Viktora Suvorova “Spiegošanas pamati”


Ieraudzīju, ka Stacijas Andris uzrakstījis par jaunu, nedzirdētu Viktora Suvorova grāmatu. Izlasīju atsauksmi, sapratu, ka jāiegādājas. Aizbraucu uz Mūkusalas ielu un apgādā iegādājos par 6,40 Ls. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms par autoru. Viktors Suvorovs (īstā vārdā Vladimirs Rezuns) dzimis 1947. gadā, 1974. gadā beidzis Militārās diplomātijas akadēmiju un pēc tam četrus gadus nostrādājis SPRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes diplomātiskajā rezidentūrā Ženēvā, līdz 1978. gadā bija spiests bēgt uz Lielbritāniju. Latvijā kļuvis pazīstams atmodas laikā, kad žurnāls “Avots” iespieda Suvorova “Ledlauzi” — par to, kā Staļins gatavojās uzbrukt Hitleram un Hitlers viņu par mata tiesu apsteidza.

“Spiegošanas pamati” ir par padomju militāro izlūkošanu un Galveno izlūkošanas pārvaldi. Grāmata vispirms izdota 1984. gadā angliski, bet, kad pērn laists klajā atjaunināts krievu izdevums, “Dienas Grāmata” ņēmās izdot to latviski. “Spiegošanas pamati” nav ne daiļliterātūra, ne publicistika, ne vēstures kronika. Tā ir uzziņu grāmata pavisam bez sižeta (kaut ievīti daudzi vēstures un spiegu stāstiņi), tāpēc mazliet gaŗlaicīgāka par citiem Suvorova darbiem. Autors apraksta Galveno izlūkošanas pārvaldes vēsturi, dažādus tās darbības un spiegošanas aspektus. Daļa rakstītā pārņemta no citiem Suvorova darbiem (“Akvārijs” — autobiografiska daiļliterātūra par Galvenās izlūkošanas pārvaldes darbu, “Specnazs” u.c.), bet prasmīgi, vietā un nezinātājam nejūtami. Sirsnīgākais ir pašās beigās: padomi spiegošanas iesācējam, kas var lieti derēt ne tikai vervēšanā, bet arī labu attiecību veidošanā ar cilvēkiem un panākumu gūšanā.

Tradicionāli arī šo Suvorova darbu no krievu valodas tulkojis Jānis Kalve. Un kā parasti tulkojis kroniski krieviski. Latviešu divdabju bagātības nepazīšana, aizstājot tos ar -ot, ir ziediņi. Nepatīkamākais ir Kalves indeve atstāt krieviski, netulkotus pat tādus nosaukumus un saīsinājumus, ko latviski tulkoja pat Latvijas pārkrievošanas kulminācijā 80. gados. Varēja taču kaut vai Latvijas Padomju enciklopaidijas līmenī tulkot. Bet nē, Valsts drošības komiteja ir KGB, pretgaisa aizsardzība — PVO utt. Un, kad ieraugi tekstā tādu gimalajiešu lāci kā Šveices PVO komandieris, gribas saukt: “Prātiņ, nāc mājās!”

Izlasījis lieku plauktā blakus pārējām Suvorova grāmatām. Iesaku lasīt, ja interesē spiegošana un Padomijas vēsture.

Solžeņicina “1914. augusts”


Februārī Ķīpsalas grāmatu izstādes maiņas stendā pārsteigts ieraudzīju Aleksandra Solžeņicina “1914. augustu” angļu valodā un grābu ciet. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“1914. augusts” ir pirmā grāmata (kā autors dēvē — mezgls) “Sarkanā rata” romānu ciklā, kas vēsta par lielāko ģeopolītisko katastrofu cilvēces vēsturē: lielinieku režīma iedibināšanos Krievijā. (Solžeņicins gan paguva tikt tikai līdz 1917. gada aprīlim — tātad līdz pašam apvērsumam netika.) “1914. augusts” vēsta par to, kas šai mēnesī notika, proti, 1. pasaules kaŗa sākšanos, konkrēti, Krievijas uzbrukumu un sakāvi Austrumprūsijā.

Tiesa, kad grāmata sākas ar iespaidīgiem Kaukaza dabas skatiem, tu saproti, ka vēstījums būs visai plašs. Tā arī ir. Pirmās nodaļas ir autobiografiskas un lielākoties tēlo bagātu Kubaņas ukraiņu saimniecību. Jā, priekš simt gadiem tautu robežas bija tādas, ka Kubaņa bija ukraiņu zeme un krieviem nemaz nebija pieejas pie Azovas un Melnās jūŗas. Ceturtā nodaļā gaŗāmejot pieminēts, ka puisis, kas dien armijā, pēdējo vēstuli sūtījis no Ostrolenkas. Zinot ģeografiju un kaŗa vēsturi, tu saproti — nebūs labi.

Vērsim pie lietas Solžeņicins ķeŗas tikai 10. nodaļā. Lai lasītājs varētu labāk izprast notiekošo, romāna sākumā ir pieminēto personu saraksts un Austrumprūsijas gabala karte. Man ar to nebija gana, tāpēc labākai izpratnei izmantoju vēl AAV Kaŗa akadēmijas lielisko kaŗa atlantu un vācu 1:25000 topografiskās kartes. Bija vērts. Negrasos pārstāstīt kauju gaitu; teikšu vien, ka mani, nevēsturnieku, Solžeņicina tēlojums pilnībā pārliecina. Ja Tannenbergas kauju pētījušiem ir citas domas, labprāt uzzinātu. Lasot dominēja divējas izjūtas. Pirmkārt, kā grieķu traģēdijā, kad varoņi cenšas un darbojas, bet viss iet uz nenovēršamu un šausmīgu galu. Otrkārt, kā ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājumā, kad viņš apraksta krievu kaŗa sākuma uzvaras pret austriešiem Galīcijā — kā 95% neefektīva armija uzveic 98% neefektīvu. Taču Austrumprūsijā 95% neefektīvai armijai pretī stājās 90% neefektīvi vācieši.

Solžeņicina ieskatā galvenie nopelni vācu uzvarā ir 1. korpusa komandierim Hermanim fon Fransuā (pretstatā priekšniekiem Hindenburgam un Ludendorfam), savukārt krievu pusē vainojama neorganizētība un gļēvi un nemākulīgi komandieŗi (pats sakautās 2. armijas komandieris Samsonovs tēlots viduvējs). Ārpus kaujas mēroga, taču atbilstīgs “Sarkanā rata” iecerei ir jautājums, kāpēc krievu pusē tāda neorganizētība un kāpēc armiju komandē gļēvuļi un nemākuļi. Autors tiešiem vārdiem neatbild, bet pēc izlasītā secināms, ka vainojama carisma iekārta, kas apspiež cilvēku un tirgus brīvību. Tiesa, apspiešana bija vēl samērā mērena. Solžeņicins tēlo arī pretējo pusi, kas vēlētos gāzt carismu, taču tā ir vēl atbaidošāka (te, iespējams, zināms svars autora un lasītāja zināšanai par turpmāko vēstures gaitu). Biju pārsteigts, cik dažs labs atgādina mūsdienu (arī latviešu) līberāļus. Nešaubos, labvēlīgos apstākļos arī mūsdienās atrastos, kas dažos gados atkārtotu gaitu no Grišķenes un Čieŗa pašpuikām līdz čekas nagu maucējiem un atjaunotu revolūcionārā Gulbenes tribūnāla darbību. Lai salīdzinām, kam tuvāki mūsdienu līberāļi: nācionālistam Zigfrīdam Meierovicam vai lieliniekam Oto Kārkliņam.

Lasīju 1974. gada izdevumu, kas savulaik maksājis smiekla 2,25 $. Tas tulkots no Solžeņicina Padomijā sarakstītā, bet vēlāk, brīvā pasaulē autors “1914. augustu” papildinājis ar Ļeņinu, Stolipinu un vēl šo to, kas man nu gājis gaŗām. Toties dabūju lasīt studenšu dzīves aprakstu, ko Solžeņicins nez kāpēc iespraudis starp krievu sagrāvi romāna kulminācijā un tās analizi virspavēlniecībā grāmatas nobeigumā. Kopumā bija interesanti un vērts, labprāt lasītu nākamo “Sarkanā rata” mezglu “1916. novembris”, bet dabū tu tādu par lētām naudiņām.

Artura Heilija “Galīgā diagnoze”


Sieva izlasīja Artura Heilija “Viesnīcu”, ko biju nesen nopircis, un atzina par gana labu, lai lasītu vēl citas Heilija grāmatas. Vispirms izlasīja “Stiprās zāles”, tad bibliotēkā paņēma “Galīgo diagnozi”. To es nebiju lasījis, tāpēc, sagaidījis rindu, ķēros klāt. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Galīgā diagnoze” ir pirmais Heilija romāns, ko tas sarakstījis 1959. gadā, 39 gadu vecumā. Kaut pirmais, tas jau pilnībā atbilst Heilija kanonam: darbavietas romāns, kas tēlo uzņēmuma vai iestādes darba iekšieni un reizē cilvēkus, kuŗi ir ar vājībām, trūkumiem, kritieniem, tomēr kopumā tikumīgi un, būdami mērķtiecīgi un uzņēmīgi, gūst panākumus.

Šoreiz tēlotais uzņēmums ir slimnīca, īpaši patoloģijas nodaļa. “Galīgā diagnoze” sarakstīta vairāk nekā priekš pusgadsimta, taču tādam medicīnā neizglītotam lasītājam kā es nešķita aizvēsturiska. Dažs laika zīmogs tomēr ir, piemēram, gaisa kondīcionēšanas trūkums vai ārstu smēķēšana darbā. Toties finanču lietas nemaz nav atkarīgas no laika. Romānā slimnīca pārtiek no brīvprātīgiem ziedojumiem un savu pakalpojumu pārdošanas, tāpēc spiesta strādāt labi un taupīgi. Un jāsecina, ka ar visiem aprakstītiem trūkumiem tāda kārtība pārāka par valsts budžeta mangošanu.

Sarakstīts aizraujoši (grūti atrauties), labā valodā, ko reizumis klupina Laimoņa Streipa tulkojums. Labprāt palasītu vēl Heilija, bet ne tik ļoti, lai pats meklētu bibliotēkās.

140 vārdu: Māŗa Runguļa “Lapsu kalniņa mīklas”


Priekš pāris gadiem ziņoja, ka iznācis Māŗa Runguļa stāsts bērniem par nācionāliem partizāņiem “Lapsu kalniņa mīklas”. Izklausījās ievērības cienīgi, atradu grāmatu, tak tā maksāja visai sālīti. Izlēmu pagaidīt: varbūt vēlāk lētāk taps, un bērni ar vēl pamazi. Aizgāju šogad februārī uz Ķīpsalas grāmatu izstādi, “Lapsu kalniņš” joprojām sālīts. Bet bērni jau paaugušies, vecākais 2. klasē. Ieteicos sievai, pietika ar pusvārdu, atnesa no bibliotēkas. Nu varēja lasīt, lai lemtu, vai dot bērniem un vai vērts pirkt. Tagad esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Lapsu kalniņa mīklas” pārspēja gaidīto. Teicama valoda, aizraujošs, iepriekš neparedzams sižets, nav trafareti un pliekani, un beigās dažas mīklas paliek neatminētas, kas retums pat pieaugušo grāmatām. Izrāvu cauri divās dienās, un sieva tāpat. Un tagad tieši 16. marts nāk, būs jāiedod otrklasniekam. Pilnīgu izpratni gan jau negūs, tak pamatpriekšstats radīsies. Pēc dažiem gadiem varēs lasīt ar citu sajēgu.

Andras Manfeldes “Adata”


adata_-_andra_manfelde1Internetos ieraudzīju, ka atdod Andras Manfeldes autobiografisko romānu “Adata”, kas par narkotiku lietošanu un tikšanu vaļā no tās. Aizbraucu pakaļ, nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Pirmais iespaids bija: cik tā grāmata maza! Mazāka pat par A5 formātu, un tikai 135 lappuses. Valoda laba, nav smaga, tak lasīšana nemaz nebija ātra. Laikam burti sīki. Un bija ne tikai jālasa, bet arī jāpārdomā. Trīs cēloņu dēļ. Pirmkārt, mana vecuma starpība ar autori ir tikai mēnesis. Tāpēc bija viegli identificēties un salīdzināt ar paša, manu klasesbiedru un pagalma biedru, un sievas dzīvi. Otrkārt, bija jādomā par saviem bērniem. Treškārt, ar autores dzimto Kuldīgu saistās vairāk iespaidu nekā ar caurmēra rajona centru. Tur dzīvo radi pa tēva līniju, un romānā aprakstītā laikā tur man bija pirmā ilgāka dzīvošana ārpus mājām — mēnesi skolēnu “Alfas” nometnē. Manas gaitas ar Andru gan jau krustojās, un Kuldīga palika atmiņā kā jauka, latviska mazpilsēta ar saglabātu pilsētbūves vēsturi. Mēneša beigās jau bija reflekss atskatīties, kad izdzirdi ko tik neparastu kā runāšana krieviski — un katrreiz runātāji bija krievu armijas formā tērpti.

Bet Andrai bija pavisam citādi:

Trīspadsmit gados sāku smēķēt. Tas bija vienīgais prieks garlaicīgo stundu starpbrīžos. ..

Iemīlējos. Sadzērāmies brāgu un pārgulējām. .. [Četrpadsmit gados. Ar puisi, kam jau bija vai tūlīt bija astoņpadsmit. — R.E.]

Pēdējā laikā es domāju maz. Daudz dzeru. Laikam tāpēc, ka baidos domāt. .. [Piecpadsmit gados. — R.E.]

Pavasarī iepazinos ar Juriju. Mazliet viņu mīlēju. .. Tikai vēlāk sapratu, ka tik nedzirdama gaita ir tādiem, kas sēdējuši. .. Tā arī es kopā ar viņu jutos. Kā piedzīvojumu filmā. Aizrautīgi un teiksmaini. Klaiņojām, daudz dzērām. Apšmaucām taksistus un pudeles brāļus. Viņš zaga.

Gājām meklēt salāpīties. Iegājām kādā pritonā pie kāda blatnija krieva. Lisijs, zems, būdīgs, jau gados. Tā pirms četrdesmit. Notetovējies un baigi lecīgs. Tāds, kam vara. .. Zeku karalis. Arī vārds viņam tāds — Vladis.

Sajutu uzreiz — sūdi būs. No tās dienas Vladis sāka mani vajāt. Klaigāja, ka mīl un ka es būšot viņējā. Kādu dienu noķēra. ..

Neatšujās. [Tā tekstā. — R.E.] Vicināja dūres, vicināja pistoles. Aizvien biežāk pamodos pie viņa. Nožēlojams grausts. Dzeltenpelēcīgi griesti no vecuma un cigarešu dūmiem. Cietumā bija samācījis prihvaķīt — iebiedēt. Pusstundu runā, tad sit. Ar dvielī aptītu kulaku, ribas salauza, es ilgi nevarēju pasmieties. Citreiz sita ar gāzes šļauku, abas ciskas man bija violeti zilas. Nevienas baltas vietiņas. Es nemaz nesapratu, par ko viņš mani sit. Tagad zinu. Viņš mani radināja kā zvēru. .. “Ja tu no manis aiziesi, es tev seju apliešu ar sērskābi, lai nevienam netiek. Kam tu, krople, būsi vajadzīga.” .. [Piecpadsmit, varbūt sešpadsmit gados. — R.E.]

Pie Vlada atnāca zoļļi, viņi dūrās. Arī Vladis. .. Piedāvāja arī man. No sākuma es kategoriski atteicos, bet sapratu, ka šodien, ja šie iedūrušies, nekāda dzeršana nespīd. .. Būs te jāsēž. Skaidrā. Ar katru brīdi man kļūs aizvien sliktāk. Būs jādomā, un tas mani galinās nost, es zinu. .. Man nebija, ko zaudēt. Iedūros. .. Nākamreiz mani pierunāt nevajadzēja. ..

Savu septiņpadsmito dzimšanas dienu atzīmēju, ieduroties kārtīgu devu.

Tā, viss, atbraukuši. Blakussecinājums: cik tomēr padibeņu aprindas krieviskas — pat Kuldīgā, kur 1989. gadā bija 88,7% latviešu, 6,5% krievu un 1,3% čigānu. Visvairāk gan jādomā par audzināšanas un iedzimtības ietekmi. Žūpa patēvs, spriežot pēc rakstītā, nav bijis pozitīvs paraugs. Par māti neviena slikta vārda, bet visai bezpersoniski. Skolotāji: tādā noskaņā, ka nav izpratuši ilgas pēc kaut kā cēla, nezināma. Tiesa, var būt krietna audzināšana, taču smadzeņu aizmugurējās pieres daivas funkcionāli traucējumi stiprāki, iznākumā — atkarīga personība. Atceroties sevi un citus trīspadsmit — piecpadsmit gados, tomēr saku, ka tādā vecumā jau ir pietiekami sajēgas. Bet Andrai laba un ļauna saprašana bijusi citāda nekā man un maniem klasesbiedriem, un viņa izvēlējusies sabeigt savu dzīvi. To arī pati autore apstiprina:

Un tad es nezinu, kā tas notika. Es pēkšņi redzēju visu savu dzīvi kā vienā skatienā. Kāds es biju bērns, kad skraidīju pa saules pielietām gravām un viss, viss man bija noslēpums un gaviles. Man bija mājas, talanti, mīlestība… un viss, viss iespējams. Ko es biju izdarījusi! Un neviens nebija vainīgs, ne Vladis, ne patēvs, ne apstākļi… Tikai pati, pati.

Par laimi, smadzenēs saslēdzas glābšanas riņķis:

Es teicu — Dievs, piedod man.

Tanī mirklī vairs nebiju viena. Kās bija blakus. Un ar vieglu, bezgalīgi maigu roku noglāstīja man pieri. Kā vējš. Kā mīlestība. Man bija piedots.

Pritons pārvērtās debesīs. Ar visu izmežģīto kāju es … lidoju. Atbrīvošanas laime pārvērtās eiforijā. Es meklēju Dievu. Meklēju debesis. Es biju saindējusies. Es meklēju baudu. Un Dievs man laimi varēja dot.

Iedurties ar Dievu.

Te parādās ticības labums, ko arī es, bezdievis būdams, redzu — tā rada ārēju autoritāti, kas iedarbojas divu K veidā. Pirmkārt, kompass saprast laba un ļauna, ja pašam to grūti. Otrkārt, kruķis palīgā staigāt taisnu ceļu un nenoiet no tā, ja pašam grūti nostaigāt. Andra dodas uz Kaspara un Līgas Dimiteru Krusta skolu, un par dzīvi pēc narkotikām ir “Adatas” 2. daļa. Divi stiprākie iespaidi, ko tā rada:

  • cieņa pret Dimiteriem par cilvēku glābšanu;
  • spriežot pēc “Adatā” rakstītā, vairums tomēr neizglābjas — tāpēc atzinība Andrai, ka viņa spējusi.

Tiesa, vairākos notikumos izpaužas tādas autores personības iezīmes, kas izbrīna vai atbaida. Savādi arī, ka visi aprakstītie paziņas kļuvuši padibenes. Neticu, ka Andras klases vairums nodzēries vai nonarkojies — bet krietnu paraugu “Adatā” nav. Tomēr mūža ilgums Latvijā ne tuvu nav 40 gadu, kā varētu šķist pēc “Adatas” izlasīšanas.

Trešā grāmatas daļa ir par Andras kopdzīves centieniem ar jaunībā mīlēto puisi, kas ir nesekmīgi, jo viņš nodzēries.

Izskatās, “Adata” autorei bijusi jau latviešu pasakās minēts terapijas līdzeklis — atbrīvoties no sliktā, to izkliedzot. Taču tai ir arī sabiedriska vērtība, kas minēta skaistos nobeiguma vārdos:

..vecākiem ir tikpat maz laika sarunām ar saviem skolniekiem, kā tas bija pirms divdesmit gadiem. Mēs visi piedzimstam ar milzīgu cerības depozītu, ticību, ka mūsu dzīves būs tās skaistākās un labākās. Tomēr no izmisuma lamatām nav pasargāts neviens. Šī grāmata ir apliecinājums tam, ka iespējams izkļūt.

Lieku plauktā, lai pēc dažiem gadiem dotu saviem bērniem lasīt. Pirms viņu trīspadsmitās dzimšanas dienas.

Artura Heilija “Viesnīca”


249430091Ķīpsalas grāmatu izstādē “Zvaigzne” pārdeva grāmatas pēc svara. Paņēmu arī es 488 lappuses cietos vākos par 1,62 Ls. Izraudzījos tieši šīs, jo patīk Heilija darbavietu romāni (piemēram, “Stiprās zāles”), kas tēlo uzņēmuma vai iestādes darba iekšieni un reizē cilvēkus, kuŗi ir ar vājībām, trūkumiem, kritieniem, tomēr kopumā tikumīgi un, būdami mērķtiecīgi un uzņēmīgi, gūst panākumus. Šķita, arī “Viesnīca” varētu būt tāds. Nu trīs diennaktīs esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Jā, “Viesnīca” ir par viesnīcu, tās darbu un darbiniekiem Jaunorleānā 1965. gadā. Un tomēr lasot radās izjūta, ka ne gluži:

  • darbavietas romānu atšķaida un viegli salkanu dara labo varoņu cīņa pret rasu nošķiršanu;
  • pārspīlēti aprakstīta nevēlama automātizēta, bezpersonīga viesnīcu nākotne, un tagad, pēc pusgadsimta redzams, ka tā bijusi vien autora iedoma un izdoma;
  • pārāk bieži gadās visādas sakritības un notikumos iejaucas dievs no mašīnas.

 Tuvojoties pusgrāmatai, kādā brīdī apjēdzu, ko tas viss nozīmē: “Viesnīca” ir vairāk pasaka — pieaugušo pasaka, ne reālisks darbavietas romāns. Kad tas bija apjēgts, tālāk lasīt varēja vieglu sirdi. Mazāk attapīgiem lasītājiem autors pats 430. lappusē kāda varoņa mutē ielicis vārdus par romānā notiekošo:

Tas nu izklausās pēc brāļu Grimmu pasakām!

Jā, tieši tā.

Lasīt bija viegli (teicu jau, tiku cauri trīs diennaktīs), sižets aizraujošs, Ilgas Melnbārdes tulkojums nemanāms (tas ir, labs). Nu esmu nodevis “Viesnīcu” sievai lasīt un pats labprāt par līdzīgām naudiņām tiktu pie nākamā Heilija gabala.

Jāņa Ķurzēna “Dzelzceļi. I daļa. Ceļa būve. Pamatne, virsbūve un stacijas”


dzc-gramatas-vaksJau kopš pamatskolas ir zināma vājība pret dzelzceļiem. Tāpēc pērn, kad ieraudzīju internetos par pieņemamām naudiņām technisku grāmatu par dzelzceļiem, iegādājos bez īpašas vajadzības. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Izdevuma sūtību atklāj autors priekšvārdā:

Grāmata ir domāta ne tikai kā rokas grāmata lietošanai praksē inženieŗiem, techniķiem un ceļu meistariem, bet arī kā mācības grāmata techniskās skolās un pašmācībai.

Grāmatā esmu mēģinājis sistēmatiskā veidā īsi, vienkārši, pamatoti un vispusīgi apskatīt visus galvenākos dzelzceļu būves un ekspluatācijas principus, pie ir kam ņemti vērā ārzemju dzelzceļu piedzīvojumi un pārbaudīti jauninājumi.

Autors paškritiski izsakās par savu valodu, taču varu apliecināt, ka laba latviešu valoda un latviski dzelzceļa termini bija viena no lasīšanas baudām (nez kā termini pārcietuši pārkrievošanu…):

Turu par vajadzīgu aizrādīt, ka grāmatas sastādīšana radīja zināmas grūtības techniskās terminoloģijas ziņā, jo tā līdz šim vēl nav pilnīgi izstrādāta. Arī valodnieciskā ziņā grāmatā būs atrodami nelīdzenumi, jo noteiktai techniskai izteiksmei ir savas īpatnības.

Saturs visai plašs:

  • īss dzelzceļu un to vēstures apskats;
  • galvenie dzelzceļa jēdzieni;
  • gabariti;
  • ceļa sastāvdaļas;
  • ceļa stāvoklis plānā un profilā;
  • sliedes, to atbalstīšana un salaidne;
  • virsbūve (nē, ne vagonu kā automobiļu, bet sliedes+gulšņi+balasts), tās aplēse un likšana;
  • pārmijas, krustojumi un pinumi;
  • stacijas, to iekārtas un būves u.c.

Vispaviršāk skats slīdēja pāri formulām un to izvērsumam. Bet arī bez tām tagad kādu laiku zināšu, ka, piemēram:

  • dzelzceļš no taisna posma uz riņķa līnijas liekumu nepāriet tieši, bet pa kubisku parabolu;
  • arī vilcienu riteņiem ir riepas;
  • stacijas ceļ dzelzceļam tai pusē, no kuŗas gaidāma lielāka satiksme;
  • šķirotavās mēdz būt vasaras un ziemas uzkalni.

Jā, turpmāk, ejot pa Šķirotavas vai Vagonu parka stacijas gājēju tiltiņu, uz lejā redzamo skatīšos maķenīt citādi. Un, ja brīnuma pēc kādam ir grāmatas II daļa “Trakcija, ekspluatācija un jaunu līniju projektēšana”, labprāt iegūtu savā īpašumā. Vēl tik daži lappušu paraugi:

 1-att 2-att

3-att

%d bloggers like this: