Juŗa Kunnosa dzejoļi 1995—1999 un par Juri Kunnosu


Senāku iespaidu iespaidā nežēloju 1,41 Ls, lai tiktu pie vēl vienas Juŗa Kunnosa grāmatas. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Grāmatai divas daļas: Kunnosa pēdējo dzīves gadu dzejoļi un apraksts par viņu. Kopiespaids dzejoļos: vilšanās. Jo visai maz Rīgas daudzināšanas. Un citas kvalitātes neaizgrābj. ‘X’ lietošana ‘ks’ vietā varbūt šķita stilīga, kad man bija astoņpadsmit, bet tagad šķiet muļķīga. Jūtams, ka autors ir uz ‘tu’ ar etanola šķīdumiem, tomēr nav jaušams, ka lasi pēdējos nodzeršanās gadus. Visu cieņu: dzejoļi ir gaišā, pozitīvā noskaņā, nevis neapmierināta “man pienākas” aizvainojuma pilni. Par spīti mišanai ne pārāk lielās ērtībās Matīsa ielā, kas arī pieminēta dzejā.

Austras Gaigalas apraksts sniedz labu priekšstatu par Kunnosu un trāpa desmitniekā, ja mērķis bijis raiti un labā valodā noskaidrot, kas tas tāds Kunnoss bijis. Apskatītas galvenās dzīves un daiļrades skaldnes: dzīves gājums, darbs Brīvdabas mūzejā, dzejnieka gaitas, dzejas īpatnības — etnografiski motīvi, bagāta valoda, Rīgas tematika, ‘x’ lietošana, literārie dubultnieki.

Grāmatā ievietotas fotografijas ar Kunnosu, kas gan ir anakroniskas, jo attiecas uz 70. gadu otro pusi — 80. gadu pirmo pusi, nevis dzejoļu tapšanas laiku. Tāpat grāmatu papildina Kunnosa darbabiedres Andras Oto zīmējumi, kas paši nav zemē metami, taču, manuprāt, nav kopīgā noskaņā ar Kunnosa dzeju.

Izlasījis lieku latviešu literātūras plauktos, kur ‘K’ burts.

“Mēs — Zoo stacijas bērni”


Zināju, ka ir tāda grāmata par Rietumberlīnes narkomanu dzīvi priekš Vācijas atkalapvienošanās, bet zināju arī, ka uz mani galīgi neattiecas, tāpēc vairāk neinteresējos. Tad piedzima bērni, un nu jau vecākais skolā iet. Kad izlasīju Andras Manfeldes “Adatu”, izlēmu, ka derētu izlasīt arī “Zoo stacijas bērnus”. Un tad visa pasaule klusi sadevās rokās, lai es varētu internetos par samērīgu cenu iegādāties. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Gropiusštate. Foto: Vikipaidija

“Zoo pilsētas bērnus” sarakstījuši “Stern” žurnāla žurnālisti par Kristiānes Felšerinovas dzīvi 12…15 gadu vecumā (1975.—1978. gadā), pamatojoties uz intervijām ar viņu un no viņas skatupunkta. Bērnība laukos bijusi jauka, taču pēc pārcelšanās uz Rietumberlīni Kristiāne nonāk ģimenes nesaskaņās, neiejūtīgā izglītības kombinātā skolā, padibenīgas vērtīborientācijas aprindās un — kas mazāk pieminēts bēdustāstos — modernisma pilsētbūvniecībā un arķitektūrā, konkrēti, Gropiusštatē. Dzīdamās pēc apliecināšanās, atzīšanas un sava bara, Kristiāne divpadsmit gadu vecumā aiziet lejup: cigaretes, piedzeršanās, hašišs, LSD, hēroīns (mēnesi priekš 14. dzimšanas dienas), prostitūcija. Ceļu uz nāvi pārtrauc Kristiānes māte, aizvezdama viņu prom no Berlīnes. Grāmata beidzas ar gandrīz laimīgām beigām, taču internetos (kaut vai vikipaidijā) lasāms, ka dzīvē pēc grāmatas Kristiāne nav beigusi apdullināties. Drīzāk ir mazs brīnums, ka Felšerinova atšķirībā no paziņu vairākuma joprojām dzīva.

Polītiski stāstījums neitrāls. Grāmatas veidotāji gan (īpaši priekšvārdā) centušies iestāstīt, cik autoritāra, ļauna un vainīga ir Rietumvācijas valsts un sabiedrība, taču Kristiānes pašas mute likts:

Ne tuvu nebija tā, kā raksta avīzēs, un mani nepavedināja ļauns heroīnists vai tirgotājs. Nezinu nevienu, kas būtu pavedināts pret paša gribu.

Gaŗāmejot pieminēts, cik kreisa jaunatnei domāta propaganda un jaunatnes organizācijas. Bet vienīgais sakarīgais un iejūtīgais skolotājs, kas to būtu domājis, ir citāds:

Viņa uzskati bija gauži atpalikuši, tas ir, galīgi konservatīvi. Reizēm pat palika iespaids, ka viņš arī uz nacistiem skatās labvēlīgi.

Narkologs Jānis Strazdiņš priekšvārdā teic, ka “grāmatā būtībā aprakstīta tagadējā situācija Rīgā”. Neesmu saskāries, tomēr nešķiet, ka būtu tik ļauni. Lieku plauktā, lai dotu bērniem ap divpadsmito dzimšanas dienu. Ceru, arī viņos raisīs veselīgu pretīgumu.

Virdžīnijas Vulfas “Deloveja kundze”


Ieraudzīju, ka internetos par samērīgu cenu pārdod, un izlēmu iegādāties šo slaveno darbu. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Deloveja kundze” ir dienas romāns: tas apraksta vienu dienu grāmatas varoņu dzīvē. Galvenā varone ir augstākās sabiedrības londoniete pāri piecdesmit gadiem, un dižākie notikumi “Deloveja kundzē” ir viņas gatavošanās vakara viesībām, bijušā mīlnieka ierašanās no Indijas un kāda prāta sajukuša 1. pasaules kaŗa veterāna pašnāvība. Kā dienas romānos mēdz būt, “Deloveja kundze” aizpildīta ar apziņas plūsmu, varoņu izjūtām, pārdomām, atmiņām, apkārtnes aprakstiem. Par laimi, apkārtne ir 20. gadu sākuma Londona, īpaši turīgā rietumdaļa, un apkārtnes apraksti ir teicams Londonas daudzinājums. Patīkams autores paņēmiens ir, ka stāstījums it kā pielipis kādam varonim, bet pēc kāda laika pārlec uz kādu citu, kas gadījies fiziskā tuvumā. Tādā veidā Vulfa spējusi nepiespiesti tēlot visai dažādus sabiedrības pārstāvjus. Neparasti trāpīgi, biedējoši un žēli aprakstīta prātā sajukuša cilvēka domāšana. Tik trāpīgi, ka pat lasītājam, kuŗš nekā nezina par autores garīgo veselību, varētu rasties baigi minējumi par iedvesmas avotu.

Jau pirmos Londonas tēlojumos sapratu, ka “Deloveja kundze” atgādina mūsu pašu Jāņa Veseļa “Dienas krustu”, kas gan sarakstīts vēlāk. Atceros, “Dienas krustā” viegli vīlos, jo tas nebija tik lielisks Rīgas daudzinājums, cik biju sacerējies, un galvenie varoņi bija sapinušies sevī. “Deloveja kundzē” vīlos smagāk. Pirmkārt, sīkumu sīkumi — lenteņu teikumi. Tikai viens piemērs, viens teikums:

Viņa tikai rūpējās par jaunajām meitenēm, meitenēm ar kailajiem pleciem, un pati viņa vienmēr bijusi tik trausla un plāniem matiem, un asu profilu; bet tagad, kad viņai jau pāri piecdesmit, viņā atspīdēja kāds maigāks stars, to bija atklājusi viņas gadiem ilgā pašaizliedzība, bet tad atkal aizēnojis viņas mūžīgais, kaitinošais aristokrātiskums, viņas nerimtīgās bailes, ko radīja niecīgie trīssimt mārciņu ienākumi un viņas neaizsargātība (viņa nespēja nopelnīt ne penija), tas darīja viņu biklu, un katrs nākamais gads padarīja tikšanos ar labi ģērbtiem cilvēkiem aizvien neiespējamāku, cilvēkiem, kas sezonas laikā katru vakaru izgāja, vien pasakot savām kalponēm — “Es vilkšu to un to”, bet Elija Hendersone nervozi aizskrēja uz veikalu un nopirka lētas iesārtas puķes, pusduci, un tad apmeta šalli ap savu veco, melno kleitu.

Grāmatā teikums aizņem četrpadsmit rindu, vai nav vareni. Un nodaļas — kā jums šķiet, cik “Deloveja kundzē” nodaļu? Nevienas, grāmata nodaļās nav dalīta. Ļoti drīz pēc pirmās ceturtdaļas, ja ne agrāk, sāku ilgoties, kad grāmata beidzot būs galā. Palika vēl cerība uz notikumiem, sižeta pavērsieniem, un var skatīt iepriekš, ar cik dižiem notikumiem lasītājs tiek aplaimots. Pēcvārdā tulkotāja Ingūna Beķere (teicams tulkojums) pasludina:

Virdžīnijai Vulfai patiešām izdodas romānā pilnveidot savu “metodi”, šajā darbā, kurā viņa sasniedz meistarību un neatkārtojamo stilu.

Vēl Beķere citē autores dienasgrāmatu:

Pavisam atklāti un godīgi sakot, man šķiet, ka šis ir pats labākais no visiem maniem romāniem.

Paldies par brīdinājumiem — citus Vulfas darbus nelasīšu. Arī “Deloveja kundzi” neiesaku, Veseļa “Dienas krusts” tomēr labāks, tak labprāt pārdotu — kas vēlas, piedāvājiet, cik esat gatavi maksāt par mocībām. Ilgi plauktā neturēšu tik un tā.

140 vārdu: Airas Levina “Rozmarijas bērns”


Ieraudzīju internetos, ka pārdod, un sarunāju par samērīgu cenu. Gribēju iepazīties ar šausmu literātūras klasiku no pirmavota. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Nebija tik šausmīgi. Vai tāpēc, ka sarakstīts priekš pusgadsimta un tikām šausmīgākas lietas sarakstītas, filmās uzņemtas un īstā dzīvē notiek kaut vai tepat Krimā un Austrumukrainā. Vai tāpēc, ka lasīju gaišā diennakts laikā. Bet varbūt visvairāk tāpēc, ka flegmatismu un zinātnisku pasaules uzskatu grūti apvienot ar irracionālām šausmām.

Grāmatu teicami tulkojusi Vanda Tomaševiča, lasīt bija viegli, tomēr neaizrāva — neradās alkas lasīt vēl un vēl, lai uzzinātu, kas notiks turpmākās lappusēs. Drīzāk bija viegls pārsteigums, ka tik ātri uz priekšu iet. Piestāju, apskatījos un sapratu: kā tad, lielāki burti, retākas rindas, biezāks papīrs. Polītisku ievirzi nejutu. Ir minētas Ņujorkas pilsētas galvas 1965. gada vēlēšanas, bet tikai par līdzekli, lai vairotu lasītājā reālitātes izjūtu.

Lieku plauktā, lai stāv.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Sebastiana Folksa “Putna dziesma”


Sieva nez kur dabūja Sebastiana Folksa “Putna dziesmu”. Pēc viņas ņēmos lasīt arī es, viegli pārdomādams, vai tiešām šis ir “viens no 20. gadsimta izcilākajiem romāniem”, kā rakstīts uz grāmatas vāka. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Nē, šis nav viens no 20. gadsimta izcilākajiem romāniem. Temats būtu piemērots — angļu kaŗavīra gaitas 1. pasaules kaŗā —, tak izpildījums klibo. Pirmkārt, darbības laiks lēkā starp kaŗu un 70. gadu nogali, kad kaŗavīra mazmeita izzina dzimtas vēsturi. Otrkārt, pat vienā darbības laikā lēkā centrālā stāstījuma persona. Jā, ir literāri paņēmieni mainīt laiku un tēlus, tak daudzi rakstnieki to spēj prasmīgāk nekā Folkss. Treškārt, ticību rakstītajam nokauj, ka autors kaŗavīra mazmeitu iztēlo par pilnīgu stulbeni, kas augusi mucā un 38 gadu vecumā 70. gadu beigās nekā nezina par 1. pasaules kaŗu, kas notika priekš 60 gadiem. Tāpat viņa nezina par gripas sērgu pēc 1. pasaules kaŗa un pat miesīgas mātes vecumu — to zina tikai piecu gadu robežās. Atvainojiet, neticu. Ceturtkārt, samākslotas beigas: vācieši pamanās pazemē izglābt galveno varoni un saņemt gūstā, bet tieši tajā brīdī sākas sabiedroto uzbrukums, un, kad viņi tiek atpakaļ virszemē, apvidu jau ieņēmuši sabiedrotie.

Autoru gan laikam pārspļauj tulkotāja Daina Borovska. Viņai 1. pasaules kaŗā ir automāti, ne ložmetēji (ložbeŗi), dzelzceļa krāns, ne celtnis, gaisa padeve, ne piegāde, trepes, ne kāpnes, tranšejas, ne ierakumi, Alstera, ne Ziemeļīrija, fermeŗi, ne zemnieki, automātu šāviņi un Luisa lielgabals, Dovera, ne Duvra, kanals, ne Lamanšs, Alberts Spīrs, ne Špērs, angļu ‘terms’ ir termiņi, kur būtu vajadzējis būt noteikumiem, majors, ne mērs (pilsētas galva), Vācijas žīds ir Džozefs, ne Jozefs.

Nē, ārā ikurāt nemetīšu. Bet cieņā un godā grūti turēt. Ja kāds vēlas savā īpašumā, lūdzu, piedāvājiet, par cik.

140 vārdu: Artura Heilija “Detektīvs”


Nule izlasīto Artura Heilija grāmatu apskatus beidzu ar “Detektīvu”. Tas ir pēdējais Heilija darbs, sarakstīts 1997. gadā (77 gadu vecumā), jau nākamā gadā izdots latviski. Lasot jūtams, ka atbilstīgi sarakstīšanas laikam arī vismūsdienīgākais aprakstītās technikas ziņā. Tāpat jūtams, ka autors dzīvo Bahamās: darbība notiek Maiami, tuvākajā amerikāņu lielpilsētā, atsevišķi notikumi arī dažā Karību saliņā. “Detektīvā” Heilijs sakausējis darbvietas romānu un asiņainu krimiķi — romānā aprakstīts Maiami policistu darbs. Krimiķis sakausējumā dominē, tāpēc drīzāk salīdzināms ar citiem krimiķiem, nevis Heilija darbiem. Manuprāt, krimiķis kopumā ciešams, nav salkani un iepriekš paredzami. Dažreiz tomēr ir paredzami, un, kā jau teicu, neganti asiņains — divciparu skaitlis nogalināto. Tāpat kā citās grāmatās arī “Detektīvā” Heilijs nez kāpēc gaŗāmejot apspļauda katoļu baznīcu. Polītiski romāns pakreiss (piemēram, attieksme pret nāvessodu un ieročiem), tomēr saprāta robežās — pieļauju, lai nezaudētu pusi lasītāju. Varu ieteikt, kam patīk asiņaini detektīvromāni; citiem — jūsu darīšana.

Artura Heilija “Vakara ziņas”


Kā jau rakstīju, sievas mudināti, paņēmām bibliotēkā dažas Artura Heilija grāmatas. Nu esmu izlasījis “Vakara ziņas” un varu dalīties iespaidos.

Autors grāmatā kausējis kopā divas lietas: sev ierasto darbvietas romānu un asa sižeta gabalu. Darbvieta šoreiz ir televīzija, ass sižets — terroristi nolaupa televīzijas darbinieka ģimeni. “Vakara ziņas” sarakstītas 1990. gadā, tātad televīzijas ziedu laikos, priekš internets sāka kaut ko tik neinteraktīvu un lēnīgu kaut nost.

Grāmata gana laba, tāpēc sižeta neklāstīšu. Patīkami un patiesuma iespaidu vairoja, ka beigās vairākas lietas palika bez atrisinājuma. Polītiski aktīvs būdams, lasot vēroju, kāda polītiska ievirze būs “Vakara ziņām”. Tāpat kā citos darbos autors nez kāpēc cenšas uzspļaut katoļu baznīcai. Šoreiz uzspļauts arī Jānim Pāvilam II personīgi. Kopumā tomēr atšķirībā no citiem Heilija darbiem “Vakara ziņas” drīzāk labējas, ne kreisas:

  • nosodīta Voltera Kronkaita pretamerikāniskā darbība Vjetnamas kaŗā;
  • terroristi ir kreisi;
  • nosodīta elitāra žurnālistu augstprātība;
  • visai nepievilcīgi tēlota ANO;
  • lasītāji brīdināti neļauties Stokholmas sindromam.

Lasīšanu nenožēloju. Kas vēlas gūt priekšstatu par amerikāņu televīzijas darbu ap 1990. gadu, droši lasiet.

%d bloggers like this: