100 gadi 100 kartēs


“Jāņa sētas” karšu apgāds, kur senāk strādāju, pagodināja mani ar ielūgumu uz izdevuma “100 gadi 100 kartēs” vaļā vēršanu Nācionālā bibliotēkā. Sarīkojumā izmantoju iespēju iegūt grāmatu savā īpašumā (paldies, mīļie kolēģi!). Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lepna grāmata ar oriģinālu domu: par katru gadu viena karte, kas vai nu izdota tai laikā, vai stāsta par to laiku. Un blakuslappusē apraksts par karti un attēloto parādību. Vairums karšu no Nācionālās bibliotēkas krājumiem, otrā vietā “Jāņa sētas” kartes. Ierobežoto grāmatas izmēru dēļ kartes lielākoties kārdekļi: vai nu fragments, vai samazinātā mērogā. Ja grib pilnu mantu, jāiet uz LNB.

Lieliskākās kartes nav iespējams objektīvi noteikt, jo papildus kartografiskai kvalitātei izšķirīga nozīme ir personīgiem apstākļiem: kādas ir lasītāja intereses un ko viņš ir redzējis vai nav. Tāpēc dalīšos paša domās.

Pirmkārt, karšu izvēle. Kopumā sniedz labu priekšstatu par latviešu tautas un kartografijas gaitām pēdējā gadsimtā. Ja grāmatu būtu gatavojis es, apsvērtu ielikt 90. gadu sākumā pirmo “Jāņa sētas” Rīgas karti (bija tāda tumši zilos vāciņos, atceraties?), kas kļuvusi vērtīga ne tikai ar informāciju, kur toreiz kādi kantoŗi mita, bet arī tālaika reklāmām, kas šobrīd šķiet mazliet smieklīgas. Tāpat 90. gadu sākumā aprakstos pieminēts, tak kartes veidā nav ielikts pirmais “Vade mecum” apgāda autoceļu atlants (atceraties — lillā vākos?). 1987. gada aprakstā nebūtu licis 1989. gada mītiņu foto, bet 1987. gada 14. jūniju pie Brīvības pieminekļa — ir tak foto, ir dalībnieki, var tak dabūt. Latvijas laika beigām būtu apsvēris pēdējo autoceļu atlantu (dzeltenīgos vākos; atceraties, tam atmodas laikā bija faksimilizdevums?) un pēdējo Mantnieka Rīgas karti, kur redzams, cik izbūvēta bija Rīga 30. gadu nogalē un cik skaistas nākotnes izredzes bija. 1931. gadā būtu ļoti gribējis pēdējo Latvijas laika Saeimas vēlēšanu karti, kas lieliski rāda partiju sadrumstalotību, polītiskās, reģionālās, ticības un tautību īpatnības.

Ar zināmu gandarījumu atradu grāmatā vienu savējo karti (kas bijusi mana ideja un kuŗas tapšanā piedalījos) — ES iestāšanās nobalsošanas karti. Ja kāds nezina, izspļauta tautību kartes kopija. No citiem atradumiem varu minēt, ka divās kartēs attēlots vācu kaŗalaika Bērzupes—Džūkstes dzelzceļš, savukārt 1963. gada kartē starp Pilteni—Ugāli—Ventspili parādīts kaut kāds Ugāles rezervāts.

Nobeigumā kartes, kas mani piesaistīja visvairāk:

  • 1976. gada lapā ielikta Rīgas 1977. gada 1:10000 topografiskā karte. Atceros, 90. gadu sākumā kā tāda redzēju aizsargu priekšnieka Jāņa Rības kabinetā Matīsa ielā, un Rīga ar pusceltu Imantu un Purvciemu, bez K. Ulmaņa gatves un Salu tilta un ar salām ap Kojusalas grāvi joprojām šķiet pētāma un pētāma;
  • 1940. gadā ielikta SPRS Augstākās padomes vēlēšanu apgabalu karte. Saprotu, vēlēšanas bija bezjēdzīgas, bet es Latviju vēlēšanu apgabalos sagrieztu jēdzīgāk — un ne tāpēc, ka man ir dators un kalkulātors;
  • 1934. gada 1:25000 Ādažu poligona karte, ko interesanti salīdzināt ar mūsdienām;
  • 1919. gadā ielikta Brīvības cīņu karte, kas izceļas ar īpatnu cīņu attēlošanas veidu un drīzāk ir uzskates līdzeklis klāt pieliktajiem cīņu posmu aprakstiem.

Burvīga grāmata, paldies “Jāņa sētai” un Nācionālai bibliotēkai par kā tāda izdošanu! Viena no diviem vērtīgākiem šīgada grāmatu ieguvumiem. (Otra ir “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (paldies dzimtajai fakultātei!), ko pa vaļasbrīžiem lasu, bet gala vēl neredzu.)

Advertisements

Raivja Dzintara “Dzīvot valstij”


Nesen ar autora autografu ieguvu savā īpašumā Raivja Dzintara trešo grāmatu “Dzīvot valstij”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Ja kāds nezina, autors ir Nācionālās apvienības vadītājs. Uz aizmugures vāka rakstīts, ka šis ir:

“..autora personīgo iespaidu apraksts par ceļu no nelielas domubiedru grupas skolas gados līdz ietekmīgai nacionālai partijai un aktīvai politiskajai darbībai šodien”.

Tomēr “Dzīvot valstij” nav parasti memuāri kronoloģiskā secībā. Grāmata ir trīsdaļīga. Pirmā daļā aprakstītas Raivja domas un pārdomas par dažādiem varas un polītikas aspektiem, saistot ne gluži laika secībā ar autora paša pieredzi. Daži nodaļu virsraksti:

  • Kongress — darbs un svētki vienā;
  • Jaunība politikā;
  • Kā veidojas valdošā koalīcija un valdība?
  • Kas īsteno politiku?
  • Cilvēciskās attiecības politikā.

Protams, darba iznākšanas brīdis pieskaņots pašreizējai vēlēšanu kampaņai, tomēr pēc izlasīšanas varu apliecināt, ka lasāmais būs aktuāls arī 7. oktobrī un nākamos mēnešus un gadus. Tā kā iepriekšējā Raivja grāmata “Ceturtā atmoda” nāca klājā 2010. gadā, tieši priekš autora ievēlēšanas Saeimā, interesanti lasīt par klāt nākušo Saeimas pieredzi. Jo vairāk tāpēc, ka esam vienā partijā un daudz aprakstīto notikumu arī es atceros. Tiesa, domāju, ka labprāt lasītu, arī ja būtu citādos vai pretējos polītiskos uzskatos.

Interesanti lasīt arī, kā Raivis klasificē un apraksta Saeimas deputātu veidus (masu skatu dalībnieki, problēmu ģenerētāji, savas jomas entuziasti, partijas kopējās programmas īstenotāji) un polītikas veidotājus (ierēdņi; eksperti un noteiktās jomas viedokļu līdeŗi; plašsaziņas līdzekļi; NVO, arodbiedrības un organizētas interešu grupas; partiju sponsori, polīttechnologi un sabiedriskā tēla veidotāji; specdienesti un ārvalstu vēstniecības).

Polītiķu grāmatas bieži dara salkanas trīs trūkumi:

  • pirmkārt, sevi tikai slavēt un rakstīt vien par panākumiem;
  • otrkārt, citu partiju polītiķus tikai pelt;
  • treškārt, orientēties vien uz vēlēšanām, pirms kuŗām grāmata izdota.

Tāpēc vēroju, vai “Dzīvot valstij” būs par saviem zaudējumiem un neizdošanos un vai būs kādi labi vārdi par sāncenšiem. Jā, ir. Ir, piemēram, veselas nodaļas “Šķelšanās” un “Zaudētu vēlēšanu nakts”. Un ir cieņpilna atzinība Valdim Dombrovskim par viņa nosvērtību un Mārim Kučinskim par konstruktīvāku Ministru kabineta vadīšanu, nekā pieredzēts iepriekšējās valdībās.

Attiecībā uz trešo trūkumu varbūt visvairāk atbildi sniedz grāmatas vidusdaļa, kur autors ar astoņu gadu pieredzi atskatās un komentē paša izvirzītos ceturtās atmodas likumus.

Trešā grāmatas daļa ir dažu pēdējā gada interviju izlase. Un intervijas ir tāds publicistikas veids, ko intervējamais nevar pilnībā kontrolēt un kur neizbēgami rodas sadursme ar intervētāja taktiku, domāšanas veidu un interesēm.

Ir teiciens, ka polītiķi domā par nākamām vēlēšanām, bet valstsvīri — par nākamām paaudzēm. Prieks lasīt un zināt, ka Raivis Dzintars ir valstsvīrs:

Latviskas un plaukstošas Latvijas ideāls ir tas, kura vārdā esmu gājis politikā, un zinu, ka nekad man nebūs cita augstāka politiskā mērķa. Pārliecība par šī mērķa piepildīšanos ir tas, kas mani motivēja politisko darbību iesākt, bet šodien motivē to turpināt..

Stīvena Stērlinga “Mūžības okeanos”


Stīvena Stērlinga “Mūžības okeanos” ir triloģijas pēdējā daļa par mūsdienu (1998. gada) Nantaketas salas iemešanu bronzas laikmetā 1250 gadu priekš mūsu ēras. Iepriekšējās grāmatas patika visai labi, tāpēc pasūtināju no Grāmatu depozitārija arī šo. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Bija gaidāms, ka “Mūžības okeanos” būs bronzas laikmeta pasaules kaŗš, turklāt ar iepriekš paredzamu iznākumu. Tā arī bija. Bija arī viegla vilšanās. Nē, ne par iepriekš paredzamu iznākumu. Par to, ka nobeigumgrāmatā autors zaudē reālismu. Tas, ka vieni no pirmiem suņiem Kalifornijā ir Pērks (=Pērkons), Saule un Aušra, vēl ticami. Bet iemest grāmatā blondu vācieti H. Mitleru, kuŗš ienīst žīdus… Un pielīdzināt galveno slikto valsti Lielvācijai, tās spēka struktūru puspriekšniekus saukt par grupenfīreriem un kaŗaspēka atšķirības zīmes — par ‘waffenfarbe’… Un tas vēl nav viss. Kad sliktie sagūsta vienu no galveniem labajiem, Stērlings to nespīdzina, neizspiež visas iespējamās ziņas un zinības un tad nenomoka, bet — kā lērumā daiļdarbu — atstāj dzīvu, lai labais varētu sliktos uzvarēt. Arī tas vēl nav viss. Grāmata rit uz beigām, bet sliktie vēl nav sakauti, tāpēc autors izsauc dievu no mašīnas un sliktos noindē.

Nē, Stērlingu, šķiet, nu ilgāku laiku vairs nelasīšu.

Imants Lešinskis starp divām pasaulēm


Priekš kāda laika sejgrāmatā pamanīju, ka Jāņa Rozes grāmatnīcā nolaista cena Imanta Lešinska rakstu krājumam līdz 8,43 Ls. Aizgāju, nopirku. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Starp divām pasaulēm” sagatavojusi Imanta meita Ieva. Raksti atmasko padomju iekārtu, īpaši latviešu padomju inteliģences sadarbonību (kolaborāciju), lasītājs var iepazīt neparasto Lešinska dzīves un darba gājumu. Ievietoti arī vairāki dokumenti, kas palīdz labāk apjēgt, par ko viņš raksta. Pašus “Kalpības gadus”, kas ir krājuma kodols, nelasīju, jo esmu to jau izdarījis, — vien Ievas zemsvītras piezīmes.

Tagad atsevišķi mezgla punkti. Grāmatas sākumā, 12.—13. lappusē, Ievai izdevušies stipri, tēva cienīgi vārdi par nodevību, ko lasot nez kāpēc iedomājos par savu klasesbiedru Anriju Matīsu, kuŗu kopš skolas beigšanas esmu dažas reizes saticis salidojumos.

Imants sociāldēmokratu “Brīvībā” trāpīgi komentē valsts īpašuma dēvēšanu par “tautas” īpašumu (224. lpp.):

Īpašumtiesībām tikai tad ir praktiska nozīme, ja attiecīgais īpašums atrodas īpašnieka valdījumā un šis īpašnieks sadala no viņa rīcībā esošajiem ražošanas līdzekļiem gūtos labumus.

272.—273. lappusē Lešinskis vienkārši izskaidro Krievijas polītiskās un tautiskās iekārtas saistību:

..demokratija Krievijā nebūs dzīvotspējīga, kamēr vien tā nekļūs par nacionālu valsti, jo nekrievu tautu apspiešanai radītais militāri birokratiskais aparāts allaž neglābjami vērsīsies arī pret pašiem krievu demokratiem un brīvdomātājiem.

Ne vienā vien rakstā Imants ar savu padomju dzīves pieredzi rāda, kādā stagnācijā Padomiju novedusi sociālistiskā saimniekošana, ka gaidāma krize un SPRS sabrukums. Var uzzināt arī visādus krievu laika dzīves krikumus, piemēram, ka Rīgā zem Daugavmalas partijas un valdības augstmaņu tribīnes bijis bārs, kur šiem atspirgt pēc pamiršanas dabas stichijās (232. lpp.). Bet galvenais, kā jau teicu, padomju dzīves, čekas un latviešu padomju inteliģences sadarbonības atmaskojums.

Bija vērts pirkt, paldies Ievai un “Domas spēka” apgādam. Lieku polītikas un vēstures grāmatu plauktos.

“Piena ceļa dvēseles”: latviešu fantāzija un fantastika


Sieva iesaistīja “Zvaigznes” lasīšanas stafetē. Izrādījās, dažas grāmatas jau esmu izlasījis: Aivara Freimaņa “Katlu”, Entonija Horovica “Tiešā tēmējumā” un Valža Rūmnieka “Laika spēles”. Par tām atlika iekopēt recenzijai te emuāros uzrakstīto. Vēl izrādījās, ka dalībnieku vecāku kategorijā esmu vienīgais vīrietis. Būtu feminists, varētu brēkt par dalībnieku vientiesību līdzlīdzību nu, jūs paši sapratāt, par ko. Apskatīju nelasītās grāmatas, neradās alkas ne pēc vienas. Tomēr ļāvu sievai atnest no bibliotēkas man latviešu fantāzijas un fantastikas krājumu “Piena ceļa dvēseles”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Tā kā tas ir neatkarīgu stāstu krājums, jāvērtē katrs stāsts atsevišķi. Caurmērā ciešami, patērētā laika žēl nekļuva, savulaik “Zinātnes un Tehnikas” žurnāla beigās bija līdzīgā līmenī. Trīs labākie manā ieskatā:

1. “Ceļš” — latviešu Charonas, mirušo sagaidītājas un pavadītājas darbs. Vienīgais stāsts, kas saviļņoja un aizkustināja;

2.—3. “Dienvidus” — dienvidū uzdarbojas mošķi. Uz folkloras pamatiem labi uzcelts;

2.—3. “Referāts vēsturē” — mūsdienu skolēns spiests iejusties 80. gadu skolēna ādā. Pats bijis 80. gadu skolēns, varu apliecināt, ka gana autentiski.

Vājākais: “Paliek smarža” — vismurgainākais un nesaprotamākais. Traki un beigti suņi un cilvēki.

Nebūtu lasīšanas stafetes, nebūtu izlasījis. Nejūtos daudz ieguvis.

Stīvena Stērlinga “Pret gadu paisumu”


Kad biju izlasījis Stīvena Stērlinga “Salu laika jūŗā”, izlēmu, ka esmu gatavs pirkt un lasīt tās turpinājumu “Pret gadu paisumu”, ja vien nebūtu dārgāk par 10 €. Ieskatījos Grāmatu depozitārijā, tur maksāja daži santīmi lētāk. Pasūtināju un sāku gaidīt. Laiku pa laikam iedomājos un pabrīnījos, kāpēc vēl neesmu saņēmis. Beidzot pēc mēneša dabūju, kaut internetos bija solīts jūtami drīzāk. Vaļas brīžos lasīju. Nu esmu ticis galā un varu dalīties iespaidos.

“Pret gadu paisumu” tiešām ir turpinājumgrāmata, un atsevišķi nebūtu pārāk baudāma: nav ne kārtīga sākuma, ne kārtīgu beigu (jo vēl ir nobeigumgrāmata). Būtība ir ceļošana laikā un citāda vēsture: 1998. gada Nantaketas salu pie Masačūsetsas krastiem ar visiem iemītniekiem iemet bronzas laikmetā 1250 gadu priekš mūsu ēras un apraksta, kas ar šiem notiek. Turpinājumgrāmatā vairs nav aktuāla izdzīvošana pirmā ziemā, bet gan bronzas laikmeta pasaules kaŗš. Īpaša grāmatas vērtība ir tās reālisms: izņemot pasakainu pirmnotikumu, viss turpmākais pilnīgi ticams. Neticamākais: sieviešu iztēlošana vienādā fiziskā spēkā ar vīriešiem. Sengrieķu vēstures un kultūras zinātājiem papildvērtību sniegs kāda grāmatas varoņa nonākšana pie Agamemnona un ar to saistīti, reizēm viegli ironiski pavērsieni. Bija arī daži pārsteigumi. Pirmkārt, autora baltu sentiments, kas izpaužas Baltijas ekspedīcijā un tajā, ka jau grāmatas sākumā atsevišķu sižeta līniju sāk Pēteris Ģirēns (Peter Girenas), kuŗš 1995. gadā ieceļojis Amerikā no Rīgas. Otrkārt, vēl lielāks pārsteigums bija sastapt stachanoviešus.

Pēc izlasīšanas sajūsma nav tik liela, cik par sākumgrāmatu, tak pietiekama, lai jau būtu tai pašā Grāmatu depozitārijā pasūtinājis nobeigumgrāmatu “Mūžības okeanos”.

140 vārdu: Rensoma Rigsa “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”


Izlēmu apskatīties, kas tā par grāmatu, ko deviņgadnieks izlūdzās “Zvaigznes” grāmatnīcā un tik aizrautīgi lasa. Sākums bija gana saistošs, ka turpināju. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Īsumā — “Peregrīnes nams” ir šausmu stāsts. Galvenam varonim gadu piecpadsmit, taču izskatās, ka domāts mazliet jaunākiem lasītājiem. Tomēr vecākiem par deviņiem gadiem. Tiesa, manējam šai ziņā gana stipri nervi, un nav nedz sliktu sapņu, nedz baiļu no kā radies. Īpaša “Peregrīnes nama” iezīme ir fotoattēli: daudz it kā senu fotografiju tādā noskaņā, kā uz vāka, kuŗas sasaistītas ar sižetu. Pieteikts, ka šis esot pirmais autora romāns, un tam nav atrisinājuma. Tas mudināja domāt, ja romānam būtu pietiekami panākumi, autors varētu cept turpinājumu. Pēc izlasīšanas apskatījos — tiešām, “Peregrīnes namam” ir divi turpinājumi. Redzēs, vai deviņgadnieks tos gribēs lasīt. Bet tad lai labāk ņem bibliotēkā. Un, ja tā, redzēs, vai es tos gribēšu lasīt.

%d bloggers like this: