Somijas parlamenta vēlēšanas: nācionālistu panākumi


“Gimene. Tauta. Valsts” ievietojusi manu rakstu par Somijas parlamenta vēlēšanām un nācionālistu panākumiem tajās.

Somijas parlamenta vēlēšanas: nācionālistu panākumi

Divu visvairāk balsu guvušo Somijas partiju vadītāji: Somu partijas Jusi Hallaaho pa kreisi un sociāldēmokratu Anti Rinne pa labi. Foto: Marti Kainulainens, Lehtikuva

Salīdzinot ar iepriekšējām, 2015. gada parlamenta vēlēšanām, Somu partija sasniegusi aptuveni tādu pašu līmeni: par 0,2% mazāk balsu, par vienu mandātu vairāk — tomēr tā atzīstama par lielāko uzvarētāju šīgada vēlēšanās. Kā tā? Tā dēļ, kas noticis starp vēlēšanām.

2015. gada vēlēšanās Somu partijai bija cienīgi panākumi (17,7% balsu un 38 vietas parlamentā no 200), un tā pirmoreiz iekļāvās valdībā. Taču izrādījās, ka valdība neturas pretī trešās pasaules migrantu iebr[a]ukšanai: 2015. gadā patvēruma meklētāju skaits uzlēca līdz 32,5 tūkstošiem, salīdzinot ar 3,7 tūkstošiem 2014. gadā, kaut nevienā Somijas kaimiņzemē nekādi kaŗi nenotika, no kuŗiem Somija būtu pirmā drošā valsts, kur bēgļiem meklēt patvērumu. Somu partijas atbalsts strauji kritās, un 2016. gada sākumā paslīdēja zem 10%. 2017. gadā notika partijas priekšsēdētāja vēlēšanas, kur somiskāks kandidāts Jusi Hallaaho uzvarēja līberālāku. Atbildot uz to, premjers paziņoja, ka vairs neredz vietu Somu partijai valdībā. Somu partijas līberālākais spārns paklausīja un pameta partiju. Zaudējumi bija visai ievērojami: visi pieci ministri, ieskaitot iepriekšējo partijas vadītāju Timo Soini, kā arī vairākums parlamenta deputātu (frakcijā no 38 deputātiem palika 17). Tiesa, partijas reitings diži nekritās un palika 8…9% līmenī. Lūk, ar šiem skaitļiem arī jāsalīdzina svētdien gūtie 17,5% balsu un 39 vietas, un tāpēc Somu partija ir lielākā šīgada vēlēšanu uzvarētāja.

Kā tai izdevās kopš novembŗa dubultot atbalstu un atgriezties 2015. gada līmenī? Bija gan iekšēji, gan ārēji apstākļi. Iekšēji bija tas, ka stingra nācionālisma polītika un Jusi Hallaaho [personība] pretēji partijas atkritēju un ārpuspartijas līberāļu tēlojumiem ir visai atbalstīta tautā. Vēlēšanās Hallaaho kļuva par vispopulārāko Somijas polītiķi ar 30,5 tūkstošiem personīgo balsu, salīdzinot ar 24,4 tūkstošiem tuvākam citas partijas sekotājam. Savukārt partiju pametušais līberālākais spārns vēlēšanās izgāzās ar 1,0% balsu un 0 vietām. Nozīmīgs ārējs apstāklis bija, ka decembrī atklājās: trešās pasaules imigrācija arī Somiju “bagātinājusi” ar līdz šim nebijušu vietējo meiteņu seksuālu izmantošanu un izvarošanu. Oulu vēlēšanu apgabalā Ziemeļsomijā, kur šiem noziegumiem pievērsta lielākā uzmanība, Somu partijas atbalsts, salīdzinot ar 2015. gadu, audzis visvairāk — par 4,2% līdz 20,4% (nākamais lielākais pieaugums kādā vēlēšanu apgabalā ir 1,6%).

Kas tālāk? Valdības veidošana. Citas partijas priekš vēlēšanām teicās ar Somu partiju kopā neiet. Taču sadrumstalotība tāda, ka pirmoreiz Somijas vēsturē neviena partija nav guvusi 20% balsu, pat 18% ne. Pirmā roka sociāldēmokratiem, un viņi var vai nu veidot trīs partiju koalīciju ar nupat vēl nikni pelto līdzšinējā premjera Centra partiju, vai vismaz četru partiju koalīciju bez Centra partijas. Vai arī, kaut mazāk ticams, līberālā Tautas apvienība un Centra partija var tomēr pārdomāt un izdomāt iztikt bez sociāldēmokratiem, un atkārtot 2015. gadu — valdību ar Somu partiju. Lai kas notiktu turpmāk, nācionālistiem Somijas parlamentā būs lielāka ietekme nekā līdz šim.

Advertisements

Somu tautas izredzes imigrantu iebrukumā


Vakar uzmanību pievērsa ziņa, ka imigranti/sveštautieši Somijā pastrādājot pusi (!) seksuālu uzmākšanos. Tas pamudināja apskatīties, kāds ir somu tautas stāvoklis un izredzes pašreizējā 3.pasaules imigrantu iebrukumā Eiropā. No senākiem gadiem atmiņā bija palicis, ka Somijas statistiķi apkopo burvīgu iedzīvotāju sadalījuma statistiku pēc valodas (Latvijai ir, ko pamācīties). Atvēru oficiālo Somijas statistikas mājaslapu. Statistiķi kultūretniskās ainas uzskatei izvēlējušies grafiku un tabulu. Lūk, iedzīvotāju skaita maiņas grafiks:

vaerak_2015_2016-04-01_tie_001_en_001[1]

Un iedzīvotāju skaita tabula:

Somijas valodas

Datubazēs ir pavisam burvīga tabula: sadalījums pēc visām valodām katru gadu (no tās var uzzināt, ka pērn Somijā bija 1464 latviešu).

Kas redzams? Pirmkārt, vēsture tāda, ka Somijai nav bijis koloniju, ģeografija tāda, ka Somija tālu no migrācijas avotiem, un polītika tāda, ka valdība nav bijusi velkamiska. Iznākumā 80.gadu beigās pamattautas bija >99,5% iedzīvotāju. Stāvokli būtiski mainījusi PSRS sabrukšana un Somijas iestāšanās ES. 80.gadu pirmā pusē pamattautām piederīgo skaits auga par 25tk gadā un sveštautiešu par 1 tk, šobrīd sveštautiešu skaits aug par >20tk gadā, bet pamattautām piederīgo — samazinās. Lielākās imigrantu grupas tomēr ir somu kaimiņi krievi (22% sveštautiešu) un brāļi igauņi (15%). Viņus neskaitot, pārējie imigranti ir 3,8% iedzīvotāju, no tiem lielākās grupas — somāļi, angliski runājošie un arabi.

Un migrācija? Pērn ģeografiskā stāvokļa dēļ (ne tikai tālu, bet arī aiz tādiem imigrantu magnētiem kā Vācija un Zviedrija) Somijai izdevies izvairīties no plašākas imigrantu ieplūšanas, un iebraucēju skaits bijis pat mazāks nekā iepriekšējos gadus:

muutl_2015_2016-05-17_tie_001_en_001[1]

Apkopojot — somu tautas stāvoklis un izredzes tuvākā nākotnē drīzāk cerīgas:

  • vēsturiski sveštautiešu Somijā bijis ļoti maz, arī šobrīd pamattautu īpatsvars visai augsts, lielākās imigrantu grupas nav ar pavisam atšķirīgu kultūru;
  • Somija ir tālu no migrācijas avotiem, un imigrantu iebrukums Eiropā līdz Somijai nonācis visai maz;
  • ļoti liela nozīme turpmākai valsts polītikai — būs tā valstiska vai velkamiska un cik lielā mērā.

Kristīnes Antes “Baltijas guberņas un Somija Krievijas impērijas sastāvā”


RTEmagicC_Ante_Vest-avoti.jpg[1]Klajā nācis senas paziņas un cīņubiedres (ja nemaldos, kopš 1998.) Kristīnes Antes gatavots vēstures avotu krājums “Baltijas guberņas un Somija Krievijas impērijas sastāvā”. Bija gods iegūt pavisam svaigu un ar autores ierakstu. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms jāatzīst, ka iespaidu aprakstīšanu ietekmē pazīšanās fakts. Proti, bažas, ka skarbāki vārdi aprakstā varētu ietekmēt personīgas attiecības. Amicus Ante, sed magis amica veritas.

Tad var atzīt, ka virsraksts maldina. Iepriekšējais sērijas izdevums “Polija un 1938.—1939.gada starptautiskā krīze Eiropā” tieši par to arī bija. Bet te — visa Latvijas, Igaunijas un vēl Somijas divsimt (simt) gadu dzīve Krievijā. Tur tak cik tūkstošlappušu monografiju var savērpt! Īstenība tomēr visai šaurāka: runa tikai par territoriju pievienošanu Krievijai, tiesisko statusu, pārvaldi, likumdošanu un valodas polītiku. Katru nodaļu ievada autores gatavots attiecīgās jomas apskats. Avoti pārsvarā imperijas normātīvie dokumenti un dažādu imperijas laika darboņu viedokļi. Katru avotu ievada īss autores paskaidrojums par to.

Avoti atklāj imperijas polītiku — Baltijā nīcināt provinču atšķirības no Iekškrievijas, Somijā vispirms veicināt somisko, lai mazinātu zviedrisko (Somija, pirms Krievija to iekaŗoja, piederēja Zviedrijai), bet, kad somi jau sāk vilkt uz savu patstāvīgu valsti, vērsties arī pret somisko. Somijas patstāvības līmeņa apjēgšanai varu minēt, ka:

  • 20.gs. sākumā Somija ieviesa vispārēji vēlētu parlamentu, kuŗa vēlēšanās uzvarēja sociāldēmokrati;
  • pēc 1905.g. Somija bija iecienīta revolūcionāru patvēruma vieta (arī latviešiem).

Vai varam iedomāties, ka SPRS būtu brīvi vēlēta Latvijas Saeima, kuŗā lielākā ietekme ir Latviešu zemnieku savienībai? Vai ka no padomju režīma represijām būtu iespējams paglābties, aizbēgot uz Ukrainu?

Tāpat dokumenti rāda, ka vēl 19.gs. sākumā imperija vairāk līdzinājās senāku gadsimtu ķēniņvalstīm: pamats bija nevis krievu tautība, bet imperātora persona un oficiālā valoda — franču. Vairāki dokumenti rāda imperijas lēnību un mīkstumu pārkrievošanas ziņā (salīdzinot ar 20.gs. režīmiem):

  • aktīva valodas polītika sākas tik 19.gs. 60.gados;
  • 1885.g. tiek izdots rīkojums, ka 1850.g. izdots rīkojums tomēr jāpilda;
  • 1721.g. Nīstades miera līguma apsolījumi aktuāli vēl pēc 166 gadiem.

Pats varu pieminēt, ka vēl 1897.g. 1/3 imperijas galvaspilsētas Pēterpils apkārtējā lauku apriņķa iedzīvotāju bija somi.

Pārsteidza krājumā ievietots anonīma autora viedoklis par pārkrievošanas polītikas ietekmi uz 1905.g. revolūciju un tai sekojošiem notikumiem. Autors — latvietis, vācietis vai krievs — apbrīnojami skaidri saredz krievu, nekrievu un sociālistu attiecību trīsstūri un apbrīnojami trāpīgi izprot sociālismu un nācionālismu:

(135.lpp.) Visbeidzot — revolūcijas sagatavošanu un tās norisi šai apgabalā spēcīgi ietekmēja skolu pārkrievošanas sistēma, kas tajās valdījusi jau 20 gadus. Pievērsīšos tikai lauku tautskolām. To skolotāji, kas audzināti krievu skolotāju semināros, ir latvieši, kuriem nav savu sakņu izjūtas. Viņi ir atrauti no savas tautības un audzināti pārkrievošanas mērķu dēļ. Tā kā šiem skolotājiem nav nekādu nacionālo interešu, lielākā daļa no viņiem ir kļuvuši par kosmopolītiem-sociālistiem, bet attieksmē pret reliģiju — par ateistiem.

Nepatika autores komentāros kategoriski vispārinoši apgalvojumi un tautiskuma noniecināšana:

(97.lpp.) 19.gs. domātāji bija pārliecināti, ka valodas (tāpat kā tautas) ir iedalāmas divās lielās grupās: valodas un tautas, kurām likteņa dieviete lēmusi laimīgo lozi, tādēļ tās ir augstākas kultūras nesējas (piemēram, franču, vācu vai krievu), un tās, kurām lemta daudz pieticīgāka nākotnes perspektīva. (Tiešām visi 19.gs. domātāji? — R.E.)

(148.lpp.) Tādēļ pievienošanās Krievijai somiem tajā laikā pavēra vairākas jaunas iespējas. (It kā somi būtu paši pievienojušies.)

(148.lpp.) Pārmaiņas pārvaldes struktūrās padarīja Helsinkus un Vīpuri par multinacionālām un atvērtām pilsētām, salīdzinot ar izteikti intraverto un noslēgto pārējo Somijas teritoriju. Simbolisks iepriekš minētā apliecinājums ir arī pareizticīgo un katoļu baznīcu, sinagogas un mošejas parādīšanās šajās Somijas pilsētās. (Tautiskums ir slikti. Kāda laime, ka Latvijā ir tāda multinācionāla, atvērta paraugpilsēta kā Daugavpils! Cik žēl, ka visa Latvija nav tāda! Kad beidzot Rīgā, Cēsīs un Durbē būs sava mošeja?)

(150.lpp.) Vai šo somu valstsvīru vēlme ciešāk saplūst ar Krieviju bija nodevība? Kā tā būtu jāvērtē? Vai viņi būtu jānosoda? (Tikumisks relātīvisms kūda apšaubīt visu. Arī to (un īpaši to), kur pašsaprotami atbildēt — JĀ. Un, ja reiz somi toreiz tā, tad vai mūsdienu valstsvīri, kuŗi vēlas saplūst ar Krieviju, ir nosodāmi un nodevēji?)

(150.lpp.) Te jāatzīmē somu tradicionālās historiogrāfijas anahronisms un vienpusība, skatot Somijas vēsturi tikai no konstitucionālo tiesību cīņas viedokļa vai arī vērtējot to no mūsdienu pozīcijām, jo 19.gs. pirmās puses cilvēki nevarēja paredzēt nākotnes notikumus. (Nācionālā neatkarība ir anakronisms un vienpusība.)

(229.lpp.) Laiks, kurā Somija tika pievienota Krievijai, bija nozīmīgs arī tāpēc, ka, tāpat kā citās Eiropas valstīs, arī te somu sabiedrības izglītotākajā daļā popularitāti ieguva tautiskā romantisma idejas. Tāpat kā to Eiropas valstu sabiedrību, kuras tiecās atbrīvoties no Napoleona varas, arī somus iedvesmoja ideja par savu valsti. Tautiskā romantisma domātāju izpratnē tauta nav tikai indivīdu kopums. Tai ir īpašs raksturs, kura pamatā ir to vienojoši komponenti. Viens no svarīgākajiem šīs kopības komponentiem ir valoda, kas mistiskā veidā izgaismo un izceļ nacionālās kopības unikālās iezīmes. Tajā laikā tautiskā romantisma pārstāvji svēti ticēja, ka tradīcijas nevis pastāv blakus dzīvajai tautas valodai, bet gan ir tanī ieaugušas. Viņi uzskatīja, ka somiem, kas kopā ar citām tautām ir nostājušies uz vēstures skatuves, jāiet vēl tālāk, t.i., jāpanāk, lai Somijā viņu valoda tiktu lietota visu līmeņu administratīvajās iestādēs, universitātē, skolās un, protams, visdažādākajās kultūras aktivitātēs. (Sava valsts, tauta, valoda ir naivs romantisms, ko cilvēces progress sen jau atmetis. Kā var gvelzt ko tik smieklīgu, ka pārvaldes iestādēs, augstskolās, skolās un kultūras aktīvitātēs jālieto pamattautas valoda?)

Ar redaktora aci pamanīju dažas kļūdas, kas novēršamas turpmākos metienos, ja tādi maz būs:

  • 54.lpp. ir gan jus singulare, gan jus singlure;
  • 98.lpp. ir beļģu valoda;
  • 118.lpp. Voldemārs fon Boks dzīvojis Rīgā 1867–1866;
  • turpat es neteiktu, ka Boks izstājies no Vidzemes bruņniecības un pārgājis katoļos “mūža nogalē”, ja pēc tam nodzīvojis vēl 22 gadus;
  • 147.lpp. ir “ienesa .. izmaiņas”;
  • 150.lpp. vārdu secība “pievienošanas Krievijas impērijai gaitu”.

Izlasīju ar interesi; visu cieņu par izdarīto darbu; aizraujoši, vērtīgi un pamācoši; lieku vēstures grāmatu plauktā blakus jau minētam Jēkabsona Polijas avotu krājumam.

%d bloggers like this: