“Kantar” aptauja par Sorosu un Ušakovu, Kučinski un Trampu


Beidzot mani internetos uzgāja kāda polītiska aptauja. “Kantar” firmas, ja precīzāk. Aizpildīju ar lielāku patiku nekā par mantām un reklāmām. Bija jūtams, ka aptauja starptautiska. Laikam tāpēc polītiķu izlase un secība, par kuŗiem izteikties, bija tāda, ka lika pasmaidīt — tāpat partiju izlase, par ko balsot. Un vēl tas ZZS īpatsvars polītiķos un partijās…

  

Advertisements

2017. gads Eiropai — trīs nevēlēšanas šogad


theresa-may-article-50-7101661

“Getty Images” attēls

Iepriekšējā ierakstā minēju trīs ievērības cienīgas vēlēšanas, kas šogad notiks Eiropā. Vēlos pieminēt arī trīs citas ievērības cienīgas lietas. Tā kā tās saistītas ar vēlēšanām, bet nav gluži 100% droši gaidāmas vēlēšanas, varbūt tās var saukt par nevēlēšanām.

Pirmā laika secībā varētu būt Lielbritanijas izstāšanās pieteikums no ES. Briti pērn Jāņos nobalsoja izstāties, būtu korekti visas lietas nokopt līdz 2019. gada jūnija sākumā iecerētām Eiroparlamenta vēlēšanām, ES līguma 50. pants noteic divu gadu termiņu no izstāšanās pieteikuma iesniegšanas līdz lietu nokopšanas beigām. Attiecīgi Lielbritanijas premjere Terēza Meja apsolījusi iesniegt izstāšanās pieteikumu līdz šīgada marta beigām, un gada sākumā tika ziņots, ka tas varētu notikt marta sākumā. Pretinieki gan nemitas mest šķēršļus ceļā, piemēram, redzēs, ko šomēnes spriedīs Augstākā tiesa un ko pēc tam parlaments. Decembrī parlaments jau lietu skatīja, un vismaz toreiz arī ES piekritēju vairums atbalstīja izstāšanās pieteikuma iesniegšanu līdz martam — kuŗš cieņā pret pilsoņu gribu, kuŗš bailēs no sekām savai polītiskai karjerai nākamās vēlēšanās, ja spļautu tautai acīs.

“The Guardian” foto

Otrs notikums ir iespējama Katalonijas neatkarības nobalsošana septembrī. Oktobrī Katalonijas parlaments pieņēma likumu par to, tak līdz šim visi gājieni pēc neatkarības paklausīgi apturēti pēc Spānijas varas iestāžu spiediena un iejaukšanās. Arī šoreiz tā sākusies. Nezinu, kas notiks tālāk, bet pat tad, ja nobalsošana notiek, balsstiesības ir arī iebraucējiem no Spānijas un kopumā aptaujās neatkarība pagaidām nav skaidri pārspējusi 50:50 līmeni. Turklāt ne pārāk lielo nācionālistu vairākumu parlamentā veido gan labēji, gan kreisi nācionālisti, kas savā starpā ārpus neatkarības jautājuma diez cik nesatiek. Vēl vairāk — tagadējais Katalonijas prezidents, kas pārstāv galveno, labējo nācionālistu partiju, paziņojis, ka netēmē uz amatu nākamās vēlēšanās, un tādējādi radījis augsni iekšējai sāncensībai savā partijā.

20160709_ldd001_01

Džona Bārklija attēls

Trešā ir Italija. Gada nogalē kreisais premjers zaudēja paša izsludinātu nobalsošanu par paša ierosinātiem satversmes grozījumiem. Bija piedraudējis atkāpties, ja zaudēs — un bija jāatkāpjas. Vietā ātri tika izveidota cita tāda pati kreisa valdība. Citos apstākļos polītiskā loģika varbūt būtu rīkot ārkārtas vēlēšanas, taču Italijas vēlēšanu sistēma piešķiŗ 1. vietu guvušai partijai papildvietas, lai tai būtu vairākums, un valdošā kreisā Dēmokratiskā partija aptaujās nebūt nav droši pirmā vietā.

Polītisko stāvokli var ietekmēt saimniecības nestabilitāte. Grīļība nav nekāds noslēpums, un nupat valdība “glāba”, tas ir, ar godīgiem pilsoņiem atņemtu naudu aizmaksāja muļķu un blēžu zaudējumus vienā savā pareksā. Nav garantijas, ka tas būs pēdējais. Un, ja Italijas sociālismam beigsies citu cilvēku nauda, tā būs jālūdz ārpusē. Bet Vācijas polītiķi savu vēlēšanu gadā var būt negribīgāki nolaist Lielajā Romas kloākā miljardus saviem vēlētājiem atņemtas naudas. Bet kur viņi dēsies — pirmkārt, lojālitāte pret ES pārāka nekā pret savu tautu; otrkārt, Italijai gan jau ir šantāžas iespējas, piemēram, attiecībā uz “Deutsche Bank”, priekš pa burbuli aizietu savējās bankas.

Visbeidzot jāatceras, ka Italija šobrīd ir galvenie izcilu Afrikas mūziķu, arķitektu, zinātnieku un biznesa līdeŗu vārti uz Eiropu. Pašvaldības, uzņēmēji un visi līdzpilsoņi jau novērtē ieguvumus, ko sniedz saskarsme ar citām kultūrām. Italieši cer, ka prot būt atvērti pret citādo, tādējādi kļūstot bagātāki savās kultūras pieredzēs un plašāki savā redzeslokā. Un vēl italieši cer izteikt vēlēšanās savu pateicību valdībai par to. Jo dots devējam atdodas.

Apkopojot par Italiju: šogad pieskatāmas lietas ir saimniecības stāvoklis, imigrācija un ārkārtas vēlēšanas.

2017. gads Eiropai — trīs vēlēšanas šogad


Pērn Eiropā galvenais vēlēšanu notikums, protams, bija britu nobalsošana par izstāšanos no ES. Pakāpienu zemāk drūzmējas vairāki citi:

  • Nīderlandē vēlētājiem pa rokai gadījās asociācijas līgums ar Ukrainu, lai pateiktu, ko viņi domā par ES;
  • it kā ne pirmo reizi vēlēšanas rīko, tomēr Austrija vēlēja prezidentu turpat visu gadu, pat atceldama un pārceldama vēlēšanas;
  • Moldovā satversmes tiesa atjaunoja tiešas prezidenta vēlēšanas, un tajās ievēlēja Kremļa kandidātu;
  • Italijas premjers rīkoja nobalsošanu par saviem satversmes grozījumiem un piesolīja atkāpties, ja noraidīs. Noraidīja, bija jāatkāpjas.

Arī šogad gaidāmas vairākas svarīgas vēlēšanas, turklāt papildu spriedzi rada iespējamā eiropiešu reakcija uz 3. pasaules imigrantu iebr[a]ukšanu un pieredze ar brizeju un Trampu. Manuprāt, īpašu uzmanību pelna trīs vēlēšanas.

Laika ziņā pirmās ir jau pēc pāris mēnešiem: 15. martā Nīderlandes parlamenta apakšpalāta (Otrā kamera). Tajā ir 150 deputātu, visa valsts (13 miljoni vēlētāju) viens vēlēšanu apgabals, barjera 1/150 jeb 0,67%. Nav brīnums, ka visai augsta polītiskā sadrumstalotība.

Neatkarīgi no vērotāju attieksmes ciešākā uzmanība pievērsta nācionālajai Gērta Vildersa Brīvības partijai. Nīderlandē partiju reitingus parasti mēra nevis balsu procentos, bet Otrās kameras vietās, un šobrīd Brīvības partija ir 1. vietā ar 35 vietām, salīdzinot ar premjera līberāļu 24 un kristīgo dēmokratu 15. Tiesa, Nīderlandē vērojama parādība, ka daļa pilsoņu, kuŗi vēlēšanu starplaikā aptaujās sakās atbalstām Brīvības partiju, tuvāk vēlēšanām sabīstas no savas uzdrošināšanās un nobalso par ko līberālāku. No otras puses — tik augsts reitings tik tuvu vēlēšanām Brīvības partijai vēl nav bijis.

Kādi varētu būt iznākumi? Parastā piezīme: notikumu virzienu mēdzu prognozēt samērā labi, bet esmu konservātīvs pēc dabas, tāpēc pārmaiņu apmēru — vienalga, uz labu vai ļaunu — bieži paredzu mazāku, nekā notiek īstenībā. Otra piezīme: te un turpmāk vairāk pievērsīšos, cik ticami un labvēlīgi iznākumi var būt nācionālistiem. Kreisā Darba partija jūtami zaudēs, Brīvības partija var iegūt 1. vietu, bet ne dominējošu. Tāpēc turpmākais atkarīgs no pārējām partijām: vai tās piekritīs koalīcijai, vai apvienosies atstāt brīvībniekus opozīcijā. Ja arī Brīvības partija būs valdībā, nedomāju, ka Vildersam ļaus kļūt par premjeru. Svarīgākais būs metapolītika: cik lielā mērā sabiedriskā doma un valdības politika būs vērsta nosargāt Nīderlandes brīvības pret islāmizēšanu. Starp citu, Nīderlandē imigranti jau sākuši atkrist no kreisajiem, imigrantu partija jau nodibināta, un tai ir labas izredzes pirmo reizi vēlēšanās tikt parlamentā.

23. aprīlī sākas Francijas vēlēšanas, precīzāk, prezidenta vēlēšanu 1. kārta. Janvāŗa beigās vēl būs sociālistu priekšvēlēšanas, lai izraudzītu savu kandidātu, taču pašreizējā prezidenta partijai diez vai kāds lēš pat iekļūšanu 2. kārtā. Aptaujas rāda visai sīvu cīņu, tomēr ticamākais izskatās, ka otrā kārtā 7. maijā sacentīsies putinists Fransuā Fijons (republikāņi), kas negrasās sargāt savu valsti arī no 3. pasaules imigrantu iebrukuma un islāmizēšanas, un putiniste Marina Lepēna (Nācionālā fronte), kas gatava vērsties vismaz pret imigrāciju un islāmizāciju. Gada nogalē atklājies, ka Lepēnai apsīkuši Krievijas finanču avoti, un tas mudina domāt, ka Kremlis par savu kandidātu izraudzījies Fijonu. Ar nepacietību gaidu, kad tie, kas sludināja, cik jauki būtu ievēlēt sievieti par amerikāņu prezidenti, sāks tikpat aizgrābti saukt pēc pirmās franču prezidentes.

Izredzes? Otrās kārtas aptaujās Fijons priekšā Lepēnai ar 2:1. Vēl var salīdzināt ar 2015. gada reģionu vēlēšanām. Augstākais Nācionālās frontes atbalsts 1. kārtā bija 41% divos reģionos. 2. kārtā fronte šais reģionos dabūja 42% un 45%. Grūti iedomāties, ka valstī kopumā gaidāmi labāki panākumi. Tāpēc mana šībrīža prognoze ir, ka Lepēna iekļūs otrā kārtā un var iegūt 1 .vietu pirmā kārtā, taču 2. kārtā Fijons uzvarēs ar 60:40.

Bet tas vēl nav viss. 11. jūnijā notiek parlamenta (Tautas sapulces) vēlēšanas, un 18. jūnijā otrā kārta, kad parasti ievēlē lielāko daļu deputātu. Vēlētāji mēdz turpināt prezidenta vēlēšanās iesākto, tāpēc kreisais spārns varētu zaudēt republikāņiem. Mažoritāra divu kārtu vēlēšanu sistēma ievērojami apgrūtina malēju (jebkādā ziņā) kandidātu ievēlēšanu, tāpēc Nācionālā fronte 2012. gadā ar 14% balsu izcīnīja vien 2 vietas no 577. Šoreiz, pieņemot ~20% balsu, tiktu grūti nosakāms divciparu skaitlis (bet drīzāk tuvāks 10 nekā 100), taču tik un tā stingrs mazākums.

Treškārt, precīzs datums, cik saprotu, vēl nav noteikts, bet gan jau septembŗa beigās vēlēs Vācijas Bundestāgu (parlamenta apakšpalāta). Vācija iedzīvotāju un saimniecības ziņā ir lielākā Eiropas valsts, un pašreizējās kancleres (valdības vadītājas) Angelas Merķeles ieguldījums nelegālu imigrantu ievešanā diez vai pārspējams. Bundestāgam ir it kā jaukta vēlēšanu sistēma, tomēr izšķirīgs ir balsu sadalījums proporcionālā daļā. Lai īsteni tiktu iekšā, jāgūst vismaz 5% balsu vai vismaz 3 vienmandāta vietu.

Reitingu attīstība ir tāda:

 german_opinion_polls_2017_election1

Kā redzams, 2015. gada vidū noticis vai sācies kas tāds, kā dēļ Merķeles partija jūtami nokritusies, bet “Alternātīva Vācijai” trīskāršojusi atbalstu un izvirzījusies par 3. lielāko partiju. Varam trīsreiz minēt, kas. Līdz rudenim, kad skaitīs cāļus, vēl jānodzīvo, bet pa ceļam vēl būs dažas cāļu miniskaitīšanas — zemju vēlēšanas: 26. martā Zārā, 7. maijā Šlēsvigā-Holšteinā un 14. maijā Ziemeļreinā-Rietumfālē.

Sociāldēmokrātiem bija reāla iespēja cīnīties par Merķeles gāšanu, izvirzot par kanclera kandidātu bijušo Eiroparlamenta vadītāju Mārtiņu Šulcu, taču tā vietā viņi izvēlējušies veģetēt pie Merķeles sāniem arī turpmāk. Jo visticamākais iznākums ir, ka Merķele koalīcijā ar sociķiem paliks arī pēc vēlēšanām. Iespējams, abas partijas gūs visu laiku zemāko rezultātu, teiksim, 30% un 20%, tomēr ar to pietiks, lai paliktu pie varas. Ja pat notiek polītiska zemestrīce, “Alternātīva Vācijai” apsteidz sociāldēmokratus un KDS/KSS+SDP nav vairākuma, var droši prognozēt, ka Alternātīva pie varas netiks — valdošās partijas paņems pulciņā zaļos vai brīvos dēmokratus (ja viņi iekļūs Bundestāgā). Arī te svarīgākais būs metapolītika: cik lielā mērā sabiedriskā doma un valdības politika būs vērsta nosargāt Vāciju pret islāmizēšanu un imigrāciju.

Apkopojot: britu balsojums atjaunot neatkarību ir ES gala sākums. Diemžēl pati ES parūpējusies, lai mierīga pārtapšana nācionālās valstīs, kas brīvprātīgi sadarbojas cita ar citu, būtu apšaubāma — pašnāvnieciskas etnopolītikas sekas ir augoši 3. pasaules kolonistu un pamattautu konflikti, kas 2016. gadā bija asāki nekā 2015. gadā. Vēlētāju reakcija uz vartuŗu atsvešināšanos no savas tautas un uz viņu riebumu pret pilsoņiem turpināsies 2017. gadā, nācionālisti Vecajā Eiropā gūs lielākus panākumus vēlēšanās, attiecīgi arī ietekmi, taču ne pietiekami, lai līdzinātos Ungarijai, Polijai, brizejai vai Trampam. Svarīgākais būs metapolītika: tautu attieksme pret dzīšanu pašnāvībā un cik lielā mērā vartuŗi bailēs zaudēt varu atmetīs savas tautas nicināšanu un nīcināšanu.

2016. gads Rietumiem — brizeja un Tramps


Domāju, neesmu pārāk oriģināls, par svarīgākiem 2016. gada Rietumu kultūras notikumiem atzīdams britu tautas nobalsošanas lēmumu izstāties no ES un Donalda Trampa uzvaru Apvienoto Amerikas Valstu prezidenta vēlēšanās. Trešais ir Eiropas kolonizācijas turpināšanās, kuŗas manāmākās izpausmes bija nelegālu 3. pasaules imigrantu iebrukuma turpināšanās, imigrantu noziegumi un arvien vairāk musulmaņu terroristu uzbrukumu. Bet vispirms par galveno.

Vislabāk to iemieso britu Neatkarības partijas vadītāja Naidžela Farāža iečivinātais ikoniskais foto:

Ja patīk kustīgi attēli ar skaņu, varu piedāvāt divas dziesmiņas par to pašu:

Atbildot, kāpēc tā notika, atkal neesmu pārāk oriģināls: vēlētāju reakcija uz vartuŗu atsvešināšanos no savas tautas un uz viņu riebumu pret pilsoņiem. Vismaz attiecībā uz britiem var droši piebilst, ka iznākums būtu pretējs, ja ES nebūtu atmetusi robežu sargāšanu un tādējādi izraisījusi nelegālu trešās pasaules (īpaši musulmaņu) imigrantu iebrukumu Eiropā. Prātā nāk divas tautas gudrības: pirmkārt, īstermiņā — paši pūta, paši dega; otrkārt, ilgtermiņā — imperijas mirst no gremošanas traucējumiem. Arī šai Savienībai tādi sākušies, kaut, protams, paies gadi līdz pēdējās dvašas izlaišanai. Kāda cita Savienība izvilka vēl gandrīz desmit gadu pēc tam, kad kļuva redzami tādi simptomi kā Amerikas graudu ievešana (arī Rīgas ostā), nespēja pilnīgi apspiest poļu “Solidāritāti” un ieķitēšanās Afganistānā.

21_29_02_16_w3b5527_kopie_21

Nelegāli imigranti 29. februārī cenšas iekļūt no Grieķijas Maķedonijā. Pjēra Kroma foto

Un vēl trešā tautas gudrība: mazs cinītis gāž lielu vezumu. Kā teicu, Eiropas kolonizēšanu lieku tikai trešā vietā. Jo ES pašnāvniecisko polītiku daļēji apturējis 2/5 Latvijas lieluma cinītis vārdā Maķedonija: 9. martā tā slēdza robežu nelegāliem imigrantiem no Grieķijas. Iznākumā, kas to būtu domājis, ievērojami mazinājās migrantu ierašanās arī Grieķijā, kas novembrī bija 151249/1991=76 reižu mazāka nekā 2015. gada novembrī, kaut diez vai Sīrijā šobrīd ir 76 reižu mierīgāka dzīve nekā pērn ap šo laiku.

Tiesa, robežu tur vaļā Italijā. Pat vēl vairāk — ES migrantu sūknētāji imigrantus aktīvi uzņem, kolīdz tie tikuši ārā no Lībijas ūdeņiem, un tad organizēti ved pāri Vidusjūŗai Eiropā. Tomēr ģeografisku apstākļu dēļ šī migrantu sūkņa jauda ir zemāka nekā Grieķijas: pērnais rekords 181 tūkstoša iebr[a]ucēju apmērā tik un tā ir jūtami mazāk nekā 854 tūkstoši Grieķijā 2015. gadā.

Visiem galvenajiem 2016. gada notikumiem būs sekas un turpinājums 2017. gadā, un vēlreiz neesmu pārāk oriģināls, secinādams, ka dzīvojam interesantos laikos; pats — otrreiz mūžā.

Lūdzu, iesakiet kādu, kuŗš būtu pareizi prognozējis britu ES nobalsošanu un Trampa uzvaru


Gada nogale. Laiks atskatīties uz bijušo un daudzināt gada izcilniekus. Pērnruden internetos uzgāju albāņu inženieri @ektrit, kas piesaistīja uzmanību ar bieži paradoksāliem spriedumiem un citu ziņām, kuŗās dalījās. Šogad @ektrit manās acīs iemantojis zināmu cieņu un ieklausīšanos, jo pareizi prognozējis, ka amerikāņu prezidenta vēlēšanās uzvarēs Donalds Tramps un briti nobalsos atjaunot neatkarību. Turklāt viņa britu nobalsošanas prognoze bija 52/48, kas trāpīja desmitniekā (51,9/48,1).

Ticu, arī starp latviešiem ir gudrinieki, kas spējuši pareizi prognozēt britu ES nobalsošanu un Trampa uzvaru. Tāpēc atļaujos lūgt lasītāju palīdzību: lūdzu, iesakiet tautieti (var arī sevi), kam būtu dokumentāli pierādāmas pareizas prognozes — ka briti nobalsos izstāties no ES un uzvarēs Tramps (vai vismaz, ka šo iznākumu varbūtība ir lielāka nekā ES palikšanas un Klintones uzvaras). Īpaši pateicīgs būšu, ja tāds gudrinieks tiktu atrasts starp tiem, kuŗus mēdz dēvēt par “polītikas ekspertiem”. Jo no meluziņām jācenšas izvairīties:

2008. — “Lehman Brothers”, 2016. — “Deutsche Bank”?


Vakar noturējos nerakstīt, bet šodien interneti vēl pilnāki par “Deutsche Bank”, vienu no lielākām Vācijas bankām. “Dienas Biznesā” vien divas ziņas:

Angliski un vāciski, protams, plašāk un jau ar nākamo ziņu: “glābšanas” gatavošana tiek noliegta, banka tikām pārdod savus Lielbritanijas aktīvus. Kopš pērnās vasaras bankas akcijas kritušās trīskārt:

deutsche-bank

Gribot negribot nāk prātā 2008.gada rudens. Turklāt ne tikai ar ietekmi saimniecībā, bet arī polītikā. Lūk, AAV prezidenta kandidātu reitingi:

2008

Ar zaļu līniju atzīmēti divi notikumi (grūtības gan sagādāja guleniskās ass nevienmērība). Pirmkārt, Sāras Peilinas nosaukšana par Makeina viceprezidenti. Pēc tās Makeina atbalsts amerikāņos palēcās, un viņš apsteidza Obamu. Otrkārt, “Lehman Brothers” bankas izputēšana, pēc kuŗas izputēja arī valdošās partijas kandidāta izredzes.

“Deutsche Bank” ir gana liels zvērs, ka brūkot viena bankas dvīņu torņa drupas var aprakt Hilariju, bet otra torņa drupas Angelu. Tāpēc, nezinot patieso finanču stāvokli, uzdrošinos prognozēt, ka līdz 8.novembrim “Deutsche Bank” neļaus sabrukt. (Tiesa, esmu konservātīvs pēc dabas, tāpēc manām prognozēm ir sistēmiska kļūda: pārmaiņu virzienu parasti paredzu pareizi (oho, trīs par- vārdi pēc kārtas!), bet apmēru — vienalga, uz labu vai ļaunu — mēdzu prognozēt mazāku, nekā pēc tam notiek dzīvē.)

Pēc 8.novembŗa — vilksviņuzina. Varbūt stāvoklis nemaz nav tik smags, un grūtības ir īslaicīgas. Bet, ja citādi, tad Angelai saturēt banku līdz nākamrudenim var būt visai grūti. Kā teicis vācu oikonomists Rīdigers Dornbušs,

krizes atnākšanai vajag daudz vairāk laika, nekā jūs domājat, un tad tā notiek daudz straujāk, nekā jūs būtu domājis.

Putinisti un putinisti


13010800_675873482550437_6264146987153708679_n[1]Kopš 2014.gada sākuma līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un hibridkaŗa saasināšanos asāka kļuvusi vajadzība saskatīt un atmaskot Kremļa ietekmes aģentus jeb vienā vārdā putinistus. Savulaik, priekš drīz jau gadiem septiņiem, rakstīju, kā viņus pazīt:

Krievijas ietekmes aģenta komplekts ir:

  1. latviešu un Latvijas Republikas nonievāšana;
  2. Krievijas, SPRS un krieviskā cildināšana;
  3. antiamerikānisms.

Latvijas apstākļos komplekts joprojām spēkā. Un, kas to būtu domājis, tagad Latvijas un Eiropas putinistu ķeršanā dedzīgi iesaistījušies līberāļi, kas iepriekš bija pārņemti ar latviskā nonievāšanu un okupācijas seku legālizēšanu un nostiprināšanu. Kā tā? Diemžēl lielum liels vairums līberāļu spalvu met, bet ne tikumu. Jo meklē vissīkāko putinisma skabargu nācionālistu acīs, tikai reizumis piemin tradicionālās Kremļa marionetes un sabiedrotos kreisā spārnā un gandrīz nekad (rakstu ‘gandrīz’, jo pieļauju, ka tomēr kādu reizi pievērsuši uzmanību) — kreisi-labēji centriskās aprindas, lai kādi baļķi būtu to acīs. Atliek vien internetos pameklēt Putina draugu sarakstus. Tāda selektīva putinisma saredzēšana piemīt līberāļiem ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā.

Piemēram, pērn decembrī Francijā notika reģionu vēlēšanas. Provansas—Alpu—Azūra krasta reģionā (tur ir arī Nica, starp citu) kandidēja Nācionālās frontes kandidāte Mariona Lepēna. Nācionālo fronti līberāļu avoti bieži ieskaita Putina sabiedrotos. Lai viņa neuzvarētu, varas partijas (labējie republikāņi un kreisie sociālisti) vienojās par kopīgu kandidātu, ko arī izdevās ievēlēt ar 54,8% pret Lepēnas 45,2%. Un izrādījās, ka ievēlētais Kristjāns Estrozī ir ne mazāks putinists par Marionu — brāļojas ar Krievijas sagrābtās Krimas Jaltas kūrortpilsētas vietvalžiem. Ukraina Estrozī brāļošanos nosodīja (neatceros lasījis, ka Ukraina būtu nosodījusi kādu Marionas Lepēnas rīcību), bet vai līberāļi tāpēc būtu pasludinājuši Estrozī un viņa partiju par putinistiem? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Vai arī: Vācijā līberāļi par putinistiem sauc nācionālo “Alternātīvu Vācijai”, bet tikai retumis piemin “Kreiso” (SPRS okupētās Austrumvācijas komūnistu un brīvās Rietumvācijas līdzskrējēju) putinisko viedokli un sakarus ar Kremli. Un tas nav viss. Vācu sociķu vadītājs Sigmars Gabriels pastāvīgi aizstāv tuvināšanos ar Kremli un aicina atcelt sankcijas pret Krieviju, kā arī atkal uzņemt Krieviju pasaules lielvalstu G7 grupā, no kuŗas to izmeta par iebrukumu Ukrainā. Savukārt sociķu ārlietu ministrs Šteinmeijers nesen nosodīja NATO gatavošanos aizsargāt alianses austrumu robežu pret Krieviju. Vai tāpēc līberāļi būtu atzinuši abus vadoņus un vācu sociāldēmokratu partiju par putinistiem? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Tas pats Amerikā. Līberāļi baida ar Republikāņu partijas prezidenta kandidāta Donalda Trampa putinismu. Jaunākais piemērs pēdējās nedēļas laikā: Tramps mīkstinājis Republikāņu partijas programmu attiecībā uz palīdzību Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Par Trampa trūkumiem un viņa aprindu sakariem ar Kremli iesaku lasīt amerikāņu izlūkošanas speciālista Džona Šindlera čivinājumus un emuārus, bet vai līberāļi izskaidro, ka Republikāņu partijas programma mīkstināta, pārņemot līdzšinējo Dēmokratu partijas / Obamas polītiku? Un, atvainojiet, pat es neuzskatu Obamu par putinistu. Un vai līberāļi līdzvērtīgi saskata putinismu Dēmokratu partijas prezidenta kandidātes Hilarijas Klintones noziedzīgi naivā attiecību “pārlādēšanas” polītikā ar Krieviju, noziedzīgi bezrūpīgā attieksmē pret e-pastu drošību, kuŗas dēļ viņas e-pasti ārlietu ministres amatā tagad, visticamāk, ir Putina rokās un Klintone pati kļuvusi šantāžējama, un viņas aprindu un Klintonu fonda sakaros un darījumos ar Kremli? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Nemaz jau nerunājot par svaigu ES Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera dalību Kremļa propagandas saietā. Vai imigrantu iepludināšanu, kas ietilpst Putina plānā Eiropai, par ko rakstīju vēl priekš Nicas, Briseles, Ķelnes un Parīzes:

Toties piepildījušās Putina cerības, ka līberālisms un kosmopolītisms tiktāl saēdis Eiropu, ka ES vartuŗi tīši vēršas pret savām tautām, atmetot robežkontroli un ļaujot Eiropā gāzties simtiem tūkstošiem nelegālu imigrantu. Sveštautiešu — īpaši musulmaņu — iepludināšanai ir tāds potenciāls izraisīt tādus konfliktus ar pamattautām, ka:

  1. Eiropas valstīm vairs nebūs vaļas uztraukties par kaut kādu Putinu, kuŗš taču neviena zviedra vai franča neslepkavo;
  2. dezorientēti eiropieši var krist Maskavas viltusdrauga skavās un Kremļa marionetēm un sadarbības partneŗiem var rasties pietiekami liela ietekme, lai būtiski traucētu vēršanos pret Krievijas agresiju.

Un tad jau Eiropa varētu pamest Ukrainu un Baltiju Putina ziņā. Tāpēc viņš tagad kurina Sīrijā kaŗu, lai vairotu imigrācijas spiediena un, ja izdosies, ar līberālās un kosmopolītiskās elites rokām novestu Eiropas valstis līdz iekšējām asinspirtīm un ārējai bezspēcībai.

Diemžēl jāsecina, ka līberāļu runām par kādas personas vai organizācijas putinismu nevar un nedrīkst paļauties. Pirmkārt, apgalvojums var būt gan patiess, gan nepatiess, līberāļi par putinistiem saukājuši arī Polijā valdošo Likuma un taisnīguma partiju un mūsu pašu Nācionālo apvienību. Otrkārt, vēl svarīgāka un grūtāk atšķetināma ir noklusēšana: līberāļiem tuvākas personas un organizācijas, ko viņi nepiemin, var būt ne mazāki putinisti par līberāļu norādītiem. Jāsaprot, kad līberāļi kādu sauc par putinistu, tas nav analizē balstīts termins, bet vēl viens lamuvārds blakus citiem viņu iecienītiem: rasists, seksists, nacists, tumsoņa, populists, fašists utt. Ko darīt? Neņemt pierē, neņemt par pilnu, faktus un lietas apstākļus neatkarīgi pārbaudīt.

Labi, pieņemsim, kad fakti un lietas apstākļi neatkarīgi pārbaudīti, esam atklājuši, ka (vienalga, ko līberāļi par to teikuši vai noklusējuši) mūsu priekšā ir Krievijas ietekmes aģents. Starp citu, pēdējos gadus viegls un samērā efektīvs pārbaudes veids ir attieksme pret ukraiņiem un Ukrainu. Ko ar tādu darīt? To pašu, ko ar līberāļiem: neņemt pierē, neņemt par pilnu, faktus un lietas apstākļus neatkarīgi pārbaudīt. Un izprast, kas viņš ir — muļķis vai maita — un attiecīgi rīkoties. Piemēram, ja kāds iedomājas, ka Krievija un Putins ir kristietības un tikumības stiprā pils, viņš ir muļķis. Maitu un muļķu atšķirība ir starp Kremļa marionešu partijām un tādām, kas tūkstošiem kilometru no Krievijas un ar 0,…% krievu iedzīvotāju sastāvā dzīvo illūzijās par Putinu un iedomājas, ka varētu izmantot viņu savā labā.

Un ko darīt, ja visi visapkārt putinisti? Labi, pārspīlēju, teiksim, ja Francijā visām trim lielākām partijām putiniskas noslieces — ko tad? Atcerēties, ka eiropiešu tautām bez krievu imperiālisma ir vēl otrs eksistenciāls drauds: kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem un islāmizācija. Atšķirībā no Putina tas apdraud visu Eiropu un nav rietošs. Polītiķi, kas aizstāv savu tautu vismaz no vienām briesmām, ir labāki par tiem, kas neaizstāv ne no vienām.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 4 Comments »
%d bloggers like this: