Klimata pārmaiņas kvartārā (jaunākajā ģeoloģiskajā periodā): “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” atgādina


Klimats mūžam mainījies, mainās un mainīsies — lai ko mēs, cilvēki, darītu vai nedarītu. Tiesa, atrodas samežģīti prāti, kas šo ābeces patiesību pasludina par klimata pārmaiņu noliegumu. Taču gadsimta sākumā (vai iepriekšējā nogalē?) ievēroju sakarību: jo cilvēks labāk pārzina ģeoloģisko pagātni, jo skeptiskāks viņš ir pret apgalvojumiem par nebijušu sasilšanu vai katastrofālām klimata pārmaiņām mūsdienās. Varbūt ar piebildi: ja vien no viedokļa nav atkarīgs viņa akadēmiskais vai materiālais stāvoklis. Pērn iznākusī monografija “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (kas ir labākā Latvijas ģeografijas grāmata un, visticamāk, tāda paliks turpmākos 40 gadus) ir labs paraugs, kāpēc tas tā. Lūk, kas tur atgādināts par kvartāra (jaunākā ģeoloģiskā perioda) klimata pārmaiņām.

Lietuviešu kvartārpētnieces O. Kondratiene un V. Šeiriene uzskata, ka Holšteinas starpleduslaikmetā (Latvijā saukts par Pulvernieku starpleduslaikmetu; priekš 425…300 tk g. — R.E.) Lietuvā gaisa temperatūra bija par 2—4 °C augstāka, bet nokrišņu daudzums par 300 mm lielāks nekā mūsdienās. (170. lpp.)

Paleobotāniskie pētījumi un klimata rekonstrukcijas liecina, ka Ēmas starpleduslaikmetā (Latvijā saukts par Felicianovas starpleduslaikmetu; priekš 130…117 tk g. — R.E.) klimats bijis siltāks nekā holocēnā (pēcleduslaikmets; pašreizējā kvartāra nodaļa — R.E.) un vidējās janvāra un jūlija temperatūras ir bijušas augstākas. Ēmas starpleduslaikmeta klimatiskā optimuma (apdomājiet, kāpēc to sauc par optimumu, proti, vislabāko klimatu — R.E.) laikā (128—122 tūkst. kal.g.p.m.) bija ievērojami plašāka liepu, vīksnu un ozolu mežu izplatība nekā holocēnā, turklāt ezera nogulumos atrastas eksotisku siltummīlošu ūdensaugu (Caulinia goretskyi, Aracites interglacialis, Brasenia borystenica u.c.) sēklas. Par to, ka klimats pirms 128—122 tūkst. gadu Ziemeļeiropā un arī DA-Baltijas valstu teritorijā bijis siltāks nekā holocēna klimatiskā optimuma (pirms 8000—5000 g.) laikā, ir pierādījumi arī no citām pētītajām vietām pasaulē. Piemēram, to apstiprina Grenlandes un Antarktikas ledus urbumu seržu pētījumu dati. (170.—171. lpp.)

Ēmas starpleduslaikmetu nomainīja Vislas (Latvijā saukts par Baltijas — R.E.) leduslaikmets (117—11,7 tūkst. kal.g.p.m.). ..vēlākos apledojuma posmos ledāja skartajā teritorijā bija raksturīga stadiālu un interstadiālu dabas apstākļu mija. Šo auksta un silta klimata posmu gada vidējā temperatūra atšķīrās pat par 10 °C. (171. lpp.)

Par holocenu ir ne tikai spilgti citāti, bet arī spilgts grafiks:

Ievērojiet temperātūras lēcienu, ar ko sākas pēcleduslaikmets. Vēl salīdziniet temperātūru holocena vidū ar mūsdienām. Par to vairāk:

Vidusholocēna siltais laikposms holocēna klimatiskais optimums (8,2—4,2 tūkst. kal.g.p.m.) bija siltākais un sausākais klimatiskais periods. (Treknināts tekstā. Vēlreiz: varat trīsreiz minēt, kāpēc to sauc par optimumu, tas ir, vislabāko — R.E.) .. Tā laikā klimats ir bijis labvēlīgs veģetācijas uzplaukumam — ar ilgstošu veģetācijas periodu un maigām ziemām. Pēc paleobotāniskajiem datiem aprēķināts, ka jūlija vidējā temperatūra bijusi aptuveni par 2,5—3,5 °C augstāka nekā mūsdienās. (173. lpp.)

Izmantojot paleobotānisko pētījumu rezultātus, ir aprēķināts, ka pirms 8000—6500 gadiem vidējās jūlija, janvāra un gada temperatūras pārsniedza mūsdienu temperatūras par 1,5—2,0 °C. (173. lpp.)

Atlantiskā perioda (klimatiskais optimums citā vārdā — R.E.) pirmo silto posmu nomainīja atlantiskā perioda vidusposms, kam raksturīga īslaicīga neliela temperatūras pazemināšanās. .. Jūlija vidējās temperatūras pārsniedza mūsdienu temperatūras par 1,0—1,5 °C, janvāra — par 0,5 °C, gada — par 0,5—1,0 °C, bet nokrišņu daudzums bija līdzīgs mūsdienu rādītājiem vai arī nedaudz mazāks. Ezeru nogulumu pētījumi ļauj secināt, ka šai laikā ūdens temperatūra palielinājās par 2—2,5 °C.. (173. lpp.)

Robežu starp holocēna vidējo posmu (holocēna klimatisko optimumu) un holocēna jaunāko posmu (vēlo holocēnu) iezīmē notikums-4200 — izteikts sausuma periods, kas iestājās 4,2 tūkst. kal.g.p.m. (173. lpp.)

Apdomājiet tik, bez cilvēka iespaida piepeši sākas izteikts sausums. Un tagad gandrīz vai par mūsdienām:

Subatlantiskā perioda (tagadējais klimatiskais periods — R.E.) beigu posmā vidējā gada temperatūra nokritās par 1—2 °C. Tā iespējamais cēlonis ir Saules aktivitātes pazemināšanās, sevišķi laika posmā no 1645. līdz 1715. gadam, kad notika lieli vulkānu izvirdumi un mainījās okeāna straumju raksturs. Analizējot paleoklimata rekonstrukcijas, ir secināts, ka laika posms aptuveni no 1400. līdz 1700. gadam ir bijis tā sauktais mazais leduslaikmets — otrs aukstākais periods holocēnā pēc notikuma-8200. Salīdzinājumā ar to mazais leduslaikmets bija ievērojami ilgāks un nestabilāks.

Mazajam leduslaikmetam raksturīga siltāku un aukstāku klimatisko apstākļu mija. Ļoti aukstus un slapjus gadus ir nomainījuši silti un sausi gadi. .. Putekšņu diagrammās izsekojams, ka strauji samazinās vai pat izzūd graudaugu putekšņi (t.sk. rudzu Secale un kaņepes Cannabis putekšņi), kā arī vērojama antropogēno indikatoru (nātres, balandas, sūrenes u.c.) putekšņu koncentrācijas samazināšanās. Mežu platības sarūk ne tikai klimata tiešā ietekmē, to var saistīt arī ar mežu izciršanu kokmateriālu ieguvei, kā arī ar koku izmantošanu kurināšanai aukstā un slapjā klimata dēļ. (173.—174. lpp.)

Tad kāds klimats labvēlīgāks cilvēkam: siltāks vai aukstāks?

Un nobeigumā par mūsdienām un to salīdzinājumu ar senatni. Tik gaŗš vienlaidus citāts, ka atļaujos nepārrakstīt, bet nofotografēt:

Paldies nodaļas autorei Laimdotai Kalniņai un izdevuma zinātniskajiem redaktoriem par atgādināšanu.

Advertisements

Spilgts citāts, ar ko sākas “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” derīgo izrakteņu nodaļa


Pērn vērtīgākā iegūtā grāmata, paldies dzimtai fakultātei un grāmatas veidotājiem, bija monografija “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts”. Tā ir labākā Latvijas ģeografijas grāmata un, visticamāk, tāda paliks turpmākos 40 gadus. Gada nogales brīvdienās turpināju to lasīt un tiku jūtami tālāk. Varbūt pat šogad pabeigšu. Un varat trīsreiz minēt, ar kādiem vārdiem sākas derīgo izrakteņu nodaļa. Savējiem bez pārsteiguma:

Sabiedrībā kopumā ir raksturīgi maldīgi priekšstati par zemes dzīļu resursu izsīkšanu pasaulē..

Paldies vēlreiz grāmatas veidotājiem un autoram — īpaši apskatījos, kuŗš tas bijis — LU prorektoram prof. Valdim Segliņam. Atceros, priekš gadiem desmit bija gods kopā vadīt skolotājiem nodarbības dažādās Latvijas vietās.

Bet, ja interesē Latvijas derīgie izrakteņi sīkāk, par tiem ir īpaša grāmata, kur plašāk izvērsti arī te minētie nodaļas ievadvārdi.

“Rīgas viesnīcu arhitektūra”


Oktobŗa beigās Kongresu nama grāmatu svētkos par lētu naudu (ij neatceros vairs, divi vai trīs eiras) nopirku grāmatu par Rīgas viesnīcu arķitektūru. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Grāmatas sākumā vērtīgi apraksti par Rīgas izbūvi un viesnīcu vēsturi, turklāt ne tikai Rīgas viesnīcu, bet arī Latvijas kūrortu. Tad raksti par Latvijas viesnīcu sertificēšanas sistēmu un viesnīcu iekārtošanu, kas vairāk interesēt varētu viesnīcniekus. Tad raksti par atsevišķām viesnīcām. Varētu teikt, reklāmraksti. Kā pieteikumā minēts,

..te ir domātas tās augstāko kategoriju tūristu mītnes, kas ne tikai atbilst viesnīcas jēdzienam un sertifikācijas prasībām, bet ir arī izcilas gan ar savu telpisko kvalitāti, gan arī ar mārketinga veiksmīgo vadību. Viesnīcas, kas lepojas ar savu vēsturi, lokālo identitāti, sadarbojas ar saviem arhitektiem, interjera dizaineriem, parasti sniedz viesiem īpašu gandarījuma sajūtu, kas pārsniedz gaidīto.

Arī tālāk tādā pašā garā:

Skeptiķi viesnīcai prognozēja drīzu finansiālu bankrotu, tik ļoti tā neiekļāvās ierastajos rāmjos un priekšstatos par veiksmīgu biznesu. Tomēr ieguldījums augstajā izbūves kvalitātē un dizainā vēlāk izrādījās trumpis, kas nodrošinājis viesnīcai arvien veiksmīgāku attīstību daudzu gadu garumā. ..

Arī viesmīlībā te ievēroti augstākās kvalitātes viesu apkalpošanas standarti kā viesu istabās, tā atpūtas kompleksā. Ienākot viesnīcā, rodas patīkama sajūta — it kā atgriežoties pie labiem draugiem. .. Kā rīdzinieki, tā pilsētas viesi iecienījuši restorānu .., kas izvietots viesnīcas pirmajā stāvā, bet vasaras sezonās arī divās terasēs — pirmajā un piektajā stāvā. ..

Viesnīcas lielās priekšrocības, kā jau iepriekš minējām, ir infrastruktūra, ēkas funkcionalitāte un arī plašais piedāvājuma klāsts. Darbu ar grupām sekmē lielais numuru skaits, kā arī plašā autostāvvieta — tās ietilpība ir izdevīga gan korporatīvajiem, gan individuāliem klientiem.

Un tā tālāk. Tā vien mudina secināt, ka par grāmatas izdošanu maksājušas tajā aprakstītās viesnīcas. Un nav jau tā, ka tikai slavas dziesmas. Par katru viesnīcu ir arī mājas vēsture. Bagātīgs attēlu klāsts sniedz labāku priekšstatu par katru viesnīcu. Un pēc izlasīšanas rodas mazs velniņš aiziet uz Pils ielu 12, lai parāda, kur viņiem ēkā Rīgas nocietinājumu mūris iecepts, vai uz Kaļķu ielu 3a apskatīt 15. gadsimta aku.

Grāmatu noslēdz Rīgas viesnīcu — arī sīkāk neaprakstītu — saraksts (pieņemu, 2013. gada: attēls, nosaukums, zvaigžņu skaits, adrese, mājaslapa) un īsi šķirkļi par Rīgas arķitektiem, gan mūsdienu, gan iepriekšējiem. Tajos nez kāpēc Vidzemes guberņa saukta par Līvlandes provinci un Ivars Strautmanis par sevi ierakstījis, ka piedalījies “republikas” nozīmes konkursos.

Lieku plauktā. Varbūt kādreiz izlasīto izmantošu, apstaigājot dzimto pilsētu.

Rokasgrāmata meža tipu noteikšanai


Nedēļas nogalē bijām aizbraukuši uz Tērvetes mežu, ieganstam izmantojot rūķu Čiekures pilsētas svētkus. Svētki nekādi diži nebija, bet, kad gājām iekšā mežā, ceļmalā ieraudzījām vīru, kas stāvēja pie automobiļa ar atvāztu bagāžnieku, no kā karājās orientēšanās kontrolpunkta zīme. Piegājām, vaicājām, kas par orientēšanos. Jā, rekur karte, tajā 19 kontrolpunktu, ja atradīsit sešus un tiksit atpakaļ, kamēr man vēl balvas būs, dabūsit arī jūs, vēl kādas sešas palikušas, viens kontrolpunkts kartē nav iezīmēts, tāpēc ar pildspalvu ievilkšu jums kartē aplīti, še jums kompostrējamā lapiņa, vienalga, kādā secībā, staigājiet laimīgi! Staigājām ar. Lai apvienotu nesteidzīgu atpūtu ar kontrolpunktu atrašanu, sadalījāmies komandās, un septiņgadnieks ar mani devās meklēt kontrolpunktus. Es skatījos kartē, kurp iet, bet, kad bijām tikuši tuvumā, septiņgadnieks meklēja, kur tieši kontrolpunkts ir. Diezgan viegli atradām sešus un ļekatojām uz izeju. Nē, gaŗgabalu skriešana nav mans sports. Kad atskrējām, vīram bagāžniekā balvu krāvums nešķita mazinājies. Septiņgadnieks priecīgs dabūja “Latvijas valsts mežu” maisiņu ar visu ko tajā iekšā. Kad apskatījāmies, atradām arī iepriekš neredzētu rokasgrāmatu meža tipu noteikšanai. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Pirmā saskarsme ar meža tipiem man bija sākumskolā, kad skolotāja reiz lūdza nosaukt meža veidus. Kāds nosauca birztalu, kāds silu, es biju kaut kur dzirdējis un nosaucu vēri. Klase nekā tāda nezināja, bet skolotāja laikam tomēr gan, atbildi pieņēma un vēl papildināja, ka ir tāds vārds ‘vērīt’, kas nozīmē — smuidri augt. Dzīvē sastapis neesmu, bet taisnība. Otra sastapšanās bija studiju gados, kad bija jāmācās meža tipi un to pazīmes. Kādu laiku pēc tam, būdams mežā, arvien centos noteikt tā tipu.

Tomēr studiju laikā tik jaukas rokasgrāmatas nebija. Turklāt papildu jaukumu rada, ka tā nav viegla paļurināšana, bet, kā teikts priekšvārdā,

šo rokasgrāmatu veidojām kā palīglīdzekli ikvienam LVM darbiniekam, kurš strādā mežā un pieņem lēmumus par meža apsaimniekošanu.

Latvijā mežus iedala tā:

Par katru meža tipu minētas tā pazīmes, īpaši tās, ar ko tips atšķiŗas no līdzīgiem, fotoattēli ar meža izskatu un zīmīgām augu sugām. Rokasgrāmatas beigās ir kabatiņa ar pavisam konspektīvu rokasgrāmatiņu, kur svarīgākās pazīmes vēlreiz īsi atkārtotas. Un vēl beigās visai negaidīti — karikātūra:

Oho, meitenes saukt par slapjo gāršu savulaik nebijām aizdomājušies.

Paldies, ir labi, izdevums rada vieglu vēlēšanos sekot priekšvārda mudei un tiešām doties kaut uz tuvīno Biķernieku mežu lūkot meža tipus. Un, jā, rokasgrāmata pieejama arī PDF veidā.

Krievijas vēlēšanu iejaukšanās ceļvedis


Ieguvu savā rīcībā Viļņā mītoša Starptautiskā vēlēšanu pētījumu centra izdevumu par veidiem, kā Krievija jaucas citu valstu vēlēšanās, izlasīju un nu varu dalīties iespaidos.

Autors ir lietuvietis, un dzīve piefrontes valstī un labāka Krievijas pazīšana darījusi šo izdevumu pārāku par daudziem Rietumu līberāļu garadarbiem, kuŗi visiem spēkiem meklē putinisma skabargas nācionālistu acīs un novēršas no Kremļa baļķiem sociālistu un līberāļu acīs. Nē, Laurinavičs jau ievadā par pirmo putinistu piemēru min kreiso Lielbritanijas Darba partiju un tāpat turpmāk nevairās rādīt arī komūnistu, sociālistu un valdošu līberāļu kremlību.

Grāmatiņa kārtota nodaļās atbilstīgi Krievijas iejaukšanās veidiem:

  • ārzemju partiju un polītiķu financēšana;
  • Kremlim draudzīgu, bieži marģinālu spēku atbalstīšana (piemēram, sekmīga Bulgarijas sociālistu kandidāta Rumena Radeva ievēlēšana prezidenta amatā, kuŗam Kremlis bija sagatavojis vēlēšanu stratēģijas plānu);
  • saites ar tradicionālām Rietumu partijām un polītiķiem (autors, piemēram, secina, ka par galveno Kremļa atbalstīto kandidātu Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās, iespējams, drīzāk saucams labēji centriskais Fransuā Fijons, ne Nācionālās frontes Marina Lepēna);
  • ļaunprātīga informācijas vākšana ķiberuzbrukumos (Laurinavičs atgādina, ka “ierasta” spiegošana un kompromitējošu materiālu vākšana var būt tikpat bīstama, cik ķiberuzbrukumi);
  • dezinformācija — plašāka par viltusziņām sociālos tīklos;
  • starptautisku iejaukšanās tīklu darbība (te vienīgo reizi pieminēta Latvija — atstāstīts Edgars Rinkēvičs, ka krievu nauda Latvijas bankās varētu tikt izmantota citu valstu graušanai);
  • organizētas noziedzības darbība Kremļa labā — uz interešu sakritības pamata.

Izdevumu noslēdz secinājumi un ieteikumi:

Putina režīmam jaukšanās vēlēšanās ir tikai lielākas kampaņas daļa Kremļa kaŗā pret Rietumiem, kas notiek nepārtraukti ilgu laiku un kuŗa ļaunprātīgā darbībā izmanto plašu metožu klāstu. Tāpēc nav iespējams analizēt šo jaukšanos atsevišķi no vispārīgas Putina režīma stratēģijas vai aizsargāties tikai no vēlēšanu iejaukšanās bez pietiekami plašām pūlēm cīnīties pretī Krievijas apdraudējumam kā tādam.

Grāmatiņa pilna interneta rakstu norāžu, tā ka lasītājs, kas vēlas ko noskaidrot sīkāk, var to darīt patstāvīgi.

140 vārdu: Ata Freināta “Pēterbaznīca deg”


Kongresu nama grāmatu svētkos par lētu naudu (0,70 Ls) iegādājos Ata Freināta “Pēterbaznīca deg”, kas pašķirstot šķita viņa atmiņas par Otro pasaules kaŗu, Andŗa Kolberga ne tikai izdotas, bet arī papildinātas ar paša rakstudarbiem. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Tā arī ir. Freināta atmiņas par kaŗu, visvairāk par varu maiņu 1941. gada jūnijā—jūlijā un 1944. gada oktobrī. Cieši saistītas ar dzīvošanu Grēcinieku un Kungu ielas stūrī, cik saprotu, tagadējās 3. ģimnazijas vietā. Galvenais saturā: degšana. Abās varas maiņās dega Vecrīga, arī Pēteŗbaznīca, kuŗas pakājē autors dzīvoja, netālais Rātsnams un Melngalvju nams. Tāpēc vienkāršs Vecrīgas iemītnieks Freināts, tolaik jau krietni gados (dzimis 1882. gadā), ar sievu un citiem ļaudīm cīnās, lai nenodeg viņa māja.

Andris Kolbergs grāmatā ievietojis priekšvārdu, kā atrastas Freināta atmiņas, un pēcvārdu par Vecrīgas degšanas gaitu un Pēteŗbaznīcas torņa nodegšanas vaininiekiem.

Lasīt viegli, izlasīju diennaktī.

100 gadi 100 kartēs


“Jāņa sētas” karšu apgāds, kur senāk strādāju, pagodināja mani ar ielūgumu uz izdevuma “100 gadi 100 kartēs” vaļā vēršanu Nācionālā bibliotēkā. Sarīkojumā izmantoju iespēju iegūt grāmatu savā īpašumā (paldies, mīļie kolēģi!). Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lepna grāmata ar oriģinālu domu: par katru gadu viena karte, kas vai nu izdota tai laikā, vai stāsta par to laiku. Un blakuslappusē apraksts par karti un attēloto parādību. Vairums karšu no Nācionālās bibliotēkas krājumiem, otrā vietā “Jāņa sētas” kartes. Ierobežoto grāmatas izmēru dēļ kartes lielākoties kārdekļi: vai nu fragments, vai samazinātā mērogā. Ja grib pilnu mantu, jāiet uz LNB.

Lieliskākās kartes nav iespējams objektīvi noteikt, jo papildus kartografiskai kvalitātei izšķirīga nozīme ir personīgiem apstākļiem: kādas ir lasītāja intereses un ko viņš ir redzējis vai nav. Tāpēc dalīšos paša domās.

Pirmkārt, karšu izvēle. Kopumā sniedz labu priekšstatu par latviešu tautas un kartografijas gaitām pēdējā gadsimtā. Ja grāmatu būtu gatavojis es, apsvērtu ielikt 90. gadu sākumā pirmo “Jāņa sētas” Rīgas karti (bija tāda tumši zilos vāciņos, atceraties?), kas kļuvusi vērtīga ne tikai ar informāciju, kur toreiz kādi kantoŗi mita, bet arī tālaika reklāmām, kas šobrīd šķiet mazliet smieklīgas. Tāpat 90. gadu sākumā aprakstos pieminēts, tak kartes veidā nav ielikts pirmais “Vade mecum” apgāda autoceļu atlants (atceraties — lillā vākos?). 1987. gada aprakstā nebūtu licis 1989. gada mītiņu foto, bet 1987. gada 14. jūniju pie Brīvības pieminekļa — ir tak foto, ir dalībnieki, var tak dabūt. Latvijas laika beigām būtu apsvēris pēdējo autoceļu atlantu (dzeltenīgos vākos; atceraties, tam atmodas laikā bija faksimilizdevums?) un pēdējo Mantnieka Rīgas karti, kur redzams, cik izbūvēta bija Rīga 30. gadu nogalē un cik skaistas nākotnes izredzes bija. 1931. gadā būtu ļoti gribējis pēdējo Latvijas laika Saeimas vēlēšanu karti, kas lieliski rāda partiju sadrumstalotību, polītiskās, reģionālās, ticības un tautību īpatnības.

Ar zināmu gandarījumu atradu grāmatā vienu savējo karti (kas bijusi mana ideja un kuŗas tapšanā piedalījos) — ES iestāšanās nobalsošanas karti. Ja kāds nezina, izspļauta tautību kartes kopija. No citiem atradumiem varu minēt, ka divās kartēs attēlots vācu kaŗalaika Bērzupes—Džūkstes dzelzceļš, savukārt 1963. gada kartē starp Pilteni—Ugāli—Ventspili parādīts kaut kāds Ugāles rezervāts.

Nobeigumā kartes, kas mani piesaistīja visvairāk:

  • 1976. gada lapā ielikta Rīgas 1977. gada 1:10000 topografiskā karte. Atceros, 90. gadu sākumā kā tāda redzēju aizsargu priekšnieka Jāņa Rības kabinetā Matīsa ielā, un Rīga ar pusceltu Imantu un Purvciemu, bez K. Ulmaņa gatves un Salu tilta un ar salām ap Kojusalas grāvi joprojām šķiet pētāma un pētāma;
  • 1940. gadā ielikta SPRS Augstākās padomes vēlēšanu apgabalu karte. Saprotu, vēlēšanas bija bezjēdzīgas, bet es Latviju vēlēšanu apgabalos sagrieztu jēdzīgāk — un ne tāpēc, ka man ir dators un kalkulātors;
  • 1934. gada 1:25000 Ādažu poligona karte, ko interesanti salīdzināt ar mūsdienām;
  • 1919. gadā ielikta Brīvības cīņu karte, kas izceļas ar īpatnu cīņu attēlošanas veidu un drīzāk ir uzskates līdzeklis klāt pieliktajiem cīņu posmu aprakstiem.

Burvīga grāmata, paldies “Jāņa sētai” un Nācionālai bibliotēkai par kā tāda izdošanu! Viena no diviem vērtīgākiem šīgada grāmatu ieguvumiem. (Otra ir “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (paldies dzimtajai fakultātei!), ko pa vaļasbrīžiem lasu, bet gala vēl neredzu.)

%d bloggers like this: