Akls aklam ceļu rāda. Pīters Brēgels Vecākais, 1568
Gribēju uzrakstīt par jauna kovidiotisma vēstures posma sākšanos Latvijā. Tak sniega bumba apvēlās un apvēlās, ka izlēmu iepriekš atsevišķi uzrakstīt par lietu, kas ar to saistīta — Ķīnas vīrusa izplatības slieksni. Proti, Ministru kabineta izdotie epidēmioloģiskās drošības pasākumu noteikumi Ķīnas vīrusa izplatības ierobežošanai (Nr. 360) noteic ceļošanas ierobežojumus ar:
Slimību profilakses un kontroles centra (turpmāk – centrs) tīmekļvietnē publicētajām valstīm, kurās ir reģistrēta tāda Covid-19 infekcijas izplatība, kas var radīt nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu.
Savukārt SPKC par bīstamu infekcijas izplatību pasludinājis 14 dienu kumulatīvo gadījumu skaitu no 100 tk iedzīvotāju, kas pārsniedz 16. Diemžēl šis rādītājs ir kovidiotisms. Jo tas ir par augstu un par vēlu.
Tas ir par augstu — un daudz par augstu, jo saceļ trauksmi tikai pēc tam, kad sērga jau pamatīgi ieēdusies un izplatījusies. Piemēram, Italija — pirmā Eiropas valsts, kur sākās epidēmija (21. februārī) — sasniedza Latvijā noteikto slieksni tikai 10. martā, kad sērga jau sen bija izvazāta pa Eiropu. Uzskatāms piemērs ir Sāmsala, kur 4.—5. martā notika volejbola mači ar Milānas komandu, iznākumā saslima 1,6% salinieku (tas līdzinās 10 tk Rīgā). Ja Latvijā izmantotais slieksnis būtu par pilnu ņemams, tad igauņi darīja visu labi un pareizi. Diemžēl dzīve rādīja, ka lēmums uzņemt Italijas komandu bija tikpat kovidiotisks, cik Latvijā izmantotais slieksnis. Jā, par Latviju. Pie mums saslimstība slieksni pārsniedza 29. martā, un šobrīd grūti noticama laime, ka pavasarī mūsu oficiālie veselības sargi vēl nebija tik kovidiotiski un rīkojās jau 12.—17. martā (jā, nepietiekami, bet tas ir cits stāsts).
Otrkārt, slieksnis ir par vēlu. Cīņā ar eksponenciālu pašvairojošu apdraudējumu tas ir jāapsteidz, nevis pusmēnesi jānogaida. Tāpēc jāizmanto vissvaigākie dati, nevis divas nedēļas veci, kas vairs neatbilst tagadnes stāvoklim. Varam trīsreiz minēt, kādus panākumus sasniegtu Mairis Briedis, ja izmantotu mūsu oficiālo veselības sargu principu un zvetētu pretinieku tur, kur tas bijis priekš piecām minūtēm. Ja rādītājā iekļauj ne tikai tagadnes, bet arī pagātnes datus, tas mūžam kavēsies un par lipīgu nāvīgu sērgu trauksmi cels novēloti, kaut būtu nevis traģikomiskie 16 no 100 tk, bet 16 no miljona.
Protams, ir vēl citas ar slieksni saistītas kovidiotisma izpausmes. Piemēram, kāpēc, braucot no Igaunijas un Lietuvas, kur 14 dienu saslimstība ir attiecīgi 40 un 38 no 100 tk, ir jāievēro pašizolācija, bet, braucot no Kuldīgas novada, kur saslimstība ir 150 (!) no 100 tk — nevajag? Jo, braucot no Kuldīgas, izvazāt sērgu nevar? Vai arī — ja reiz saslimstība virs sliekšņa tiek atzīta par bīstamu, kāpēc pašizolācija ir uz puņ godavārda, nevis kārtīga, tas ir, neatkarīgi kontrolēta un vienatnē? Varbūt Latvijā kāds tomēr zina un var oficiāliem veselības sargiem pačukstēt, ar cik cilvēkiem pietiek, lai sāktu epidēmiju…
Nobeigumā pozitīvais piedāvājums. Jā, vajag kādu skaitlisku rādītāju, kas automātiski aktivizētu izsargāšanos no Ķīnas vīrusa. Jā, vislabāk der jaunu saslimušo skaits pa dienām, jo tas viegli iegūstamu rādītāju klāstā vismazāk atpaliek no tagadnes. Tam jāvar identificēt kaut kur sākusies epidēmija nekavējoties, tāpēc izmantojams signāla un apstiprinājuma princips: saslimstība virs sliekšņa vienu dienu ir brīdinājuma signāls; ja tā saglabājas vēl otru dienu, tas ir apstiprinājums un rīcības aktivizētājs. Tiesa, neviens rādītājs nav ideāls, gadās gan viltus trauksmes, gan nogulēta reakcija. Te jāsaprot, ka zaudējumi no pāris nedēļu ilgas viltus trauksmes ir nesalīdzināmi mazāki nekā no vienas nogulētas epidēmijas. Tāpēc slieksnim jābūt gana zemam, lai izķertu visas epidēmijas par reizēm saceltas viltus trauksmes cenu. Konkrēti, lai identificētu Latvijas epidēmiju pēc 8. marta diviem saslimušiem un 9. marta trim. Un Italijas epidēmiju pēc 21. februāŗa 17 un 22. februāŗa 59 saslimušiem. Tādējādi vienkāršs un efektīvs rādītājs var būt: divas dienas pēc kārtas jaunu saslimušo skaits virs 0,2 no miljona iedzīvotāju. Pretējs rādītājs — kad atzīt zemi par brīvu no sērgas — būtu viens inkubācijas periods (vienkāršības pēc 14 dienu, kaut gadās arī vēlāk saslimuši) bez jauniem saslimušiem.
Mans zelts ir mana tauta 
otrdien, 29.09.2020. 08.04
Kad runā par “saslimušajiem”, tad ievēro, ka tiešā tekstā savā statistikā SPKC šo terminu nelieto, jo tas nav pareizs attiecībā uz testu rezultātiem. Bet lieto aprakstošajos tekstos, ko pēc tam kovidiotisma baiļu musināšanai lieto masu zombēšanas līdzekļi.
PCR tests – kovidšova afēras pamats. https://aivisvasilevskis.info/2020/09/28/pcr-tests-kovidsova-aferas-pamats/
Polymerase chain reaction jeb PCR tests, kuru visā pasaulē izmanto kovida noteikšanai cilvēkam, nav tam paredzēts. Un tāpēc vēlreiz pievēršos šai tēmai, par cik tieši šis pilnīgi nepareizi sabiedrībai pasniegtais tests ir pamatā visai kovida afērai un visam tam haosam, kas šobrīd ir iedarbināts pasaulē.
PCR izgudrotājs ir Kary Mullis – tas notika 1985. gadā, taču tas nekad netika paredzēts kādas slimības noteikšanai – tā nolūks bija biomedicīniskā izpēte un pielietošana kriminālistikā.
Pirms savas nāves 2019. gadā Mulllis paziņoja žurnālistiem sekojošo: “Zinātnieki nodara pasaulei milzīgu kaitējumu pasaulei palīdzības vārdā. Es neiebilstu pret uzbrukumiem savam kolēģu lokam, jo man par viņiem ir kauns”
Mullis bieži izteicās pret sava izgudrojuma pielietošanu diagnostikas nolūkos. Taču tā saucamie eksperti viņā neklausījās. Tomēr tagad daudzi neatkarīgie zinātnieki un medicīnas profesionāļi nāk klajā ar valdību, mediju un dažādu veselības organizāciju veiktās afēras kritiku, kurā tās nodarbojas ar kovida testēšanas skaita palielināšanu, kas balstās uz viltus rezultātiem, lietojot šo PCR metodi.
1980. gadā, ziņojot par Mullisa veikto zinātnisko izrāvienu, London Observer rakstīja; “Kopš tā laika, kad Džeimss Vats, staigājot pa Glazgovu 1765. gadā, iedomājās, ka tvaika kodensators var transformēt tvaika enerģiju – iedvesma, kas iedarbināja industriālo revolūciju – nav bijusi šāda ideja, kas ir tik labi ierakstījusies savā laikā un vietā”
Par PCR testu bezjēdzīgumu slimības diagnosticēšanā ir rakstījuši jau vairāki pētnieki. Viens no nesen iznākušiem rakstiem šajā sakarā ir 16.augusta Allan Wisbecker raksts, kurā viņš sagādā pierādījumus tam, kā tiek manipulēts ar kovid testēšanu.
Šajā rakstā viņš uzdod to jautājumu, kurš ir jāuzdod katram no mums. Un jautājums ir – ko mēs saprotam , sakot, ka kāds ir ticis pozitīvi testēts uz kovid?
“Mēs esam pārņemti ar savām tehnoloģijām, taču mēs esam analfabēti to nozīmē. Šajā gadījumā es esmu situācijā, kurā es pazinu, esmu kopā pavadījis laiku un intervējis tās metodes izgudrotāju, kas šobrīd tiek pielietota šodienas kovid testos – PCR”
‘Labs can manipulate how many “cases’ of Covid-19 the country has…’
Mullis un citi ir pareizi apzīmējuši jēdzienu “grupveida idiotisms” – tas ir nepareizi informētu un kļūdainu uzskatu pārņemtu tā saukto ekspertu kopums, kuri vada valdību veselības politikas. Un to vadībā ir neviens cits, kā PVO – kura sauc pēc testiem un vēlreiz testiem.
https://www.bbc.com/news/av/world-51916707
Taču patiesībā PVO barvedis Tedross Ghebreyesus ir īstais konspirologs, kurš kopā ar saviem kompanjoniem bīda Lielā restarta projektu un viņi ļoti labi zina, ka vairāk testu nozīmē vairāk ‘pozitīvo’ jeb viņu propagandas valodā tas nozīmē ar kovid slimo. Tas dod iespēju realizēt visus plānus. Jau ir publiski izskanējusi informācija lielajos pasaules medijos, kā NYTimes, ka līdz pat 90% testu var būt viltus pozitīvi.
Taču šie cipari nesastāv tikai no tā – statistiku veido arī tas, cik cilvēki tiek testēti un kāds viņiem ir vispārējais veselības stāvoklis. Globāla PCR testēšana ir viņpus veselā saprāta robežām – tā ir krimināla darbība, jo tas tiek izmantots, lai attaisnotu lokdaunus un mazā/vidējā biznesa sagraušanu, cilvēku dzīvju izpostīšanu un panikas sēšanu visā pasaulē.
Bet kā tad pasaule līdz tam nonāca? Kanādiešu neatkarīgais pētnieks David Crowe ar grādu bioloģijā un matemātikā par šo testēšanas neprātu saka tā “Pirmā lieta, kas jāsaprot – tests nevar būt binārs. Es nezinu nevienu testu infekcijas slimībai, kur rezultāts ir pozitīvs/negatīvs. Tas nav grūtniecības tests.
Astoņdesmito sākumā sākās PCR metodes pielietošana un Kary Mullis par to saņēma Nobela prēmiju 1993. gadā. Vienkāršiem vārdiem runājot, tā ir termālo ciklu metode, kuru izmanto, lai izveidotu miljardus specifiska DNS parauga kopiju, lai to apjoms ir piemērots izpētei. Tā ir tehnoloģija, kam ir plašs pielietojums, ieskaitot biomedicīnisko izpēti un kriminālistiku, kad jāpavairo kāds noziedznieka atstāts DNS paraudziņš. Pats Mullis savukārt ir izteicis bažas par šīs metodes lietošanu infekciju diagnostikai. PCR ir ražošanas tehnika – jūs sākat ar vienu molekulu un tad jūs to dubultojat, kas neizklausās nekas daudz, taču ja šo ciklu atkārto 30 reizes, tad jums jau ir apmēram miljards reižu vairāk materiāla –tas ir lieliska tehnoloģija, ja to izmanto šādā veidā. Bet tad sākas neprāts. Vienā PCR testēšanas instrukcijā es atradu 37 šādus ciklus – ja netiek sasniegts pietiekošs daudzums vajadzīgā materiāla, tests būs ‘negatīvs’ Bet citā instrukcijā es atradu 36 ciklus testa noslēgšanai. Bet tā ir milzīga atšķirība. Līdz ar to, ļoti iespējams, ka dažādas laboratorijas visur pasaulē izmanto katra savu ciklu skaitu un ja jūs apturat testu pie 20 cikliem, tad visi tie būs negatīvi, bet teiksim, pie 50 cikliem visi būs pozitīvi”
Tik vienkārši ar to var manipulēt. Vai tad cilvēks, kurš tiek testēts, iedomājas pavaicāt, cik cikli viņa paraugam ir veikti, lai salīdzināto to, piemēram, ar kādas citas valsts laboratoriju, kur šī instrukcija var būt pavisam cits ciklu skaits?
Turklāt ārsti daudzās valstīs vispār ir atmetuši klasisko diagnostiku kā tādu – tā vietā viņi lieto biotehnoloģisko jeb laboratorisko diagnostiku – fiziska cilvēka izpēte, lai noteiktu to, ka cilvēkam patiesībā ir tikai parasts elpceļu iekaisums vai gripa, nemaz nenotiek. Tā vietā uz vispārējās histērijas fona tiek ierakstīts, ka tas ir kovid, jo simptomi taču ir identiski.
Bet PCR testa lietošana šādā veidā tikai pastiprina histēriju, jo tā būtība, kā mēs aplūkojām, ir tikai nelielas kāda vīrusa daļiņas pavairošana milzīgos apjomos – taču šāda vīrusa daļiņas klātbūtne organismā it nemaz nenozīmē, ka tas vispār kaut kādā veidā spēj ietekmēt organismu – tikai tad, ja to pavairo miljons reižu lielākos apjomos, notiek diagnozes uzstādīšana – lūk, te ir kovid slimnieks.
Tieši tā ir atšķirība starp šo metodi un grūtniecības testu –jūs taču nevarat pavairot ģenētisko materiālu sievietei, kura nav stāvoklī, līdz kamēr tests no negatīva kļūst pozitīvs. Bet ar PCR testu to var izdarīt, viss atkarīgs tikai no ciklu daudzuma. Un šeit veidojas vēl viens paradokss – ja laboratorija tīšām palielina ciklu daudzumu ‘drošības pēc’ – tad ar to pašu viņi izmaina rezultātu un nolasa pozitīvu rezultātu, par cik kaut kāda vīrusa molekula ir pavairota tādos apjomos, ka to var ieraudzīt un piefiksēt.
Tieši tāpēc nekur pasaulē nav ‘zelta standarta’ PCR testu lietošanā – katrā valstī un laboratorijā to dara pa savam. Tāds, lūk, ir šīs afēras pamats.