“Rīgas viesnīcu arhitektūra”


Oktobŗa beigās Kongresu nama grāmatu svētkos par lētu naudu (ij neatceros vairs, divi vai trīs eiras) nopirku grāmatu par Rīgas viesnīcu arķitektūru. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Grāmatas sākumā vērtīgi apraksti par Rīgas izbūvi un viesnīcu vēsturi, turklāt ne tikai Rīgas viesnīcu, bet arī Latvijas kūrortu. Tad raksti par Latvijas viesnīcu sertificēšanas sistēmu un viesnīcu iekārtošanu, kas vairāk interesēt varētu viesnīcniekus. Tad raksti par atsevišķām viesnīcām. Varētu teikt, reklāmraksti. Kā pieteikumā minēts,

..te ir domātas tās augstāko kategoriju tūristu mītnes, kas ne tikai atbilst viesnīcas jēdzienam un sertifikācijas prasībām, bet ir arī izcilas gan ar savu telpisko kvalitāti, gan arī ar mārketinga veiksmīgo vadību. Viesnīcas, kas lepojas ar savu vēsturi, lokālo identitāti, sadarbojas ar saviem arhitektiem, interjera dizaineriem, parasti sniedz viesiem īpašu gandarījuma sajūtu, kas pārsniedz gaidīto.

Arī tālāk tādā pašā garā:

Skeptiķi viesnīcai prognozēja drīzu finansiālu bankrotu, tik ļoti tā neiekļāvās ierastajos rāmjos un priekšstatos par veiksmīgu biznesu. Tomēr ieguldījums augstajā izbūves kvalitātē un dizainā vēlāk izrādījās trumpis, kas nodrošinājis viesnīcai arvien veiksmīgāku attīstību daudzu gadu garumā. ..

Arī viesmīlībā te ievēroti augstākās kvalitātes viesu apkalpošanas standarti kā viesu istabās, tā atpūtas kompleksā. Ienākot viesnīcā, rodas patīkama sajūta — it kā atgriežoties pie labiem draugiem. .. Kā rīdzinieki, tā pilsētas viesi iecienījuši restorānu .., kas izvietots viesnīcas pirmajā stāvā, bet vasaras sezonās arī divās terasēs — pirmajā un piektajā stāvā. ..

Viesnīcas lielās priekšrocības, kā jau iepriekš minējām, ir infrastruktūra, ēkas funkcionalitāte un arī plašais piedāvājuma klāsts. Darbu ar grupām sekmē lielais numuru skaits, kā arī plašā autostāvvieta — tās ietilpība ir izdevīga gan korporatīvajiem, gan individuāliem klientiem.

Un tā tālāk. Tā vien mudina secināt, ka par grāmatas izdošanu maksājušas tajā aprakstītās viesnīcas. Un nav jau tā, ka tikai slavas dziesmas. Par katru viesnīcu ir arī mājas vēsture. Bagātīgs attēlu klāsts sniedz labāku priekšstatu par katru viesnīcu. Un pēc izlasīšanas rodas mazs velniņš aiziet uz Pils ielu 12, lai parāda, kur viņiem ēkā Rīgas nocietinājumu mūris iecepts, vai uz Kaļķu ielu 3a apskatīt 15. gadsimta aku.

Grāmatu noslēdz Rīgas viesnīcu — arī sīkāk neaprakstītu — saraksts (pieņemu, 2013. gada: attēls, nosaukums, zvaigžņu skaits, adrese, mājaslapa) un īsi šķirkļi par Rīgas arķitektiem, gan mūsdienu, gan iepriekšējiem. Tajos nez kāpēc Vidzemes guberņa saukta par Līvlandes provinci un Ivars Strautmanis par sevi ierakstījis, ka piedalījies “republikas” nozīmes konkursos.

Lieku plauktā. Varbūt kādreiz izlasīto izmantošu, apstaigājot dzimto pilsētu.

Advertisements

Rokasgrāmata meža tipu noteikšanai


Nedēļas nogalē bijām aizbraukuši uz Tērvetes mežu, ieganstam izmantojot rūķu Čiekures pilsētas svētkus. Svētki nekādi diži nebija, bet, kad gājām iekšā mežā, ceļmalā ieraudzījām vīru, kas stāvēja pie automobiļa ar atvāztu bagāžnieku, no kā karājās orientēšanās kontrolpunkta zīme. Piegājām, vaicājām, kas par orientēšanos. Jā, rekur karte, tajā 19 kontrolpunktu, ja atradīsit sešus un tiksit atpakaļ, kamēr man vēl balvas būs, dabūsit arī jūs, vēl kādas sešas palikušas, viens kontrolpunkts kartē nav iezīmēts, tāpēc ar pildspalvu ievilkšu jums kartē aplīti, še jums kompostrējamā lapiņa, vienalga, kādā secībā, staigājiet laimīgi! Staigājām ar. Lai apvienotu nesteidzīgu atpūtu ar kontrolpunktu atrašanu, sadalījāmies komandās, un septiņgadnieks ar mani devās meklēt kontrolpunktus. Es skatījos kartē, kurp iet, bet, kad bijām tikuši tuvumā, septiņgadnieks meklēja, kur tieši kontrolpunkts ir. Diezgan viegli atradām sešus un ļekatojām uz izeju. Nē, gaŗgabalu skriešana nav mans sports. Kad atskrējām, vīram bagāžniekā balvu krāvums nešķita mazinājies. Septiņgadnieks priecīgs dabūja “Latvijas valsts mežu” maisiņu ar visu ko tajā iekšā. Kad apskatījāmies, atradām arī iepriekš neredzētu rokasgrāmatu meža tipu noteikšanai. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Pirmā saskarsme ar meža tipiem man bija sākumskolā, kad skolotāja reiz lūdza nosaukt meža veidus. Kāds nosauca birztalu, kāds silu, es biju kaut kur dzirdējis un nosaucu vēri. Klase nekā tāda nezināja, bet skolotāja laikam tomēr gan, atbildi pieņēma un vēl papildināja, ka ir tāds vārds ‘vērīt’, kas nozīmē — smuidri augt. Dzīvē sastapis neesmu, bet taisnība. Otra sastapšanās bija studiju gados, kad bija jāmācās meža tipi un to pazīmes. Kādu laiku pēc tam, būdams mežā, arvien centos noteikt tā tipu.

Tomēr studiju laikā tik jaukas rokasgrāmatas nebija. Turklāt papildu jaukumu rada, ka tā nav viegla paļurināšana, bet, kā teikts priekšvārdā,

šo rokasgrāmatu veidojām kā palīglīdzekli ikvienam LVM darbiniekam, kurš strādā mežā un pieņem lēmumus par meža apsaimniekošanu.

Latvijā mežus iedala tā:

Par katru meža tipu minētas tā pazīmes, īpaši tās, ar ko tips atšķiŗas no līdzīgiem, fotoattēli ar meža izskatu un zīmīgām augu sugām. Rokasgrāmatas beigās ir kabatiņa ar pavisam konspektīvu rokasgrāmatiņu, kur svarīgākās pazīmes vēlreiz īsi atkārtotas. Un vēl beigās visai negaidīti — karikātūra:

Oho, meitenes saukt par slapjo gāršu savulaik nebijām aizdomājušies.

Paldies, ir labi, izdevums rada vieglu vēlēšanos sekot priekšvārda mudei un tiešām doties kaut uz tuvīno Biķernieku mežu lūkot meža tipus. Un, jā, rokasgrāmata pieejama arī PDF veidā.

Krievijas vēlēšanu iejaukšanās ceļvedis


Ieguvu savā rīcībā Viļņā mītoša Starptautiskā vēlēšanu pētījumu centra izdevumu par veidiem, kā Krievija jaucas citu valstu vēlēšanās, izlasīju un nu varu dalīties iespaidos.

Autors ir lietuvietis, un dzīve piefrontes valstī un labāka Krievijas pazīšana darījusi šo izdevumu pārāku par daudziem Rietumu līberāļu garadarbiem, kuŗi visiem spēkiem meklē putinisma skabargas nācionālistu acīs un novēršas no Kremļa baļķiem sociālistu un līberāļu acīs. Nē, Laurinavičs jau ievadā par pirmo putinistu piemēru min kreiso Lielbritanijas Darba partiju un tāpat turpmāk nevairās rādīt arī komūnistu, sociālistu un valdošu līberāļu kremlību.

Grāmatiņa kārtota nodaļās atbilstīgi Krievijas iejaukšanās veidiem:

  • ārzemju partiju un polītiķu financēšana;
  • Kremlim draudzīgu, bieži marģinālu spēku atbalstīšana (piemēram, sekmīga Bulgarijas sociālistu kandidāta Rumena Radeva ievēlēšana prezidenta amatā, kuŗam Kremlis bija sagatavojis vēlēšanu stratēģijas plānu);
  • saites ar tradicionālām Rietumu partijām un polītiķiem (autors, piemēram, secina, ka par galveno Kremļa atbalstīto kandidātu Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās, iespējams, drīzāk saucams labēji centriskais Fransuā Fijons, ne Nācionālās frontes Marina Lepēna);
  • ļaunprātīga informācijas vākšana ķiberuzbrukumos (Laurinavičs atgādina, ka “ierasta” spiegošana un kompromitējošu materiālu vākšana var būt tikpat bīstama, cik ķiberuzbrukumi);
  • dezinformācija — plašāka par viltusziņām sociālos tīklos;
  • starptautisku iejaukšanās tīklu darbība (te vienīgo reizi pieminēta Latvija — atstāstīts Edgars Rinkēvičs, ka krievu nauda Latvijas bankās varētu tikt izmantota citu valstu graušanai);
  • organizētas noziedzības darbība Kremļa labā — uz interešu sakritības pamata.

Izdevumu noslēdz secinājumi un ieteikumi:

Putina režīmam jaukšanās vēlēšanās ir tikai lielākas kampaņas daļa Kremļa kaŗā pret Rietumiem, kas notiek nepārtraukti ilgu laiku un kuŗa ļaunprātīgā darbībā izmanto plašu metožu klāstu. Tāpēc nav iespējams analizēt šo jaukšanos atsevišķi no vispārīgas Putina režīma stratēģijas vai aizsargāties tikai no vēlēšanu iejaukšanās bez pietiekami plašām pūlēm cīnīties pretī Krievijas apdraudējumam kā tādam.

Grāmatiņa pilna interneta rakstu norāžu, tā ka lasītājs, kas vēlas ko noskaidrot sīkāk, var to darīt patstāvīgi.

140 vārdu: Ata Freināta “Pēterbaznīca deg”


Kongresu nama grāmatu svētkos par lētu naudu (0,70 Ls) iegādājos Ata Freināta “Pēterbaznīca deg”, kas pašķirstot šķita viņa atmiņas par Otro pasaules kaŗu, Andŗa Kolberga ne tikai izdotas, bet arī papildinātas ar paša rakstudarbiem. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Tā arī ir. Freināta atmiņas par kaŗu, visvairāk par varu maiņu 1941. gada jūnijā—jūlijā un 1944. gada oktobrī. Cieši saistītas ar dzīvošanu Grēcinieku un Kungu ielas stūrī, cik saprotu, tagadējās 3. ģimnazijas vietā. Galvenais saturā: degšana. Abās varas maiņās dega Vecrīga, arī Pēteŗbaznīca, kuŗas pakājē autors dzīvoja, netālais Rātsnams un Melngalvju nams. Tāpēc vienkāršs Vecrīgas iemītnieks Freināts, tolaik jau krietni gados (dzimis 1882. gadā), ar sievu un citiem ļaudīm cīnās, lai nenodeg viņa māja.

Andris Kolbergs grāmatā ievietojis priekšvārdu, kā atrastas Freināta atmiņas, un pēcvārdu par Vecrīgas degšanas gaitu un Pēteŗbaznīcas torņa nodegšanas vaininiekiem.

Lasīt viegli, izlasīju diennaktī.

100 gadi 100 kartēs


“Jāņa sētas” karšu apgāds, kur senāk strādāju, pagodināja mani ar ielūgumu uz izdevuma “100 gadi 100 kartēs” vaļā vēršanu Nācionālā bibliotēkā. Sarīkojumā izmantoju iespēju iegūt grāmatu savā īpašumā (paldies, mīļie kolēģi!). Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lepna grāmata ar oriģinālu domu: par katru gadu viena karte, kas vai nu izdota tai laikā, vai stāsta par to laiku. Un blakuslappusē apraksts par karti un attēloto parādību. Vairums karšu no Nācionālās bibliotēkas krājumiem, otrā vietā “Jāņa sētas” kartes. Ierobežoto grāmatas izmēru dēļ kartes lielākoties kārdekļi: vai nu fragments, vai samazinātā mērogā. Ja grib pilnu mantu, jāiet uz LNB.

Lieliskākās kartes nav iespējams objektīvi noteikt, jo papildus kartografiskai kvalitātei izšķirīga nozīme ir personīgiem apstākļiem: kādas ir lasītāja intereses un ko viņš ir redzējis vai nav. Tāpēc dalīšos paša domās.

Pirmkārt, karšu izvēle. Kopumā sniedz labu priekšstatu par latviešu tautas un kartografijas gaitām pēdējā gadsimtā. Ja grāmatu būtu gatavojis es, apsvērtu ielikt 90. gadu sākumā pirmo “Jāņa sētas” Rīgas karti (bija tāda tumši zilos vāciņos, atceraties?), kas kļuvusi vērtīga ne tikai ar informāciju, kur toreiz kādi kantoŗi mita, bet arī tālaika reklāmām, kas šobrīd šķiet mazliet smieklīgas. Tāpat 90. gadu sākumā aprakstos pieminēts, tak kartes veidā nav ielikts pirmais “Vade mecum” apgāda autoceļu atlants (atceraties — lillā vākos?). 1987. gada aprakstā nebūtu licis 1989. gada mītiņu foto, bet 1987. gada 14. jūniju pie Brīvības pieminekļa — ir tak foto, ir dalībnieki, var tak dabūt. Latvijas laika beigām būtu apsvēris pēdējo autoceļu atlantu (dzeltenīgos vākos; atceraties, tam atmodas laikā bija faksimilizdevums?) un pēdējo Mantnieka Rīgas karti, kur redzams, cik izbūvēta bija Rīga 30. gadu nogalē un cik skaistas nākotnes izredzes bija. 1931. gadā būtu ļoti gribējis pēdējo Latvijas laika Saeimas vēlēšanu karti, kas lieliski rāda partiju sadrumstalotību, polītiskās, reģionālās, ticības un tautību īpatnības.

Ar zināmu gandarījumu atradu grāmatā vienu savējo karti (kas bijusi mana ideja un kuŗas tapšanā piedalījos) — ES iestāšanās nobalsošanas karti. Ja kāds nezina, izspļauta tautību kartes kopija. No citiem atradumiem varu minēt, ka divās kartēs attēlots vācu kaŗalaika Bērzupes—Džūkstes dzelzceļš, savukārt 1963. gada kartē starp Pilteni—Ugāli—Ventspili parādīts kaut kāds Ugāles rezervāts.

Nobeigumā kartes, kas mani piesaistīja visvairāk:

  • 1976. gada lapā ielikta Rīgas 1977. gada 1:10000 topografiskā karte. Atceros, 90. gadu sākumā kā tāda redzēju aizsargu priekšnieka Jāņa Rības kabinetā Matīsa ielā, un Rīga ar pusceltu Imantu un Purvciemu, bez K. Ulmaņa gatves un Salu tilta un ar salām ap Kojusalas grāvi joprojām šķiet pētāma un pētāma;
  • 1940. gadā ielikta SPRS Augstākās padomes vēlēšanu apgabalu karte. Saprotu, vēlēšanas bija bezjēdzīgas, bet es Latviju vēlēšanu apgabalos sagrieztu jēdzīgāk — un ne tāpēc, ka man ir dators un kalkulātors;
  • 1934. gada 1:25000 Ādažu poligona karte, ko interesanti salīdzināt ar mūsdienām;
  • 1919. gadā ielikta Brīvības cīņu karte, kas izceļas ar īpatnu cīņu attēlošanas veidu un drīzāk ir uzskates līdzeklis klāt pieliktajiem cīņu posmu aprakstiem.

Burvīga grāmata, paldies “Jāņa sētai” un Nācionālai bibliotēkai par kā tāda izdošanu! Viena no diviem vērtīgākiem šīgada grāmatu ieguvumiem. (Otra ir “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (paldies dzimtajai fakultātei!), ko pa vaļasbrīžiem lasu, bet gala vēl neredzu.)

Raivja Dzintara “Dzīvot valstij”


Nesen ar autora autografu ieguvu savā īpašumā Raivja Dzintara trešo grāmatu “Dzīvot valstij”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Ja kāds nezina, autors ir Nācionālās apvienības vadītājs. Uz aizmugures vāka rakstīts, ka šis ir:

“..autora personīgo iespaidu apraksts par ceļu no nelielas domubiedru grupas skolas gados līdz ietekmīgai nacionālai partijai un aktīvai politiskajai darbībai šodien”.

Tomēr “Dzīvot valstij” nav parasti memuāri kronoloģiskā secībā. Grāmata ir trīsdaļīga. Pirmā daļā aprakstītas Raivja domas un pārdomas par dažādiem varas un polītikas aspektiem, saistot ne gluži laika secībā ar autora paša pieredzi. Daži nodaļu virsraksti:

  • Kongress — darbs un svētki vienā;
  • Jaunība politikā;
  • Kā veidojas valdošā koalīcija un valdība?
  • Kas īsteno politiku?
  • Cilvēciskās attiecības politikā.

Protams, darba iznākšanas brīdis pieskaņots pašreizējai vēlēšanu kampaņai, tomēr pēc izlasīšanas varu apliecināt, ka lasāmais būs aktuāls arī 7. oktobrī un nākamos mēnešus un gadus. Tā kā iepriekšējā Raivja grāmata “Ceturtā atmoda” nāca klājā 2010. gadā, tieši priekš autora ievēlēšanas Saeimā, interesanti lasīt par klāt nākušo Saeimas pieredzi. Jo vairāk tāpēc, ka esam vienā partijā un daudz aprakstīto notikumu arī es atceros. Tiesa, domāju, ka labprāt lasītu, arī ja būtu citādos vai pretējos polītiskos uzskatos.

Interesanti lasīt arī, kā Raivis klasificē un apraksta Saeimas deputātu veidus (masu skatu dalībnieki, problēmu ģenerētāji, savas jomas entuziasti, partijas kopējās programmas īstenotāji) un polītikas veidotājus (ierēdņi; eksperti un noteiktās jomas viedokļu līdeŗi; plašsaziņas līdzekļi; NVO, arodbiedrības un organizētas interešu grupas; partiju sponsori, polīttechnologi un sabiedriskā tēla veidotāji; specdienesti un ārvalstu vēstniecības).

Polītiķu grāmatas bieži dara salkanas trīs trūkumi:

  • pirmkārt, sevi tikai slavēt un rakstīt vien par panākumiem;
  • otrkārt, citu partiju polītiķus tikai pelt;
  • treškārt, orientēties vien uz vēlēšanām, pirms kuŗām grāmata izdota.

Tāpēc vēroju, vai “Dzīvot valstij” būs par saviem zaudējumiem un neizdošanos un vai būs kādi labi vārdi par sāncenšiem. Jā, ir. Ir, piemēram, veselas nodaļas “Šķelšanās” un “Zaudētu vēlēšanu nakts”. Un ir cieņpilna atzinība Valdim Dombrovskim par viņa nosvērtību un Mārim Kučinskim par konstruktīvāku Ministru kabineta vadīšanu, nekā pieredzēts iepriekšējās valdībās.

Attiecībā uz trešo trūkumu varbūt visvairāk atbildi sniedz grāmatas vidusdaļa, kur autors ar astoņu gadu pieredzi atskatās un komentē paša izvirzītos ceturtās atmodas likumus.

Trešā grāmatas daļa ir dažu pēdējā gada interviju izlase. Un intervijas ir tāds publicistikas veids, ko intervējamais nevar pilnībā kontrolēt un kur neizbēgami rodas sadursme ar intervētāja taktiku, domāšanas veidu un interesēm.

Ir teiciens, ka polītiķi domā par nākamām vēlēšanām, bet valstsvīri — par nākamām paaudzēm. Prieks lasīt un zināt, ka Raivis Dzintars ir valstsvīrs:

Latviskas un plaukstošas Latvijas ideāls ir tas, kura vārdā esmu gājis politikā, un zinu, ka nekad man nebūs cita augstāka politiskā mērķa. Pārliecība par šī mērķa piepildīšanos ir tas, kas mani motivēja politisko darbību iesākt, bet šodien motivē to turpināt..

Stīvena Stērlinga “Mūžības okeanos”


Stīvena Stērlinga “Mūžības okeanos” ir triloģijas pēdējā daļa par mūsdienu (1998. gada) Nantaketas salas iemešanu bronzas laikmetā 1250 gadu priekš mūsu ēras. Iepriekšējās grāmatas patika visai labi, tāpēc pasūtināju no Grāmatu depozitārija arī šo. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Bija gaidāms, ka “Mūžības okeanos” būs bronzas laikmeta pasaules kaŗš, turklāt ar iepriekš paredzamu iznākumu. Tā arī bija. Bija arī viegla vilšanās. Nē, ne par iepriekš paredzamu iznākumu. Par to, ka nobeigumgrāmatā autors zaudē reālismu. Tas, ka vieni no pirmiem suņiem Kalifornijā ir Pērks (=Pērkons), Saule un Aušra, vēl ticami. Bet iemest grāmatā blondu vācieti H. Mitleru, kuŗš ienīst žīdus… Un pielīdzināt galveno slikto valsti Lielvācijai, tās spēka struktūru puspriekšniekus saukt par grupenfīreriem un kaŗaspēka atšķirības zīmes — par ‘waffenfarbe’… Un tas vēl nav viss. Kad sliktie sagūsta vienu no galveniem labajiem, Stērlings to nespīdzina, neizspiež visas iespējamās ziņas un zinības un tad nenomoka, bet — kā lērumā daiļdarbu — atstāj dzīvu, lai labais varētu sliktos uzvarēt. Arī tas vēl nav viss. Grāmata rit uz beigām, bet sliktie vēl nav sakauti, tāpēc autors izsauc dievu no mašīnas un sliktos noindē.

Nē, Stērlingu, šķiet, nu ilgāku laiku vairs nelasīšu.

%d bloggers like this: