10 grāmatu, kas visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

2011.gada sākumā man beidzot apnika, kā Sviesta ciba vārās savā sulā, nīkst laukā un arvien vairāk techniski atpaliek, tāpēc pārvācos uz “WordPress”. Pārvācies ar mērenu interesi ievēroju sabiedrības atšķirības. Sviesta ciba, piemēram, ir visai hipsterīga un iedomīga. Bet “WordPress” atklāju parādību, kādas galīgi nav Cibā: lērums grāmatu emuāristu, kas, šķiet, to vien dara, kā lasa un izlasīto apraksta savos emuāros.

Septembŗa sākumā Grāmatu Spīgana palaida tautās:

doma ir pavisam vienkārša- katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.

Neviens gan man stafetes nenodeva, taču padarīšanas ievēroju un apdomāju, kāds gan būtu mans grāmatu desmits. Apdomāju — un izlēmu, ka pūcīte atnāca neaicināta. Izlasīšanas secībā.

1. Latvijas PSR mazā enciklopēdija.

Pirmā nopietnākā zināšanu krātuve, vēl priekš skolas. Aizraujoša rajonu iedalījuma maiņa izdošanas laikā (60.gados). Skaisti zīmējumi (lidvāvere u.c.). Interesantas kartes, kaut vai kvartāra nogulumu karte ar Baltijas jūŗas atkāpšanās gaitu. Neatņemams karšu apguves līdzeklis bija to saķēpāšana, piemēram, zīmējot Latvijai klāt Abreni. Tāpēc šai gadsimtā nopirku citu eksemplāru, kas nav ticis bērnu nagos. Ticis galā ar LPSR ME, ar nepacietību un prieku 80.gadu sākumā gaidīju Latvijas Padomju enciklopēdiju.

2. Sākumskolas beigās zināju, ka mani interesē mana dzimtā pilsēta, tās ģeografija un vēsture. Tāpēc Andŗa Caunes “Rīga zem Rīgas” bija vienkārši grāvējs!

It īpaši par pilsētas izbūvi un nocietinājumiem. Burtnīcās zīmēju iedomātas kartes, kur pēc tam tēloju, kā rodas, attīstās un aug kāda pilsēta. Klases audzinātājas skubināts, aizvedu klasi ekskursijā uz Vecrīgu. Jutos neērti, ka bija jāstāsta arī par Domu, ne tikai par mūŗiem, torņiem, grāvjiem, Rīdziņu utml.

Rīgas kartēs zīmēju tur krievu laikā nerādāmos, bet man zināmos dzelzceļa atzarus. It īpaši Bolderājas dzelzceļu, kuŗš bija attēlots senākos krievu laika izdevumos, bet vēlākos slēpts. Priecājos, kad 80.gadu otrā pusē sāka izdot maķenīt precīzākas kartes nekā iepriekš, kuŗās arī mans kvartāls bija attēlots. Uz Rīgas kartes pamatnes uztaisīju Rīgas “Monopola” spēli. Ar nepacietību gaidīju Rīgas enciklopaidijas iznākšanu. Priecājos, to ieguvis, taču guvu arī savu daļu riebuma, ieraudzījis, ka pārkrievošanas slēpšanas nolūkā enciklopaidijā apraksts par Rīgas tautību sastāvu ir pilnīgi murgains un neprecīzs. Studiju sākumā priecājos, ka 90.gadu sākuma krizes dēļ antīkvāriātos ir visādas labas grāmatas. Arī “Rīga kā Latvijas galvas pilsēta”, kas varbūt ir labākā grāmata, kāda jebkad par Rīgu izdota. Ar Niklāva Strunkes tipomontāžiem.

3. Jau minēju karšu apguvi, tās saķēpājot. Laikam neviens atlants, lai cik nopietns un cienīgs būtu, mājās nepalika neskarts. Kad gāju sagatavošanas klasē, mamma strādāja bibliotēkā un priekšpusdienās līdz iešanai uz skolu ņēma mani līdzi uz darbu. Tur ķēpāju divsējumu Afrikas enciklopaidijā koloniālo iekaŗojumu kartes. Vismaz tik prāta pietika, lai ķēpātu ar zīmuli, slepus no bibliotēkārēm un pēc tam saķēpāto izdzēstu. Bet manu ģeografijas mūsdienu zināšanu sintezi noteikusi Pītera Hageta “Ģeografija: mūsdienu zināšanu sinteze”, ko vidusskolas laikā nopirku antīkvāriātā.

80.gadu otrā pusē vispār labākās grāmatas bija tās, kas bija iztulkotas krieviski no angļu valodas. Atceros, dabūju reiz tādu lielisku grāmatu par Zemes aukstuma pasauli. Biju pārsteigts, ka tajā lasītājs biedēts ar globālo atdzišanu, kaut lasīšanas laikā jau biedēja ar globālo sasilšanu. Tikai daudz vēlāk sapratu, ka grāmatas oriģināls iznācis 70.gadu pirmā pusē, kad modē bija atdzišana. Bet ar ko Hagets tik labs? Ar matēmatiskām metodēm ģeografijā.

4. Tāpat vidusskolā, konkrēti, priekšpēdējā klasē “Karogs” divos numuros iespieda Brastiņu Ernesta “Latviskās Latvijas labad”.

Biju nācionālists arī priekš tam, no 15 gadu vecuma (paldies Gintam Kiršteinam, kuŗš, paralēlklasē būdams, ievilka mani LNNK), bet Brastiņš palīdzēja sakārtot pasaules skatījumu. Tā bija arī mana iepazīšanās ar dievturību. Dievturis neesmu kļuvis tikai tāpēc, ka esmu bezdievis, kuŗam vajag nevis ticību lietām, bet pamatojumu un pierādījumus.

5. Kad biju pirmā studiju gadā, tēvs, būdams Augstākās padomes deputāts, iesaistījās spriešanā par Saeimas vēlēšanu kārtību. Arī es pievērsos. Un trakoti aizrāva! (Atskatoties intereses priekšvēstnešus par vēlēšanām gan varu saskatīt jau pamatskolā.) Vēlēšanu sistēmu teoriju varēja visur kur izlasīt, bet dzīviem piemēriem un pārbaudei bija jāizmanto Latvijas laika vēlēšanu iznākumi. Laime, ka 90.gadu sākuma krizes dēļ antīkvāriātos bija visādas labas grāmatas, un man izdevās nopirkt oficiālos Satversmes sapulces un visu Saeimu vēlēšanu iznākumu krājumus. Paraugam lieku pēdējās vēlēšanas, jo tajās Latvija polītiskā attīstībā bija nonākusi vistālāk.

Vēlēšanu krājumi palīdzēja labāk izprast ne tikai vēlēšanu sistēmas, bet arī Latvijas laika polītisko vēsturi un partiju iekārtu. Secināju, ka man tuvākā ir Arveda Berga Nācionālā apvienība. Jāatzīst, esmu visai gandarīts, ka mana partija sevi nosaukusi tieši par Nācionālo apvienību.

6. Bet ar to nebija gana. Otrā studiju gadā Akadēmiskajā bibliotēkā uzraku Reina Tāgeperas un Metjū Šugarta “Vietas un balsis”.

Sēdēju bibliotēkā, rokas zem dibena palicis (jo 90.gadu sākuma krizē apkure bija vāja, bet šķirbas krievu laika logos — lielas) un būros cauri. “Vietas un balsis” ir kas izcils: tā savelk vienotā sistēmā vēlēšanu un polītikas sistēmas rādītājus mērāmos vienādojumos. Ja jāizvēlas minēt viena svarīgākā mācība, tad tā ir tāda, ka vissvarīgākais vēlēšanu sistēmas rādītājs ir deputātu skaits apgabalā (Latvijā 100/5=20) un ka nav šķirtu mažoritāru un proporcionālu vēlēšanu, kā domāja mūsu Satversmes tēvi. Divmandātu apgabalos vēlēšanas būs maķenīt proporcionālākas nekā vienmandāta, trīsmandātu — maķenīt proporcionālākas nekā divmandātu utt.

Kad biju izbūries, sapratu, ka man šīs grāmatas vajag. 90.gadu vidū K.Barona ielā blakus “Dailes” ķinim bija ārzemju grāmatnīca. Tur par bargu naudu izdevās pasūtināt. Nu varēju burties tālāk siltākos mājas apstākļos un grūtākiem angļu vārdiem ar zīmuli pierakstīt klāt tulkojumu. Ar pilnu pārliecību pasludinu, ka “Vietas un balsis” ir vēlēšanu sistēmu bībele. Precīzāk, vecā derība, jo 2007.gadā izdota jaunā derība — Tāgeperas “Partiju lieluma paredzēšana”, kas vēlēšanu pētniecību attīsta tālāk (turklāt samērā vieglā valodā). Ja kādu interesē, kā vēlēšanu sistēmas darbojas un iespaido partiju sistēmu, “Partiju lieluma paredzēšana” ir īstais avots.

7. Jau pieminēju Arveda Berga Nācionālo apvienību. Tāpēc bija tikai dabīgi, ka 90.gadu nogalē nekavējos iegādāties Ulža Lasmaņa sarakstīto Arveda Berga biografiju četros sējumos (dažu pat ar autora ierakstu).

Grāmata, kur plaši citētas Saeimas stenogrammas un avīžraksti, lieliski atklāj, kā darbojās Latvijas laika parlaments, partijas un polītiķi (Kārlis Ulmanis, Marģers Skujenieks u.c.). Ceturtais sējums ir īpašs: Berga dienasgrāmata, ko viņš sāka rakstīt, uzzinājis par Ulmaņa apvērsumu, un kas seko līdzi Ulmaņlaikiem un Baigajam gadam.

8. Mārgaretas Tečeres “Dauningstrītas gadi”.

Gadsimtu mijā manas partijas jaunatnes nodaļa bija Eiropas Jauno konservātīvo dalīborganizācija. Tiku arī es uz EJK sarīkojumiem. Pirmais 1998.g. nogalē ietvēra kampaņošanas mācības, un tās man bija apskaidrības sprādziens, kā jākampaņo — ne bezpersoniski pērkot reklāmu, bet klātienē aci pret aci ar vēlētājiem. Vēl varu pateikties EJK par ieguldījumu mana pasaules uzskata veidošanā, it īpaši labējumā un eiroreālismā. Vadošais un virzošais spēks organizācijā bija britu konservātīvie, tāpēc gadījās apmeklēt arī Angliju, pirms tā kļuva iecienīta latviešu darba vieta. Londonā netālu no parlamenta ir lieliska polītikas grāmatnīca, kur nopirku “Dauningstrītas gadus”.

Tie ir Tečeres memuāri par premjerministres laiku. Lieliska grāmata, kas māca, kā apvienot noteiktu ideoloģiju un principus ar to īstenošanas iespējām. Vēl tagad nožēloju, ka neattapos iegūt autores autografa, kad tikos. Vēlāk — jau ar “Jāņa Rozes” palīdzību — iegādājos pārējās Tečeres grāmatas: “Ceļu pie varas” (memuāri par dzīvi līdz premjeres amata iegūšanai) un “Mākslu pārvaldīt valsti” (brīvās pasaules uzdevumi gadsimtu mijā).

9. “Bet daiļliterātūra?! Kur ir daiļliterātūra?!” dzirdu saucienus. Ziniet, šitajā 10 grāmatu padarīšanā mani maķenīt pārsteidz, ka citiem ir tikai daiļliterātūra (un vēl koeljuveidīgas grāmatas, kā būt labs cilvēks). Bet labi, lai tiek — jo ir. Augusta Deglava “Rīga”.

Izrāvu pēdējā vidusskolas klasē divās diennaktīs (-naktīs ir svarīga vārda daļa). Aizrāva trīs lietas: pirmkārt, Rīgas slavinājums, otrkārt, mīlestības sižets otrajā daļā, kas tai laikā man bija aktuāli, treškārt, nācionālisms, kas tik labi izteikts pirmās daļas beiguvārdos:

“Mēs neatkāpsimies… Mēs celsim jaunu latvju R ī g u …”

10. Desmito lieku ārpus lasīšanas secības, jo šo vietu dala divas grāmatas.

Mamma bija latviešu valodas un literātūras skolotāja. Tāpat klases audzinātāja Ingrīda Siliņšmite. Tāpat dzīvesbiedre ir filoloģe. Tāpēc patika pret rakstīto vārdu nav pārsteigums. Un, tā kā valoda ir tautas dzīvība (Kārlis Kundziņš), valodas kultūra ir tāda pati neatņemama tautiskuma daļa kā folklora vai polītikas nācionālisms. Tāpēc pieminu “Latviešu valodas kultūras jautājumus”, ko cītīgi studēju vidusskolā.

Protams, lasīti arī daudzi citi teicami valodniecības darbi. Tāpēc ŗ, tāpēc ch, tāpēc aistētika un polītika. Un, tāpat kā ir tīrs—tīrīt—tīrītājs, nevis tīrs—tirīt—tiritājs, ir arī natūra—natūrāls—natūrālizēt.

Otra grāmata ir Viktora Suvorova (īstā vārdā Vladimira Rezuna) “Ledlauzis”.

Rezuns ir krievu spiegs, kam izdevās izbēgt uz brīvo pasauli un kas sulīgā valodā raksta grāmatas par SPRS vēsturi. Visplašāk pazīstama viņa atziņa, ka 1941.g. Staļins gatavojās uzbrukt Hitleram un Hitlers tikai nedaudz apsteidza Staļinu. “Ledlauzis” pirmoreiz lasīts “Avota” fragmentos. Pēc tam latviski  parādījās “Akvārijs” un “M diena”. Un tad jau Suvorovu sāka drukāt “Diena”. Škiet esmu izlasījis visas viņa grāmatas — kā publicistiku, tā daiļdarbus. Laiku pa laikam Rezunu intervē par mūsdienu lietām, un es allaž apbrīnoju, cik trāpīgs ir viņa teiktais. Tiesa, tik konkrētu datumu kā par Ukrainu un Putinu es saukt neuzdrošinātos.

Nobeigumā nododu lāpu Vaŗa bungām, Lienei Cipulei un Koka mājai.