Kāds ir optimāls deputātu skaits?


Laiku pa laikam kāds ierosina grozīt deputātu skaitu — Saeimā, pašvaldībās. Brīnums, ka prezidentu skaitu grozīt nepiedāvā. Pag, pag, ne tik strauji… Bet labi, cik īsti deputātu vajadzētu Saeimā un cik — Rīgas domē?

Pirmais jautājums, vai vispār pastāv deputātu skaita optimums. Padomāsim. Edz, Saeimā ir 100 deputātu, un mēs redzam, ka iestāde darbojas un kā darbojas. Iedomāsimies tagad, kā būtu, ja Saeimā būtu 10 deputātu. Kaut kā šķiet par maz: ko tāda Saeima vispār spēj pārstāvēt, kādi tur sakari ar vēlētājiem maz iespējami un cik kvalitātīvi tāda saujiņa jaudā visus parlamenta pienākumus padarīt. Labi, iedomāsimies tagad 1000 deputātu Saeimu. Lieliska pārstāvība, iespējami cieši sakari ar vēlētājiem un deputāta darba slodze minimāla. Bet iekšējie sakari, debates un lēmumu pieņemšana? Vai tāda Saeima vispār spētu kaut likumu gadā pieņemt? Nē, tagadējie 100 deputāti šķiet saprātīgāks kompromiss starp lemšanas spēju un tuvību vēlētājiem, salīdzinot ar 10 vai 1000 deputātiem. Tātad izskatās, kaut kāds optimums tiešām pastāv.

Bet cik liels? Vai 100 deputātu, ko pilnīgi patvaļīgi pieņēmuši mūsu Satversmes tēvi, ir optimums vienmēr un visur? Laikam tomēr ne. Citās valstīs, līdzīgi ar pirkstu bakstot gaisā, tomēr iegūti citādi skaitļi. Turklāt mazākās valstīs ir mazāk deputātu, bet lielākās — vairāk: Monako ar 6tk balsstiesīgo ir 24 deputāti, Lichtenšteinā ar 18tk balsstiesīgo — 25 deputāti un Andorā ar 22tk balsstiesīgo — 28, savukārt Lielbritānijā ar 46mln balsstiesīgo ir 650 deputātu, Itālijā ar 38mln balsstiesīgo — 630 deputātu un Vācijā ar 62mln balsstiesīgo — 598 deputāti (un neliels mainīgs skaits pa virsu). Tā ka izskatās, deputātu skaita optimums ir atkarīgs no iedzīvotāju un vēlētāju skaita: jo vairāk pilsoņu, jo vairāk deputātu.

Bet vai ir kāda optimāla deputātu un vēlētāju skaita attiecība? Vai deputātu skaits aug tieši proporcionāli iedzīvotāju vai vēlētāju skaitam? Latvijā ārkārtas Saeimas vēlēšanās bija balsstiesīgi 1 543 785 vēlētāji, tātad 1 deputāts no 15 438 vēlētājiem. Ja rēķinātu no iedzīvotājiem, tad 2011.g. tautskaites ziņas ir par 2 070 371 iedzīvotāju, tātad 1 deputāts no 20 704 iedzīvotājiem. Paņemam Monako ar 6,3tk vēlētāju un 30,5tk iedzīvotāju. Ievietojam Latvijas attiecību, iegūstam 0,4…1,5 deputātus. Neder. Paņemam Vāciju ar 62,2mln balsstiesīgo un 81,3mln iedzīvotāju — iegūstam ~4000 deputātu. Arī neder. Optimālais deputātu skaits nav tieši proporcionāls iedzīvotāju un vēlētāju skaitam — tas aug lēnāk. Citiem vārdiem, pilsoņu un deputātu skaita attiecība nav visur vienāda: lielākās zemēs deputāts pārstāv lielāku vēlētāju skaitu, mazākās — mazāku. Un vēl: ja kāds pamato savu ieskatu par vēlamo deputātu skaitu ar deputātu skaita attiecību pret iedzīvotājiem, vēlētājiem, pilsoņiem, piemēram, Rīga ir trešdaļa Latvijas, tāpēc Rīgas domē jābūt trīsreiz mazāk deputātu nekā Saeimā, tad ziniet — vai nu mūs tur par nejēgām vai pats nejēdz lietu.

Ir dažādas funkcijas, kas aug lēnāk par argumentu. Visizplatītākās (arī dabā un sabiedrībā) ir logaritmi un saknes. Kā ir šoreiz? Nopietna deputātu un cilvēku skaita attiecības izpēte notiek kopš 70.gadiem, un ievērojami nopelni tajā ir igauņu trimdas vēlēšanu pētniekam Reinam Tāgeperam. Vispirms, pamatojoties uz pasaules valstu vēlēšanu un dēmografijas datiem, tika konstatēts, ka vietu skaits parlamentā ir tuvs iedzīvotāju skaita kubsaknei:

S=P1/3, kur S — vietu skaits; P — iedzīvotāju skaits.

Tad tika konstatēts, ka zemēs ar jaunu vecumsastāvu un augstu analfabētisma līmeni mēdz būt mazāk deputātu nekā pēc iepriekš minētās formulas. Tas pats  zemēs, kur daudz ārzemnieku. Tāpēc tika ieviests aktīvo iedzīvotāju jēdziens — iedzīvotāji, kas ciešāk iesaistās polītiskā dzīvē; proti, balsstiesīgie, kas prot lasīt. Aktīviem iedzīvotājiem ir ciešāka sakarība ar deputātu skaitu:

S=(2Pa)1/3, kur S — vietu skaits; Pa — aktīvo iedzīvotāju skaits.

Varu parādīt, kā tas izskatās dabā. Izmantojot ANO un CIP analfabētisma datus un Parlamentu apvienības vēlēšanu datus, esmu izveidojis pasaules valstu aktīvo iedzīvotāju un deputātu skaita grafiku. Lai labāk redzētu sakarību, grafiks ir logaritmisks. Sarkanais punkts ir Latvija ar 100 deputātiem un 1,54mln aktīvu iedzīvotāju. Zaļais — Latvija tolaik, kad Satversmes tēvi izlēma, ka Saeimā būs 100 deputātu:

Aktīvo iedzīvotāju un deputātu skaits

Uzskatāmi redzams, ka iepriekšējie spriedumi nav bijuši no gaisa izzīsti, datu mākonis skaisti izstiepts un deputātu skaits tiešām cieši atkarīgs no aktīvo iedzīvotāju skaita.

Bet kāda tieši ir atkarības funkcija? Jau pašā sākumā tika minēts, ka deputāta skaita optimums ir kompromiss starp lemšanas spēju un tuvību vēlētājiem. Aplūkosim lietu ciešāk. Gan parlamenta darba apjoms, gan aktīvo iedzīvotāju skaits, ar kuŗiem jāuztur sakari,  ir konstants neatkarīgi no deputātu skaita, bet katra deputāta ārējā slodze attiecīgi ir apgriezti proporcionāla vietu skaitam parlamentā:

Aā=f(1/S) jeb f(S-1), kur Aā — ārējā slodze; S — vietu skaits parlamentā.

Un iekšējā savstarpējā deputātu slodze? Ja ir viens deputāts, viņam ne ar vienu citu nav jāvienojas. Diviem deputātiem pietiek ar vienu savstarpēju sarunu. Trim deputātiem jau vajag trīs sarunas (A ar B, A ar C, B ar C), četriem deputātiem — sešas utt.:

 Deputātu sarunas

Izsakot to funkcijas veidā, iekšējā savstarpējā deputātu slodze ir kvadrātiskā atkarībā no deputātu skaita:

Ai=f(S2), kur Ai — iekšējā slodze; S — vietu skaits parlamentā.

Cik viegli vai grūti parlamentam strādāt, rāda iekšējās un ārējās slodzes summa. Jo summārā slodze mazāka, jo efektīvāk parlaments darbojas:

 Deputātu slodze

Kā redzam, ir kaut kāds deputātu skaits, ar ko parlaments darbojas visefektīvāk. Kā to aprēķināt, lai nav ar pirkstu jābaksta kā mūsu Satversmes tēviem un citu zemju likumdevējiem? Vajadzēs mazliet matēmatikas (ceru, neesmu pa 20 gadiem aizmirsis). Summārās slodzes atkarība no deputātu skaita ir kubiska funkcija, jo iekšējā un ārējā slodze atšķiŗas par trīs pakāpēm (S-1 un S2). Mums jānoteic, kādā deputātu skaita vērtībā šai kubiskai funkcijai ir minimums. Funkcijas minimumā tās atvasinājums ir nulle. Kubiskas funkcijas atvasinājums ir kvadrātiska funkcija. Kvadrātisku funkciju pielīdzinot nullei, iegūst kvadrātvienādojumu. To atrisinot, viena sakne būs meklētais deputātu skaita optimums.

Bet, lai līdz tam tiktu, jāzina visi funkcijas reizuļi. Te talkā nāk sakaru kanālu metode. Attiecībā uz ārējiem sakariem, ja Pa ir aktīvo iedzīvotāju skaits un S — deputātu skaits, tad vienam deputātam caurmērā jāuztur sakari ar Pa/S aktīviem iedzīvotājiem. Šais sakaros deputāts var būt gan informācijas saņēmējs, gan devējs. Tāpēc ārējo sakaru kanālu skaits ir:

Cā=2Pa/S, kur Cā — ārējo sakaru kanālu skaits;  Pa— aktīvo iedzīvotāju skaits; S — deputātu skaits.

Iekšēji deputāts uztur sakarus ar S-1 citiem deputātiem, turklāt atkal gan kā informācijas saņēmējs, gan kā devējs. Bez tam viņam jānovēro, kā pārējie S-1 deputāti uztur sakarus savā starpā. Tāpēc iekšējo sakaru kanālu skaits ir:

Ci=2(S-1)+(S-1)(S-2)/2, kur Ci — iekšējo sakaru kanālu skaits; S — deputātu skaits.

Atveŗot iekavas, iegūstam:

Ci=S2/2+S/2-1.

Pietiekami lieliem skaitļiem — tādiem, kā pasaules parlamentu deputātu skaits — izteiksmi var vienkāršot līdz S2/2. Tad iekšējo un ārējo sakaru kanālu summa ir:

C=S2/2+2Pa/S.

To atvasinot un pielīdzinot nullei (proti, lēšam minimumu), iegūstam:

S-2Pa/S2=0.

Tātad 2Pa=S3 jeb:

S=(2Pa)1/3, kur S — vietu skaits; Pa — aktīvo iedzīvotāju skaits.

Riņķis saslēdzas, teorētiskie sakaru kanāli noveduši līdz tam pašam, kur praktiska grafiku izraibināšana ar pasaules parlamentu, balsstiesīgo un analfabētisma skaitļiem. Sakarība ir tik cieša un sabiedrības zinātņu līmenim pamatota, ka nosaukta par Kubsaknes likumu. Ja interesē, kas par to internetos atrodams, var pagūglēt “cube root law of assembly size“.

Tā ka ideālas valsts satversmē vai vēlēšanu likumā jābūt teikts:

Parlamenta deputātu skaits ir natūrāls skaitlis S, ar kuŗu izteiksme 2LV/S+2(S-1)+(S-1)(S-2)/2 (V — balsstiesīgo skaits; L — lasītpratēju īpatsvars) ieņem mazāko vērtību.

Vai vienkāršāk: deputātu skaits ir kubsakne no 2LV.

Apskatīsim tagad, kā Kubsaknes likums pārklājas ar pasaules parlamentu praksi. Treknāka tumši zaļa līnija atbilst Kubsaknes likumam, šauras gaišāk zaļas līnijas — divreiz lielākam un divreiz mazākam deputātu skaitam:

 Aktīvo iedzīvotāju un deputātu skaits un Kubsaknes likums

Redzams, ka pasaules prakse labi atbilst likumam. Vairāk nekā divreiz lielāks vai mazāks deputātu skaits ir diezgan maz valstīs (liela daļa no tām ir mazas Karību salas, kur vēlētāju viendabība un kompaktums dara mazu deputātu skaitu vieglāk ciešamu). Tas, ka lielākā daļa valstu ir zem likuma līnijas, ir viegli izskaidrojams — lielum lielam vairumam valstu deputātu skaits ir fiksēts. Ja arī reiz noteikts optimuma līmenī, augot iedzīvotāju skaitam un prasmei lasīt, tas arvien vairāk atpaliek no optimuma — skatīt kaut vai Latvijas virzību grafikā no zaļā punkta līdz sarkanam. Atpalicībai augot, reiz tā vairs nav izturama, un deputātu skaits tiek palielināts. Grafiski tipiskas valsts gaita izskatās pēc pakāpieniem:

9wokc1

AAV Kongresa Pārstāvju palātas deputātu skaita gaita

Labi, tas par parlamentiem, bet vai tas attiecas arī uz pašvaldībām? Ja tās ir tiešām PAŠvaldības ar noteikta apgabala pilsoņu pašpārvaldi, tad jā. Ja tās ir vietvaldības, kas pliki pārvalda kādu territoriju, tad nē — tad arī Rīgā pietiek ar pilsētas virsvecāko un diviem viņa piesēdētājiem. Vēl var iebilst, ka 14 deputātu Alsungas novadā un 13 Baltinavas novadā kādam šķistu par daudz. Tad vaina nav Kubskanes likumā, bet pārāk mazos novados.

Kā tad lieta izskatās praksē?

Latvijā deputātu skaits laika gaitā svārstījies ap optimumu:

Laiks Parlaments Rīgas dome Atbilstība
Līdz 1914. 72 Par daudz: balsstiesības bija tikai turīgiem vīriešiem
1917. 120 Par daudz: sociālistiska gaisotne parasti saistīta ar uzpūstu deputātu skaitu
1920.—1922. Satversmes sapulce: 150…152 90 Par daudz
1922.—1934. Saeima: 100 90; no 1931. 100 Saeimā par maz, domē par daudz
1990.—1991. Augstākā padome: 201; Pilsoņu kongress: 232 120 Par daudz: sociālisma atlieka
Kopš 1993. Saeima: 100 60 Par maz

Šobrīd Latvijā ir 1 545 004 balsstiesīgie (analfabētu ir tik maz, ka var nelikt vērā), attiecīgi Saeimas deputātu skaita optimums ir 145, Rīgā ar 408 512 balsstiesīgiem — 93 domes deputāti. Starp citu, Kubsaknes likums der arī biedrībām un partijām — nosakot, cik locekļiem būt biedrības vai partijas valdē. Ja ir 30 biedru, optimums ir 4 locekļi (pieņemot, ka biedros analfabētu nav), ja 100 biedru — 6 locekļi, ja 300 biedru — 8 locekļi, ja 1000 biedru — 12 locekļu, ja 3000 biedru — 18 locekļu.

Advertisements

3 Atbildes to “Kāds ir optimāls deputātu skaits?”

  1. sarkanakmens Says:

    100 man šķiet ir optimāli pie pašreizējās situācijas, jo mūsu demokrētijas modeļī deputāti nepilda to funkciju, kas viņiem būtu jāpilda, bet lielākā daļa sēž kā dārzeņi un spaida iepriekšnorādītās pogas balsojumā.

    • Vilhems Says:

      Nu, ja jūs ļaujaties žurnālistu sasmeltās kloākas saturam, tad jums arī gar politiku labāk negrābstīties.

      • sarkanakmens Says:

        Negribu, protams, pateikt, ka doma par darbīgajiem deputātiem mani neuzjautrināja, tomēr zinot cik daudz labi un nepieciešami likumprojekti stāv nodoti Saeimā un vairākus gadus nav vēl pieņemti, tad noteikti varu apgalvot, ka deputāti nestrādā pat uz pusi kā viņiem būtu jārosās un jādarbojās.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: