2015.gadā izlasītās grāmatas


  1. Kraitons, Maikls. Kongo. Rīga : Juventa, 1997. 352 lpp.
  2. Веденеев, Ю.А., Борисов, И.Б., Зайцев, И.В., Лысенко, В.И. Выборы во Всероссийское Учредительное собрание в документах и воспоминаниях современников. Москва : РОИИП, 2009. 832 с.
  3. Vācietis, Jukums. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. Rīga : Avots, 1989. 304 lpp.
  4. Heniņš, Arturs. Smilšu pulkstenī birst cits laiks. Rīga : Jumava, 2012. 328 lpp.
  5. Kings, Stīvens. Mizerija. Rīga : Zvaigzne, 2012. 304 lpp.
  6. Kiršteins, Aleksandrs (red.). Neatkarības deklarācijas 20.gadadiena. 1990.gada 4.maijs. Rīga : 4.maija deklarācijas klubs, 2010. 64 lpp.
  7. Dzintars, Raivis. Ceturtā atmoda. Rīga, 2010. 112 lpp.
  8. Tolkīns, Džons Ronalds Rūels. Hobits jeb Turp un atpakaļ. Rīga : Zvaigzne ABC, 2002. 316 lpp.
  9. Defo, Daniels. Robinsons Kruzo. Rīga : Liesma, 1973. 253 lpp.
  10. Kellermanis, Bernhards. Anatolas pilsēta. Rīga : Liesma, 1973. 480 lpp.
  11. Volless, Edgars. Ceturtais mēris. Nāves melodija. Atkārtots izdevums. Mākslinieks Edgars Folks. Rīga : Tapals, 1994. 288 lpp.
  12. Lems, Staņislavs. Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi. Balss no debesīm. Rīga : Zinātne, 1975. 416 lpp.
  13. Semjonovs, Juris. Pasaules bagātības. Kā saimnieko cilvēce. Saimniecības ģeografija visiem. No jaunākā vācu izdevuma tulkojusi Elza Liepa. Rīga: Valters un Rapa, 1940. 488 lpp.
  14. Raspail, Jean. The Camp of the Saints. 103 p. Pieejams: http://www.jrbooksonline.com/PDFs/Camp_of_the_Saints.pdf
  15. Mains Rīds, Tomass. Liktenīgais šāviens. Rīga : Krūklis, 1992. 135 lpp.
  16. Lietotāja rokasgrāmata. Caddy. Volkswagen AG, 2012. 354 lpp.
  17. Suvorovs, Viktors. Oblom. Izgāšanās. Maršala Žukova pēdējā kauja. Rīga : Dienas Grāmata, 2015. 279 lpp. Dižās desmitgades hronika. 2.grāmata.

Kopā 5408 lappuses.

“Auto Bild Latvija”


575457_1-vaaks_abl01_cover_medium[1]Kļuvis autobraucējs, iedomājos apskatīties, kādi autožurnāli latviešu valodā ir. Tieši arī nākamgada preses abonēšanas kampaņa tuvojās. Izvēle nebija liela, un izraudzīties “Auto Bild Latvija” nebija grūti. Daudz grūtāk bija izšķirties, vai pasūtināt. Stiprākās bažas bija divas: pirmkārt, var gadīties, ka žurnāls ir par dārgām mantām izrādīšanās nolūkiem; otrkārt, var gadīties, ka žurnāls ir pārāk daudz par Vāciju un pārāk maz par Latviju. Beigās izšķirīgs apsvērums bija, ka nezaudēšu tak ij ne lata mēnesī. Pasūtināju.

Šonedēļ saņēmu nākamgada 1.numuru. Kā ienesu mājās, dēli izgrāba no rokām un ņēmās pētīt. Septiņgadnieks aizraujošāko lasīja priekšā un skaidroja četrgadniekam. Kad četrgadnieks aizgāja gulēt, viens pats cītīgi boksterēja joku lapu. Pēc tam atzinās man, ka daudz joku nemaz nav smieklīgi. Un viņam bija taisnība: tie tiešām nebija domāti septiņgadniekiem. Kad septiņgadnieks aizgāja gulēt, beidzot klāt tiku es. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Jauks SUV atlants, precīzāk, grafiks, kur lērums modeļu salikts izmēra un cenas koordināšu plaknē. Visādas automobiļu testēšanas. Liku aiz auss, ka Zelta stūres absolūtā uzvarētāja ir “Opel Astra”. Mācījos braukt ar astru, un, re, tiešām labs auto. Cītīgāk pievērsos Ģimenes stūres balvai minivenu klasē. Izrādās, tur labāko līdz šim nebiju nedz redzējis, nedz zinājis: BMW 2.sērijas “Gran Tourer”. Ak, jā, ir jau ar tik šogad izlaists. Milžu cīņas — šķēršļu apbraukšanas testā atklājas, ka lieliem SUV bloķējas kreisais priekšējais ritenis, un vairs nav iespējams pastūrēt. Ražotāji skaidro, ka tā tas domāts pret apgāšanos. Piemēroti gadalaikam — visādi padomi par braukšanu ziemā. Rakņāšanās pa lietotiem auto. Stūres vēsture. Kā jau teicu, joku lapa. Un pašās beigās katalogs, kuŗā žurnāla numurā kopš 2010.g. par kuŗu modeli rakstīts.

Arī Latvija: Latvijas autoziņas; atbildes uz sadzīviskiem Latvijas lasītāju jautājumiem; mēneša cilvēks Māris Īle stāsta par savām autotirgotāja gaitām; Latvijas autotirdzniecības vēsture kopš 90.gadu sākuma vienas lappuses konspektā; īsi žurnāla veidotāju komentāri rakstos.

Bažas nav pilnībā piepildījušās, un nākamo numuru gaidīšu vairāk ar interesi nekā ar nolemtību, jo bija viss kas arī man lasāms un skatāms.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Par gadu tuvāk sabrukumam — 2015.gads Krievijai


Cik ilgi vēl vilks lupatu imperija? Attēls: zvezda.ru

Cik ilgi vēl vilks lupatu imperija? Attēls: zvezda.ru

Vērtējot krievu imperiālismu un Kremļa režīmu pagājušā gadā un to radītos draudus latviešiem, tāpat kā iepriekš esmu optimistisks, jo laiks darbojas latviešu labā, bet Kremļa režīms spēris vēl vienu drošu, gadu platu soli pretī sabrukumam. Un te nav runa par sabrukumu tādā izpratnē, ka ģeoloģiskā ilgtermiņā neviens režīms un neviena valsts nav mūžīgi, bet par tādu, ko redzēs puse šobrīd dzīvo latviešu. Kāpēc? Jo Kremļa lupatu imperiju drupina vairāki fundamentāli faktori.

Pirmkārt, saimniecības iekārta. Komandsaimniecība un valsts jaukšanās uzņēmējdarbībā sakausē valsts varu un oikonomiku koruptīvā vienībā, nokauj uzņēmību, sadala resursus neefektīvāk par brīvu tirgu. Ja panākumi saimniekošanā atkarīgi no sakariem valdošās aprindās, nevis no tā, vai tu spēj citiem cilvēkiem piedāvāt ko lētu, labu un derīgu, valsts tiek noplicināta un slīgst atpalicībā no tām, kuŗas ir tuvāk kārtīgai tirgus saimniecībai. Valsts diktāta izraisītā atpalicība ar laiku darīs neiespējamu imperisku polītiku, jo tās īstenošanai trūks resursu. Visuzskatāmākā procesa izpausme ir pasaules naftas un gāzes revolūcija, kuŗas dēļ Kremlim zūd energoresursu eksporta ieņēmumi un kaimiņvalstu šantāžas iespējas. Kaut kad Krievija pāries uz efektīvāku saimniekošanu, bet arī tad imperiska polītika nebūs iespējama: līdzekļi būs, taču rīcību noteiks peļņas iespējas, nevis imperiski apsvērumi.

Otrkārt, krievu imperisms lemts sakāvei polītisku cēloņu dēļ. Neredzamā roka darbojas ne tikai saimniecībā, bet arī polītikā. Arī polītiskās sistēmas izvēlē cilvēki dzenas pēc labuma vai vismaz kaut kā pieņemama. Tāpēc ilgākā laikā virzība ir uz varas dalīšanu, lai ierobežotu sāncenšu ieguvumus un nodrošinātu sev brīvību un ietekmi jebkuŗā iznākumā. Turklāt autoritārisma iekārta ir neefektīvāka par dēmokratiju. Ja taisnība priekšniekam, lēmumi nonāk pretrunā ar patiesām vajadzībām. Imperisms, būdams diktātūras un verdzības iekārta, kaut kad tiks atmests.

Treškārt un, manuprāt, galvenokārt, krievu imperistu dziesmiņa ir nodziedāta dēmografijas jomā. Turklāt dubulti. Vispirms — kādreiz Maskavas tieši paverdzinātās zemēs notiek dekolonizācija, un tās neatturami slīd prom no krievu pasaules. Pamattautas nostiprinās, mazinās krievu skaits un īpatsvars, rūk krievu valodas izplatība. Vienīgais izņēmums ir Baltkrievija, ko Aļaksandrs Lukašenka pārkrievojis vēl dziļāk nekā SPRS laikā. No pārējām visvājākā attīrīšanās no pārkrievošanas bijusi Latvijā: paldies LTF—LC—TP—”Vienotības” līberāļu valdīšanai un kosmopolītiskai etnopolītikai, kas dzīvē nozīmējusi izmisīgu turēšanos pie pārkrievošanas atliekām. Krievijas kaimiņos kvantitātīvas pārmaiņas krājas un pāriet jaunā kvalitātē. Ievērojamākais piemērs ir Ukraina, kur augoša neatbilstība starp valdošo režīmu un pilsoņu kopumu 2014.gadā beidzās ar režīma krišanu un brīvības izcīnīšanu no Kremļa. Krievija bez Ukrainas var būt parasta, normāla nācionāla valsts, taču imperija — nekad.

Otrs dēmografisks kapakmens, kas slīd virsū krievu imperismam, ir tas, ka krievi zaudē foiderāciju. Notiek klusa nekrievu tautu atmoda un dekolonizācija. Čečeni jau ir trešā lielākā tauta līdz darbspējas vecumam. Nekrievu reģionos (republikās un autonomos apvidos) krievu īpatsvars mazinājies no 39,9% 2002.gadā līdz 38,5% 2010.gadā. Stāvoklis Čečenijā un dažviet citur atgādina vēlīno Romas imperiju, kas nomalēs vietvalža amatā cēla vietējām tautām piederīgos un ļāva tiem rīcības brīvību apmaiņā pret uzticību imperijai, un kādu laiku viņi tiešām bija lojāli. Tāpat krievu dzimstība Krievijā ir zemāka nekā latviešu dzimstība Latvijā, un mūža ilgums Krievijā — 3,7 gadi zemāks nekā Latvijā. Tuvojas laiks, kad imperistiem vairs nebūs vaļas uztraukties par Ukrainu (un Latviju), jo būs jāuztraucas par Ziemeļkaukāzu un Tivu.

Kā gan minētie fundamentālie faktori izpaudušies šogad? Polītiski un saimnieciski Kremlis baudījis savas agresīvās ārpolītikas augļus. Uralu naftas cena kritusi no 54,85$ par mucu gada sakumā līdz 33,98$ 30.decembrī, tātad par 38,0% jeb 1,614 reizes. Rublis aizbraucis no 58,12 rubļiem par dolāru gada sākumā līdz 73,17 rubļiem 30.decembrī, tātad kļuvis vārgāks par 20,6% jeb 1,259 reizes. IKP janvārī—novembrī bijis 96,3% no 2014.gada janvāŗa—novembŗa apjoma. Dabiskā kustība nekrievu reģionos janvārī—novembrī bijusi +4,8‰, salīdzinot ar -0,8‰ krievu reģionos, un, salīdzinot tautas, atšķirība būtu vēl lielāka.

Putins un Kremlis, protams, vēl var ļoti daudz ļauna nodarīt, taču viņu spēki sīkst katru gadu. Tāpēc savu nu jau desmit gadu senu prognozi par Krievijas imperijas galu 2050.gadā atstāju spēkā.

Manu emuāru 2015.g. pārskats, “WordPress” datormērkaķu sagatavots


WordPress.com statistikas palīgmērkaķi sagatavojuši manu emuāru 2015.g. pārskatu.

 

 

Riteņbraukšanas sezona: 4210km


Laika prognozes teic, ka kļūs arvien aukstāk, tāpēc var pieņemt, ka riteņbraukšanas sezona galā. Skaitītājs rāda, ka šosezon esmu nominies (ar 5km precīzitāti) 4210km. Tas ir mazāk nekā pērn (4485km), tak vairāki apstākļi liecina, ka arī šīgada rezultāts visnotaļ cienāms. Pirmkārt, tas tik un tā ir otrs labākais manā mūžā (trešais lielākais bija 3450km 2007.gadā). Otrkārt, rezultāts sasniegts ar visu to, ka šogad piedzimusi meita un esmu sācis braukt ar automobili. Treškārt, laikapstākļi lutinājuši, ka varēts braukt līdz pat gada beigām. Tāpēc, protams, žēl, ka jaukais laiks galā, tak kopumā ar savu šīgada mīšanos esmu apmierināts.

Braukšana ar saspiestu dabasgāzi (CNG): 2.mērījums = 3,90Ls/100km, abi kopā = 4,00Ls/100km


Statistikai jāiemūžina, ka esmu otrreiz izmērījis, cik maksā automobiļa braukšana ar saspiestu dabasgāzi (CNG). Pirmā reizē iepildīju 31,56kg (gāze maksā 1€/kg) un nobraucu ar to 539,2km. Otrā reizē iepildīju 35,11kg un nobraucu 633,5km. Tātad šoreiz prieks maksājis 5,54€ jeb 3,90Ls simt kilometros. Saliekot abus mērījumus kopā, iegūst 66,67kg(€) un 1172,7km, tātad izmaksas bijušas 5,69€ jeb apaļi 4,00Ls simt kilometros.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

140 vārdu: Teika Ziemsvētku rotā


Izgaismota četrstāvīga egle Ķeguma ielā. Visu cieņu saimniekiem!

Izgaismota četrstāvīga egle Ķeguma ielā. Visu cieņu saimniekiem!

Jauka lieta, ko var darīt, tuvojoties gadumijai, ir apstaigāt dzimto rajonu un vērot, kā tautieši rotājušies svētkiem. Šogad aizņemtības dēļ bērnkopībā nebija izdevies. Šodien, ieskatījies meteo.lv laika prognozē un zaudējis pēdējās cerības, ņēmos lauzt septiņgadnieku. Izdevās, tak tik tikko, un tam vajadzēja vairākus argumentus:

  • šī ir pēdējā iespēja apskatīt Teikas rotāšanos, jo vēlāk vairs nebūs laika;
  • šī ir pēdējā iespēja braukt ar riteni, jo vēlāk kļūs pārāk auksts;
  • dosimies arī uz “Alfu” piemērīt slidas;
  • meklēsim milzīgu virtenēm izgaismotu egli, ko esmu redzējis nofotografētu internetos.

Tā šovakar devāmies pēdējā braucienā. Iespaids, kas radās pirmos pāris kvartālos, atlikušajā ceļā (nobraucām 7km) tik nostiprinājās: šķiet, nekad vēl Teika nav rotāta Ziemsvētkiem un Jaungadam tik krāšņi kā šogad! Arī milzu egli atradām. Lai citiem būtu vieglāk meklēt, atklāšu, ka tā ir Ķeguma ielā. Un, kad bijām atraduši, tad spējām arī no savām mājām ieraudzīt.

Jauns drauds un mazāk ticības, ka valsts vara aizstāvēs latviešus — 2015.gads Latvijai


Atšķirībā no manis paša, kam šogad samērā labi klājies, Latvijai bijis visādi, turklāt draudi latviešu tautai gada laikā pieauguši. Bet sākšu ar pozitīvo. Bez īpašas domāšanas uzreiz varu nosaukt divas labas lietas.

1. Vissvarīgākais — Latvija kļuvusi latviskāka. Latviešu īpatsvars cēlies par kripatu, nieka 0,2…0,3%, bet tomēr. Tas ir labāk nekā 0,2…0,3% pretējā virzienā. Gads vēl nav beidzies, un paies mēneši, priekš statistiķi nosauks skaitļus, tak nenotika nekas tāds, kas šogad mainītu 2014.gada tendences.

2. Patīkami arī, ka Latvija kļuvusi turīgāka, un latvieši šobrīd dzīvo tik pārtikuši kā nekad. Trekno gadu beigās (gads līdz 2008.g. 3.ceturksnim) IKP/cilv. bija 7859Ls, krizē nokritās līdz 5874Ls, bet nu ir 8590Ls.

Mazliet padomājot, var vēl vienu piemēru nosaukt, kas īstenībā ir otrās labās lietas daļiņa.

2a. Ievākta graudu rekordraža. Te ir divi gadi sens mans īsraksts (tikai 140 vārdu) par to, kā latvieši sagrāvuši plaukstošo padomju lauksaimniecību. Tiešām labs — pašam prieks pārlasīt. Toreiz runa bija par 2,12mln tonnu graudu 2012.gadā. Bet pēc tam bijis 2014.gads ar 2,23mln t un šogad jau >2,5mln tonnu!

Bet nu par nepatīkamo. Gada sākumu Latvija sagaidīja Krievijas agresijas draudu ēnā. Gada laikā šis drauds šķiet mēreni mazinājies, Krievijai iesaistoties Sīrijā un NATO ciešāk iesaistoties Baltijā. Bet varbūt arī izjūtas aptrulušas. Taču radies līdzvērtīgs drauds latviešu tautas pastāvēšanai: nelegālu trešās pasaules imigrantu iebrukums Eiropā, ko izraisījusi ES polītika vairs nesargāt valstu robežas.

Diemžēl Latvijas valsts iestāžu reakcija uz abiem draudiem šogad bijusi tāda, kas atkal un atkal mudina secināt: kamēr valdīs līberāļi, latvieši grūtā brīdī nevarēs paļauties uz valsts varas palīdzību un aizstāvību. Tikai pieci pilieni ar zīmīgu valsts kantoŗu rīcību:

  • krustā sistas Putina lelles noņemšana Stūŗamājas pagalmā, “Valsts nekustamo īpašumu” komentāri un līberāļu polītiķu klusēšana par lietu — salīdzinot ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (NA), kuŗa nekavējoties nosodīja uzbrukšanu izstādei un māksliniekiem;
  • valdības un Saeimas Eiropas lietu komisijas centība ievest Latvijā nelegālus imigrantus pēc ES mājiena;
  • “Maidana cilvēku” izstādes iznīcināšanas pieļaušana pie Ministru kabineta;
  • “Rīgas biržas” mākslas mūzeja atteikums uzņemt izstādē vāzi ar Putina attēlu;
  • islāma vārda izkasīšana no “Islāma valsts” nosaukuma, lai nepieļautu islāma saistīšanu ar ko sliktu.

Atkal un atkal, sastopoties ar spiedienu, vardarbību vai tās draudiem, līberāļiem aste kājstarpē. Tāpēc, gadumijā par nākamo gadu domājot, vērts laikus apsvērt, kā labāk aizstāvēt sevi, savu ģimeni, īpašumu un tautu. Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Trīs lietas — labas lietas: 2015.gads pašam


Gada beigas tik tuvas, ka domas pašas velk uz pārdomām par pagājušo un pirksti niez pēc gada pārskata. Labi, sākšu ar sevi. Šoreiz diezgan viegli noteikt svarīgākos notikumus — un, par laimi, tie visi bijuši labi.

1. Meitas piedzimšana.

Protams, jaunas rūpes, tak prieka un gandarījuma vairāk. Un nākotne pieder tiem, kas tajā ierodas. Tagad jau astoņi mēneši, un ir labi. Vislielākais paldies, protams, sievai.

2. Pārvēlēšana Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Centrālā vēlēšanu komisija. Kristīnes Bērziņas foto

Centrālā vēlēšanu komisija. Kristīnes Bērziņas foto

Par šo jāteic trīskāršs paldies. Pirmkārt, paldies Nācionālās apvienības Saeimas frakcijai par izvirzīšanu darbam CVK. Otrkārt, paldies Saeimai par ievēlēšanu CVK. Treškārt, paldies CVK kolēģiem par ievēlēšanu komisijas sekretāra amatā. Cenšos, lai Latvijā vēlēšanas būtu tīras un ērtas.

3. Kļūšana par autobraucēju.

COpTXOHU8AAjPBP[1]

Vajadzība, kas piespieda, bija tapšana par trīs bērnu ģimeni. Mācījos Drošas braukšanas skolā. Dārgi, bet labi. Mācoties teoriju, ar gandarījumu konstatēju, ka prāta asums vismaz tāds pats kā 20 gados. Braukšana bija grūtāka, īpaši locekļu kustināšana, un attiecībā uz mani bija taisnība teicienam: “Cik gadu, tik nodarbību vajag.” Sīvā cīņā ar meitu eksāmenu noliku (ar pirmo reizi) pirms viņas nākšanas saulē. Automobili izraudzījos pēc aprunāšanās ar vairākiem pazīstamiem trīs bērnu tēviem, bet pagāja laiks, līdz tāda dabūju. Ar tādu bagāžnieku, kur jākāpj iekšā, lai ieliktu mantas dziļumā. Lielākā īpatnība: degviela ir saspiesta dabasgāze (CNG). Braukt patīk, un automobilis sniedz brīvību.

Ir bijis labi, un esmu pateicīgs par to. Lai citu gadu tā.

Cenas Abrenes sakņu tirgū un vēlētāju aptaujas


Nule notikušās Spānijas parlamenta vēlēšanās bija aizliegts publicēt vēlētāju aptaujas piecas dienas līdz vēlēšanām. Un ko darīja cilvēki? Publicēja cenas un preces daudzumu Andoras (katalāņu valstiņa Pireneju kalnos starp Spāniju un Franciju) sakņu tirgū:

Kārtējais piemērs, cik šāds valsts noteikts aizliegums muļķīgs mūsdienu satīklotā pasaulē. Kanadas valdība turpretī jau priekš dažiem gadiem ievēroja, ka ir 21.gadsimts, un 2014.gadā atcēla aizliegumu publicēt vēlēšanu iznākumus, kamēr vēl kādā valsts daļā notiek vēlēšanas. (Kanada stiepjas pāri vairākām laika zonām, un laika starpība starp Klusā okeana un Atlantijas piekrasti ir četras stundas.) Pie mums gan nekad nav bijis aizliegts publicēt Saeimas vēlēšanu iznākumus Austrālijā pirms iecirkņu slēgšanas Latvijā vai, dies pas, Latvijas iecirkņu iznākumus pirms Sietlas iecirkņa slēgšanas.

Tomēr dažs aizliegums nav svešs arī Latvijā. Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 12.panta ceturtā daļa noteic:

(4) Vēlēšanu dienā likumā noteiktajā vēlēšanu norises laikā elektronisko plašsaziņas līdzekļu raidījumos aizliegts iekļaut sabiedriskās domas aptaujas rezultātus par politisko partiju, politisko partiju apvienību, vēlētāju apvienību vai atsevišķu deputātu kandidātu popularitāti.

Proti, aizliegts ziņot, kā vēlētāji teikuši, par ko balsojuši. Turklāt tipiski valsts noteikumu atpalicībai no dzīves — elektronisko plašsaziņas līdzekļu raidījumos liegts, bet internetos ne. Protams, šādu aptauju dati atšķiŗas no vēlēšanu iznākumiem, bet vai tāpēc jāliedz plašsaziņas līdzekļiem vēstīt ziņas, par ko droši iepriekš zināms, ka tās ir neprecīzas un maldinošas?

Jo īpaši tāpēc, ka to iedarbības virziens nav noteicams. Ja vēlēšanu pusdienlaikā tiek ziņots, ka par V partiju balso vairāk nekā par S partiju, kā tas ietekmēs V un S atbalstītāju rīcību? Vai tas iedvesmos kūtrākus V atbalstītājus mesties uzvaras gājienā uz iecirkņiem un demorālizēs S piekritējus, ka tie neredzēs jēgas līst ārā no migas? Vai varbūt gluži pretēji — iedvesmos S atbalstītājus rauties ārā un glābt, kas vēl glābjams, un ieaijās V piekritējus, ka viss padarīts jau bez viņiem? Tas nav noteicams.

Vēl trakāk ir Eiroparlamenta vēlēšanās, kur ES likuma 10.panta 2.punkts pavēl:

2. Dalībvalstis nedrīkst oficiāli darīt zināmus atklātībai savus balsu skaitīšanas rezultātus, kamēr nav slēgti vēlēšanu iecirkņi dalībvalstī, kuras vēlētāji ir pēdējie, kam jābalso 1.punktā minētajā periodā.

Te vairs nav runa par četrām stundām kā Kanadā, bet dienām, jo pēdējos iecirkņus slēdz svētdienas vakarā, bet Latvijā vēlēšanas notiek sestdien un Lielbritanijā un Nīderlandē vispār ceturtdien! Turklāt — jo trakāk — Eiroparlaments nule šo izmantojis par ieganstu, lai pieprasītu vienādot balsošanas dienu un pulksteņlaiku visās ES valstīs, nerēķinoties ar valstu paražām un laika zonām.

Katrā ziņā cilvēku izdoti likumi neatceļ dabas un cilvēku dabas likumus, tāpēc visai iespējams, ka arī Latvijā redzēsim kaut ko līdzīgu šim:

“Domuzīme”


12342837_1708868992679066_4435028997646124107_n[1]Tā kā esmu lasījis, jūtu pienākuma dalīties iespaidos par šogad gaitu sākušo žurnālu “Domuzīme”.

Vispirms aizvēsture. Pamanīju ziņu, ka tāds sācis iznākt, bet likos mierā — 1.numura pieteikums neizraisīja pietiekami intereses, lai pirktu. Tagad vēsture. Vasarā sena paziņa uzdāvināja žurnāla 2.numuru. Izlasīju. Un noelsos — ku labs! Stājos sakaros ar redakciju, vai vēl palicis 1.numurs. Bija. Nopirku, izlasīju, patikas neatņēma. Tāpēc gaidīju, kad būs 3.numurs. Tagad esmu izlasījis 4.numuru un gaidu nākamgad piekto.

Ja saukt vienā vārdā, kāds žurnāls ir “Domuzīme”, tad — literārs. Ja maķenīt gaŗāk, tad numura saturu veido:

  • mūsdienu latviešu autoru stāsti;
  • mūsdienu latviešu autoru dzeja;
  • kāda latviešu klasiķa daiļdarbs un apraksts par viņu;
  • kāds tulkots daiļdarbs;
  • kāds jautājums, uz ko atbild vairāki ar rakstīto vārdu saistīti cilvēki;
  • kāda intervija;
  • kāds viedokļraksts;
  • recenzijas un mazliet kritikas;
  • reizumis kāds valodniecisks gabals;
  • diskusija par kādu sabiedriski aktuālu lietu;
  • raksts par žurnālistikas problēmām;
  • kāds vēstures apcerējums;
  • raksts par kādu vēsturisku humānitāru personību un tās veikumu;
  • eseja.

Ja jāvērtē numuri, tad labākais bijis 2.numurs, kur numura naglu veido Vinetas Poriņas raksts, kādas briesmas rada divvalodība Latvijā, un ukraiņu dzejnieka Jaroslava Minkina eseja, kuŗā autors skarbiem, latviešu līberālim neiedomājamiem vārdiem apraksta, kas notiek, ja šīs briesmas nenovērš.

Ciešāk pievēršoties jaunākajam numuram, redzams, ka redakcija mēģinājusi to veidot ziemas un Ziemsvētku noskaņā, taču tālāk par stāstu izlasi noskaņa nav tikusi. Numura nagla, manuprāt, ir intervija ar valodnieku Aldi Lauzi (@AldisLauzis). Otrs mezgla punkts — diskusija par kreisumu latviešu dzīvē un literātūrā, kas rosina domās piebiedroties tai ar savu viedokli. Trešais — fragmenti no Arveda Švābes esejas “Vēsture kā tautas garīgo spēku avots” cieši sasaucas ar pašreiz aktuālo:

Ja netiešā nozīmē var runāt par kādu vēstures likumu, tad tikai par to, ka tautu likteņus nenosaka ne viņu kultūras augstums, ne viņu sniegumi zinātnēs un mākslās, bet gan ļoti robusti spēki, kas atzīst vienīgi kaŗu kā pēdējo instanci tautu attiecību kārtošanai.

Tāpēc vai! tām eiropiešu tautām, kuŗas atmetušas savu robežu sargāšanu un ļaujas imigrantu iebrukumam. Jāteic, “Domuzīmē” vispār katrreiz atrodu kaut ko, kas cieši sasaucas ar lasīšanas brīdī aktuālo. 3.numurā Ivetas Ratinīkas dzeja atstāja labāku iespaidu par autori nekā rīcība skolotājas amatā — tai savukārt iederējās Mārtiņa Mintaura vārdi recenzijā par Patrika Ouržednīka “Europeanu”:

Grāmata piedāvā ironisku un tematiskā raibuma ziņā patiesi kaleidoskopisku skatījumu uz aizvadīto gadsimtu ar visiem tā sasniegumiem un šausmām, nenošķirot pirmos no otrajām, tomēr nekad nenojaucot to atšķirības un saglabājot robežu starp ētisko un vulgāro (izcēlums mans —R.E.).

Tāpat 1.numurā kosmopolītiska vide un ģimeniskuma noniecināšana Ingas Žoludes stāstā labi sakrita ar latviešu noniecināšanu viņas aicinājumā ievest Latvijā nelegālus imigrantus, kas tieši lasīšanas brīdī tika publicēts.

Zinu, ko novēlu “Domuzīmei”. Novēlu kļūt par latviešu “Jauno Kritēriju”. Apzinos gan, ka tas diez vai notiks. Ar vieglām bažām gaidīju preses pasūtināšanas kampaņu nākamgadam un atviegloti uzelpoju, kad nevienā katalogā “Domuzīmes” nebija, citādi būtu visai pasmagi jādomā, vai uzdrošināties un pasūtināt. Galvas lauzīšana atkrita, bet tās cēloņi palikuši. Pirmkārt, “Domuzīme” ir līberālā “Ir” paspārnē, un es nepavisam neesmu pārliecināts, cik ilgi vēl līberāļi ļaus tādu domu brīvību, kāda šobrīd ir “Domuzīmē”. Ja ļaus, visu cieņu. Otrkārt, papīra izdevējdarbība iznīkst. 4.numura ievadā redakcija ziņo:

Turklāt, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumam, arī 2016.gadā klajā nāks četri žurnāla numuri.

Pateicoties izsistam valsts, ne brīvprātīgam pircēju un reklāmdevēju financējumam. Tātad mākslīga uzturēšana pie dzīvības. Bet pagaidām mīļuprāt iesaku baudīt “Domuzīmi” ikvienam, kam kādas literāras vai humānitāras intereses. Tikai 2,49Ls/3mēn.

140 vārdu: Ziemsvētku dāvana visai pasaulei — lēta nafta


Naftas cena

2008.gada vidū naftas (“Brent” šķirnes, ja precīzi) cena sasniedza 144$ mucā, augusi kopš gada sākuma >1,5 reizes. Tā turpinoties, gada beigās būtu jāpārsit jau 200$. Bet sākās saimniecības krize, un naftas cena strauji krita, līdz 2008.gada Ziemsvētkos bija vairs tikai 34$. Atgūstoties saimniecībai, atguvās arī naftas cena, līdz 2010.gada nogalē stabilizējās ap 100$. Taču Saūda Amerikā turpinājās naftas un gāzes revolūcijas uzvaras gājiens, un 2008.—2014.gadā naftas ieguve auga caurmērā par neticamiem 10% gadā.

Naftas ieguve AAV

2014.gada rudenī cena neizturēja un sāka krist. Lai salīdzinātu kritienu ar 2008.gadu, vispirms atrodam zemāko 2008.gada vērtību: 26.12.2008. — 33,73$. Tad atrodam dolāru inflāciju (patēriņa cenu indeku, ja precīzi) kopš 2008.gada decembŗa: 12,89%. Sareizinām: 33,73$·1,1289=38,08$.

Un zināt ko? Naftas cena nule jau zemāka par 2008.gada minimumu! Kaut pasaules saimniecība šobrīd par 1/4 lielāka nekā 2008.—2009.gadā! Kā esmu gadiem teicis, Latvijas Republikas 2.gadsimtā mēs peldēsim lētā enerģijā.

140 vārdu: astoņmēnešniece


Nesen meitai apritēja astoņi mēneši (tātad ⅔ gada) kopš dzimšanas. Visai ņiprs un patīkams bērns. Līšana pasen atmesta, cītīgi rāpo pa istabām. Apzinīgi izvēlas, uz kurieni rāpot, maršruta izvēlē vēl klibo šķēršļu apiešana. Sāka stāvēt pieturoties īsi priekš 7 mēnešu vecuma, tagad neveikli steberē pieturoties. Pāris sekunžu stāv arī bez turēšanās. Snaikstās ar rokām, tausta un bāž mutē visu ko. Sākusi vienu lampas kontaktdakšu bāzt rozetē. Parasti trīs diendusas, caurmērā ar trīs stundu starplaiku. Viegli ļaujas man ieaijāt, mošanās bieži ar brēcienu. Smaida, smejas, guģināšanā sāk iezagties puslīdz sakarīgas zilbes (da-da). Neņem ļaunā, kad brāļi viņu murca. Vecākiem gan tad jāskatās, lai māsai nenodara pāri. Cītīgi ēd biezeņus, putras, mīkstus vai samaltus augļus, maizi. Cītīgi dzeŗ no krūzītes. Zobu nav. Visapmierinātākā ar dzīvi, ja to nēsā rokās pie krūtīm, ar skatu uz priekšu. Joprojām zīž apakšlūpu. Uz savu vārdu neatsaucas.

Nācionālās apvienības 2.kongresa iespaidi


Vai nu izskaidrojot balsošanas kārtību, vai ziņojot balsošanas iznākumus.

Vai nu izskaidrojot balsošanas kārtību, vai ziņojot balsošanas iznākumus.

Sestdien, 12.decembrī biju Nācionālās apvienības kongresā Bauskā un nu, turpinot tradiciju, varu dalīties iespaidos.

Uzreiz pateikšu, kāds bija stiprākais iespaids un kas visvairāk nepatika. Stiprākais: kongress notika vienotībā un saskaņā. Bez pēdiņām (un lielajiem burtiem). Varēja just, ka sanākuši domubiedri, tāpēc kongresā bija visai nesaspringta gaisotne, brīžam ar vieglu ironiju pret sevi un smagāku — pret citiem. Kā teica Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle (te un turpmāk citēju un pārstāstu pēc saviem pierakstiem un atmiņas):

Man bija gandarījums teikt prezidentam, ka NA nav spārnu.

Vienotība un saskaņa bija tik stipra, ka delegāti pat neļāva Jānim Iesalniekam paskaidrot līdz galam ierosinātos statūtu grozījumus, bet sauca, lai tik balso — kas arī tika izdarīts. Taisnības labad tomēr jāteic, ka kongresā gadījās arī atsevišķi skaļāki brīži. Šķiet, visskaļāko man izdevās iemūžināt.

Visvairāk nepatika kongresa pārklāšanās ar Jauno ģeografu skolas 40 gadu svinībām, uz kuŗām tiku diemžēl tikai pēc kongresa.

Vietas ziņā Bauska turpināja tradiciju kongresu rīkot ārpus Rīgas, kur ir rosīga NA nodaļa. Bauskā turklāt NA pārstāvis vada pašvaldību — vēsturnieks Raitis Ābelnieks, kuŗš, uzrunājot kongresu, neaizmirsa pieminēt, kā laba vēl kur Bauskā var apskatīt. Baušķenieki bija parūpējušies, lai tautisku noskaņu vairotu pat uzkodu galds.

Piedalījās 243 delegāti no 280 (87%), bija klāt arī Igors Lukjanovs. Plašsaziņas līdzekļi ziņās par kongresu šķiet vairāk uzmanības pievērsuši NA rīcībai valdības krizē, taču, esot klāt, jūtams bija, ka runātāji saprot — valdības nāk un iet, bet latvieši paliek — un tāpēc vairāk runāja par ilglaicīgākām lietām (no lasītā paldies Inārai Eglei “Dienā” par atainojumu).

Partijas līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars definēja trīs prioritātes turpmākā NA darbā:

  1. Latvijas Republikas simtgades svinēšana;
  2. iespējami maza imigrantu ievešana un iespējami īsa viņu uzturēšanās Latvijā;
  3. valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem.

Neiztika arī bez minētās ironijas:

Koalīcijas partneris rāda, kā darīt nevajag, un mums par to viņam jāsaka paldies.

Raivis atgādināja, ka NA ir stingrs pamats — kuŗa vēl partija nelabvēlīgos laikapstākļos spēj sapulcēt 15tk cilvēku kā NA 18.novembŗa lāpu gājienā? Var būt veiksmes un neveiksmes, bet ilgtermiņā tāda partija ir neuzvarama. Un būs tāda Latvija, kādu vēlamies atstāt saviem bērniem.

Kongresu sveica Zaļā partija: pasaule bez robežām piedāvā Rietumu un Austrumu globālismu, taču tautu ekoloģija paredz, ka katrai tautai jābūt savai zemei un valstij.

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs ziņoja par SPRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanu. Tie aplēsti 218…305mld € apmērā, turpmākā rīcība būs jāsaskaņo ar pārējām Baltijas valstīm, un tiks iesaistīta augsti kvalificētu starptautisko tiesību lietpratēju grupa rīcības, argumentu un prasības gatavošanai.

Tā kā vadīju balsu skaitīšanu, nedzirdēju partijas valdes kandidātu uzrunas un daļēji arī debates. Pieminēšu vien Saeimas deputāta vēsturnieka Edvīna Šnores secinājumu, ka Austrumeiropā pareizi saprot notiekošo un, kad polītkorektums būs noslīcinājis Rietumeiropu, vienīgie, kas spēs nest tālāk Eiropas civīlizācijas karogu, būs Austrumeiropa. Parasti drīz pēc kongresa dažādas runas publicē NA mājaslapā, tā ka, ja interesē, var ielūkoties tur.

Bet valdība? Mājieni par valdību bija vairākkārt. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece uzsvēra, ka NA labprāt būtu valdībā, tak ne par katru cenu. Piemēram, ne tādā valdībā, ko vada sabiedrībā nepopulārs vadītājs. Partijas līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš pavīpsnāja:

Valdības veidošana jeb, kā daži izteikušies, pašpasludinātā premjerministra izvirzīšanas process.

Un, ja vēl kāds nebija sapratis, nākamā dienā pēc kongresa pat tik nosvērts un savaldīgs cilvēks kā Einārs Cilinskis bija spiests dot mājienu ar slotaskātu acī — kompromisa varianta (NA kaut kā Āboltiņas valdībā — R.E.) nav, Āboltiņai jānoiet no polītiskās skatuves.

Revīzijas komisija ziņoja, ka NA ir 829 biedri, kas ir par 93 vairāk nekā priekš gada. Ir 44 nodaļas (+4 gada laikā), no tām Vidzemē 24. Pieļauju gan, ka vienīgajā Rīgas nodaļā biedru skaits neatpaliek no Vidzemes kopsummas. Jāatzīst, vēl neesmu pieradis, ka kopš partiju valsts financējuma un eiras ieviešanas partijas budžets nevēlēšanu gadā sasniedz sešciparu skaitli: ieņēmumi 174tk, izdevumi 149tk. Revīzijas komisijas ziņotājs Imārs Kiršbaums pieminēja arī, ka Saeimas deputāti Saeimas lemto savas algas pielikumu tāpat kā pērn ziedo labdarībai.

Nu par manu daļu — partijas institūciju vēlēšanām. Revīzijas un Ētikas komisijai kandidātu un ievēlējamo skaits sakrita, tāpēc tās vēlēja vienā rāvienā (labi, divos — katru savā) atklāti. Līdzpriekšsēdētāju kandidātu un ievēlējamo skaits arī sakrita (Gaidis Bērziņš un Raivis Dzintars), tomēr, pēc statūtiem, bija jābalso aizklāti. Te vienīgā intriga bija, cik tuvs balsošanas iznākums būs absolūtai vienotībai un saskaņai. Bija visai tuvs: no 229, kas piedalījās balsošanā, kandidāti guva 223 balsis jeb 97,4% — pat vairāk nekā pērn.

Īsta, kauč visai nesaspringta, konkurence bija valdes vēlēšanās. Statūti noteic, ka valdē ir 15 locekļu:

  • abi līdzpriekšsēdētāji;
  • Jaunatnes organizācijas pārstāvis — tas vēl jāievēlē;
  • 6 Saeimas frakcijas pārstāvji — Jānis Dombrava, Rihards Kols, Inese Laizāne, Ināra Mūrniece, Imants Parādnieks un Edvīns Šnore;
  • 6 kongresā ievēlēti.

Bija izvirzīts ducis kandidātu, un paldies balsu skaitītājiem, kas uzvarēja neklātienes sacīkstēs ar debatētājiem un savu darbu pabeidza pirmie. Skaitļi bija tādi (treknināti ievēlētie):

  1. Roberts Zīle (izvirzīja valde) — 195 balsis (+18, salīdzinot ar iepriekšējo gadu);
  2. Jānis Iesalnieks (Rīgas nodaļa) — 144 (+26);
  3. Egils Helmanis (valde) — 139 (+11);
  4. Dace Melbārde (valde) — 135;
  5. Raivis Zeltīts (Māŗupe) — 135 (+30);
  6. Ieva Holma (Rīga) — 124 (+33);
  7. Dainis Locis (Rīga) — 101 (+11);
  8. Marika Zeimule (Baldone) — 85;
  9. Ģirts Lapiņš (Rīga) — 63;
  10. Inita Nagņibeda (Bauska) — 57;
  11. Daiga Kalnbērziņa (Carnikava) — 25 (-29);
  12. Māris Demme (Jūŗmala) — 25.

Jau pērnā kongresa apskatā minēju, ka vadībā nostiprinās jaunākā paaudze. Un šogad vēl vairāk — skatieties, kam lielākais balsu pieaugums.

Kongresa noslēgumā tika sveikti savējie goda biedri un jubilāri. Patapinot no “Latvijas Avīzes” kongresa apskata:

Vairākums partiju līderu pēc ievēlēšanas amatā pieņem biedru aplausus, ziedus un apsveikumus. Pie nacionāļiem ir otrādi – katra kongresa noslēgumā partijas vadoņi apsveic ievērojamākos biedrus.

Un tad jau bij laiks steigt uz Jauno ģeografu skolu.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Vai Nācionālai frontei Francijā izdosies izlauzties?


Šo svētdien, 13.decembrī Francijā notiek reģionu vēlēšanu 2.kārta. Iepriekš 1.kārtā 6.decembrī lieliskus panākumus guva Nācionālā fronte (NF), kas izcīnīja 1.vietu pusē reģionu un valstī kopumā. Taču Francijas vēlēšanu sistēma noteic, ka uzvarai 1.kārtā vajag >1/2 balsu, un to neviena partija nevienā reģionā nespēja. Vistuvāk (41%) tika NF divos reģionos, kur kandidēja partijas līderes krustmāte un krustmeita Lepēnas, taču ar to ir par īsu. Tāpēc tagad galvenais jautājums ir — vai NF izdosies 2.kārtā izlauzties līdz uzvarai?

Atbildi lielā mērā noteic Francijas vēlēšanu sistēma, konkrēti, 2.kārtas noteikumi. Proti, 2.kārtā tiek kandidāti, kas guvuši vismaz 10% balsu, taču drīkst arī atteikties. Kas guvuši vismaz 5%, drīkst piebiedroties kādam 2.kārtas kandidātam. Ko tas nozīmē? Ja 2.kārtā tiek 2 kandidāti, tāda kārtība visai izdevīga centriskām partijām un ļoti neizdevīga malējām (NF ir malēja), jo malējai jāpārspēj viss pārējais spektrs uz pretējo pusi. Ja tiek 3 kandidāti, malējo izredzes daudz augstākas, piemēram, 40-30-30 sadalījumā. Taču centristiem ir līdzeklis, kā ar to cīnīties: vājākam centristam atteikties no kandidēšanas.

Kā tas izskatās praksē? Vispirms divas piezīmes.

1. Korsiku atmetu, jo tur polītiskā aina visai atšķiŗas no cietzemes: ar kreisiem un labējiem cīnās nevis franču NF, bet vietējie nācionālisti.

2. Francijā pašlaik notiek reģionu reforma — tos apvieno. Šīs ir pirmās vēlēšanas jaunās robežās, un jaunajiem reģioniem šobrīd doti vien pagaidu nosaukumi, apvienojot līdzšinējos. Pastāvīgus nosaukumus pusgada laikā izraudzīsies jaunās reģionu domes.

Bet nu cietzemes reģioni sarindoti pēc NF balsu īpatsvara dilšanas secībā:

Reģions NF Labējo apvienība Kreiso apvienība
Ziemeļi—Padekalē—Pikardija 40,6 25,0 18,1 (atsaukts)
Provansa—Alpi—Azūra krasts 40,6 26,5 16,6 (atsaukts)
Elzasa—Šampaņa—Ardēni—Lotringa 36,1 25,8 16,1
Langedoka—Rusijona—Dienvidi—Pireneji 31,8 18,8 24,4+10,3(zaļie)
Burgundija—Franškontē 31,5 24,0 23,0
Centrs—Luāras ieleja 30,5 26,3 24,3+6,6(zaļie)
Normandija 27,7 27,9 23,5+7,0(Kreisā fronte)+6,1(zaļie)
Overņa—Rona—Alpi 25,5 31,7 23,9+6,9(zaļie)+5,4(komūnisti)
Akvitānija—Limuzēna—Puatū—Šaranta 23,2 27,2 30,4+5,6(zaļie)
Luāras zeme 21,3 33,5 25,8+7,8(zaļie)
Ildefransa 18,4 30,5 25,2+8,0(zaļie)+6,6(Kreisā fronte)
Bretaņa 18,2 23,5 34,9

Kā redzams, divos reģionos, kur NF bija vislabākie panākumi, vājākie centristi sevi atsaukuši, lai nelaistu NF pie varas. Tas varētu izdoties, jo 40,6<43,1 (sakritība: abas nevienādības puses abos reģionos vienādas), turklāt centristu pusē var pieskaitīt vēl visādas sīkākas partijas. Nācionālās frontes labā gan arī ir pāris apsvērumu: pirmkārt, NF ir uz viļņa, un tas piesaista jaunus atbalstītājus; otrkārt, daļa atkritušo kandidātu vēlētāju 2.kārtā paliks mājās un cita (pamaza, bet tomēr) daļa balsos par NF. Kopumā es teiktu, ka nevienas Lepēnas drīzāk tomēr neievēlēs.

Trešā reģionā (kur NF 36,1%) sociķi arī izlēma atsaukt savu kandidātu, taču viņš atteicās pakļauties partijas lēmumam. Iznākumā te NF labas izredzes uzvarēt 2.kārtā. Vēl Burgundijā—Franškontē NF it kā ir priekšā, taču, pieskaitot sīkāku nepiebiedrojušos partiju balsis, gan labējie, gan kreisie to apsteidz.

Apkopojot mana prognoze ir, ka nevienas Lepēnas neievēlēs, taču Nācionālā fronte uzvarēs tai Elzasas—Lotringas reģionā. Nav tā, ka nevarētu būt citādi, bet tā izskatās visticamāk. Ne gluži pilnīga izlaušanās, bet kāja durvju spraugā ielikta.

Pamatskolas matēmatika: cik tālu vērts braukt uz lauku frizētavu?


Nedēļas nogalē ar ģimeni praksē izpildīju pamatskolas matēmatikas uzdevumu:

Lauku frizētavā apgriezt matus ir par 2,11Ls lētāk nekā Rīgā. Cik tālu atmaksājas braukt līdz lauku frizētavai, ja mati apgriežami trim cilvēkiem un automobilis ēd 4,11Ls/100km?

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

2015.g. mēnešu pirmie teikumi


Decembris klāt — tātad gadumija nāk. Īstais brīdis apkopot, kā pa gadu bijis. Un viena lieta, ko emuārists var darīt, ir — viegli pablenzt nabā un apkopot katra mēneša pirmā ieraksta pirmos teikumus. Var redzēt gan gada aktuālitātes, gan emuārista rakstīšanas jomas un veidu. Iesaku ikvienam, kuŗš no sevis kauč reizi mēnesī izspiedis kādas rindiņas, šādi paraudzīties uz sevi no malas. Man šogad bijis tā:

Janvāris Rakstīju, ka nesen biju iegriezies “Ascendum”, un nu var atklāt, kāpēc.
Februāris Sešgadnieks šovakar atnesa papīra lapu, kur bija sarakstījis divu jautājumu testu par to, kas kuŗā vietā ir un kā nav (katram jautājumam pareiza tik viena atbilde).
Marts Neticami, bet — neviena ieraksta.
Aprīlis Vecākais (6⅔) jau divu gadu vecumā pazina automobiļu markas, jaunākajam arī tagad četros neinteresē.
Maijs Atceros, arī man tādā vecumā un vēlāk bija posmi, kad tu uzsvērti, padziļināti un aizrautīgi interesējies par kādu pašauru jomu, piemēram, SPRS naftas un gāzes baseiniem.
Jūnijs Purvciems, 14.05.2015.
Jūlijs Centrālā statistikas pārvalde priekš kāda laika publicējusi 2014.gada dēmografijas procesu rādītājus, arī tautību griezumā.
Augusts Izmantoju silto laiku, lai aizbrauktu no Lilastes līdz Juglai.
Septembris Skolā pateica, ka pirmklasniekam nepieciešama tukša liela konfekšu kārba, lai tur varētu sabērt smiltis un mācīties formu zīmēšanu.
Oktobris Iepriekšējā ierakstā minēju:

Netikumība gan ir un paliek netikumība: atņemt naudu pilsoņiem, kas lielum lielā vairumā ir pret imigrantu ievešanu, lai ievestu imigrantus un bagātinātos paši.

Novembris Rīgas apriņķa portāls “Apriņķis.lv” iespiedis īsu interviju ar mani par imigrāciju un noziedzību, īpaši saistībā ar masu izvarošanu Roteremā, par ko var sīkāk izlasīt tulkotā rakstā intervijas pielikumā.
Decembris Pirmklasnieks aizmirsis skolā vienas savas bikses.

Tā arī bijis. Bērnkopība, dzimtās pilsētas un tās apkaimes iepazīšana, imigrantu iebrukums Eiropā, lasīšana, iedzīvotāju statistika.

Krišjānim Valdemāram 190: labi dzīvot ir labi


valdemars_apgriezts1[1]190 gadu kopš Krišjāņa Valdemāra dzimšanas ir piemērots iemesls, lai atcerētos un pārspiestu savu 2009.g. rakstu, kur pieminu viņa atziņas par cilvēka dabu un saimniecību. Raksts joprojām aktuāls.

Labi dzīvot ir labi

Savā trīsdesmitā dzimšanas dienā Tērbatā pie istabiņas durvīm viņš piestiprināja izaicinošu vizītkarti: “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis.” Pēc dažiem gadiem, sākot “Pēterburgas Avīzes”, viņš tajās pasludināja jaunu laiku bauslību, kas latviešiem jāievēro, ja tie vēlas uzplaukt kā tauta:

“Tas nav tiesa, ka dievs šo pasauli cilvēkam par vergu ieleju radījis. Viņš grib, tas ir viņa nolikts prāts, ka visiem cilvēkiem ir še pasaulē būs labi klāties. Viņš grib, lai visi ir še virs zemes laimīgi ir. Tas ir grēcīga aplamība šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt, pats sev savu krustu uzlikt, caur kūtrību, nesaprašanu u. t. jpr. un tad, uz augšu skatīdamies, sacīt: tur, tur, tur būs visām bēdām gals. Tas ir grēks. Tev būs še virs zemes mantas sakrāt: tev būs par tavu labklāšanu gādāt..”

Valdemārs nepateica nekā ārkārtēja. Tikai pašsaprotamo, ka — labi dzīvot ir labi. Abi cilvēka pamatinstinkti teic to pašu: sugas turpināšanas instinkts mudina gādāt pēcnācējiem iespējami labus dzīves apstākļus, pašsaglabāšanās instinkts mudina to pašu gādāt sev. Kādam ir iebildumi? Attiecībā uz sevi — nevienam. Attiecībā uz citiem — pat veseli divi. Pirmkārt, pret tiem, kas turīgāki: “Kā tie budži atļaujas tik labi dzīvot?! Atņemt un sadalīt!” Otrkārt, pret tiem, kas nabagāki: “Kur tie ņergas lēkt iedomājušies?! Neļausim!” Cilvēciski izprotami, tomēr noraidāmi, jo izaugsmi kavējoši un pretdabiski.

Cilvēka dzīšanās pēc laimes un labuma ir milzu spēks, kas pasauli apkārt vērš. Tik stiprs, ka pārvar ne tikai visas iespējamās grūtības un krizes, bet arī ticības, kuŗas noniecina šīs pasaules labumus, skaudību pret tiem, kam klājas labāk nekā tev, populistisku rīdīšanu pret bagātniekiem un aplamu valsts politiku. Lieliski par to izteicies tautsaimnieks Ādams Smits:

“Katra cilvēka pūles pastāvīgi un bez pārtraukuma uzlabot savus dzīves apstākļus ir sabiedrības, valsts un personiskas bagātības sākumcēlonis. Cenšanās bieži ir pietiekami stipra, lai saglabātu dabīgu lietu progresu uzlabošanās virzienā par spīti valsts pārmērībām un vislielākām pārvaldes kļūdām. Tāpat kā nezināmais dzīvnieku dzīves dzinulis tā bieži atjauno ķermenī veselību un spēku par spīti ne tikai slimībai, bet arī absurdiem ārsta norādījumiem.”

Tāpēc ilgākā laikā dzīves apstākļi arvien uzlabojas, tagadējā krize beigsies par spīti visiem saimniecības glābšanas un sildīšanas darbiem, un mūsu bērnu bērni dzīvos labāk nekā mēs.

Pārnest bikses


Pirmklasnieks aizmirsis skolā vienas savas bikses. Sieva no rīta atgādina, lai pārnes. Pēcpusdienā pirmklasnieks arī pārnes no skolas bikses. Neredzētas. Ar kaut kāda Emīla vārda birku.

%d bloggers like this: