Iļģuciema stacija 2021


Divi gadi pagājuši, un var atkal doties ceļojumā uz Iļģuciema staciju, lai nofotografētu, kā izskatās. Ir, lūk, tā:

Salīdzinājumam 2019., 2017., 2015. un 2013. gada attēli:

Pēdējos divos gados pamaz kultūrslāņa nācis klāt uz sienām. Šoreiz gan man radušās stipras aizdomas, ka 2023. gada attēla varētu vairs nebūt. Jo skats no sāniem tāds:

Proti, tāds:

Tā ka, ja vēl kāds grib apskatīt vai dziļāk izpētīt, iesaku pasteigties. Bet aiz stacijas, lūk, tāds dzelzceļa atzars:

Zūdošā Rīga: Austrumu maģistrāles trase 13. maijā


Kad šomēnes ziņoja, ka sākas Austrumu maģistrāles būvdarbi no Ieriķu līdz Vietalvas ielai, izlēmu iemūžināt līdz šim pavisam ikdienišķas ainas, kas šobrīd zūd uz neatgriešanos. Proti, kā līdz šim izskatījies Austrumu maģistrāles trasē. Attēli uzņemti priekš divām nedēļām, 13. maija vakarā, virzoties no dienvidiem uz ziemeļiem, un šis tas, kas tajos redzams, jau zudis. Līdzšinējais stāvoklis “Jāņa sētas” kartē ar attēlu vietām:

Iecerēto lielceļu pēc uzcelšanas var skatīt gaumīgā video un arī attēlā:

Tagad attēli.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 4 Comments »

Biķernieku mežs — 156 m


Meklēdams dažas pēdējo gadu māju pārdēvēšanas, iegāju Rīgas būvvaldes adresācijas maiņu pārlūkā un tiku patīkami pārsteigts:

Jā, Biķernieku mežs var! Nekādi Ulbrokas kapu 88 m vai Juglas meža 69 m nestāv līdzi!

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 4 Comments »

Ielu stāsti: Ķeguma iela


Izdomāju, ka varētu uzrakstīt par atsevišķām ielām, kas interesantas ar savu neparastumu. Pirmā lai iet Ķeguma iela. Tā ir neparasta ar Rīgas nomales vēstures liecībām un to, ka īstenībā divreiz gaŗāka, nekā izskatās. “Jāņa sētas” karšu pārlūka meklētājā, ierakstot nosaukumu, var iegūt zili atzīmēti ielu. Šo attēlu esmu papildinājis ar sarkani iezīmētu vēsturisko trasi:

No vēstures var ielikt 1944. aerofotoattēlu:

Kā arī 1939. gada zemesgabalu sarakstu:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Straujāka sērgas lejupeja, kas diemžēl nekļūs uzvaras sākums


Priekš nedēļas, 14. maijā ziņoja par 666 saslimušiem, kas bija jūtami mazāk par 1036 vēl nedēļu iepriekš 7. maijā. Bet viena bezdelīga pavasari nenes. Tomēr dienas gāja, un tendence saglabājās. Izlēmu uzrakstīt par to, ja saglabāsies nedēļu.

Nu tas brīdis pienācis, un tiešām — nedēļas caurmērs ir 487 dienā jeb 1,43 reizes liels sarukums pa nedēļu kopš 697 13. maijā. Tik straujas lejupejas pēdējā pusgadā nav bijis:

Precīzāk, nav bijis kopš tagadējā sprādziena sākšanās septembrī:

Kāpēc tā? Ar izslēgšanas metodi ticamākais izskaidrojums: potēšana.

It kā jauki, bet! Pirmkārt, netiek izmantoti citi līdzekļi, lai kopā ar potēšanu panāktu pienācīgu lejupeju, tas ir, straujāku par divām reizēm nedēļā. Otrkārt, nākotne.

Ko var prognozēt? Ķīnas vīrusam prognozes vispār ir bezjēdzīga lieta, lai paredzētu, kas notiks. Jo vīruss dara tikai to un tik, ko un cik tam ļauj. (Un īstermiņā vēl ar stipru stochastiku.) Tāpēc prognozes ir noderīgas, lai parādītu, kas var notikt, ja kaut ko darīs vai nedarīs, bet īstā dzīvē veselības polītikas noteicēju lēmumi un cilvēku uzvedība mainās un maina epidēmijas gaitu.

Ja tāda lejupeja turpinātos, tad pēc četriem mēnešiem, septembŗa beigās sērga būtu izskausta: pēc mēneša ~100 dienā, pēc diviem ~20 dienā, pēc trim 5 dienā, pēc četriem <1. Četri mēneši tam, ko, ja grib, var izdarīt ātrāk nekā divos.

Bet pat tāda neturpināsies.

Pirmkārt, patiesais dažādības spēks: pamattautas īpatsvars tik zems, ka potēšana, domājams, apsīks zemākā līmenī nekā, piemēram, Izraēlā.

Otrkārt, veselības polītikas noteicēju un polītisko lēmēju dzīšanās bez riska ar savu ādu tēlot labdaŗus, pirms sērgas izskaušanas mīkstinot un atceļot ierobežojumus, nokodīs straujumu vai pat lejupeju vispār.

Treškārt, Indijas celms. Tas ir vēl lipīgāks nekā Anglijas, un diemžēl Latvijas veselības polītikas noteicēji apņēmušies to vispirms ievazāt un tad pēc ievazāšanas izvazāt pa visu valsti. Lai apskatāmies, ko Indijas celms dara ar sērgas gaitu Lielbritanijā, kur stāvoklis daudz rožaināks nekā te:

Ceturtkārt, atvieglojumi potētiem. Ja Latvijā būtu kāds epidēmiologs, viņš varētu paskaidrot, ka, ļaujot potētiem cilvēkiem epidēmijas laikā čupoties, tiek iedarbināta turboselekcija tādiem sērgas paveidiem, kas būs visizturīgākie pret potēm. 

Tā ka — jauks kritums; pieņemu, ka vēl kādu laiku turpināsies; taču lēmēji, kam būtu jāsargā savu iedzīvotāju veselība un dzīvība, parūpējušies pat vairākos veidos, lai tas nekļūtu uzvaras sākums.

Kur Purvciemā bija pēdējais dzīvais purvs, un kur no tā palikusi purvīgākā vieta


Raksts par Purvciema salu, no kurienes Purvciems cēlies, pavedinājis uz turpinājumu: kur Purvciemā bija pēdējais dzīvais purvs, un kur no tā palikusi purvīgākā vieta. Nevar teikt ‘purvainākā’, jo īsta purva vairs nav, nav arī burvīgākā. Lai tiek ‘purvīgākā’.

Ceļavārdi lai ir Purvciema salas rakstā minētais 20.06.1935. “Rīta” raksts “Uzvarētais purvs”:

Tātad pēdējais dzīvais purvs bijis austrumu pusē no Purvciema salas. Tas labi redzams 1939. gada topografiskās kartes fragmentā:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

15. maijs. Kārļa Ulmaņa gatve karogos


15. maija vakars. Kārļa Ulmaņa gatve karogos.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Cik komūnistisks ir mantojuma nodoklis, un vienkāršs tests, cik marksisks kas un kuŗš ir


Ha, pagājuši trīs gadi, un diemžēl atkal ir piemērots brīdis atgādināt, kāds sakars Kārlim Marksam ar komūnismu, un beigās apakšā izpildīt vienkāršu testu, cik marksisks kas un kuŗš ir un cik marksisku Latviju kāds grib. Īpašu uzmanību šoreiz var pievērst testa 1., 3. un 4. jautājumam:

Aptauja: cik ir pusceļš līdz sērgas izskaušanai

Rīgas austrumu tankugrāvis


Pērn lieliskā vesture.dodies.lv ielika ne tikai Latvijas 1944. gada aerofotoattēlus, bet arī 1947. gada diuspiecnieci (1:25000 mēroga topografisko karti). Aizraujoši! Rāda brīvvalsts Latviju drupās, tomēr vēl savā vietā — nenolīdzinātu no zemes virsas kā turpmākos gadu desmitos. Un vēl visādi atklājumi!

Viena no lietām, ko ieraudzīju: nepārtraukts grāvis gar Rīgas austrumu malu no Juglas ezera krasta Juglā līdz Katlakalna ielas tiltam pār Ogres dzelzceļu (bija reiz tāds tilts, pēc 2. pasaules kaŗa nav atjaunots, ziemeļpuses trasē tagad Jāņavārtu iela, dienvidpusē pa virsu sacelts Ķengaraga masīvs), ko esmu iezīmējis zili:

Viss izskatās pēc tā, ka tas bijis tankugrāvis. Vācu rakts Rīgas aizsardzībai. Austrumu — jo izskatās, ka arī Pārdaugavā rietumos (un varbūt dienvidos) varētu būt bijis tankugrāvis. Novietojumā sakrīt ar kaut vai Šmerļa ceļvedī attēloto tankugrāvi:

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Kāpēc potēšana Latvijā, visticamāk, nespēs uzveikt Ķīnas vīrusu


Kopš gada sākuma uzkrājies gana pieredzes, lai kopā ar iepriekš zināmiem apstākļiem varētu atzīt, ka potēšana Latvijā, visticamāk, nespēs uzveikt Ķīnas vīrusu. Tam ir divēji cēloņi: epidēmioloģiski un kultūretniski.

Epidēmioloģiski ir skaidrs, ka potēšana, kaut palīdz, tomēr nav ne vienīgais, ne efektīvākais solis pretī iespējai atgriezties dzīves ritmā, kāds bija pirms pandēmijas. Oficiālā covid19.gov.lv mājaslapa gan joprojām melo, dezinformē un apmiglo prātu:

Sīkāk nekavēšos pie “drošas iespējas” un tam, vai meli un dezinformācija vienā mājaslapas vietā vairo uzticību rakstītam citās sadaļās. Ķeršos vērsim pie lietas — kādi ir valstu panākumi, izmantojot dažādus cīņas līdzekļus.

Potēšanas ziņā visvairāk daudzināta Izraēla. Bet! Vēl šobrīd, četrus mēnešus pēc potēšanas sākuma, Izraēlā pilnībā potēti mazāk nekā 60% iedzīvotāju, un tas ir zem kollektīvās immūnitātes sliekšņa. Jā, saslimstība rūk, taču pusceļš līdz uzvarai sasniegts tikai aprīļa beigās un — pieņemot, ka Izraēla turpinās kā līdz šim — līdz pilnīgai uzvarai vēl pāris mēnešu. Vēl var salīdzināt, piemēram, Latvijas panākumus sērgas izskaušanā pērn pavasaŗa cēlienā bez potēšanas un šogad ar potēšanu.

Varbūt par vārdiem uzskatāmāk ir grafiks. Konkrēti, cik strauji pēc virsotnes rūk saslimstība — Latvijā šogad kopš 10. janvāŗa virsotnes, Latvijā pērn pēc 1. aprīļa virsotnes, Izraēlā šogad pēc 17. janvāŗa virsotnes, Austrālijā pērn pēc 4. augusta virsotnes, Jaunzēlandē pērn pēc 5. aprīļa virsotnes un Melnkalnē pērn pēc 6. aprīļa virsotnes:

Salīdzinot dažādu cīņas veidu efektīvitāti, nav svarīgi, cik augsta saslimstība, bet tas, cik strauji rūk, tātad līniju stāvums. Redzams, ka izbazūnētai Izraēlas potēšanai patiesībā ir aptuveni tikpat viduvēji panākumi, cik bez potēšanas Austrālijai vai Latvijai pērn ar visu muļļāšanos pavasaŗa cēlienā.

Sānsolis ārpus raksta temata: Austrālijas un Latvijas panākumi bija līdzīgi līdz brīdim, kad tika nonākts uz sērgas izskaušanas sliekšņa. Tai brīdī veselības polītikas noteicēju lēmums atšķīrās: Austrālijā izlēma, ka labāk dzīvot bez sērgas; Latvijā izlēma, ka epidēmija jāatjauno. Iznākumā Latvijā šogad bojā gājis pusotrs tūkstotis cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot gadiem un gadu desmitiem, savukārt Austrālijā ar daudzkārt lielāku iedzīvotāju skaitu — viens vienīgs nelaimīgais.

Atgriežoties pie dažādu valstu dažādos veidos gūtiem panākumiem: Jaunzēlande un Melnkalne bez potēšanas rīkojušās daudz efektīvāk nekā Izraēla. Un tas nav viss: ir valsts, ko neieliku, jo tā grafikā tikai īsi pazibētu. Taivana. Valsts, kas uzreiz saprata, ka labāk dzīvot bez Ķīnas vīrusa. Kas tāpēc ne brīdi nav centusies sadzīvot ar sērgu, un kam tāpēc augstākā saslimstības virsotne ir zemāk par 1 no miljona.

Un cik sekmīgi rīkojušies Latvijas oficiālie veselības sargi šogad (tātad bez Ilzes)? Skatieties grafikā un domājiet paši, kā pieklājīgiem vārdiem to nosaukt.

Turklāt Latvijas veselības polītikas noteicēji vismaz divējādi papildus parūpējušies, lai potēšana nespētu uzveikt Ķīnas vīrusu. Pirmkārt, izlēmuši, ka jāļauj ievazāt un pēc ievazāšanas jāļauj izvazāt pa visu valsti lipīgākus Ķīnas vīrusa celmus. Lēmums sekmīgi izpildīts, iznākumā kollektīvās immūnitātes slieksnis līdz 4. maijam pacelts vēl grūtāk sasniedzamos augstumos, nekā bija 18. novembrī.

Otrkārt, muļļāšanās ar potēšanu un pienācīga necīnīšanās pret sērgu ir tāda, ka pošu iedarbība varētu beigties drīzāk nekā epidēmija (Izraēlā otrādi). Protams, neviens neliedz maziem meža dīvainīšiem maksāt divreiz vai trīsreiz par to, ko var iegūt, maksājot vienreiz. Turklāt — vai epidēmijas uzturēšana līdz laikam, kad pošu iedarbība vājinās, zināmā mērā nelīdzinās nepietiekamai antibiotiku došanai pret baktēriju infekciju? Un vai tam nevarētu būt sekas, kas zināmā mērā līdzinātos antibiotiku rezistencei?

Tagad par kultūretniskiem cēloņiem. Vienkāršības pēc citēšu, ko gada sākumā rakstīju kādam cilvēkam, kas šobrīd iesaistīts potēšanas lietās (par kultūretniskiem faktoriem pēdējais punkts):

Diemžēl slimības īpašību un Latvijas iedzīvotāju sastāva dēļ visai apšaubāms, vai potēšana kļūs dievs no mašīnas, kas izdarīs to, ko nespēj līdzšinējā kļūdainā Latvijas stratēģija:

Tā arī ir. Uzskatei par to, kā iebraucēji svešā zemā ir agresīvāki pret savu veselību pat bez Kremļa propagandas, var ielikt neeiropiešu deputātu īpatsvaru Briseles rajonos un potēšanas panākumus:

Vēl viens piemērs pavisam tuvu Latvijai — potēto īpatsvars Igaunijā, konkrētāk, Tallinas rajonos, Harju apriņķī ap Tallinu un Austrumviru apriņķī pie Krievijas robežas:

Tagad apskatāmies vietas, kur potējušies <20% iedzīvotāju. Lasnamē 25,8% igauņu (mātes valoda 2011. gada beigās, tautskaites dati), Mārdu 21,6%, Narva-Jēsū 13,4%, Kohtla-Jervē 12,1%, Narvā 2,3%, Sillamē 2,2%. Jā, starp citu, kāpēc nav pieejams potēto skaits pa Latvijas pašvaldībām?

Visai iespējams, ka drīz pošu krājumu kļūs vairāk nekā gribētāju potēties. Visai iespējams, ka veselības polītikas noteicēji attiecībā uz šo neatbilstību rīkosies, piešķiŗot potētiem priekšrocības. Visai iespējams, ka priekšrocības ietvers ļaušanu potētiem cilvēkiem epidēmijas laikā čupoties. Un tas vairs ne visai iespējams, bet pliki bioloģiski iedarbinās turboselekciju tādiem sērgas paveidiem, kas būs visizturīgākie pret potēm. Ar neparedzamām sekām.

Kaut gan varētu apvienot Jaunzēlandes parauga ierobežojumus ar potēšanu, lai kāda tā ir, un tādējādi panākt vēl straujāku saslimstības kritumu nekā grafikā Jaunzēlandei. Ja Daugavas tilti slēgti, sabiedriskais nekursē un uz ceļiem kontrolpunkti, tad vienalga, kādi Kremļa kuranti tev galvā skan — necik tālu un necik daudziem tu savu klepu un šķavas neaiznesīsi. Sākot pienācīgi rīkoties šobrīd, vēl var pagūt jāņus svinēt ar nulli saslimušiem dienā.

Sīrija grāvja atliekas Teikā


Priekš astoņiem gadiem rakstīju par Sīrija grāvi, pa ko Teikas notekūdeņi tecēja uz Ķīšezeru. Toreiz ieliku attēlus, kā grāvis izskatās dabā, bet augštece Teikas pusē salaista caurulēs, un par to nebija, ko rādīt. Šoreiz rakstīšu, kas Teikā tomēr atlicis no grāvja dabā un citādi.

Vispirms — kur īsti grāvis bijis. Tas labi redzams 1935. gada Rīgas zemesgabalu kartē, kur esmu iezīmējis to un sīkākus pievedgrāvīšus zili:

Kā teicu, mūsdienās tas pazemē caurulēs, tak lietus kanalizācija zem ielām seko kādreizējā virszemes grāvja trasei (skatīt metrinieku, kam resnākā līnija):

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Kā uzveikt sērgu: valsts amatpersonām minimālo algu līdz uzveikšanai


Attēls: LETA, Edijs Pālens

Nu jau gads un trīs mēneši Ķīnas vīrusa, bet vēl nav bijis brīža, kad Latvijas veselības polītikas noteicēji būtu pienācīgi cīnījušies pret sērgu. Sākumu it kā varētu aizbildināt, ka nezināja un nesaprata, tak arī tas būtu melots. Jo tas, kas un kāpēc darāms, jomas lietpratējiem bija zināms arī 2019. gadā un senāk, un atliktu vien to darīt.

Latvijas apstākļos visai drīz kļuva skaidrs, ka galvenie cēloņi, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās, ir kovidiotisms, gļēvulība un ultralīberālisms. Ne vēlāk kā oktobrī kļuva skaidrs, ka no tiem galvenais ir ultralīberālisms: zina, kas jādara, zina, ka tas darbojas, bet nedara, pieklājīgi sakot, “polītisku apsvērumu” dēļ.

Ir tā, ka problēmas mēdz augt līdz apmēram, kad tās sāk uztvert nopietni. Kā redzams, Ķīnas vīruss vēl nav sagādājis tik daudz posta, lai to sāktu uztvert nopietni. Bet vairāk nekā 2000 bojā gājušu, 120 tūkstošu saslimušu, neskaitāmi izputējuši uzņēmumi, nebeidzami ierobežojumi? Labi, precīzēju: Ķīnas vīruss vēl nav sagādājis tik daudz posta veselības polītikas noteicējiem, lai tas atsvērtu “polītiskos apsvērumus” un viņi sāktu vīrusu uztvert nopietni.

Proti, problēma tajā, ka veselības polītikas noteicējiem nav riska ar savu ādu. (Par šo jēdzienu pērn latviski iztulkota lieliska grāmata ar tādu pašu nosaukumu “Risks ar savu ādu”, ko silti iesaku izlasīt.) Viņu lēmumu rezultātā šogad saslimuši turpat 80 tūkstoši un bojā gājis pusotrs tūkstotis cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot vēl gadiem un gadu desmitiem. Kaut varēja būt kā Austrālijā, kur veselā kontinentā ar daudzkārt lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Latvijā šogad bojā gājis viens (jā, viens). Pusotrs tūkstotis gājis bojā, kas varēja tā nebūt — nū un, par to nevienam nav ne matiņš no galvas nokritis.

Varētu iebilst, ka ir pat divas atgriezeniskās saites: pirmkārt, ar aplamu rīcību lēmēji paaugstina arī savas izredzes saslimt ar sērgu; otrkārt, polītiskā atbildība — var nepārvēlēt. Diemžēl neviena no tām nedarbojas, jo riskam ar savu ādu jābūt tūlītējam un gana jūtamam. Pirmkārt, kopš attālināta darba ieviešanas polītiskie lēmēji ir labāk pasargāti no sērgas nekā daudzas jomas, kuŗas tie ar saviem lēmumiem apdraudējuši. Tāpat katrā atsevišķā aplipināšanā lielāka vaina tiešajam cēlonim, nevis taviem aplamiem lēmumiem priekš kāda laika, kuŗi attiecās uz visu valsti. Otrkārt, ir partijas, kas ciena savu vēlētāju gribu, bet ir arī tādas, kas par veselības ministru ieceļ kandidātu, ko pašu vēlētāji nevis vienkārši nav pārvēlējuši, bet izsvītrojuši līdz pēdējai vietai. Turklāt pārvēlēšana vēl tālu, un tās iznākumu noteic arī bezgala daudz citu apstākļu.

Bet riskam ar savu ādu jābūt tūlītējam, gana jūtamam un nepārprotamam. Tāpēc ierosinu vienkāršu un efektīvu veidu, kā piespiest beidzot rīkoties, lai iespējami ātri atbrīvotu Latviju no Ķīnas vīrusa: valsts amatpersonām minimālo algu līdz sērgas izskaušanai. Alga pilnā apjomā tiek atjaunota, kad 14 dienu pēc kārtas bijusi nulle vietējas un nezināmas izcelsmes aplipināšanas. Savulaik novembŗa sākumā to gaŗāmejot minēju, atsaucoties uz Krišjāņa Kariņa paziņojumu, ka laiks apsvērt ārkārtējas situācijas izsludināšanu (6 nedēļas pēc sprādziena sākšanās — kārtējais piemērs, cik operātīvi risina problēmas, kad neriskē ar savu ādu). Kopš tā laika nepieciešamība likt lēmējiem riskēt ar savu ādu iezīmējusies vēl skaidrāk.

Tas spiež rīkoties; ietaupa līdzekļus, ko var izmantot cīņā pret epidēmiju; tā ir solidāritāte ar privāto sektoru; papildus tiešai ietekmei kontā rada spiedienu pareizi rīkoties uz veselības polītikas noteicējiem no radiem, draugiem, paziņām un partijas biedriem; novērš kārdinājumu Saeimas deputātiem un atsevišķu nozaŗu pārraugiem tēlot labdaŗus uz epidēmioloģiskās drošības rēķina.

Slimības daba un pasaules pieredze ir tāda, ka, šo ieviešot, ilgāk par divi mēneši uz minimālās algas nevienam nebūtu jāsēž.

Nobeigumā jāatzīst, ka risinājumam ir viens, taču, iespējams, fatāls trūkums: lēmums par to jāpieņem tiem pašiem, uz ko tas attieksies.

140 vārdu: 2021. gada riteņbraukšanas sezona — 1000 km


29. aprīlī pārripināju pāri 1000 km šosezon. Tas, ka būs jūtami mazāk nekā pērn, bija skaidrs jau gada sākumā, kad sākās kārtīga ziema. Un iepriekšējā gada 1000 km brīdī šogad nebiju ticis pat līdz 200. Toties kājām tika 13 km dienā pa lauku.

Rekordi, protams, tīkama lieta, tomēr svarīgāk, lai pati braukšana sagādātu prieku. Un braucu tā, lai sagādātu. Gan fizisku, gan acīm, gan dzimtās pilsētas un tās apkaimes novadpētniecisku. Ziemas laikā iecienīts maršruts bija Mazā Juglas iela un Zēlustes muiža, tagad, vasaras laikā — apkārt Juglas ezeram. Protams, esmu braucis vēl visur kur citur. Šai laikā bijis arī dārgākais riteņa remonts mūžā: sasniedzu 200 €.

Simboliskam pirmā tūkstoša attēlam ņemšu Abrenes ielu. Rīgas Abrenes iela plaši zināma pilsētas autobusu autoostas dēļ, bet šoreiz par citu ielu Pierīgā. Iegriezos, gaŗām braukdams, lai uzmestu aci, kā dzīvo cilvēki Abrenes ielā. Labi dzīvo:

Aprīlis: sērga ceļas spārnos, veselības polītikas noteicēji mīkstina ierobežojumus


Aprīlis Ķīnas vīrusa epidēmijā viesis pagalam netīkamu pavērsienu. Ir tā, ka vīruss dara tikai to un tik, ko un cik tam ļauj. Un Latvijas veselības polītikas noteicēji, mīkstinādami ierobežojumus, ļāvuši vīrusam izlauzties no lejupejas gaiteņa, kur tas tika turēts kopš janvāŗa virsotnes, un atsākt augšupeju. Protams, ierobežojumi bija daudz par vāju un tik nīkulīgi, ka trīs mēnešos spēja saslimstību mazināt vien divkārt. Pienācīgi stingri rīkojoties, to var izdarīt nedēļā un izskaust sērgu īsā laikā, minimizējot cilvēku bojāeju un saimniecības zaudējumus un nenonākot līdz ierobežojumu apnikšanai.

Uzzinot 13. aprīļa skaitļus, kļuva skaidrs, ka nav labi. Kārtīgi veselības polītikas noteicēji būtu tūlīt pat, pēcpusdienā, vakarā, vēlākais, 14. aprīlī labojuši aplamo rīcību un sērgas celšanos spārnos izbeiguši, tikko sākušos. Bet nē. Sekoja bezdarbība un pēc tam — jauna ierobežojumu mīkstināšana. Sērgas augšupejas apstākļos!

Iznākumā saslimstība (nedēļas caurmērs) augusi vairāk nekā pusotru reizi no 400 dienā 6. aprīlī līdz 616 šobrīd un ir augstākajā līmenī kopš 5. marta. Jā, bija lieldienu brīvdienu bedre, tomēr pieaugums ir reāls, bīstams un ar paredzami postošām sekām. Šobrīd saslimstība jau ir pusotru reizi, par ~200 saslimušiem augstāka nekā tad, ja būtu turēta lejupejas gaitenī. Un nieka 24 dienās veikts gandrīz pusceļš no aprīļa sākuma bedres atpakaļ līdz janvāŗa sākuma virsotnei.

Vai maijā masu potēšana varētu aplamas polītikas izraisīto 3. vilni izbeigt un pavērst epidēmiju nulles virzienā? Ceru. Tomēr nerēķinos un nepaļaujos. Noticēšu, kad notiks. Jo potēšana palīdz, tomēr nav efektīvākais līdzeklis pret Ķīnas vīrusu.

Šobrīd vēl var pagūt, pienācīgi rīkojoties, līdz vasaras saulgriežiem izskaust sērgu no Latvijas un svinēt jāņus ar nulli saslimušiem dienā. Tomēr visas zīmes rāda, ka veselības polītikas noteicēji izvēlēsies to nedarīt un, turpinot uzturēt epidēmiju, lems nāvei jaunus simtus cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot vēl gadiem un gadu desmitiem. Ir līdzeklis, kā piespiest lēmējus darīt, kas jādara, bet par to atsevišķā rakstā.

%d bloggers like this: