Deviņgadnieka pirmais maratons


Šodien bija jauka brīvdiena (kaut nejūtos pelnījis). Pierakstīšu, lai jaukums paliek vēsturei. Vispirms bija jauki, ka varēja izgulēties. Tad rīta pusē sarunāju deviņgadnieku braukāties — burkānā minēju Mangaļsalas nocietinājumus, molu un jūŗu, kā arī pusdienas kādā ēstuvē. Derēja. Jauki, ka gandrīz visā gaŗumā ir veloceliņš. Mežaparks šķita gurdens pēc dziesmusvētkiem. Iebraucot Jaunmīlgrāvī, deviņgadnieks teica, ka tagad būs smaka, kas viņam netīk — nafta. Bija ar. Vecmīlgrāvī viņa futbolista aci uzmanību piesaistīja nolaistais stadions. Mangaļsalā apskatījām Vecdaugavai tuvākos nocietinājumus un, to darot, viegli cietām (īpaši es) odu un dunduru uzbrukumā. Tālāk nedevāmies Mangaļsalas ielas smilšu un ierobežota laika dēļ. Pie jūŗas izbraucām Vecāķos, Vēlavu ielas galā, kur ir jauka, plata koka laipa gandrīz līdz pašai jūŗai. Deviņgadnieks gan bija gatavs ūdenī vien roku pirkstus apmērcēt. Pēc īsas atpūtas un spēkbarības uzņemšanas devāmies atpakaļ.

Lai nodarbinātu ne tikai kājas, bet arī galvu, uzdevu izvēlēties pusdienu vietu. Izvēlēts tika “Dominas” “Lido”, turklāt ar maršrutēšanas piebildi, ka jāpiebrauc no otras (Bērzaunes ielas) puses, lai var riteņus atstāt pie paša “Lido”. Tā ar darījām. Pusdienojot deviņgadnieks pamanīja, ka vēl nekad nav tik raiti ēdis šašliku. Jā, nez kāpēc. Ieminējos, ka viņam ļoti maz trūkst, lai pārspētu četrus (?) gadus seno 38 km rekordu, un piedāvāju, ka var pārspēt līdz apaļiem četrdesmit vai līdz maratona 42,2 km. Āķis bija lūpā, izraudzījās maratonu, un to ar līkumiem un riņķošanu līdz mājām izdarījām. Kolīdz bijām galā, deviņgadnieks metās ziņot sievai: “Mammu, es šodien nobraucu maratonu!” Pasmaidīju un sāku posties uz LNNK (Latvijas Nācionālās neatkarības kustība) trīsdesmit gadu svinībām Arkadijas parkā, uz kurieni deviņgadnieks nez kāpēc vairs nevēlējās braukt. Bet visu cieņu tāpat.

Advertisements

Tanku gramta


Sešgadnieks svarīgu sejas izteiksmi pasniedza papīrus un izskaidroja tajos redzamo.

“Leopards” ir tanks

Pīķa kungs


Saskatījusies, kā brāļi spēlē kārtis, divgadniece (labi, 2¾) uzaicina mani spēlēt. Labi, spēlējam cūkas: es pēc noteikumiem, viņa — kā gadās. Kādā manā gājienā divgadniece izvelk no savām kārtīm pīķa kungu, lai kautu, un domīgi nosaka: “Pīķa kungs.” Esmu viegli pārsteigts.

Pauks un Šmauks


No bērnības bija palicis atmiņā, ka ir kaut kādi bērnu varoņi Pauks un Šmauks, bet ne vairs, kas tie tādi un ko viņi dara.

Līdz pērn ieraudzīju “Pauka un Šmauka” grāmatu un īpaši, ka to sarakstījusi Enida Blaitone, kuŗas darbus pēdējā gadā par gana labiem atzinis ij sešgadnieks, ij deviņgadnieks. Cena bija samērīga, tāpēc ņēmu ciet. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Precīzāk, esmu izlasījis bērniem priekšā (sešgadniekam un divgadniecei). Sešgadniekam tiešām interesēja grāmatas notikumi, divgadniecei drīzāk pats tēta lasīšanas rituāls. Man bieži visvairāk interesēja nolikt divgadnieci diendusā, tāpēc tad lasīju iespējami miegainā balsī. Diemžēl nereti iemidzinošais efekts ķēra tikai mani — līdz tam, ka reizēm acu priekšā jau sāka rēgoties sapņu ainas, mēle mitējās kulstīties un grāmata krita no rokām laukā.

Mundrākos brīžos spēju “Pauku un Šmauku” labāk novērtēt. Galvenie varoņi ir nedarbu kāri zaķēni, kas ar mainīgiem panākumiem āzē sava miesta iemītniekus. Stāstiem ir sava morāle, un apbrīnojama ir Blaitones māka izdomāt visvisādus nedarbus un to iznākumu. Turklāt tā, ka pieaugušam vietām jāsmejas. Jaukas ir arī senlaicīgās illūstrācijas.

Trūkumi divi. Lielākais: grāmata izdota saimniecības krizes laikā 1993. gadā, tāpēc lapas iesietas ar puņķiem un pēc izlasīšanas vairs neturas kopā. Otrs: jaukās illūstrācijas ir melnbaltas.

Kopiespaids: lieliska grāmata vēlīnam bērnudārzam, un interesanti arī pašam.

Archaiologs


Izstāstīšu patiesu Ziemassvētku stāstu.

Šovakar sešgadniekam bērnudārzā Ziemassvētku sarīkojums. Atnāk rūķis un bērniem vaicā, par ko viņi gribētu kļūt, kad izaugs lieli. Mūsējais nosēdies vienā malā un gadās pirmais, kam jāatbild. “Arheologs.” Sanākušie vecāki viegli nosmīkņā par tik nopietnu atbildi. Pēc kādas meitenes vai meitenēm nākamais zēns atbild: “Arheologs.” Un tā visi zēni, sanākušo sajūsmai ar katru reizi augot.

Pēc kāda laika rūķis sāk dalīt dāvanas. Lai saņemtu, bērniem kaut kas jāizdara. Mūsējais piesakās uzdot rūķim mīklu. Labi. “Pilna māja cilvēku. Kas atnāk, atpakaļ vairs neiznāk.” Padomāju, izdomāju — mute, zobi, ēdamais un dzeŗamais. Bet rūķis nespēj uzminēt, arī priekšā teicēji ne. Mēģina visādi: “Bērnudārzs, vai?” bet nevar uzminēt. Beigās padodas. Sešgadnieks lepni paziņo: “Kapsēta!”

Jā, archaiologs. Vecāki kratās smieklos.

Drīz pēc tam kāda meitene nevar izdomāt sev pārbaudījumu dāvanas saņemšanai. Roku paceļ atnākušais mūsējais deviņgadnieks. Rūķis laipni dod vārdu. Deviņgadnieks piedāvā, ka viņš meitenei un rūķim uzdos mīklu. Labi, piekrīt. “Kas to taisa, tam to nevajag. Kas to pērk, tam tas neder. Kam tas ir, tas to nezina.” Es zinu atbildi un sāku klusi kratīties smieklos. Ne rūķis, ne meitene, ne citi nespēj uzminēt un padodas. “Zārks!”

Zāle rēc. Priekškars.

Izgriezt zarnas


Deviņgadnieks samācīja divgadniecei teicienu “izgriezt zarnas”. Tagad neapmierināts, ka tā to saka par viņu. Tomēr mācības domāt, ko dari un kādas tam būs sekas, nav.

140 vārdu: tēva diena


Bērnudārzā šovakar bija tēva dienas svinības. Viegli neierasti bija redzēt bērnudārzā tik daudz vīru vienkop — parasti gadās saskrieties tik ar dažiem no rīta un vakarā. Par laimi, bija gana silts un sauss, svinēšana notika ārā un bija vienkārša, bet sirsnīga. Ievaddziesma, iesildīšanās un vingrošana (kulminācija bija atspiešanās, ko bērni veica ar lielāku dedzību nekā tēvi), stafetes, “Ādamam bij septiņ dēli”, cepumi un tēja, beigās — neorganizēta izklaide, lielākoties ķerenes.

Svinību nagla bija tēvu portretu izstāde un savējā pazīšana. Uzdevumu atviegloja, ka portretam klāt bija bērna stāstīts tēva apraksts. Skatījos un lasīju citu pēc cita, līdz nonācu pie:

Viņš darbā visu laiku vēlē.

Jā, visai nepārprotama norāde. Tad arī kļuva skaidrs, kāpēc portrets izskatās pēc hiēnu tēva no “Pārgalvju” grāmatas, ko šobrīd lasām. Apvaicājos sešgadniekam, kas tie par krustiem portreta apakšdaļā. Tie esot krustiņi. Kāpēc? Lai grūtāk uzminēt.

Paldies, biju viegli aizkustināts.

%d bloggers like this: