Vēlētāju aktīvitāte ārzemēs

Kā jau teicu rakstā par vēlētāju aktīvitāti, ārzemes ir atsevišķa opera, un par tām rakstu atsevišķi. Attīstība kopš neatkarības atjaunošanas bijusi tāda (nobalsojušo vēlētāju skaits kreisā skalā, aktīvitāte labajā, nav zināms balsstiesīgo skaits 1993. gadā):

Vispirms vecās trimdas dilšana, tad līdz ar robežu atvēršanu vēlētāju skaits auga, bet aktīvitāte kritās. Tas viegli izskaidrojams: pilsoņi pārceļas uz dzīvi ārzemēs un pakāpeniski zaudē saikni un interesi par Latvijā notiekošo, bet ne pilsonību.

Šogad, ja tendence būtu turpinājusies, būtu ap 34 tk vēlētāju, tomēr skaits krities. Kāpēc? Galvenais cēlonis: divreiz mazāk vēlēšanu iecirkņu ārpus diplomātiskām un konsulārām pārstāvniecībām, salīdzinot ar 2018. gadu (~80 → ~40; pārstāvniecībās palika aptuveni tikpat, cik bija: ~40). Kāpēc mazāk? Jo kopš 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanām ārzemju iecirkņiem ārpus pārstāvniecībām ieviests pašapkalpošanās princips: gribi iecirkni savā pilsētā, atrodi telpas, darbiniekus, daļēji — aprīkojumu, visu sarunā un nodomu nopietnību apliecini, savācot 36 vēlētāju parakstus par iecirkņa izveidošanu (skatīt vēlēšanu komisiju likuma 1. panta piekto daļu). Iznākumā ne visur vēlme pēc sava iecirkņa bijusi stiprāka par vajadzību pašiem par to parūpēties. Pie tam vēlētāju skaits mazliet sarucis arī tajos ārzemju iecirkņos, kas bija un saglabājās: ja esmu pareizi saskaitījis, no 21250 2018. gadā līdz 20368 šogad. Iznākumā — visu laiku zemākā aktīvitāte, tikai 16%.

Un patiesā aktīvitāte vēl zemāka. Jo 16% (un iepriekšējo vēlēšanu aktīvitāte) lēsti no oficiālā balsstiesīgo skaita. Bet liela daļa izbraucēju neziņo par pārcelšanos uz ārzemēm. Fizisko personu reģistrā (šo avotu izmanto arī vēlēšanās) gada vidū bija 2062,6 tk Latvijas iedzīvotāju, bet, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā dzīvoja 1896,1 tk. Starpība 166,5 tk, pamatā neuzskaitīti izbraukušie no Latvijas. Protams, ne visi pilsoņi un balsstiesīgā vecumā, tomēr secināms, ka patiesā aktīvitāte ārzemēs šogad bija 9…10%.

Oficiālā un patiesā balsstiesīgo skaita nesakritības dēļ vietām aktīvitāte pārsniedz 100%. Piemēram, Gērnsijā (sala Lamanša jūŗas šaurumā, tuvāk Francijas krastam, tomēr pieder britiem) šogad oficiāli reģistrēti 74 balsstiesīgie, bet nobalsoja 254, tātad 343%. 2018. gadā procenti bija vēl lielāki: 76 balsstiesīgie, 315 vēlētāji jeb 414%.

Ārzemju operā atsevišķa ārija ir pasta balsošana. Līdz ar tiešsaistes vēlētāju reģistra ieviešanu tā kļuvusi vieglāka, jo vairs nevajag atnest vai sūtīt pasi uz vēstniecību, kurā organizē pasta balsošanu, lai iespiestu pasē spiedogu par dalību vēlēšanās. Iznākumā pieteikušos skaits balsot pa pastu palēcās no 433 2018. gadā līdz 3368 šogad. Daļa no tiem tomēr nobalsoja klātienes iecirknī, daļa neatsūtīja balsi līdz balsu skaitīšanas sākumam, daļa vēl ko, tāpēc derīgu vēlēšanu aplokšņu 2218.

Tomēr esmu piesardzīgs pret pasta balsošanu. Tā, salīdzinot ar citiem balsošanas veidiem, ir nedrošāka. Pirmkārt, kā ikvienā neklātienes balsošanā (arī interneta balsošanā) nevar pārliecināties, vai cilvēks balso pats un brīvi, bez naža pie ribām vai ģimenes locekļa blakus. Otrkārt, balsošanas sekmes atkarīgas no tāda neietekmējama un reizēm neparedzama apstākļa kā ārzemju pasta iestāžu un to darbinieku rīcība. Tāpēc pasta balsošanas izplatība ir polītisks lēmums, likumdevējiem izsveŗot drošības riskus un ērtības. Ievērojot šos apstākļus, senāku un šīgada pieredzi, es teiktu un ieteiktu pasta balsošanā pāriet uz pašapkalpošanās portālu vai latvija.lv e-pakalpojumu: cilvēks pats pieslēdzas, izdrukā balsošanas materiālus, nobalso un nosūta balsi, uz kurieni izvēlējies. Tas uzlabotu balsošanas ātrumu, drošību un ērtību, bet ar savu cenu — portāla (e-pakalpojuma) izmaksām. Manuprāt, tomēr būtu vērts.