2022. gada riteņbraukšanas sezona — 3000 km

Daugavas ielejas nogāze Hermaņa ielā pie Uzvaras parka. Mīlīgas, bet paplukušas miera laiku mājas tagad kļūst viens no lepnākiem dzīvojamiem rajoniem.

Vakar aizminos līdz 3000 km šosezon. 2000 km bija maija beigās. Kas par lietu, ka vislabākā riteņbraukšanas laikā tūkstotim vajadzējis trīs mēnešus? Jo braukšana ilgāku laiku apstājās pie 2323 km — nogāzos ar riteni. Aplūkojot pēc tam ķiverē iepriekš neredzētu plaisu, jutos dziļi pateicīgs, ka tādas plaisas nav galvā. Valkājiet ķiveri, mīlīši! Pietiek vienreiz mūžā noderēt, lai atmaksātos visi izdevumi ķiveŗu ķiverēm.

Kad saņēmu riteni atpakaļ no servisa, saņēmu arī dūšu uzsēsties. Pirmais brauciens bija piecas minūtes apkārt kvartālam. Braukt varēja, pānisku baiļu nebija, nevēlēšanās otrreiz nogāzties radīja vēlēšanos braukt piesardzīgāk un vairāk pa ietvi. Bet sēžamvieta pagalam jutīgi juta visus nelīdzenumus — un ietves parasti ir nelīdzenākas nekā brauktuves. Tāpēc, tuvojoties redzamam jūtamākam nelīdzenumam, izmantoju kājas par amortizētājiem, lai mazinātu triecienu pa dibenu.

Nākamā braucienā devos jau uz Mežciemu. Divējā nolūkā. Pirmkārt, aplūkot, kā tuvumā izskatās Gaiļezera slimnīcas sētas puse, uz ko biju lūkojies no augšējā stāva. Otrkārt, izmēģināt, kā ir braukt pa granti un meža takām. Izmēģināju, un šķita, ka sēžamvieta pierod. Un viss mežs aiz slimnīcas smaržoja pēc avenēm. Atļāvos uzsparot līdz 35 km/h no Biķeru baznīcas kalniņa un cauri Biķernieku mežam un beigās biju nobraucis 15 km.

Ar to maisam bija gals vaļā. Līdz 64 km gaŗam un gandrīz 3 h ilgam vakarriksim, līdz 220 km nedēļā un 3000 km 30. augustā.