Spilgts grafiks: ogļu ieguve


Labākai izpratnei par Eiropas iespaidu pasaules ogļu ieguvē un lietās, kas izriet no ogļu dedzināšanas (C + O2 → CO2 + Q), grafiks:

Tagad varam trīsreiz minēt, vai nākamos gadu desmitus CO2 saturs gaisā turpinās augt (līdz dinozauru laika līmeņiem gan netikdams) un vai kaut kāda rušināšanās Eiropā var to jūtami un paredzami ietekmēt.

Maikla Kraitona “Baiļu stāvoklis”


Maikla Kraitona Krievu laikā “Fantastikas pasaules” sērijā izdeva tādu “Andromedas celmu”, kur bija par mikrobu ievazāšanu no kosma. 90.gadu pirmā pusē bija piedzīvojumu grāvējfilma “Juras laikmeta parks” par dinozauru atdzīvināšanu. Šai gadsimtā grāmatnīcās pamanīju cienīgus gabalus “Laika robeža” par ceļošanu laikā uz viduslaikiem un “Spiets” par vaļā pasprukušām nanotechnoloģijām. Biju pārsteigts, ka to autors Maikls Kraitons ir tas pats, kas sarakstījis “Juras laikmeta parku” un “Andromedas celmu”. Tāpēc 2008.g., apmeklējot Maltu (to, kas Vidusjūŗā), jau apzināti palasīties meklēju kādu Kraitona grāmatu un nopirku “Nākamo” (“Next”) — par ģenu inženieriju. Bija laba. Pamanīju un nožēloju Kraitona nāvi 2008.g. nogalē.

Iepazinos, ko viņš vispār sarakstījis, un nolēmu, ka labprāt izlasītu “Baiļu stāvokli” man tuvās ģeografijas ievirzes dēļ (tur ir par globālo sasilšanu). Ilgu laiku nodoms mita kādā apziņas aizkaktā, līdz beidzot nesen sadūšojos un zaudēju nevainību grāmatu pasūtināšanā no ārzemēm. Izmantoju Grāmatu depozitāriju, un esmu visnotaļ apmierināts: samaksāju ar norēķinu karti, atsūtīja visai drīz, atlika vien aiziet uz pastu pēc grāmatas, nekā jāpiemaksā nebija.

Grāmata ir gana aizraujoša un lasāmā valodā, ka izrāvu tos astoņus simtus lappušu ātrāk nekā nedēļas laikā. Pārdomājot un salīdzinot ar pārējām, ko esmu lasījis, jāsecina, ka Maikls Kraitons ir mūsdienu Žils Verns: aizraujoši piedzīvojumi, kas saistīti ar dabu un dabaszinātnēm un papildināti ar lasītāja izglītošanu šais jomās. Kraitons tik prasmīgi sapludina izdomu ar patiesību, ka lasot ik pa brīdim jāatgādina sev, ka lasi daiļliterātūru, pasaku pieaugušiem. To apzinās arī autors un priekšvārdā atgādina, ka šī ir daiļliterātūra, patiesas ir zemteksta piezīmju vēres uz īstiem pētījumiem. Nobeigumā Kraitons dalās savās domās par globālo sasilšanu, kāpēc polītizēta zinātne ir bīstama un min bibliografiju, kas izmantota grāmatas tapšanā un  ieteicama, lai patstāvīgi izglītotos “Baiļu stāvokļa” tematikā.

Pirkt bija vērts un silti iesaku ikvienam. Ja ir vēlēšanās, var mēģināt ar mani sarunāt, lai aizdodu izlasīt. Vienīgā vilšanās: tikai tagad pamanīju latvju internetos piedāvājam “Baiļu stāvokli” par Ls3,00 — vairāk nekā divreiz lētāk par manu pirkšanas cenu. Nekas, būs mācība turpmāk, pirms ko sūtīt no ārzemēm, uzmest aci vietējiem grāmattirgoņiem.

P.S. Ja kādam ir Kraitona “Kongo” latviešu valodā (izdevusi “Juventa” 1997.g., uz vāka pērtiķa seja melnā fonā), labprāt iegādātos vai vismaz izlasītu — nekautrējieties piedāvāt.

Ojārs Āboltiņš no leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai


no-leduslaikmeta-lidz-globalajai-sasilsanai-dabas-vides-pagatne-un-tagadne-latvija-1Svētku brīvdienās esmu pabeidzis profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu “No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai. Dabas vides pagātne un tagadne Latvijā”. Autoru iepazinu, 1.kursā mācoties ģeoloģiju un pēc 1.kursa lauka praksē. Pasniedzējs bija ļoti erudīts un stingrs, gan ar iekrievinātu valodu, un es varēju būt pārlaimīgs, ka eksāmenā dabūju “teicami”. Iznākušo grāmatu ievēroju jau tūlīt pēc iznākšanas 2010.g., bet visu laiku atbaidīja cena: pat LU Akadēmiskā apgādā Ls4,48 par nieka 128 lappusēm. Beidzot šoruden grāmatu izstādē Rīgas Kongresu namā neizturēju un tomēr nopirku.

Grāmatas priekšvārds ir īsts tēvzemes daudzinājums — tāds, ka esmu atļāvies lielāko daļu no tā pārrakstīt un citēt. Tālāk prof.Āboltiņa sarakstītais dalās divās daļās. Pirmās 2/3 aizņem sīks izklāsts saistošā un vienkāršā valodā (vai varbūt saistoši un vienkārši šķiet tikai man ģeografa kretīnismā?), kā veidojusies tagadējā Latvijas dabas vide — kā ledājs stumdījis un gumzījis zemi, kā ledāja kušanas ūdeņi grauzuši tagadējās upju ielejas, kā mainījušās krasta līnijas, kā vējš pārpūtis smiltis, kā zeme apzaļumojusies utt. Gan jau ģeologiem tas mācīts un zināms, bet ģeografiem gan ne, kur nu, teiksim, teologiem.

Pēdējā grāmatas trešdaļa ir par globālo sasilšanu un iespējamiem tās cēloņiem. Ieskaņai, kā un ko raksta prof.Āboltiņš, piedāvāju vienu rindkopu:

Īslaicīgas, dabisko apstākļu izsauktas termisko apstākļu izmaiņas uzskatāmi apliecina skābekļa izotopu attiecību (δ18O) analīžu rezultāti, kas iegūti no glečera ledus serdeņos esošā gaisa. Piemēram, materiāli par pēdējiem 40 tūkstošiem gadu, kas iegūti no ledus urbumu serdeņiem Grenlandes segledājā [30], liecina, ka šajā laikā daudzkārt (līdz 11—12 reizēm) notikuši īslaicīgi temperatūras kāpumi par 7 °C. Temperatūras palielināšanās notikusi krasi — ne ilgāk par 20 gadiem, un pēc tam tā nedaudz lēnākā tempā (mazliet ilgāk par 20 gadiem) atkal pazeminājusies līdz vērtībām, kas dažreiz bijušas pat ievērojami (12—13 °C) zemākas nekā pirms temperatūras kāpuma. Līdzīga rakstura dati ir pieejami arī pēc to ledus serdeņu izpētes, kas iegūti no vairākiem urbumiem Antarktīdā. Tādējādi pat pleistocēna jaunākajā daļā ir konstatēti globāli vidējās temperatūras kāpumi vismaz par 7 °C un kritumi ar vēl lielāku amplitūdu, kas, starp citu, ir vairāk nekā pēcleduslaikmetā (53. att.). Principiāli nozīmīgi ir atcerēties, ka, pirmkārt, temperatūras straujais kāpums un pēc tā sekojošais nedaudz ilgākais kritums iezīmē nelielu ciklu, kas ietver ne vairāk kā 40—50 gadus. Otrkārt, vēl svarīgāk ir paturēt prātā to, ka visas minētās termisko apstākļu izmaiņas notikušas tikai dabisku procesu izpausmes dēļ.

Lasot guvu apliecinājumu kādam savam novērojumam — jo cilvēks labāk pārzina ģeoloģisko pagātni, jo skeptiskāks viņš ir pret apgalvojumiem par nebijušu sasilšanu vai katastrofālām klimata pārmaiņām mūsdienās. Varbūt ar piebildi: ja vien no viedokļa nav atkarīgs viņa akadēmiskais vai materiālais stāvoklis. Savā ieskatā svarīgākās atziņas Āboltiņš trekninājis:

Skaidrs šobrīd gan šķiet tas, ka par globālu sasilšanu mūsdienās ir pamats runāt tikai attiecībā uz pēdējiem 25—30 gadiem, nevis attiecināt to uz visiem, nedaudz vairāk nekā 100 gadiem.

Savukārt, sasilstot okeānam, kā tas patlaban arī notiek (lai gan visai neviendabīgi dažādās tā daļās), izpaužas gluži pretējs process — atmosfērā nonāk aizvien vairāk CO2. Bet tās ir okeāna sasilšanas sekas, nevis sasilšanas cēlonis!

Iepriekšējie zinātniskie pētījumi un cilvēku atmiņa neapšaubāmi apliecina, ka globālā sasilšana reāli pastāv un ka tā dabisko klimatisko apstākļu svārstību dēļ (kuru cēloņus joprojām droši nezinām) jau ir vairākkārt atkārtojusies, tāpat kā globālā atdzišana.

..mēs nezinām vai pagaidām nepietiekami izprotam iemeslus, kas izraisījuši dabisko īsperiodisko globālo sasilšanu.

Visi dabiskie un nozīmīgākie “kaitīgo gāzu” piegādes avoti — vulkāni, visu tipu riftu zonas, dēdēšana, lielie un mazie purvi, augšņu veidošanās procesi, Pasaules okeāna ūdeņi — taču joprojām pastāv. Absolūti nekādi cilvēku veiktie pasākumi, pat ja ievērotu jau noslēgtās starptautiskās konvencijas (arī Kioto protokolu), tos nevar pat ierobežot, nemaz jau nerunājot par apturēšanu.

Un pēdējais citāts — ko tad īsti autors secina:

Daudzveidīgā informācija, kas ir zināma līdz šim un pamatvilcienos jau iepriekšējās lappusēs arī iztirzāta, kopumā vedina uz vienu galveno secinājumu. Globālo sasilšanu, kas pēdējo reizi reāli un izteikti ir sākusies tikai 20. gs. 70.—80.gados, visticamāk, izraisījušas īsperiodiskas (30—50 gadi) dabisko klimatisko apstākļu svārstības. Protams, sasilšanas efektu īpaši pēdējos 25—30 gados ir sekmējusi un turpina aktīvi veicināt arī cilvēka saimnieciskā darbība. Tomēr ir taču principiāla starpība starp jēdzieniem “izraisīšana” un “sekmēšana“, vai ne?! Tādējādi plaši propagandētais uzskats par to, ka globālā sasilšana ir tikai cilvēces saimnieciskās darbības sekas, ir apšaubāms, lai gan faktiski jau pieņemts par neapstrīdamu patiesību, turklāt šobrīd izskatās — par absolūtu patiesību! Šāda uzskata kaitīgums slēpjas tajā apstāklī, ka tas novērš sabiedrības un starptautisko zinātnisko institūciju uzmanību no nepieciešamības aizvien pilnīgāk izzināt dabisko procesu norises, noskaidrot to likumsakarības. Tas ietekmē arī neracionālu, dažkārt pat visai sabiedrībai bīstamu starptautiskās ekonomiskās attīstības politikas izvēli.

Pēc manām domām, grāmatai ir vairāki plusi un viens liels mīnuss. Plusi:

  • tekstu uzskatāmi papildina un paskaidro 62 dažādi attēli — tābulas, schēmas, kartes, grafiki, zīmējumi, fotografijas;
  • mazāk zināmus zinātniskus terminus palīdz izprast terminu skaidrojumi izdevuma beigās;
  • tādas sarežģītas lietas kā tagadējās Latvijas dabas vides veidošanās un globālā sasilšana apskatītas samērā vienkāršā valodā;
  • ir vērts ieklausīties, ko par globālo sasilšanu izsakās latviešu zinātnieks latviešu valodā (un, cik zinu, Āboltiņš nav vienīgais tāds).

Mīnuss ir CENA. Ja jau pat tāds cilvēks kā es, kuŗu grāmatas temati neapšaubāmi interesē, vilcinājās divi gadi…

Iztērētā gan nenožēloju. Un iesaku izlasīt ikvienam, kam interesē grāmatas temati. Taču neticu, ka klimata polītikas veidotāji ieklausīsies Ojāra Āboltiņa teiktā. Pārāk jau ienesīga tā padarīšana četrgalvainam zaļajam pūķim — zinātniekiem, kas pēta globālo sasilšanu; vides aizstāvjiem, kas cīnās pret globālo sasilšanu; uzņēmējiem, kas ražo “videi draudzīgus” globālās sasilšanas pretlīdzekļus, un polītiķiem, kas pavēl pilsoņiem, kā dzīvot zaļi, un dala tiem atņemtu naudu.

Atbilde @Peerkona_meita: ogļskābā gāze IR augu maizīte


Sākumā bija mans čivinājums par CO2 svētību augiem un vispār dzīvībai:

Ritvara čivinājums

Baiba atbildēja:

Baibas čivinājums

Atbildei ar 140 zīmēm nepietiek, tāpēc rakstu te.

Vispirms pateicos par atsaukšanos un atzīstos, ka uzķēros uz āķa — noskatījos tās 10′ divreiz un tagad, kad esmu kļuvis gudrāks divreiz, varu šo to atbildēt.

Nav jābūt agronomam, lai saprastu, ka augu ražu ietekmē ne tikai CO2 daudzums gaisā, bet arī viss kas cits — siltums, mitrums, augsne, mēslojums utt. Un faktisko ražību noteic augam visnelabvēlīgākais faktors: viss pārējais var būt ideāli, bet, ja kaut kā trūks vai būs par daudz, tas būs izšķirīgi. Video krievu pētnieks skaidri pateica — neraža ir sausuma dēļ. CO2 koncentrācijai ar to nav nekāda sakara. Bet līdzīgos apstākļos labāk augs tie gurķikartupeļi, melones, salāti, tomāti un lielum liels vairums pārējo lakstu un koku, kam gaisā būs vairāk CO2, ar ko baŗoties. Jo Zemes augi tā dara — Saules gaismā ēd ogļskābo gāzi un laiž gaisā skābekļa gāzītes izmešus. Fotosinteze, vai ziniet. Dzīvības pamats. Starp citu, lielum lielu daļu laika Zemes dzīvība baudījusi daudzkārt augstāku CO2 saturu nekā pašlaik:

CO2 un temperātūra 

Pat desmitkārt augstāka CO2 koncentrācija gaisā nekad nav izraisījusi katastrofālu globālu sasilšanu vai traucējusi leduslaikmetam, bet šoreiz par to plašāk neizteikšos. Piebildīšu vien, ka vietām siltumnīcu saimniecībā īpaši bagātina gaisu ar CO2, lai augi nebūtu badā un augtu griezdamies. Un arī brīvā dabā Afrika apzaļumojas.

Tā ka, apkopojot par ogļskābo gāzi un augiem — CO2 IR augu barība. Manā laikā to mācīja 5.klasē botānikā.

Vai ogļskābā gāze izraisa siltumnīcas efektu un globālu sasilšanu? Kopā ar ūdens tvaikiem un citām, vājākām siltumnīcas efekta gāzēm — jau ir izraisījusi, tāpēc mēs uz Zemes varam baudīt +15, nevis -18 grādu caurmēru. Vai CO2 laišana atpakaļ atmosfairā (jo no kurienes tad ogleklis oglēs ticis) kaut ko būtisko maina vai mainīs? Nē. Tas ir tāpat kā ar sienu — pietiek vienu ķieģeļu kārtu, lai gaisma nespīdētu cauri. Otra ķieģeļu kārta nekā nemainīs. Ja kādā spektra daļā kāda gāze uzsūc 99% siltuma, tad, dubultojot gāzes koncentrāciju, papildus iegūsim tikai 99% no atlikušā 1%, proti, pagalam niecīgu daudzumu. To sauc par logaritmisku iedarbību, un siltumnīcas efekta gāzēm tikpat kā viss efekts jau ir noticis.

Kas attiecas uz to 10′ video, tas diemžēl atgremo lētu globālās sasilšanas propagandu. Kā gadās kādi skarbāki laikapstākļi, tos piedēvē globālai sasilšanai — karsta vasara Krievijā, plūdi Pakistānā, Aiovā utt. — viss sliktais globālās sasilšanas izraisīts, un globālā sasilšana izraisa tikai sliktas lietas. Jāatzīst, divi mēneši silta laika 2010.g. man patika daudz labāk par tagadējo zaļo ziemu, tik žēl, ka tāda jauka vasara gadās vien reizi deviņos gados. Jā, gadās, pilnīgi dabiski gadās.

Te vietā pieminēt laikapstākļu un klimata saistību. Laikpastākļi, vienalga, cik ekstrēmi vai rāmi, nav klimats. Klimats ir ilggadīgs laikapstākļu režīms. Tāpēc neviens godīgs zinātnieks nepiedēvēs karstu vasaru, stipru viesuļvētru vai citus laikapstākļus klimatam vai tā pārmaiņām.

Vēl viens globālās sasilšanas krāpšanas veids ir apgalvot, it kā ekstrēmi laikpastākļi kļūtu biežāki un negantāki. Nav tiesa. Lūk, viesuļvētru biežuma un stipruma uzskaite:

Viesuļvētru biežums

Viesuļvētru stiprums

Cits globālās sasilšanas kurinātāju paņēmiens, kas izmantots video, ir nomelnot citādi domājošos, saucot tos par “noliedzējiem” — lai sabiedrības apziņā pielīdzinātu holokausta noliedzējiem. Paradoksāli — lai cilvēku pasludinātu par klimata pārmaiņu noliedzēju, pietiek viņam apzināties, ka klimats mūžam mainījies un mainīsies, lai ko mēs darītu vai nedarītu. Video “noliedzēju” būšana nonāk līdz absurdam, un tiek runāts jau par “klimata noliedzējiem”. Es atvainojos, kā kas tāds vispār iespējams?!

Tāpat video ir spilgti izteikts “PlayStation” klimatoloģijas paraugs. Proti, globālo sasilšanu, kas nav atrodama uz Zemes, rada ar pasaules gala datormodeļiem — 2039.g. karstums būs ikdienišķa lieta, 2035.g. Himalaju ledāji būs izkusuši, 2100.g. vispār miljardiem cilvēku dzīvošana būs apšaubāma utt. Starp citu, dažiem pareģojumiem jau termiņš pienācis: Lielbritānijai jau būtu jābūt ziemā bez sniega, bet šogad rudens saulstāvjos Ziemeļu Ledus okeānam būtu jābūt brīvam no ledus. Šiem modeļiem, kas darbojas pēc MIMĀ principa (mēsli iekšā, mēsli ārā), nav nekā kopīga ar zinātni — tā balstās eksperimentos un to atkārtojamībā. Piemēram, attiecībā uz rīsu ražību un temperātūru video baida, ka augstākā temperātūrā draud bads. Tas nekas, ka novērojumi rāda pavisam citu ainu:

Temperātūra un rīsu ražība

Temperātūra (gada caurmērs pret 1951—1980 caurmēru, NASA Godārda Kosmosa izpētes institūta dati, kreisā ass) un rīsu ražība (FAO dati, labā ass)

Attiecībā uz klimatu zinātne ir meteostaciju, gaisa zonžu un Zemes pavadoņu mērījumi. Un tie rāda, ka globālā sasilšana beigusies priekš 14 gadiem (labi, 1998.g. bija liels Elninjo. Ja arī to atmet, tad  tik un tā šai gadsimtā globālās sasilšanas nav bijis):

Temperātūra

NASA Godārda Kosmosa izpētes institūta dati

Un kas no tā mainījies? Vienīgais — globālās sasilšana pārdēvēta par klimata pārmaiņām (jo nekādas sasilšanas vairs nav), bet četrgalvainais zaļais pūķis joprojām šiverē pa pilsoņu makiem — zinātnieki, kas pēta globālo sasilšanu; vides aizstāvji, kas cīnās pret globālo sasilšanu; uzņēmēji, kas ražo “videi draudzīgus” globālās sasilšanas pretlīdzekļus; polītiķi, kas pavēl pilsoņiem, kā dzīvot zaļi, un dala tiem atņemtu naudu. Cik gadiem bez globālās sasilšanas jāpaiet, lai krāpšana beidzot beigtos? Ar 14 gadiem acīmredzot nav gana.

%d bloggers like this: