Kas bija skaidrs 1988.g. tautfrontiešiem, bet ne mūsdienu līberāļiem


Pusotrs gads kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā tomēr nav atskurbinājis visus latvju līberāļus saprast, cik svarīga tautiska apziņa, lai nenonāktu vēlreiz zem krievu zābaka, un atmest vai vismaz pieklusināt oikofobiju (grieķu ‘oikos’ — mājas; irracionālas bailes no savējā un savējiem). Lai pieminu Ivaru “Mums visiem patiesībā ir jātur īkšķis par Krievijas Federāciju” Ījabu, Klāvu Sedlenieku, kam augstāka latviešu dzimstība automātiski ir diskriminācija, vai Vilni Vēju, kuŗš iedomājas, ka krievam noteikti jābūt imperiālistam, atrod presē imperiālistam visa kā netīkama un kaunina latviešus, ka tie atļaujas kā tāda rakstīt.

Salīdzinājumam daži izvilkumi no Latvijas Tautas frontes 1.kongresa runām 1988.g. oktobrī. Tīši nelieku LNNK (Latvijas Nācionālās neatkarības kustība) runātājus, kuŗu runās varētu gaidīt nācionālisma.

Māris Sants:

Augstskolai jāprasa iespēja pašai noteikt savus mācību plānus — tādus, lai sagatavotu Latvijai un latviešu tautai vajadzīgos speciālistus. (Aplausi.) ..

Vēl ļoti svarīga prasība. Latvijas Valsts universitāte ir vienīgā universitāte latviešu tautai, tāpēc jebkuru specialitāti, katru priekšmetu, ieskaitot arī civilo aizsardzību, ja tāda vispār vajadzīga, ir jādod iespēja apgūt latviešu valodā. (Aplausi.) Tas nebūt netiek izpildīts, arī visos speciālajos priekšmetos ne. Krievu tautības studentiem ir daudz universitāšu, kurās var studēt krieviski, bet mums šī ir vienīgā ar latviešu valodu. (Aplausi.) Tāpēc latviešiem ir jādod prioritāte galvenajos universitātes pašnoteikšanās jautājumos.

Ivans Čiževskis:

Esmu dzimis Latvijā vēl pirms kara, bet nākas runāt krieviski, tāpēc ka pie mums ir tāda situācija. Atceros, pēc kara mūsu ciemā bija trīs skolas, bet nevienas latviešu, visas krievu. ..

Dārgie biedri, es uzskatu, ka dažādās Latvijas vietās noteikti jāuzstāda pieminekļi Kārlim Ulmanim. (Aplausi.) Kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija īsts latviešu tautas draugs. Kaut vai gadsimta sākumā, viņš jau tad cīnījās par neatkarību, par pilnīgu Latvijas patstāvību. Un par to pusgadu sēdēja Pleskavas cietumā. Vai pēc revolūcijas. Ja sociāldemokrāti cīnījās par to, lai Latvija atrastos Krievijas pakļautībā, tad Ulmanis cīnījās par pilnīgu Latvijas neatkarību. (Aplausi.) Atcerēsimies 1919. gadu, kad uz Rīgu devās Bermonts. Sociāldemokrāti aicināja it kā padoties, boikotēt pretošanos, bet Rīgā ieradās Ulmanis un organizēja pretsparu ienaidniekam. Un tas bija lielākais Latvijas uzplaukuma laiks.

Imants Kalniņš:

Par starpnacionālajām attiecībām. Te nav runa par starpnacionālām attiecībām, te ir runa par draudīgu asimilācijas procesu, kura ātrums ir kļuvis nekontrolējams. Runāt par to, cik nepieklājīgi viens otru ir apsaukuši latvietis un krievs, ir tas pats, kas spriest, vai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija vai nebija revolucionāra situācija. (Aplausi.)
Es neredzu dialoga iespēju starp cittautiešiem un latviešiem. Cittautiešiem problēma atrodas cilvēcisko attiecību līmenī, bet latviešiem — «būt vai nebūt» līmenī. Tātad runa ir par objektīviem draudiem latviešu nācijas eksistencei, nevis par to, cik iecietīgi mēs viens pret otru izturēsimies. Tātad runa ir par to, ka uz latviešu tautu iedarbojas aktīvi destabilizējoši faktori, kas draud ar tautas bojāeju.
Ko darīt?
Pirmkārt, nekavējoties un pilnīgi izbeigt migrāciju.
Otrkārt, ar likumu noteikt pieļaujamo citu tautību pārstāvju kopējo īpatsvaru Latvijas republikā. (Aplausi.) Nav pieļaujams tāds stāvoklis, kāds ir, piemēram, Rīgā, kur latvieši sastāda ne vairāk par 30% iedzīvotāju skaita. Tas rada tautai stresa stāvokli, kurā nav iespējama normāla harmoniska eksistence. Tas pats attiecas uz citām lielākajām Latvijas pilsētām.
Treškārt, valdībai ir jāizskaidro tiem cilvēkiem, kuri šeit atvilināti, ka tās politika ir bijusi aplama, jāatvainojas viņiem un jānodrošina visi apstākļi, lai viņi varētu atgriezties savās dzimtajās vietās. (Aplausi.) ..

Latvija ir zeme, kas pieder latviešu tautai, un tādēļ tikai pati tauta ir tiesīga noteikt parametrus, kas attiecas uz iedzīvotāju sastāva skaitliskajām attiecībām, īpaši tagad, kad tas ir tautas dzīvības un nāves jautājums. (Aplausi.) Tikai pati tauta ir tiesīga noteikt, kādā valodā tā savā zemē runās, kāda būs tās ekonomika un kādus cilvēkus tā izvēlēsies par saviem līderiem. (Aplausi.)
Jebkurš kompromiss šajos jautājumos ir nevis internacionālisma izpausme, bet agresija pret tautas pašnoteikšanās tiesībām. (Aplausi.)
Jā, nav taisnīgi vainot cilvēkus, kas uz Latviju braukuši, karjeristiskas ievirzes ierēdņu vilināti vai gluži vienkārši biezāku maizes kumosu un labākus dzīves apstākļus meklēdami. Bet ir taisnīgi prasīt, lai šie cilvēki necenstos apmierināt savas vajadzības uz tās zemes iedzīvotāju rēķina, uz kuru viņi ir atbraukuši.

Juris Freibergs:

Nekavējoties izlemt jautājumu par migrācijas tūlītēju un pilnīgu izbeigšanu. Jo arī Taurupē gatavojas ievest 600 cilvēku.

Jānis Porietis:

Taču stāvoklis ir vēl ļaunāks nekā tikko raksturojām, jo ļoti nelabvēlīgs ir tieši latviešu tautības iedzīvotāju pieaugums, to ilgākā laika posmā vērtējot.
Lūk, ko liecina sausi, bet savā būtībā traģiski statistiskie dati. Laikā no 1976. līdz 1986. gadam latviešu tautības iedzīvotāju skaits samazinājies par 9,6 tūkstošiem, bet citu tautību iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums kā starpība starp dzimušo un mirušo skaitu palielinājies par 67,8 tūkstošiem. Pat pagājušā gada labvēlīgākā situācija bija šāda; no 10,2 tūkstošiem dabiskā pieauguma tikai 2,2 tūkstoši cilvēku jeb apmēram tikai viena piektā daļa bija latviešu tautības. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka pēdējā laikā, tiekoties ar Rīgas, citu pilsētu un lauku rajonu darbaļaudīm, kā arī ar republikas propagandistiem, no kopskaitā vairāk nekā 100 rakstveidā izteiktajiem jautājumiem trīs ceturtdaļas bija par migrāciju. Bet klausītāja Rudzīte sava jautājuma nobeigumā bija pierakstījusi šādus rūgtus vārdus: «Aizputnieki pa jokam saka — mēs te esam latviešu rezervāts.» ..

Daļa iebraucēju tātad ir tādi, kuri vadās pēc principa — kur labi, tur tēvija. Šādi ļaudis bieži pat nenodarbojas ar sabiedrībai derīgu darbu. Manuprāt, šādus cilvēkus likumdošanas kārtībā vajadzētu nosūtīt atpakaļ uz tām vietām, kur viņi ir dzimuši un uzauguši, un tas nebūtu ne nedemokrātiski, ne nelikumīgi. (Aplausi.) ..

Mums ikvienam jāsaprot, ka mūsu republikas konkrētajos apstākļos tikai iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma radikāla apturēšana var palīdzēt visu sasāpējušo problēmu atrisināšanā, tai skaitā arī radikāli uzlabot starpnacionālās attiecības.
Tā tad arī ir viena no svarīgākajām jaunās Latvijas Tautas frontes aktīvas un pašaizliedzīgas darbības sfērām.

Harijs Liepiņš:

Jādara atbildīgi tie, kuri pastrādājuši kaitniecisku darbu, graujot daudzu nāciju pamatus, atvilinādami šurp tūkstošus, tā nelietīgi atviļot tiem dzimteni. Viņi ir atbildīgi par Krievijā, Baltkrievijā pamestajām auglīgas zemes joslām. Ieplūst masas, kas lielākoties ir tikai tūristi vissliktākajā nozīmē, kuru ne jau nu spožais intelekts posta mūsu zemi, posta mūsu kultūru. Galvenokārt degradējas mūsu sadzīves kultūra. Tā nemanāmi ieķirmējas arī mūsu ģimeņu kultūrā. Tas ir bīstami. Tikai šis process — un tikai šis — ir degradējis un iznīcinājis tautu draudzību. Mūsu apvāršņi kļūst arvien šaurāki. ..

Šī problēmu gūzma galvenokārt salīst vienā tvertnē — demogrāfijas jautājumā. Esmu bieži viesojies mūsu lauku rajonos, arī šovasar ļoti daudz. Nereti zemnieks šodien saka: «Par ko? Kam?» Jo uz iemīlētās zemes, uz koptajiem stiebriem kaitēkļu parazitē ļoti daudz.
Katrs labs saimnieks pirmām kārtām tur tīru savu nama priekšu, un, ja viņš durvju priekšā iestādījis dzīvības kociņu, viņam jātic, ka zarus neaplauzīs garāmgājējs.
Kuri no aplausiem vakar Mežaparkā bija visvienotākie? Kad runāja par migrācijas nekavējošu izbeigšanu. (Aplausi.) Līdz ironijai nonākušas tēmas par tautu draudzību, internacionālismu. Mums piešķīra mūsu valsts valodas statusu. Tas ir labi, kaut arī mēs aplaudējām ar aizlauztu pašcieņu. Tagad jāizstrādā dzelžains likums par tās aizstāvību, lai mēs to saglabātu uz visiem laikiem, lai man vairs nekad nebūtu jādzird par suņu un fašistu valodu. Lai manu valodu sargātu stingrs likums. (Aplausi.) Šo valodu, kuru viņi, droši vien aiz riebuma, nav atraduši par vajadzīgu iemācīties — bez šaubām, ne jau visi. Viņi ir atbraukuši Strādāt, nevis sauļoties mūsu Rīgas jūrmalā. Varbūt demontējot un pārceļot šos mums pašiem nevajadzīgos gigantus, mēs daudziem varam atdot viņu mājas. Pirms pirmā pasaules kara lielās Rīgas rūpnīcas demontēja dažās nedēļās. (Aplausi.)

Dainis Īvāns:

Mēs esam ļoti priecīgi, ka mūsu latviešu tautas izmisumu un latviešu tautas sāpes saprot arī citas Latvijas tautas, ka mēs šajā ziņā sajūtam ļoti lielu atsaucību no daudziem citu tautību pārstāvjiem, kas dzīvo Latvijā. Es esmu pateicīgs, ka šie citu tautu pārstāvji saprot: nākotnes garantija latviešu tautai nozīmē arī drošību un nākotnes garantiju visiem pārējiem, kas dzīvo Latvijā.

Oi, oi, pavisam nelīberālas domas tiem tautfrontiešiem! Kā pareizi norādījis b.Zeltīts, baiga neiecietība pret SPRS imigrantiem, rusofobija, buržuāzisks nācionālisms utt. Gatavās šausmas. Tad jau prātīgāk runājis latviešu mūsdienu līberālisma celmlauzis Oto Kārkliņš:

Mēs negribam nekādas nācionālas autonomijas, bet tikai territoriālu autonomiju; mēs neesam nācionālisti, mēs aizstāvam internācionālismu; mēs negribam latviešu Nācionālpadomi, mēs gribam tikai Latvijas Nācionālpadomi. Nedomājiet, ka mēs aizstāvēsim latviešus: mēs aizstāvēsim tikai savas šķiras intereses, lai te dzīvotu latvieši, krievi, ebreji vai samojedi! Latvijas īpatnības nenoteic vis tas, ka te dzīvo latvieši, viņai būtu savas īpatnības, lai te dzīvotu kādas tautas dzīvodamas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: