Latviešu avīzes priekš 100 gadiem: komūnisti sagrābj strēlniekus


Turpinu rakstu sēriju par latviešu likteņgriežiem priekš simt gadiem ar kārtējo mēneša vidus momentuzņēmumu. Ja konkrēti, ko rakstīja latviešu avīzes 1917. gada 15. jūnijā (pēc vecā stila 2. jūnijā). Šis datums izvēlēts, skaitot pa mēnesim uz priekš no Krievijas cara atkāpšanās 15. martā. No tām, kas šai dienā iznāca un digitālizētas periodika.lv, savdabīgu pretstatu veido komūnistu pārņemtā latviešu strēlnieku avīze “Brīvais Strēlnieks” un galvenās pilsoniskās partijas Zemnieku savienības laikraksts “Līdums”.

“Brīvā Strēlnieka” ievadraksts aicina gāzt Krievijas pagaidu valdību. Tiesa, pašas pagaidu valdības jaunais sastāvs 18. maija programmā apņēmies vest valsti sociālistiskā sabrukumā:

neatlaidīgi un noteikti cīnīsies ar valsts saimniecisko sabrukumu, ievedot sistēmatisku valsts un sabiedrības kontroli pār ražošanu, transportu, produktu apmaiņu un sadalīšanu, un vajadzības gadījumā, arī organizējot pašu ražošanu.

Komūnisti “pret šādu solījumu, vispār, daudz neko nevar iebilst”. Taču jātiek pašiem pie varas, tāpēc, ja tik būtu iespējams — gāzt.

Tas gan nav traucējis turpat blakus slejās samērā plaši aprakstīt nīstās pagaidu valdības rīkoto Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu kārtību. Tomēr pretrunu nav: tobrīd komūnisti nav pie varas, dzenas pēc tās un uzskata satversmes sapulces vēlēšanas par līdzekli mērķa sasniegšanai.

“Līdumam” ievadraksts par Apvienoto latviešu strēlnieku pulku padomes 30. maija rezolūciju, ko panākuši komūnisti, un vēlāku rezolūcijas skaidrojumu, ko padome laidusi, kad izrādījies, ka tautā komūnistu aicinājumi nav saņemti urjavām. Lai lasītāji paši redzētu un varētu vērtēt, “Līdums” iespiedis komūnistisko rezolūciju: gāzt pagaidu valdību, frontē neuzbrukt, brāļoties ar vāciešiem, visu varu padomēm. Traģiski “Līdumā” lasīt strēlnieku pulku dibinātāju Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša protestu pret strēlnieku padomes rezolūciju, kur domnieki vēlreiz atgādina strēlnieku sūtību:

Latviešu pulkiem ir jābūt tādiem ka tauta kuŗu katru brīdi var būt droša, ka var ne lūgt, bet arī  p r a s ī t  Latvijai tādu iekārtu, kādu tā atrod par labu.

Citādi dzīve rit uz priekšu: Amerikas sūtnis Pēteŗpilī griezies pie Ārlietu ministrijas ar noti, ka viņa valsts nosaukums ir Amerikas Savienotās Valstis, ne Ziemeļamerikas SV, kā Krievijā bieži lietots. Savukārt Salacgrīvā dibināta Salacas Zaldātu un pilsoņu deputātu padome, un to atzinīgi vērtē arī “Līdums”:

Tā kā brīvā palaistie kaŗa spēka zirgi daudz posta izdara sakņu dārziem, jaunā āboliņa laukiem un tīrumiem, tad augšminētā organizācija īstā laikā un vietā.

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda


Helsinku grupa 1987. gada 14. jūnijā Bastejkalnā priekš puķu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa. Jāņa Rožkalna foto

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var, protams, teikt, ka “Helsinkus 86” nodibināja agrāk, ka Krišjāņa Barona dzimšanas 150. jubilejas svinēšana 1985. gadā jau bija ar atmodas vēsmām gaisā. Taču tieši 14. jūnijā priekš trīsdesmit gadiem notika pirmie publiskie pretpadomju “kalendāra nemieri”.

Varētu ironiski brīnīties, nez kāpēc nemana plašu atmodas sākuma svinēšanu, kādu tāds notikums būtu pelnījis. Labi, ko izlikties ar “nez kāpēc”, skaidrs, ka šī ir neērta gadadiena, jo atmodu nesāka vis pašpasludinātie latviešu padomju inteliģences gaišie spēki, bet vienkārši latviešu tautas varoņi — Eva Biteniece, Rolands Silaraups un citi.

Tāpēc paldies tiem plašsaziņas līdzekļiem, kas gadadienu piemin, un visu cieņu Kaŗa mūzejam, kas šodien, 14. jūnijā 16.00 atklāj bezmaksas izstādi “Uzdrošināšanās” par cilvēkiem, kuŗi pirmie pēdējos komūnistiskā režīma gados uzdrošinājās mest izaicinājumu padomju okupācijas režīmam un sākt nevardarbīgu cīņu pret to.

Atgādinājumam un iedvesmai — kā balsoja Rēzekne Latvijas laikā


Rēzekne bija vēl sadrumstalotāka nekā Rīga. Lūk, katoļu zemnieku partijas laikraksts “Latgolas Vōrds” ziņo 1931. gada Rēzeknes domes vēlēšanu iznākumus:

Tolaik Rēzeknē bija 13 tūkstoši iedzīvotāju, aptuveni kā Siguldā tagad — un 36 kandidātu saraksti. Un 40 domnieku. Un lielākais saraksts guvis 12,9% balsu. Un nevajag domāt — kur divi latvieši, tur trīs partijas: krieviem desmit sarakstu, žīdiem deviņi.

Priekš 100 gadiem: ko rakstīja latviešu avīzes 1917. maijā, pāris mēnešu pēc cara atteikšanās


Turpinu pasākto reizi mēnesī ieskatīties simt gadi vecās avīzēs, kad pēc Krievijas cara atteikšanās bija sācies ārkārtīgi aizraujošs, nozīmīgs un traģisks laiks.

1917. gada 15. maijā (2.maijs pēc vecā stila) iznāca dažnedažādas avīzes. Daudzas ziņoja par Vācijas miera piedāvājumu. Būtu cēli bez kontribūcijām un aneksijām, tomēr Vācija cenšas atstāt sev vairāk nekā bija priekš kaŗa — arī Kurzemi. Lielinieku “Cīņa” gānās par latviešu tautiskiem centieniem, aicina gāzt buržuāziju un kapitālismu un izmantot Krievijas satversmes sapulces vēlēšanas un citas iespējas šī mērķa sasniegšanai. Pēc tam mazliet vērīgāk lasāms, kur un kā citās avīzēs parādās lielinieku graujošā darbība.

“Baltijas Vēstnesis” iespiedis tobrīd mazinieku vadītās Pēteŗpils Strādnieku un zaldātu deputātu padomes uzsaukumu kaŗavīriem nebrāļoties ar ienaidnieku. Bet lielinieku aģitācijai ir panākumi, armijas disciplīna irst, un arvien sarkanākais latviešu strēlnieku pulku laikraksts “Brīvais Strēlnieks” ziņo, ka no amata atkāpies pilsoniskais Krievijas kaŗa ministrs Aleksandrs Gučkovs:

Krievijas pagaidu valdībā vēl citas pārmaiņas. Kā ziņo “Baltijas Vēstnesis”, Pēteŗpils Strādnieku un zaldātu deputātu padomes izpildu komiteja ar 41:19 (lielinieki mazākumā) lēmusi atbalstīt sociālistu iešanu valdībā.

“Līdums” kļuvis nule dibinātās Zemnieku savienības avīze un pirmā lappusē pāri visām slejām laiž lieliem burtiem: “Katrā pagastā jābūt Zemnieku savienības nodaļai!” Avīze plaši apraksta partijas dibināšanu Valkā 12. maijā: piedalījās ~200 dalībnieku, kas pārstāvēja ~1500 biedru; galvenais rīkotājs agronoms Kārlis Ulmanis, kas arī valdes vēlēšanās saņēma visvairāk balsu. Atšķirībā no mūsdienu partiju kongresiem “sapulce beidzas vēlā rīta stundā, jau gaismiņai svīstot”. ZS pārstāvis Miķelis Valters arī turējis priekšlasījumu par Somijas piemēru Latvijas pašvaldībai.

Toties “Dzimtenes Vēstnesis” vēsta, ka Valkā 13. maijā notikusi iedzīvotāju skaitīšana, lai ievāktu ziņas pilsētas domes vēlētāju saraksta gatavošanai un vēlāk satversmes sapulces vēlēšanām.

Otrpus frontei Kurzemes vācu valdes ziņu lapa “Dzimtenes Ziņas” atgādina — kaŗš ilgst jau 1000 dienu. Arī bez atgādinājuma lielākā daļa ziņu lapas pilna, cik labi vāciešiem un grūti sabiedrotiem frontē. “Līdumā” citas Kurzemes ziņas: Tērbatā sanākusi kurzemnieku saeima un ievēlējusi Kurzemes pagaidu zemes padomi ar Jāni Čaksti priekšgalā. Lielinieki palikuši mazākumā un sanāksmi pametuši. Palicēji aicinājuši samierināties, bet: “Izgājēji uz aicinājumu neatbildēja.”

“Jaunais vārds” vēsta par citu tautu atmodu: nācionālu autonomiju ar savu seimu nolēmuši savā pēdējā kongresā pieprasīt arī buŗati.

Sabiedriski polītiskā doma 20 dienu pēc cara atteikšanās — Rakstnieku un mākslinieku biedrība par Latvijas satversmi


Paldies Kaŗa mūzejam par gadsimtu seno Latvijas notikumu kroniku. Tomēr izlēmu vēl pats uzmest aci, kas bija aktuāls un cik tālu bija tikusi latviešu sabiedriski polītiskā doma priekš simt gadiem, mēnesi pēc cara atteikšanās. Paldies periodika.lv, momentuzņēmumam atlika paņemt 1917. gada 2. aprīli (jo vecais stils, jaunajam jāpieskaita 13 dienu) un palasīt šai dienā izdotās avīzes. Galvenais secinājums: viss mutuļo, svārsts aizgājis visai pa kreisi, nostiprinās arī latviešu patstāvības ideja. Labs paraugs ir Rakstnieku un mākslinieku biedrība, kas izsakās galīgi ne par aroda lietām:

V. L. Rakstnieku un Mākslinieku Biedrība.

Rezolūcija par Latvijas satversmi.

Rakstnieku un Mākslinieku Biedrība savā 22. marta (vecais stils; 20 dienu pēc cara atteikšanās — R.E.) ārkārtējā pilnā sapulcē vienbalsīgi pieņēma sekošu rezolūciju:

Lai latviešu tautas spējas un īpatnības spētu pilnīgi attīstīties, ir nepieciešami, ka bez kavēšanās tiek radīta Latvijas satversme, kuŗa atbalstās uz sekošiem galveniem principiem:

  1. Latvijas nedalāmā teritorija ir: Kurzeme, Vidzemes dienvidus daļa un Latgale. Latvijas robežas nosakāmas pēc etnografiskiem principiem.
  2. Latvija ir pilnīga autonomija jeb pavalsts (ne province) Krievijas federātīvās republikas sastāvā.
  3. Latvijas konstitūcija sankcionējama atsevišķā Latvijas Satversmes Sapulcē un turpmāk pārgrozāma vienīgi ar latviešu tautas pašas gribu.
  4. Latvijas iekārtu un pārvaldi rēgulē vienpalātas sistēmas saeima ar pilnām iekšējas likumdošanas tiesībām. Latvijas pārvalde atbalstās uz vispārēju, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionelu vēlēšanu principiem.
  5. Latvijā, pēc viņas vēsturiskām, saimnieciskām un kultūrelām savādībām, ir trīs īpašas plašākas vietējās pašvaldības vienības: Vidzeme, Latgale (ar daļu no Ilūkstes apriņķa) un Kurzeme.

Latvijas valsts iekārta. — Latvijā ir

a) Pilnīgi patstāvīga skolu sistēma ar savu ūniversitāti un citām augstākām skolām, pie kam krievu valoda tikai kā mācības priekšmets obligātoriska, bet tikai tādā mērā, ko nosaka vietējā likumdošana. — Latgales skolās mācības notiek latgaliešu dialektā, pie kam obligātoriska iepazīšanās ar vispārējo latviešu rakstu valodu un literātūru. Nācionālā mazākuma skolas pabalstāmas no Latvijas valsts līdzekļiem.

b) Patstāvīga administrātīvā iekārta ar personām, kuŗas ievēl vietējās pašvaldības iestādes; krievu valstij īpašs priekšstāvis, kuŗa kompetence ar likumu cieši norobežota. Valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda; krievu valoda uzskatāma tikai kā palīga līdzeklis likumā nosacītā satiksmē ar Krievijas iestādēm.

c) Sava uz vietējiem likumiem dibināta tiesu sistēma, ar savām visaugstākām instancēm pilnīgi nobeigta pašā zemē.

d) Sava patstāvīga finanču iekārta un iekšējā nodokļu sistēma ar nācionālbanku.

e) Sava īpaša satiksmes līdzekļu pārvaldība.

f) Savs nācionāls un teritoriāls kaŗaspēks resp. tautas milicija.

g) Likums garantē Latvijas pilsoņiem sirdsapziņas, tautības, vārda, sapulču, polītisko un ekonomisko streiku u.c. pilsoniskās un polītiskās brīvības.

Saimnieciskā un sociālā stāvokļa steidzamai uzlabošanai nepieciešami:

a) piespiesta zemes atsavināšana sadalot jau tūliņ kroņa zemes — kā Latvijas valsts īpašumu, — nosakot saimniecību maksimālo lielumu un apgādājot ar zemi visus, kuŗi to paši apstrādātu;

b) izpildāmas caur likumdošanu visas dēmokratiskās strādnieku prasības, kā: maksimālais darba laiks, minimālā darba alga, apdrošināšanas slimības un nespēka gadījumos u.t.t.

Vajaga, ka tūliņ tiek nodibināta Nācionālpadome, t.i. visas Latvijas pagaidu centrālorgans, kas ir augstākā instance polītikā un pārvaldē un kuŗa nekavējoši izstrādā, sankcionē un pagaidām reālizē pašvaldības likumprojektus un organizē Latvijas Satversmes Sapulci. Šai pagaidu Nācionālpadomei jāsastādās no visu latviešu sabiedrisko organizāciju kolektīvu resp. Padomju priekšstāvjiem, ieskaitot tur — Vidzemes 4 apriņķus, Latgali, Rīgu, Kurzemi (bēguļus) un kolonijas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Solžeņicina “1914. augusts”


Februārī Ķīpsalas grāmatu izstādes maiņas stendā pārsteigts ieraudzīju Aleksandra Solžeņicina “1914. augustu” angļu valodā un grābu ciet. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“1914. augusts” ir pirmā grāmata (kā autors dēvē — mezgls) “Sarkanā rata” romānu ciklā, kas vēsta par lielāko ģeopolītisko katastrofu cilvēces vēsturē: lielinieku režīma iedibināšanos Krievijā. (Solžeņicins gan paguva tikt tikai līdz 1917. gada aprīlim — tātad līdz pašam apvērsumam netika.) “1914. augusts” vēsta par to, kas šai mēnesī notika, proti, 1. pasaules kaŗa sākšanos, konkrēti, Krievijas uzbrukumu un sakāvi Austrumprūsijā.

Tiesa, kad grāmata sākas ar iespaidīgiem Kaukaza dabas skatiem, tu saproti, ka vēstījums būs visai plašs. Tā arī ir. Pirmās nodaļas ir autobiografiskas un lielākoties tēlo bagātu Kubaņas ukraiņu saimniecību. Jā, priekš simt gadiem tautu robežas bija tādas, ka Kubaņa bija ukraiņu zeme un krieviem nemaz nebija pieejas pie Azovas un Melnās jūŗas. Ceturtā nodaļā gaŗāmejot pieminēts, ka puisis, kas dien armijā, pēdējo vēstuli sūtījis no Ostrolenkas. Zinot ģeografiju un kaŗa vēsturi, tu saproti — nebūs labi.

Vērsim pie lietas Solžeņicins ķeŗas tikai 10. nodaļā. Lai lasītājs varētu labāk izprast notiekošo, romāna sākumā ir pieminēto personu saraksts un Austrumprūsijas gabala karte. Man ar to nebija gana, tāpēc labākai izpratnei izmantoju vēl AAV Kaŗa akadēmijas lielisko kaŗa atlantu un vācu 1:25000 topografiskās kartes. Bija vērts. Negrasos pārstāstīt kauju gaitu; teikšu vien, ka mani, nevēsturnieku, Solžeņicina tēlojums pilnībā pārliecina. Ja Tannenbergas kauju pētījušiem ir citas domas, labprāt uzzinātu. Lasot dominēja divējas izjūtas. Pirmkārt, kā grieķu traģēdijā, kad varoņi cenšas un darbojas, bet viss iet uz nenovēršamu un šausmīgu galu. Otrkārt, kā ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājumā, kad viņš apraksta krievu kaŗa sākuma uzvaras pret austriešiem Galīcijā — kā 95% neefektīva armija uzveic 98% neefektīvu. Taču Austrumprūsijā 95% neefektīvai armijai pretī stājās 90% neefektīvi vācieši.

Solžeņicina ieskatā galvenie nopelni vācu uzvarā ir 1. korpusa komandierim Hermanim fon Fransuā (pretstatā priekšniekiem Hindenburgam un Ludendorfam), savukārt krievu pusē vainojama neorganizētība un gļēvi un nemākulīgi komandieŗi (pats sakautās 2. armijas komandieris Samsonovs tēlots viduvējs). Ārpus kaujas mēroga, taču atbilstīgs “Sarkanā rata” iecerei ir jautājums, kāpēc krievu pusē tāda neorganizētība un kāpēc armiju komandē gļēvuļi un nemākuļi. Autors tiešiem vārdiem neatbild, bet pēc izlasītā secināms, ka vainojama carisma iekārta, kas apspiež cilvēku un tirgus brīvību. Tiesa, apspiešana bija vēl samērā mērena. Solžeņicins tēlo arī pretējo pusi, kas vēlētos gāzt carismu, taču tā ir vēl atbaidošāka (te, iespējams, zināms svars autora un lasītāja zināšanai par turpmāko vēstures gaitu). Biju pārsteigts, cik dažs labs atgādina mūsdienu (arī latviešu) līberāļus. Nešaubos, labvēlīgos apstākļos arī mūsdienās atrastos, kas dažos gados atkārtotu gaitu no Grišķenes un Čieŗa pašpuikām līdz čekas nagu maucējiem un atjaunotu revolūcionārā Gulbenes tribūnāla darbību. Lai salīdzinām, kam tuvāki mūsdienu līberāļi: nācionālistam Zigfrīdam Meierovicam vai lieliniekam Oto Kārkliņam.

Lasīju 1974. gada izdevumu, kas savulaik maksājis smiekla 2,25 $. Tas tulkots no Solžeņicina Padomijā sarakstītā, bet vēlāk, brīvā pasaulē autors “1914. augustu” papildinājis ar Ļeņinu, Stolipinu un vēl šo to, kas man nu gājis gaŗām. Toties dabūju lasīt studenšu dzīves aprakstu, ko Solžeņicins nez kāpēc iespraudis starp krievu sagrāvi romāna kulminācijā un tās analizi virspavēlniecībā grāmatas nobeigumā. Kopumā bija interesanti un vērts, labprāt lasītu nākamo “Sarkanā rata” mezglu “1916. novembris”, bet dabū tu tādu par lētām naudiņām.

Priekš 100 gadiem: cara krišana Rīgas atskaņās


Tieši priekš 100 gadiem sākās vēstures kūleņi, kas noveda līdz latviešu valsts izcīnīšanai. Nolēmu apskatīties periodika.lv, kā notikumus atainoja latviešu prese. Iepazīstoties ar avīzēm un izvērtējot trīs apstākļus — ziņu ātrumu, pilnību un lasāmību (cik labi iespiests, papīrs saglabājies un ieskenēts), secināju, ka vispatīkamāk lasīt “Rīgas Ziņas”:

Cars 22. februārī (pēc vecā stila; jaunam jāpieskaita 13 dienu — tātad 7. martā) dodas braucienā uz armiju:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »
%d bloggers like this: