Kā būtu, ja būtu — Eglāja vēlēšanu apgabali

Ievēlējamo Saeimas deputātu skaita noteikšana pamudinājusi atkal apsvērt, kā būtu, ja būtu — būt’ man bījse tā varīte radīt no nekā. Proti, kādi būtu Eglāja Saeimas vēlēšanu apgabali.

Pirmā lieta ir pat vēl pirms apgabaliem: deputātu skaits. Priekš 30 gadiem uzzināju, kā noteikt, cik ir optimāls deputātu skaits, un esmu to priekš 10 gadiem aprakstījis šais pašos emuāros. Latvijā apaļus 100 noteica Satversmes sapulce, kuras vēlēšanās bija 835 tk balsstiesīgo, un optimāls deputātu skaits bija visai tuvs — 109. Tagad balsstiesīgo gandrīz divkārt vairāk (1541 tk) un optimums — 145.

Otra lieta paši apgabali. Man būtu vairāk — mazāki, vietējāki, cilvēcīgāka mēroga. Konkrēti, katru tagadējo varētu sadalīt divos. Skaita un robežu pamatotību rāda, ka ikvienā būtu skaidri izteikta lielāka pilsēta. Varētu apgabalus saukt tās vārdā, tomēr centrs ir punkts, bet apgabals — laukums, tāpēc labāk izmantot territoriju apzīmējumus. Kartē izskatītos tā:

Te izmantota vienkāršākā dalīšana — katru tagadējo divos. Ja atteiktos no stingras tagadējo apgabalu robežu ievērošanas, varētu apsvērt, varbūt korektāk būtu Tukuma novadu ieskaitīt Pierīgā un Varakļānus — Ziemeļlatgalē.

Pieņemot 145 deputātus un tādus vēlēšanu apgabalus un dalot deputāta vietas apgabaliem pēc 31. maija balsstiesīgo skaita, iznākums būtu tāds:

Apgabals	Vietas
Rīga	38
Pierīga (Jūŗmala)	21
Vidzeme (Valmiera)	16
Ārzemes	15
Zemgale (Jelgava)	14
D-kursa (Liepāja)	11
D-latgale (Daugavpils)	11
Z-latgale (Rēzekne)	8
Z-kursa (Ventspils)	6
Sēlija (Jēkabpils)	5

Bet te jāmin trešā lieta. Būt’ man bījse tā varīte, vietas apgabaliem dotu nevis atbilstīgi fizisko personu reģistra skaitļiem četrus mēnešus priekš vēlēšanām, bet atbilstīgi faktiskam balsojušo skaitam pēc vēlēšanām. Kāpēc? Lai novērstu Satversmē noteiktā vēlēšanu vienlīdzības principa (“viens vēlētājs — viena balss”) kropļojumus, kādi pastāv tagad, kad 2018. gadā Vidzemes vēlētāja balss bija pusotru reizi nevērtīgāka nekā balss Latgalē. Jo mazāki apgabali, jo tādi kropļojumi būtu jūtamāki. Īpaši, ja ārzemes ar daudzkārt zemāku vēlētāju aktīvitāti (2018. gadā 8,7% balsstiesīgo, bet tikai 3,8% derīgu vēlēšanu zīmju) būtu atsevišķs vēlēšanu apgabals. Tāpēc labāk pēc faktiskā stāvokļa un pēc vēlēšanām.

Un kāda tam būtu ietekme? Jo mazāki vēlēšanu apgabali, jo izdevīgāk lielākām un atsevišķās vietās stiprām partijām. Savukārt ar vienu un to pašu deputātu skaitu apgabalā, jo vairāk apgabalu (= vairāk deputātu kopā), jo izdevīgāk mazākām partijām.

Vēlēšanu pētniecībā šai gadsimtā ieviests vietu reizinājuma jēdziens: pareizini deputātu kopskaitu ar caurmēra vietu skaitu apgabalā. Latvijā tas šobrīd ir 100·(100:5)=100·20=2000. No tā var atvasināt (ne matēmatikas, bet loģikas un valodas nozīmē) ilgtermiņa caurmēru, cik partiju tiek parlamentā, kāda ir parlamenta sadrumstalotība, cik liela lielākā frakcija, cik ilgi turas valdības.

Palielinot deputātu skaitu līdz 145 un reizē apgabalu skaitu līdz 10, vietu reizinājums būtiski nemainās: 145·(145:10)=145·14,5=2102,5. Ietekme būtu citur. Pirmkārt, mazāki apgabali nozīmē lielāku vietējību, kas maina iekšpartijas attiecības un rada ciešākus deputātu sakarus ar saviem vēlētājiem (kā polītikas zinātnē joko, lielāku varbūtību piektdien vakarā krogū saņemt vēlētāju atsauksmes par saviem balsojumiem ceturtdienas plenārsēdē). Otrkārt, optimāls deputātu kopskaits nozīmē ražīgāku parlamenta darbu.