140 vārdu: Rensoma Rigsa “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”


Izlēmu apskatīties, kas tā par grāmatu, ko deviņgadnieks izlūdzās “Zvaigznes” grāmatnīcā un tik aizrautīgi lasa. Sākums bija gana saistošs, ka turpināju. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Īsumā — “Peregrīnes nams” ir šausmu stāsts. Galvenam varonim gadu piecpadsmit, taču izskatās, ka domāts mazliet jaunākiem lasītājiem. Tomēr vecākiem par deviņiem gadiem. Tiesa, manējam šai ziņā gana stipri nervi, un nav nedz sliktu sapņu, nedz baiļu no kā radies. Īpaša “Peregrīnes nama” iezīme ir fotoattēli: daudz it kā senu fotografiju tādā noskaņā, kā uz vāka, kuŗas sasaistītas ar sižetu. Pieteikts, ka šis esot pirmais autora romāns, un tam nav atrisinājuma. Tas mudināja domāt, ja romānam būtu pietiekami panākumi, autors varētu cept turpinājumu. Pēc izlasīšanas apskatījos — tiešām, “Peregrīnes namam” ir divi turpinājumi. Redzēs, vai deviņgadnieks tos gribēs lasīt. Bet tad lai labāk ņem bibliotēkā. Un, ja tā, redzēs, vai es tos gribēšu lasīt.

Advertisements

Maikla Kraitona “Pūķa zobi”


Ko jūs domātu, ja kādam rakstniekam iznāktu romāns pēc nāves? Un, ja deviņi gadi pēc nāves? Un, ja trešais pēcnāves romāns? Maiklam Kraitonam noticis tieši tā. Tā kā esmu iecienījis viņa grāmatas, izlēmu pirkt, ja būtu par saprātīgu cenu, teiksim, zem desmit eirām, kaut, protams, māca vieglas šaubas, cik lielā mērā tas tiešām ir Kraitona darbs.

Gadījās Briselē mazliet brīva laika, aizšāvos īsam riksim pa grāmatnīcām. Apmeklēju arī “Standartu”, kas izskatās pēc galvenās nīderlandiešu grāmatnīcas Briselē; visu cieņu par vēsturiskās Briseles pamattautas apgaismības nešanu franču un trešās pasaules kolonizācijas apstākļos. Angļu grāmatu stūrītī negaidīti ieraudzīju “Pūķa zobus”. Apskatījos cenu: 9,95€. Ha, pieci eirocenti lētāk par iedomāto robežu. Nopirku. Lidojumā atpakaļ pusi izlasīju. Nākamā vakarā otru pusi. Nu varu dalīties iespaidos.

Grāmatas būtību var izteikt pavisam vienkārši: tā ir par Amerikas Mežonīgajiem Rietumiem. Piedzīvojumi bez dziļākas morāles, taču ar visu, kā klājas: mežonīga daba, mežonīgi indiāņi, mežonīgi bandīti, mežonīgi zeltrači. Un kā parasti Kraitonam noslēgumā desmitiem vēŗu, kas izmantotas grāmatas tapšanā.

Lasīdams viegli apsvēru, vai tiks paskaidrots, kā deviņi gadi pēc nāves var iznākt trešais pēcnāves romāns. Sagaidīju: beigās ir piektās Kraitona sievas Šerijas pēcvārds, ka Maikls nepārtraukti gatavojis ne tikai nākamo projektu, bet vairākus projektus un ka “Pūķa zobi” sākti 1974. gadā. Ticu. Un lieku plauktā pie citiem Kraitona darbiem.

Entonija Dora “Mums neredzamā gaisma”


Deviņgadnieks nez kāpēc paņēma bibliotēkā Entonija Dora “Mums neredzamo gaismu”. Varbūt tāpēc, ka par 2. pasaules kaŗu, varbūt tāpēc, ka par bērniem. Un pēc neilga laika vecāki varēja viņu sveikt par pirmo izlasīto romānu. Es lasīt negrasījos, grāmatu paņēma sieva, izlasīja un silti ieteica man. Piedāvājums bija neatvairāms. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Jā, ir par 2. pasaules kaŗu un bērniem tajā. Bet vispār skumjš, saviļņojošs stāsts par cilvēcību. Autora un tulkotājas Māŗas Poļakovas kopdarbs teicams arī valodas, īsu nodaļu un spraigas darbības ziņā. Varēja vien vairāk īpašvārdu latviski tulkot. Aizrauj: biju iecerējis tās 543 lappuses izlasīt 5…6 dienās, tak pa Darba svētku brīvdienām izrāvu trīs diennaktīs. Tagad apskatījos datorā, un šķiet, ka būtu bijis vēl labāk, ja lasot sekotu līdzi ieliņām gūgles kartēs.

Lielākais trūkums: plakātiska 2. pasaules kaŗa attēlošana, kas nereti sastopama rietumeiropiešu un amerikāņu darbos. Iznākumā ir gan atsevišķas faktu kļūdas (Senmalo nebija pēdējais vācu atbalsta punkts Bretaņā, vācieši Austrumu frontē 1942. gada februārī—martā jaunus naftas laukus neieņēma, pie Kijivas 1944. gada augustā nedarbojās zonderkomandas), gan lasītāja vedināšana maldos, it kā patriotisms būtu nācionālsociālisma pirmā pakāpe un austrumos pret vāciešiem būtu kaŗojis labais tēvocis Džo.

Paldies sievai, ka ieteica, visu cieņu deviņgadniekam, ka izlasīja, jānes atpakaļ uz bibliotēku. Bija vērts.

Stīvena Stērlinga “Sala laika jūŗā”


Ķīpsalas grāmatu izstādes grāmatu maiņas punktā pamanīju Stīvena Stērlinga “Salu laika jūŗā” un paņēmu, jo biju internetos pa ausu, tas ir, acu galam lasījis, ka esot visai slavena laika ceļošanas un citādas vēstures grāmata: Nantaketas salu pie Ziemeļamerikas krastiem ar visiem iemītniekiem iemet dziļā pagātnē un apraksta, kas ar šiem notiek. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Iepriekšēji priekšstati nevīla par sižetu. Tā arī bija — 1998. gada Nantaketu (grāmatas sarakstīšanas laiks) iemet 1250. gadā priekš mūsu ēras, bronzas laikmetā. Un sākas cīņa par izdzīvošanu. Labākai cīņas mēroga un asuma izpratnei: platības un iedzīvotāju skaita ziņā tas būtu, it kā aizvēsturē iemestu Ropažu vai Priekuļu novadu. Biju pārsteigts, ka var tik labi, teicami, izcili uzrakstīt — izņemot pasakaino pirmnotikumu, turpmākais pilnīgi ticams, vismaz tādam nevēsturniekam kā man. Vienīgais zemas varbūtības izņēmums: par salinieku armijas vadoni kļūst melna lesbiete ar izcilām profesionālām un personiskām īpašībām. Mazliet biju pārsteigts, ka jau visai drīz grāmatas varoņiem savajagas leišu valodas. Bija interesanti lasīt, kā ar nepieciešamību izdzīvot saduŗas feminisms, nēģeŗi un rasu attiecības, sociālisms un brīvs tirgus, pieminēti pat musulmaņi. Vairākās vietās autoram izdevusies likteņa ironija, piemēram, jau minētā nēģeriete kaujā piesauc Rorksdriftas kauju, kur 1879. gadā pusotrs simts britu uzveica trīsarpus tūkstošu zulu uzbrukumu. Vai tas, ka savam laikmetam samērā miermīlīgi mēness dievietes pielūdzēji izdomā sev zaļu karogu ar sudraba pusmēnesi.

Lieliska grāmata! Neizprotu, kāpēc nav latviski. Āķis lūpā, un tagad meklēšu turpinājumu “Pret gadu paisumu”.

Nantaketas salas vieta iezīmēta ar sarkanu apli

Daugavgrīvas un Bolderājas (arī Vakarbuļļu, Rītabuļļu un Bolderājas—Priedaines kāpu) ceļvedis


Jau rakstīju par Aivara Jakoviča Rīgas piejūŗas ceļveža labā Daugavas krasta daļu (Mangaļsala—Vecāķi—Vecmīlgrāvis—Trīsciems). Nu esmu izlasījis kreisā krasta daļu un varu dalīties iespaidos.

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Kas konkrēti aptverts, var izlasīt virsrakstā, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī meži, osta un pludmale. Ceļveža nodaļas atbilst rajoniem. Vispirms smalki aprakstītas visas kaut cik cienīgās Vakara un Rīta Buļļu sētas un apkārtējie meži. Tad Daugavgrīva, īpašu uzmanību pievēršot cietoksnim. Tad Bolderāja, ieskaitot kāpu grēdu uz Priedaini un tās pakājes sētas Spilves pļavās. Nobeigumā ievietoti autora ieteikti ceļojumu maršruti, ievērojamāko koku tabula (ar koordinātēm), piejūŗas biotopu apraksts un rajonu kartes ar ievērības cienīgiem objektiem. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu — gan dokumentos atrodamu, gan teicēju teiktu, gan autora izdomātu.

Trūkumi ir divi. Mazākais: manai redaktora acij pārāk biežas pārrakstīšanās un faktu kļūdas. Piemēram, 1927. gadā cilvēks nevarēja piedzimt Dobeles rajonā (53. lpp.), Libija 1974. gadā nebija džamāhīrija (127. lpp.), 1986. gadā izdegušu baznīcu nevarēja atjaunot 1973. gadā (172. lpp.), Ņūkāslas pilsētu var mierīgi rakstīt latviski (175. lpp.), sajaukta Lielā un Lielupes iela (250. lpp.), pēcleduslaikmets nav halocēns (277. lpp.), Bolderājas apskates objektu uzskaitījums nesakrīt ar to numuriem kartē (283.—284. lpp.).

Lielākais trūkums — padomju režīma un krievu pasaules slavināšana. Piemēram:

  • it kā zvejnieki paši no sevis 1947. gadā dibinājuši kolchozu (44. lpp.);
  • tāpat Auzarāju māju iemītnieki 1944. gada augustā it kā paši no sevis atstāj dzimteni, dabūjuši labāku darbu Vācijā (gluži kā mūsdienās, vai ne; 207.—208. lpp.);
  • aizgrābts tēlojums par krievu rakstnieka Valentīna Pikuļa vasarēšanu Rītabuļļos (92.—93. lpp.; pēc Sergeja Dovlatova ziņām, Pikulim 1962. gadā piešķīra dzīvokli Rīgā okupantu “ģenerāļu” namā par rakstnieka un disidenta Kirila Uspenska gānīšanu tiesā);
  • Daugavgrīvas dzīvojamā rajona aprakstā (158. lpp.) nav nekā par latviešu padzīšanu no Daugavgrīvas un katastrofālu tās pārkrievošanu no 87,7% latviešu īpatsvara 1935. gadā un 88,3% 1943. gadā līdz 7,5% (!) latviešu 1989. gadā. Arī šobrīd ar 22,6% latviešu pēc tautības un 16,3% pēc mājas valodas (2011. gada tautskaites dati), “Saskaņas” 68,6% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās un 79,0% 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās Daugavgrīva ir vissmagāk pārkrievotais Rīgas rajons, bet par to ceļvedī ne vārda;
  • par Bolderāju kautri bilsts “palielinoties mazākumtautību iedzīvotāju skaitam” (186. lpp.), it kā tas notiktu pats no sevis, it kā tie nebūtu kolonisti, it kā runa būtu par pāris simtiem, nevis kolonizāciju no 79,6% latviešu 1935. gadā un 81,2% 1943. gadā līdz 22,9% 1989. gadā un 30,0% pēc tautības un 23,5% pēc valodas 2011. gadā;
  • nekritiski pārrakstīti krievu okupācijas laika izdevumi — gan, piemēram, par kolchoziem (44. lpp.), gan nelegālām Latvijas laika komūnistu spiestuvēm (186. lpp.).

Jā, par okupāciju. Autors jūtami vairās šī vārda. Pāris vietās ievēroju minētu obligātā komplektā ar vācu okupāciju (48., 51. lpp.; varbūt ir vēl kur), tak citādi tā saukta par “padomju varas nodibināšanos Latvijā” (it kā pati no sevis; 39. lpp.), “polītiskās varas maiņu” (it kā vēlēšanās vienu valdīšanu nomainītu cita; 183. lpp.), “pēc Otrā pasaules kaŗa” (186. lpp.).

Mangaļsalas—Vecāķu—Vecmīlgrāvja—Trīsciema ceļvedis


Biju pamanījis, ka izdots divdaļīgs (atbilstīgi Daugavas krastiem) Aivara Jakoviča ceļvedis par Rīgas piejūŗu, tak šķita pārāk dārgs, tāpēc nepirku. Beidzot šogad Ķīpsalas grāmatu izstādē tomēr iztērējos 2·4,92 Ls. Apņēmos izlasīt tā, lai vēl šogad var apbraukāt ar riteni. Sāku ar 2. daļu, jo tur par labo krastu, ko apmeklēju biežāk. Nu esmu 2. daļu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Daugavas atteka Rinna iezīmēta ar zilu

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Šim ceļvedim tas būtu Mangaļsala, Vecāķi, Vecdaugava, Vecmīlgrāvis un Trīsciems, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī pļavas un meži. Uzzināt var visu ko, piemēram, ka Rīnūžus pareizāk saukt par Rinnužiem, jo nosaukums cēlies no kādreizējās Daugavas attekas Rinnas (skatīt kartes fragmentu, kur Rinna iezīmēta ar zilu). Vai arī, ka Rīgas piejūŗa ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā sastopama jūŗmalas armērija. Un, protams, ievērojamas ēkas, koki utml. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu, ko autors smēlies lielākoties atmodas laika teicēju vākumā.

Lielākais ceļveža trūkums ir padomju režīma slavināšana. Tam redzu divus izskaidrojumus. Pirmkārt, sadarbonība (kolaborācija) pēc principa: “Kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.” Rīgā pie varas “Saskaņa”, un naudu grāmatas izdošanai devusi pašvaldības SIA “Rīgas meži”. Otrkārt, varbūt autora paša ideoloģija, kas ieskanas arī cilvēcības pretstatījumā uzņēmībai un turībai: “Lai gan Auziņš bija cilvēcīgs krodzinieks, viņš tomēr šajā laikā kļuva bagāts.” (204. lpp.)

Vienādi vai otrādi, jūtama vairīšanās okupācijas vārda, tā vietā izmantojot “padomju laiks”, “pēc Otrā pasaules kara”, “pēckara gadi”, “pēc LPSR pasludināšanas”, “Latvija un citas padomju republikas”. Tāpat apdziedāti kolchoza dzīves prieki (47.—48. lpp.) un okupācijas armijas pionieŗu nometnes (102. lpp.), par pilnu atstāstīts oficiālais stachanoviešu kustības skaidrojums (94. lpp.), kolonizācija un pārkrievošana pielīdzināta attīstībai un augšupejai (148. lpp.), Vilis Lācis par iekšlietu ministru 1940. gadā iecelts, jo esot bijis tautā populāra persona, un Otrā pasaules kaŗa laikā viņš uzturējies Maskavā (165. lpp.). Pēc tam vairs nepārsteidz, ka par svaigo Krievijas “Uralchim” minerālmēslu termināli Kundziņsalā autoram, kuŗš ceļveža rakstīšanas laikā bija Vides aizsardzības kluba biedrs, ir vien cildinoši vārdi — tā kupoli piešķiŗot savdabīgu ainavisku akcentu līdzenajai salai (261. lpp.).

Attiecībā uz Vecmīlgrāvja kolonizāciju un pārkrievošanu no 93,5% latviešu 1935. gadā un 92,1% 1943. gadā līdz 29,2% 1989. gadā autors vien kautri izsakās (177. lpp.):

Daudzo rūpniecības uzņēmumu strādniekiem un administratīvajam personālam vajadzēja dzīvokļus. .. Jauna arhitektūra radīja jaunu vidi, jaunu domāšanu un jaunu saskarsmes kultūru. Tradicionālais dzīvesveids aizlūza.

It kā tie būtu latvieši, kas sabrauca. It kā vainīga arķitektūra. Nē, LNNK dibinātājs Aivars Jakovičs 1988. gadā bija drosmīgāks teikt patiesību nekā “Saskaņas” maizi ēdošais Aivars Jakovičs mūsdienās.

Lieku plauktā pie pārējiem ceļvežiem, lai izvilktu, kad būs vaļa tajā aprakstīto apbraukāt.

140 vārdu: “Eiropas dīvainā nāve”


Izlasīju internetos, ka latviski izdota Duglasa Marija “Eiropas dīvainā nāve”. Aizgāju uz apgādu un par 5,90 Ls nopirku. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lasīt bija grūti. Jo lasāmais nav dzīvespriecīgs. Otrkārt, jo nebija jaunatklāsmes, kas dzen lasīt nākamo un nākamo lappusi: vairums lasītā zināms, iepazīts vai pārdzīvots pēdējos gados. Mazliet traucēja tulkošanas kļūdas, visbiežāk neangļu vārdu atveidošanā latviski.

“Eiropas dīvainā nāve” ir svaigs, 2017. gadā sarakstīts stāsts par Rietumeiropas pašnāvību, iepludinot savās zemēs trešās pasaules imigrantus:

  • imigrācijas vēsture kopš 2. pasaules kaŗa beigām;
  • velkamistu argumenti (ko nodrāzti atkārto arī Latvijā) un to atspēkojums;
  • pašnāvības cēlonis — galīgs garīgs valdošā līberālisma tukšums;
  • nākotne, kam analizēti divi scēnāriji — “Kā tas varēja būt” un “Bet notiks tā”.

Iesaku grāmatu ikvienam, kam interesē Eiropas sabiedriski polītiskā un dēmografiskā attīstība un tas, kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni. Jo labāk rūgta patiesība, nekā saldi meli.

%d bloggers like this: