Noras Kalnas “Tuksneša āladža”


Laukos tīrīju plauktus no ārā metamām maza izmēra grāmatām, un rokās tika Noras Kalnas “Tuksneša āladža”. Lai lemtu grāmatas likteni, iemetu aci pirmās nodaļas pirmā lappusē. Bet tur — Amudarjas tecējuma maiņas. Nē, ģeografs nevar tādu grāmatu vienkārši tāpat izmest. Vismaz izlasīs un tad izlems. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Tuksneša āladža” ir krievu laika (1976) apraksti par Karakuma kanalu un tā rakšanu. Pie reizes arī par tuksnesi un Turkmeniju.

Kas nezina: Karakuma kanals rakts 50.—80. gados no Amudarjas gar Turkmenijas dienvidmalu. ~1400 km gaŗš, mazliet vairāk nekā visas Latvijas sauszemes robežas vai tik, cik no Rīgas līdz Amsterdamai vai Bukarestei. Kanals ievērojami paplašinājis Turkmenijas lauksaimniecības zemju platības, kur audzēt kokvilnu, un nodrošina valsts galvaspilsētas Ašgabatas ūdensapgādi. Tā kā kanalā ievada >1/3 Amudarjas ūdeņu, tas no visiem padomju dabas pārveidošanas darbiem visvairāk sekmējis Arala jūŗas izžūšanu.

Ģeografam bija interesanti. Bet pilns sociālisma sēnalu: padomju darbaļaužu darba varonība, tautu draudzība, uzplaukums, salīdzinot ar baju un caru laikiem utml. Noskaņas radīšanas labad pilns arī vietējo vārdu. Piemēram, tā pati āladža esot sens turkmeņu talismans: savīta divkrāsu kamieļvilnas aukliņa. Visai atgādināja padomju nostalģijas pilnos Elvitas Rukas ceļojumu aprakstus.

Grāmata pamudināja pārlasīt, kas vikipaidijā rakstīts par Karakuma kanalu, un vēlreiz izlidot kanala tecējumu gūgles karšu pavadoņattēlos. Bet ko ar grāmatu? Otrreiz diez vai lasīšu, ģimene ne tik, neesmu matījis, ka citi cilvēki alktu kā tāda lasīt. Būs vien jāmet ārā. Tik labprāt uzzinātu, ko Nora Kalna domā par SPRS brukšanu Turkmenijā, turpmāko neatkarīgās valsts dzīvi un mūsdienu Turkmeniju.

Agŗa Dzeņa “Prūši karā ar likteni”


Pērn pamanīju, ka iznāk Agŗa Dzeņa grāmata par prūšu tautu. Temats interesē, autors un izdevēji pazīstami, tak uzreiz nenopirku. Vēlāk palapoju cītīgāk un izlēmu, ka tomēr gribu. Iegādājos, nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Ar tematu un autoru man ir sava priekšvēsture. 1988. gada rudenī biju skolas ekskursijā uz Karaļauču apgabalu. Galvenais iespaids: redzēju, kā izskatās migrantu tīrkultūra. Drausmīgs skats un apziņa — redzēt, uz ko Rīgu un Latviju dzen migrantu ievešana. Kā izskatās, kad tauta iznīcināta, pāri palikušas drupas un būves, ko lielākoties līdz kliņķim nolietojuši migranti, kas paši nekā diža vietā nav radījuši. Bija interesanti, un līdz vīzu režīma ieviešanai vēl dažas reizes apmeklēju Karaļauču apgabalu vēsturnieka Oļģerta Auna vadībā.

1990. gada pavasaŗa braucienā sapazinos ar Agri Dzeni, Līvānu puisi, kam bija vēstures, metalla mūzikas un literāras noslieces. Jaunībā cilvēki mēdz izrādīties, lai kaut kā izceltos, un Agris centās izcelties ar drūmumu un uzspēlētu totālitārisma cildināšanu, ar ko bija iemantojis Totālitāriķa iesauku. Aizvien šķiet, ka 1990. gada pavasaŗa brauciens bijis Agrim iedvesma dziļākai interesei par Prūsiju un prūšiem un vairākiem drūmiem daiļdarbiem.

Jāatzīst, Prūsija interesē joprojām, un reizēm mēdzu to apceļot “Google Earth”. Bijušo godību rāda vācu 1:25000 kartes, un labs novadpētniecības resurss ir kenig.org, īpaši vietnes forums.

Labi, atpakaļ pie grāmatas. “Prūši karā ar likteni” varētu būt lielākais, kas latviski sarakstīts par prūšu tautu. It kā tikai 240 lappušu, tak tās lielākas par A4. Sākot no aizlaikiem, par ko var spriest pēc archaioloģiskiem izrakumiem, līdz dzīvei starp poļiem un skandinaviem, kroniku ziņām un arvien plašākiem rakstītiem avotiem, 13. gs. brīvības cīņām pret vāciešiem un pakāpeniskai pārtautošanai vācu varā. Aprakstīta arī prūšu dzīvesziņa un sakari ar Latviju.

Galvenās ziņas, kas būtu jāzina par prūšiem:

  • trešā baltu tauta līdzās latviešiem un leišiem;
  • dzīvoja Austrumprūsijā, kas tagad sadalīta Polijas Varmijas-Mazūrijas vaivadijā un Krievijas Karaļauču apgabalā;
  • 1226. gadā prūšu zemes sāka pakļaut Vācu ordenis, kas apspieda 1260. gadā sākušos prūšu sacelšanos un 1283. gadā galīgi pakļāva prūšus;
  • vācu imigrācija, pārtautošana, sērgas un kaŗi līdz 18. gs. izdeldēja tautu no zemes virsas.

Lasot bija arī divas mazas vilšanās:

  1. nav karšu. Ir tikai viena internetos sasēņota maza, pamazu informācijas daudzumu un angliski, kaut vajadzētu katrā nodaļā vienu, kas rādītu attiecīgā laika Prūsiju, nodaļā pieminētās vietas un notikumus. Pieļauju, autors vairījies izmaksu, bet tomēr;
  2. pagalam skopi aprakstīts prūšu gals. It kā par laiku vistuvāk mūsdienām būtu jābūt visvairāk ziņu, taču ir tik kāds ieraksts prūšu katķismā par valodas izmiršanu 17. gs. beigās, tad Lielais mēris 1709.—1711., prūši relātīvais vairākums iedzīvotāju vēl 1740. gadā (par valodu gan ziņu neesot) — un tas arī viss.

Paldies Agrim, paldies “Domas spēkam”, kas izdod vēl citas labas grāmatas, bija vērts. Iesaku ikvienam, kam interesē prūši un Prūsija.

Juŗa Kunnosa dzejoļi 1995—1999 un par Juri Kunnosu


Senāku iespaidu iespaidā nežēloju 1,41 Ls, lai tiktu pie vēl vienas Juŗa Kunnosa grāmatas. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Grāmatai divas daļas: Kunnosa pēdējo dzīves gadu dzejoļi un apraksts par viņu. Kopiespaids dzejoļos: vilšanās. Jo visai maz Rīgas daudzināšanas. Un citas kvalitātes neaizgrābj. ‘X’ lietošana ‘ks’ vietā varbūt šķita stilīga, kad man bija astoņpadsmit, bet tagad šķiet muļķīga. Jūtams, ka autors ir uz ‘tu’ ar etanola šķīdumiem, tomēr nav jaušams, ka lasi pēdējos nodzeršanās gadus. Visu cieņu: dzejoļi ir gaišā, pozitīvā noskaņā, nevis neapmierināta “man pienākas” aizvainojuma pilni. Par spīti mišanai ne pārāk lielās ērtībās Matīsa ielā, kas arī pieminēta dzejā.

Austras Gaigalas apraksts sniedz labu priekšstatu par Kunnosu un trāpa desmitniekā, ja mērķis bijis raiti un labā valodā noskaidrot, kas tas tāds Kunnoss bijis. Apskatītas galvenās dzīves un daiļrades skaldnes: dzīves gājums, darbs Brīvdabas mūzejā, dzejnieka gaitas, dzejas īpatnības — etnografiski motīvi, bagāta valoda, Rīgas tematika, ‘x’ lietošana, literārie dubultnieki.

Grāmatā ievietotas fotografijas ar Kunnosu, kas gan ir anakroniskas, jo attiecas uz 70. gadu otro pusi — 80. gadu pirmo pusi, nevis dzejoļu tapšanas laiku. Tāpat grāmatu papildina Kunnosa darbabiedres Andras Oto zīmējumi, kas paši nav zemē metami, taču, manuprāt, nav kopīgā noskaņā ar Kunnosa dzeju.

Izlasījis lieku latviešu literātūras plauktos, kur ‘K’ burts.

“Mēs — Zoo stacijas bērni”


Zināju, ka ir tāda grāmata par Rietumberlīnes narkomanu dzīvi priekš Vācijas atkalapvienošanās, bet zināju arī, ka uz mani galīgi neattiecas, tāpēc vairāk neinteresējos. Tad piedzima bērni, un nu jau vecākais skolā iet. Kad izlasīju Andras Manfeldes “Adatu”, izlēmu, ka derētu izlasīt arī “Zoo stacijas bērnus”. Un tad visa pasaule klusi sadevās rokās, lai es varētu internetos par samērīgu cenu iegādāties. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Gropiusštate. Foto: Vikipaidija

“Zoo pilsētas bērnus” sarakstījuši “Stern” žurnāla žurnālisti par Kristiānes Felšerinovas dzīvi 12…15 gadu vecumā (1975.—1978. gadā), pamatojoties uz intervijām ar viņu un no viņas skatupunkta. Bērnība laukos bijusi jauka, taču pēc pārcelšanās uz Rietumberlīni Kristiāne nonāk ģimenes nesaskaņās, neiejūtīgā izglītības kombinātā skolā, padibenīgas vērtīborientācijas aprindās un — kas mazāk pieminēts bēdustāstos — modernisma pilsētbūvniecībā un arķitektūrā, konkrēti, Gropiusštatē. Dzīdamās pēc apliecināšanās, atzīšanas un sava bara, Kristiāne divpadsmit gadu vecumā aiziet lejup: cigaretes, piedzeršanās, hašišs, LSD, hēroīns (mēnesi priekš 14. dzimšanas dienas), prostitūcija. Ceļu uz nāvi pārtrauc Kristiānes māte, aizvezdama viņu prom no Berlīnes. Grāmata beidzas ar gandrīz laimīgām beigām, taču internetos (kaut vai vikipaidijā) lasāms, ka dzīvē pēc grāmatas Kristiāne nav beigusi apdullināties. Drīzāk ir mazs brīnums, ka Felšerinova atšķirībā no paziņu vairākuma joprojām dzīva.

Polītiski stāstījums neitrāls. Grāmatas veidotāji gan (īpaši priekšvārdā) centušies iestāstīt, cik autoritāra, ļauna un vainīga ir Rietumvācijas valsts un sabiedrība, taču Kristiānes pašas mute likts:

Ne tuvu nebija tā, kā raksta avīzēs, un mani nepavedināja ļauns heroīnists vai tirgotājs. Nezinu nevienu, kas būtu pavedināts pret paša gribu.

Gaŗāmejot pieminēts, cik kreisa jaunatnei domāta propaganda un jaunatnes organizācijas. Bet vienīgais sakarīgais un iejūtīgais skolotājs, kas to būtu domājis, ir citāds:

Viņa uzskati bija gauži atpalikuši, tas ir, galīgi konservatīvi. Reizēm pat palika iespaids, ka viņš arī uz nacistiem skatās labvēlīgi.

Narkologs Jānis Strazdiņš priekšvārdā teic, ka “grāmatā būtībā aprakstīta tagadējā situācija Rīgā”. Neesmu saskāries, tomēr nešķiet, ka būtu tik ļauni. Lieku plauktā, lai dotu bērniem ap divpadsmito dzimšanas dienu. Ceru, arī viņos raisīs veselīgu pretīgumu.

Virdžīnijas Vulfas “Deloveja kundze”


Ieraudzīju, ka internetos par samērīgu cenu pārdod, un izlēmu iegādāties šo slaveno darbu. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Deloveja kundze” ir dienas romāns: tas apraksta vienu dienu grāmatas varoņu dzīvē. Galvenā varone ir augstākās sabiedrības londoniete pāri piecdesmit gadiem, un dižākie notikumi “Deloveja kundzē” ir viņas gatavošanās vakara viesībām, bijušā mīlnieka ierašanās no Indijas un kāda prāta sajukuša 1. pasaules kaŗa veterāna pašnāvība. Kā dienas romānos mēdz būt, “Deloveja kundze” aizpildīta ar apziņas plūsmu, varoņu izjūtām, pārdomām, atmiņām, apkārtnes aprakstiem. Par laimi, apkārtne ir 20. gadu sākuma Londona, īpaši turīgā rietumdaļa, un apkārtnes apraksti ir teicams Londonas daudzinājums. Patīkams autores paņēmiens ir, ka stāstījums it kā pielipis kādam varonim, bet pēc kāda laika pārlec uz kādu citu, kas gadījies fiziskā tuvumā. Tādā veidā Vulfa spējusi nepiespiesti tēlot visai dažādus sabiedrības pārstāvjus. Neparasti trāpīgi, biedējoši un žēli aprakstīta prātā sajukuša cilvēka domāšana. Tik trāpīgi, ka pat lasītājam, kuŗš nekā nezina par autores garīgo veselību, varētu rasties baigi minējumi par iedvesmas avotu.

Jau pirmos Londonas tēlojumos sapratu, ka “Deloveja kundze” atgādina mūsu pašu Jāņa Veseļa “Dienas krustu”, kas gan sarakstīts vēlāk. Atceros, “Dienas krustā” viegli vīlos, jo tas nebija tik lielisks Rīgas daudzinājums, cik biju sacerējies, un galvenie varoņi bija sapinušies sevī. “Deloveja kundzē” vīlos smagāk. Pirmkārt, sīkumu sīkumi — lenteņu teikumi. Tikai viens piemērs, viens teikums:

Viņa tikai rūpējās par jaunajām meitenēm, meitenēm ar kailajiem pleciem, un pati viņa vienmēr bijusi tik trausla un plāniem matiem, un asu profilu; bet tagad, kad viņai jau pāri piecdesmit, viņā atspīdēja kāds maigāks stars, to bija atklājusi viņas gadiem ilgā pašaizliedzība, bet tad atkal aizēnojis viņas mūžīgais, kaitinošais aristokrātiskums, viņas nerimtīgās bailes, ko radīja niecīgie trīssimt mārciņu ienākumi un viņas neaizsargātība (viņa nespēja nopelnīt ne penija), tas darīja viņu biklu, un katrs nākamais gads padarīja tikšanos ar labi ģērbtiem cilvēkiem aizvien neiespējamāku, cilvēkiem, kas sezonas laikā katru vakaru izgāja, vien pasakot savām kalponēm — “Es vilkšu to un to”, bet Elija Hendersone nervozi aizskrēja uz veikalu un nopirka lētas iesārtas puķes, pusduci, un tad apmeta šalli ap savu veco, melno kleitu.

Grāmatā teikums aizņem četrpadsmit rindu, vai nav vareni. Un nodaļas — kā jums šķiet, cik “Deloveja kundzē” nodaļu? Nevienas, grāmata nodaļās nav dalīta. Ļoti drīz pēc pirmās ceturtdaļas, ja ne agrāk, sāku ilgoties, kad grāmata beidzot būs galā. Palika vēl cerība uz notikumiem, sižeta pavērsieniem, un var skatīt iepriekš, ar cik dižiem notikumiem lasītājs tiek aplaimots. Pēcvārdā tulkotāja Ingūna Beķere (teicams tulkojums) pasludina:

Virdžīnijai Vulfai patiešām izdodas romānā pilnveidot savu “metodi”, šajā darbā, kurā viņa sasniedz meistarību un neatkārtojamo stilu.

Vēl Beķere citē autores dienasgrāmatu:

Pavisam atklāti un godīgi sakot, man šķiet, ka šis ir pats labākais no visiem maniem romāniem.

Paldies par brīdinājumiem — citus Vulfas darbus nelasīšu. Arī “Deloveja kundzi” neiesaku, Veseļa “Dienas krusts” tomēr labāks, tak labprāt pārdotu — kas vēlas, piedāvājiet, cik esat gatavi maksāt par mocībām. Ilgi plauktā neturēšu tik un tā.

140 vārdu: Airas Levina “Rozmarijas bērns”


Ieraudzīju internetos, ka pārdod, un sarunāju par samērīgu cenu. Gribēju iepazīties ar šausmu literātūras klasiku no pirmavota. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Nebija tik šausmīgi. Vai tāpēc, ka sarakstīts priekš pusgadsimta un tikām šausmīgākas lietas sarakstītas, filmās uzņemtas un īstā dzīvē notiek kaut vai tepat Krimā un Austrumukrainā. Vai tāpēc, ka lasīju gaišā diennakts laikā. Bet varbūt visvairāk tāpēc, ka flegmatismu un zinātnisku pasaules uzskatu grūti apvienot ar irracionālām šausmām.

Grāmatu teicami tulkojusi Vanda Tomaševiča, lasīt bija viegli, tomēr neaizrāva — neradās alkas lasīt vēl un vēl, lai uzzinātu, kas notiks turpmākās lappusēs. Drīzāk bija viegls pārsteigums, ka tik ātri uz priekšu iet. Piestāju, apskatījos un sapratu: kā tad, lielāki burti, retākas rindas, biezāks papīrs. Polītisku ievirzi nejutu. Ir minētas Ņujorkas pilsētas galvas 1965. gada vēlēšanas, bet tikai par līdzekli, lai vairotu lasītājā reālitātes izjūtu.

Lieku plauktā, lai stāv.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Sebastiana Folksa “Putna dziesma”


Sieva nez kur dabūja Sebastiana Folksa “Putna dziesmu”. Pēc viņas ņēmos lasīt arī es, viegli pārdomādams, vai tiešām šis ir “viens no 20. gadsimta izcilākajiem romāniem”, kā rakstīts uz grāmatas vāka. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Nē, šis nav viens no 20. gadsimta izcilākajiem romāniem. Temats būtu piemērots — angļu kaŗavīra gaitas 1. pasaules kaŗā —, tak izpildījums klibo. Pirmkārt, darbības laiks lēkā starp kaŗu un 70. gadu nogali, kad kaŗavīra mazmeita izzina dzimtas vēsturi. Otrkārt, pat vienā darbības laikā lēkā centrālā stāstījuma persona. Jā, ir literāri paņēmieni mainīt laiku un tēlus, tak daudzi rakstnieki to spēj prasmīgāk nekā Folkss. Treškārt, ticību rakstītajam nokauj, ka autors kaŗavīra mazmeitu iztēlo par pilnīgu stulbeni, kas augusi mucā un 38 gadu vecumā 70. gadu beigās nekā nezina par 1. pasaules kaŗu, kas notika priekš 60 gadiem. Tāpat viņa nezina par gripas sērgu pēc 1. pasaules kaŗa un pat miesīgas mātes vecumu — to zina tikai piecu gadu robežās. Atvainojiet, neticu. Ceturtkārt, samākslotas beigas: vācieši pamanās pazemē izglābt galveno varoni un saņemt gūstā, bet tieši tajā brīdī sākas sabiedroto uzbrukums, un, kad viņi tiek atpakaļ virszemē, apvidu jau ieņēmuši sabiedrotie.

Autoru gan laikam pārspļauj tulkotāja Daina Borovska. Viņai 1. pasaules kaŗā ir automāti, ne ložmetēji (ložbeŗi), dzelzceļa krāns, ne celtnis, gaisa padeve, ne piegāde, trepes, ne kāpnes, tranšejas, ne ierakumi, Alstera, ne Ziemeļīrija, fermeŗi, ne zemnieki, automātu šāviņi un Luisa lielgabals, Dovera, ne Duvra, kanals, ne Lamanšs, Alberts Spīrs, ne Špērs, angļu ‘terms’ ir termiņi, kur būtu vajadzējis būt noteikumiem, majors, ne mērs (pilsētas galva), Vācijas žīds ir Džozefs, ne Jozefs.

Nē, ārā ikurāt nemetīšu. Bet cieņā un godā grūti turēt. Ja kāds vēlas savā īpašumā, lūdzu, piedāvājiet, par cik.

%d bloggers like this: