140 vārdu: Elgas Kores “Zvaigžņu ceļi”


Turpinot iepazīties ar trimdas daiļliterātūru, esmu izlasījis Elgas Kores romānu un stāstu krājumu “Zvaigžņu ceļi”. Autore nav plaši pazīstama, tāpēc lieku saiti uz Latviešu folkloras krātuves šķirkli par viņu.

Krājumā ievietoti vairāki darbi:

  1. “Zvaigžņu ceļi” — latviešu bēgļu dzīve Dienvidvācijā pēdējā 2. pasaules kaŗa ziemā un pavasarī;
  2. “Vasara Karātavu kalnā” — pilsētas bērnu sūtīšana vasarā uz laukiem 30. gadu nogalē;
  3. “Negausis” — izsalcis bēgļu zēns pēckaŗa Vācijā;
  4. “Mākoņi” — zemnieku dzimtas dzīve 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.

Elgas Kores īpatnība ir pievēršanās bērnu dzīvei  un māka iejusties bērna ādā, kas romānos un stāstos rada papildu sirsnību — un arī žēlumu, jo aprakstītos notikumos, ja nevēlas zaudēt reālisma, viss nevar beigties laimīgi. Laimīgi nebeidzas arī pēdējais romāns “Mākoņi”. Tas pārtrūkst, jo autore, aizlidojusi uz Vāciju, lai apciemotu meitu, saslimst ar gripu un pēc divām nedēļām izlidošanas dienā novājinātas sirds dēļ pēkšņi mirst ar sirdstrieku.

Advertisements

Aīdas Niedras “Rīga dienās, nedienās”


Komplektā ar “Rijas zēnu rotu” ieguvu Aīdas Niedras “Rīgu dienās, nedienās”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos. Priekš lasīšanas biju iedomājies, ka tās ir Niedras atmiņas par 30. gadu nogali un 2. pasaules kaŗa laiku. Jau pirmā rindkopa iedomas satrieca: pirmkārt, rakstīts trešā personā, otrkārt, par vīrieti. Tāpat pirmā rindkopā uzzinām, ka tas ir jauns gleznotājs Ģirts Pakavs.

Būtiska romāna iezīme ir laiks. Darbība ilgst no 1939. gada rudens, kad Latvijā tikko izmitināta sarkanarmija, līdz 1944. gada 25. jūlijam. Jā, darbības laiks bieži nosakāms līdz dienai un darbība bieži rit pa dienām. Un vēsturi zinošam lasītājam jāsaspringst, kad tuvojas, piemēram, 1940. gada 17. jūnijs, 1941. gada 22. jūnijs un 1. jūlijs. Reizēm autore izmanto savas tiesības un pavēsta, kas notiks kādā nākotnes brīdī.

Telpas ziņā grāmatā ir jauki Rīgas ģeografijas tēlojumi, no kuŗiem spilgtākais ir galvenā varoņa mītnes ievietošana pie Dzirnavu un Ganu ielas stūŗa, kur klusais centrs jau beidzies un sākusies ostas elpas (lai nebūtu jāteic, ka dvakas) pilna nomale. Pēc izlasīšanas īpaši izbraucu Dzirnavu ielas sākumu, Mednieku, Ganu un Lenču ielu, lai izjustu vietu. Jā, ir. Kaut ielās arvien vairāk sakoptu sešstāvu namu, tomēr nomales gaisotne saglabājusies, un viegli var iedomāties Ģirta Pakava divstāvu būceni. Otrs mezgla punkts ir ziņu centrāle operas kafejnīcā, kur visi satiek visus. Trešais punkts ir iedomāta Leišmales mazpilsēta, kam ir laba dzelzceļa satiksme ar Rīgu gluži kā Aucei, savukārt autobuss uz Rīgu brauc caur Ķekavu gluži kā no Bauskas.

Grāmatas personāži mazāk ir autores izdomas tēli, bet vairāk vēsturiski kultūras un sabiedriski darbinieki, ko Niedra tēlo gan īstā vārdā, gan ar pseudonimu, gan reizēm sakausē vairākus cilvēkus vienā paraugtipā. Starp citu, vai atceraties, kuŗš vēl daiļdarbs stāsta par jaunu gleznotāju dzīvi 30. gadu nogales Rīgā? Pareizi, Anšlava Eglīša “Homo novus”. Jā, “Rīga dienās, nedienās” visai līdzinās tam, taču vēlāka darbības laika dēļ šķiet gluži kā “Homo novus” turpinājums. Un, tā kā turpinājums, gribi negribi, notiek 2. pasaules kaŗa laikā, beigas nevar būt ļoti laimīgas. Īstenībā ne tikai beigas. Piemēram, attēlots baigs stingums, kādā latvieši 1940. gadā gaida krievu okupāciju.

Lieliska grāmata. Kā šķiet, Niedra vēlējusies romāna veidā rādīt 1939.—1944. gada Rīgu un teicami to paveikusi.

140 vārdu: Nikolaja Kalniņa “Rijas zēnu rota”


Lasot “Ciemu uz riteņiem”, atradu tajā norādes uz agrākiem notikumiem, kas esot aprakstīti citā Nikolaja Kalniņa darbā “Rijas zēnu rota”. Tā kā “Ciems uz riteņiem” visai patika, ņēmos meklēt “Rotu”. Paldies labiem cilvēkiem, pasaule sadevās rokās, ieguvu īpašumā drīz, viegli, ērti un lēti. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Rijas zēnu rotai” ir rets tvērums (vismaz citas tādas grāmatas nezinu nosaukt): par Baigo gadu pusauga skolēnu acīm. (Jā, -ēnu, nevis -nieku, jo rotā ir arī meitenes.) Sākot no krievu ienākšanas 1940. gada vasarā un beidzot ar viņu padzīšanu 1941. gada vasarā, sākot ar zēnu kaŗa spēlītēm un beidzot ar īstu kaŗošanu. Un ar skolas gaitām pa vidu. Silti ieteicama lasīt vēlīnā pamatskolā, lai labāk izprastu tā laika notikumus gan vispār, gan īpaši, kā tie attiecās uz skolēniem. Atšķirībā no “Ciema uz riteņiem” nav tikai piedzīvojumu, bet arī pārdzīvojumu grāmata.

140 vārdu: Artura Voitkus “Svešinieki un piedzīvotāji”


Turpinot iepazīt trimdas daiļliterātūru, esmu izlasījis Artura Voitkus “Svešiniekus un piedzīvotājus” un nu varu dalīties iespaidos. Tas ir bēgļu nometņu romāns, kas bez lieka heroisma rāda latviešu nometņu sadzīvi Vācijā pēc 2. pasaules kaŗa. Autors seko plaša personu pulka gaitām, visvairāk pievērsies mācītājam Kasparam Madaram. Pēc grāmatas izlasīju Voitkus dzīves gājumu, un kļuva skaidrs, ka mācītājs galvenais varonis nav nejauši: pats autors tāds bija. To zinot, vēl cienīgāk jāvērtē Voitkus māka sarakstīt pilnīgi laicīgu romānu un iztikt bez svētulības.

Stiprākais iespaids bija saistīts ar nesen iepriekš lasīto “Ciemu uz riteņiem”: visu laiku šķita, ka abus darbus sarakstījis viens autors un darbība notiek vienuviet, tikai “Ciems” rakstīts pusaudžiem un tēlots pusaugu zeņķa acīm, bet “Svešinieki un piedzīvotāji” ir pieaugušo romāns. Valoda laba, nav gaŗlaicīgi, tēli nav trafareti un darbojas ticami. Iesaku izlasīt, ja ir vēlēšanās sīkāk iepazīt latviešu bēgļu nometņu dzīvi.

Valža Rūmnieka “Ozola grāmata”


Valža Rūmnieka “Laika spēļu” ieinteresēts, lūdzu deviņgadnieku, kad viņam gadījās gājiens uz bibliotēku, atnest man tā paša autora “Ozola grāmatu”, kuŗas turpinājums ir “Laika spēles”. Deviņgadnieks laipni izlīdzēja, nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Grāmatā izdošanas gada nav, tak citi avoti vēsta, ka esot 1998. Tas izskaidro visai labi atainoto 90. gadu noskaņu:

— ..Mēs apstāsimies pie kādas mājas, un jūs vērosiet izeju. No turienes iznāks vīrietis un iekāps Nissan tipa džipā. Vai zināt, kas ir džips?
— Jā! — mēs ar Pēci iesaucāmies, bet Aija drošības pēc pārjautāja: — Vai tā ir apvidus mašīna?
— Jā, jā, — Krūmiņš piekrita, — tādas tagad Rīgā ir vairākas. Gan jau pie izdevības parādīšu!
Mēs iesēdāmies žigulī, kas itin nemaz neliecināja par piederību policijai, un devāmies ceļā.

Par pārējo tomēr taisnība sievai, kas paguva izlasīt pirmā: samocīti. Varbūt apnīk lasīt trešo reizi pēc viena trafareta darinātus rakstudarbus, bet arī man fantastika šķita pārāk neticama un murgaina. Stāvokli neglāba pat teiciniekam tīkamā 14. trolejbusa iepīšana. Nē, nav vērts. Par spīti tam, cik atzīstami Rūmnieks “Ozola grāmatu” pārdesmit gadu vēlāk iepinis “Laika spēlēs”. Nē, diemžēl nē. Lai nes atpakaļ uz bibliotēku nelasījis.

Valža Rūmnieka “Laika spēles”


Sieva ar zēniem bija bibliotēkā un pārradās ar grāmatu, kas jūtami atšķīrās no visādiem kapteiņiem apakšbikšiem jau ar to, ka latviešu autora. Paņēmu lasīt priekš bērniem, lai izvērtētu divas lietas: pirmkārt, cik prasmīgs latviešu darinājums, otrkārt, cik piemērots deviņgadniekam. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Pirmais, kas radīja noskaņu jau pašā sākumā: darbība notiek tepat Latvijā, tepat Murjāņos, mūsdienās (vai tuvā nākotnē) un ar parastiem latviešu bērniem. Patīkama noskaņa. Otrkārt, piedzīvojumi un noslēpumi pāriet fantāzijā, taču pietiekami neparedzami un aizraujoši, ka nekļūst pagalam salkani (vismaz, domāju, deviņgadniekam). Treškārt, tīkami, ka autors galveno varoņu ģimeni iemitinājis Teikas vienstāva privātmājā. Ceturtkārt, notikumiem tīkami konkrēta ģeografiska piesaiste. Līdz pat Indrānu ielai — un kuŗā vēl daiļdarbā iemūžināts Dzērbenes un Kuršu ielas stūris? Piektkārt, faktu sasaiste tomēr viegli klibo. Piemēram, pēc grāmatā minētā, Dzērbenes un Kuršu ielas stūris ir aptuveni desmit kilometru no galveno varoņu Teikas mītnes.

Kopumā plusu vairāk, labprāt dodu deviņgadniekam un meklēšu bibliotēkā Rūmnieka “Ozola grāmatu”, kā turpinājums “Laika spēles” esot.

Nikolaja Kalniņa “Ciems uz riteņiem”


Esmu izlasījis Nikolaja Kalniņa “Ciemu uz riteņiem” un nu varu dalīties iespaidos. Sāku lasīt ne uzreiz: pirmā reizē apskatījos, ka par latviešu bēgļu nometnēm pēc 2. pasaules kaŗa, ieraudzīju vārdus “jaunatnes romāns” un noliku atpakaļ plauktā: kas es par jaunieti. Otrā reizē apņēmos vismaz noskaidrot, vai ieteikšu saviem jauniešiem. Sāku lasīt — un bija labāk, nekā bažījos. Nebija bērnišķīgi, bija pusaudzīgi. Un pilna piedzīvojumiem. Turklāt lielākoties tādiem, par kādiem citur neizlasīt. Un vēl pilnīgi ticamiem. Vien piedzīvojumu blīvums tik augsts, ka mudina domāt par vairāku cilvēku pieredzes apvienošanu un vieglu piedzejošanu. Bet to jau aizrautīgos piedzīvojumos kritis desmitgadnieks nemanīs. Varbūt tik nodaļa par valodas kļūdām tāda mākslīgāka. Un arī pieaugušam lasītājam sniedz labu priekšstatu par dzīvi un tās apstākļiem bēgļu nometnēs. Pamēģiniet tagad patvēruma meklētājiem iedot pussagrautas armijas kazarmas, kas pašiem jāsakopj un jādara apdzīvojamas. Latvieši tika ar to galā teicami. Jā, piedāvāšu savam deviņgadniekam. Turklāt bija tik interesanti un radīja tik labu iespaidu par autoru, ka tagad vēlos izlasīt arī viņa “Rijas zēnu rotu”, kas ir “Ciema uz riteņiem” priekšsākums. Kam ir, lūdzu, piedāvājiet!

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »
%d bloggers like this: