Vai Saeimas vēlēšanas ir vienlīdzīgas?

Varētu šķist, muļķīgs jautājums — Satversmes 6.pantā taču skaidri un gaiši rakstīts:

6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Turklāt šo pantu var grozīt tikai tautas nobalsošanā ar balsstiesīgo vairākumu, tātad tikpat kā neiespējami.

Tomēr pēdējā laikā man kļūst arvien grūtāk uzskatīt Saeimas vēlēšanas par vienlīdzīgām.

Kāpēc? Jo tas, kas notiek Saeimas vēlēšanās, arvien vairāk attālinās no vienlīdzīgu vēlēšanu principa “viens vēlētājs — viena balss”. Proti, mandātu sadalījums apgabaliem arvien mazāk atbilst patiesajam vēlētāju sadalījumam. Izsakot mērāmos lielumos, cik derīgu balsu vērta viena deputāta vieta, starpība starp apgabalu ar mazāko un lielāko balsu skaitu aug augumā un pēdējās vēlēšanās jau pārsniegusi 20%. Vienkāršiem vārdiem — oficiāli vēlēšanas ir vienlīdzīgas, taču faktiski Rīgas un Vidzemes vēlētāju balsis tiek uzskatītas par 1,2 reizes mazvērtīgākām nekā viena Latgales vēlētāja balss:

Apgabals	Vietas	Derīgu balsu	Balsis par vietu
Rīga	30	282337	9411
Vidzeme	27	260506	9648
Latgale	15	115486	7699
Zemgale	15	131685	8779
Kursa	13	118200	9092
Kopā	100	908214	9082

Ir vērts līdzīgi aprēķināt balss svara atšķirību arī senākās vēlēšanās:

Tagad izvērstāk, kāpēc stabiņi tik gaŗiņi vai īsiņi. Vispirms, kas īsti rada nevienlīdzību:

1. mandātu ir daudz mazāk nekā vēlētāju. Pārvēršot vēlētāju skaitu mandātos, noapaļošana vienmēr neizbēgami radīs kaut kādu balss svara atšķirību. To novērst nav iespējams;
2. dažādos apgabalos vienmēr ir atšķirīga vēlētāju aktīvitāte. Ja mandātu sadalījumu apgabaliem noteic priekš vēlēšanām, lielākas aktīvitātes apgabalos deputāta vietas gūšanai vajadzēs vairāk balsu. Pilsoņus it kā soda par cītīgāku iesaistīšanos valsts likteņu lemšanā;
3. ja mandātus apgabaliem dala pēc metodes vai skaitļiem, kas neatbilst patiesajam vēlētāju skaitam, protams, radīsies balss svara atšķirība;
4. tā kā Saeimas vēlēšanās drīkst balsot jebkuŗā iecirknī, organizēta vai neorganizēta braukšana uz citu apgabalu arī radīs balss svara atšķirību.

Un tagad par gadu stabiņiem.

Kad brīvības cīņu laikā Tautas padome sprieda par Satversmes sapulces vēlēšanām, nebija nekādu datu par vēlētāju skaitu apgabalos, turklāt iedzīvotāju izvietojums kaŗa apstākļos bija visai mainīgs. Tāpēc Latvijas dibinātāji nolēma izmantot Krievijas Imperijas 1897.g. tautskaites datus, kas gan bija 23 gadus veci, toties precīzi zināmi un polītiski neitrāli. Faktiskais vēlētāju izvietojums izrādījās diezgan atšķirīgs, un balss svara starpība starp apgabaliem sasniedza 30%.

Līdz pirmām Saeimas vēlēšanām 1922.g. jau bija zināmi 1920.g. tautskaites skaitļi, taču pēc tās notika strauja bēgļu atgriešanās. Tāpēc Satversmes spēkā stāšanās likumā tika noteikts pirmās Saeimas vietu sadalījumā apgabaliem izmantot balsstiesīgo skaitu jaunākās pašvaldību vēlēšanās, kas dažādās vietās bija notikušas dažādā laikā: no 1921.g. rudens līdz 1922.g. pavasarim. Jaunāku un precīzāku datu izmantošana ievērojami samazināja balss svara starpību starp apgabaliem.

Turpmāk mandātus dalīja pēc tautskaišu datiem, kuŗas notika reizi piecos gados: 1925. un 1930. 1925. un 1931.g. vēlēšanas bija tuvāk pēc tautskaites, tāpēc tajās balss svara atšķirība ir mazāka nekā 1928.g. Interesanti, ka 1931.g. notika lielākā vēlētāju vešana uz citu apgabalu (>10tk vēlētāju, pārsvarā no Rīgas uz Vidzemi), taču tā vēlēšanu vienlīdzību necik daudz neiespaidoja.

Pēc neatkarības atjaunošanas tika ieviests nepārtrauktas darbības iedzīvotāju reģistrs, tādējādi radās iespēja viegli iegūt svaigus vēlētāju izvietojuma datus. Pirmās Saeimas vēlēšanās 1993.g. gan iedzīvotāju reģistrs vēl tik tikko bija sācis darbu, un nelatviskākos apvidos cilvēki reģistrā reģistrējās kūtrāk. Tāpat šai reizē bija plašākā vēlētāju vešana mūsdienu vēlēšanu vēsturē: slavenie Zīgerista banāni no Rīgas uz Zemgali (>1tk vēlētāju). Tomēr tieši 1993.g. vēlēšanās mandātu sadalījums visprecīzāk atbilda vēlētāju sadalījumam — ar tikai 8% balss svara atšķirību.

Savukārt šinī gadsimtā noticis kas iepriekš neredzēts — balss svara starpība strauji augusi un pārsniegusi 20%, nonākusi 1928.g. līmenī, kad mandātus apgabaliem dalīja pēc 3,5 gadus veciem un ar vēlēšanu procesu nesaistītiem tautskaites datiem. Kas radījis tādu iedzīvotāju reģistra kvalitātes krišanos?

Pašam reģistram nav ne vainas, tas ir lielisks rīks. Taču tas darbojas pēc MIMĀ principa. MIMĀ ir saīsinājums vārdiem “mēsli iekšā, mēsli ārā”. Proti, tev var būt vislabākais dators vai datu sistēma, taču, ja tajā ievadīs nekvalitātīvus datus, ārā izvadītā informācija arī būs nekvalitātīva.

Attiecībā uz iedzīvotāju reģistru “mēsli iekšā” ir tas, ka šai gadsimtā iedzīvotāju uzskaite Latvijā ir sagrauta un ir zemākā līmenī nekā priekš 90 gadiem (vai pat cara laikā). Uzskatāmākais piemērs: 2011.g. tautskaite atklāja, ka Latvijā dzīvo par ~160tk iedzīvotājiem mazāk nekā pēc uzskaites datiem. Uzskaitītais migrācijas saldo 2000.—2011.g. bija -30tk, tā ka valsts iedzīvotāju uzskaites sistēma bija uztvērusi tikai 1/6 faktiskās migrācijas. Likteņa ironija: 90.gados iedzīvotāju reģistrs tika veidots un bija precīzāks iedzīvotāju uzskaites rīks nekā tautskaites, bet nu ir pretēji.

Taču Saeimas vēlēšanu likuma 8.pants palicis nemainīgs:

8. pants. Centrālā vēlēšanu komisija nosaka katrā vēlēšanu apgabalā ievēlējamo deputātu skaitu proporcionāli vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam, kuru konstatē atbilstoši Iedzīvotāju reģistra datiem četrus mēnešus pirms vēlēšanu dienas, bet, ja Saeimas vēlēšanas notiek Satversmes 48. pantā paredzētajā gadījumā,— vēlēšanu izsludināšanas dienā.

Iznākumā, izmantojot datus, kas arvien mazāk ataino patieso vēlētāju izvietojumu, vienu vēlētāju balsis kļūst aizvien mazvērtīgākas, salīdzinot ar citu balsīm. Ja nekas netiks mainīts, nākamgada Saeimas vēlēšanās balss svara atšķirības apgabalos, visticamāk, būs vēl lielākas, jo nav nekādu pazīmju par iedzīvotāju uzskaites uzlabošanos vai migrācijas plūsmu pavēršanos pretējā virzienā.

Ko darīt?

Ir vienkāršs un elegants risinājums, kas vienā rāvienā izskauž visus nevienlīdzību radošus apstākļus, izņemot neizbēgamo apaļošanu. Proti, dalīt mandātus apgabaliem pēc vēlēšanām — proporcionāli nobalsojušo skaitam. Šādi princips “viens vēlētājs — viena balss” tiktu ievērots visciešāk, un to apliecina visu līdzšinējo parlamenta vēlēšanu iznākumi:

Kā redzams, balss svara atšķirības ir daudz mazākas (nekad nepārsniedz 7%) un stabilākas (ar atsevišķiem kritumiem, kad gadās laimīgs, veseliem procentiem tuvs vēlētāju sadalījums apgabalos). Varētu iebilst, kā var rīkot vēlēšanas un gatavot kandidātu sarakstus, ja nezina, cik kur deputātu ievēlēs. Var. Mandātu sadalījums apgabaliem laika gaitā mainās lēni, tāpēc kandidātu saraksta gaŗumu var mierīgi noteikt pēc attiecīgā apgabala mandātu skaita iepriekšējās vēlēšanās.

Šobrīd Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija gatavo Saeimas vēlēšanu likuma grozījumus galīgam lasījumam. Deputāte Lolita Čigāne bija iesniegusi priekšlikumu dalīt mandātus apgabaliem pēc vēlēšanām. Tas tika apspriests un — atsaukts. Žēl. Jo tas nozīmē, ka arī nākamgad vienam vēlētājam būs viena balss, bet citam — 1,2 (vai pat 1,3) balsis. Cik liela nevienlīdzība jāsasniedz, lai to labotu? Vai tiešām jāgaida, līdz kāds iesniegs Satversmes tiesā pieteikumu par Saeimas vēlēšanu likuma 8.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 6.pantam?