2013.gada mēnešu pirmie teikumi


Sens emuāristu gadu maiņas nabā blenšanas rituāls ir ielikt katra pagājušā gada mēneša pirmā ieraksta pirmo teikumu. Palīdz atcerēties, kas bijis, un īsumā sniedz diezgan labu priekšstatu par rakstītāju. Un tātad:

  1. janvāris — Pēdējā gada nedēļā “Latvijas Avīze” vienā no divām iznākšanas dienām paguva ielikt tādu Ērika Oša karikātūru;
  2. februāris — Kā solīju, rakstu par latviešiem un latviešu valodu;
  3. marts — Kristofers Hičenss, “Dievs nav dižs”;
  4. aprīlis — Pērn par Ls3 tiku pie Andŗa Grūtupa ”Maniaka” un nu brīvdienās izlasīju;
  5. maijs — Ir tāda lieta kā vēlēšanu biržas;
  6. jūnijs — Esmu uztaisījis Rīgas domes vēlēšanu uzvarētāju karti pa vēlēšanu iecirkņiem;
  7. jūlijs — Nolēmu dalīties savā nesen gūtā pieredzē — varbūt noder, atpūtu plānojot;
  8. augusts — Ir pietiekami daudz teorētiska pamatojuma un dzīves piemēru, ka arī attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli spēkā tā pati nodrāztā patiesība — labs nodoklis ir zems nodoklis;
  9. septembris — Vasarā, paldies Arvīdam Dravniekam, tiku pagodināts ar uzaicinājumu izteikties Latvijas jūristu Bīriņu saietā par Saeimas vēlēšanu kārtību un iespējamiem tās uzlabojumiem;
  10. oktobris — Priekš gadsimta ceturkšņa, 1988.gadā tika dibinātas divas visai nozīmīgas atmodas laika organizācijas;
  11. novembris — Tā kā biju iepriekš lasījis poļu rakstnieka Henrika Senkeviča “Kurp eji?” un “Krustnešus” un vīrs atzīts par gana dižu, lai saņemtu Nobela prēmiju, priekš kāda laika ieguvu viņa “Bez dogmata”;
  12. decembris — Pēc iepriekšējā ieraksta saņēmu atsauksmes, ka tautība nav labākais cilvēku apziņas un rīcības rādītājs, precīzāks rādītājs ir valoda un valodu ziņā stāvoklis ir bīstamāks nekā tautību.

Tiesa, tiesa, ne meliņi.

Kā latvieši sagaidīja liktenīgo 1934.g.


Tāpat kā 1914.g. sākumā arī divdesmit gadu vēlāk nekas neliecināja, ka laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs. Armijas izdotais “Latvijas Kareivis” piemin izcilākos 1933.g. notikumus:

  • izcilākais — Latvijas valsts svinēja 15 gadu pastāvēšanas svētkus. “Igaunijas valsts vecākā K.Petsa, igauņu kaŗa un ārlietu ministŗu ierašanās šinīs svinībās liecināja, ka valstisko neatkarību ieguvušās Baltijas jūŗas piekrastes tautas grib būt vienprātīgas un neatkārtot agrākās kļūdas, kas notika pirms daudziem gadu simtiem.”
  • Saeima uz nākamiem trīs gadiem par Valsts Prezidentu ievēlēja Albertu Kviesi;
  • trīs dienas priekš Jāņiem Rīgu tricināja dziesmoti pulki, kas bija ieradušies galvas pilsētā no visiem valsts novadiem svinēt dziesmu svētkus;
  • atklāta dzelzceļa satiksme no Mīlgrāvja līdz Carnikavai;
  • atkāpās Marģera Skujenieka valdība (te pēdējā rindkopā sīkāk, kāpēc), un jaunu sastādīja jaunsaimnieku un sīkgruntnieku frakcijas līderis Ādolfs Bļodnieks;
  • drošsirdīgais lidonis Herberts Cukurs sasniedzis Gambiju.

Gadumija “Latvijas Kareivi” darījusi apcerīgu, un tas apcer dēmokratijas krizi:

Bet tikai verga daba var arī jūsmot par kādu «absolūti kompetentu» un nevienam neatbildīgu «vadoni» un sapņot par laimi, dzīvot pēc viņa pavēlēm. Varbūt tas ir kādas citas tautas psīchē, bet latviešu dabā tas nav. Un ja kāda latvieša dabā tas, audzināšanas vai citu defektu dēļ būtu manāms, tad viņam pašam par to vismazāk būtu jāpriecājas.

Un nākamā lappusē ievietota cildinoša Eduarda Virzas recenzija par Kārļa Ulmaņa “Sabiedriskiem rakstiem”.

“Sociāldēmokratam” tāpat kā gadu desmitiem “Pravdai” un “Cīņai” “kapitālistiskā pasaule krizes, fašisma un kaŗa draudu ēnā”. Tāpat kā “Pravdai” un “Cīņai” “valstis arvien vairāk sāka saprast Padomju Krievijas lielo nozīmi miera sargāšanā”. Gluži kā tāda “Pravda” vai “Cīņa” iespiež kāda Staļina galma rakstnieka romānu par Cusimas kauju.

Tālaika lielākais un ar centra grupām saistītais laikraksts “Jaunākās Ziņas” pirmā lapā ievieto premjera Ādolfa Bļodnieka pārdomas un vēlējumus gadu maiņā. Bļodnieks ceļ asti sev un savai valdībai, stāstot, cik miljoni kam piešķirti, iezīmē 1934.g. nodomus un nemaz ij nejauš, ka jau pēc pāris mēnešiem Ulmanis viņu gāzīs, sev ceļa līdzinādams. “JZ” līmeni rāda, ka pēc Bļodnieka raksta seko visu ministru pārdomas un vēlējumi. Tomēr, lai cik varenas būtu “Jaunākās Ziņas”, nākotni paredzēt tās tomēr nespēj, ko apliecina karikātūra:

1933-34

Un vēl — tā brīža notikumi dažādu avīžu slejās:

  • Teikā kurpnieks Vidzemes šosejā 131 (tagad — Brīvības gatve 320) tiesājas par Ls7, ko kāds kurinātājs un viņa 17 g.v. meita nav samaksājuši par bērnu zābaku un balles kurpju labošanu;
  • Valsts Prezidents Alberts Kviesis gadu maiņā radiofonā turēja plašu runu — saimnieciskā dzīve sākot uzlaboties, jaunā gadā svarīgākais būšot Satversmes reforma;
  • tuvojas galam Ventspils—Dundagas dzelzceļa izbūve, bet Dundagas pagasta padome “divās sēdēs lēma par ziedošanu brīvības pieminekļa būvei, kam kreisais spārns negribēja piekrist. Beidzot ar balsu vairākumu nolēma ziedot Ls100” (“Dienas Lapa”);
  • Ķīnā nemitas kaŗošana — japāņi, komūnisti, dažādas ķīniešu valdības;
  • SPRS centrālā izpildkomitejā ārlietu komisārs Ļitvinovs uzstājies ar plašu ārpolītisku ziņojumu. “Somija, Igaunija, Latvija un Lietava tāpat vienmēr vairāk pārliecinoties par SPRS absolūto miermīlību un par to, ka Padomju savienība ieinteresēta viņu pilnīgas saimnieciskās un polītiskās neatkarības uzturēšanā” (“Latvijas Kareivis”);
  • Beļģijā valdības krizi izraisījis tās lēmums “uzņemt atpakaļ valsts dienestā lielāku skaitu bijušo ierēdņu, kas vācu okupācijas laikā darbojušies kā flāmu separātisti un tādēļ, kaŗam beidzoties, atlaisti” (“Latvis”);
  • gada nogalē atentātā nošauts Rumānijas premjers. Slepkava pieder pie “dzelzs gvardes”, ko valdība iepriekš aizliegusi;
  • Apvienoto Amerikas Valšķu finanšu kārtotājs Morgentaus izdevis dekrētu, ka visi zelta krājumi, kādi valstī ir, jānodod valsts kasei.

Kā latvieši sagaidīja liktenīgo 1914.g.


Gadumijā mēdz izvērtēt bijušo un apcerēt nākamību. Arī priekš simt gadiem mēdza. Un nu var palasīt, ko pirms apaļa gadsimta rakstīja, sagaidot 1914.gadu. Papildus noskaņu rada apziņa, ka pēc astoņiem mēnešiem sākās pasaules kaŗš.

Paldies periodika.lv, ka var vieglāk par vieglu dabūt rokā lērumu 1913./1914.g. mijas rakstu. Tolaik Latvijā dzīvoja pēc vecā stila un Jaungadu svinēja 13 dienu vēlāk, bet gadumijas apcerēm tas nav svarīgi. Konservātīvās “Latviešu Avīzes” pievēršas sabiedriski polītiskām strāvām, un rakstītais izklausās apbrīnojami mūsdienīgi:

Latviešu Avīzes

Latviešu Avīzes 1Latviešu Avīzes 2

Tobrīd lielākais latviešu laikraksts “Dzimtenes Vēstnesis” ievieto starptautiskā stāvokļa apskatu, pēdējā rindkopā norādot vājāko Eiropas vietu:

Dzimtenes Vēstnesis

Dzimtenes Vēstnesis 1

Varētu šķist pārsteidzoši, ka it kā vietējā “Liepājas Atbalss” nemaz neatpaliek, taču tolaik Liepāja bija pilsēta ar pirmo elektrisko tramvaju Latvijā un tiešu satiksmi ar Ņujorku. Atšķirīgais un kopīgais starptautiskā stāvokļa apskatā, salīdzinot ar “DzV”, ļauj gūt labāku priekšstatu par tālaika pasaules polītiku:

Liepājas Atbalss

Liepājas Atbalss 1Liepājas Atbalss 2

Un ko tolaik rakstīja par notikumiem Latvijā, Krievijas imperijā un pasaulē?

Teikā 27.decembŗa vakarā divi vīrieši uzbrukuši Pēterburgas šosejā uz mājām ejošam 16 g.v. Nikolajam Rempēterim no Struktora ielas Nr.7 un gribējuši aplaupīt, bet viņš no tiem izrāvies. Bēgot uzbrucēji sākuši šaut un viņam ķerta kreisās kājas pēda. Ļaundaŗi gan dzinušies pakaļ, bet viņus iztraucējuši ceļinieki. Rempēteri aizveda pilsētas slimnīcā.

Pirmie 1913.g. nogales Rīgas tautskaites iznākumi rāda, ka pilsētā ~515tk iedzīvotāju — tikpat, cik Romā, Sidnejā, Madridē. Tādējādi Rīga piepulcējusies lielpilsētām; Afrikā par Rīgu lielāka viena pilsēta, Dienvidus Amerikā — divas.

Zaļeniekos vecā labā lielmāte, grāfiene Medem, 27.decembrī miruse.

Latvijā un apkārtējās zemēs bijuši stipri sniegputeņi, traucēta vilcienu kustība, ceļa satiksme daudzviet pārtraukta.

Starp Liepāju un Karalaučiem 31.decembrī atklāta starptautiska tāļruņa satiksme.

Pēterpilī notiek tautas izglītības kongress, kur latvieši kopā ar igauņiem un ukraiņiem samērā sekmīgi cīnās pret pārkrievotājiem mācību valodas un satura ziņā. Mācību valoda ir arī nemitīgs strīdu objekts starp latviešu pagastiem un krievu administrāciju.

Krievija piedāvājusi dāvanas Austrijas (Galīcijas un Bukovinas) ukraiņiem, kas neražas dēļ cieš trūkumu. Ukraiņi krievu dāvanas noraidījuši, tādēļ ka Krievijā dzīvojošie ukraiņi tiek visādi apspiesti.

Albānija savu valsts dzīvi uzsākuse ar iekšējiem nemieriem un sadursmēm starp pagaidu valdības žandarmēriju un citu vadoņu kaŗapulkiem.

Miera laiki turpinās.

Aivara Ruņģa “Uz tām prūšu robežām”


Aivars Ruņģis. Uz tām prūšu robežāmAivars Ruņģis. Teņa Graša zīmējumsPaldies Džeinai Tamuļevičai par Aivara Ruņģa stāsta “Uz tām prūšu robežām” nākšanu manās rokās. Ruņģis ir trimdas rakstnieks un publicists, un “Uz tām prūšu robežām”, pamatojoties uz paša un cīņasbiedru pieredzi, stāsta par latviešu 15.divīzijas kaujas gaitām Rietumprūsijā un Pamarē (Pomerānijā) 1945.gadā. Stāsta varoņi ir kaprāļa Kociņa telefonistu būvgrupa, taču aptuveni tikpat, cik stāsts, ar to mijoties, grāmatā aizņem autora komentāri, atmiņas un apceres par lietu. Noteikti jāmin, ka grāmatas mākslinieks ir prof. Tenis Grasis vecākais, kuŗš darinājis ne tikai Aivara Ruņģa leģiona laika portretu (skatīt labā pusē), bet arī padsmit stāsta illustrāciju.

Kārtīgs kauju apraksts nav kārtīgs, ja nav pieminēts, kur tās notikušas, un Ruņģis, gods kam gods, neskopojas pieminēt pilsētas, ciemus un upes, ko leģionāri pārstaigāja. Tāpēc kārtīgai stāsta saprašanai blakus jātur kārtīga Rietumprūsijas un Pamares karte. Turklāt vācu, jo Ruņģis pamatoti lieto tā laika nosaukumus.

Vēsture ir tāda: 1944.g. vasarā atkāpšanās kaujās Latvijas pierobežā 15.divīzija cieš lielus zaudējumus, un to vajag papildināt un apbruņot no jauna. Palikušo divīziju un papildinājumus ar kuģiem pārved uz Dancigu, kur tālāk iekšzemē divīziju briedina, lai pavasarī tā būtu gatava turpmākām kaujām Kurzemē blakus 19.divīzijai.

Janvāŗa vidū sarkanā armija sāk ziemas lieluzbrukumu Varšavas—Berlīnes virzienā, un 15.divīziju pusgatavu sviež aizsegt pārrāvuma ziemeļu malu. Vācu štābu iecerēs ir ar divīziju nosegt Brombergas—Nakeles līniju starp Vislu un Neces upi gar Brombergas kanāli. Neizdodas, krievs ir stiprāks. Sākas atkāpšanās, kur sākumā vēl tiek veidotas aizsardzības līnijas, bet vēlāk jau ir nepārtraukta atiešana un laušanās arvien no jauniem aplenkumiem. Kāds ir leģionāru mērķis, ja skaidri redzams, ka Hitlers kaŗu zaudējis, armijas apgāde sabrūk, kaŗa materiāli izsīkst un jaunākais vācu brīnumierocis ir baltu karogu izkāršana ciemos? Iespējami lielā skaitā saglabāt sevi turpmākai dzīvei Latvijas labad. Optimālā taktika — nedz padoties, nedz akli pildīt vācu pavēles par pozīciju turēšanu līdz beidzamam, bet turēties kopā un cīnīties. Beigās cīņas pārvēršas gājienā uz adatas aci: vai izdosies gar Baltijas jūŗas krastu, kur vēl palikusi pāris kilometru plata sprauga, kopā ar bēgļiem tikt rietumos Oderas upei? Vai tomēr sarkanā armija būs ātrāka un stiprāka un noslēgs beidzamo aplenkumu ciet?

Kad būšu atkal Brāļu kapos, jāatceras atrast pulkvedi Vili Janumu un nolikt sveci — par varonību, skaidru stāvokļa izpratni un savu vīru glābšanu.

Piecas skaistas Rīgas mājas — uzminiet, kur tās ir


Apceļojot dzimto pilsētu, atļāvos ar sliktu aparātu nofotografēt piecas labas mājas. Tagad, mīlīši, uzminiet, kur tās ir. Atbildes var ierakstīt komentāros. Uzklikšķinot uz attēliem, var tos palielināt.

1.

26122013(001)

2.

26122013(002)

3.

26122013(003)

4.

26122013(004)

5.

26122013(005)

Pareizās atbildes (top redzamas, iezīmējot it kā tukšos laukus):

  1. Stabu iela 18C. Priekšā Stabu ielas 18B būvbedre.
  2. Emiļa Melngaiļa (vēsturiski — Ķieģeļu) iela 6. Prof. Paula Mucenieka māja. Savrupmāja Rīgas centrā!
  3. Ķergalvja nama komplekss. Ja jāizvēlas viena adrese — K.Valdemāra iela 33.
  4. Strēlnieku iela 11.
  5. Elizabetes iela 14. Gadskaitlis stūŗa augšā.
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 4 Comments »

Darīt laba vēlētājiem — Berģu vēlēšanu iecirkņa piemērs


Ziemsvētki un gadumija ir labu darbu un labu apņemšanos laiks. Tāpēc atļaujos uzrakstīt par kādu maziņu labu darbu, kas šogad izdarīts vēlētājiem.

Sensenos laikos tuvo Berģu (to, kas centra pusē no Brīvdabas mūzeja), Bukultu, Ozolkalnu un Sužu vēlētāji varēja balsot Berģu autoskolā, kas Berģos pie Brīvības gatves. Kaut kad telpu nepiemērotības dēļ iecirkni pārcēla uz Juglu — 63.vidusskolu. Iznākumā berģiniekiem līdz iecirknim bija jāmēro, mazākais, 2km, kas ir stingri vairāk par piemājas pastaigas attālumu. Tas, protams, ietekmēja vēlētāju aktīvitāti.

Gatavojoties šīgada pašvaldību vēlēšanām, ar Rīgas un Gaŗkalnes novada domes, abu pašvaldību vēlēšanu komisiju un Centrālās vēlēšanu komisijas darbu tuvo Berģu iecirknis tika izvietots Gaŗkalnes novadam piederošā, kā tautā dēvē, Berģu kultūras namā, kur tas dalīja telpas ar Gaŗkalnes novada iecirkni. Kas notika, labi redzams tabulā, kur tuvie Berģi salīdzināti ar tālajiem (aiz Brīvdabas mūzeja), kam balsošanas vieta allaž bijusi iecirkņa territorijā — Berģu pansionātā:

Iecirknis 2009 2013
Balsstiesīgi Balsoja Aktīvitāte Balsstiesīgi Balsoja Aktīvitāte
Tuvie Berģi 1518 834 54.9% 1558 880 56.5%
Tālie Berģi 1311 835 63.7% 1356 778 57.4%

Iecirkņa pieejamības uzlabošanās dēļ  nobalsoja ~100 vēlētāju vairāk. Paldies visām iesaistītām iestādēm un cilvēkiem! Lai arī nākamgad darām laba vēlētājiem.

Tieši priekš 100 gadiem Rīgā notika tautas skaitīšana


Rīgas 1913.g. tautskaiteTieši priekš 100 gadiem, 1913.g. 5.decembrī Rīgā notika tautas skaitīšana. Kādi tieši 100 gadi, ja šodien ir 18.decembris? Latvija tolaik ietilpa Krievijas Imperijā, kur izmantoja nevis tagadējo, bet tā saukto Jūlija kalendāru. Tas bija viegli neprecīzs un 400 gados atpalika no īstā laika par ~3 dienām. 20.gs. sākumā starpība sasniedza (un arī šobrīd ir) 13 dienu. Tāpēc vecā stila 5.decembrim 100 gadu aprit jaunā stila 18.decembrī. Otrkārt, jā, tautas skaitīšana aptvēra tikai Rīgu, tās policijas apgabalu un pilsētas lauku jeb patrimoniālo novadu. Tolaik mēdza rīkot vietējas tautskaites, un tā laika presē lietu aprakstīja šādi. Tautskaites iznākumi gan nāca klajā tik 1915.g. sākumā, kad pasaules kaŗš daudz ko strauji darīja bezcerīgi novecojušu. Viss kas vēl tika publicēts Latvijas laika sākumā. Dati tabulās rādīti tautskaites rajonu robežās, diemžēl man nav ziņu, kādas tās bija, tā ka tāda interesanta lieta kā rajonu portretēšana diemžēl atkrīt. Vēl jānoskaidro, ko īsti uzskatīt par Rīgu — pilsētas robežas, policijas apgabalu vai visu tautskaites territoriju ar lauku novadu. Manuprāt, policijas apgabalu, jo pilsētas robežas neaptvēra visu faktisko Rīgu (piemēram, Vējzaķsalu, Kundziņsalu, Vecmīlgrāvi), bet lauku novads tiešām bija lauku novads — vēl tagad lielākā tā daļa neietilpst Rīgā, kur nu vēl priekš gadsimta. Tomēr tautskaites dati vispilnīgāk pieejami pilsētas robežās, tā ka būs vien jāizmanto tie, kas ir. Un tagad par skaitļiem.

Tika konstatēts, ka Rīgā dzīvo maķenīt vairāk nekā 500tk iedzīvotāju — policijas apgabala robežās 508tk. It kā mazāk nekā pašlaik, taču tolaik Rīgas platība bija mazāka un cilvēki dzīvoja daudz saspiestāk: 2/3 rīdzinieku bija jādzīvo >10000 cilv./km² apdzīvotības blīvumā, salīdzinot ar tikai 19% mūsdienu Avotos, Purvciemā un Pļavniekos. Tālaika robežās tagad dzīvo jūtami mazāk par pusmiljonu, un atšķirība laikam viskrasākā ir Vecrīgā — priekš simt gadiem tajā bija 33,1tk iedzīvotāju, šobrīd (2011.g. tautskaitē) 1,9tk.

Rīga tobrīd strauji auga, un latviešu dēmografiskais stāvoklis bija nelabvēlīgāks nekā patlaban: neierobežotas sveštautiešu ieceļošanas dēļ latviešu valodas īpatsvars pilsētas robežās kritās no 41,6% 1897.g. līdz 40,0% 1913.g. un, ieskaitot lauku novadu, no 45,0% līdz 42,4%. Salīdzinot — šobrīd (2011.g.) Rīgas robežās tas ir 43,4%. Salīdzinot tautību un mājas valodu (policijas apgabalā), var redzēt, kādas tolaik bija pārtautošanas plūsmas:

Tauta Tautība Valoda
latvieši 41,3% 41,6%
krievi, baltkrievi, ukraiņi 19,5% 22,4%
vācieši 13,5% 16,4%
poļi 9,3% 7,5%
leiši 6,9% 5,5%
žīdi 6,6% 4,4%
igauņi 1,8% 1,4%
citi, nezināmi 1,1% 0,8%

Latviešu bilance bija tuva nullei, bet citas tautas pārkrievojās un pārvācojās. Visvairāk — žīdi, no kuŗiem trešdaļa nerunāja savā valodā. Tiesa, Latvijas mūsdienu pārkrievošanas apstākļos 2/3 savas valodas paturēšana būtu izcils sasniegums!

%d bloggers like this: