Rokasgrāmata meža tipu noteikšanai


Nedēļas nogalē bijām aizbraukuši uz Tērvetes mežu, ieganstam izmantojot rūķu Čiekures pilsētas svētkus. Svētki nekādi diži nebija, bet, kad gājām iekšā mežā, ceļmalā ieraudzījām vīru, kas stāvēja pie automobiļa ar atvāztu bagāžnieku, no kā karājās orientēšanās kontrolpunkta zīme. Piegājām, vaicājām, kas par orientēšanos. Jā, rekur karte, tajā 19 kontrolpunktu, ja atradīsit sešus un tiksit atpakaļ, kamēr man vēl balvas būs, dabūsit arī jūs, vēl kādas sešas palikušas, viens kontrolpunkts kartē nav iezīmēts, tāpēc ar pildspalvu ievilkšu jums kartē aplīti, še jums kompostrējamā lapiņa, vienalga, kādā secībā, staigājiet laimīgi! Staigājām ar. Lai apvienotu nesteidzīgu atpūtu ar kontrolpunktu atrašanu, sadalījāmies komandās, un septiņgadnieks ar mani devās meklēt kontrolpunktus. Es skatījos kartē, kurp iet, bet, kad bijām tikuši tuvumā, septiņgadnieks meklēja, kur tieši kontrolpunkts ir. Diezgan viegli atradām sešus un ļekatojām uz izeju. Nē, gaŗgabalu skriešana nav mans sports. Kad atskrējām, vīram bagāžniekā balvu krāvums nešķita mazinājies. Septiņgadnieks priecīgs dabūja “Latvijas valsts mežu” maisiņu ar visu ko tajā iekšā. Kad apskatījāmies, atradām arī iepriekš neredzētu rokasgrāmatu meža tipu noteikšanai. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Pirmā saskarsme ar meža tipiem man bija sākumskolā, kad skolotāja reiz lūdza nosaukt meža veidus. Kāds nosauca birztalu, kāds silu, es biju kaut kur dzirdējis un nosaucu vēri. Klase nekā tāda nezināja, bet skolotāja laikam tomēr gan, atbildi pieņēma un vēl papildināja, ka ir tāds vārds ‘vērīt’, kas nozīmē — smuidri augt. Dzīvē sastapis neesmu, bet taisnība. Otra sastapšanās bija studiju gados, kad bija jāmācās meža tipi un to pazīmes. Kādu laiku pēc tam, būdams mežā, arvien centos noteikt tā tipu.

Tomēr studiju laikā tik jaukas rokasgrāmatas nebija. Turklāt papildu jaukumu rada, ka tā nav viegla paļurināšana, bet, kā teikts priekšvārdā,

šo rokasgrāmatu veidojām kā palīglīdzekli ikvienam LVM darbiniekam, kurš strādā mežā un pieņem lēmumus par meža apsaimniekošanu.

Latvijā mežus iedala tā:

Par katru meža tipu minētas tā pazīmes, īpaši tās, ar ko tips atšķiŗas no līdzīgiem, fotoattēli ar meža izskatu un zīmīgām augu sugām. Rokasgrāmatas beigās ir kabatiņa ar pavisam konspektīvu rokasgrāmatiņu, kur svarīgākās pazīmes vēlreiz īsi atkārtotas. Un vēl beigās visai negaidīti — karikātūra:

Oho, meitenes saukt par slapjo gāršu savulaik nebijām aizdomājušies.

Paldies, ir labi, izdevums rada vieglu vēlēšanos sekot priekšvārda mudei un tiešām doties kaut uz tuvīno Biķernieku mežu lūkot meža tipus. Un, jā, rokasgrāmata pieejama arī PDF veidā.

Advertisements
%d bloggers like this: