Latvijas Republikas 2. gadsimtā ieejot


F64 Mārtiņa Zilgalvja attēls

Latviešu valsts simt gadu ir gana nozīmīgs brīdis pārdomāt, kāds bijis pirmais gadsimts, un saprast, ko vēlēt otram gadsimtam. Pārskatīju, ko citkārt par 18. novembri esmu izteicies. Divtūkstoš tautu un divsimt valstu; taustāmi un netaustāmi labumi nav pašsaprotami; kāda jēga no Latvijas valsts; dabas daudzinājums; kādu Latviju gribu; varam būt lepni par savu svinēšanu. Tieši tā viss arī ir, un būtu gatavs to pašu vēlreiz rakstīt un vēlreiz parakstīt. Tomēr, ja pat neviens cits neatcerētos un nemeklētu manus senākus vārdus, tik un tā negribu pats sevi atkārtot. Turklāt šogad 18. novembris īpašs: apaļš gadsimts.

Jāsāk ar sākumu — valsts dibināšanu un izcīnīšanu. Palīdz, ka esmu sācis lasīt simtgadīgas avīzes. Tas ļauj labāk zināt tālaika notikumus, izprast apstākļus un izjust noskaņu. Būtiskākais: lai šodien varētu baudīt mūsu valsts dibinātāju darba augļus, nepietika viņiem vakarā aiziet uz Nācionālo teātri, no skatuves pasludināt neatkarību un turpat sadalīt pagaidu valdības krēslus. Brīvība un neatkarība bija jāizcīna, un tam vajadzēja gan noteiktas rakstura īpašības, gan noteiktu ideoloģiju. Ne velti galvenajā latviešu piemineklī iekalti vārdi “Tēvzemei un Brīvībai”, nevis, piemēram, “Mieram un Labklājībai”.

Šī ir viena lieta, ko vērtēt mūsdienās, kaut vai lasot un klausoties pazīstamus un zināmus cilvēkus 18. novembrī: vai ar viņu pārstāvēto ideoloģiju un rīcību pārējās dienās ārpus 18. novembŗa latvieši būtu pasludinājuši savu neatkarību un no pasludināšanas tikuši līdz 11. augusta uzvaras svētkiem, līdz tam, ka ir Abrene, ir Bebrene, ir Zebrene mūsu.

Otrkārt, vai mēs šobrīd būtu varējuši dzīvot labāk? Materiālā ziņā dzīvojam labāk nekā jebkad, un labi, ka tā. Bet ne par to runa. Runa par latviešu tautas un Latvijas valsts stāvokli un stiprību, un lēmumiem, kas to ietekmējuši. Jo tālāk pagātnē, jo neskaidrāk, bet pietiek ar visjaunāko vēsturi kopš atmodas, lai varētu droši atbildēt — jā, būtu varējuši dzīvot labāk; jā, latviešu tautas un Latvijas valsts stāvoklis varēja būt labāks. Tas, ka lielākā Saeimas frakcija var būt Kremlim; tas, ka Krievijas iebrukums Ukrainā atsedzis līdzīgas lojālitātes problēmas Latvijā; tas, ka galvaspilsētā pie varas var būt Putina meitaspartija — tas viss nav tikai krievu laika kolonizācijas, bet katru gadu arvien vairāk Tautas frontes –  “Latvijas ceļa” – Tautas partijas – “Vienotības” gļēvlatviešu etnopolītikas sekas, kuŗa kopš neatkarības atjaunošanas bijusi legālizēt un nostiprināt okupācijas sekas, nevis darīt Latviju latviskāku, tātad arī drošāku.

Par laimi, dēmografijas dzirnas stiprākas par polītiku. Laiks darbojas latviešu labā. Latvijas stiprība sasniegusi 64%, salīdzinot ar 52% 1989. gadā. Saglabājoties līdzšinējai virzībai, latviešu tauta un Latvijas valsts lēnum lēni, tomēr nostiprināsies.

Bet vai tā būs arī turpmāk? Vai ar sasniegto stiprību pietiks nākotnes pārbaudījumiem? Kāds būs Latvijas Republikas 2. gadsimts? Pirmkārt, prognozēt simt gadu uz priekšu nav iespējams. Tik ilgā laikā sakrājas pārāk daudz nezināmu nezināmo, kas būtiski un neparedzami maina attīstību. Ilgākais, ko var censties, ir divas paaudzes, aptuveni sešdesmit gadu. Latvijas vēsture to apstiprina. Pēdējos simt gados evolūciju pārtraukušas trīs revolūcijas, kas izkārušas iepriekš izteiktās prognozes būcenī uz nagliņas: 1. pasaules kaŗš un brīvības cīņas, 2. pasaules kaŗš un SPRS sabrukums. Nodzīvot simt gadu mierā un bez valdīšanas maiņas līdz šim Latvijā bijis ārkārtējs izņēmums: līdz ar nagiem izdevās no Napoleona līdz 1. pasaules kaŗam (Krimas kaŗu neskaitot). Par spīti pēdējiem 27 miera gadiem nav pamata pieņemt, ka vēsture Latvijā beigusies.

Nopietnākie zināmie nākotnes pārbaudījumi divi. Pirmkārt, runājot sporta žargonā, turēt starpību un neizlaist uzvaru līdz gadsimta vidū gaidāmam Krievijas imperijas sabrukumam, pēc kuŗa krievu imperiālisms vairs neapdraudēs latviešus. Otrkārt, trešās pasaules imigrācija var divās paaudzēs nokaut latviešu tautu, kā tas šobrīd notiek Zviedrijā, Vācijā un citur Rietumeiropā, kur pamattautas īpatsvars krīt straujāk nekā pie mums krievu laika kolonizācijā.

No tā izriet divi svarīgākie šībrīža uzdevumi, kas pildāmi jau kopš pirmās darbdienas pēc gadsimta svinībām — 20. novembŗa, kad jaunā Saeima izveidos savas komisijas. Lai iespējami vairotu mūsu bērnubērnu izredzes svinēt divus savas valsts gadsimtus, pirmkārt, nedrīkst dāļāt pilsonību. Velns prasa mazo pirkstiņu — uzspiest pilsonību nepilsoņu bērniem, lai ar to izjauktu pilsonības nodošanas principu un varētu grābt uzreiz pēc divām rokām: dāļāt pilsonību visiem par dzimšanu Latvijā un dāļāt visiem nepilsoņiem. Otrkārt, jātur robeža ciet trešās pasaules imigrantu ievešanai un iebraukšanai.

Šie jautājumi ir vēl viena lieta, ko vērtēt, lasot un klausoties pazīstamus un zināmus cilvēkus 18. novembrī: vai viņu pārstāvētā ideoloģija un rīcība pārējās dienās ārpus 18. novembŗa dara Latviju latviskāku, nostiprina latviešu īpatsvaru un polītisko varu un vairo latviešu izredzes svinēt Latvijas Republikas divus gadsimtus pašiem savā neatkarīgā un latviskā valstī.

Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

2017. gads Latvijai — pakāpiens augšup


Labi dzīvojam.
Karikātūra: Gatis Šļūka

Beidzot tieku pie gadumijas pārdomām. Vērtējot pērno gadu, manā ieskatā Latvijai bijis gan labi, gan slikti, gan visādi, un kopumā bilance ir ne milzīgos, tomēr plusos.

Vissvarīgākais — Latvija kļuvusi latviskāka. Latviešu īpatsvars cēlies par kripatu, nieka 0,25%…0,3%, bet tomēr. Tas ir labāk nekā 0,25…0,3% pretējā virzienā. Paies mēneši, priekš statistiķi nosauks skaitļus, tak nenotika nekas tāds, kas šogad būtiski mainītu 2016. gada tendences. Izdevās vismaz līdz Saeimas vēlēšanām novērst Latvijas pilsonības uzspiešanu nepilsoņu bērniem, kas patiesībā bija pakāpiens uz nākamām ļaundarībām latviešu polītiskās varas deldēšanā — pilsonību visiem nepilsoņiem, tas ir, SPRS kolonistiem, un pilsonību visiem, kam gadījies piedzimt Latvijas territorijā. Tāpēc dēmografijas dzirnas turpināja malt arī polītiku, un latviešu īpatsvars vēlētājos kļuva par 0,1% lielāks.

Patīkami arī, ka Latvija kļuvusi turīgāka, un latvieši šobrīd dzīvo tik pārticīgi kā nekad. Trekno gadu beigās (gads līdz 2008.g. 2.ceturksnim) IKP/cilv. bija 7348 Ls 2010. gada salīdzināmās cenās, krizē nokritās līdz 6003 Ls, bet nu ir 8190 Ls, 11% vairāk nekā trekno gadu kalngalā.

Polītiski galvenais notikums bija pašvaldību vēlēšanas, it īpaši, kas notiks Rīgā. Rīgā Pirra uzvaru guva “Saskaņa”. Pirra — jo zaudēja tikpat, cik 2014. gada Saeimas vēlēšanās. Kā teicis Pirrs, vēl viena tāda uzvara, un mūsu vairs nebūs. Varas maiņa bija iespējama jau pērn, tomēr iegāza latviešu partiju neticība tai, attiecīgi pirmā lieluma zvaigžņu nevēlēšanās kandidēt Rīgā. Pēc vēlēšanām sākās iepriekš nebijusi polītiska rosība, jo partijas gaidīja vēlēšanu iznākumus, lai izvērtētu savas un citu izredzes uz nākamo Saeimu, bet Saeimas vēlēšanu likumā pirmo reizi rakstīts, ka partijām jābūt dibinātām vismaz gadu priekš Saeimas vēlēšanām, tātad līdz oktobŗa sākumam. Lielākais gaidāmais kumoss ir “Vienotības” mantojums (22% balsu 2014. gada Saeimas vēlēšanās, 6% Rīgas domes vēlēšanās), par ko nu cīnās veselas piecas vai cik partijas.

Palikuši abi eksistenciālie draudi latviešu tautas pastāvēšanai — gan krievu imperiālisms ar lienošu Latvijas pārkrievošanu, gan nelegālu trešās pasaules imigrantu iebrukums Eiropā, ko izraisījusi ES polītika vairs nesargāt valstu robežas. Taču šie draudi attiecībā uz Latviju stiprāki nav kļuvuši, un jaunais AAV prezidents Donalds Tramps ir mazāk putinisks nekā iepriekšējais Obama. Prezidenta Trampa vārdi Varšavā attiecas arī uz mums:

Mūsu laikmeta pamatjautājums ir, vai Rietumiem ir griba dzīvot. Vai esam pārliecināti savās vērtībās, lai aizstāvētu tās par jebkādu cenu? Vai pietiekami cienām savus pilsoņus, lai sargātu savas robežas? Vai mums ir vēlme un drosme saglabāt savu kultūru pret tiem, kas cenšas to graut un iznīcināt?

140 vārdu: skaista mana tēvu zeme — Tērvetes upes ieleja starp Zaļeniekiem un Tērvetes mežu


Viena no skaistākām Latvijas ainavām ir Tērvetes upes ieleja starp Zaļeniekiem un Tērvetes mežu. Braucot no Zaļeniekiem pa Tērvetes ceļu, atliek tik uzmest skatu pa labi (ziemeļrietumu virzienā) un baudīt. Ceļš ved tieši pa Tērvetes upes ielejas augšmalu, tāpēc paveŗas skaista kultūrainava pāri visai ielejai: dažādu kultūru lauki; sētas ar ēkām un apstādījumiem; upe, kas līkumo pa palieni. Dažādos gadalaikos krāsas ir dažādas, bet skaisti jebkuŗā (kaut ziemā mazliet vienmuļāk). Skaistākais posms ir pēdējais priekš Tērvetes meža: no grants ceļa, kas ved pāri Tērvetes upei, līdz Pūteļiem (“Jāņa sētas” kartes fragmentā viegli trīcoši zaļš). Arī māsas ģimene, braukādama uz Tērveti, šo ainavu ievērojusi un atzinusi par iespaidīgu. Nedēļas nogalē iedomājos piestāt un uzņemt kādu foto piemēram, tak bija tāda saule, ka īsti nevarēja saskatīt, ko un kādā kvalitātē fotografē. Njā, kaut kādu priekšstatu attēls sniedz, tak dzīvē ir jūtami krāšņāk.

2016.gads Latvijai — iepriekšējā turpinājums


cs5znvzuiaepsa11

Karikātūra: Gatis Šļūka

Atšķirībā no manis paša, kam šogad samērā labi klājies, Latvijai bijis visādi. Sākšu ar pozitīvo. Bez īpašas domāšanas uzreiz varu nosaukt trīs labas lietas.

1. Vissvarīgākais — Latvija kļuvusi latviskāka. Latviešu īpatsvars cēlies par kripatu, nieka 0,2…0,25%, bet tomēr. Tas ir labāk nekā 0,2…0,25% pretējā virzienā. Gads vēl nav beidzies, un paies mēneši, priekš statistiķi nosauks skaitļus, tak nenotika nekas tāds, kas šogad būtiski mainītu 2015.gada tendences.

2. Lēni un vēlu, tomēr valsts iestādes sākušas reaģēt uz Krievijas agresijas draudiem. Rosība, likumu grozījumi, lielākas finances aizsardzībai, vienošanās par sabiedroto izvietošanu (jā, tikai bataljons, ne brigāde; jā, trūdošā (no premjera Trūdo uzvārda) Kanada — tomēr) ir labas ziņas.

3. Patīkami arī, ka Latvija kļuvusi turīgāka, un latvieši šobrīd dzīvo tik pārtikuši kā nekad. Trekno gadu beigās (gads līdz 2008.g. 3.ceturksnim) IKP/cilv. bija 7859Ls, krizē nokritās līdz 5874Ls, bet nu ir 8858Ls, 13% vairāk nekā trekno gadu kalngalā.

Tagad par netīkamo. Abi eksistenciālie draudi latviešu tautas pastāvēšanai palikuši — gan krievu imperiālisms ar lienošu Latvijas pārkrievošanu, gan nelegālu trešās pasaules imigrantu iebrukums Eiropā, ko izraisījusi ES polītika vairs nesargāt valstu robežas. Kas vēl netīkamāk — valsts iestāžu reakcija uz abiem draudiem šogad bijusi tāda, kas mudina apšaubīt, vai latvieši grūtā brīdī varēs paļauties uz valsts varas palīdzību un aizstāvību. Piemēru gana daudz: no tā, ka gadumijas migrantu seksa uzbrukumi Eiropā nemazināja valdības malaču kvēli ievest migrantus arī Latvijā, līdz Valsts prezidenta dēmagoģijai gada beigās.

Tagad par jauno. Pastāv tāda lieta kā signāla un apstiprinājuma princips. Proti, ar vienu mērījumu parādības vai tās maiņu konstatēšanai nepietiek — iegūtam signālam vajag vēl apstiprinājuma citā mērījumā. Tad, lūk, tuvāk gada beigām, manuprāt, gūts signāls un apstiprinājums, ka Latvijā radusies jūtama neapmierinātība ar pastāvošo varu. Viens mērījums lai ir parakstu vākšana par Saeimas atsaukšanu. 13. novembrī viena tāda beidzās ar 514 apliecinātiem parakstiem gada laikā. 25. novembrī sākās cita, un tagad mēneša laikā elektroniski parakstījušies jau >3200 vēlētāju. Otrs mērījums — partiju reitingi. Tipiski jaundibinātām partijām ir iegūt samērā augstu reitingu partijas dibināšanas brīdī un pēc tam lēnām izplēnēt. Artusa Kaimiņa tēls diezgan cieši saistīts ar neapmierinātības paušanu pret pastāvošo varu. Viņš savu partiju dibināja maijā, pēc tam gandrīz puse valdes no partijas izstājās, taču vismaz pagaidām reitings izplēnējis nav: atmetot nezinu—neteikšu—nebalsošu, tas šomēnes pārsniedz 10% un ir lielāks nekā “Vienotībai”.

Otrs jaunais, ko pamanīju oktobrī: sākusies jauna informācijas kaŗa kampaņa pret latviešiem un Latvijas valsti. Sejgrāmata kļuvusi pilna komentāru, kas zākā Latvijas valsti un noniecina latviešus. Nevainīgas, apolītiskas joku lapas un amatieriski savdabju skrīvējumi piepeši pārvērtušies puslīdz profesionālos “Sputņika” klonos. Un visi cenšas izmantot iepriekš minēto neapmierinātību, lai iedēstītu latviešu prātā Kremļa ietekmes aģenta vēstījumu. Labākam priekšstatam par kampaņu iesaku Jāņa Poļa pētījumus, ja tie vēl nav lasīti.

Jābeidz tāpat kā pērn — mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Kā sadalīt Latviju pēc iedzīvotāju skaita vienādās daļās


Apdzīvotības blīvums gan Latvijā, gan pasaulē ir visai nevienāds, un atšķirības iespējams uzskatāmi attēlot:

18mtwufmgj2mojpg[1]

Bet kā ir Latvijā? Priekš kāda laika atklāju, ka mūsu valsti var eleganti sadalīt pēc iedzīvotāju skaita trīs vienādās daļās pa Daugavu:

trec5a1dac4bcas-pa-daugavu[1]

Vai mazāk elegantās Rīgas—Pierīgas—lauku trešdaļās:

trec5a1dac4bcas-ap-rc4abgu[1]

Bet kā ar dalījumu uz pusēm? Te dabisks veids ir Lielrīga un lauki. Sāc ar Rīgu un apdzīvotības blīvuma dilšanas secībā pievieno apkārtējas pašvaldības. Ja augsta blīvuma pašvaldība ir aiz zemāka blīvuma (kā Jelgava), skaties, kāds apdzīvotības blīvums ir tām kopā (Jelgavā—Ozolniekos—Olainē). Ja skatītos pagastu un pilsētu līmenī, varētu iegūt vēl kompaktāku Lielrīgu (piemēram, papildinot ar zaru uz Tukumu, bet no Ogres novada atstājot tik Ogri un Ogresgalu), tak tas prasītu daudz lielāku rēķināšanu. Tāpēc lai paliek pa novadiem:

 Puses pēc iedzīvotāju skaita

Vien piebildīšu, ka sarkanais laukums, kur dzīvo puse iedzīvotāju, ir 7,4% valsts territorijas un tur apdzīvotības blīvums ir 12,5 reizes augstāks nekā pārējā Latvijā:  207 iedz./km² pret 17 iedz./km².

Jauns drauds un mazāk ticības, ka valsts vara aizstāvēs latviešus — 2015.gads Latvijai


Atšķirībā no manis paša, kam šogad samērā labi klājies, Latvijai bijis visādi, turklāt draudi latviešu tautai gada laikā pieauguši. Bet sākšu ar pozitīvo. Bez īpašas domāšanas uzreiz varu nosaukt divas labas lietas.

1. Vissvarīgākais — Latvija kļuvusi latviskāka. Latviešu īpatsvars cēlies par kripatu, nieka 0,2…0,3%, bet tomēr. Tas ir labāk nekā 0,2…0,3% pretējā virzienā. Gads vēl nav beidzies, un paies mēneši, priekš statistiķi nosauks skaitļus, tak nenotika nekas tāds, kas šogad mainītu 2014.gada tendences.

2. Patīkami arī, ka Latvija kļuvusi turīgāka, un latvieši šobrīd dzīvo tik pārtikuši kā nekad. Trekno gadu beigās (gads līdz 2008.g. 3.ceturksnim) IKP/cilv. bija 7859Ls, krizē nokritās līdz 5874Ls, bet nu ir 8590Ls.

Mazliet padomājot, var vēl vienu piemēru nosaukt, kas īstenībā ir otrās labās lietas daļiņa.

2a. Ievākta graudu rekordraža. Te ir divi gadi sens mans īsraksts (tikai 140 vārdu) par to, kā latvieši sagrāvuši plaukstošo padomju lauksaimniecību. Tiešām labs — pašam prieks pārlasīt. Toreiz runa bija par 2,12mln tonnu graudu 2012.gadā. Bet pēc tam bijis 2014.gads ar 2,23mln t un šogad jau >2,5mln tonnu!

Bet nu par nepatīkamo. Gada sākumu Latvija sagaidīja Krievijas agresijas draudu ēnā. Gada laikā šis drauds šķiet mēreni mazinājies, Krievijai iesaistoties Sīrijā un NATO ciešāk iesaistoties Baltijā. Bet varbūt arī izjūtas aptrulušas. Taču radies līdzvērtīgs drauds latviešu tautas pastāvēšanai: nelegālu trešās pasaules imigrantu iebrukums Eiropā, ko izraisījusi ES polītika vairs nesargāt valstu robežas.

Diemžēl Latvijas valsts iestāžu reakcija uz abiem draudiem šogad bijusi tāda, kas atkal un atkal mudina secināt: kamēr valdīs līberāļi, latvieši grūtā brīdī nevarēs paļauties uz valsts varas palīdzību un aizstāvību. Tikai pieci pilieni ar zīmīgu valsts kantoŗu rīcību:

  • krustā sistas Putina lelles noņemšana Stūŗamājas pagalmā, “Valsts nekustamo īpašumu” komentāri un līberāļu polītiķu klusēšana par lietu — salīdzinot ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (NA), kuŗa nekavējoties nosodīja uzbrukšanu izstādei un māksliniekiem;
  • valdības un Saeimas Eiropas lietu komisijas centība ievest Latvijā nelegālus imigrantus pēc ES mājiena;
  • “Maidana cilvēku” izstādes iznīcināšanas pieļaušana pie Ministru kabineta;
  • “Rīgas biržas” mākslas mūzeja atteikums uzņemt izstādē vāzi ar Putina attēlu;
  • islāma vārda izkasīšana no “Islāma valsts” nosaukuma, lai nepieļautu islāma saistīšanu ar ko sliktu.

Atkal un atkal, sastopoties ar spiedienu, vardarbību vai tās draudiem, līberāļiem aste kājstarpē. Tāpēc, gadumijā par nākamo gadu domājot, vērts laikus apsvērt, kā labāk aizstāvēt sevi, savu ģimeni, īpašumu un tautu. Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Par Latviju — dēmokratisku, bagātu, latvisku — uz priekšu, latvieši!


Domāju, ko rakstīt 18.novembrī. Uzrakstīšu, kādu Latviju gribu. Dēmokratisku, bagātu, latvisku. Visas cēlas lietas. Tomēr ne vienlīdz viegli sasniedzamas. Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos. Valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados. Bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus. Dēmokratisku, bagātu, igaunisku Igauniju darīt latvisku diez vai būs iespējams, Prūsiju prūsisku — ne tik. Tāpēc vissvarīgākais, visdārgākais ir — lai Latvija būtu latviska. Jo:

Diemžēl šogad 18.novembrī nevar mierīgu sirdi priecāties, ka Latvija, kaut nedaudz, tomēr kļuvusi par 0,3% latviskāka un stiprāka. Jo šis ir pirmais 18.novembris, kad latvieši sastapušies ar līdz šim nebijušiem draudiem: nelegālu trešās pasaules imigrantu ievešanu. Būdams cilvēkģeografs, apzinos, ka migranti šobrīd iebrūk Eiropā tādā apmērā, kas iznīcina eiropiešu tautas. Latvijā migranti nebrūk iekšā no kaimiņvalstīm, kuŗas tie būtu pārņēmuši, toties ir nodevīgi vietējie polītiķi, kuŗi apņēmušies viņus desantēt šurp ar lidmašīnām. Jā, diemžēl latviešiem cīņā par savu valsti atkal būs jācīnās divās frontēs — arī pret iekšējiem kangariem. Ukraina un Polija rāda, ka tauta var atbrīvoties no prettautiskas valdības. Un izšķirīgais, vai Rīga paliks Rīga, vai kļūs mazā Parīze, būs — griba. Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba. Tāpēc šoreiz piemērotākie 18.novembŗa ceļavārdi ir latviešu “Marseljēza” — “Uz priekšu, latvieši!”

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »
%d bloggers like this: