Veļu laikā: uz kurieni devās vēlais viesis Jēkabs Timma un uz kurieni doties mums


No Aleksandra Čaka strēlnieku darba “Mūžības skartie” man vistuvākais ir dziedājums “Vēlais viesis”. Saviļņo viss poēmu krājums, bet “Vēlais viesis” tomēr vistuvākais. Jo par Teiku. Jā, Čiekurkalns un Grīziņkalns kā strēlnieku pašpuiku dzimtene pieminēti biežāk, tak ne tik izvērsti. Jā, Teiku uzcēla pēc strēlnieku laika, un tomēr tā apdziedāta. Lūk, kā:

Jēkabs Timma (1896—1915), pirmais kritušais Rīgas latviešu strēlnieks

Septembris. Nakts dzestra. Biķernieki.
..
Tukša Lielā Biķernieku iela,
Tikai viņas sākumā uz stūra,
Tur, kur liepas zilgmē kuplas iekāpj,
Plīv virs bruģa, blakus valgām sētām,
Pāri saulenēm un tukšām vagām,
Plīv kas gaisīgs, ņirbjošs, līdzīgs tvaikam,
Plokot rūtīs, skarot durvju sliekšņus;
Plīv kā stāvs un ilgi, ilgi pētī
Valgo bruģi, kas zem viņa spulgo.
..
Pēkšņi strauji dodas tas uz priekšu
Garām mājām Biķernieku ielā.
Iela guļ kā pirksts uz bezgalību.
..
Un, kad galā Biķernieku ielai
Stāv viņš viens ar pusnakti uz pleca,
Savāds maigums sitas viņam pretī.
..
Un viņš redz — kur kādreiz bija lauki,
Kur kā zēns viņš skraidījis un kāvies,
Tagad mājas, miglains spožums rūtīs.
Bet pa labi, jūt ar visu stāvu,
Tālāk Mazā Biķernieku ielā,
Timmu mājas, vecā tēva celtas,
Pāri pļavai, retos kokos tītas,
Vēl tāpat kā agrāk ceļa malā,
Brūnu miesu, saulē nodegušu,
Maziem, sīkiem, asarainiem logiem,
Lupstājiem un smilgām pakšos. Jūt viņš,
Velts nav bijis viņa tālais gājums
Šurp no kapiem, no zemzemes, pāri,
Pāri sliedēm, pāri Ciekurkalnam,
Pāri ielām, kokiem, gaismas vizmai.
..
Jau viņš pāri jaunai Stirnas ielai,
Garām mājām, kas vēl vāri garo,
Jauniem kokiem, žogu cietsirdībai.
Un tad klāt viņš Timmu māju vārtiem,
Kurus nebija tik sen tas skāris;
Siltas tirpas pārņem viņa roku.
..
Stāj viņš liels un smags kā pati zeme.
Kājas tam kā divi cirvji irdnē.
Galva atmesta pret visu Rīgu.
Skaustu balsta Biķernieku meži.
Plauksta mērcas Linezera dzelmē,
Kur kā puika spēku sev viņš smēlis,
Drēbes veras rudens vējiem pretī,
Grib tos apskaut līdz ar visu telpu.

No Brāļu kapiem gar tagadējo Iekšlietu ministriju, pāri sliedēm pie Čiekurkalna stacijas, pa Vairoga ielu, kur tagad tilts uz Čiekurkalnu. Brīvības gatves un Biķernieku ielas stūrī liepas joprojām, tak bruģi nomainījis asfalts. Valgu sētu vietā tagad daudzstāvenes, un saulenes un tukšas vagas patvērušās tik Aldermaņa dārzniecībā. Pēc pāris lēzeniem pagriezieniem ielas sākumā tālāk Biķernieku iela arī tagad guļ kā pirksts uz bezgalību. Ielas gals — toreiz pie Biķernieku meža, un Teika jau izbūvēta: “Kur kādreiz bija lauki, tagad mājas.” Bet pa labi Mazā Biķernieku iela — tagadējās Ķeguma ielas posms no 7. trolejbusa galapunkta 11. trolejbusa galapunkta virzienā un tālāk. Pāri Stirnu ielai — tātad Timmu mājas bijušas pašā Ķegumielas galā pie Biķernieku meža un jau Purvciemā. Un Linezers! Kur vēl Linezers daiļliterātūrā minēts? Bet te — pašos “Mūžības skartajos”.

Un tātad: kur īsti bijušas Timmu mājas? 1939. gada gruntsgabalu sarakstā Ķeguma ielas beiguposms aprakstīts tā:

Tas pats 1935. gada kartē:

Izskatās, Timmu mājas sadalītas divos zemesgabalos: Ķeguma ielā 43 (116./390. kadastra numurs) un 45 (117.  kadastra numurs). Iespējams, īsto var noteikt pēc radurakstiem, ja reiz “Mūžības skarto” sarakstīšanas laikā tajā saimnieko Jēkaba Timmas brālis. Šobrīd gan 43., gan 45. numurā ir 70. gados uzceltas Purvciema piecstāvenes. Rīgas dome 2015. gadā palaida gaŗām gadsimta gadadienas izdevību iemūžināt pirmā kritušā Rīgas strēlnieka piemiņu Ķegumielā kaut ar piemiņas plāksni, un šobrīd Ķeguma ielā 45 piemiņas zīmes vietā stāv kas cits:

Ķeguma iela 45

Bet, ja gribam skatīt, kādas varētu būt izskatījušās Timmu mājas un izjust to noskaņu, jāpaietas līdz Timmu kaimiņiem Ķeguma ielā 47, kur it īpaši šķūnis atgādina tos laikus:

Ķeguma iela 47

Šķūnis Ķeguma ielā 47

Un kurp mums doties? Pirmkārt, tagad, veļu laikā atkārtot vēlā viesa gājumu, mazākais, no Biķernieku ielas sākuma līdz Timmu mājvietai. Vislabāk vēlāk vakarā, kad rimusies pēcdarba automobiļu straume. Otrkārt, Jēkaba Timmas un citu pirmo kritušo strēlnieku nāves dienā 25. oktobrī (tātad piektdien) 18.00 Brāļu kapos būs piemiņas brīdis.

Emīla Mača “Viena gaita” — citāds skats uz latviešu strēlniekiem


Macs_Emils-RTMM_490327-Macs_Emils[1]

E.Mačs iesvētībās. Jaunpiebalga, 1910.

IMG_20160801_111846[1]Manās rokās bija nākušas Emīla Mača strēlnieka gaitu atmiņas, beidzot esmu tās izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms par autoru. Tāda nezināju, bet atradu internetos, ka dzimis 1892. gadā, tātad kaŗa sākumā 22 gadi vecs. Pēc kaŗa līdz mūža beigām 1958.gadā bijis Dailes teātrī aktieris, režisors, skatuves mākslas paidagogs.

“Viena gaita” tēlo Mača gaitas no kaŗa sākuma 1914.gada augustā, kad viņu iesauca un nosūtīja uz Poliju un Galīciju. 1915.gada februārī Maču ievaino, un viņam ir laime vasaru vadīt savās mājās. Rudenī Mačam jāatgriežas Polijā, bet 1916.gada janvārī viņš pāriet uz 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Bataljona sastāvā Mačs cīnās asiņainās un nesekmīgās 1916.gada marta un jūlija Ķekavas kaujās. Ziemsvētku kaujās Maču ievaino, un “Viena gaita” beidzas ar to, ka:

Latvju strēlnieks, līdz pleciem iemūrēts ģipsī, guļ kādā Petrogradas slimnīcā

un sagaida cara gāšanu 1917.gada martā.

Noskaņas ziņā “Viena gaita” visai atšķiŗas no “Dvēseļu puteņa” un “Mūžības skartiem”, kas ir visplašāk pazīstamie strēlnieku temata darbi latviešu literātūrā. Atšķiŗas ar psīcholoģisku ievirzi un cilvēcības un dzīvības alku un kaŗa šausmu, nežēlības un bezjēdzības pretstata tēlojumu. Šai ziņā tā vairāk līdzinās Rietumeiropas darbiem, no kuŗiem latviešu lasītājam visvairāk zināms Ēricha Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Gandrīz vienīgās gaišuma dzirkstis un atbildes uz jautājumu, kāpēc cīnīties, Mačam ir — pirmkārt, izdzīvot, lai atgrieztos ģimenē; otrkārt, latviešu tautas liktenis. Kauju ainas grāmatā stingrā mazākumā, samākslota šķiet viegla mistika un nāves priekšnojautas.

“Viena gaita” sarakstīta datētu tēlojumu veidā: Olaines mežsargmāja, 1916.g. 11.janvārī; Mises upes krastos, [1916.g.] 28.,29.februāris; Ķekavas Klaņģu kalnā, [1916.g.] jūnijs utt. Lasot visu laiku gribot negribot prātā risināju mīklu par datējumu patiesumu. Spriežot pēc satura, pieraksti tiešām veikti attiecīgā vietā un laikā. Taču attieksme, zināšanas un izteiksmes veids vedina domāt, ka tie vēlāk apdarināti — kā izskatās, 1917.gada pavasarī, ļoti drīz pēc pēdējā pieraksta tapšanas. Jo Mača tēlojumos redzams, kā 1916.gada otrā pusgadā strēlniekos arvien plašāk izplatās lielinieku propaganda, un arī autora attieksme pret to ir drīzāk pozitīva, salīdzinot ar cara iekārtu. (Tiesa, komūnists viņš nav.) Toties vēlāka attīstība un pieredze (turpmākās strēlnieku gaitas, lielinieku apvērsums, izrēķināšanās ar citādi domājošiem u.c.) “Vienu gaitu” nav iespaidojusi nemaz. Tāpat Latvijas neatkarības ideja “Vienā gaitā” palikusi 1917.gada līmenī, kaut grāmata izdota 1933.gadā.

Lasīt bija viegli, un interesanti bija iepazīties ar citādu skatu uz latviešu strēlniekiem nekā “Dvēseļu putenī”, “Mūžības skartos” vai dokumentālos vēsturnieku pētījumos.

140 vārdu: Jukuma Vācieša “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”


3dc0c9d3-01bf-4178-aece-d6c4f1fa0b9d[1]Izlasījis par Krievijas Satversmes sapulci, ķēros pie cita darba par to pašu laiku — Jukuma Vācieša “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīmes”. Lasīšana vairāku cēloņu dēļ raisa pretīgumu pret autoru un mudina secināt: ja esi strēlnieks, kaut tev nebūtu Jukums Vācietis komandieŗos.

Pirmkārt, lielība. Neiedomājama, visaptveŗoša lielība. Kur es, tur uzvara. Ja neizdošanās (sakāvju nav un būt nevar), vainīgi visi citi. Baisi iedomāties, ko ar saviem kaŗavīriem izdarījis komandieris ar tādu attieksmi.

Otrkārt, centīga, taču neveikla pielīšana komūnistiem. Vācietis ļoti cenšas atainot notikumus pēc tābrīža marksisma-ļeņinisma kanona (grāmata izdota 20.gadu sākumā Pleskavā, kas tolaik bija graujošas darbības centrs pret Latvijas Republiku), taču pats nav komūnists, tik līdzskrējējs, tāpēc ideoloģiskās konstrukcijas ir “pareizas”, tak paraupjas un samākslotas.

Treškārt, darbības saturs. Visu iespējamo tautu brīvības centienu apspiešana: krievu, poļu, ukraiņu, tatāru, igauņu, latviešu. Un vienlaikus saukšana, ka tikai lielinieki nes latviešu un citām tautām brīvību.

%d bloggers like this: