Aīdas Niedras “Ugunis pār Rata kalnu”


Viena no šovasar iegūtām trimdas grāmatām ir Aīdas Niedras “Ugunis pār Rata kalnu”. Jau pirmā lappusē lasītāju gaida divi atklājumi. Pirmkārt, šī ir viena no Niedras dzimtās Tirzas cikla grāmatām. Ciems gan romānā saukts par Eglaini, tak Azanda tiešām ir upe Latvijā, nevis Kongo ziemeļos. Otrkārt, negaidīti, ka trimdā izdots darbs stāsta par tābrīža (1958.—1959.) Latviju.

Un tas arī šķiet galvenais “Ugunīs pār Rata kalnu”: ka Niedra izmanto romāna veidu, lai iepazīstinātu trimdas lasītājus ar dzīvi Chruščova Latvijā, konkrēti, kolchozā. Iznākums, protams, patiesāks nekā tālaika Latvijā izdotie Annas Sakses, Ojāra Vācieša u.c. darbi, tomēr ar saviem trūkumiem. Pirmkārt, nepilnīga informācija par Latvijas apstākļiem. Piemēram, vienīgie krievi romānā ir Hitlera krievi (ko vācieši ieveda 2. pasaules kaŗa laikā un kuŗi pēc kaŗa palika Latvijā), kaut tobrīd Latvijā jau sabraukuši 450 tūkstoši kolonistu, lielākā daļa no krievu okupācijas laikā iepludinātiem, un latviešu īpatsvars jau nokrities no 80,2% 1943. gadā līdz 62,0% 1959. gadā. Šķiet, vislabāk “Uguņu” patiesumu spētu novērtēt lasītāji, kam pašiem ir 50. gadu nogales kolchoza pieredze, cik nu tādu palicis.

Otrkārt, var just, ka izmantotie okupētās Latvijas avīžraksti un citi avoti vietām gandrīz nepārveidoti iekopēti romānā, piemēram, Latvijas komūnistu vadoņa Jāņa Kalnbērziņa runa par lauksaimniecības uzdevumiem. Tiesa, lappusi par 50. gadu Rīgas arķitektūru (skatīt attēlu) bija interesanti lasīt.

Treškārt, iepazīstināšanas nolūks rada literāru trafaretumu. Lielākā daļa tēlu ir kāda sabiedrības grupējuma paraugtipi, un romānā nav ekspozīcijas — sarežģījuma — darbības attīstības — kulminācijas — atrisinājuma gaitas. Arī atsevišķi notikumi paliek bez attīstības, piemēram, grāmatas sākumā nogalina kādu padomju aktīvistu, bet tālāk saistībā ar to neseko nekas — ne varas iestāžu rīcības, ne lietas atklāšanas, nekas. Pat romāna nosaukums paliek neatklāts: jā, tiek pieminēts, ka pagastā ir tāds Rata kalns, bet tā arī nekādas iespaidīgas vai simboliskas ugunis pār to neparādās. No otras puses, tas, ka “Ugunīs” nekas dižs nenotiek, rada savādu patiesuma iespaidu: latvieši velk dzīvi padomju jūgā, kāds nomirst, kādi apprecas, kādi pārceļas, kādi atgriežas no Sibirijas izsūtījuma, kolchoza priekšniecība domā, kā šogad izķepuroties utt.

Kā jau minēju, “Ugunis pār Rata kalnu” ir viens no Niedras Tirzas cikla darbiem. Salīdzinot ar “Sievu”, ko arī nupat lasīju, tajā parādās daži pazīstami uzvārdi, taču nopietnākais pārdomājamais ir latviešu dzīves apstākļu salīdzinājums. No vienas puses, dzīves līmenis 50. gados ir augstāks nekā 19. gadsimta otrā pusē vai beigās. Taču sabiedrības iekārta ir daudz ļaunāka un necilvēcīgāka: 19. gadsimtā zemnieki varēja ar smagu darbu tikt pie patstāvības un brīvības ja ne sev, tad bērniem, savukārt sociālisms iznīcinājis darba jēgu un izvirtina tikumus.

Apkopojot: negaidīti jūtami vājāks darbs par “Sievu”. Ja kāds vēlas, neiebilstu par samērīgu nelielu cenu šķirties no šīm 224 lappusēm trimdas daiļdarba cietos vākos.

Advertisements

140 vārdu: Aīdas Niedras “Sieva”


Esmu ieguvis īpašumā dažus kilogramus trimdas grāmatu un tagad palēnām iepazīstos ar garamantām, kas krievu okupācijas dēļ bija un joprojām ir mazāk izplatītas. Nu esmu izlasījis Aīdas Niedras “Sievu” un varu dalīties iespaidos.

Ja precīzi, “Sieva” nav trimdas grāmata: laista klajā 1938. gadā. Taču man ticis Ņujorkas “Grāmatu drauga” 70. gadu izdevums. Internetos redzams, ka kopš atmodas bijuši arī Latvijas izdevumi, taču tie bija paslīdējuši gaŗām.

Grāmatas nosaukums un vāks viegli maldina, jo runa nav par vienu noteiktu sievu, bet vairākām un vispār par sievas institūtu. Vieta un laiks ir Niedras dzimtā Tirza 19. gadsimta otrā pusē, kad zemnieki izpērk sētas no muižas. Dzīve ir smaga, bet cilvēki stipri. Vācu muižnieks spēj lauzt zemnieku dzīvi, bet latviešu gods, pienākums un darbs stiprāki. Patstāvība un brīvība dabūjamas, taču piedāvātā cena var būt atteikšanās no sevis un savas dzīves.

Labs, stiprs romāns.

Raivja Zeltīta “Par nacionālu valsti”


Vasarā uzzināju, ka Raivis Zeltīts laidīs klajā grāmatu par nācionālismu, 23. augustā aizgāju uz grāmatas atvēršanu un ieguvu to savā īpašumā. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Atvēršanā vairāki runātāji izteicās, ka “Par nacionālu valsti” ir kā turpinājums cita Raivja — Dzintara — grāmatām “Ceturtā atmoda” un “Pozitīvais nacionālisms”. Tā arī ir: Zeltīts raksta par mūsu valsti, mūsu tautu un tās atdzimšanu, par nācionālismu, tā pamatidejām, kā tās izpaužas Latvijas apstākļos un kāpēc nepieciešams tieši nācionālisms, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

Grāmatas sākumā ievietota autobiografija. Cieņu raisa vaļsirdīga dzīves gājuma izklāstīšana un attieksme, ka grūtības norūda, nevis ir pamats, lai žēlotos un pieprasītu: “Man pienākas!” Īsumā: autors dzimis 1992. gadā, vēsturnieks, kopš 2013. gada Māŗupes novada deputāts (tobrīd otrs jaunākais pašvaldības deputāts Latvijā!), Nācionālās apvienības ģenerālsekretārs.

Tūlīt pēc iepazīstināšanas ar sevi Zeltīts, apvienoju divus latviešu teicienus vienā, ķeŗas vērsim pie lietas — pie iebildumiem pret nācionālismu: bailes no nācionālisma vārda, saistīšana ar Putinu, pretstatīšana saimniecības izaugsmei, pārmetumi populismā, biedēšana ar sabiedrības šķelšanu un naidu pret citām tautām un valstīm, saukšana par rasismu. Tad iepazīstina ar Latvijas polītiskām elitēm: pēckomūnistisko, prokremlisko, nācionāli konservātīvo un līberālo.

Lasot par līberālo eliti un nākamo nodaļu par ārējiem apdraudējumiem — globālismu un Krieviju —, jāsecina, ka taisnība teicienam: “Kas nav kreiss divdesmit gados, tam nav sirds. Kas ir kreiss trīsdesmit gados, tam nav smadzeņu.” Zeltītam ir 25, un, spriežot pēc grāmatas, Raivis ir ceļā no kreisa uz labēju nācionālismu. Kreisuma atliekas pamanījis arī Māris Zanders, kas intervijā ar Zeltītu norāda, ka “sadaļas, kas veltītas t.s. globālismam un tā blaknēm, gan argumentācijas, gan kaislīguma ziņā tikpat labi varētu būt kreiso antiglobālistu sacerētas.” Savukārt pāreja labējā nācionālismā manāma pēc secinājuma, ka Latvijas stiprināšanai un uzplaukumam nepieciešama nācionāli līberāla alianse — nācionālkonservātīvās un līberālās elites apvienība.

Te gan jāskaidro termini, jo ar līberāļiem pasaulē ir jukas. Piemēram, Amerikā tā sauc kreisu sabiedriski polītisku strāvu, bet Austrālijā — galvenās labējās partijas piekritējus. “Par nacionālu valsti” šķiŗ līberāļus un ultralīberāļus:

Vārdu “liberālis” sevis apzīmēšanai lielākoties lieto tieši ultraliberāļi. Zināmā mērā tā ir maldināšana. Arī manā draugu lokā ir daudzi liberāļi, kas ir lieliski cilvēki. Tomēr ultraliberāļu elitei ir pilnīgi atšķirīgs darbības virziens. Ja klasiskā liberāļa moto ir: “Man nepatīk tas, ko Tu saki, bet es aizstāvēšu Tavas tiesības to teikt!”— tad ultraliberālis saka: “Man nepatīk tas, ko Tu saki, tāpēc es Tevi apklusināšu.” Liberāli motivē brīvība — sava un citu. Ultraliberāli motivē baudkāre, un viņš tās labā ir gatavs ierobežot citu cilvēku brīvību un pat drošību. [Autora treknināts — R.E.]

Ultraliberālais nihilisms un agresīvā “minoritāšu politika” ir pašiznīcinoša un vājina valsti, tā palīdzot postkomunistu un prokremliskajai elitei nostiprināt savu ietekmi. Tikmēr liberāļu elite pieturas pie liberālisma konstruktīvās interpretācijas, koncentrējoties uz ekonomisko izaugsmi, valsts lomas samazināšanu ekonomikā, tiesiskumu, Rietumu moderno standartu pārņemšanu un indivīda brīvības aizstāvēšanu.

Jā, tad jau “Par nacionālu valsti” izpratnē arī es, Ritvars Eglājs, esmu līberālis. Bet es to tāpat zināju un tāpēc jau priekš cik gadiem šos emuārus esmu nosaucis par “Buržuāziska latviešu nācionālista piezīmēm”.

Autors izklāsta arī jaunā nacionālisma principus: pozitīvā brīvība, individa brīvība tautā, identitāte, dēmokratija, jauns ideāls un kultūra, patiess konservātīvisms, garīgā pārākums pār materiālo, organiskā filosofija, garīga cīņa. Savukārt attiecībā uz latviešu vietu pasaulē Zeltīts uzsveŗ “Intermarium” (Baltijas—Melnās—Adrijas jūŗas) reģiona tautu savienības nozīmi:

Šāda savienība sargātu Rietumu kultūru gan no islamizācijas, kas arvien vairāk novājinās Rietumeiropu nākamajās desmitgadēs, gan arī no Krievijas revanšisma un draudiem Eiropas austrumu robežai.

Lielāko daļu grāmatas (169 no 238 lpp.) aizņem iepriekš publicētu rakstu krājums, kur redzama gan pēdējo gadu Latvijas un pasaules notikumu gaita, gan autora pasaules uzskatu attīstība un noskaidrošanās. Par to, kā cilvēki, kas mīkstināja Valsts valodas likumu, dāļāja valsts pilsonību, veicināja nelojālu cilvēku natūrālizāciju, atdeva Abreni un samērā nesen ļoti vēlējās redzēt “Saskaņu” koalīcijā, uzmetušies par latviskuma aizstāvjiem un cīnītājiem pret Kremli, par ugunsdzēsējiem pašu izraisītā ugunsgrēkā. Par to, ka nācionālisms neizraisa konfliktus — tos izraisa nācionālā jautājuma ignorēšana. Par to, ka pašapziņa rodas, pretstatot sevi citiem. Par to, ka šobrīd drosme un brīvdomība ir teikt, ka vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete, un ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti, kuŗas rezultātā dzimst bērni. Un par daudz, daudz ko citu.

Tā kā iepriekš publicētie raksti sarakstīti jau pirms kāda laika, vietām tos jau var izvērtēt ar mūsdienu pieredzi. Piemēram, priekš diviem gadiem uz karstām pēdām tapušu rakstu par Parīzes terroraktiem Zeltīts beidz tā:

Ja Parīzes notikumi neliks Eiropai mainīt savu imigrācijas politiku, savu ārējo robežu politiku un attieksmi pret islāmu, tad jāsecina, ka liberālisms pusgadsimta laikā iznīcinājis jebkādus pašsaglabāšanās instinktus.

Šāda temata grāmatas pagaidām ir uz pirkstiem saskaitāmas, tādēļ ļoti vajadzīgas. Gan pasaules apjēgšanai, gan izpratnes veidošanai par nācionālismu nevis pēc nelabvēļu sagrozījumiem, bet pirmavotiem. Paldies, Raivi!

Ivana Kozlova “Krimas pagrīdē”


Kā gadījās, kā ne, manās rokās nāca staļinlaika grāmata “Krimas pagrīdē” par komūnistu pagrīdi Krimā Otrā pasaules kaŗa laikā. Izlēmu priekš ārā mešanas izlasīt: Krima skaista un inetresanta, pats esmu divreiz bijis, tatāru liktenis traģisks, kaŗa gaita bija sarežģītāka par “ienāca vācieši — ienāca krievi”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Kā jau bija gaidāms, negants propagandas gabals. Tiesa, prasmīgi sarakstīts: aizraujošāk nekā Andreja Upīša gabali. Savādi šķita, ka iespiests “Daiļliterātūras bibliotēkas” sērijā: kā padomju cenzori pieļāvuši tādu mājienu, ka grāmata ir izdomājumi, nevis dokumentālas atmiņas. Uz aizmugures vāka uzskaitītas pārējās sērijas grāmatas, un neviens taču neapgalvos, ka Viļa Lāča “Vētra”, Andreja Upīša “Robežnieki” un Annas Sakses “Pret kalnu” ir dokumentāli.

Autors, izlikdamies vecs kraķa amatnieks, vadījis komūnistu pagrīdi Keričā 1941. gadā, kad to oktobrī—decembrī bija ieņēmuši vācieši, un Akmesdžitā (Simferopolē) 1943. — 1944. gadā. Grāmatā aprakstīts aģentūras darbs un trīs galvenie pagrīdes virzieni: diversijas, izlūkošanas ziņu vākšana un propaganda iedzīvotāju vidū. 1944. gada februārī—martā (mēnesi priekš sarkanarmijas uzbrukuma un Krimas ieņemšanas) vāciešiem izdevies lielāko daļu pagrīdes sagraut, taču Kozlovu paguva evakuēt prom no Krimas. Atšķirībā no lielum liela vairuma padomju propagandas gabalu autors atzīst, ka tā arī nav izdevies atklāt, kas vainojams pagrīdes sagrāvē.

Tatāri visi bez izņēmuma aprakstīti kā nikni un brīvprātīgi vāciešu palīgi, kas arī cilvēciski ir pēdējie neģēļi, sievietes un bērnus ieskaitot. Minēts, ka vācieši baidījuši iedzīvotājus ar “drausmīgām izdomām” par padomju zvērībām, bet par to, ka padomju dzīves īstenība deportēt visu tatāru tautu pārspējusi jebkādas izdomas, protams, ne vārda.

Labi, uzrakstījis esmu, varu mest laukā.

Ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājums


Savulaik pamanīju aicinājumu ziedot ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājuma izdošanai un izlēmu atbalstīt labu lietu. Pēc kāda laika saņēmu grāmatu. Ķēros lasīt, bet grāmata tik bieza (640 lappušu) un citu darīšanu tik daudz, ka gāja lēni. Ņēmu pat līdzi uz pērno Amerikas vēlēšanu novērošanu (skatīt attēlu), lai raitāk tiktu uz priekšu. Tomēr lasīju ilgāk nekā gadu, līdz izlasīju. Bet nu ir galā, un varu dalīties iespaidos.

Rakstu krājumam trīs daļas: pirmkārt, Radziņa dzīves gaitas apskats; otrkārt, viņa rakstīti kaŗa operāciju apraksti; treškārt, viņa avīžraksti. Šķiet, plašākai sabiedrībai pirmie jautājumi par ģenerāli Radziņu ir, kas viņš tāds un ar ko izcils. Grāmata sniedz izvērstu un pilnīgu atbildi, īsāku var izlasīt kaut vai vikipaidijā, bet vienā vienkāršā teikumā var teikt, ka viņš bija izšķirīgo latviešu brīvības cīņu (Bermonta sagrāve, Latgales atbrīvošana no komūnistiem) vadītājs.

Kaŗa operāciju apraksti nav vienkārši atmiņas, bet mācību līdzekļi, kuŗos Radziņš skaidrā, viegli izprotamā valodā apraksta, kas pusēm bija zināms un ko, kur, kad un kāpēc tās darīja. Tos lasīt ieteicams ar attiecīgā kaujaslauka karti līdzās un vislabāk — ar 1. pasaules kaŗa laika karti, kur vietvārdi ir tādi, kā Radziņš rakstījis. Rakstu krājumā apskatītās operācijas aptveŗ laiku no 1. pasaules kaŗa sākuma līdz brīvības cīņu beigām:

  • Radziņa atmiņas par kaŗa sākumu Galīcijā — labs piemērs, kā kaŗā 95% neefektīva armija uzvar 98% neefektīvu armiju, šai reizē krievi austriešus;
  • kā vācieši 1918. gada februārī ieņēma Latviju un Igauniju — revolūcija un komūnisti bija pilnībā demorālizējuši krievu armiju, un niecīgi vācu spēki bez kādas pretestības aizgāja tiktāl, cik gribēja;
  • cīņas ar Bermontu — polītiskais stāvoklis, Bermonta uzbrukums un sakāve, turklāt aprakstīta ne tikai Rīgas pievārte, bet arī kaujas citur Latvijā;
  • Latgales atbrīvošana — sabiedrotie poļi; sākotnējais ielenkšanas plāns, kas dzīvē izvērtās samērā gludā komūnistu izspiešanā; ko varēja izdarīt labāk; robeža, līdz kuŗai gāja latviešu kaŗaspēks un kāpēc līdz tieši turienei; kaujas pusoficiālā pamiera laikā.

Avīžraksti mazāk ir par Radziņu un vairāk paša rakstīti. Grāmatā sadalīti pa tematiem: armijas komandieris, valsts aizsardzība, armijas un tautas vērtības, starptautiskais militāri polītiskais stāvoklis. Kaitināja, ka tā arī nesapratu rakstu krājuma veidotāju nodomu attiecībā uz avīžrakstu secību temata robežās. Būtu labāk likuši kronoloģiski, kas būtu gan vienkārši, gan vislabāk atklātu vēstures gaitu. Bet pats Radziņš — cepuri nost. Kaut kā nemanu mūsdienās neviena augstākā virsnieka rēgulāri publicējam avīžu viedokļrakstus vai emuārus, kur vienkāršā (ne birokratijas) valodā pausts konkrēts viedoklis (nevis cukurūdens). Domu skaidrība un viedokļa pamatošana tāda, ka bauda lasīt. Zinot vēstures gaitu, redzams, ka Radziņš reizēm kļūdās, bet tad arī redzams un saprotams, kas par vainu.

Paldies Ģenerāļa Pēteŗa Radziņa biedrībai un sastādītājam Agrim Purviņam par rakstu krājumu; ir vērts. Ne tikai turēt simtgadīgu lietu piemiņu dzīvu, bet arī atgādināt, ka daudz kas tikpat aktuāls šobrīd un mūžam:

Tēvijas mīlestība ir vislielākā sakarā ar vispārējo tikumību un reliģiju. Ja tikumība sāk krist tautā un ģimenē, tad tiek nicināta arī tēvijas mīlestība. Ja cilvēkam nav nekā svēta un dārga, tad, zināms, arī sava tēvija, sava tauta nebūs tādam cilvēkam svēta un dārga, un viņš neko neupurēs savas tautas labā, kā varbūt tikai skaistas runas un skaļus izteicienus.

Entonija Horovica “Tiešā tēmējumā”


Laukos gadījās brīvāks vakars, un nolēmu iepazīties, kādu bērnu literātūru mūsdienās piedāvā Rīgas bibliotēkas. Citiem vārdiem — ko deviņgadnieks paņēmis no bibliotēkas. Pa vakaru izlasīju un nu varu dalīties iespaidos.

Pirmkārt, grāmatas būtība ir vienkāršots Džeimss Bonds četrpadsmitgadīga zeņķa ādā. Man bija pliekani, bet pieļauju, ka četrreiz jaunākā vecumā varbūt būtu interesanti.

Otrkārt, tas, ka pa vakaru izlasīju, nozīmē, ka viegli lasīt. 208 lappuses nav maz, pateikties var kā autoram, tā tulkotājai Kristīnei Fīrerei.

Treškārt, tulkotājas uzvārds nav vienīgā un galvenā vieta, kur grāmatā runa par fīreru. Ļaundaŗi, kas grib sagrābt pasauli, dzīvo Alpu cietoksnī, ko sargā melnā tērpti vācieši ar mašīnpistolēm, un māca augstākās sabiedrības skolēniem, cik interesants cilvēks bijis Hitlers. Bet paši ļaundaŗi ir kas vēl ļaunāks par vāciešiem — viņi ir būri. Ļoti tipiski 20.—21. gs. mijas ļaundaŗi, vai ne? Jā, Horovics cenšas iepotēt bērniem gan Hitleru par vienīgo lielāko ļaunumu, kas turklāt spējīgs sagrābt pasauli vēl 20.—21. gs. mijā, gan iedzimtu balto vainu.

Ceturtkārt, iepriekšējais punkts rada pārdomas par “Zvaigznes” apgāda literāro un polītisko gaumi, ja reiz kas tāds tulkots un izdots.

Piektkārt, ja kāds iedomājas šajā ieraudzījis pasaules Horovicu sazvērestību, atļaušos pieminēt, piemēram, Deividu Horovicu, kuŗa vēstījumi ir pavisam citādi nekā Entonija.

Tā ka mēsls. Neiesaku ne pirkt, ne lasīt. Un, paldies, tagad radies arī priekšstats par autoru, kas ko tādu izraudzījies sarakstīt. Ceru, dēlam nebūs paliekošu seku pēc lasīšanas — galu galā pats savulaik izlasīju desmitiem komūnistisku grāmatu un to un pārējās komūnisma propagandas iespaidā līdz 7. klasei ticēju komūnismam, bet ne ilgāk. Būs jāaprunājas.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Noras Kalnas “Tuksneša āladža”


Laukos tīrīju plauktus no ārā metamām maza izmēra grāmatām, un rokās tika Noras Kalnas “Tuksneša āladža”. Lai lemtu grāmatas likteni, iemetu aci pirmās nodaļas pirmā lappusē. Bet tur — Amudarjas tecējuma maiņas. Nē, ģeografs nevar tādu grāmatu vienkārši tāpat izmest. Vismaz izlasīs un tad izlems. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Tuksneša āladža” ir krievu laika (1976) apraksti par Karakuma kanalu un tā rakšanu. Pie reizes arī par tuksnesi un Turkmeniju.

Kas nezina: Karakuma kanals rakts 50.—80. gados no Amudarjas gar Turkmenijas dienvidmalu. ~1400 km gaŗš, mazliet vairāk nekā visas Latvijas sauszemes robežas vai tik, cik no Rīgas līdz Amsterdamai vai Bukarestei. Kanals ievērojami paplašinājis Turkmenijas lauksaimniecības zemju platības, kur audzēt kokvilnu, un nodrošina valsts galvaspilsētas Ašgabatas ūdensapgādi. Tā kā kanalā ievada >1/3 Amudarjas ūdeņu, tas no visiem padomju dabas pārveidošanas darbiem visvairāk sekmējis Arala jūŗas izžūšanu.

Ģeografam bija interesanti. Bet pilns sociālisma sēnalu: padomju darbaļaužu darba varonība, tautu draudzība, uzplaukums, salīdzinot ar baju un caru laikiem utml. Noskaņas radīšanas labad pilns arī vietējo vārdu. Piemēram, tā pati āladža esot sens turkmeņu talismans: savīta divkrāsu kamieļvilnas aukliņa. Visai atgādināja padomju nostalģijas pilnos Elvitas Rukas ceļojumu aprakstus.

Grāmata pamudināja pārlasīt, kas vikipaidijā rakstīts par Karakuma kanalu, un vēlreiz izlidot kanala tecējumu gūgles karšu pavadoņattēlos. Bet ko ar grāmatu? Otrreiz diez vai lasīšu, ģimene ne tik, neesmu matījis, ka citi cilvēki alktu kā tāda lasīt. Būs vien jāmet ārā. Tik labprāt uzzinātu, ko Nora Kalna domā par SPRS brukšanu Turkmenijā, turpmāko neatkarīgās valsts dzīvi un mūsdienu Turkmeniju.

%d bloggers like this: