Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: līdz komūnistu apvērsumam trīs nedēļas


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. oktobri. Periodika.lv piedāvā trīs šai dienā iznākušas avīzes: Cēsīs Latvju kareivju nācionālās savienības “Laika Vēstis” (jā, nācionāli noskaņotie kaŗavīri beidzot organizējušies), Jelgavā “Dzimtenes Ziņas”, kas nesen atteikušās no Kurzemes vācu valdes ziņu lapas nosaukuma, un priekš pāris mēnešiem gandrīz par Rīgas domnieku kļuvušā Frīdricha Veinberga “Rīgas Latviešu Avīzi”.

Pēc Rīgas ieņemšanas vācieši speŗ nākamo soli: izsēdušies Sāmsalā, lai ieņemtu igauņu salas. Par to ziņo abas puses — pa kreisi “LV”, pa labi “RLA”:

 

“Dzimtenes Ziņas” ziņo Rīgas 14. augusta tautskaites iznākumus, latvieši pirmo reizi kļuvuši vairākums rīdzinieku (54,3%), jo lielums liels krievu vairākums evakuējies līdz ar rūpnīcām un Rīgā krievu palicis vairs tikai 8,7% iedzīvotāju. Vispār apbrīnojami, ka priekš simt gadiem kaŗa apstākļos (turklāt vēl tad, kad fronte iet pāri) varēja pāris mēnešos skaitļus apkopot: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: Rīga kritusi, Korņilovs izgāzies


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. septembri. Mēneša sākumā vācieši bija ieņēmuši Rīgu, tāpēc pārtrūka daudz avīžu izdošana. Neieņemtā Vidzemes daļā no lielākiem laikrakstiem bija palicis vienīgi Valkā izdotais Zemnieku savienības “Līdums”.

Tā kā Rīgas frontē vēl turpinājās jaunās frontes līnijas noskaidrošana, par to bija plašāki krievu armijas ziņojumi. Taču vietvārdi krievu ziņojumos bija nosaukti tā, ka latviešiem bija īpaši jāpūlas atšifrēt, ko tie nozīmē — turklāt ne vienmēr pūles bija sekmīgas. Bažās, ka vācieši varētu ieņemt visu Vidzemi, “Līdums” bija iespiedis pagaŗu ievadrakstu, kuŗā aicināja tādā gadījumā pieprasīt Latvijas patstāvību. Visvairāk vietas 15. augusta numurā — gandrīz divas lappuses no četrām — gan aizņēma kronika, kā priekš nedēļas izgāzies Krievijas armijas virspavēlnieka Lavra Korņilova mēģinājums pārņemt varu un novērst komūnistu varas draudus. Starp citām ziņām kronikā ieslēpusies vēsts, ka Krievijas pagaidu valdība, no vilka bēgdama, kritusi uz lāci — apbruņojusi komūnistu vienības un atbrīvojusi komūnistu dumpiniekus, kas bija jūlijā arestēti par mēģinājumu sagrābt varu. Līdz Ļeņina apvērsumam bija palicis mazāk nekā divi mēneši:

Rīgas ieņemšana bija galvenais notikums otrpus frontes. Līdz šim Jelgavā iznākusī Kurzemes vācu valdes ziņu lapa “Dzimtenes Ziņas” jūsmīgi ziņoja par to un piesolīja latviešiem pašnoteikšanās burkānu: Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājums


Savulaik pamanīju aicinājumu ziedot ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājuma izdošanai un izlēmu atbalstīt labu lietu. Pēc kāda laika saņēmu grāmatu. Ķēros lasīt, bet grāmata tik bieza (640 lappušu) un citu darīšanu tik daudz, ka gāja lēni. Ņēmu pat līdzi uz pērno Amerikas vēlēšanu novērošanu (skatīt attēlu), lai raitāk tiktu uz priekšu. Tomēr lasīju ilgāk nekā gadu, līdz izlasīju. Bet nu ir galā, un varu dalīties iespaidos.

Rakstu krājumam trīs daļas: pirmkārt, Radziņa dzīves gaitas apskats; otrkārt, viņa rakstīti kaŗa operāciju apraksti; treškārt, viņa avīžraksti. Šķiet, plašākai sabiedrībai pirmie jautājumi par ģenerāli Radziņu ir, kas viņš tāds un ar ko izcils. Grāmata sniedz izvērstu un pilnīgu atbildi, īsāku var izlasīt kaut vai vikipaidijā, bet vienā vienkāršā teikumā var teikt, ka viņš bija izšķirīgo latviešu brīvības cīņu (Bermonta sagrāve, Latgales atbrīvošana no komūnistiem) vadītājs.

Kaŗa operāciju apraksti nav vienkārši atmiņas, bet mācību līdzekļi, kuŗos Radziņš skaidrā, viegli izprotamā valodā apraksta, kas pusēm bija zināms un ko, kur, kad un kāpēc tās darīja. Tos lasīt ieteicams ar attiecīgā kaujaslauka karti līdzās un vislabāk — ar 1. pasaules kaŗa laika karti, kur vietvārdi ir tādi, kā Radziņš rakstījis. Rakstu krājumā apskatītās operācijas aptveŗ laiku no 1. pasaules kaŗa sākuma līdz brīvības cīņu beigām:

  • Radziņa atmiņas par kaŗa sākumu Galīcijā — labs piemērs, kā kaŗā 95% neefektīva armija uzvar 98% neefektīvu armiju, šai reizē krievi austriešus;
  • kā vācieši 1918. gada februārī ieņēma Latviju un Igauniju — revolūcija un komūnisti bija pilnībā demorālizējuši krievu armiju, un niecīgi vācu spēki bez kādas pretestības aizgāja tiktāl, cik gribēja;
  • cīņas ar Bermontu — polītiskais stāvoklis, Bermonta uzbrukums un sakāve, turklāt aprakstīta ne tikai Rīgas pievārte, bet arī kaujas citur Latvijā;
  • Latgales atbrīvošana — sabiedrotie poļi; sākotnējais ielenkšanas plāns, kas dzīvē izvērtās samērā gludā komūnistu izspiešanā; ko varēja izdarīt labāk; robeža, līdz kuŗai gāja latviešu kaŗaspēks un kāpēc līdz tieši turienei; kaujas pusoficiālā pamiera laikā.

Avīžraksti mazāk ir par Radziņu un vairāk paša rakstīti. Grāmatā sadalīti pa tematiem: armijas komandieris, valsts aizsardzība, armijas un tautas vērtības, starptautiskais militāri polītiskais stāvoklis. Kaitināja, ka tā arī nesapratu rakstu krājuma veidotāju nodomu attiecībā uz avīžrakstu secību temata robežās. Būtu labāk likuši kronoloģiski, kas būtu gan vienkārši, gan vislabāk atklātu vēstures gaitu. Bet pats Radziņš — cepuri nost. Kaut kā nemanu mūsdienās neviena augstākā virsnieka rēgulāri publicējam avīžu viedokļrakstus vai emuārus, kur vienkāršā (ne birokratijas) valodā pausts konkrēts viedoklis (nevis cukurūdens). Domu skaidrība un viedokļa pamatošana tāda, ka bauda lasīt. Zinot vēstures gaitu, redzams, ka Radziņš reizēm kļūdās, bet tad arī redzams un saprotams, kas par vainu.

Paldies Ģenerāļa Pēteŗa Radziņa biedrībai un sastādītājam Agrim Purviņam par rakstu krājumu; ir vērts. Ne tikai turēt simtgadīgu lietu piemiņu dzīvu, bet arī atgādināt, ka daudz kas tikpat aktuāls šobrīd un mūžam:

Tēvijas mīlestība ir vislielākā sakarā ar vispārējo tikumību un reliģiju. Ja tikumība sāk krist tautā un ģimenē, tad tiek nicināta arī tēvijas mīlestība. Ja cilvēkam nav nekā svēta un dārga, tad, zināms, arī sava tēvija, sava tauta nebūs tādam cilvēkam svēta un dārga, un viņš neko neupurēs savas tautas labā, kā varbūt tikai skaistas runas un skaļus izteicienus.

Simt gadu kopš pirmām vispārējām Rīgas domes vēlēšanām


26. augustā apritēja apaļš gadsimts kopš pirmām vispārējām Rīgas domes vēlēšanām. Notika 1917. gada likteņgriežos, pamats tāds, ka pēc cara krišanas vēlēja jaunas pašvaldības. Rīgā tobrīd bija mazliet vairāk nekā divsimt tūkstošu iedzīvotāju, attiecīgi pilsētas domē vēlēja 120 deputātu. Jā, par daudz, bet tādas tobrīd dēmokratijas putas bija. Toties pašreizējie 60 deputāti ir par maz. Balsstiesības bija ne tikai rīdziniekiem, bet arī kaŗavīriem — tas bija izdevīgi sociālistiem. Saraksti bija negrozāmi, vietas dalīja ar lielāko atlikumu metodi. Balsošanas kārtība bija tāda, ka vēlētāji iepriekš saņēma vēlēšanu aploksni, uzrakstīja uz lapas kandidātu saraksta numuru, par ko balso, ielika lapu vēlēšanu aploksnē, aploksni aizlīmēja un gāja mest urnā. Tika izveidoti 32 civīlo un 5 kaŗavīru vēlēšanu iecirkņi:

 

Kā redzams, nākamās Teikas vēlēšanu iecirknis ir Pēteŗpils šosejā 24a: tagad tā ir Brīvības gatve 223, kur “Teikas namu” pelēkā modernisma ēka.

Pieteicās trīspadsmit kandidātu sarakstu:

  1. Latvijas sociāldēmokratija (pirmais kandidāts — Pēteris Stučka);
  2. Leišu, poļu un igauņu bloks (Antons Švedris);
  3. Sociālistiskais bloks (Ābrams Galacers);
  4. Krievu nācionāldēmokratiskā savienība (Aleksandrs Bogačovs);
  5. pasta ierēdnis Kārlis Plēsums;
  6. Latviešu apvienotie dēmokrati (Erasts Bite);
  7. Apvienotā ebrēju sociālistiskā strādnieku partija un ebrēju sociāldēmokratiskā partija “Polei-Cion” (Ābrams Ravdins);
  8. Vācu dēmokratiskā partija un vācu vēlētāju savienība (Arturs Reisners);
  9. Ebrēju nācionāldēmokratiskā partija (Peisachs Fišmans);
  10. Sociālrevolūcionāri maksimālisti (Stārostiņš);
  11. Latviešu republikāņu partija (Aurēlijs Zēbergs);
  12. Latviešu tautas partija (Frīdrichs Veinbergs);
  13. Latviešu radikālā darba grupa (Frīdrichs Briedis).

Vēlēšanu cīņa bija ļoti asa, un Latgales priekšpilsētā dienu priekš vēlēšanām domstarpības par kāda plakāta noraušanu izvērtās kaujā ar ložbeŗiem un granātām — un vairākiem kritušiem:

Vēlēšanu iznākumi bija tādi (publicētās ziņās balsu kopskaits nedaudz atšķiŗas no iecirkņu balsu summas):

Saraksts Balsis Vietas Civīlo % Kaŗavīru %
1. LSD 60654 49 41,6 43,8
8. Vācieši 23697 19 19,5 0,8
3. Soc. bloks 21881 18 6,2 48,4
6. Apv. dēmokrati 10773 9 8,9 0,5
2. Leiši-poļi-igauņi 8142 7 6,3 2,2
9. Ebrēju nāc-dēmokrati 6958 6 5,7 0,1
4. Krievi 6069 5 4,5 2,6
13. Radikālā darba grupa 5144 4 4,1 1,2
12. Tautas partija 1520 1 1,3 0,1
11. Republikāņi 1249 1 1,0 0,1
7. Ebrēju sociālisti 1059 1 0,8 0,1
5. K. Plēsums 60 0,0 0,0
10. Soc-rev. maksimālisti 37 0,0 0,1
KOPĀ 147243 120    

Krāsainā gredzenā izskatās tā:

Komūnisti dzīrās pārņemt varu no Gustava Zemgala, tak pēc nedēļas vācieši devās uzbrukumā un ieņēma Rīgu, un Pēteris Stučka nekļuva Rīgas pilsētas galva.

Plašāk par 1917. gada Rīgas domes vēlēšanām rakstījis Andrievs Ezergailis, un 90. gadu sākumā tieši no viņa rakstītā uzzināju par tādām.

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: komūnisti cenšas sagrābt varu


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. augustu (vecajā stilā 2. augusts). Periodika.lv šai dienā atrod četras avīzes, kas pārstāv visu polītisko spektru: komūnistu “Brīvais Strēlnieks”, mēreni kreisais “Jaunais Vārds”, labējais “Baltijas Vēstnesis” un Zemnieku savienības “Līdums”.

Bet, priekš ķerties pie avīzēm, lietderīgi atgādināt, kas ap to laiku (±mēnesis) notika. Krievija bruka. Un tam bija visdažādākās izpausmes. Pirmkārt, Pēterpilī 16.—18. jūlijā notika pirmais, nesekmīgais komūnistu dumpis gāzt pagaidu valdību un sagrābt varu. Otrkārt, valdības krize. 15. jūlijā, protestējot pret pagaidu valdības vienošanos ar ukraiņu Centrālpadomi par Ukrainas autonomiju, no valdības izstājās galvenā labējā partija — konstitūcionālie dēmokrati. 20. jūlijā atkāpās valdības galva Georgijs Ļvovs. 23. jūlijā premjera amatā iecēla sociālistu revolūcionāru Aleksandru Kerenski. Treškārt, armijas iršana. 27. jūlijā krievu armija bez kaujas pameta Nāves salu. 1. septembrī vācieši pie jauniegūtās Nāves salas pārcēlās pāri Daugavai un 3. septembrī ieņēma Rīgu.

Bet 15. augustā pilnā sparā notika citāda cīņa par Rīgu — 26. augustā bija noliktas Rīgas domes vēlēšanas. Pirmās vispārējās un proporcionālās. Avīzes ziņoja un aicināja:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Sveicu latviešu uzvaras svētkos!


Viļa Olava fonda 1920. gada Latvijas karte ar pamiera demarkācijas līniju. Paldies “Jāņa sētas” karšu veikalam par attēlu.

Sveicu latviešu uzvaras svētkos!

Jā, šodien ir lielākie latviešu uzvaras svētki, lielāki nekā Lāčplēša diena. Jo Lāčplēša dienas pamats ir Bermonta sagrāve, kad Latvijas brīvības cīņās 1919. gada rudenī tika atbrīvota Rīgas Pārdaugava, Zemgale un Kursa. Taču ar to latvieši vēl nebija uzvarējuši, un tādas Latvijas Brīvības piemineklī būtu vieta tikai divām zvaigznēm, jo Latgale joprojām palika komūnistiskās Krievijas ieņemta.

Latgale tika atbrīvota 1920. gada sākumā, vēl pusgadu turpinājās sīkākas sadursmes par spīti neoficiālam pamieram, un tikai 1920. gada 11. augustā tika parakstīts, ka:

..Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi..

Tāpēc tieši šodien ir latviešu uzvaras svētki. Jo brīvības cīņas bija galā ar pilnīgu latviešu uzvaru visā savā zemē.

Bet kāpēc nesvin? Jā, oficiālajā kalendārā nākamais ieraksts pēc jūŗas svētkiem ir Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Bet kāpēc pašam jāraksta šis apsveikums, un nevaru lasīt premjera apsveikumu, nevaru klausīties prezidenta apsveikumu un nevaru skatīties parādi?

Jo šie daudziem vartuŗiem ir neērti svētki. Jo uzvarēta tika Krievija — un varbūt krieviem nepatiks lepošanās par tādu uzvaru. Jo 11. augustā Krievija atteicās no visas Latvijas: ir Zebrene, ir Bebrene, ir Abrene mūsu — un gļēvlatviešiem kauns par savu nodevību atteikties no Abrenes un no 11. augusta miera līguma. Tāpēc labāk kuš, kuš, ne čiku, ne grabu, parasta piektdiena, labāk priecājieties, ka silts, latvieši.

Un tomēr šodien ir lielākie mūsu uzvaras svētki! Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: vēlēšanu vasara


Turpinu mēneša vidus momentuzņēmumus, ko rakstīja latviešu laikraksti priekš simt gadiem. Šoreiz par 1917. gada 15. jūliju (vecajā stilā 2. jūlijs). Periodika.lv šai dienā atrod trīs avīzes, kas pārstāv visu polītisko spektru: komūnistu “Brīvais Strēlnieks”, centriskais “Jaunais Vārds” un labējais Zemnieku savienības “Līdums”.

Par to, kas šai laikā svarīgs, “Brīvajā Strēlniekā” lieliem burtiem 1. lappuses augšā pāri visai lapai:

Jā, tuvojas Rīgas domes vēlēšanas. Pirmās vispārējās, vienlīdzīgās un proporcionālās. Komūnisti (Latvijas Sociāldēmokratija) izveidojuši Rīgas rajonos vismaz 26 vēlēšanu birojus, arī Teikā, kas tolaik vēl nemaz nav Teika:

Ansona māja Pēteŗpils šosejā 35a tagad ir Brīvības gatve 250, “Viršu” degvielas uzpildes stacija aiz Struktoru ielas.

Komūnisti nav vienīgie, kas pošas vēlēšanām. “Līdums” ziņo, ka Zemnieku savienība jaunākā padomes sēdē apstiprinājusi 53 jaunas nodaļas, taču tās visas ir lauku pagastu. Rīgā pilsoniskās partijas manāmas vājāk, taču iesaistās arī sabiedriskas organizācijas. “Jaunais Vārds” rāda, ka interneta tolaik nebija, tak avīzes lasīja tik cītīgi, ka rīta avīzē varēja likt aicinājumu uz ļoti svarīgu pēcpusdienas sapulci:

Kronbergmāja Petrogradas šosejā 24a tagad ir Brīvības gatve 223, kur “Teikas namu” pelēkā modernisma ēka. Gandrīz ikurāt pretī komūnistu štābam.

Taču Rīga nav vienīgā vieta, kur notiek vēlēšanas. “Brīvais Strēlnieks” ziņo, ka Slokā pēcjāņu dienā (vecais stils) balsot aizgājusi tik ceturtdaļa vēlētāju un komūnistiem nav izdevies gūt vairākumu:

Limbažos vēlēšanas vēl tik gaidāmas, vēsta “Līdums”:

“Līdums” arī parūpējies, lai pēc simt gadiem būtu izprotama 1917. gada vēlēšanu kārtība:

Kamēr pilsoniskā sabiedrība ar sirdi un dvēseli nodevusies polītiskai cīņai, “Brīvais Strēlnieks” atgādina, ka tā ir tikai līdzeklis — “revolūcijas uzdevumi” ir izraisīt pilsoņu kaŗu, gāzt pagaidu valdību un sagrābt varu un saimniecību. Krievija kļūst aizvien vājāka, un to apliecina centrālās varas sarunas ar ukraiņu Centrālpadomi par Ukrainas statusu, kā arī Somijas neatkarības apspriešana, par ko ziņo “Jaunais Vārds”:

Un, ja kāds domā, ka Muļķu partija ir asprātīgs 1993. gada hipsteŗu izgudrojums, tad rūgti alojas. “Līdums” atreferē Latviešu polītisko muļķu partijas Deputātu padomes sēdi vecajā Jāņu dienā:

%d bloggers like this: