140 vārdu: astoņgadnieka nauda


Astoņgadnieks šovakar atnāca un izteica neparastu lūgumu: gribot otru maku, jo vienā vairs nevarot visu savu naudu salikt. Piedāvāju labāk samainīt iekrāto metalla naudu pret to, kas man kabatā, tas ir, aptuveni trīspadsmit eirām, desmitnieku ieskaitot. Piekrita, atnesa maku, izbēra no tā iepriekš sakrāto un nule skolas tirdziņā ietirgoto sīknaudu (esot labi gājis no rokas). Saskaitījām, samainījām, “Monopola” spēles treniņi nav bijuši velti. Tagad attēlā redzamā čupa man kabatu velk uz leju un gaida, kur es to iztērēšu.

Bet makā tiešām vieta atbrīvojās, un vajadzība pēc otra zuda. Tiesa, dēlam palika vēl lērums vieneiru un diveiru, un kopā ar papīra naudaszīmēm iekrājums jau pārsniedzis septiņdesmit eiru. To redzēdams, piedāvāju samainīt piecdesmitniekā, tak no tā atteicās. Lūdza divdesmitniekā, tak man tā nebija. Vienalga tīkami, ka iemācījies ne tikai tērēt, bet arī krāt. Īstenībā — ka spēj atlikt gandarījumu un domāt par rītdienu.

“Naudas laiki Latvijā”


Esmu šogad nobalsojis par “Latvijas Avīzi” ar Ls95,86, un “LA” mani pateicībā aplaimojusi ar “Naudas laikiem Latvijā” — grāmatu par naudas vēsturi Latvijā. Pa vaļas brīžiem esmu izlasījis, un nu varu dalīties iespaidos.

“Naudas laiki Latvijā” apskata naudas vēsturi Latvijā no Romas imperijas laika līdz mūsdienām, kā nu kuŗu valdnieku laikā bijis. Grāmata par savu tematu sniedz teicamu priekšstatu un reizē iepazīstina lasītāju ar numismatikas pamatjēdzieniem. Teicams ne tikai saturs, bet arī noformējums — “Naudas laiki Latvijā” noteikti pelnījuši kaut kādu skaistākās grāmatas balvu.

Taču tas, kas citkārt būtu vienkārši teicams vēstures ziņu avots un greznums, faktiskos klajā laišanas apstākļos ir grezns noslepkavotā lata nekrologs. Turklāt, ievērojot “Latvijas Avīzes” rīcību lietā, nodarījuma līdzdalībnieka sarakstīts. Grāmatas ievadā minēts:

Nauda… Tie, kuri teic, ka nauda nav svarīga, maldās vai liekuļo. Nauda ir pat ļoti svarīga. Kopš cilvēce izdomājusi šo norēķinu līdzekli, naudas nozīme visās dzīves jomās tikai palielinās. (8.lpp.)

Turpinājumā vesela nodaļa nosaukta “Savas naudas kalšanas tiesības — suverenitātes simbols”:

Savas naudas kalšanas tiesības visos laikos bijis zināmas suverenitātes apliecinājums, simbols patstāvībai un noteiktam tautsaimniecības attīstības līmenim. (25.lpp.)

Tas, ka sava nauda ir neatkarības pazīme, uzsvērts vairākkārt:

Naudas kalšanas tiesības jau izsenis ir viena no svarīgākajām valdnieka privilēģijām, tā varas suverenitātes apliecinājums. (52.lpp.)

Toties pavisam citā tonī grāmatu nobeidz Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs:

Taču pasaules finanšu krīze, kas iesākās 2008.gadā un draudīgi skāra arī Latviju, parāda, ka mazas un pasaulei atvērtas valstis ar mazām valūtām šāda mēroga notikumi var viegli aizlauzt vai pat salauzt. Tādēļ 2009.gadā Latvijas parlaments un valdība izšķīrās mērķtiecīgi iet uz pilntiesīgu dalību Ekonomikas un monetārajā savienībā. (249.lpp.)

Njā, mēs, latvieši, sīka tautiņa, mēs neesam savas valsts spējīgi… Kur vēl spilgtāka piemēra, ka eiras ieviešanas pamatā ir neticība savai tautai, savai valstij un savai tautsaimniecībai.

Otrs, kā žēl “Naudas laikos” — autores rāda cienīgas vēstures zināšanas, taču vājas oikonomikas zināšanas. Proti, nav inflācijas izpratnes — ka tā ir naudas vērtības krišanās, ko izraisa naudas masas augšana ātrāk par preču un pakalpojumu apjomu. Ka naudas masu debesīs sadzen valsts, vienkāršoti runājot, drukājot naudu un tādējādi aplaupot visus pārējos naudas turētājus. Ka cenu augšana ir inflācijas izpausme, ne pati inflācija vai tās cēlonis. Visvairāk kauns lasīt bija kā tāda:

Naudas druka atpaliek no hiperinflācijas

Jegors Gaidars, pirmais Krievijas premjerministrs pēc Padomju Savienības sabrukuma un 90.gadu valsts reformu galvenais autors, memuāros atzīmējis, ka 1991.gada beigās galvenā problēma bija, ka “Goznak”, strādājot trijās maiņās, nespēja nodrukāt naudu tādā daudzumā, kā tas bija nepieciešams augošajai hiperinflācijai.

1991.gada janvārī naudas masa bija 132,7 miljardi rubļu, bet septembrī to bija jau 208,0 miljardi. Inflāciju paātrināja tas, ka valdība, vēlēdamās nostiprināt janvāra naudas maiņas rezultātu, aprīlī trīs reizes paaugstināja valsts mazumtirdzniecības cenas. Taču galvenais cēlonis pastiprinātai naudas drukāšanai bija PSRS sabrukuma sākums un atsevišķu savienoto republiku neatkarības centieni. (112.—113.lpp.)

Trešais: “Naudas laiki Latvijā” rakstīti nosvērtā pētniecības valodā — izņemot krievu laiku. Tur stāstījumu pilnīgi lieki papildina ar grāmatas tematu vāji saistītas vai pat nesaistītas padomiskas tenkas un pīlītes: labās Staļina valdības cīņa ar sliktajiem spekulantiem (94., 97.lpp.), cēlais Staļina rokaspuisis Georgijs Maļenkovs un padomju lauksaimniecības glābšanas plāns (99.—103.lpp.), agrorūpnieciskā integrācija, kas veiksmīgi attīstījusies Brežņeva laikā (109.lpp.) u.c. “Naudas laiki” būtu tikai ieguvuši, iztiekot bez visa tā un aprakstot SPRS tikpat korekti, cik pārējos laikus.

Nobeigumā atkārtošu, ka grāmata kopumā ir gan teicams vēstures ziņu avots, gan acu mielasts.

%d bloggers like this: