Dena Brauna “Inferno”, un vai pasaulē par daudz cilvēku


Dens Brauns. InfernoSieva bija bibliotēkā paņēmusi jaunāko Dena Brauna spriedzekli “Inferno”, abi izlasījām, un nu varu dalīties iespaidos.

“Inferno” ir kārtējais gabals, kur galvenais varonis rokrokā ar sieviešu dzimuma pavadoni glābj pasauli. Kad pienāk laimīgas beigas, visi apmierināti — lasītājs pakutinājis nervus, autors patūcinājis kabatu.

“Inferno” tas izpaužas tā: no “Da Vinči” koda un citiem iepriekšējiem Dena Brauna gabaliem pazīstamais Roberts Lengdons glābj pasauli no nojūgušās zinātnieka, kuŗš iedomājies, ka pasaulē pārāk daudz cilvēku un tāpēc cilvēku suga krietni jāizdeldē, uzlaižot tai negantu sērgu.

Brauna stiprā puse ir topografiski notikumu vietu apraksti. Šoreiz darbība notiek Florencē (lielāko daļu grāmatas), Venēcijā un Stambulā, un man atliek vien nožēlot, ka spēju novērtēt tik pēdējo, jo divās pirmās bijis neesmu.

Sižets aizrauj, valoda viegli uztveŗama, dalījums īsās nodaļās lasīšanu atvieglo vēl vairāk, un Dina Kārkliņa teicami iztulkojusi latviski.

Tomēr kopumā “Inferno” trūkumi ir smagāki par jaukumiem. Pirmkārt, kā jau minēju, pagalam nodrāzta konstrukcija.

Otrkārt, ir daiļdarbi, ko salkanu dara varoņu primitīvisms — jau pirmās lappusēs kļūst skaidrs, kuŗš ir nesatricināmi labs un kuŗš nesatricināmi ļauns, un tā iepriekš paredzami līdz beigām. Dens Brauns kritis pretējā galējībā: beigās pilnīgi nekas nav tā, kā šķiet sākumā. Tas ir tik mākslīgi un samāksloti, ka maitā grāmatu tikpat, cik primitīvisms.

Treškārt, esmu bezdievis, bet arī man nepatīkami, ka Dens Brauns grāmatā laiku pa laikam gaŗāmejot jēli nospļaujas Vatikāna virzienā.

Ceturtkārt un galvenokārt, intrigas sakne. Nojūdzies zinātnieks iedomājas, ka pasaulē pārāk daudz cilvēku — tas ir pieņemami, jo arī īstenībā ir cilvēki, kas tā iedomājušies. Nepieņemami, ka Dens Brauns šo aplamību nekādi neatspēko. Divas ievērojamākās sieviešu dzimuma varones būtībā piekrīt galvenajam ļaundarim, tik viņu revolūcionārā apziņa vēl nav nobriedusi neizbēgamam secinājumam. Pēc samudžinātiem samudžinājumiem galvenais ļaundaris beigās izrādās galvenais labdaris, jo vīruss, ko tas radījis, nevis nogalina cilvēkus, bet “tikai” padara neauglīgu trešdaļu cilvēces. Lengdons atviegloti uzelpo, abas sievietes dodas uz Ženēvu klārēt pasaulei, cik nu būs labi. Laimīgas beigas.

Te arī nopietnākais, ko grāmata mudina pārdomāt — kam tādas aplamības vajadzīgas? “Inferno” sižeta ritēšanai vai Dens Brauns tiešām arī pats iedomājies, ka pasaulē par daudz cilvēku, un izmanto grāmatu savu iedomu propagandai? Galvenā ļaundaŗa motīvs tiek atklāts 133.lpp. sarunā ar Pasaules veselības organizācijas priekšnieci. Kas mainītos, ja priekšniece nevis klusībā piekristu ļaundarim, bet racionāli atspēkotu aplamības? Grāmatā tāpat varētu palikt ~600 lappušu, jo nojūgšanās ir irracionāla. Laimīgām beigām būtu jākļūst maķenīt citādām, bet Dens Brauns ir gana meistarīgs, lai to spētu. Šie apsvērumi mudina atmest domu par sižeta ritināšanas vajadzībām.

Tāpēc laikam jāpaskaidro, kāpēc apgalvojums, ka uz Zemes par daudz cilvēku, ir aplams. Pretēji “Inferno” rakstītam Zemes iedzīvotāju skaits neaug eksponenciāli (vienādā laikā vienādu reižu vai procentu skaitu). Uz Zemes notiek dēmografiska pāreja no augstas dzimstības un mirstības uz zemu dzimstību un mirstību. Vispirms medicīnas sasniegumu iespaidā krītas mirstība, tad cilvēki apjēdz, ka vairs nevajag septiņus bērnus, lai trīs izdzīvotu līdz savējo bērnu radīšanai, un tad krīt arī dzimstība. Starpā ir brīdis, kad iedzīvotāju skaits visai strauji aug:

Dēmografiskā pāreja

Es pats par dēmografisko pāreju uzzināju 80.gadu otrā pusē, kad gāju Jauno ģeografu skolā un par sasniegumiem saņēmu balvā 80.gadu pirmā pusē izdotu Dēmografijas enciklopaidiju krievu valodā. Patiesība zināma sen, vajag tik redzīgas acis un dzirdīgas ausis.

Lūk, kāds ir pasaules iedzīvotāju skaita maiņas ātrums:

Pasaules iedzīvotāju skaita augšanas ātrums

Ja iedzīvotāju skaits augtu eksponenciāli, grafikā būtu redzama taisna līmeniska līnija, bet dzīvē tas aug arvien lēnāk un lēnāk (redzami arī sociālisma celšanas panākumi Ķīnā ap 1960.g., bet par to šoreiz ne).

Vai ir kāds maksimālais iedzīvotāju skaits, lai cilvēce varētu uzturēt sevi bezgalīgi ilgi un ar ērtībām? Varbūt. Neviens gan to vēl nav droši noteicis vai pierādījis. Tomēr skaidrs, ka tas nav konstants: ar elektrību tas ir viens un bez elektrības cits, ar minerālmēsliem viens, bez minerālmēsliem cits utt. Tāpat skaidrs, ka tas ir daudz lielāks nekā tagadējais un pārredzamā nākotnē iespējamais pasaules iedzīvotāju skaits, nevis četri miljardi, kā apgalvots “Inferno”.

Grāmatā lielākas ticamības radīšanai ievietots pāris maldinošu grafiku, no kuŗiem murgaināko (178.lpp.) atļaujos ievietot:

Visaugstākā mērā stulbs grafiks

Nesaistīti, neizprotami rādītāji bez skalas un mērvienībām — jo tikai tā var pamatot, ka cilvēku par daudz! Tāpat Manilā, kas tik atbaidoši aprakstīta 446.lpp., kopš gadsimtu mijas, uz ko apraksts attiecas, cilvēki nav pārvērtušies par dzīvniekiem, kā apgalvo “Inferno”. Filipīniešu dzīves apstākļi, kā rāda tautskaišu dati, uzlabojas.

Aizdomas par Dena Brauna tendenciozitāti nostiprina nekritiska Maltusa piesaukšana (186.lpp.), kā arī tāds eiģenikas apraksts (371.lpp.):

— Tas viss baisi atgādina eigēniku, — Lengdons atbildēja.

Dzirdot šo vārdu, Sinskija sajuta pārskrienam nepatīkamus drebuļus.

Četrdesmitajos gados nacistu zinātnieki bija izmēģinājuši roku tehnoloģijā, ko paši bija nodēvējuši par eigēniku. Tas bija mēģinājums likt lietā primitīvu gēnu inženieriju, lai palielinātu to cilvēku dzimstību, kam piemīt noteiktas “vēlamas” ģenētiskas iezīmes, vienlaikus samazinot to cilvēku dzimstību, kuru etniskās iezīmes ir “mazāk vēlamas”.

Etniskā tīrīšana ģenētiskā līmenī.

Atvainojiet, eiģenikai vārdu deva 1883.gadā, kad mazā Ādolfiņa vēl vecāku plānos nebija. Turpmākos gadu desmitus eiģenika bija kreiso aprindu iecienīta progresīva, zinātniska filosofija un nodarbošanās. Un tikai tad Hitlers to pārņēma savā sociālisma variantā.

 Tā ka secinājumi:

  • pirkt “Inferno” nav vērts;
  • ja gribas, var paņemt bibliotēkā;
  • svarīgi apzināties, ka tā ir daiļliterātūra;
  • diemžēl ne augstākā labuma;
  • ja ir vēlēšanās pēc zinātniski pamatotāka spriedzekļa, varu ieteikt un aizdot Maikla Kraitona “Baiļu stāvokli”.
Advertisements
%d bloggers like this: