Dāmas un kungi, piesprādzējieties vēl ciešāk un esiet gatavi nebijušiem augstumiem

21. jūlijā rakstīju, ka mūsu veselības polītikas noteicēji atkal sekmīgi izraisījuši kārtējo Ķīnas vīrusa sprādzienu Latvijā. Tā arī bija. Tik toreiz, ticot labajam cilvēkā, nebiju gaidījis, ka oficiālo mūsu veselības sargu bezdarbība ilgs veselus četrus mēnešus (!) un kaut ko nopietnu sargāt uzticēto iedzīvotāju veselības labā tie sāks darīt tikai tad, kad būs noveduši Latviju līdz 1. vietai pasaulē pēc saslimstības.

Šobrīd stāvoklis ir līdzīgs, tikai vēl riebīgāks. Līdzīgs tai ziņā, ka saslimstības līkne pārāk vājas cīņas dēļ pret Ķīnas vīrusu atkal pavērsusies uz augšu. Grafikā jaunākais epidēmijas posms — lejupeja (ar 18. novembŗa brīvdienu izraisītām svārstībām) — izskatās tā:

Attēlojot vēl priekšpēdējo posmu — Indijas celma sprādzienu, ko pieminēju iepriekš — grafiks ir tāds:

Visa epidēmija — šāda:

Salīdzinot ar vasaru, stāvoklis riebīgāks divēji. Pirmkārt, veselības polītikas noteicēji pirmā izdevībā atcēla oktobŗa vidū ieviestos nepilnīgos (tomēr stingrākus un bez nepamatotām, bīstamām privilēģijām potētiem) ierobežojumus, kad kļuva redzams, ka tie pārāk lēni, tomēr uzveic sērgu. Iznākumā ieplakas dibens un starta pozicija pretī jauniem sasniegumiem nav vis 35 dienā kā vasarā, bet ~650.

Otrkārt, Pretorijas celms. Līdzīgi kā visos līdzšinējos epidēmijas mezgla punktos Daniels, Krišjānis un citi oficiālie mūsu veselības sargi izlēmuši, ka jāļauj ievazāt sērgu, bez kuŗas var un drīkst iztikt.

Nākotni paredzēt nespēju, tak neredzu šķēršļu, lai nesasniegtu 4000 dienā. Neesmu drošs, ka tā būs, ceru, ka nebūs, tak šķēršļu neredzu — nav nekādu pazīmju, ka veselības polītikas noteicēji beidzot gribētu pienācīgi cīnīties. Gluži pretēji, grasās cīņu vājināt. Un attiecībā uz eksponenciālu pašvairojošu apdraudējumu jāievēro piesardzības princips: neskaidrībā jāpieņem bīstamākā iespēja un jārīkojas atbilstīgi tai.