Gadās, cilvēki dara slikta. Lai atbilstīgi reaģētu, labāk galā tiktu un novērstu ļaunuma nākotnē, jāsaprot, kāpēc tas tā. Ja cilvēks izdarījis kā slikta, viņš bijis vai nu muļķis, vai maita. Pirmie nejēdz laba, otri riebj gribīgi un tīši. Pirmie ar labākiem nodomiem sniedz lāča pakalpojumus; kas no otriem gaidāms, tu zini — un tas parasti nav nekas labs. Ieskatoties muļķus un maitas var pamanīt visur kur. Pats dažreiz esmu bijis muļķis. Ja kāds dzīvo Latvijā, taču neprot latviešu valodas, tad vai nu vienīgo rievu smadzenēs iespiedusi okupācijas armijas nāģene, vai tam ij prātā nenāk to suņu valodu mācīties sensenā mātuškas zemē. Kuŗi mazāk kaitīgi — muļķi vai maitas? Kā kad. Muļķim var izskaidrot viņa aplamību, ar maitām jācīnās. Un svarīgi atšķirt. Gribēsi muļķi sakaut, atsvešināsi un sev jauna ienaidnieka iztaisīsi. Sāksi maitu pārliecināt, izšķiedīsi laika sev un dāvāsi laika viņam jaunām ļaundarībām.
Jaunākās atsauksmes
Anonīms ziņā 140 vārdu: vai Rīgā jebkur ir… Anonīms ziņā Sīrija grāvja atliekas Te… Anonīms ziņā 140 vārdu: vai Rīgā jebkur ir… Anonīms ziņā Gaŗākās Rīgas ielas Anonīms ziņā Parakstu vākšanas iznākumi pre… Anonīms ziņā 140 vārdu: kāpēc Biķernieku me… Anonīms ziņā 140 vārdu: kā izskatījās Lielv… Ritvars ziņā Augstākā un zemākā vieta … Anonīms ziņā Augstākā un zemākā vieta … Anonīms ziņā Augstākā un zemākā vieta … Ritvars ziņā Augstākā un zemākā vieta … Anonīms ziņā Augstākā un zemākā vieta … Anonīms ziņā Tukšā un pilnā Latvija Anonīms ziņā Derīgie izrakteņi Latvijā Jānis ziņā Karogs
Mans zelts ir mana tauta 
ceturtdien, 12.11.2015. 11.25
Pareizāk gan būtu apspriest saturu, kam pamatā piekrītu, tomēr es šoreiz par formu, t.i., valodu. Saprotu, ka vēlaties atjaunot latviešu valodā pilnīgi vai daļēji zudušos objekta ģenitīvus, tomēr vai nebūs par daudz un otrā grāvī iekšā? Kaut arī tādos salikumos kā “darīt slikta”, “novērst ļaunuma”, “izšķiest laika”, dalāmajam ģenitīvam var atrast pamatojumu, tomēr piemēru tādam lietojumam neatrodu pat senos rakstos. “Nejēgt laba”, “neprast valodas”, “dāvāt laika” ir vairāk pieņemami vai pat ieteicami. Toties “iztaisīt jauna ienaidnieka” – nu kā šajā gadījumā var pamatot objekta ģenitīva lietojumu? Varbūt varat paskaidrot?
ceturtdien, 12.11.2015. 20.29
Paldies par uzmanības pievēršanu. Jāatzīst, jūtos pagodināts, ka šais emuāros kāds pievēršas objekta ģenitīvam. Var var lūgt jūsu domas, cik plašs obj.ģen. lietojums vēl būtu piedienīgs?
piektdien, 13.11.2015. 12.11
Saskaņā ar J. Endzelīna “Latviešu valodas gramatiku”, ģenitīvs kā objekta locījums saglabājams blakus verbiem “ēst, dzert, ņemt, dot” un pie nozīmē radniecīgiem verbiem, kas parasti prasa akuzatīva, ja grib uzsvērt, ka darbība attiecas tikai uz kā daļu (“atnest kukuļa”, “smelt ūdeņa”, “pirkt puišu”, “palasīt ogu”, “dabūt mantas”). Līdzīgi lieto arī pie nozīmē radniecīgiem intransitīviem verbiem (“pielīst blusu”, “pielīt lietus”, “pieaugt puķu”, “piebirt sudrabiņa”); blakus tādiem verbiem var nostāties arī “pilns” (“piebirt pilns ziedu”). Nākamais gadījums – pie vairākiem noģiduma verbiem, līdztekus akuzatīvam un lokatīvam (“klausīt tēva”, “atminēties līgavas”, “lūkoties ganu”). Vēl ir t.s. mērķa ģenitīvs (“gribēt īsa laika”, “dzīties mantas”, “meklēt tevis”, “sagaidīt vakara”, “lūgties māmuliņas”, “brēkt siena”, “braukt ķieģeļu”, “prasīt akuzatīva”), līdztekus akuzatīvam un ģenitīvam ar prepozīciju “pēc”. Un pēdējais gadījums – noliegtos teikumos. Pie “nebūt” un “trūkt” subjekta ģenitīvs vēl arvien obligāts (“nav kumeliņa”, “trūkst maizes”), bet līdztekus akuzatīvam lietojams arī objekta ģenitīvs, turklāt arī pie infinitīva, kas atkarīgs no noliegta verba (“nenorāt brāļu”, “neņemt sievas”, “nemācēja kāju aut”, “nerādīt pirksta”).
Visos šajos gadījumos vienā vai citā nozīmē ir runa par dalāmo ģenitīvu. Pie “ēst, dzert, ņemt, dot” u.c. ģenitīvu lieto, ja darbība attiecas uz kāda veseluma daļu. Piemēram, gandrīz vienmēr būs nejēdzīgi teikt “apēst zirņa”, jo tas nozīmētu, ka no zirņa vēl tiek nokosta kāda apēdamā daļa. Tātad “apēst zirni” (bet noliegt var: “aizgāja, zirņa neapēdis”). Savukārt izteikumā “saēsties zirņu” dalāmais objekta ģenitīvs īsti vietā. Pie noģiduma verbiem objekta daļa ir (savā ziņā nepilnīgs) priekšstats, tēls, ar ko šajā gadījumā darbojamies; līdzīgi ar mērķa ģenitīviem, kas vēl tikai mūsu prātā. Noliegtos teikumos ģenitīvs laikam vismaz sākotnēji uzsvēris, ka darbība neskar pat niecīgu objekta daļu.
Tāpēc varu iztēloties, ka “darīt slikta”, “novērst ļaunuma”, “izšķiest laika” arī attiecas uz šo jēdzienu daļu, kaut arī neatrodu piemēru, kur tā būtu lietots. “Nejēgt laba”, “neprast valodas”, “dāvāt laika” ir attiecināmi uz iepriekš nosauktajiem gadījumiem. “Iztaisīt ienaidnieka” vēl varētu saprast tad, ja fantāzijā rada ienaidnieka tēlu, priekšstatu, bet ne tad, ja kādu tiešām padara par savu ienaidnieku.
Ja domājat, ka savos spriedumos maldos, labprāt uzklausīšu pamatojumu.