Viktora Suvorova “Spiegošanas pamati”


Ieraudzīju, ka Stacijas Andris uzrakstījis par jaunu, nedzirdētu Viktora Suvorova grāmatu. Izlasīju atsauksmi, sapratu, ka jāiegādājas. Aizbraucu uz Mūkusalas ielu un apgādā iegādājos par 6,40 Ls. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms par autoru. Viktors Suvorovs (īstā vārdā Vladimirs Rezuns) dzimis 1947. gadā, 1974. gadā beidzis Militārās diplomātijas akadēmiju un pēc tam četrus gadus nostrādājis SPRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes diplomātiskajā rezidentūrā Ženēvā, līdz 1978. gadā bija spiests bēgt uz Lielbritāniju. Latvijā kļuvis pazīstams atmodas laikā, kad žurnāls “Avots” iespieda Suvorova “Ledlauzi” — par to, kā Staļins gatavojās uzbrukt Hitleram un Hitlers viņu par mata tiesu apsteidza.

“Spiegošanas pamati” ir par padomju militāro izlūkošanu un Galveno izlūkošanas pārvaldi. Grāmata vispirms izdota 1984. gadā angliski, bet, kad pērn laists klajā atjaunināts krievu izdevums, “Dienas Grāmata” ņēmās izdot to latviski. “Spiegošanas pamati” nav ne daiļliterātūra, ne publicistika, ne vēstures kronika. Tā ir uzziņu grāmata pavisam bez sižeta (kaut ievīti daudzi vēstures un spiegu stāstiņi), tāpēc mazliet gaŗlaicīgāka par citiem Suvorova darbiem. Autors apraksta Galveno izlūkošanas pārvaldes vēsturi, dažādus tās darbības un spiegošanas aspektus. Daļa rakstītā pārņemta no citiem Suvorova darbiem (“Akvārijs” — autobiografiska daiļliterātūra par Galvenās izlūkošanas pārvaldes darbu, “Specnazs” u.c.), bet prasmīgi, vietā un nezinātājam nejūtami. Sirsnīgākais ir pašās beigās: padomi spiegošanas iesācējam, kas var lieti derēt ne tikai vervēšanā, bet arī labu attiecību veidošanā ar cilvēkiem un panākumu gūšanā.

Tradicionāli arī šo Suvorova darbu no krievu valodas tulkojis Jānis Kalve. Un kā parasti tulkojis kroniski krieviski. Latviešu divdabju bagātības nepazīšana, aizstājot tos ar -ot, ir ziediņi. Nepatīkamākais ir Kalves indeve atstāt krieviski, netulkotus pat tādus nosaukumus un saīsinājumus, ko latviski tulkoja pat Latvijas pārkrievošanas kulminācijā 80. gados. Varēja taču kaut vai Latvijas Padomju enciklopaidijas līmenī tulkot. Bet nē, Valsts drošības komiteja ir KGB, pretgaisa aizsardzība — PVO utt. Un, kad ieraugi tekstā tādu gimalajiešu lāci kā Šveices PVO komandieris, gribas saukt: “Prātiņ, nāc mājās!”

Izlasījis lieku plauktā blakus pārējām Suvorova grāmatām. Iesaku lasīt, ja interesē spiegošana un Padomijas vēsture.

Advertisements

Viktora Suvorova “Izgāšanās”


IMG_20151130_121601[1]Esmu izlasījis Viktora Suvorova grāmatu “Izgāšanās” un varu dalīties iespaidos. Autors ir bijis padomju izlūkošanas virsnieks (īstā vārdā Vladimirs Rezuns), kas 1978.gadā meklēja polītisko patvērumu brīvā pasaulē un kopš tā laika nodevies pasaules izglītošanai par padomju režīma būtību, nodomiem un darbiem. Laikam visplašāk pazīstams viņa secinājums, ka Staļins gatavojās iekaŗot Eiropu 1941.gada vasarā un Hitlers tikai par mata tiesu apsteidza Staļinu uzbrukt pirmais.

“Izgāšanās” gan ir par citu laiku. Tās būtība: sulīga SPRS 1956.—1957.gada vēstures grāmata. It kā tikai divi gadi, tak visai nozīmīgi. Vēl pirms priekšvārda autors atklāj galveno sižeta līniju:

1957.gadā Maskavā pārlūza mūsu valsts un visas pasaules dzīve kopā ar nekļuvuša diktatora, četrkārtēja Padomju Savienības Varoņa Padomju Savienības maršala Georgija Konstantinoviča Žukova dzīvi, kurš lauzās pēc absolūtas varas un gatavoja valsts apvērsumu.

Protams, arī viss pārējais:

  • PSKP 20.kongress;
  • Ungārijas sacelšanās (aprakstīta arī neticama Ungārijas vadītāju lētticība);
  • Pasaules jaunatnes festivāls Maskavā;
  • pirmais mākslīgais Zemes pavadonis;
  • lielākā atomavārija līdz Černobiļai.

Sarakstīts aizraujoši (grūti atrauties; tiku cauri trīs dienās, jo bija maz laika lasīt), īsās, viegli izlasāmās nodaļās, bagātīgs faktu klāsts. Spraugas starp pierādāmiem faktiem Suvorovs aizpildījis ar ticamāko versiju, kā varētu būt bijis, lai viss sakristu ar zināmo un būtu ievērota notikumu loģika. Šo pašu metodi esmu sastapis, piemēram, prof. Indriķa Šterna Latvijas krustakaŗu vēsturē, kur tas izmanto formulu: “Var pieņemt, bet ne pierādīt…” Suvorovs jau pašā sākumā brīdina:

Atjaunojot pagātni no sīkām lauskām gluži kā saplēstu romiešu amforu, atļāvos iekļaut vēstījumā dialogus, kuri nekad un nekur nav fiksēti. Tomēr tā nav fantāzijas spēle, bet mēģinājums aizpildīt tos tukšumus, kuriem neizdevās atrast trūkstošās sīkās lauskas. ja mozaīkā trūkst viena gabaliņa, tad, zinot, kas atrodas ap tukšo vietu, bez pūlēm var aptvert, kā te trūkst. Tieši tā es izdarīju.

Grāmatas dialogi ir nevis tas, ko runāja notikumu dalībnieki, bet gan tas, ko, pēc manām domām, viņi varēja būt teikuši tajā vai citā situācijā.

 Vietumis, kur piemērots un vērts, ir atkāpes ārpus aprakstītā laika un vietas. Piemēram:

Pēc PSKP XX kongresa visā pasaulē sākās mēģinājumi radīt “labu” sociālismu, taču šādu sociālismu pagaidām nevienam izveidot nav izdevies.

Man iebilst: lūk, Zviedrijā sociālisms ir labs, taisni brīnišķīgs! Un patiesi brīnišķīgs. Man nav nekas iebilstams. Vienīgi zviedru sociālisma cienītājiem nez kādēļ nepatīk atcerēties šīs valsts uzplaukuma vienkāršo noslēpumu. Bet noslēpums sakņojas tajā, ka Zviedrija bija viena no pasaules līderēm zinātnē, kultūrā un ekonomikā un piedevām iedzīvojās uz divu pasaules karu rēķina.

Viss, ar ko Zviedrija lepojas, ir radīts laikā, kad ekonomika bija brīva. Pēc tam pie varas nāca sociālisti. Tie bija šausmīgi krietni ļaudis. Viegli būt krietnam, saņemot milzīgu mantojumu. Un viss Zviedrijā ir gana labā kārtībā, kamēr mantojums nav notriekts. Tas nav nekas sarežģīts. Atceros, ka vēl pavisam nesen Zviedrija un Šveice bija valstis ar visaugstāko dzīves līmeni. Šveice tāda palikusi, bet Zviedrija palēnām sākusi slīdēt lejup. Process sācies. Ar paātrinājumu. Kritiena ātrums pieaug. Zviedrijā vairs nav zinātnieku — aizbraukuši uz Kaliforniju. Ievērojama nodarbināto iedzīvotāju daļa ir valsts ierēdņi, kuri strādā valsts iestādēs, tas nozīmē — birokrāti.

Abas šīs tendences iezīmējušās visai skaidri: no vienas puses, domāt un radīt spējīgu cilvēku aiziešana no valsts, no otras, birokrātijas pieaugums.

Labajam Zviedrijas sociālismam ir kāds neliels trūkums — sociālisms izputina Zviedriju tāpat, kā izputina jebkuru citu valsti. Vienkārši Etiopijā sociālisma rezultāti redzami visiem un uzreiz, bet dikti bagātajā Zviedrijā līdz pilnīgam bankrotam jāpaiet noteiktam laikam. Viss pārējais šajā valstī ir vienkārši lieliskā kārtībā.

Par Zviedriju un Šveici eku graficiņš:

CHpyXrRUkAEyfce[1]

Arī šo Suvorova darbu ierasti latviski tulkojis Jānis Kalve. Labākais, ko varu teikt — tulkojums lasīšanu pārāk neapgrūtina. Labākais — jo Kalves tulkojumi ir kroniski krieviski: ‘atpazīt’, ‘aizrobežu’ (‘ārzemju’ vietā), ‘pārpildīt’ plānu (‘pārsniegt’ vietā). Nepatīkamākais laikam ir Kalves indeve atstāt krieviski, netulkotus pat tādus nosaukums un saīsinājumus, ko latviski tulkoja ir Latvijas pārkrievošanas kulminācijā 80.gados. Varēja taču kaut vai Latvijas Padomju enciklopaidijas līmenī tulkot. Bet nē, Valsts drošības komiteja ir KGB, pretgaisa aizsardzība — PVO (turklāt pat Rietumeiropas PGA!), Vasilijs Blichers — Bļuhers, Piejūŗas bulvāris — Primorskas utt.

Izlasījis lieku “Izgāšanos” blakus pārējām “Dižās desmitgades” kronikas grāmatām: “Pret visiem” un “Kuzjas mātei”. “Dienas” grāmatapgādā “Izgāšanās” maksā 6,42Ls (pat nedaudz lētāk nekā abas pārējās triloģijas grāmatas), un ir vērts pirkt.

Viktora Suvorova “Pret visiem”


Esmu izlasījis Viktora Suvorova grāmatu “Pret visiem” un varu dalīties iespaidos. Autors ir bijis padomju izlūkošanas virsnieks (īstā vārdā Vladimirs Rezuns), kas 1978.gadā meklēja polītisko patvērumu brīvā pasaulē un kopš tā laika nodevies pasaules izglītošanai par padomju režīma būtību, nodomiem un darbiem. Laikam visplašāk pazīstams viņa secinājums, ka Staļins gatavojās iekaŗot Eiropu 1941.gada vasarā un Hitlers tikai par mata tiesu apsteidza Staļinu uzbrukt pirmais.

“Pret visiem” gan ir par citu laiku. Tās būtība: sulīga SPRS 1952.—1956.gada vēstures grāmata. Kā paskaidro pats autors:

Man pārmet: raksti vēsturi, bet tikai tavs stils, raugi, nav zinātnisks.
Piekrītu. Netaisnojos.
Neesmu vēsturnieks, pie tādiem sevi nepiepulcinu. Vienkārši pūlos tikt skaidrībā ar dažiem mūsu nesenās pagātnes neskaidrajiem momentiem. Un, ja izdodas izrakt ko tādu, kas varētu interesēt tautas masas, publicēju.
Mūsu vēsture ir traki interesanta.
Taču atrodas cilvēki, kuri šo satriecoši interesanto vēsturi raksta tīši garlaicīgā manierē. Un ar to lepojas. Un bāž man to degunā.
Bet, pēc manām domām, tautai jāzina sava vēsture. Vismaz par to jāintereesējas. Lai tad kāds man paskaidro, kāpēc šī baisā, mežonīgā, drausmīgā, apbrīnojamā, žilbinošā un dzirkstošā vēsture jāpadara nīkulīga, pelēka un garlaicīga?
Rakstīsim tā, lai neapdziest tautas interese par savu vēsturi! Par mūsu vēsturi. Es cenšos rakstīt tā, lai būtu skaidri un saprotami. Ne vienmēr izdodas. Taču cenšos. Es uzrakstītu vēl ne tā vien, žēl, ka labāk neprotu.

Suvorovs smalki apraksta cīņu par varu starp Staļinu, Beriju, Žukovu, Chruščovu un citiem padomju vadoņiem. Protams, arī iezīmīgākos minētā laika notikumus: kādā nāvē mira Staļins, kāpēc SPRS atdeva sagrābto Austrijas daļu apmaiņā pret Austrijas neitrālitāti, kādā nolūkā Žukovs Tockas poligonā 1954.gadā dzina tūkstošiem padomju kaŗavīru cauri atomsprādzienam u.c.

Autors piemin arī saistītus notikumus ārpus apskatītā laika, piemēram, kā SPRS gatavojās Somijas sagrābšanai jau kopš 1939.gada jūnija un Vācijas ieņemtās Polijas daļas sagrābšanai — kopš 1940.gada novembŗa.

Suvorovs arī atklāj, kas ir iedzimts, nenovēršams un liktenīgs sociālisma iekārtas trūkums, kā tas izpaudās 1952.—1956.gadā un ko padomju vadoņi darīja, lai to novērstu:

Kādēļ .. bija vajadzība atbrīvot Rietumeiropu?
Pašaizsardzībai. Lai saglabātu Padomju Savienību, kura nevarēja ilgi pastāvēt līdzās normālām valstīm. Mūsu valsts plāna, proti, birokrātu vadīta ekonomika nevarēja sacensties ar simtiem tūkstošu brīvu pilsoņu brīvo ekonomisko darbību. ..
.. sociālistiskā ekonomika nekādos apstākļos nav spējīga pārspēt brīvās pasaules ekonomiku. Vienkārši tāpēc, ka birokrātiem nav iemesla ieviest jauninājumus. Vienkārši tāpēc, ka birokrāti rīkojas nevis ar savu, bet ar svešu naudu. Vienkārši tāpēc, ka par tautas naudas tērēšanu neviens no viņiem neprasīs atbildību. ..
Birokrāts spējīgs rīkot ziemas olimpiskās spēles subtropu klimatiskajā joslā, tērējot ārprātīgus līdzekļus.
Un viss viņam iziet gludi. Viņu neviens nekontrolē, izņemot citu birokrātu. Tāpēc sociālistiska valsts nekad nespēs panākt, kur nu vēl apdzīt valsti ar normālu ekonomiku.
Ekonomiskā sistēma, kurā cilvēki iegulda lietā savu, nevis svešu naudu, vienmēr būs pārāka par sociālisma ekonomiku. Sociālismam, kas pastāv līdzās normālām valstīm, ir jāuzspiež visām kaimiņvalstīm tikpat noziedzīgs un muļķīgs attīstības ceļš vai jāiet bojā, neizturot ekonomisko konkurenci. ..
Mūsu dzimtajai varai vajadzēja aizrautīgi slepus un atklāti kaitēt kapitālistiem un perspektīvā viņus visus iznīdēt. Citādi agri vai vēlu valstij vajadzētu iet bojā vai iekļauties kapitālistiskajā sistēmā un brīvajā tirgū. ..
Lūk, vēl viens iedzimts sociālisma trūkums: labākie eksperti, kuri veido plānus, var plānot ražot to, kas jau pastāv. Bet, kā plānot ražošanu tam, kas vēl nav izgudrots? Jūs esat ieplānojuši piesātināt valsti ar gramofoniem, bet kapitālistiem parādījies patafons. Jūs esat sākuši ļoti plaša sortimenta radiolampu ražošanu, ieguldījuši tajā milzīgus līdzekļus un tūkstošiem augstākās klases speciālistu darbu, uzcēluši rūpnīcas, bet kapitālistiem parādījušies tranzistori.
Jaunumu ieviešana rada izgāšanās risku. Kapitālists riskē. Viņš ir spiests riskēt, lai apsteigtu konkurentus. Ja zaudē, izlido no spēles.
Bet Valsts plāna ierēdnim ērti plānot ražot to, kas sevi jau pierādījis. Viņam nav nepieciešams riskēt. Tāpēc Padomju Savienība 70 gadu dzinās pakaļ kapitālistiem, taču panākt viņus sociālistiskajai valstij nebija iespējams principā.

Varbūt viskrāšņākais piemērs ir autora atmiņas par to, kā viņš izmisīgi centies izskaidrot britu zinātniekiem™ PSRS kaŗa izdevumu aplēšanas bezjēdzību. Pilnīgi Ludviga fon Mizesa garā par valsts īpašuma un valsts cenu kontroles absurdu.

Grāmatas nobeigums nevis daiļi to nobeidz, bet paliek pārtraukts gaisā karājamies. Un tā ar tam jābūt, jo “Pret visiem” nav atsevišķa grāmata, bet pirmā “Dižās desmitgades hronikas” triloģijas daļa. Otrā daļa “Kuzjas māte” iznākusi jau iepriekš, trešā vēl gaidāma.

Suvorova darbu ierasti latviski tulkojis Jānis Kalve. Tulkojums lasīšanu pārāk neapgrūtina. Tomēr ik pa brīdim gadās kāds pretīgs krievisms. Nepatīkamākais laikam ir Kalves indeve atstāt krieviski, netulkotus pat tādus nosaukums un saīsinājumus, ko latviski tulkoja ir Latvijas pārkrievošanas kulminācijā 80.gados. Varēja taču kaut vai Latvijas Padomju enciklopaidijas līmenī tulkot. Turklāt krieviskoti pat citu valstu organizāciju nosaukumi un saīsinājumi: Polijas Apvienotā strādnieku partija (vietējie komūnisti; Polska Zjednoczona Partia Robotnicza) ir PORP, sarkanās Polijas gaisa spēki (Lotnictwo) ir VVS, amerikāņu pretgaisa aizsardzības sistēma — PVO. Salīdzinot ar šo, vietvārdu putrošanās (Sviras brigādes vietā Svirskas brigāde, Kalnu sotņas vietā Gorskas sotņa, Terekas grupas vietā Terskas grupa, Piejūŗas novada vietā Primorskas novads) šķiet vien sīkums.

Izlasījis lieku “Pret visiem” Suvorova grāmatu plauktā blakus pārējām un gaidu trešo “Dižās desmitgades hronikas” grāmatu. “Dienas” grāmatapgādā “Pret visiem” maksā Ls6,82.

Viktora Suvorova “Atbrīvotājs”


Biju kaut kad “Atbrīvotāja” izlasījis angliski, tāpēc pērnruden, kad tas bija izdots latviski, autora un atmiņu dēļ par saturu nešauboties nopirku. Nopirku — bet nelasīju. Jo biju taču reiz jau izlasījis. Tomēr nekur dziļi nenobāzu un šobrīd, kad pilnīgi vai Suvorova lasāmmēnesis gadījies, izlasīju latviski. Bija patīkami atsvaidzināt, kā biju piemirsis.

“Atbrīvotājs” ir grāmata par padomju armiju. Taču, kā priekšvārdā min Michails Hellers:

Armija — nav nepieciešams pierādīt šo aksiomu — ir spogulis, kurā atainojas valsts. Kāda ir valsts, tāda — armija. Vai arī: kāda ir armija, tāda — valsts. “Atbrīvotāja stāsti” tikai otrām kārtām ir grāmata par armijas dzīvi. Vispirmām kārtām tā ir lielisks padomju dzīves, padomju sistēmas apraksts.

Nevar nepiekrist. Bet, ja min sīkāk, grāmatu veido trīs daļas. Pirmā Suvorovs ieved lasītāju padomju armijas pasaulē un apraksta virssardzi, izrādīšanos par godu 1917.gada lielinieku apvērsuma 50.gadadienai, SPRS polītiku Tuvos Austrumos (kas un kā sāka 1967.gada arabu—Izraēlas kaŗu un ierosināja 1973.gada naftas krizi), komūnisma un sociālisma būtību un ikdienu un visu ko citu. Otro veido stāsti par dažādiem armijas dzīves aspektiem. Trešā daļa visvairāk saistās ar grāmatas nosaukumu, jo tās stāsti vēsta par Čechoslovakijas “atbrīvošanu” 1968.gadā, kuŗā autors pats piedalījās.

Visu grāmatu tīkami caurvij humors un izsmiekls. Tāpat kā citus Suvorova darbus, arī šo no krievu valodas tulkojis Jānis Kalve. Un tāpat kā citos darbos, tulkojums varēja būt maķenīt mazāk krievisks.

Viktora Suvorova “Čūskēdis”


Izlasīju Viktora Suvorova “Kuzjas māti”, bet tur beigās — Suvorova grāmatu saraksts. Lasu un apmierināts velku divējus ķeksīšus: jā, šī man plauktā stāv; jā, šo esmu internetos lasījis. Te pēkšņi — kas tad tas? Kaut kāds “Čūskēdis”! Par laimi, ar piezīmi:

Romānu “Kontrole” un “Izvēle” pirmā daļa, kas krievu valodā iznākusi vēlāk nekā abi turpinājumi — 2011. gada rudenī izdevniecībā Dobraja kņiga.

Ō, “Kontroli” un “Izvēli” esmu lasījis un atceros ar labpatiku. Tāda piezīme ir vairāk nekā pietiekami, lai censtos sagūglēt “Čūskēža”. Pāris minūšu un lieta darīta — varu sākt lasīšanu. Kādā Maskavas stacijā pazūd no Vladivostokas vilciena izkāpis čekists. Atrast viņu uzdod čekas stacijas perona novērotājam ar iesauku Čūskēdis, kuŗš nupat paaugstināts amatā par bendes palīgu. Un sākas.

Grāmatā Suvorovs apraksta, kā darbojas Staļina imperija 1936.gadā, iekšlietu tautas komisāra Enoka Jehudas valdīšanas beiguposmā. Daiļliterātūras forma izraudzīta, lai varētu brīvi vienotā veselumā sakausēt zināmus faktus, noģiežamo, bet nepierādāmo un nezināmo, bet notikumu loģikas pieprasīto. Un to, kā kopā nonāk “Kontroles” un “Izvēles” varoņi. Vienīgi kulminācija beigās man šķita maķenīt pārspīlēta.

“Čūskēdis” sarakstīts īsās nodaļās, kas palīdz veidot trauksmainu noskaņu un tā vien mudina rīt nākamo lappusi. Daudzie dialogi šaujas kā automātu kārtas. Izlasīju trīs vakaros, patika.

“Kuzjas māte”


Izlasījis “Leģionārus”, aplaidu skata apkārt — ko nu? Visai dabiska izvēle bija “Kuzjas māte”, proti, Viktora Suvorova (īstā vārdā Vladimira Rezuna) grāmata par Chruščova laiku. Suvorovs apraksta:

  • kāpēc sociālisma saimniecības (un sabiedrības vispār) iekārta ir neglābjami neefektīvāka par brīvu tirgu;
  • kas ir vienīgais sociālisma glābiņš sāncensībā ar brīvo pasauli;
  • kā Chruščovs centās to sasniegt;
  • kā, to darot, viņš noveda cilvēci līdz pašiznīcināšanās slieksnim;
  • kā, apjēguši draudus, mieru mīloši spēki (arī pašā komūnistu virsotnē) tos tomēr novērsa;
  • kuŗā brīdī Padomju Savienība sasniedza attīstības apogeju;
  • kuŗā brīdī komūnistu bonzas saprata, ka Ļeņina lieta zaudēta;
  • komūnistu virsotnes varas intrigas un galma apvērsumus;
  • protams, arī pašu Kuzjas mātes padarīšanu;
  • un vēl — kosma sacensība, raķetes, atombumbas, spiegošana, Berlīne, Kuba un citi laikmeta piederumi.

Sarakstīts aizraujoši (grūti atrauties), īsās, viegli izlasāmās nodaļās, bagātīgs faktu klāsts. Spraugas starp pierādāmiem faktiem Suvorovs aizpildījis ar ticamāko versiju, kā varētu būt bijis, lai viss sakristu ar zināmo un būtu ievērota notikumu loģika. Šo pašu metodi esmu sastapis, piemēram, prof. Indriķa Šterna Latvijas krustakaŗu vēsturē, kur tas izmanto formulu: “Var pieņemt, bet ne pierādīt…” Suvorovs jau pašā sākumā brīdina:

Izklāstītos faktus pārbaudīju un salīdzināju pēc visiem man pieejamiem avotiem. Bet, lūk, par dialogu precizitāti negalvoju. Manis tur nebija. Rakstu nevis to, par ko notikumu dalībnieki runāja tajā vai citā situācijā, bet tikai to, par ko viņi, pēc manām domām, varētu būt runājuši. Neapgalvoju, neuzstāju. Neticat — uzskatiet par joku.

Grāmatas beigās Suvorovs apkopojis tās esenci īsos jautājumos un atbildēs, piemēram:

  • kāpēc jāizvieto raķetes Kubā, ja Amerikai var draudēt ar tām raķetēm, kuras atrodas Padomju Savienības teritorijā?
  • kā padomju pretizlūkošana spēja atklāt Peņkovska nodevību?

Grāmatu latviski no krievu valodas tulkojis Jānis Kalve. Tulkojis kopumā labi, lielākais trūkums — tulkojuma krieviskums. Vietām pavīd ‘ceļamkrāni’ (gluži vai “krāniem jāstrādā ostā”, atceraties?), ‘planēta Zeme’, ‘nāras’ (ne sievišķi ar zivs asti, bet guļvietas). Vēl nepatīkamāka ir Kalves indeve atstāt krieviski, netulkotus pat tādus nosaukums un saīsinājumus, ko latviski tulkoja ir Latvijas pārkrievošanas kulminācijā 80.gados. Varēja taču kaut vai Latvijas Padomju enciklopēdijas līmenī tulkot.

Nopirku “Kuzjas māti” par Ls7, izlasīju diennakts laikā un pēc izlasīšanas esmu visnotaļ apmierināts ar pirkumu. Lieku plauktā pie pārējām Suvorova grāmatām.

%d bloggers like this: