Riteņbraukšanas rekords: >5100 km


Šodien pārsniedzu savu līdzšinējo riteņbraukšanas sezonas rekordu: 5100 km. Biju šogad rakstījis tik par pirmiem 1000 ķiļiem, nu varu par pārējiem.

2000 km sasniedzu 27. maijā. Ārkārtas stāvokļa dēļ vēlāk, nekā būtu normālos apstākļos. Izbraukāju Biķernieku trasi, cītīgi ar līkumu apbraukdams gājējus un pretībraucējus, un pārliecinājos, ka lielā apļa gaŗums ir 5,5 km. Taču šī tūkstoša simbols kļuva Mazā Juglas iela:

Ir vairākas lietas, ar ko Mazā Juglas iela laba riteņbraukšanai:

  • tā ir strupceļš, tāpēc maza satiksme;
  • tā ir gaŗa;
  • tai ir labs segums;
  • tā nav vienmuļa, bet vijas augšā lejā un pa labi un pa kreisi;
  • gar ielu ir viss kas, ar ko pamielot acis — vecas lauku mājas, bijusī zvēraudzētava, zvēraudzētavas kantoris, zvēraudzētavas ciems, jaunas mājas un galā Zēlustes muiža.

No Teikas līdz Mazās Juglas ielas galam un atpakaļ ir stunda vai maķenīt vairāk (atkarībā, no kurienes un kā brauc).

3000 km sasniedzu 13. jūlijā. Te jau savēcināju spārnus tālākiem ceļiem, un par šī tūkstoša iemiesojumu kļuva braucieni apkārt Mašēnu ezeram. Nezināt, kas tas tāds? Lielrīgas ģeografijas joks, savējie varbūt saprata. Proti, Mašēnu ezers ir atteku ezers pie Juglas ietekas Juglas ezerā. Caurteka to savieno ar Juglas upi, pāri caurtekai tilta nav, un ezeru nav iespējams apbraukt, neapbraucot arī Juglas ezeru. Tāpēc apbraukt Mašēnu ezeram nozīmē apbraukt Juglas ezeram. Ceļš atkarībā no starta, finiša un izraudzītā maršruta ir 25…30 km:

Ar zaļu atzīmēts vienkāršākais ceļš. Taču tajā ir sarkans Biķernieku ielas posms starp Mežciemu un Brekšiem. Tas tāpēc, ka iela tur šaura, malas izdrupušas, atļauts ar 70 km/h un Piķurgas lejā, kur lielākais ātrums, ir jūtams pagrieziens, turklāt vēl upe uzreiz ceļmalā. Vārdu sakot, ar riteni labāk tur nebraukt. Tāpēc esmu iezīmējis ar zilu ieteicamo apbraukšanu pa Lubānas šoseju ar divām iespējām Rīgas pusē — vai nu gar “Ikea”, vai Dzelzavas iela pa jaunāko turpinājumu līdz Juglas ielai (šis man šķiet novadpētnieciski interesantāks). Berģos ar gaiši zilu iezīmēts, ka var braukt ne tikai pa lielceļiem, bet arī sīkākām ielām, piemēram, Vējdzirnavu (lai nav jāpārbrauc Brīvības gatves ziemeļpusē). Rīgas apvedceļš, kas parasti ir visai bīstams riteņbraukšanai, šoreiz tāds nav, jo lielu daļu īsiņā posma aizņem papildjoslas pie Biķernieku ielas un Lielās Juglas tilts, ko iesaku šķērsot pa gājēju daļu, ne brauktuvi. Interesantākais maršrutā, manuprāt, ir “Berģu skatu” ciems Mašēnu ezera (atzīmēts ar M) ziemeļrietumu krastā.

Kādā virzienā braukt? Nezinu, braucu abējādi, skaidras priekšrocības vienam nejutu. Izbrauciet paši un spriediet pēc saviem iespaidiem. Varbūt par kripatu tīkamāk šķita pa Biķernieku turp un pa Brīvības atpakaļ. Bet varbūt tas tikai tāpēc, ka tādā virzienā izbraucu vispirms.

4000 km sasniedzu 27. augustā. Šai tūkstotī kārtējo reizi pārliecinājos, cik skaists ir Āgenskalns. Cik Āgenskalna ielu varat saskaitīt Juŗa Kunnosa dzejolī?

viens rezervāts pilsētas centrā tomēr vēl saglabājies
kur puķes un griķi aug un bites spieto un medu nes
kur kalēji veserus cilā un templim kaļ vārtus ar akantu lapām un zvanu
un jumpravai Ernestīnei zeltnesim gredzentiņu

viens rezervāts pilsētas centrā dīvaini saglabājies
kur Smiļģis teātri rāda un tirgus zeļļi ripina alus mučeles
kur zaļumā ērģeles dūc kur kapseles sprāgst un zvirbuļi smiltīs peras
un nepareizs tornis baras uz mēnestiņu

viens rezervāts pilsētas centrā joprojām saglabājies
kur uzcelt nometnei teltis un pastellēt ormaņu karietes
uz Ventspili Auci Liepāju drasēt pēc nedēļas atgriezties
un padot ar vilkiem trejdeviņām zemēm ziņu

Lūk, senākās rajona daļas skats, konkrēti, Medus ielas sākums:

5000 km sasniedzu 8. oktobrī. Šī tūkstoša simbols varētu būt jaunais Krasta ielas veloceliņš, kas ir labākais Rīgā un darījis ceļu no Vecrīgas uz Ķengaragu jūtami tīkamāku un mazliet ātrāku:

Un šodien pārripināju pāri līdzšinējam rekordam. Ievērojot Latvijas laikapstākļus, ar braukšanu var rēķināties vēl līdz oktobŗa beigām, bet pēc tam — vilksviņuzina. Diemžēl tik burvīga ziema kā pērn ir izņēmums.

Kas ir mierpilnākās vietas Rīgā?


Linezers. Jāņa Sedola attēls

Sens paziņa un domubiedrs Ģirts Lapiņš savā sejgrāmatā dalījās, ka atsācis skriet un vienā rāvienā apskrējis četriem Mežciema un Juglas ezeriem: Gaiļezeram, Dambjapurva ezeram, Velnezeram un Bābelītim. Ieteicu nākamreiz apskriet vēl Linezeram. Ģirts atbildēja, ka uz Linezeru nevajagot skriet, bet iet, jo tas esot viena no mierpilnākām Rīgas vietām. Apdomāju — jā, tiešām, ir mierpilns. Bet prātā jau ieperinājās jautājums: kas ir mierpilnākās vietas Rīgā? Saprotu, bez cilvēkiem, agrā rītā vai saulrietā, dūmakā vai miglā, bez vēja viss ir mierpilns, arī Stacijas laukums. Bet tomēr, ja runa par konkrētām vietām, tad, godātie lasītāji, kas, jūsuprāt, ir mierpilnākās vietas Rīgā?

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Atbalsti savējos: AiO.lv


Gribu padaudzināt interneta veikalu AiO.lv, kas pie “Jāņa sētas” karšu apgāda Dienvidu tilta malā. Esmu dažkārt iepircies, un bijis labi. Bet daudzināt gribu par reizi, kad nebija labi. Proti, nopirku no šiem elektroierīci 105 Ls vērtībā. Ierīcei atklājās iedzimta vaina, kas traucēja tās lietošanu. Uznāca Ķīnas vīruss, tāpēc neizmantoju 14 dienu atteikuma tiesības. Lietoju ierīci, cik jau varēja. Pēc trīs mēnešiem, kad sērga rimās, nodevu garantijas remontā. Servisā pateica, ka nelabojama vaina. AiO.lv bez vārda runas (precīzāk, paši piedāvāja) un kavēšanās atmaksāja atpakaļ visus 105 Ls. Varat trīsreiz minēt, kuŗā interneta veikalā tagad ieskatītos vispirms, it īpaši kopš lieliskā Krasta ielas veloceliņa izbūves.

Jaunā normālā dzīve Ķīnas vīrusa laikā — kāda tā ir


Jaunais normālais: jaunzēlandieši var mierīgi pilnā stadionā plecs pie pleca skatīties regbiju un kliegt. Kevina Plaka attēls

Normāla dzīve, kamēr Ķīnas vīruss vēl pasaulē, atšķiŗas no normālas dzīves, kad sērgas vēl nebija. Kāds ir jaunais normālais stāvoklis? Iekšzemē ierobežojumu nav. Masku nav, distancēšanās nav, var mierīgi apmeklēt skolu, ēstuves, sarīkojumus, mierīgi braukt sabiedriskā satiksmē. Jo iekšzemē vīrusa nav. Jo robežas slēgtas sērgas ievazāšanai. Robeža tautai un valstij ir tas pats, kas āda cilvēkam: barjera pret nelabvēlīgu ārējās vides ietekmi, arī pret lipīgām nāvīgām slimībām. Tā jāliek lietā, nevis jāplēš nost. Tāpēc ir kārtīga robežkontrole un karantīna braucējiem no inficētām (>0,2 saslimuši dienā no miljona iedzīvotāju) zemēm: vismaz 14 dienu, neatkarīgi kontrolēta, vienatnē (karantīnas stacijās, tukšās viesnīcās utml.) — nevis 10 dienu, godavārda, pie ģimenes. Jo ar tādu izsmieklu par karantīnu, kāds bijis un ir Latvijā, niecīgs inficētu iebraucēju skaits īsā laikā izraisa iekšzemes epidēmiju, kā nu jau divreiz noticis, un vērš iekšzemes cīņu pret Ķīnas vīrusu cīņā ar vējdzirnavām. Jārēķinās gan, ka reiz tomēr sērgu ievazās — tad dara kā Jaunzēlande augustā: nekavējoties bloķē inficēto territoriju, kaut tā būtu lielākā valsts pilsēta, un aptur cilvēku kontaktus tajā, līdz slimība izskausta.

Viegli saprast, ka jaunā normālā dzīve ne tikai ir visdrošākā iedzīvotāju veselībai un dzīvībai, bet arī rada vismazāk saimniecisku zaudējumu, salīdzinot ar vīrusa klejošanu pa iekšzemi, kad valstij jāievieš dažādi ierobežojumi un cilvēki paši piesargās no padarīšanām, kas kļuvušas bīstamas, un neziņā par tuvāko nākotni apvalda tēriņus. Tāpat viegli saprast, ka nulles līmenis (nulle iekšzemes aplipināšanas) ir stabils un “lipīgs” — to uzturēt ir vieglāk nekā noturēties septiņu, trīsdesmit vai simt slimnieku līmenī ik dienas. Jo ar Ķīnas vīrusu nav iespējams sadzīvot: vai nu mēs vīrusu, vai vīruss mūs. Septiņi vai trīsdesmit ir nestabils, īslaicīgs starpstāvoklis. Jo tam vajag nepārtrauktu cilvēku mobilizēšanos un pastāvīgu būšanu trauksmes stāvoklī. Bet tas nav iespējams. Par laimi, arī nevajag. Jo Ķīnas vīrusu jebkuŗā brīdī var īsā laikā, nedēļās piecās, izskaust. Arī no tāda sērgas sprādziena, kā pašlaik Latvijā. Līdz nullei var tikt dažādos veidos, bet džentlmeņa komplekts aprakstīts te. Ja tik oficiālie veselības sargi gribētu tikt vaļā no vīrusa.

Ķīnas vīrusa izplatība Latvijas pašvaldībās 12. oktobrī


Salīdzinot ar vakardienu, vairāku pašvaldību krāsojums kļuvis labāks:

  • Alūksnē kļuvis skaidrs, ka vairs nav slimnieku, tāpēc no dzeltenās pāriets zaļā krāsā;
  • līdz ar pēdējās (ievērojot satiksmes turpināšanos ar inficēto Latvijas daļu, precīzāk būtu — pagaidām pēdējās) saslimšanas attālināšanos pagātnē Cēsis, Koknese, Lielvārde, Smiltene pārgājušas no sarkanas dzeltenā krāsā;
  • mazinoties saslimstībai, Gaŗkalne un Ozolnieki kļuvuši bālāk sarkani.

Pretējā virzienā kartē mazāk pārmaiņu:

  • augot saslimušo skaitam, Ķekava un Priekuļi kļuvuši vidēji sarkani;
  • Viļēnos kļuvis skaidrs, ka pēdējā laikā kāds(-i) saslimis(-uši), tāpēc pāriets no dzeltenas krāsas sarkanā.

Bet kā tad tā — saslimstība aug (šodien klāt nākuši 95 slimnieki, bet no slīdošās nedēļas atskaitīti 5. oktobŗa 40 slimnieki), taču kartē vairāk uzlabojumu? Jo Rīga. Rīga nav krāsu mainījusi, kaut šodien 76 (!) klāt. Blīvas apdzīvotības un ciešu cilvēku sakaru apstākļos iespējams, ka arī Rīgā sācies sprādziens. Precīzāk varētu zināt, ja redzētu aplipināšanas ķēdes un slimnieku izvietojumu, bet, tā kā tādus datus slēpj, neskaidrības apstākļos jāpieņem bīstamākais variants un attiecīgi jārīkojas.

%d bloggers like this: