Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: gadumija, komūnistu iebrukums un sociāldēmokratu nodevība


Mēneša vidū bija apgrūtināti vākt ziņas un rakstīt, tāpēc momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem rakstīja latviešu avīzes, turpinu tagad — ar 1918. gada 31. decembrī iznākušo latviešu avīžu apskatu.

Pēdējā gada dienā periodika.lv atrodamas “Baltijas Ziņas”, “Sociāldēmokrats”, “Jaunais Vārds”, “Dzimtenes Ziņas”, “Līdums”, “Kurzemes Vārds”, “Jaunākās Ziņas”, otrā frontes pusē “Krievijas Cīņa”. Galvenais, kas notiek, ir komūnistu iebrukums Latvijā, tuvākās dienās kritīs Rīga. Saistībā ar to ne viena vien avīze nākamā preses momentuzņēmumā vairs nebūs atrodama.

Tā kā ir gadumija, laikraksti iespiež ievadrakstus, kuŗos neatkarīgi no savas ideoloģijas atzīst, ka 1918. gads bijis ne kārtējais, bet laikmetu maiņas gads, un izsaka nākamgada vēlmes un prognozes. “Baltijas Ziņas” vēl miera un:

“Līdums” uzmundrina:

“Socīāldēmokratam” Latvija bijusi nebijusi, daiļā nākotne kas cits:

Jaunākās frontes ziņas ir, ka komūnisti ieņēmuši Siguldu un Rīgas sargi atkāpušies uz 1917. gada rudens — 1918. gada sākuma Inčukalna pozicijām, kas esot labi nocietinātas un kuŗas varēšot pavisam droši aizstāvēt. “BZ”:

Savukārt komūnisti (“KC”) ziņo ne tikai par Siguldas ieņemšanu pāris dienu agrāk, bet arī jau par Rīgu:

 

Turklāt Rīga ieņemta par spīti tam, ka to aizstāvējusi arī “baltgvardiskā boiskoutu organizācija, sastāvoša no vairāk simtiem apmācītiem pusaudžiem”. Un latviešu komūnistu vadonis Pēteris Stučka Valkā jau 23. decembrī izsludinājis Rīgas Bruņinieku pilī (tagad — Saeimas nams) 13. janvārī padomju kongresu. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Advertisements

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem — pasaules kaŗa pēcvakarā un neatkarības priekšvakarā


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. novembri. Latvijā vācu cenzūra bija kritusi, un iznāca diezgan daudz laikrakstu: vēl nesen vāciskās “Baltijas Ziņas” un Jelgavas “Dzimtenes Ziņas”, latviskais “Līdums”, nule gājumu atsākušais “Baltijas Vēstnesis” un tādas pašas “Jaunākās Ziņas”, Rēzeknē “Jaunō Drywa”, kas tobrīd vēl nezināja, ka klajā laists pēdējais numurs, kā arī Maskavā komūnistu “Krievijas Cīņa”. Avīžu daudz, bet vēl vairāk notikumu: pasaules nozīme tam, ka beidzies pasaules kaŗš, vietēja — ka nobriedusi neatkarīga latviešu valsts. Nedomāju, ka jel kādā simtgadu senas preses apskatā vēl gadīsies tik daudz liekamā. Daudz ziņu līdztekus salikts vairākos laikrakstos, tad parasti iztiku ar to, kas periodika.lv trāpījās pirmā. Šai reizē — “Baltijas Ziņas”.

Pirmā notikumu grupa ir Vācija — sakāve pasaules kaŗā, pamiers un revolūcija.

Mecā, kas tobrīd vēl pieder vāciešiem, dzirksteļu telegrafa stacija uzķērusi sabiedroto virspavēlnieka Ferdinanda Foša tēlegrammu:

Vācu armijas komandieŗa Paula Hindenburga atvadu uzsaukums: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Dr. hist. Juŗa Ciganova un “Tēvijas Sarga” Austroungarija


Septiņgadnieks šodien bija Ādažu poligonā. Bijis varen labi. Pārradās mājās ar visu ko. Arī ar “Tēvijas Sarga” oktobŗa numuru. Ņēmos arī es lasīt. Visvairāk piesaistīja vēsture. Līdz tiku pie Dr. hist. Juŗa Ciganova raksta par jaunāko Austrijas un Ungarijas gadsimtu. Raksts, dabiski, sākās ar Austroungarijas beigām. Te mani satrieca karte:

Turklāt karte bija komplektā ar tai piemērotu skaidrojumu:

..Austroungārija aizņēma ievērojamu Eiropas daļu, un šajā valstiskajā veidojumā ietilpa ne tikai austriešu un ungāru apdzīvotās zemes. Austroungārijas sastāvā bija arī mūsdienu Čehijas un Slovākijas zemes, horvātu, bosniešu un slovēņu teritorijas, daļa no mūsdienu Ukrainas (Galīcija, Volīnija, Aizkarpati), Rumānijas (Transilvānija) un Itālijas (Dienvidtirole).

Kā lai pēc tam tic pārējam rakstītajam??

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Vācija zaudējusi kaŗu


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. oktobri. Šai dienā iznāca diezgan daudz laikrakstu: komūnistu “Krievijas Cīņa”, vācu “Baltijas Ziņas”, “Baltijas Illustrētais laikraksts” un “Dzimtenes Ziņas”, provāciskā “Rīgas Latviešu Avīze” un pilsoniskais “Līdums”.

Galvenā noskaņa: Vācija zaudējusi kaŗu. Mēs, protams, zinām, ka līdz 11. novembŗa pamieram palicis mazāk nekā mēnesis, tak oktobŗa vidū arī vācu kontrolētas avīzes pilnas sakāves:

  • Bulgarija jau padevusies;
  • Austrija strauji vācas laukā no Balkāniem, un tajā ietilpstošās tautas pošas uz patstāvīgu dzīvi;
  • Vācija atkāpjas Rietumu frontē bez citādas gaitas izredzēm un pieņēmusi AAV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu miera noteikumus;
  • Vācijas ieņemtajā Austrumeiropā vietējās tautas — latviešus, ukraiņus, citus — māc smagas bažas par komūnistu iebrukumu, ja vāciešiem būs ieņemtie apgabali jāatstāj.

Tagad sīkāk. “Baltijas Ziņas” vēsta par Bulgarijas padošanos:

Austrija pamet albāņu zemes (Prizreņu, Prištinu) un Dienvidserbiju, un vietējie izmanto izdevību, lai uzšautu aizejošam pretiniekam (pirmā izgriezuma pēdējā rindā trūkst nobeigumā -tāji):

 

Un arī pašai Austroungarijai gals klāt:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

100 gadi 100 kartēs


“Jāņa sētas” karšu apgāds, kur senāk strādāju, pagodināja mani ar ielūgumu uz izdevuma “100 gadi 100 kartēs” vaļā vēršanu Nācionālā bibliotēkā. Sarīkojumā izmantoju iespēju iegūt grāmatu savā īpašumā (paldies, mīļie kolēģi!). Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lepna grāmata ar oriģinālu domu: par katru gadu viena karte, kas vai nu izdota tai laikā, vai stāsta par to laiku. Un blakuslappusē apraksts par karti un attēloto parādību. Vairums karšu no Nācionālās bibliotēkas krājumiem, otrā vietā “Jāņa sētas” kartes. Ierobežoto grāmatas izmēru dēļ kartes lielākoties kārdekļi: vai nu fragments, vai samazinātā mērogā. Ja grib pilnu mantu, jāiet uz LNB.

Lieliskākās kartes nav iespējams objektīvi noteikt, jo papildus kartografiskai kvalitātei izšķirīga nozīme ir personīgiem apstākļiem: kādas ir lasītāja intereses un ko viņš ir redzējis vai nav. Tāpēc dalīšos paša domās.

Pirmkārt, karšu izvēle. Kopumā sniedz labu priekšstatu par latviešu tautas un kartografijas gaitām pēdējā gadsimtā. Ja grāmatu būtu gatavojis es, apsvērtu ielikt 90. gadu sākumā pirmo “Jāņa sētas” Rīgas karti (bija tāda tumši zilos vāciņos, atceraties?), kas kļuvusi vērtīga ne tikai ar informāciju, kur toreiz kādi kantoŗi mita, bet arī tālaika reklāmām, kas šobrīd šķiet mazliet smieklīgas. Tāpat 90. gadu sākumā aprakstos pieminēts, tak kartes veidā nav ielikts pirmais “Vade mecum” apgāda autoceļu atlants (atceraties — lillā vākos?). 1987. gada aprakstā nebūtu licis 1989. gada mītiņu foto, bet 1987. gada 14. jūniju pie Brīvības pieminekļa — ir tak foto, ir dalībnieki, var tak dabūt. Latvijas laika beigām būtu apsvēris pēdējo autoceļu atlantu (dzeltenīgos vākos; atceraties, tam atmodas laikā bija faksimilizdevums?) un pēdējo Mantnieka Rīgas karti, kur redzams, cik izbūvēta bija Rīga 30. gadu nogalē un cik skaistas nākotnes izredzes bija. 1931. gadā būtu ļoti gribējis pēdējo Latvijas laika Saeimas vēlēšanu karti, kas lieliski rāda partiju sadrumstalotību, polītiskās, reģionālās, ticības un tautību īpatnības.

Ar zināmu gandarījumu atradu grāmatā vienu savējo karti (kas bijusi mana ideja un kuŗas tapšanā piedalījos) — ES iestāšanās nobalsošanas karti. Ja kāds nezina, izspļauta tautību kartes kopija. No citiem atradumiem varu minēt, ka divās kartēs attēlots vācu kaŗalaika Bērzupes—Džūkstes dzelzceļš, savukārt 1963. gada kartē starp Pilteni—Ugāli—Ventspili parādīts kaut kāds Ugāles rezervāts.

Nobeigumā kartes, kas mani piesaistīja visvairāk:

  • 1976. gada lapā ielikta Rīgas 1977. gada 1:10000 topografiskā karte. Atceros, 90. gadu sākumā kā tāda redzēju aizsargu priekšnieka Jāņa Rības kabinetā Matīsa ielā, un Rīga ar pusceltu Imantu un Purvciemu, bez K. Ulmaņa gatves un Salu tilta un ar salām ap Kojusalas grāvi joprojām šķiet pētāma un pētāma;
  • 1940. gadā ielikta SPRS Augstākās padomes vēlēšanu apgabalu karte. Saprotu, vēlēšanas bija bezjēdzīgas, bet es Latviju vēlēšanu apgabalos sagrieztu jēdzīgāk — un ne tāpēc, ka man ir dators un kalkulātors;
  • 1934. gada 1:25000 Ādažu poligona karte, ko interesanti salīdzināt ar mūsdienām;
  • 1919. gadā ielikta Brīvības cīņu karte, kas izceļas ar īpatnu cīņu attēlošanas veidu un drīzāk ir uzskates līdzeklis klāt pieliktajiem cīņu posmu aprakstiem.

Burvīga grāmata, paldies “Jāņa sētai” un Nācionālai bibliotēkai par kā tāda izdošanu! Viena no diviem vērtīgākiem šīgada grāmatu ieguvumiem. (Otra ir “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (paldies dzimtajai fakultātei!), ko pa vaļasbrīžiem lasu, bet gala vēl neredzu.)

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: vācu atkāpšanās un sarkanais terrors


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. septembri. Tas bija svētdiena, un, spriežot pēc Nācionālās bibliotēkas digitālizējumiem, iznāca tik trīs izdevumi: komūnistu “Krievijas Cīņa”, vācu “Baltijas Illustrētais laikraksts” un pilsoniskais “Līdums”.

Visvieglāk tikt galā ar “BIL”, kas vācu propagandas garā iespieda Latvijas un Igaunijas skatus, kā arī fotoattēlus par Vācijas dzīvi. 15. septembrī tas publicējis ģeografa aci piesaistošus pilsētu aerofotouzņēmumus. Lūk, Tukums un Valka:

Lūk, Valmiera un Cēsis:
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: fronšu grieži


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. augustu. Šajā dienā iznākušās avīzes dalāmas vairākās grupās. Pirmkārt, komūnistu “Krievijas Cīņa” Maskavā. Otrkārt, vāciskās “Baltijas Ziņas”, “Dzimtenes Ziņas”, “Baltijas Illustrētais Laikraksts” un “Rīgas Latviešu Avīze” vācu ieņemtā Latvijā. Treškārt, latviskās — “Līdums” Valkā un “Atvase” Charkivā.

Būtiskākais “Krievijas Cīņā”: komūnisti sajutuši fronšu griežus — ka vācieši sākuši zaudēt Rietumu frontē (un tāpēc var pavērties iespēja atmest Brestas mieru un iebrukt zemēs, ko vācieši tobrīd sargā no komūnistiem) un ka antikomūnistu uzbrukums tobrīd galvenajā Krievijas pilsoņu kaŗa frontē Pievolgā apsīcis. “Krievijas Cīņa” pārstāsta b. Kameņeva runu Maskavas padomes plenārsēdē, kur tas runā par vācu atkāpšanos un Vācijas armijas sabrukumu. Tāpat “KC” iespiež jūsmīgu ievadrakstu par angļu, čechu un slovaku, un balto apturēšanu. Komūnistu ģenerāluzbrukums sāksies vēl tikai 5. septembrī, bet gaisotne jūsmīga jau augusta vidū:

 

Dzirdēts mīts, ka komūnisti vienīgie bija par tautu pašnoteikšanos (vai vismaz solīja to), tāpēc latviešu strēlniekiem neesot bijis citas izejas, kā cīnīties viņu labā. Tik nez kāpēc “Krievijas Cīņa” Somijas ziņas liek nevis ārzemju, bet okupēto zemju slejā, kaut komūnisti Somijas neatkarību it kā taču atzinuši vēl 1917.—1918. gadumijā. Un runā par somu baltgvardiem — gluži kā par tiem, kas pie Jekaterinburgas, Simbirskas un Kazaņas:

Savukārt progresīvās cilvēces pārvaldītā pasaules daļā cīnās par racionālu darbspēka izmantošanu un pret viltusziņām:

 

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

%d bloggers like this: