Ar komūnistiem vai ar nācionālistiem?


Henrika Dices foto, “Shutterstock”

Svētdien Vācijā notika Tīringas landtāga (zemes parlamenta) vēlēšanas. To iznākumi ir vēsturiski. Vai tāpēc, ka lieliskus panākumus guva nācionālistu “Alternātīva Vācijai”, kas uzšāvās no 10,6% iepriekšējās landtāga vēlēšanās 2014. gadā līdz 23,4%? Nē, 1. septembrī turpat blakus Tīringai Saksijas un Brandenburgas landtāga vēlēšanās “Alternātīva” saņēma attiecīgi 27,5% un 23,5% balsu. Vai tāpēc, ka vēlētāju aktīvitāte palēcās no 53% līdz 65%? Nē, tas ir ievērības cienīgi, bet ne vēsturiski. Vai tāpēc, ka pirmoreiz kopš Vācijas atkalapvienošanās 1. vietā tika Austrumvācijas komūnistu jaunā maiņa “Kreisie”? Nē, viņu sniegums atgādina “Saskaņu” 2011. gada Saeimas vēlēšanās — mandātu “Kreisiem” tik par vienu vairāk, bet 1. vieta pārējo partiju sadrumstalotības dēļ. Līdzīgi kā 2011. gada Saeimā galvenais bija Zatlera partijas ienākšana, nevis “Saskaņas” 1. vieta, arī te galvenais kas cits. Vai tas, ka līberālā Brīvo dēmokratu partija tika landtāgā ar 6 balsīm (no 1,1 miljona balsojušo) virs 5% barjeras jeb 5,0005% balsu? Tas, protams, interesanti vēlēšanu maņjākiem un rāda, ka vēlēšanās svarīga katra balss, tomēr vēsturiski nav.

Vēsturiski ir, ka līdzšinējām Vācijas varas partijām beidzot būs uzskatāmi jāatklāj, kam tās tuvākas — komūnistiem vai nācionālistiem. Jo “Kreisie” un “Alternātīva” kopā guvuši 29+22=51 mandātu no 90 landtāga vietām, tādējādi abus atstāt opozicijā nav iespējams. Iepriekšējās partiju sistēmas noriets sasniedzis jaunus zemumus: kādreiz kristīgie dēmokrati cīnījās ar sociāldēmokratiem un vairākumam pietika vienam no šiem spēkiem dabūt sabiedrotos vienu mazāku partiju. Tad parādījās “lielā” koalīcija KDS+SDP. Tad ar “lielo” vairs nepietika un vairākumam vajadzēja vēl trešo partiju. Nu sasniegta jauna bedre: visām četrām varas partijām (KDS, SDP, zaļie, BDP) kopā ir par īsu, un pienācis patiesības mirklis, ar ko iet kopā — ar komūnistiem vai ar nācionālistiem. Sociāldēmokrati un zaļie jau senāk nostājušies komūnistu pusē un daļēji atbildīgi par labiem Tīringas “Kreiso” panākumiem šogad: tieši šīs partijas pēc iepriekšējām landtāga vēlēšanām atņēma varu kristīgiem dēmokratiem un nodeva “Kreisiem”, kas tiem uzlaboja iespējas šīgada vēlēšanās. Bet šobrīd runa par KDS un BDP, kas līdz šim dievojušās neiet kopā nedz ar komūnistiem, nedz nācionālistiem. Neizdosies. Jaunā landtāga sastāvs ir tāds:

Kolīdz šie skaitļi kļuva zināmi, uz karstām pēdām čivināju, ka iespējami trīs vairākumi (tobrīd kļūdījos skaitļos par diviem mandātiem, bet laikam biju arī pirmais, kas kļūdu pamanīja un laboja):

  1. kreisais — no komūnistiem līdz BDP 47 vietas;
  2. KDS un komūnisti — 50 vietu (skata pēc var būt vēl citas partijas);
  3. labējais — no BDP līdz “Alternātīvai” 48 vietas.

Vēlāk pamanīju, ka līdzīgi padarīšanu aprakstījis arī “Vācu vilnis” (raksta beigās). Protams, vairākumam nav obligāti jābūt pilnā sastāvā arī zemes valdībā, iespējama arī mazākumvaldība ar kādas partijas atbalstu. Bet LSM “Rīta panorāma” pirmdienas rītā uzspridzināja bumbu (no 38’12”):

Saskaņā ar vēlētāju aptauju “Kreisie” varētu būt ieguvuši apmēram 29½% balsu, un viņiem būs iespēja atkārtoti veidot vietējo valdību. Savas pozīcijas būtiski nostiprinājusi arī 2. vietas ieguvēja eiroskeptiķu partija “Alternatīva Vācijai”. Atbalstu radikāļiem vēlēšanās pauda apmēram 24% vēlētāju, un tā, visticamāk, būs pārstāvēta arī valdošajā koalīcijā. [Trekninājumi mani — R.E.]

Ko? LSM ir ziņas, ka komūnisti ies kopā ar nācionālistiem?? Pierādījumus un avotus, lūdzu, galdā! Citādi tās ir viltusziņas. Un zīmīgi, ka arī “Rīta panorāma” izvēlējusies, kam tā tuvāka — komūnistiem vai nācionālistiem. Vienus tā sauc par normālu “kreiso partiju”, noklusējot Austrumvācijas komūnistu izcelsmi, bet otrus atbaidīšanas vārdā par “radikāļiem”.

Tagad atpakaļ uz Tīringu. KDS un BDP gaida grūta un nepatīkama lemšana, ko darīt. Ja ar nācionālistiem, tad jāiet abām šīm partijām. Ja pie komūnistiem, pietiek ar vienu, un otra var palikt opozicijā, neatklājusi, kam tā īstenībā tuvāka. Pēc principa, ka labāk rēķināties ar nepatīkamo un varbūt sagaidīt patīkamu pārsteigumu, atļaujos izteikt minējumu, ka ij kristīgie, ij brīvie dēmokrati gana sapuvuši, lai piebiedrotos komūnistiem. Ja tā, brīvās pasaules sargs no Austrumvācijas komūnistiem Konrāds Ādenauers varēs kapā griezties un ražot atjaunojamu elektrību, līdz vēlētāji vēl vairāk novērsīsies no vecā režīma partijām, “Alternātīva” gūs vēl vairāk, un beigās sanitārais kordons kritīs tik un tā.

Arbuzs ir plīsis


Negribēju rakstīt uz karstām pēdām septembŗa beigās un gaidīju, lai maķenīt norimstas un nosēžas. Sagaidīju to un vēl visu ko, bet par to vēlāk.

Un tātad —  kas pa virsu zaļš, toties iekšā sarkans? Pareizi, arbuzs. Ko polītikā sauc par arbuziem? Darboņus un organizācijas, kas sludina it kā vides aizsardzību, rūpes par dabu un tamlīdzīgi, taču īstenībā cenšas sociālistiski paverdzināt pilsoņus.

Kopš sociālisma nometnes sabrukuma uz plika sociālisma āķa mazāk ķeŗas, bet kuŗš gan negrib elpot tīru gaisu, dzert tīru ūdeni, peldēties tīrā jūŗā un klausīties mežā putnu treļļus? Ja tam izdodas piesiet stāstu par cilvēku izraisītu ļaunu globālo sasilšanu, nē, klimata pārmaiņām, nē, klimata krizi, nē, klimata katastrofu, tad tādā ēsmā var ieslēpt gan cilvēku aplaupīšanu no gaisa izzīstu nodokļu un mākslīgi sadārdzinātas elektrības veidā, gan valdīšanu pār citiem cilvēkiem un pavēlēšanu, kā viņiem dzīvot, gan eiropiešu tautu izdeldēšanas propagandu. Kādu laiku tas var darboties. Bet — dažus cilvēkus var apmuļķot visu laiku, visus cilvēkus var apmuļķot kādu laiku, taču nevar visus cilvēkus apmuļķot visu laiku. Kaut kad arbuzam jāplīst.

Izskatās, septembŗa beigās latviešu acīs arbuzs plīsis. Lielākais paldies par to, protams, Grietai. Liekulības pilns brauciens pāri Atlantijai — miljoniem dārgā oglekļa šķiedras jachtā (oglekļa šķiedra 20 reižu dārgāka par tēraudu, tās ražošana 14 reižu energoietilpīgāka nekā tērauda un to nevar tik vienkārši atkārtoti izmantot kā tēraudu) un lidinot lidmašīnā līdzi 5 cilvēkus jachtas vešanai atpakaļ. Tad kroņa numurs — emocionāla, nezinātniska runa par nolaupītu bērnību, mirstošiem cilvēkiem, brūkošām oikosistēmām, masu izmiršanu, saimniecības izaugsmes nosodīšanu, klimata taisnīgumu un firmas kaujas saucienu: “Kā jūs uzdrošināties!” Atsauksmēs un diskusijās varēja redzēt, ka daudziem nācionālistiem un vienkārši latviešiem ar veselo saprātu, kuŗi iepriekš lietai nepievērsa uzmanību vai uzskatīja to par nevainīgas dabas aizsardzības daļu, tas atvēra acis — Grieta pārplēsa arbuzu. Tāpat cilvēki, pat nezinādami vārdā terminu, manīja, ka pret viņiem izmanto paidofrastiju, kas līdz šim plaši lietota trešās pasaules migrantu iepludināšanai Eiropā un pilsonības dāļāšanai tepat Latvijā.

“Ilustrētā Zinātne”: “Radi par vienu bērnu mazāk.”

Un tas nav viss. Nogaidot mēnesi, pat īpaši nerēķinoties un negaidot, nākuši klāt vēl vairāki plīsieni, kas atklāj, cik asiņaini sarkana ir arbuza iekšiene. Oktobŗa sākumā polītiskie oponenti izāzēja amerikāņu kreiso deputāti un kvēlu globālās sasilšanas kurinātāju cīnītāju Aleksandriju Okasio-Kortesu, izlikdamies par vēlētāju, kuŗa ierosina ēst bērnus, lai glābtu planētu. Zīmīga bija deputātes atbilde: nē, ne noraidīt tādus murgus, bet — paldies, pret klimata krizi jāizturas ar tai atbilstīgu steidzamību; par laimi, mums ir vairāk nekā tikai daži mēneši, ogļskābās gāzes izplūžu neto nulle jāsasniedz dažos gados; ir daudz risinājumu, ko varam izmantot; ja rīkosimies pozitīvi, ir vieta cerībai, cerība ir vienmēr. Var, protams, iebilst, deputāte varbūt rīkojās pēc principa, ka ar trakiem pa labam, taču viltuscilvēkēdāja ne brīdi nevienu fiziski neapdraudēja, tik gvelza normālam cilvēkam nepieņemamus murgus.

Ap to pašu laiku Jānis Iesalnieks pievērsa sabiedrības uzmanību citam murgam, kas atšķirībā no iepriekš minētā bija nopietni domāts — “Ilustrētās Zinātnes” pamācībai skaidrā latviešu valodā nākotnes klimata labad radīt par vienu bērnu mazāk. Nē, ne ķīniešu vai hindu valodā aicinātas miljardtautas. Nē, ne hausu valodā aicināta Nigēra, kur dzimst vairāk nekā seši bērni sievietei, un Nigērija, kur katru gadu nāk klāt četru latviešu tautu tiesa. Nē, aicina 1,2 miljonus latviešu, kam caurmērā 1⅔ bērnu ģimenē! Nav jābūt dēmografam, lai saprastu, ka “Ilustrētā Zinātne” (“Zinātne”!) sludina nekavējoties iznīcināt latviešu tautu (ja precīzi, trīskārt samazināt vienas paaudzes (~30 gadu) laikā). Turklāt šai medaļai ir vēl otra puse: nebeidzamas latviešu nīdētāju gaudas, ka sliktā dēmografiskā stāvokļa un cilvēcības vārdā vajag Latviju pārpludināt ar trešās pasaules migrantiem.

Un tas vēl nav viss. Vairumam latviešu gana veselā saprāta, lai sevis aplaupīšanu, dzīšanu verdzībā un savas tautas izdeldēšanu noraidītu, piemēram, dēmokratijas apstākļos balsojot vai nebalsojot par dažādiem polītiķiem un partijām vai brīva tirgus apstākļos izvēloties kvalitātīvākus, lētākus un vajadzīgākus pakalpojumus un preces. To saprot arī cilvēknīdēji. Un risinājums atrasts — diktātūra, oikodiktātūra! Jaunākajā “Vides Vēstu” numurā iespiests “Progresīvo” partijas vides polītikas darba grupas vadītājas un partijas ētikas komisijas locekles Janas Simanovskas raksts “Vai ieviest ekodiktatūru?” Raksts pilns riebuma, ka vienkārši pilsoņi vēlas dzīvot labi un paši lemt savu dzīvi, pieklājības pēc pulka jautājumzīmju, tak vēstījums skaidrs:

Vai pieticību var panākt tikai ar pārliecināšanu? Diez vai. Nereti aizdomājos par ekodiktatūru. Pārāk skarbi? Bet vai ir citas iespējas? .. Vai mūs var glābt kas cits, nevis ekodiktatūra? Par ekodiktatūru es nereti iedomājos, skatoties distopiskas filmas. Varbūt videi nedraudzīgas lietas ir vienkārši jāaizliedz vai jāpadara ļoti dārgas? .. Aizliegumi strādā labāk.

Nē, klaju aicinājumu atteikties no dēmokratijas vēl nav, pagaidām vien Overtona loga stumšana apsvērt diktātūru par vērā liekamu un cienāmu alternātīvu. Starp citu, “Vides Vēstis” diez vai pastāvētu, ja tām katru gadu nedotu naudu (šogad 35 tk €) kāda valsts, kas savas satversmes 1. pantā nolēmusi, ka ir neatkarīga dēmokratiska republika.

Nobeigumā atkal Grieta:

Vecais, labais Stučkas princips, ka sociālistiskās likumības pamats ir revolūcionārā sirdsapziņa un revolūcionārie tribūnāli piespriež sodu pēc lietas apstākļiem un savas revolūcionārās sirdsapziņas. Arbuzs ir plīsis.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Veļu laikā: uz kurieni devās vēlais viesis Jēkabs Timma un uz kurieni doties mums


No Aleksandra Čaka strēlnieku darba “Mūžības skartie” man vistuvākais ir dziedājums “Vēlais viesis”. Saviļņo viss poēmu krājums, bet “Vēlais viesis” tomēr vistuvākais. Jo par Teiku. Jā, Čiekurkalns un Grīziņkalns kā strēlnieku pašpuiku dzimtene pieminēti biežāk, tak ne tik izvērsti. Jā, Teiku uzcēla pēc strēlnieku laika, un tomēr tā apdziedāta. Lūk, kā:

Jēkabs Timma (1896—1915), pirmais kritušais Rīgas latviešu strēlnieks

Septembris. Nakts dzestra. Biķernieki.
..
Tukša Lielā Biķernieku iela,
Tikai viņas sākumā uz stūra,
Tur, kur liepas zilgmē kuplas iekāpj,
Plīv virs bruģa, blakus valgām sētām,
Pāri saulenēm un tukšām vagām,
Plīv kas gaisīgs, ņirbjošs, līdzīgs tvaikam,
Plokot rūtīs, skarot durvju sliekšņus;
Plīv kā stāvs un ilgi, ilgi pētī
Valgo bruģi, kas zem viņa spulgo.
..
Pēkšņi strauji dodas tas uz priekšu
Garām mājām Biķernieku ielā.
Iela guļ kā pirksts uz bezgalību.
..
Un, kad galā Biķernieku ielai
Stāv viņš viens ar pusnakti uz pleca,
Savāds maigums sitas viņam pretī.
..
Un viņš redz — kur kādreiz bija lauki,
Kur kā zēns viņš skraidījis un kāvies,
Tagad mājas, miglains spožums rūtīs.
Bet pa labi, jūt ar visu stāvu,
Tālāk Mazā Biķernieku ielā,
Timmu mājas, vecā tēva celtas,
Pāri pļavai, retos kokos tītas,
Vēl tāpat kā agrāk ceļa malā,
Brūnu miesu, saulē nodegušu,
Maziem, sīkiem, asarainiem logiem,
Lupstājiem un smilgām pakšos. Jūt viņš,
Velts nav bijis viņa tālais gājums
Šurp no kapiem, no zemzemes, pāri,
Pāri sliedēm, pāri Ciekurkalnam,
Pāri ielām, kokiem, gaismas vizmai.
..
Jau viņš pāri jaunai Stirnas ielai,
Garām mājām, kas vēl vāri garo,
Jauniem kokiem, žogu cietsirdībai.
Un tad klāt viņš Timmu māju vārtiem,
Kurus nebija tik sen tas skāris;
Siltas tirpas pārņem viņa roku.
..
Stāj viņš liels un smags kā pati zeme.
Kājas tam kā divi cirvji irdnē.
Galva atmesta pret visu Rīgu.
Skaustu balsta Biķernieku meži.
Plauksta mērcas Linezera dzelmē,
Kur kā puika spēku sev viņš smēlis,
Drēbes veras rudens vējiem pretī,
Grib tos apskaut līdz ar visu telpu.

No Brāļu kapiem gar tagadējo Iekšlietu ministriju, pāri sliedēm pie Čiekurkalna stacijas, pa Vairoga ielu, kur tagad tilts uz Čiekurkalnu. Brīvības gatves un Biķernieku ielas stūrī liepas joprojām, tak bruģi nomainījis asfalts. Valgu sētu vietā tagad daudzstāvenes, un saulenes un tukšas vagas patvērušās tik Aldermaņa dārzniecībā. Pēc pāris lēzeniem pagriezieniem ielas sākumā tālāk Biķernieku iela arī tagad guļ kā pirksts uz bezgalību. Ielas gals — toreiz pie Biķernieku meža, un Teika jau izbūvēta: “Kur kādreiz bija lauki, tagad mājas.” Bet pa labi Mazā Biķernieku iela — tagadējās Ķeguma ielas posms no 7. trolejbusa galapunkta 11. trolejbusa galapunkta virzienā un tālāk. Pāri Stirnu ielai — tātad Timmu mājas bijušas pašā Ķegumielas galā pie Biķernieku meža un jau Purvciemā. Un Linezers! Kur vēl Linezers daiļliterātūrā minēts? Bet te — pašos “Mūžības skartajos”.

Un tātad: kur īsti bijušas Timmu mājas? 1939. gada gruntsgabalu sarakstā Ķeguma ielas beiguposms aprakstīts tā:

Tas pats 1935. gada kartē:

Izskatās, Timmu mājas sadalītas divos zemesgabalos: Ķeguma ielā 43 (116./390. kadastra numurs) un 45 (117.  kadastra numurs). Iespējams, īsto var noteikt pēc radurakstiem, ja reiz “Mūžības skarto” sarakstīšanas laikā tajā saimnieko Jēkaba Timmas brālis. Šobrīd gan 43., gan 45. numurā ir 70. gados uzceltas Purvciema piecstāvenes. Rīgas dome 2015. gadā palaida gaŗām gadsimta gadadienas izdevību iemūžināt pirmā kritušā Rīgas strēlnieka piemiņu Ķegumielā kaut ar piemiņas plāksni, un šobrīd Ķeguma ielā 45 piemiņas zīmes vietā stāv kas cits:

Ķeguma iela 45

Bet, ja gribam skatīt, kādas varētu būt izskatījušās Timmu mājas un izjust to noskaņu, jāpaietas līdz Timmu kaimiņiem Ķeguma ielā 47, kur it īpaši šķūnis atgādina tos laikus:

Ķeguma iela 47

Šķūnis Ķeguma ielā 47

Un kurp mums doties? Pirmkārt, tagad, veļu laikā atkārtot vēlā viesa gājumu, mazākais, no Biķernieku ielas sākuma līdz Timmu mājvietai. Vislabāk vēlāk vakarā, kad rimusies pēcdarba automobiļu straume. Otrkārt, Jēkaba Timmas un citu pirmo kritušo strēlnieku nāves dienā 25. oktobrī (tātad piektdien) 18.00 Brāļu kapos būs piemiņas brīdis.

2019. gada riteņbraukšana — 4000 km


Tērvetes veloparka schēma

Vakar pārripināju pāri 4000 km. Dižu braucienu bijis nav. Esmu rakstījis par jauno un veco Cielavu ielu un saspiestas gāzes uzpildes staciju Lubānas ielā. Bet biežāk ceļā uz darbu un no tā esmu laidis līkumus. Iepazinu arī šogad ierīkoto Tērvetes veloparku, tas ir, meža bezmaksas velotrases. Īsākie apļi pilni šķēršļiem, kas drīzāk piemēroti bērniem, savukārt man patika, ka visus šķēršļus var viegli apbraukt. Gaŗākajā aplī lielākais pārbaudījums ir kalns. Tajā arī vairāki stendi par mežu, tak kuŗam gan duka pie tiem stāties? Trašu kopgaŗums kādi ķiļi trīs, tāpēc jaunatklāsmes prieks ir īss.

Šogad 4000 km noripināti, iespējams, agrāk nekā jebkad. Pat 2016. gada rekordsezonā (4540 km) pēdējo apaļo tūkstoti sasniedzu 1. novembrī. Tas rada kārdinājumu tikt vēl tālāk, jo tos 540 km taču var nomīties līdz novembŗa beigām, vai ne? Protams, ja vien laikapstākļi ļaus. Un tas ir liels JA…

Polijas polītiskā attīstība trīs kartēs


Jaunāko Polijas polītisko attīstību kodolīgi un trāpīgi rāda trīs kartes — Seima vēlēšanu iznākumi 2011., 2015. un 2019. gadā:

Polijas Seima 2011. gada vēlēšanu iznākumi apriņķu griezumā. Avots: electoralgeography.com

Polijas Seima 2015. gada vēlēšanu iznākumi apriņķu griezumā. Avots: http://www.wyborynamapie.pl

Polijas Seima 2019. gada vēlēšanu iznākumi apriņķu griezumā. Avots: wyborynamapie.pl

2011. gadā Pilsoniskā platforma eleganti sakrīt ar 1914. gada Vāciju, 2019. gadā apvienotā līberāļu opozicija palikusi vairs tikai atsevišķās lielpilsētās.

Logaritmiskā vēsture


Kāda “Logaritmiskās vēstures” raksta illūstrācija

Lasot @akmens čivinājumus, uzgāju emuārus ar neparastu nosaukumu: “Logaritmiskā vēsture”. Nosaukums piesaistīja. Palasīju. Patērētā laika nenožēloju — saturs arī interesants un ne gluži seno laiku vēsturē mācīts. Kļuva mazliet interesanti, ko tur turpmāk rakstīs: šobrīd tikts līdz mūsu ēras 575.—654. gadam. Interesants un, manuprāt, arī trāpīgs pats rakstu veidošanas princips. Labi, neturēšu sveci zem pūra, lūdzu, lasiet paši.

Purvciema trīsvienība


Gadījos šovakar pie Gunāra Astras un Augusta Deglava ielas krustojuma, nejauši pavēros uz rietumiem un ķēru pēc tālruņa — tik skaisti izskatījās Purvciema Trīsvienības baznīca pret gaišu mākoņu joslu. Nofotografēju un tad pamanīju, ka attēlā tikusi ne tikai baznīca vien, bet vesela trīsvienība: makdonalds — baznīca — “Kaplis”.

%d bloggers like this: