Solžeņicina “1914. augusts”


Februārī Ķīpsalas grāmatu izstādes maiņas stendā pārsteigts ieraudzīju Aleksandra Solžeņicina “1914. augustu” angļu valodā un grābu ciet. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“1914. augusts” ir pirmā grāmata (kā autors dēvē — mezgls) “Sarkanā rata” romānu ciklā, kas vēsta par lielāko ģeopolītisko katastrofu cilvēces vēsturē: lielinieku režīma iedibināšanos Krievijā. (Solžeņicins gan paguva tikt tikai līdz 1917. gada aprīlim — tātad līdz pašam apvērsumam netika.) “1914. augusts” vēsta par to, kas šai mēnesī notika, proti, 1. pasaules kaŗa sākšanos, konkrēti, Krievijas uzbrukumu un sakāvi Austrumprūsijā.

Tiesa, kad grāmata sākas ar iespaidīgiem Kaukaza dabas skatiem, tu saproti, ka vēstījums būs visai plašs. Tā arī ir. Pirmās nodaļas ir autobiografiskas un lielākoties tēlo bagātu Kubaņas ukraiņu saimniecību. Jā, priekš simt gadiem tautu robežas bija tādas, ka Kubaņa bija ukraiņu zeme un krieviem nemaz nebija pieejas pie Azovas un Melnās jūŗas. Ceturtā nodaļā gaŗāmejot pieminēts, ka puisis, kas dien armijā, pēdējo vēstuli sūtījis no Ostrolenkas. Zinot ģeografiju un kaŗa vēsturi, tu saproti — nebūs labi.

Vērsim pie lietas Solžeņicins ķeŗas tikai 10. nodaļā. Lai lasītājs varētu labāk izprast notiekošo, romāna sākumā ir pieminēto personu saraksts un Austrumprūsijas gabala karte. Man ar to nebija gana, tāpēc labākai izpratnei izmantoju vēl AAV Kaŗa akadēmijas lielisko kaŗa atlantu un vācu 1:25000 topografiskās kartes. Bija vērts. Negrasos pārstāstīt kauju gaitu; teikšu vien, ka mani, nevēsturnieku, Solžeņicina tēlojums pilnībā pārliecina. Ja Tannenbergas kauju pētījušiem ir citas domas, labprāt uzzinātu. Lasot dominēja divējas izjūtas. Pirmkārt, kā grieķu traģēdijā, kad varoņi cenšas un darbojas, bet viss iet uz nenovēršamu un šausmīgu galu. Otrkārt, kā ģenerāļa Pēteŗa Radziņa rakstu krājumā, kad viņš apraksta krievu kaŗa sākuma uzvaras pret austriešiem Galīcijā — kā 95% neefektīva armija uzveic 98% neefektīvu. Taču Austrumprūsijā 95% neefektīvai armijai pretī stājās 90% neefektīvi vācieši.

Solžeņicina ieskatā galvenie nopelni vācu uzvarā ir 1. korpusa komandierim Hermanim fon Fransuā (pretstatā priekšniekiem Hindenburgam un Ludendorfam), savukārt krievu pusē vainojama neorganizētība un gļēvi un nemākulīgi komandieŗi (pats sakautās 2. armijas komandieris Samsonovs tēlots viduvējs). Ārpus kaujas mēroga, taču atbilstīgs “Sarkanā rata” iecerei ir jautājums, kāpēc krievu pusē tāda neorganizētība un kāpēc armiju komandē gļēvuļi un nemākuļi. Autors tiešiem vārdiem neatbild, bet pēc izlasītā secināms, ka vainojama carisma iekārta, kas apspiež cilvēku un tirgus brīvību. Tiesa, apspiešana bija vēl samērā mērena. Solžeņicins tēlo arī pretējo pusi, kas vēlētos gāzt carismu, taču tā ir vēl atbaidošāka (te, iespējams, zināms svars autora un lasītāja zināšanai par turpmāko vēstures gaitu). Biju pārsteigts, cik dažs labs atgādina mūsdienu (arī latviešu) līberāļus. Nešaubos, labvēlīgos apstākļos arī mūsdienās atrastos, kas dažos gados atkārtotu gaitu no Grišķenes un Čieŗa pašpuikām līdz čekas nagu maucējiem un atjaunotu revolūcionārā Gulbenes tribūnāla darbību. Lai salīdzinām, kam tuvāki mūsdienu līberāļi: nācionālistam Zigfrīdam Meierovicam vai lieliniekam Oto Kārkliņam.

Lasīju 1974. gada izdevumu, kas savulaik maksājis smiekla 2,25 $. Tas tulkots no Solžeņicina Padomijā sarakstītā, bet vēlāk, brīvā pasaulē autors “1914. augustu” papildinājis ar Ļeņinu, Stolipinu un vēl šo to, kas man nu gājis gaŗām. Toties dabūju lasīt studenšu dzīves aprakstu, ko Solžeņicins nez kāpēc iespraudis starp krievu sagrāvi romāna kulminācijā un tās analizi virspavēlniecībā grāmatas nobeigumā. Kopumā bija interesanti un vērts, labprāt lasītu nākamo “Sarkanā rata” mezglu “1916. novembris”, bet dabū tu tādu par lētām naudiņām.

Ko rakstīja latviešu avīzes 1.pasaules kaŗa priekšvakarā 1914.g.


Šodien aprit 100 gadu, kopš Austrijas troņmantinieka Franča Ferdinanda noslepkavošana Sarajevā 1914.gada 28.jūnijā iekustināja 1.pasaules kaŗa lavīnu. Lasot, ko rakstīja latviešu avīzes pēdējā miera laiku dienā, nekādus mākoņus Eiropas lielvaru starpā saskatīt nevar un nepamet izjūta, ka no slaktiņa varēja izvairīties, ja vien valdnieki būtu bijuši mazliet elastīgāki un ne tik stūrgalvīgi. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »
%d bloggers like this: