2017. gads Latvijai — pakāpiens augšup


Labi dzīvojam.
Karikātūra: Gatis Šļūka

Beidzot tieku pie gadumijas pārdomām. Vērtējot pērno gadu, manā ieskatā Latvijai bijis gan labi, gan slikti, gan visādi, un kopumā bilance ir ne milzīgos, tomēr plusos.

Vissvarīgākais — Latvija kļuvusi latviskāka. Latviešu īpatsvars cēlies par kripatu, nieka 0,25%…0,3%, bet tomēr. Tas ir labāk nekā 0,25…0,3% pretējā virzienā. Paies mēneši, priekš statistiķi nosauks skaitļus, tak nenotika nekas tāds, kas šogad būtiski mainītu 2016. gada tendences. Izdevās vismaz līdz Saeimas vēlēšanām novērst Latvijas pilsonības uzspiešanu nepilsoņu bērniem, kas patiesībā bija pakāpiens uz nākamām ļaundarībām latviešu polītiskās varas deldēšanā — pilsonību visiem nepilsoņiem, tas ir, SPRS kolonistiem, un pilsonību visiem, kam gadījies piedzimt Latvijas territorijā. Tāpēc dēmografijas dzirnas turpināja malt arī polītiku, un latviešu īpatsvars vēlētājos kļuva par 0,1% lielāks.

Patīkami arī, ka Latvija kļuvusi turīgāka, un latvieši šobrīd dzīvo tik pārticīgi kā nekad. Trekno gadu beigās (gads līdz 2008.g. 2.ceturksnim) IKP/cilv. bija 7348 Ls 2010. gada salīdzināmās cenās, krizē nokritās līdz 6003 Ls, bet nu ir 8190 Ls, 11% vairāk nekā trekno gadu kalngalā.

Polītiski galvenais notikums bija pašvaldību vēlēšanas, it īpaši, kas notiks Rīgā. Rīgā Pirra uzvaru guva “Saskaņa”. Pirra — jo zaudēja tikpat, cik 2014. gada Saeimas vēlēšanās. Kā teicis Pirrs, vēl viena tāda uzvara, un mūsu vairs nebūs. Varas maiņa bija iespējama jau pērn, tomēr iegāza latviešu partiju neticība tai, attiecīgi pirmā lieluma zvaigžņu nevēlēšanās kandidēt Rīgā. Pēc vēlēšanām sākās iepriekš nebijusi polītiska rosība, jo partijas gaidīja vēlēšanu iznākumus, lai izvērtētu savas un citu izredzes uz nākamo Saeimu, bet Saeimas vēlēšanu likumā pirmo reizi rakstīts, ka partijām jābūt dibinātām vismaz gadu priekš Saeimas vēlēšanām, tātad līdz oktobŗa sākumam. Lielākais gaidāmais kumoss ir “Vienotības” mantojums (22% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās, 6% Rīgas domes vēlēšanās), par ko nu cīnās veselas piecas vai cik partijas.

Palikuši abi eksistenciālie draudi latviešu tautas pastāvēšanai — gan krievu imperiālisms ar lienošu Latvijas pārkrievošanu, gan nelegālu trešās pasaules imigrantu iebrukums Eiropā, ko izraisījusi ES polītika vairs nesargāt valstu robežas. Taču šie draudi attiecībā uz Latviju stiprāki nav kļuvuši, un jaunais AAV prezidents Donalds Tramps ir mazāk putinisks nekā iepriekšējais Obama. Prezidenta Trampa vārdi Varšavā attiecas arī uz mums:

Mūsu laikmeta pamatjautājums ir, vai Rietumiem ir griba dzīvot. Vai esam pārliecināti savās vērtībās, lai aizstāvētu tās par jebkādu cenu? Vai pietiekami cienām savus pilsoņus, lai sargātu savas robežas? Vai mums ir vēlme un drosme saglabāt savu kultūru pret tiem, kas cenšas to graut un iznīcināt?

Advertisements

140 vārdu: skaista mana tēvu zeme — Tērvetes upes ieleja starp Zaļeniekiem un Tērvetes mežu


Viena no skaistākām Latvijas ainavām ir Tērvetes upes ieleja starp Zaļeniekiem un Tērvetes mežu. Braucot no Zaļeniekiem pa Tērvetes ceļu, atliek tik uzmest skatu pa labi (ziemeļrietumu virzienā) un baudīt. Ceļš ved tieši pa Tērvetes upes ielejas augšmalu, tāpēc paveŗas skaista kultūrainava pāri visai ielejai: dažādu kultūru lauki; sētas ar ēkām un apstādījumiem; upe, kas līkumo pa palieni. Dažādos gadalaikos krāsas ir dažādas, bet skaisti jebkuŗā (kaut ziemā mazliet vienmuļāk). Skaistākais posms ir pēdējais priekš Tērvetes meža: no grants ceļa, kas ved pāri Tērvetes upei, līdz Pūteļiem (“Jāņa sētas” kartes fragmentā viegli trīcoši zaļš). Arī māsas ģimene, braukādama uz Tērveti, šo ainavu ievērojusi un atzinusi par iespaidīgu. Nedēļas nogalē iedomājos piestāt un uzņemt kādu foto piemēram, tak bija tāda saule, ka īsti nevarēja saskatīt, ko un kādā kvalitātē fotografē. Njā, kaut kādu priekšstatu attēls sniedz, tak dzīvē ir jūtami krāšņāk.

2016.gads Latvijai — iepriekšējā turpinājums


cs5znvzuiaepsa11

Karikātūra: Gatis Šļūka

Atšķirībā no manis paša, kam šogad samērā labi klājies, Latvijai bijis visādi. Sākšu ar pozitīvo. Bez īpašas domāšanas uzreiz varu nosaukt trīs labas lietas.

1. Vissvarīgākais — Latvija kļuvusi latviskāka. Latviešu īpatsvars cēlies par kripatu, nieka 0,2…0,25%, bet tomēr. Tas ir labāk nekā 0,2…0,25% pretējā virzienā. Gads vēl nav beidzies, un paies mēneši, priekš statistiķi nosauks skaitļus, tak nenotika nekas tāds, kas šogad būtiski mainītu 2015.gada tendences.

2. Lēni un vēlu, tomēr valsts iestādes sākušas reaģēt uz Krievijas agresijas draudiem. Rosība, likumu grozījumi, lielākas finances aizsardzībai, vienošanās par sabiedroto izvietošanu (jā, tikai bataljons, ne brigāde; jā, trūdošā (no premjera Trūdo uzvārda) Kanada — tomēr) ir labas ziņas.

3. Patīkami arī, ka Latvija kļuvusi turīgāka, un latvieši šobrīd dzīvo tik pārtikuši kā nekad. Trekno gadu beigās (gads līdz 2008.g. 3.ceturksnim) IKP/cilv. bija 7859Ls, krizē nokritās līdz 5874Ls, bet nu ir 8858Ls, 13% vairāk nekā trekno gadu kalngalā.

Tagad par netīkamo. Abi eksistenciālie draudi latviešu tautas pastāvēšanai palikuši — gan krievu imperiālisms ar lienošu Latvijas pārkrievošanu, gan nelegālu trešās pasaules imigrantu iebrukums Eiropā, ko izraisījusi ES polītika vairs nesargāt valstu robežas. Kas vēl netīkamāk — valsts iestāžu reakcija uz abiem draudiem šogad bijusi tāda, kas mudina apšaubīt, vai latvieši grūtā brīdī varēs paļauties uz valsts varas palīdzību un aizstāvību. Piemēru gana daudz: no tā, ka gadumijas migrantu seksa uzbrukumi Eiropā nemazināja valdības malaču kvēli ievest migrantus arī Latvijā, līdz Valsts prezidenta dēmagoģijai gada beigās.

Tagad par jauno. Pastāv tāda lieta kā signāla un apstiprinājuma princips. Proti, ar vienu mērījumu parādības vai tās maiņu konstatēšanai nepietiek — iegūtam signālam vajag vēl apstiprinājuma citā mērījumā. Tad, lūk, tuvāk gada beigām, manuprāt, gūts signāls un apstiprinājums, ka Latvijā radusies jūtama neapmierinātība ar pastāvošo varu. Viens mērījums lai ir parakstu vākšana par Saeimas atsaukšanu. 13. novembrī viena tāda beidzās ar 514 apliecinātiem parakstiem gada laikā. 25. novembrī sākās cita, un tagad mēneša laikā elektroniski parakstījušies jau >3200 vēlētāju. Otrs mērījums — partiju reitingi. Tipiski jaundibinātām partijām ir iegūt samērā augstu reitingu partijas dibināšanas brīdī un pēc tam lēnām izplēnēt. Artusa Kaimiņa tēls diezgan cieši saistīts ar neapmierinātības paušanu pret pastāvošo varu. Viņš savu partiju dibināja maijā, pēc tam gandrīz puse valdes no partijas izstājās, taču vismaz pagaidām reitings izplēnējis nav: atmetot nezinu—neteikšu—nebalsošu, tas šomēnes pārsniedz 10% un ir lielāks nekā “Vienotībai”.

Otrs jaunais, ko pamanīju oktobrī: sākusies jauna informācijas kaŗa kampaņa pret latviešiem un Latvijas valsti. Sejgrāmata kļuvusi pilna komentāru, kas zākā Latvijas valsti un noniecina latviešus. Nevainīgas, apolītiskas joku lapas un amatieriski savdabju skrīvējumi piepeši pārvērtušies puslīdz profesionālos “Sputņika” klonos. Un visi cenšas izmantot iepriekš minēto neapmierinātību, lai iedēstītu latviešu prātā Kremļa ietekmes aģenta vēstījumu. Labākam priekšstatam par kampaņu iesaku Jāņa Poļa pētījumus, ja tie vēl nav lasīti.

Jābeidz tāpat kā pērn — mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Kā sadalīt Latviju pēc iedzīvotāju skaita vienādās daļās


Apdzīvotības blīvums gan Latvijā, gan pasaulē ir visai nevienāds, un atšķirības iespējams uzskatāmi attēlot:

18mtwufmgj2mojpg[1]

Bet kā ir Latvijā? Priekš kāda laika atklāju, ka mūsu valsti var eleganti sadalīt pēc iedzīvotāju skaita trīs vienādās daļās pa Daugavu:

trec5a1dac4bcas-pa-daugavu[1]

Vai mazāk elegantās Rīgas—Pierīgas—lauku trešdaļās:

trec5a1dac4bcas-ap-rc4abgu[1]

Bet kā ar dalījumu uz pusēm? Te dabisks veids ir Lielrīga un lauki. Sāc ar Rīgu un apdzīvotības blīvuma dilšanas secībā pievieno apkārtējas pašvaldības. Ja augsta blīvuma pašvaldība ir aiz zemāka blīvuma (kā Jelgava), skaties, kāds apdzīvotības blīvums ir tām kopā (Jelgavā—Ozolniekos—Olainē). Ja skatītos pagastu un pilsētu līmenī, varētu iegūt vēl kompaktāku Lielrīgu (piemēram, papildinot ar zaru uz Tukumu, bet no Ogres novada atstājot tik Ogri un Ogresgalu), tak tas prasītu daudz lielāku rēķināšanu. Tāpēc lai paliek pa novadiem:

 Puses pēc iedzīvotāju skaita

Vien piebildīšu, ka sarkanais laukums, kur dzīvo puse iedzīvotāju, ir 7,4% valsts territorijas un tur apdzīvotības blīvums ir 12,5 reizes augstāks nekā pārējā Latvijā:  207 iedz./km² pret 17 iedz./km².

Jauns drauds un mazāk ticības, ka valsts vara aizstāvēs latviešus — 2015.gads Latvijai


Atšķirībā no manis paša, kam šogad samērā labi klājies, Latvijai bijis visādi, turklāt draudi latviešu tautai gada laikā pieauguši. Bet sākšu ar pozitīvo. Bez īpašas domāšanas uzreiz varu nosaukt divas labas lietas.

1. Vissvarīgākais — Latvija kļuvusi latviskāka. Latviešu īpatsvars cēlies par kripatu, nieka 0,2…0,3%, bet tomēr. Tas ir labāk nekā 0,2…0,3% pretējā virzienā. Gads vēl nav beidzies, un paies mēneši, priekš statistiķi nosauks skaitļus, tak nenotika nekas tāds, kas šogad mainītu 2014.gada tendences.

2. Patīkami arī, ka Latvija kļuvusi turīgāka, un latvieši šobrīd dzīvo tik pārtikuši kā nekad. Trekno gadu beigās (gads līdz 2008.g. 3.ceturksnim) IKP/cilv. bija 7859Ls, krizē nokritās līdz 5874Ls, bet nu ir 8590Ls.

Mazliet padomājot, var vēl vienu piemēru nosaukt, kas īstenībā ir otrās labās lietas daļiņa.

2a. Ievākta graudu rekordraža. Te ir divi gadi sens mans īsraksts (tikai 140 vārdu) par to, kā latvieši sagrāvuši plaukstošo padomju lauksaimniecību. Tiešām labs — pašam prieks pārlasīt. Toreiz runa bija par 2,12mln tonnu graudu 2012.gadā. Bet pēc tam bijis 2014.gads ar 2,23mln t un šogad jau >2,5mln tonnu!

Bet nu par nepatīkamo. Gada sākumu Latvija sagaidīja Krievijas agresijas draudu ēnā. Gada laikā šis drauds šķiet mēreni mazinājies, Krievijai iesaistoties Sīrijā un NATO ciešāk iesaistoties Baltijā. Bet varbūt arī izjūtas aptrulušas. Taču radies līdzvērtīgs drauds latviešu tautas pastāvēšanai: nelegālu trešās pasaules imigrantu iebrukums Eiropā, ko izraisījusi ES polītika vairs nesargāt valstu robežas.

Diemžēl Latvijas valsts iestāžu reakcija uz abiem draudiem šogad bijusi tāda, kas atkal un atkal mudina secināt: kamēr valdīs līberāļi, latvieši grūtā brīdī nevarēs paļauties uz valsts varas palīdzību un aizstāvību. Tikai pieci pilieni ar zīmīgu valsts kantoŗu rīcību:

  • krustā sistas Putina lelles noņemšana Stūŗamājas pagalmā, “Valsts nekustamo īpašumu” komentāri un līberāļu polītiķu klusēšana par lietu — salīdzinot ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (NA), kuŗa nekavējoties nosodīja uzbrukšanu izstādei un māksliniekiem;
  • valdības un Saeimas Eiropas lietu komisijas centība ievest Latvijā nelegālus imigrantus pēc ES mājiena;
  • “Maidana cilvēku” izstādes iznīcināšanas pieļaušana pie Ministru kabineta;
  • “Rīgas biržas” mākslas mūzeja atteikums uzņemt izstādē vāzi ar Putina attēlu;
  • islāma vārda izkasīšana no “Islāma valsts” nosaukuma, lai nepieļautu islāma saistīšanu ar ko sliktu.

Atkal un atkal, sastopoties ar spiedienu, vardarbību vai tās draudiem, līberāļiem aste kājstarpē. Tāpēc, gadumijā par nākamo gadu domājot, vērts laikus apsvērt, kā labāk aizstāvēt sevi, savu ģimeni, īpašumu un tautu. Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Par Latviju — dēmokratisku, bagātu, latvisku — uz priekšu, latvieši!


Domāju, ko rakstīt 18.novembrī. Uzrakstīšu, kādu Latviju gribu. Dēmokratisku, bagātu, latvisku. Visas cēlas lietas. Tomēr ne vienlīdz viegli sasniedzamas. Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos. Valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados. Bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus. Dēmokratisku, bagātu, igaunisku Igauniju darīt latvisku diez vai būs iespējams, Prūsiju prūsisku — ne tik. Tāpēc vissvarīgākais, visdārgākais ir — lai Latvija būtu latviska. Jo:

Diemžēl šogad 18.novembrī nevar mierīgu sirdi priecāties, ka Latvija, kaut nedaudz, tomēr kļuvusi par 0,3% latviskāka un stiprāka. Jo šis ir pirmais 18.novembris, kad latvieši sastapušies ar līdz šim nebijušiem draudiem: nelegālu trešās pasaules imigrantu ievešanu. Būdams cilvēkģeografs, apzinos, ka migranti šobrīd iebrūk Eiropā tādā apmērā, kas iznīcina eiropiešu tautas. Latvijā migranti nebrūk iekšā no kaimiņvalstīm, kuŗas tie būtu pārņēmuši, toties ir nodevīgi vietējie polītiķi, kuŗi apņēmušies viņus desantēt šurp ar lidmašīnām. Jā, diemžēl latviešiem cīņā par savu valsti atkal būs jācīnās divās frontēs — arī pret iekšējiem kangariem. Ukraina un Polija rāda, ka tauta var atbrīvoties no prettautiskas valdības. Un izšķirīgais, vai Rīga paliks Rīga, vai kļūs mazā Parīze, būs — griba. Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba. Tāpēc šoreiz piemērotākie 18.novembŗa ceļavārdi ir latviešu “Marseljēza” — “Uz priekšu, latvieši!”

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzina: Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu iznākumi Latvijā


Sākumā bija karte.

KR SS 1917

Un karte mani pamudināja turpmākam. Bet vispirms laikam jāpaskaidro. Šī ir Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu karte. 1917.gadā pēc cara gāšanas tika nolemts, ka turpmāko valsts iekārtu noteiks satversmes sapulce. Bet pusmēnesi priekš tās vēlēšanām varu sagrāba komūnisti (Ļeņins&Co). Viņiem Satversmes sapulce vairs nebija vajadzīga un bija bīstama. Vēlēšanām vēl ļāva notikt — draudu, iebiedēšanas un izrēķināšanās gaisotnē. Kad kļuva skaidrs, ka komūnisti Satversmes sapulcē ir mazākumā (22% balsu), un jaunievēlētais parlaments centās sākt darbu, to vienkārši padzina.

Kartē izceļas Vidzemes guberņa, kur bija visaugstākais lielinieku vēlētāju īpatsvars. (Tobrīd igauņu apdzīvotā guberņas ziemeļu daļa jau bija pievienota Igaunijas guberņai, bet šī nav liela kartes kļūda.) Latvija tolaik bija sadalīta. Vispirms jau trīs guberņās. Vidzemes guberņā ietilpa Rīga un Vidzeme, Kurzemes guberņā Kursa, Zemgale un Sēlija. Latgale ietilpa Vicjebskas guberņā kopā ar baltkrievu zemēm. Gandrīz visa Kurzemes guberņa bija vācu ieņemta, un tur vēlēšanas nenotika. Tāpat Rīgā un lielākajā daļā Rīgas apriņķa. Pārējā Vidzemē vēlēšanas notika. Vēlēšanas notika arī Latgalē, taču par Vicjebskas guberņas kandidātu sarakstiem. Kaŗa apstākļos vēl katra fronte bija savs vēlēšanu apgabals, tāpēc latviešu strēlnieku pulki balsoja par Ziemeļu frontes kandidātu sarakstiem. Latviešu bēgļi ārpus Latvijas varēja balsot par savas mītnes vietas kandidātu sarakstiem. 1917.gada Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas bija pirmās tik plaša mēroga vēlēšanas Latvijā, tāpēc vērts aplēst to iznākumus.

Un iznākumi atrodami tālaika avīzēs. Paldies LNB, ka varam tās lasīt! Latgalē galvenā latviešu avīze bija “Drywa”, un tā iespieda Vicjebskas guberņas vēlēšanu iznākumus pilsētu un apriņķu sadalījumā:

 Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas Latgalē

 Kādi saraksti tie numuri ir un kas tajos kandidē, arī var atrast “Drywā”, tik citviet:

KR SS 1917 Vicjebskas guberņas saraksti

Tātad no 14 sarakstiem 3 bija latviešu: 4. (Francis Kemps); 11. (Antons Skrinda, Antons Laizāns, Valerija Seile) un 12. (Juris Pabērzs, Zigfrīds Meierovics). Latgalē komūnisti dabūja tikpat balsu, cik guberņas baltkrievu daļā (51,2% pret 51,3%), Latgales zemnieki 16,3%, sociālisti revolūcionāri 14,7%, cionisti 5,1%, latviešu nācionālisti dēmokrati 3,3% un Kemps 2,9%. Pagastu griezumā aina bija visai raiba, un bieži to noteica atsevišķu kandidātu saistība ar attiecīgo pagastu. Lūk, piemēram, Ludzas apriņķis:

KR SS 1917 Ludzas apriņķis

Vidzemē galvenās avīzes bija komūnistu “Brīvais Strēlnieks”, Zemnieku savienības “Līdums” un pilsonisko kaŗavīru “Laika Vēstis”. Visas tās publicēja Vidzemes vēlēšanu komisijas sniegtos skaitļus:

mm7w84qdwnlxmt4fot6a[1]

Ziņas par trūkstošajiem iecirkņiem nav publicētas. Iespējams, komūnistu kontrolētā vēlēšanu komisija tās vairs arī neapkopoja, ja reiz partija bija nolēmusi Satversmes sapulci iznīcināt. Redzams, ka atšķirībā no Latgales Vidzemē polītika bija krasi nošķīrusies: vienā pusē komūnisti (nr.3), otrā — Zemnieku savienība (nr.1), bet pa vidu maziņi mazinieki (nr.2).

Abas strēlnieku avīzes publicēja vēlēšanu iznākumus latviešu strēlnieku pulkos:

Pulks
1. Sociāldēmokrati mazinieki
2. Tautas sociālisti
3. Sociālisti revolūcionāri
4. Ukraiņi
5. Komūnisti
6. Mazinieki internācionālisti
7. Konstitūcionālie dēmokrati
KOPĀ
1.Daugavgrīvas
23
4
32
9
2120
95,9%
11
11
2210
2.Rīgas
16
4
13
5
2274
97,6%
4
15
2331
3.Kurzemes
6
8
35
4
2722
97,6%
8
7
2790
4.Vidzemes
11
5
34
10
2466
97,5%
2
 –
2528
5.Zemgales
28
13
23
2
2226
95,7%
5
29
2326
6.Tukuma
24
4
27
12
2253
96,8%
2
6
2328
7.Bauskas
27
8
42
11
2408
95,4%
11
16
2523
8.Valmieras
4
5
9
 –
2316
98,9%
4
3
2341
Rezerves
39
27
236
19
3015
85,5%
55
135
3526
2.brigādes štābs
9
7
24
2
785
93,2%
3
12
842
KOPĀ
187
85
475
74
22585
95,1%
105
234
23745

Kāpēc latviešu strēlniekiem ukraiņu saraksts? Jau teicu — viņi balsoja par Ziemeļu frontes kandidātu sarakstiem.

Saliekot visus trīs vēlēšanu apgabalus kopā:

Apgabals Komūnisti KOPĀ
Latgale 77842 51,2% 151932
Vidzeme 97781 71,9% 136080
strēlnieki 22585 95,1% 23745
KOPĀ 198208 63,6% 311757

Citus kandidātu sarakstus grūti salīdzināt. Sociālistus revolūcionārus un konstitūcionālos dēmokratus armijā un Latgalē vēl varētu saskaitīt, bet maziniekus armijā un Vidzemē gan ne, jo armijā bija vispārīgs Krievijas saraksts, bet Vidzemē latviešu mazinieku.

Piebilstams, ka 1917.g. Latvijas kopainai vēl būtu pieskaitāmi Rīgas domes vēlēšanu iznākumi. Šīs vēlēšanas notika, īsi priekš pilsēta augustā krita vācu rokās. Balsot varēja gan rīdzinieki, gan kaŗavīri, korektāk apskatīt civilo balsu sadalījumu. To vēlēšanu iecirkņu sadalījumā iespieda “Jaunais Vārds”:

Saraksts Balsis
Komūnisti 49925 41,6%
Vācieši 23423 19,5%
Latviešu dēmokrati 10640 8,9%
Leiši-poļi-igauņi 7547 6,3%
Sociālistiskais bloks 7378 6,2%
Pilsoniskie žīdi 6860 5,7%
Krievi 5444 4,5%
Latviešu radikālā darba grupa 4859 4,1%
Latviešu tautas partija 1546 1,3%
Latviešu republikāņu partija 1216 1,0%
Sociālistiskie žīdi 1017 0,8%
Kārlis Plēsums 34 0,0%
Sociālrevolūcionāri maksimālisti 9 0,0%
KOPĀ 119898 100,0%

Pieskaitot Rīgu, balsotāju skaits sasniedz 431655, no kuŗiem par komūnistiem balsojuši 248133 jeb 57,5%. Šīs četras daļas (Latgale, Vidzeme, strēlnieki, Rīga) var izmantot, lai veidotu hipotētisku 1917.g. Saeimu. Vispirms sadalām 100 vietas apgabaliem — pēc derīgo balsu skaita (labāk ievērots vēlēšanu vienlīdzības princips (viens cilvēks — viena balss) nekā pēc balsstiesīgo skaita, par kuŗu turklāt pilnīgu ziņu nav):

Apgabals Balsis Vietas
Latgale 151932 35
Vidzeme 136080 31
Rīga 119898 28
strēlnieki 23745 6
KOPĀ 431655 100

Tad var dalīt vietas katra apgabala sarakstiem, izmantojot visparastākos Donta dalītājus (1; 2; 3 utt.), ko izmantoja arī Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās. Tādējādi ievēlēti:

  • Latgalē 20 komūnisti, 6 latgaliešu zemnieki, 5 sociālisti revolūcionāri, 2 cionisti, 1 nācionāldēmokrats un 1 latgaliešu autonomists;
  • Vidzemē 23 komūnisti, 7 zemsavieši un 1 mazinieks;
  • Rīgā 13 komūnistu, 6 vācieši, 2 dēmokrati, 2 no leišu-poļu-igauņu bloka, 2 sociālisti, 1 pilsonisks žīds, 1 krievs un 1 radikālis;
  • strēlniekos 6 komūnisti.

Kopā 62 komūnisti, 8 sociālisti, 18 latviešu pilsoņu un 12 sveštautiešu.

Un vēl kāda lieta. Lasīt 1917.gada laikrakstus ir baigi. Tu redzi, kā dienu pa dienai notiek pasaules lielākā ģeopolītiskā katastrofa. Tu redzi, kā no Jaunās strāvas pumpuriem un Piektā gada ziediem nobriest un ienākas lielākais ļaunums pasaules vēsturē. Tu redzi, kā Čiekurkalna un Grišķenes pašpuikas pārvēršas čekas nagu maucējos.

%d bloggers like this: