saulē nodegušu,
Maziem, sīkiem, asarainiem logiem,
Lupstājiem un smilgām pakšos. Jūt viņš,
Velts nav bijis viņa tālais gājums
Šurp no kapiem, no zemzemes, pāri,
Pāri sliedēm, pāri Ciekurkalnam,
Pāri ielām, kokiem, gaismas vizmai.
..
Jau viņš pāri jaunai Stirnas ielai,
Garām mājām, kas vēl vāri garo,
Jauniem kokiem, žogu cietsirdībai.
Un tad klāt viņš Timmu māju vārtiem,
Kurus nebija tik sen tas skāris;
Siltas tirpas pārņem viņa roku.
..
Stāj viņš liels un smags kā pati zeme.
Kājas tam kā divi cirvji irdnē.
Galva atmesta pret visu Rīgu.
Skaustu balsta Biķernieku meži.
Plauksta mērcas Linezera dzelmē,
Kur kā puika spēku sev viņš smēlis,
Drēbes veras rudens vējiem pretī,
Grib tos apskaut līdz ar visu telpu.

No Brāļu kapiem gar tagadējo Iekšlietu ministriju, pāri sliedēm pie Čiekurkalna stacijas, pa Vairoga ielu, kur tagad tilts uz Čiekurkalnu. Brīvības gatves un Biķernieku ielas stūrī liepas joprojām, tak bruģi nomainījis asfalts. Valgu sētu vietā tagad daudzstāvenes, un saulenes un tukšas vagas patvērušās tik Aldermaņa dārzniecībā. Pēc pāris lēzeniem pagriezieniem ielas sākumā tālāk Biķernieku iela arī tagad guļ kā pirksts uz bezgalību. Ielas gals — toreiz pie Biķernieku meža, un Teika jau izbūvēta: “Kur kādreiz bija lauki, tagad mājas.” Bet pa labi Mazā Biķernieku iela — tagadējās Ķeguma ielas posms no 7. trolejbusa galapunkta 11. trolejbusa galapunkta virzienā un tālāk. Pāri Stirnu ielai — tātad Timmu mājas bijušas pašā Ķegumielas galā pie Biķernieku meža un jau Purvciemā. Un Linezers! Kur vēl Linezers daiļliterātūrā minēts? Bet te — pašos “Mūžības skartajos”.

Un tātad: kur īsti bijušas Timmu mājas? 1939. gada gruntsgabalu sarakstā Ķeguma ielas beiguposms aprakstīts tā:

Tas pats 1935. gada kartē:

Izskatās, Timmu mājas sadalītas divos zemesgabalos: Ķeguma ielā 43 (116./390. kadastra numurs) un 45 (117.  kadastra numurs). Iespējams, īsto var noteikt pēc radurakstiem, ja reiz “Mūžības skarto” sarakstīšanas laikā tajā saimnieko Jēkaba Timmas brālis. Šobrīd gan 43., gan 45. numurā ir 70. gados uzceltas Purvciema piecstāvenes. Rīgas dome 2015. gadā palaida gaŗām gadsimta gadadienas izdevību iemūžināt pirmā kritušā Rīgas strēlnieka piemiņu Ķegumielā kaut ar piemiņas plāksni, un šobrīd Ķeguma ielā 45 piemiņas zīmes vietā stāv kas cits:

Ķeguma iela 45

Bet, ja gribam skatīt, kādas varētu būt izskatījušās Timmu mājas un izjust to noskaņu, jāpaietas līdz Timmu kaimiņiem Ķeguma ielā 47, kur it īpaši šķūnis atgādina tos laikus:

Ķeguma iela 47

Šķūnis Ķeguma ielā 47

Un kurp mums doties? Pirmkārt, tagad, veļu laikā atkārtot vēlā viesa gājumu, mazākais, no Biķernieku ielas sākuma līdz Timmu mājvietai. Vislabāk vēlāk vakarā, kad rimusies pēcdarba automobiļu straume. Otrkārt, Jēkaba Timmas un citu pirmo kritušo strēlnieku nāves dienā 25. oktobrī (tātad piektdien) 18.00 Brāļu kapos būs piemiņas brīdis.

Logaritmiskā vēsture


Kāda “Logaritmiskās vēstures” raksta illūstrācija

Lasot @akmens čivinājumus, uzgāju emuārus ar neparastu nosaukumu: “Logaritmiskā vēsture”. Nosaukums piesaistīja. Palasīju. Patērētā laika nenožēloju — saturs arī interesants un ne gluži seno laiku vēsturē mācīts. Kļuva mazliet interesanti, ko tur turpmāk rakstīs: šobrīd tikts līdz mūsu ēras 575.—654. gadam. Interesants un, manuprāt, arī trāpīgs pats rakstu veidošanas princips. Labi, neturēšu sveci zem pūra, lūdzu, lasiet paši.

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: gadumija, komūnistu iebrukums un sociāldēmokratu nodevība


Mēneša vidū bija apgrūtināti vākt ziņas un rakstīt, tāpēc momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem rakstīja latviešu avīzes, turpinu tagad — ar 1918. gada 31. decembrī iznākušo latviešu avīžu apskatu.

Pēdējā gada dienā periodika.lv atrodamas “Baltijas Ziņas”, “Sociāldēmokrats”, “Jaunais Vārds”, “Dzimtenes Ziņas”, “Līdums”, “Kurzemes Vārds”, “Jaunākās Ziņas”, otrā frontes pusē “Krievijas Cīņa”. Galvenais, kas notiek, ir komūnistu iebrukums Latvijā, tuvākās dienās kritīs Rīga. Saistībā ar to ne viena vien avīze nākamā preses momentuzņēmumā vairs nebūs atrodama.

Tā kā ir gadumija, laikraksti iespiež ievadrakstus, kuŗos neatkarīgi no savas ideoloģijas atzīst, ka 1918. gads bijis ne kārtējais, bet laikmetu maiņas gads, un izsaka nākamgada vēlmes un prognozes. “Baltijas Ziņas” vēl miera un:

“Līdums” uzmundrina:

“Socīāldēmokratam” Latvija bijusi nebijusi, daiļā nākotne kas cits:

Jaunākās frontes ziņas ir, ka komūnisti ieņēmuši Siguldu un Rīgas sargi atkāpušies uz 1917. gada rudens — 1918. gada sākuma Inčukalna pozicijām, kas esot labi nocietinātas un kuŗas varēšot pavisam droši aizstāvēt. “BZ”:

Savukārt komūnisti (“KC”) ziņo ne tikai par Siguldas ieņemšanu pāris dienu agrāk, bet arī jau par Rīgu:

 

Turklāt Rīga ieņemta par spīti tam, ka to aizstāvējusi arī “baltgvardiskā boiskoutu organizācija, sastāvoša no vairāk simtiem apmācītiem pusaudžiem”. Un latviešu komūnistu vadonis Pēteris Stučka Valkā jau 23. decembrī izsludinājis Rīgas Bruņinieku pilī (tagad — Saeimas nams) 13. janvārī padomju kongresu. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem — pasaules kaŗa pēcvakarā un neatkarības priekšvakarā


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. novembri. Latvijā vācu cenzūra bija kritusi, un iznāca diezgan daudz laikrakstu: vēl nesen vāciskās “Baltijas Ziņas” un Jelgavas “Dzimtenes Ziņas”, latviskais “Līdums”, nule gājumu atsākušais “Baltijas Vēstnesis” un tādas pašas “Jaunākās Ziņas”, Rēzeknē “Jaunō Drywa”, kas tobrīd vēl nezināja, ka klajā laists pēdējais numurs, kā arī Maskavā komūnistu “Krievijas Cīņa”. Avīžu daudz, bet vēl vairāk notikumu: pasaules nozīme tam, ka beidzies pasaules kaŗš, vietēja — ka nobriedusi neatkarīga latviešu valsts. Nedomāju, ka jel kādā simtgadu senas preses apskatā vēl gadīsies tik daudz liekamā. Daudz ziņu līdztekus salikts vairākos laikrakstos, tad parasti iztiku ar to, kas periodika.lv trāpījās pirmā. Šai reizē — “Baltijas Ziņas”.

Pirmā notikumu grupa ir Vācija — sakāve pasaules kaŗā, pamiers un revolūcija.

Mecā, kas tobrīd vēl pieder vāciešiem, dzirksteļu telegrafa stacija uzķērusi sabiedroto virspavēlnieka Ferdinanda Foša tēlegrammu:

Vācu armijas komandieŗa Paula Hindenburga atvadu uzsaukums: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Dr. hist. Juŗa Ciganova un “Tēvijas Sarga” Austroungarija


Septiņgadnieks šodien bija Ādažu poligonā. Bijis varen labi. Pārradās mājās ar visu ko. Arī ar “Tēvijas Sarga” oktobŗa numuru. Ņēmos arī es lasīt. Visvairāk piesaistīja vēsture. Līdz tiku pie Dr. hist. Juŗa Ciganova raksta par jaunāko Austrijas un Ungarijas gadsimtu. Raksts, dabiski, sākās ar Austroungarijas beigām. Te mani satrieca karte:

Turklāt karte bija komplektā ar tai piemērotu skaidrojumu:

..Austroungārija aizņēma ievērojamu Eiropas daļu, un šajā valstiskajā veidojumā ietilpa ne tikai austriešu un ungāru apdzīvotās zemes. Austroungārijas sastāvā bija arī mūsdienu Čehijas un Slovākijas zemes, horvātu, bosniešu un slovēņu teritorijas, daļa no mūsdienu Ukrainas (Galīcija, Volīnija, Aizkarpati), Rumānijas (Transilvānija) un Itālijas (Dienvidtirole).

Kā lai pēc tam tic pārējam rakstītajam??

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Vācija zaudējusi kaŗu


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. oktobri. Šai dienā iznāca diezgan daudz laikrakstu: komūnistu “Krievijas Cīņa”, vācu “Baltijas Ziņas”, “Baltijas Illustrētais laikraksts” un “Dzimtenes Ziņas”, provāciskā “Rīgas Latviešu Avīze” un pilsoniskais “Līdums”.

Galvenā noskaņa: Vācija zaudējusi kaŗu. Mēs, protams, zinām, ka līdz 11. novembŗa pamieram palicis mazāk nekā mēnesis, tak oktobŗa vidū arī vācu kontrolētas avīzes pilnas sakāves:

  • Bulgarija jau padevusies;
  • Austrija strauji vācas laukā no Balkāniem, un tajā ietilpstošās tautas pošas uz patstāvīgu dzīvi;
  • Vācija atkāpjas Rietumu frontē bez citādas gaitas izredzēm un pieņēmusi AAV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu miera noteikumus;
  • Vācijas ieņemtajā Austrumeiropā vietējās tautas — latviešus, ukraiņus, citus — māc smagas bažas par komūnistu iebrukumu, ja vāciešiem būs ieņemtie apgabali jāatstāj.

Tagad sīkāk. “Baltijas Ziņas” vēsta par Bulgarijas padošanos:

Austrija pamet albāņu zemes (Prizreņu, Prištinu) un Dienvidserbiju, un vietējie izmanto izdevību, lai uzšautu aizejošam pretiniekam (pirmā izgriezuma pēdējā rindā trūkst nobeigumā -tāji):

 

Un arī pašai Austroungarijai gals klāt:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

100 gadi 100 kartēs


“Jāņa sētas” karšu apgāds, kur senāk strādāju, pagodināja mani ar ielūgumu uz izdevuma “100 gadi 100 kartēs” vaļā vēršanu Nācionālā bibliotēkā. Sarīkojumā izmantoju iespēju iegūt grāmatu savā īpašumā (paldies, mīļie kolēģi!). Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lepna grāmata ar oriģinālu domu: par katru gadu viena karte, kas vai nu izdota tai laikā, vai stāsta par to laiku. Un blakuslappusē apraksts par karti un attēloto parādību. Vairums karšu no Nācionālās bibliotēkas krājumiem, otrā vietā “Jāņa sētas” kartes. Ierobežoto grāmatas izmēru dēļ kartes lielākoties kārdekļi: vai nu fragments, vai samazinātā mērogā. Ja grib pilnu mantu, jāiet uz LNB.

Lieliskākās kartes nav iespējams objektīvi noteikt, jo papildus kartografiskai kvalitātei izšķirīga nozīme ir personīgiem apstākļiem: kādas ir lasītāja intereses un ko viņš ir redzējis vai nav. Tāpēc dalīšos paša domās.

Pirmkārt, karšu izvēle. Kopumā sniedz labu priekšstatu par latviešu tautas un kartografijas gaitām pēdējā gadsimtā. Ja grāmatu būtu gatavojis es, apsvērtu ielikt 90. gadu sākumā pirmo “Jāņa sētas” Rīgas karti (bija tāda tumši zilos vāciņos, atceraties?), kas kļuvusi vērtīga ne tikai ar informāciju, kur toreiz kādi kantoŗi mita, bet arī tālaika reklāmām, kas šobrīd šķiet mazliet smieklīgas. Tāpat 90. gadu sākumā aprakstos pieminēts, tak kartes veidā nav ielikts pirmais “Vade mecum” apgāda autoceļu atlants (atceraties — lillā vākos?). 1987. gada aprakstā nebūtu licis 1989. gada mītiņu foto, bet 1987. gada 14. jūniju pie Brīvības pieminekļa — ir tak foto, ir dalībnieki, var tak dabūt. Latvijas laika beigām būtu apsvēris pēdējo autoceļu atlantu (dzeltenīgos vākos; atceraties, tam atmodas laikā bija faksimilizdevums?) un pēdējo Mantnieka Rīgas karti, kur redzams, cik izbūvēta bija Rīga 30. gadu nogalē un cik skaistas nākotnes izredzes bija. 1931. gadā būtu ļoti gribējis pēdējo Latvijas laika Saeimas vēlēšanu karti, kas lieliski rāda partiju sadrumstalotību, polītiskās, reģionālās, ticības un tautību īpatnības.

Ar zināmu gandarījumu atradu grāmatā vienu savējo karti (kas bijusi mana ideja un kuŗas tapšanā piedalījos) — ES iestāšanās nobalsošanas karti. Ja kāds nezina, izspļauta tautību kartes kopija. No citiem atradumiem varu minēt, ka divās kartēs attēlots vācu kaŗalaika Bērzupes—Džūkstes dzelzceļš, savukārt 1963. gada kartē starp Pilteni—Ugāli—Ventspili parādīts kaut kāds Ugāles rezervāts.

Nobeigumā kartes, kas mani piesaistīja visvairāk:

  • 1976. gada lapā ielikta Rīgas 1977. gada 1:10000 topografiskā karte. Atceros, 90. gadu sākumā kā tāda redzēju aizsargu priekšnieka Jāņa Rības kabinetā Matīsa ielā, un Rīga ar pusceltu Imantu un Purvciemu, bez K. Ulmaņa gatves un Salu tilta un ar salām ap Kojusalas grāvi joprojām šķiet pētāma un pētāma;
  • 1940. gadā ielikta SPRS Augstākās padomes vēlēšanu apgabalu karte. Saprotu, vēlēšanas bija bezjēdzīgas, bet es Latviju vēlēšanu apgabalos sagrieztu jēdzīgāk — un ne tāpēc, ka man ir dators un kalkulātors;
  • 1934. gada 1:25000 Ādažu poligona karte, ko interesanti salīdzināt ar mūsdienām;
  • 1919. gadā ielikta Brīvības cīņu karte, kas izceļas ar īpatnu cīņu attēlošanas veidu un drīzāk ir uzskates līdzeklis klāt pieliktajiem cīņu posmu aprakstiem.

Burvīga grāmata, paldies “Jāņa sētai” un Nācionālai bibliotēkai par kā tāda izdošanu! Viena no diviem vērtīgākiem šīgada grāmatu ieguvumiem. (Otra ir “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (paldies dzimtajai fakultātei!), ko pa vaļasbrīžiem lasu, bet gala vēl neredzu.)

%d bloggers like this: