Mišela Velbeka “Pakļaušanās”

Ticat vai ne, tikai tagad izlasīju Mišela Velbeka “Pakļaušanos”. Un tikai tāpēc, ka darba kolēģe aizdeva, ko palasīties gadumijas svētkos. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Romānā autors apraksta Eiropas islāmizēšanu, konkrēti, līberāļu pakļaušanos islāmam, paraugtipam izmantodams Francijas augstskolas pasniedzēju. Fransuā, speciālizējies kaut kādā 19. gs. beigu rakstniekā (kas tikpat labi varētu būt autora izgudrots, tomēr ir bijis patiesībā), velk bezjēdzīgu augsti un šauri izglītota līberāļa dzīvi — bez ģimenes, bez tautiskas pašapziņas, bez ticības un kopības izjūtas kam augstākam un plašākam. Vienīgais, kas palicis: baudkāre un miesas prieki. Ēdieni, kuŗu ziņā kolonizācija jau notikusi, un reibīgi dzērieni, bet visvairāk dzimumdzīve ar studentēm, kas tiek mainītas katru gadu. Taču 44 gadu vecumā arī šai ziņā gandarījumu gūt kļūst arvien grūtāk.

Tāda parasta mūsdienu līberāļa dzīve, līdz Francijas islāmizēšana no evolūcijas pāriet revolūcijā. Kā teicis vācu oikonomists Rīdigers Dornbušs,

krizes atnākšanai vajag daudz vairāk laika, nekā jūs domājat, un tad tā notiek daudz straujāk, nekā jūs būtu domājis.

Velbeka versijā tas notiek 2022. gada Francijas prezidenta vēlēšanās, kuŗu otrā kārtā pret Nācionālo fronti iekļūst Musulmaņu brālības kandidāts. Spriedzes kulminācija ir 2. kārtas diena 29. maijā, divas nedēļas pēc pirmās kārtas. Pēc tam Fransuā gaita līdzinās netīrumam no vannas izlaižamā ūdenī: vispirms lēni, tad arvien ātrāk un pa spirāli, līdz tiek ierauts kanalizācijā. Izšķirīgais pakļaušanās arguments ir tā pati baudkāre: pirmkārt, debešķīga alga, otrkārt, drošas izredzes bez īpašām pūlēm dabūt pilnīgā savā pakļautībā trīs sievas, kas varētu būt divreiz un vēl jaunākas par pašu.

Velbeks raksta mierīgi, it kā bez niknuma. Nebaksta ar pirkstu acī, bet ar mājienu un sīkumu ļauj lasītājam pašam saprast lietas būtību. Visvairāk par sieviešu stāvokli islāma varā: gaŗāmejot konstatē faktu, ka augstskolas goda pieņemšanā tikai vīrieši sanākuši. Vai vēl: pavasaris klāt, pērn gan sievietes citādi ģērbās. Vai: islāmā pārgājušam augstskolas rektoram viena no sievām piecpadsmitgadīga un vārdā Aiša. Tāpat par citām lietām: ka līberāļu plašsaziņas līdzekļi jau labu laiku priekš izšķirīgajiem notikumiem noklusē etniskās sadursmes; ka apkalpošana TGV ātrvilcienos kļūst sliktāka utt. Cits Velbeka paņēmiens ir daiļrunīgu pretstatu izmantošana: smalks kokteiļvakars — ko pārtrauc šāvieni un sprādzieni; teicama franču kultūras pārzināšana un tās apņemta sadzīve — un pilnīga kultūras mantinieku nevēlēšanās mantojumu aizstāvēt un uzturēt.

Vieglu mājienu veidā iezīmēts žīdu liktenis, paraugtipam izraudzīta Fransuā mīļākā Mirjama. Vispirms bēgšana uz tēviju un līberāļa vienaldzība:

“Šai ziņā es neloloju lielas cerības.” Viņa šaubīdamās nogrozīja galvu. “Kad musulmaņu partija nāk pie varas, tas ebrejiem nekad neko labu nesola. Nezinu nevienu piemēru, kas atspēkotu šo likumību…” Es klusēju: patiesībā es necik labi nepārzināju vēsturi, licejā es biju neuzmanīgs skolnieks, un arī pēc tam man nekad nebija izdevies izlasīt nevienu vēstures grāmatu līdz beigām.

Tad māju atrašana savā tautā un tēvijā un līberāļa nespēja tam līdzināties:

Katrā ziņā viņa nemainīgi jūsmoja par Izraēlu. “Nav viegli, bet mēs zinām, kāpēc šeit esam,” viņa man rakstīja; es būtu priecīgs, ja man būtu tāda pati pārliecība.

Visbeidzot pāris rāmos vilcienos atklāts, ka pakļāvušies līberāļi un islāmisti sagatavojuši žīdiem otru holokaustu, bet Fransuā tas neuztrauc:

Pirms teikšu atbildes uzrunu (kas pēc tradīcijas ir ārkārtīgi īsa), es noteikti pēdējo reizi iedomāšos par Mirjamu. Viņa dzīvos savu dzīvi, tas man bija zināms, daudz grūtākos apstākļos nekā manējie. Es no sirds viņai novēlēšu, lai viņas dzīve ir laimīga — lai arī tam īsti nespēšu noticēt.

Kokteiļvakars būs jautrs un turpināsies līdz pat naktij.

Biju bažījies, vai galvenā varoņa dzimumdzīves apraksta natūrālisms nesabojās grāmatu. Nē, jo, pirmkārt, aizņem ierobežotu apjomu un, otrkārt, atbaidošā līberāļa dzīvīte ir tāda, kāda ir. Ticamības iespaidu mazina, ka Velbeka tēlotā Francijā pēc vēlēšanu 2.kārtas pazūd jebkāda pretošanās islāmizēšanai. Tomēr vājākā “Pakļaušanās” daļa ir tulkotāja Dena Dimiņa pēcvārds. Iztulkojis viņš lieliski, taču pēcvārds ir izspļauti pavadvārdi, kādus krievu laikā karināja klāt ideoloģiski apšaubāmām Rietumu grāmatām un filmām — kā ko pareizi saprast un ko labāk nesaprast. Tomēr meistarība zudusi: Dimiņa pavadvārdi ielikti grāmatas beigās, kad iespaidi jau radušies, domas raisījušās un postījums lasītāju smadzenēm jau nodarīts, un pēcvārdā to labot ir daudz grūtāk.

Par grāmatu un izrādi. Cenšos iepazīties ar oriģināldarbu priekš atvasinājumiem. Šai reizē oriģināls ir grāmata. Nu esmu to izlasījis, bet jūtu, ka trīs bērnu ģimenes apstākļos atrast 4,5 stundas izrādei būs pagrūti. Lai nu paliek bez manis. Varbūt… kaut kad…

Pašu grāmatu arī izlasījis labprāt iegūtu savā īpašumā, tak izdevēja prasītie 10,86Ls par 224 lappusēm neiejūsmina. Ja kāds gatavs sagādāt lētāk, labprāt uzklausīšu.